TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 17. septembrī (1)

Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi transporta nozarē – Padomes Direktīvas 92/50/EEK un 93/38/EEK – Līgumslēdzēja pašvaldība, kas organizē autobusu transporta pakalpojumus un kuras saimnieciski neatkarīgs subjekts piedalās uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā kā pretendents – Ar vides aizsardzību saistītu kritēriju ievērošana, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu – Pieļaujamība, ka pretendents, pašvaldības subjekts, izpilda šos kritērijus vieglāk

Lieta C‑513/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 234. pantam iesniedza Korkein hallinto‑oikeus (Somija) nolūkā saņemt lietā, kuru izskata šī tiesa, starp

Concordia Bus Finland Oy Ab, iepriekš Stagecoach Finland Oy Ab,

un

Helsingin kaupunki,

HKL‑Bussiliikenne

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 199, 84. lpp.), kas grozīta ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās noteikumiem un Eiropas Savienības dibināšanas Līgumu pielāgojumiem (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 2. punkta c) apakšpunktu, 4. punktu, kā arī 34. panta 1. punktu un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 36. panta 1. punktu (OV L 209, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann] un F. Makena [F. Macken], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un V. Skouris [V. Skouris] (referents),

ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra vietnieks,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Concordia Bus Finland Oy Ab vārdā – M. Heinonens [M. Heinonen], oikeustieteen kandidaatti,

–        Helsingin kaupunki vārdā – A. L. Salo‑Halinena [A. L. Salo‑Halinen], pārstāve,

–        Somijas valdības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,

–        Grieķijas valdības vārdā – D. Cagaraki [D. Tsagkaraki] un K. Grigoriu [K. Grigoriou], pārstāves,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pārstāvis,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Nolins [M. Nolin], pārstāvis, piedaloties E. Savia [E. Savia], advokāts,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 9. oktobrī sniedza Concordia Bus Finland Oy Ab, ko pārstāv M. Savola [M. Savola], asianajaja, Helsingin kaupunki, ko pārstāv A. L. Salo‑Halinena, Somijas valdība, ko pārstāv T. Pinne, Grieķijas valdība, ko pārstāv K. Grigoriu, Austrijas valdība, ko pārstāv M. Vinklere [M. Winkler], pārstāve, Zviedrijas valdība, ko pārstāv A. Kruse, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv R. Viljams [R. Williams], barrister, un Komisija, ko pārstāv M. Nolins, kam palīdz E. Savia,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2001. gada 13. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 17. decembra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi tā paša gada 28. decembrī, Korkein hallinto‑oikeus, pamatojoties uz EK līguma 234. pantu, uzdeva trīs prejudiciālos jautājumus par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 199, 84. lpp.), kas grozīta ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās noteikumiem un Eiropas Savienības dibināšanas Līgumu pielāgojumiem (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/38”), 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 2. punkta c) apakšpunktu, 4. pantu, kā arī 34. panta 1. punktu un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 36. panta 1. punktu (OV L 209, 1. lpp.).

2        Šie jautājumi radās strīdā starp sabiedrību Concordia Bus Finland Oy Ab (turpmāk tekstā – “Concordia”), no vienas puses, un Helsingin Kaupunki (Helsinku pilsēta) un HKL‑Bussiliikenne (turpmāk tekstā – “HKL”), no otras puses, par Helsinku pilsētas Liikepalvelulautakunta (komerciālo pakalpojumu komisija) lēmuma par līguma piešķiršanu HKL par pilsētas autobusu satiksmes tīkla maršruta pārvaldību spēkā esamību.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Direktīva 92/50

3        Direktīvas 92/50 1. pantā noteikts:

“Šajā direktīvā:

a)         valsts pakalpojumu līgumi ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi un kas nav:

[..]

ii)      līgumi, kas piešķirti Direktīvas 90/531/EEK 2., 7., 8. un 9. pantā minētajās jomās vai kas atbilst minētās direktīvas 6. panta 2. punkta nosacījumiem;

[..].”

4        Direktīvas 92/50 36. panta “Līgumu piešķiršanas kritēriji” redakcija ir šāda:

“1.      Neskarot valstu normatīvos vai administratīvos aktus par noteiktu pakalpojumu atlīdzību, piešķirot līgumus, līgumslēdzējas iestādes pamatojas uz šādiem kritērijiem:

a)      ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, uz dažādiem kritērijiem atkarībā no konkrētā līguma: piemēram, kvalitāti, tehniskām īpašībām, estētiskām un funkcionālām īpašībām, tehnisko apkopi un tehnisko palīdzību, pakalpojuma sniegšanas datumu, sniegšanas ilgumu vai pabeigšanas termiņu, cenu; vai

b)      tikai zemāko cenu.

2.      Ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, līgumslēdzēja iestāde līguma dokumentos vai konkursa paziņojumā [paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu] norāda visus piešķiršanas kritērijus, ko tā paredz piemērot, ja iespējams, secībā no svarīgākā uz mazāk svarīgo.”

 Direktīva 93/38

5        Direktīvas 93/38 2. pantā paredzēts:

“1.      Šī direktīva attiecas uz līgumslēdzējiem subjektiem:

a)      kas ir valsts iestādes vai valsts uzņēmumi un kas veic kādu no 2. punktā minētajām darbībām;

b)      kuru viens no darbības veidiem, ja tie nav valsts iestādes vai valsts uzņēmumi, ir kāda no 2. punktā minētajām darbībām vai to apvienojums un kas darbojas, pamatojoties uz īpašām vai ekskluzīvām tiesībām, ko piešķir kādas dalībvalsts kompetenta iestāde.

2.      Šajā direktīvā par atbilstošām darbībām uzskata:

[..]

c)      tādu tīklu apsaimniekošanu, kas iedzīvotājiem nodrošina pakalpojumus dzelzceļa, automātisko sistēmu, tramvaju, trolejbusu, autobusu vai kabeļu transporta jomā.

Attiecībā uz transporta pakalpojumiem uzskata, ka tīkls pastāv, ja pakalpojumu sniedz saskaņā ar kādas dalībvalsts kompetentas iestādes noteiktiem darbības nosacījumiem, kā, piemēram, nosacījumiem par apkalpojamiem maršrutiem, piedāvājamo pakalpojuma apjomu vai biežumu;

[..]

4.      Autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem neuzskata par atbilstošu darbību 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja citi subjekti vispār vai kādā noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā ir tiesīgi sniegt šos pakalpojumus saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā līgumslēdzēji subjekti.

[..].”

6        Saskaņā ar Direktīvas 93/38 34. pantu:

“1.      Neierobežojot valstu normatīvos vai administratīvos aktus par noteiktu pakalpojumu atlīdzību, piešķirot līgumus, līgumslēdzēji subjekti pamatojas uz šādiem kritērijiem:

a)      saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ievērojot dažādus kritērijus atkarībā no konkrētā līguma, piemēram: iegādes vai izpildes termiņu, kārtējās izmaksas, rentabilitāti, kvalitāti, estētiskās un funkcionālās iezīmes, tehniskās īpašības, garantijas apkopi un tehnisko apkopi, saistības par rezerves daļām, piegāžu drošību un cenu vai

b)      tikai zemāko cenu.

2.      Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajā gadījumā līgumslēdzēji subjekti līguma dokumentos vai paziņojumā par konkursu [paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu] norāda visus kritērijus, ko tie paredz piemērot, piešķirot līgumu, ja iespējams, secībā no svarīgākā uz mazāk svarīgo.

[..].”

7        Direktīvas 93/38 45. panta 3. un 4. punktos norādīts:

“3.      Direktīva 90/531/EEK zaudē spēku dienā, kad šo direktīvu sāk piemērot attiecīgajā dalībvalstī, un tas neietekmē dalībvalstu pienākumus, kas attiecas uz minētās direktīvas 37. pantā noteiktajiem termiņiem.

4.      Atsauces uz Direktīvu 90/531/EEK uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        Direktīvas 92/50 un 93/38 tika transponētas Somijas tiesībās ar julkisista hankinnoista annettu laki (likums par publiskā iepirkuma līgumiem) 1505/1992, kas grozīts ar likumiem 1523/1994 un 725/1995 (turpmāk tekstā – “likums 1505/1992”).

9        Saskaņā ar likuma 1505/1992 1. pantu valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī citiem līgumslēdzējiem subjektiem, kas noteikti likumā, ir jāievēro šī likuma noteikumi, lai organizētu projektu konkursu un dalībniekiem nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi.

10      Saskaņā ar likuma 1505/1992 2. pantu līgumslēdzēji subjekti it īpaši var būt pašvaldību iestādes.

11      Likuma 1505/1992 7. panta 1. punktā, pirmkārt, noteikts, ka pirkums ir jāveic ar visizdevīgākajiem noteikumiem un, otrkārt, ka apstiprināmajam piedāvājumam ir jābūt par viszemāko cenu vai visizdevīgākajam no kopējā saimnieciskā viedokļa.

12      Publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūras Somijā detalizēti regulē ar Dekrētu 243/1995 par piegādes, pakalpojumu un celtniecības līgumiem, kas pārsniedz noteiktu līmeni, kā arī ar Dekrētu 567/1994 par līgumiem iestādēm ūdens piegādes, enerģijas, transporta un telekomunikāciju nozarē, kas pārsniedz noteiktu līmeni, kurš grozīts ar Dekrētu 244/1995 (turpmāk tekstā – “Dekrēts 567/1994”).

13      Ar Dekrēta 243/1995 4. panta 1. punktu no tā piemērošanas jomas ir izslēgti pirkumi, kuriem piemērojams Dekrēts 567/1994. Ar šī dekrēta 1. panta 10. punktu no tā piemērošanas jomas ir izslēgti pirkumi, kuriem piemērojams Dekrēts 243/1995.

14      Dekrēta 243/1995 43. pantā noteikts:

“1.      Līgumslēdzējam subjektam ir jāapstiprina vai nu piedāvājums, kas ir visizdevīgākais no saimnieciskā viedokļa atbilstoši piedāvātā līguma novērtēšanas kritērijiem, vai arī piedāvājums par viszemāko cenu. Kopējā saimnieciskā novērtējuma kritēriji var būt, piemēram, cena, piegādes vai ražošanas termiņš, kārtējie izdevumi, kvalitāte, izmantošanas cikla paredzamie izdevumi, estētiskās un funkcionālās īpašības, tehniskās priekšrocības, uzturēšanas pakalpojumi, piegādes drošība, tehniskais atbalsts un vides apsvērumi.

[..].”

15      Līdzīgi Dekrēta 567/1994 21. panta 1. punktā noteikts, ka līgumslēdzējam subjektam ir jāapstiprina piedāvājums, kas ir visizdevīgākais no kopējā saimnieciskā viedokļa atbilstoši līguma novērtēšanas kritērijiem pēc piegādes, pakalpojumiem vai darba, vai arī piedāvājums par viszemāko cenu. Kritēriji kopējam saimnieciskajam novērtējumam var būt, piemēram, cena, piegādes termiņš, kārtējie izdevumi, izmantošanas cikla paredzamie izdevumi, kvalitāte, ekoloģiskās, estētiskās vai funkcionālās īpašības, tehniskās priekšrocības, uzturēšanas pakalpojumi un tehniskais atbalsts.

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

 Autobusu transporta pakalpojumu organizācija Helsinku pilsētā

16      Kā izriet no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, Helsinku pilsētas dome 1997. gada 27. augustā nolēma pakāpeniski nodot konkursam visu Helsinku pilsētas autobusu tīklu, lai tādējādi pirmais piešķirtais maršruts uzsāktu darbību no 1998. gada rudens.

17      Saskaņā ar noteikumiem par Helsinku pilsētas sabiedriskā transporta darbību par plānošanu, attīstību, realizāciju un vispārīgu organizāciju, kā arī šī sabiedriskā transporta uzraudzību atbild, ja nav noteikts citādi, joukkoliikennelautakunta (sabiedriskā transporta komisija) un Helsingin kaupungin liikennelaitos (Helsinku pilsētas transporta uzņēmums, turpmāk tekstā – “transporta uzņēmums”), kas ir pakļauts minētajai komisijai.

18      Saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem Helsinku pilsētas komerciālo pakalpojumu komisija pieņem lēmumus par konkursiem pilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumiem atkarībā no mērķiem, ko apstiprina Helsinku pilsētas dome un sabiedriskā transporta komisija. Otrkārt, Helsinku pilsētas Sagādes nodaļa veic darbības attiecībā uz pilsētas sabiedriskā transporta līgumiem.

19      Transporta uzņēmums ir pašvaldības komerciāls uzņēmums, kas pēc funkcionālās un saimnieciskās nozīmes ir sadalīts četrās ražošanas nodaļās (autobusu, tramvaju, metro, kā arī ceļu un nekustamā īpašuma). Par autobusiem atbildīgā ražošanas nodaļa ir HKL. Transporta uzņēmuma sastāvā ietilpst arī grupu vadības nodaļa, kurā ir plānošanas nodaļa, kā arī administratīvā un saimnieciskā nodaļa. Plānošanas nodaļa darbojas kā rīkojumu devējs, kas atbild par priekšlikumu sagatavošanu iesniegšanai sabiedriskā transporta komisijā, maršrutiem, kas nododami konkursam, un nepieciešamo pakalpojumu līmeni. No saimnieciskā viedokļa ražošanas nodaļas ir nodalītas no pārējā transporta uzņēmuma, un tam ir atsevišķa grāmatvedība un bilance.

 Uzaicinājuma uz konkursu procedūra pamata lietā

20      Ar 1997. gada 1. septembra vēstuli un paziņojumu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 1997. gada 4. septembrī Helsinku pilsētas Sagādes nodaļa lūdza iesniegt piedāvājumus Helsinku pilsētas autobusu tīkla pārvaldībai saskaņā ar maršrutiem un grafiku, kas norādīts dokumentā par septiņām kārtām. Pamata strīds ir par paziņojuma par paredzamā publiskā iepirkuma 6. kārtu par 62. maršrutu.

21      No lietā esošajiem materiāliem izriet, ka saskaņā ar konkursu par paredzamo publisko iepirkumu līguma noslēgšana tiek piedāvāta uzņēmumam, kura piedāvājums pašvaldībai ir visizdevīgākais no kopējā saimnieciska viedokļa. Šis novērtējums tiek veikts, ievērojot trīs kategoriju kritērijus, proti, apsaimniekošanas kopējās izmaksas, iekārtu (autobusi) kvalitāti un uzņēmēja pārvaldību kvalitātes un vides jomā.

22      Vispirms attiecībā uz ekspluatācijas kopējām izmaksām visizdevīgākais piedāvājums saņem 86 punktus, un citu piedāvājumu punktu skaits tiek aprēķināts saskaņā ar šādu formulu: punktu skaits = visizdevīgākā piedāvājuma gada apsaimniekošanas izmaksas dala ar izskatāmā piedāvājuma summu un reizina ar 86.

23      Pēc tam attiecībā uz iekārtu kvalitāti pretendents var saņemt maksimāli 10 papildu punktus, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem. Tādējādi punkti tika piešķirti par autobusu lietošanu, pirmkārt, ar slāpekļa oksīda emisiju zem 4 g/kWh (+2,5 punkti par autobusu) vai zem 2 g/kWh (+3,5 punkti par autobusu) un ar trokšņu līmeni zem 77 dB (+1 punkts par autobusu).

24      Visbeidzot attiecībā uz uzņēmēja pārvaldību kvalitātes un vides jomā papildu punkti tika piešķirti par kvalitatīvo kritēriju kopumu, kā arī ar sertifikātiem apliecinātām vides aizsardzības programmām.

25      Helsinku pilsētas Sagādes nodaļa saņēma astoņus piedāvājumus 6. kārtai, ieskaitot HKL un Swebus Finland Oy Ab ((turpmāk tekstā – “Swebus”), kas vēlāk kļuva Stagecoach Finland Oy Ab (turpmāk tekstā – “Stagecoach”) un tad par Concordia), piedāvājumus. Šis pēdējais piedāvājums ietvēra divus priekšlikumus, kas apzīmēti ar A un B.

26      Komerciālo pakalpojumu komisija 1998. gada 12. februārī nolēma par 6. kārtas maršruta apsaimniekotāju izvēlēties HKL, jo tā piedāvājums kopumā tika uzskatīts par visizdevīgāko no saimnieciskā viedokļa. Kā izriet no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, Concordia (tolaik – Swebus) iesniedza piedāvājumu par viszemāko cenu, iegūstot 81,44 punktus par tās A priekšlikumu un 86 punktus par tās B priekšlikumu. HKL ieguva 85,75 punktus. Attiecībā uz iekārtām HKL ieguva visvairāk punktu – 2,94, bet Concordia (tolaik – Swebus) ieguva 0,77 punktus par tās A priekšlikumu un 1,44 punktus par tās B priekšlikumu. HKL iegūtie 2,94 punkti ietvēra maksimālo punktu skaitu par slāpekļa oksīda emisiju zem 2 g/kWh, kā arī trokšņu līmeni zem 77 dB. Concordia (tolaik – Swebus) nesaņēma papildu punktus par kritērijiem attiecībā uz autobusu slāpekļa oksīda emisiju un trokšņu līmeni. HKL un Concordia ieguva maksimālo punktu skaitu par to kvalitātes un vides sertifikātiem. Šādos apstākļos HKL kopumā ņemot saņēma vislielāko punktu skaitu – 92,69 punktus. Concordia (tolaik – Swebus) ieņēma otro vietu, saņemot 86,21 punktus par A priekšlikumu un 88,56 punktus par B priekšlikumu.

 Tiesvedība dalībvalstu tiesās

27      Concordia (tolaik – Swebus) iesniedza prasību Kilpailuneuvosto (Somijas konkurences padome) (Somija) par minētā komerciālo pakalpojumu komisijas lēmuma pasludināšanu par spēkā neesošu, norādot, ka papildu punktu piešķiršana iekārtām par to slāpekļa oksīda emisiju un trokšņu līmeni zem noteikta limita bija netaisnīga un diskriminējoša. Pēc tās domām, papildu punkti tika piešķirti par tāda autobusu veida izmantošanu, kādu faktiski varēja piedāvāt tikai viens pretendents, proti, HKL.

28      Kilpailuneuvosto prasību noraidīja. Tā norādīja, ka līgumslēdzējs subjekts bija tiesīgs noteikt iekārtu veidu, kādu tas vēlējās izmantot. Izvēles kritēriji un to līdzsvarotība tomēr tika noteikta objektīvā veidā, ņemot vērā līgumslēdzēja subjekta vajadzības un pakalpojumu kvalitāti. Vajadzības gadījumā šim subjektam bija jāpamato sava izvēle un tā novērtēšanas kritēriju piemērošana.

29      Kilpailuneuvosto atzīmēja, ka Helsinku pilsētas lēmums dot priekšroku autobusiem ar zemāko piesārņojuma līmeni bija ekoloģiskās politikas lēmums, kas paredz samazināt kaitējumu videi, ko izraisa autobusu satiksme. Tas nerada procesuālo noteikumu pārkāpumu. Ja šis kritērijs pret kādu konkurentu tiktu piemērots netaisnīgā veidā, iejaukšanās būtu iespējama. Tomēr Kilpailuneuvosto konstatēja, ka visiem konkurentiem bija iespēja, ja tie vēlējās, iegādāties autobusus, kas izmanto dabīgo gāzi. Kilpailuneuvosto tādējādi secināja, ka nav sniegti pierādījumi, ka minētie kritēriji būtu diskriminējoši pret Concordia.

30      Concordia (tolaik – Stagecoach) iesniedza apelācijas sūdzību Korkein hallinto‑oikeus par Kilpailuneuvosto lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu. Saskaņā ar tās norādīto papildu punktu piešķiršana autobusiem, kuriem ir zemāks piesārņojuma un trokšņu līmenis, sniedza priekšrocības HKL, kas bija vienīgais uzņēmums – pretendents, kam praktiski bija iespēja izmantot iekārtas, kas varētu iegūt šos punktus. Otrkārt, tā uzsvēra, ka piedāvājumu kopējā novērtējumā ekoloģiskie faktori nav ievērojami, jo tiem nav nekādas tiešas saiknes ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā priekšmetu.

31      Savā rīkojumā par prejudicialā jautājuma uzdošanu Korkein hallinto‑oikeus vispirms atzīmē, ka, lai noteiktu, vai šajā lietā ir piemērojams Dekrēts Nr. 243/1995 vai arī Dekrēts Nr. 567/1994, nepieciešams izvērtēt, vai līgums pamata lietā ir Direktīvas 92/50 vai Direktīvas 93/38 piemērošanas jomā. Šajā ziņā tā konstatē, ka Direktīvas 93/38 VII pielikums attiecībā uz Somijas Republiku norāda, ka saskaņā ar laki luvanvaraisesta henkilöliikenteestä tiellä (likums par licenzētu pasažieru transportu uz ceļiem) 343/91 autobusu pakalpojumus organizē sabiedriski vai privāti uzņēmumi un Helsinku metro un tramvaja tīklu pārvalda transporta uzņēmums.

32      Iesniedzējtiesa tālāk atzīmē, ka lietas izvērtēšanai tāpat vajadzīga Kopienas tiesību aktu normu interpretāciju, lai noteiktu to, vai pašvaldībai, kura piešķir tāda veida līgumu, kāds ir pamata lietā, ir tiesības ņemt vērā ekoloģiskus apsvērumus attiecībā uz piedāvātajām iekārtām. Tā rezultātā, ja Concordia arguments attiecībā uz piešķirtajiem punktiem par vides aizsardzības kritērijiem, kā arī citās jomās tiktu atbalstīts, tas nozīmētu, ka tās B priekšlikumam piešķirto punktu skaits pārsniegtu HKL iegūto punktu skaitu.

33      Korkein hallinto‑oikeus šajā ziņā konstatē, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav norādīti vides aizsardzības jautājumi to kritēriju sarakstā, pēc kuriem nosaka saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Tiesa 1988. gada 20. septembra spriedumā lietā 31/87 Beentjes (Recueil, 4635. lpp.) un 1995. gada 28. marta spriedumā lietā C‑324/93 Evans Medical un Macfarlan Smith (Recueil, I‑563. lpp.) ir nospriedusi, ka, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, līgumslēdzēja iestāde var brīvi izvēlēties līgumu piešķiršanas kritērijus. Tomēr to izvēle attiecas tikai uz tādiem kritērijiem, ar kuriem nosaka saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

34      Iesniedzējtiesa visbeidzot norāda uz Komisijas 1988. gada 11. marta ziņojumu “Publiskā iepirkuma līgumi Eiropas Savienībā” (COM(1998) 143, galīgā redakcija), kurā Komisija norāda, ka ir likumīgi ievērot vides aizsardzības apsvērumus, lai no kopējā saimnieciskā viedokļa izraudzītos visizdevīgāko piedāvājumu, ja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā organizētājs gūst sev tiešu labumu no produkta ekoloģiskajām īpašībām.

35      Šādos apstākļos Korkein hallinto‑oikeus nosprieda apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē [..] piemērošanas jomās, noteikumi, it īpaši 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 2. punkta c) apakšpunkts un 4. punkts, ir interpretējami tādējādi, ka minēto direktīvu piemēro pašvaldības, kas ir līgumslēdzējs subjekts, veiktai procedūrai, lai piešķirtu līgumu par pilsētas autobusu pakalpojumu nodrošināšanu, ja

–        pašvaldība savā teritorijā ir atbildīga par plānošanu, attīstību, izpildi un vispārēju organizāciju, kā arī par sabiedriskā transporta uzraudzību,

–        augstāk norādīto uzdevumu veikšanai pašvaldībā ir sabiedriskā transporta komiteja un tai pakļauts pašvaldības transporta uzņēmums,

–        pašvaldības transporta uzņēmumā ir plānošanas nodaļa, kas darbojas kā pasūtījumu veicējs, kas sagatavo priekšlikumus sabiedriskā transporta komitejai par maršrutiem, kam jārīko projektu konkurss, un to, kāda līmeņa pakalpojumu kvalitāte jāpieprasa,

–        pašvaldības transporta uzņēmumā ir ražošanas nodaļas, kas no saimnieciskā viedokļa ir nodalītas no pārējā uzņēmuma, ieskaitot nodaļu, kas specializējas autobusu transporta jautājumos un attiecīgi piedalās uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā?

2)      Vai Kopienu noteikumi par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu, it īpaši Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [..]36. panta 1. punkts, vai arī līdzīgi Direktīvas 93/38/EEK noteikumi (34. panta 1. punkts) šajā sakarā ir interpretējami tādējādi, ka pašvaldība, kas ir līgumslēdzējs subjekts un kas organizē uzaicinājuma uz konkursu procedūru par pilsētas autobusu pakalpojumu nodrošināšanu, var citu līguma piešķiršanas kritēriju starpā, pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ņemt vērā papildus piedāvātajai cenai, ekoloģiskajai un kvalitātes kontrolei vai dažādām citām iekārtas raksturojošām pazīmēm arī samazinātu slāpekļa oksīda emisiju vai trokšņu līmeni saskaņā ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā norādītajiem tādiem nosacījumiem kā par noteiktu līmeni zemāku slāpekļa oksīda emisijas vai trokšņu līmeni dažiem autobusiem, lai piedāvājumu salīdzinājumam piešķirtu papildu punktus?

3)      Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai Kopienu tiesību noteikumi par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu šajā sakarā ir interpretējami tādējādi, ka papildu punktu piešķiršana par augšminētās iekārtas raksturojošajām īpašībām attiecībā uz slāpekļa oksīda emisiju un trokšņu līmeni tomēr ir aizliegta, ja jau sākotnēji ir zināms, ka pilsētas, kas organizē uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, transporta uzņēmums, kurš apsaimnieko autobusu tīklu, var piedāvāt iekārtas, kas apmierina noteiktās prasības, kuras turklāt esošajos apstākļos spēj piedāvāt tikai daži nozares uzņēmumi?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

36      Sākotnēji ir jāatzīmē, ka saskaņā ar norādīto rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pamats, uz kuru atsaucas Concordia savā apelācijā Korkein hallinto‑oikeus, attiecas tikai uz apgalvojumiem par iekārtu, kas noteiktas uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā pamata lietas tiesvedībā, novērtējuma sistēmas kritēriju nelikumību.

37      Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā uzdod jautājumu, pirmkārt, vai Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkts vai Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunkts citu kritēriju starpā publiskā iepirkuma [valsts] līguma piešķiršanai, pamatojoties uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ļauj ietvert arī kritēriju par transporta līdzekļu samazinātu slāpekļa oksīda emisijas vai trokšņu līmeni tādējādi, ka, ja šī emisija vai trokšņu līmenis ir zem noteikta sliekšņa, piedāvājumu salīdzinājumam var tikt piešķirti papildu punkti.

38      Otrkārt, tā arī uzdod jautājumu, vai ar šīm direktīvām noteiktā kārtība, it īpaši vienādas attieksmes princips, ļauj ievērot šādus kritērijus, ja jau sākotnēji acīmredzams tas, ka transporta uzņēmums, kas pieder pilsētai, kura organizē uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, ir ierindojams starp dažiem uzņēmumiem, kas spēj piedāvāt iekārtas, kuras izpilda augšminētos kritērijus.

39      Ir jākonstatē, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijas ir lielā mērā līdzīgas.

40      Vēl jo vairāk, kā redzams no rīkojuma par prejudicialā jautājuma uzdošanu, pamata strīda ietvaros nebija nekādu jautājumu par valsts vai Kopienas noteikumu piemērošanu.

41      Tā rezultātā, kā tas izriet no pirmā jautājuma redakcijas, Korkein hallinto‑oikeus neuzdod jautājumu Tiesai par Direktīvas 92/50 piemērošanu, bet vienīgi par Direktīvas 93/38 piemērošanu pamata strīdā.

42      Tāpēc, pirmkārt, ir jāuzskata, ka otrais un trešais jautājums attiecas uz pamata lietā esošo līgumu piešķiršanas kritēriju atbilstību Direktīvas 92/50 atbilstošajiem noteikumiem un, otrkārt, ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde uz šiem jautājumiem būtu atšķirīga, ja tiktu piemērota Direktīva 93/38. Tāpēc vispirms secīgi ir jāizskata otrais un trešais jautājums un pēc tam pirmais jautājums.

 Par otro jautājumu

43      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts šajā sakarā ir interpretējams tādējādi, ka gadījumos, kad saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu par pilsētas autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu līgumslēdzēja iestāde izlemj piešķirt šo līgumu pretendentam, kas iesniedza saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tā var ņemt vērā transporta līdzekļu samazinātu slāpekļa oksīda emisiju vai trokšņu līmeni tādējādi, ka, ja šīs emisijas vai trokšņu līmenis ir zem noteikta sliekšņa, salīdzināšanas nolūkos var piešķirt papildu punktus.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

44      Concordia apgalvo, ka publiskā iepirkuma līguma procedūrā lēmuma pieņemšanas kritērijiem saskaņā ar atbilstošo Kopienu tiesību normu redakciju vienmēr jābūt saimnieciska rakstura. Ja līgumslēdzējas iestādes mērķis ir ievērot ekoloģiskas vai citas dabas apsvērumus, tad uzaicinājuma uz publiskā iepirkuma līgumu konkursu procedūras vietā jāparedz jauna procedūra.

45      Savukārt citi lietas dalībnieki pamata lietā, dalībvalstis, kas iesniedza savus apsvērumus, un Komisija apgalvo, ka ir atļauts ietvert ekoloģiskos kritērijus starp publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas kritērijiem. Tās atsaucas vispirms uz Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kuros kā piemērus uzskaita faktorus, kādus līgumslēdzējs subjekts var ievērot šādu līgumu piešķiršanā; otrkārt, tās atsaucas uz EK līguma 6. pantu, kurā ir prasīts vides aizsardzības prasības ietvert citās Kopienu politikās; visbeidzot, tās atsaucas uz iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Beentjes, kā arī spriedumiem lietās Evans Medical un Macfarlan Smith, kas ļauj līgumslēdzējam subjektam izvēlēties kritērijus, kādus tas uzskata par atbilstošiem, novērtējot iesniegtos piedāvājumus.

46      Helsinku pilsēta un Somijas valdība it īpaši atzīmē, ka pilsētas un tās iedzīvotāju interesēs ir pēc iespējas ierobežot kaitīgos izgarojumus. Tā rezultātā pašai Helsinku pilsētai, kas atbild par tās teritorijas vides aizsardzību, rodas tiešs saimnieciskais labums, it īpaši medicīniski sociālajā nozarē, kas veido aptuveni 50 % no tās kopējā budžeta. Faktori, kas pat pieticīgā apmērā veicina vispārējā iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos, sniedz iespēju ātri un ievērojamā apmērā samazināt izdevumus.

47      Grieķijas valdība papildina, ka, piešķirot dalībvalstu iestādēm izvērtēšanas pilnvaras publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas kritēriju izvēlē, tiek pieņemts, ka šī izvēle nav patvaļīga un vērā ņemtie kritēriji nepārkāpj EK līguma normas un it īpaši tajās ietvertos pamatprincipus, kā uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvība un diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ.

48      Nīderlandes valdība precizē, ka līgumslēdzējas iestādes publiskā iepirkuma līgumu piemērotajiem kritērijiem vienmēr jābūt ar saimniecisku dimensiju. Tomēr tā uzskata, ka šis nosacījums pamata lietā ir izpildīts, jo Helsinku pilsēta ir gan līgumslēdzēja iestāde, gan organizācija, kam ir finansiāla atbildība par vides aizsardzības politiku.

49      Austrijas valdība uzsver, ka Direktīvas 92/50 un 93/38 ievieš divus būtiskus ierobežojumus publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas kritēriju izvēlē. Pirmkārt, līgumslēdzēja subjekta izvēlētajiem kritērijiem jābūt saiknei ar piešķiramo līgumu un jāsniedz iespēja noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Otrkārt, kritērijiem jāveido objektīvs pamats, uz kura balstās līgumslēdzēja subjekta izvērtēšanas pilnvaras, un tie nedrīkst saturēt patvaļīgas izvēles elementus. Vēl jo vairāk, saskaņā ar valdības norādīto piešķiršanas kritērijiem ir jābūt tiešai saiknei ar līguma priekšmetu, to ietekmei ir jābūt objektīvi novērtējamai un aprēķināmai no saimnieciskā viedokļa.

50      Līdzīgi Zviedrijas valdība norāda, ka līgumslēdzēja subjekta izvēles iespējas ir ierobežotas tiktāl, ciktāl piešķiršanas kritērijiem ir jābūt izmantojamiem un saiknei ar piešķiramo līgumu, lai noteiktu visizdevīgāko piedāvājumu no saimnieciskā viedokļa. Tā papildina, ka šiem kritērijiem ir arī jābūt atbilstošiem Līguma noteikumiem par preču un pakalpojumu brīvu apriti.

51      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības norādīto Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkts un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkts šajā sakarā ir interpretējami tādējādi, ka, organizējot līguma piešķiršanas procedūru autobusu transporta pakalpojumu apsaimniekošanai, iestāde vai līgumslēdzējs subjekts var citu līguma piešķiršanas kritēriju starpā ņemt vērā ekoloģiska rakstura kritērijus, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ar nosacījumu, ka šie kritēriji sniedz iespēju veikt visu šo piedāvājumu salīdzinājumu, ir saistīti ar sniedzamajiem pakalpojumiem un ir iepriekš publicēti.

52      Komisija norāda, ka publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas kritērijiem, kurus var ņemt vērā, novērtējot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ir jāatbilst četrām prasībām. Saskaņā ar tās norādīto šiem kritērijiem jābūt objektīviem, piemērojamiem visiem piedāvājumiem, strikti saistītiem ar attiecīgā līguma priekšmetu un jāsniedz tiešs saimnieciskais izdevīgums līgumslēdzējai iestādei.

 Tiesas vērtējums

53      Ir jāatgādina, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka par kritērijiem, uz kuriem pamatojas līgumslēdzēja iestāde, ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, atkarībā no konkrētā līguma var izmantot dažādus kritērijus, it īpaši kvalitāti, tehniskās īpašības, estētiskās un funkcionālās īpašības, pēcpārdošanas pakalpojumus un tehnisko atbalstu, piegādes datumu, piegādes vai produkcijas termiņu un cenu.

54      Lai noteiktu, vai un pie kādiem apstākļiem līgumslēdzēja iestāde saskaņā ar 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu var ņemt vērā ekoloģiskas dabas kritērijus, vispirms ir svarīgi konstatēt – kā tas skaidri izriet no šī apakšpunkta redakcijas un it īpaši jēdziena “piemēram” lietojuma –, ka kritēriji, kuri izmantojami kā kritēriji, lai piešķirtu publiskā iepirkuma līgumu saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, nav uzskaitīti izsmeļoši (šajā sakarā skat. arī Tiesas 2001. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑19/00 SIAC Construction, Recueil, I‑7725. lpp., 35. punkts).

55      Otrkārt, 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu šajā sakarā nevar interpretēt tādējādi, ka katram no piešķiršanas kritērijiem, ko izmanto līgumslēdzēja iestāde, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ir noteikti jābūt vienīgi saimnieciskas dabas. Tā rezultātā nevar izslēgt to, ka faktori, kas nav vienīgi saimnieciskas dabas, var ietekmēt piedāvājuma vērtību minētās līgumslēdzējas iestādes ieskatā. Šādu secinājumu tāpat apstiprina šī noteikuma redakcija, kas norāda uz piedāvājuma estētisko īpašību kritēriju.

56      Turklāt, kā arī Tiesa ir nospriedusi, publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūru koordinācijas mērķis Kopienas līmenī ir novērst šķēršļus pakalpojumu un preču brīvai apritei (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā SIAC Construction, 32. punkts).

57      Ņemot vērā šo mērķi un arī atbilstoši EK līguma 130.r panta 2. punkta 1. daļas trešā teikuma redakcijai, kas nedaudz grozītā formā ar Amsterdamas līgumu pārcelta uz EK līguma 6. pantu, kas paredz vides aizsardzības prasības, kuras jāintegrē Kopienas politikas un rīcības noteikšanā un īstenošanā, ir jāsecina, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts nenoliedz iespēju līgumslēdzējai iestādei izmantot kritērijus, kas attiecas uz vides saglabāšanu, novērtējot saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

58      Tomēr šis konstatējums nenozīmē to, ka līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā jebkuru minētā rakstura kritēriju.

59      Lai arī Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts ļauj līgumslēdzējai iestādei izvēlēties kritērijus, uz kuru pamata tā ierosina līgumu piešķiršanu, šī izvēle tomēr var attiekties tikai uz kritērijiem, kas dod iespēju noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu (šajā sakarā skat. attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu pakalpojumiem iepriekš minētos spriedumus lietā Beentjes, 19. punkts, Evans Medical un Macfarlan Smith, 42. punkts, kā arī SIAC Construction, 36. punkts). Tā kā piedāvājumam noteikti jābūt saiknei ar līguma priekšmetu, tad piešķiršanas kritērijiem, kas var tikt piemēroti saskaņā ar šo noteikumu, arī pašiem jābūt saiknei ar līguma priekšmetu.

60      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā arī Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, līgumslēdzējai iestādei ir jāizvērtē iesniegtie piedāvājumi un jāpieņem lēmums, pamatojoties uz dažādiem kvalitatīviem un kvantitatīviem kritērijiem saskaņā ar attiecīgo līgumu (šajā sakarā skat. attiecībā uz būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumiem Tiesas 1985. gada 28. marta spriedumu lietā 274/83 Komisija/Itālija, Recueil, 1077. lpp., 25. punkts).

61      Otrkārt, kā tas izriet arī no Tiesas judikatūras, piešķiršanas kritēriji, kuri sniedz līgumslēdzējai iestādei pilnīgu izvēles brīvību līgumu piešķiršanai pretendentiem, būtu neatbilstoši Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktam (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietās Beentjes, 26. punkts un SIAC Construction, 37. punkts).

62      Svarīgi atzīmēt, ka saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanai pieņemtie kritēriji jāīsteno atbilstoši visiem procedūras noteikumiem, kas noteikti Direktīvā 92/50, it īpaši paziņojuma noteikumiem. Tādējādi saskaņā ar šīs direktīvas 36. panta 2. punktu visi šāda veida kritēriji ir skaidri jānorāda līguma dokumentos vai paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, ja iespējams, to svarīguma samazinošā kārtībā, lai tādējādi uzņēmēji varētu zināt par to esamību un apjomu (šajā sakarā skat. attiecībā uz būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumiem Tiesas spriedumu lietās Beentjes, 31. un 36. punkts, kā arī 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑225/98 Komisija/Francija, Recueil, I‑7445. lpp., 51. punkts).

63      Visbeidzot, šādiem kritērijiem ir jāatbilst visiem Kopienu tiesību pamatprincipiem, it īpaši nediskriminācijas principam, kā tas izriet no līguma noteikumiem par tiesībām uz uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (šajā sakarā skat. spriedumus lietās Beentjes, 29. punkts un Komisija/Francija, 50. punkts).

64      No augstāk minētajiem apsvērumiem izriet, ka gadījumos, kad līgumslēdzēja iestāde izlemj piešķirt līgumu pretendentam, kurš iesniedz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu saskaņā ar Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tā var ņemt vērā vides aizsardzības kritērijus tiktāl, ciktāl šie kritēriji ir saistīti ar līguma priekšmetu, nepiešķir iestādei pilnīgu izvēles brīvību, ir tieši norādīti līguma dokumentos vai paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu un atbilst visiem Kopienu tiesību pamatprincipiem, it īpaši nediskriminācijas principam.

65      Attiecībā uz pamata lietu vispirms ir jākonstatē, ka kritēriji attiecībā uz autobusu slāpekļa oksīda emisijas un trokšņu līmeni, tādi, kādi tie ir šajā tiesvedībā, ir saistīti ar līguma priekšmetu par pilsētas autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu.

66      Otrkārt kritērijiem, kas piešķir papildu punktus piedāvājumiem, kuri atbilst specifiskām un objektīvi novērtējamām vides aizsardzības prasībām, nav tāds raksturs, kas piešķir līgumslēdzējai iestādei pilnīgu izvēles brīvību.

67      Turklāt ir jānorāda, kā minēts iepriekš šī sprieduma 21.–24. punktā, kritēriji pamata lietā bija skaidri norādīti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, ko publicēja Helsinku pilsētas Sagādes nodaļa.

68      Visbeidzot ir jāatzīmē, ka tas, vai kritēriji pamata lietā ir atbilstoši, it īpaši nediskriminācijas principam, ir jāizskata saistībā ar atbildi uz trešo prejudiciālo jautājumu, kas veido šī jautājuma priekšmetu.

69      Tāpēc, ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, atbildei uz otro jautājumu ir jābūt tādai, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts šajā sakarā ir interpretējams tādējādi, ka tad, kad kontekstā ar publiskā iepirkuma līgumu par pilsētas autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu līgumslēdzēja iestāde nolemj piešķirt līgumu pretendentam, kas iesniedza saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tā var ņemt vērā tādus ekoloģiskos kritērijus kā autobusu slāpekļa oksīda emisijas vai trokšņu līmeni, ja šie kritēriji ir saistīti ar līgumu priekšmetu, līgumslēdzējai iestādei nepiešķir pilnīgu beznosacījumu brīvību, ir tieši norādīti līguma dokumentos vai paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu un atbilst visiem Kopienu tiesību pamatprincipiem, it īpaši nediskriminācijas principam.

 Par trešo jautājumu

70      Ar tās trešo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai vienlīdzīgas attieksmes princips nav pretrunā ar tādu ar vides aizsardzību saistītu kritēriju ievērošanu kā pamata lietā tāpēc, ka paša līgumslēdzēja subjekta transporta uzņēmums ir viens no dažiem uzņēmumiem, kas var piedāvāt iekārtas, kuras atbilst augšminētajiem kritērijiem.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

71      Concordia norāda, ka iespēja izmantot autobusus, kuri darbojas ar dabīgo gāzi, kas praksē bija vienīgie, kuri izpildīja papildu kritērijus par slāpekļa oksīda emisijas un trokšņu līmeņa samazināšanu, bija ļoti ierobežota. Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā paziņošanas laikā visā Somijas teritorijā bija tikai viena degvielas uzpildes stacija, kas piegādāja dabīgo gāzi. Tās jauda deva tai iespēju apgādāt aptuveni 15 autobusus, kuri darbojas ar dabīgo gāzi. Neilgi pirms apstrīdamā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā paziņošanas HKL pasūtīja 11 jaunus autobusus, kuri darbojas ar dabīgo gāzi, kas nozīmē, ka stacijas jauda ir pilnībā izmantota un tai vairs nebija iespējams apgādāt citus transporta līdzekļus. Otrkārt, pakalpojumu stacija bija ierīkota tikai uz laiku.

72      Concordia secina, ka HKL bija vienīgais pretendents, kam bija reāla iespēja piedāvāt autobusus, kuri darbojas ar dabīgo gāzi. Tādēļ tā piedāvā uz trešo jautājumu sniegt atbildi, ka punktu piešķiršana par autobusu slāpekļa oksīda emisijas un samazinātu trokšņu līmeni nav pieļaujama, vismaz gadījumos, kad visiem attiecīgās nozares uzņēmējiem nav pat teorētiskas iespējas piedāvāt pakalpojumus, lai saņemtu šos punktus.

73      Helsinku pilsēta norāda, ka tai nebija pienākuma izsludināt konkursa procedūru par tās autobusu transporta pakalpojumiem ne atbilstoši Kopienas noteikumiem, ne Somijas tiesību aktiem. Tā kā konkurss vienmēr ir saistīts ar papildu darbu un izdevumiem, tai nebūtu pamatota iemesla organizēt šo konkursu, ja tā zinātu, ka vienīgi tai piederošs uzņēmums spēj piedāvāt iekārtas, kas izpilda paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu izklāstītos noteikumus, vai ja tā patiešām vēlētos sev rezervēt šī transporta ekspluatāciju.

74      Somijas valdība norāda, ka uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā norādīto kritēriju objektivitātes novērtēšana pamata lietā ir vienīgi dalībvalsts tiesas kompetencē.

75      Nīderlandes valdība norāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka piešķiršanas kritērijiem ir jābūt objektīviem un tie nedrīkst būt diskriminējoši starp konkursa dalībniekiem. Tā tomēr norāda, ka 1999. gada 16. septembra spriedumā lietā C‑27/98 Fracasso un Leitschutz (Recueil, I‑5697. lpp.) 32. un 33. punktā Tiesa noteica, ka tad, kad pēc publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūras paliek tikai viens piedāvājums, līgumslēdzējai iestādei nav pienākuma piešķirt līgumu vienīgajam par derīgu atzītajam piedāvājumam. Bet no minētā neizriet, ka, ja piešķiršanas kritēriju piemērošanas rezultātā ir palicis tikai viens pretendents, šie kritēriji būtu nelikumīgi. Jebkurā gadījumā iesniedzējtiesas kompetencē ir noteikt, vai pamata lietā konkurence faktiski tika kropļota.

76      Atbilstoši Austrijas valdības viedoklim piešķiršanas kritēriju izmantošana pamata lietā principā atļaujama pat šajā strīdā, ko izskata iesniedzējtiesa, kad tikai salīdzinoši neliels pretendentu skaits spēj izpildīt šos kritērijus. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru (1988. gada 22. septembra spriedums lietā 45/87 Komisija/Īrija, Recueil, 4929. lpp.) ir noteikti ierobežojumi zināmu minimālo ekoloģisko standartu pieļaujamībai, ja piemērotie kritēriji ierobežo pakalpojumu un preču piedāvājumu tirgū tā, ka paliek tikai viens pretendents. Tomēr nav nekādu pazīmju, ka tas būtu noticis pamata lietā.

77      Zviedrijas valdība norāda, ka fakts, ka tika ņemts vērā kritērijs par slāpekļa oksīda emisiju tādā veidā, kā tas tika darīts pamata lietā, nozīmē, ka pretendents, kura rīcībā bija autobusi, kas darbojas ar dabīgo gāzi vai alkoholu, faktiski tika atalgots. Saskaņā ar minēto valdības viedokli citiem pretendentiem nebija nekādu šķēršļu iegādāties šādus autobusus. Šādi transporta līdzekļi ir pieejami tirgū jau vairākus gadus.

78      Zviedrijas valdība norāda, ka papildu punktu piešķiršana par autobusiem ar zemu slāpekļa oksīda emisiju un trokšņu līmeni, kādus pretendents piedāvā izmantot, nerada tiešu diskrimināciju, bet tiek piemērota bez izšķiršanas. Otrkārt, tā arī nerada netiešu diskrimināciju tai nozīmē, ka obligāti radītu izdevīgumu HKL.

79      Atbilstoši Apvienotās Karalistes valdības viedoklim Direktīva 93/38 neaizliedz piedāvājumu novērtēšanā piešķirt papildu punktus, ja iepriekš ir zināms, ka tikai daži uzņēmumi spēs iegūt šos papildu punktus, ja līgumslēdzējs tos darīja zināmus laikā, kad tika izdots paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, kurā norādīts, ka šādi papildu punkti var tikt piešķirti.

80      Komisija norāda, ka, ņemot vērā pušu atšķirīgos viedokļus pamata strīda ietvaros, tā nevar noteikt, vai piemērotie kritēriji pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principu. Tādējādi iesniedzējtiesas uzdevums ir spriest par šo jautājumu un uz objektīvu, atbilstošu un konsekventu pierādījumu pamata noteikt, vai šie kritēriji tika pieņemti ar vienīgo mērķi izvēlēties uzņēmumu, kas jau iepriekš tika noteikts.

 Tiesas vērtējums

81      Ir jākonstatē, ka pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu atbilst direktīvu par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu pašai būtībai, kuras it īpaši paredz veicināt efektīvas konkurences attīstību jomās, kas atrodas to atbilstošajās piemērošanas jomās un kas nosaka līgumu piešķiršanas kritērijus, kuri paredzēti šādas konkurences nodrošināšanai (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑243/89 Komisija/Dānija, Recueil, I‑3353. lpp., 33. punkts).

82      Saskaņā ar iepriekš 63. punktā norādīto Tiesas judikatūru līgumu piešķiršanas kritērijiem ir jāievēro nediskriminācijas princips, kā tas izriet no līguma noteikumiem par uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvību.

83      Šajā lietā vispirms ir jāatzīmē, kā tas izriet no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, ka piešķiršanas kritēriji pamata lietā bija objektīvi un piemēroti bez izšķiršanas visiem piedāvājumiem. Tālāk šie kritēriji bija tieši saistīti ar piedāvātajām iekārtām un bija punktu piešķiršanas sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Visbeidzot šīs sistēmas ietvaros papildu punkti varēja tikt piešķirti, pamatojoties uz citiem ar iekārtām saistītiem kritērijiem, tādiem kā pazeminātas grīdas autobusu izmantošana, sēdvietu un nolaižamo krēslu skaits, kā arī autobusu nolietojums.

84      Turklāt, kā arī Concordia atzina tiesas sēdē, tā saņēma publiskā iepirkuma piedāvājumu par Helsinku pilsētas autobusu tīkla 15. maršrutu, lai arī uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā tika norādīta prasība izmantot transporta līdzekļus, kuri darbojas ar dabīgo gāzi.

85      Tādēļ ir jākonstatē, ka šādu apstākļu kontekstā fakts, ka vienu no līgumslēdzēja subjekta pieņemtajiem kritērijiem, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, var izpildīt tikai neliels uzņēmumu skaits, kuru vidū bija uzņēmums, kas pieder minētajam subjektam, pats par sevi nerada vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

86      Tādēļ atbildei uz trešo jautājumu ir jābūt tādai, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nav pretrunā tam, ka ņem vērā tādus ar vides aizsardzību saistītus kritērijus kā pamata lietā tikai tādēļ, ka paša līgumslēdzēja subjekta transporta uzņēmums ir viens no dažiem uzņēmumiem, kas var piedāvāt iekārtas, kuras atbilst augšminētajiem kritērijiem.

 Par pirmo jautājumu

87      Ar tās pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde uz otro un trešo jautājumu būtu atšķirīga, ja pamata lietā publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas procedūra būtu Direktīvas 93/38 piemērošanas jomā.

88      Šajā sakarā jāatzīmē, pirmkārt, ka Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijas ir lielā mērā līdzīgas.

89      Otrkārt, ir jākonstatē, ka Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras, (OV L 199, 1. lpp.) un Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.) piešķiršanas kritēriju noteikumu redakcijas pēc būtības ir vienādas ar Direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 93/38 34. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijām.

90      Treškārt, ir svarīgi precizēt, ka šīs direktīvas kopumā veido Kopienas tiesību pamatu jautājumos par publiskā iepirkuma [valsts] līgumiem un ir paredzētas, lai sasniegtu līdzīgus mērķus to attiecīgajās piemērošanas jomās.

91      Šādos apstākļos nav nekāda pamata sniegt atšķirīgu interpretāciju diviem noteikumiem, kas attiecas uz vienu Kopienu tiesību jomu un kuriem pēc būtības ir vienāda redakcija.

92      Turklāt ir jāatzīmē, ka Tiesa jau ir nospriedusi augstāk minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 33. punktā, ka pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu ir visu publiskā iepirkuma līgumu [valsts līgumu] piešķiršanas direktīvu pašā pamatā. Pamata lietas dokumenti neatklāja nekādus elementus, kas norādītu, ka attiecībā uz līgumslēdzēja subjekta piešķiršanas kritēriju izvēli šī principa interpretācija šajā lietā būtu atkarīga no kādas īpašas direktīvas, kas piemērojama attiecīgajam līgumam.

93      Tādēļ atbildei uz pirmo jautājumu jābūt tādai, ka atbilde uz otro un trešo jautājumu nebūtu atšķirīga, ja pamata lietā publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūra būtu Direktīvas 93/38 piemērošanas jomā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

94      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Somijas, Grieķijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Korkein hallinto‑oikeus ar 1999. gada 17. decembra rīkojumu, nospriež:

1)      Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tad, kad kontekstā ar publiskā iepirkuma līgumu par pilsētas autobusu transporta pakalpojumu sniegšanu līgumslēdzēja iestāde nolemj piešķirt līgumu pretendentam, kas iesniedza saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tā var ņemt vērā tādus ekoloģiskos kritērijus kā autobusu slāpekļa oksīda emisijas vai trokšņu līmeni, ja šie kritēriji ir saistīti ar līgumu priekšmetu, līgumslēdzējai iestādei nepiešķir pilnīgu beznosacījumu brīvību, ir tieši norādīti līguma dokumentos vai paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu un atbilst visiem Kopienu tiesību pamatprincipiem, it īpaši nediskriminācijas principam;

2)      vienlīdzīgas attieksmes princips nav pretrunā tam, ka ņem vērā tādus ar vides aizsardzību saistītus kritērijus kā pamata lietā tikai tādēļ, ka paša līgumslēdzēja subjekta transporta uzņēmums ir viens no dažiem uzņēmumiem, kas var piedāvāt iekārtas, kuras atbilst augšminētajiem kritērijiem;

3)      atbilde uz otro un trešo jautājumu nebūtu atšķirīga, ja pamata lietā publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūra būtu Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē, piemērošanas jomā.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 17. septembrī.

1 Tiesvedības valoda ‑ somu