TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 17. septembrī (1)

Personu brīva pārvietošanās – Migrējošs darba ņēmējs – Migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības – Bērnu tiesības mācīties uzņemošajā dalībvalstī – Regulas (EEK) Nr. 1612/68 10. un 12. pants – Eiropas Savienības pilsonība – Uzturēšanās tiesības – Direktīva 90/364/EEK – Ierobežojumi un nosacījumi

Lieta C‑413/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Immigration Appeal Tribunal (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šī tiesa, starp

Baumbast,

R

un

Secretary of State for the Home Department

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 18. pantu un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 12. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken] (referente), N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], V. Skouris [V. Skouris], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Baumbasta [Baumbast] un Baumbastas [Baumbast], kā arī Marijas Fernandas Sarmiento [Maria Fernanda Sarmiento] un Idanellas Baumbastas [Idanella Baumbast] vārdā – N. Bleiks [N. Blake], QC, un L. Fransmans [L. Fransman], QC, M. Dāvidsones [M. Davidson], solicitor, uzdevumā un R vārdā – N. Bleiks, QC, un S. Harisone [S. Harrison], barrister, B. Andoniana [B. Andonian], solicitor, uzdevumā,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. E. Kolinzs [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdz P. Saini [P. Saini], barrister,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un B. Mutelzē‑Šēna [B. Muttelsee‑Schön], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un K. O’Reilija [C. O’Reilly], pārstāves,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 6. martā sniedza Baumbasts un Baumbasta, kā arī Marija Fernanda Sarmiento un Idanella Baumbasta, R, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 5. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 28. maija rīkojumu, kas Tiesas Kancelejā saņemts 1999. gada 28. oktobrī, Immigration Appeal Tribunal [Imigrācijas Apelācijas tiesa] saskaņā ar EKL 234. pantu ir iesniegusi četrus prejudiciālos jautājumus par EKL 18. panta un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 12. panta interpretāciju.

2        Šie jautājumi ir radušies tiesvedībās starp, pirmkārt, Baumbasta kungu un kundzi, kā arī Mariju Fernandu Sarmiento un Idanellu Baumbastu (turpmāk tekstā – “Baumbastu ģimene”) un, otrkārt, R un Secretary of State for the Home Department [Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs] (turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par pēdējā atteikumu izdot viņiem uzturēšanās atļaujas Apvienotās Karalistes teritorijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesības

3        EKL 17. pantā ir noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

4        EKL 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

5        Regulas Nr. 1612/68 10.–12. pantā ir noteikts:

“10. pants

1.      Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties:

a)      šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;

b)      darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.

2.      Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekšminētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras [viņš] ieradās.

3.      Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.

11. pants

Ja dalībvalsts pilsonis strādā kā darba ņēmējs vai kā pašnodarbināta persona citā dalībvalstī, viņa laulātais un bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā, ir tiesīgi strādāt kā darbinieki tajā pašā dalībvalstī arī tad, ja viņi nav nevienas dalībvalsts pilsoņi.

12. pants

Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.

Dalībvalstis atbalsta mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem.”

6        Saskaņā ar Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/364/EEK par tiesībām uz dzīvesvietu (OV L 180, 26. lpp.) 1. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstis piešķir uzturēšanās tiesības citu dalībvalstu pilsoņiem, kam nav šādu tiesību saskaņā ar citām Kopienu tiesību normām, un viņu ģimenes locekļiem, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta 2. punktā, ar nosacījumu, ka šiem pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem uzņēmējā dalībvalstī ir visaptveroša veselības apdrošināšana un pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr viņi tur uzturas.

7        Direktīvas 90/364 1. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka šī panta pirmajā daļā minētos līdzekļus uzskata par pietiekamiem, ja tie pārsniedz līmeni, zem kura uzņēmēja dalībvalsts saviem pilsoņiem var piešķirt sociālo palīdzību, ievērojot prasītāja un vajadzības gadījumā saskaņā ar 1. panta 2. punktu uzņemto personu personīgos apstākļus.

8        Direktīvas 90/364 1. panta 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka, ja šā punkta otro daļu kādā dalībvalstī nevar piemērot, prasītāja līdzekļus uzskata par pietiekamiem, ja tie pārsniedz minimālo sociālā nodrošinājuma pensiju, ko maksā uzņēmēja dalībvalsts.

9        Saskaņā ar Direktīvas 90/364 1. panta 2. punktu:

“Tiesības apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī kopā ar personu, kurai ir tiesības uz dzīvesvietu, neatkarīgi no pilsonības ir šādām personām:

a)      viņa vai viņas laulātajam un viņu pēctečiem, kuri ir apgādājami;

b)      šīs personas, kurai ir tiesības uz dzīvesvietu, un tā laulātā augšupējiem radiniekiem, kuri ir apgādājami.”

10      Direktīvas 90/364 3. pantā ir paredzēts, ka uzturēšanās tiesības paliek spēkā, kamēr minēto tiesību subjekti ievēro 1. pantā izklāstītos nosacījumus.

 Valsts tiesības

11      Immigration Act 1988 (1988. gada imigrācijas likums) 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personai nav vajadzīga ieceļošanas vai uzturēšanās atļauja Apvienotajā Karalistē, kā paredzēts [Immigration Act 1971 [1971. gada migrācijas likumā]], ja tai šādas tiesības tiek piešķirtas tieši piemērojamās Kopienu tiesībās vai tiesību normās, kas pieņemtas saskaņā ar European Communities Act 1972 [1972. gada Eiropas Kopienu akts] 2. panta 2. punktu”.

12      Immigration (European Economic Area) Order 1994 (1994. gada rīkojums par imigrāciju Eiropas Ekonomikas zonā, 1994 SI 1895, turpmāk tekstā – “EEA Order”) 3. pantā ir noteikts vispārīgs princips, ka pilsoņi no valstīm, kas ir parakstījušas 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līgumu (OV 1994, L 1, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), un viņu ģimenes locekļi Apvienotajā Karalistē var ieceļot, uzrādot derīgu savas valsts personas apliecību vai pasi.

13      Saskaņā ar EEA Order 4. panta 1. punktu “akceptētai personai” [qualified person] ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē, kamēr tā saglabā šo statusu. Šīs tiesības EEA Order 4. panta 2. punktā ir piešķiras arī ģimenes locekļiem, ieskaitot laulātos.

14      Saskaņā ar EEA Order 6. pantu šāda “akceptēta persona” ir it īpaši EEZ līgumu noslēgušas valsts pilsonis, kas Apvienotajā Karalistē veic algotu darbu.

15      Apvienotās Karalistes Immigration Rules (House of Commons Paper 395) (Apvienotās Karalistes Parlamenta 1994. gada migrācijas noteikumi, turpmāk tekstā – “Immigration Rules”) 225. punktā ir noteikts:

“EEZ pilsonis (izņemot studentus) vai šādas personas ģimenes loceklis, kas ir saņēmis uzturēšanās atļauju vai uzturēšanās dokumentu uz pieciem gadiem un kas ir uzturējies Apvienotajā Karalistē saskaņā ar EEA Order 1994 noteikumiem četrus gadus un turpina to darīt, var lūgt izdarīt uz savas uzturēšanās atļaujas vai attiecīgi uzturēšanās dokumenta atzīmi par tiesībām uzturēties Apvienotajā Karalistē neierobežotu laiku”.

 Pamata prāvas

 Baumbastu lieta

16      Baumbasta, Kolumbijas pilsone, 1990. gada maijā Apvienotajā Karalistē apprecējās ar Baumbastu, Vācijas pilsoni. Viņu ģimenē ir divas meitas: vecākā Marija Fernanda Sarmiento, Baumbastas ārlaulības meita, ir Kolumbijas pilsone, bet jaunākajai Idanellai Baumbastai ir dubultā pilsonība – Vācijas un Kolumbijas.

17      No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietas dalībnieki pamata prāvā ir vienojušies, ka attiecībā uz Kopienu tiesību jautājumiem Marija Fernanda Sarmiento arī tiek uzskatīta par Baumbastu ģimenes locekli. Tāpēc rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu viņa ir minēta kā viena no šīs ģimenes diviem bērniem.

18      1990. gada jūnijā Baumbastu ģimenei tika izsniegtas uzturēšanās atļaujas ar derīguma termiņu uz pieciem gadiem. No 1990. gada līdz 1993. gadam Baumbasts bija nodarbināts Apvienotajā Karalistē sākumā kā darba ņēmējs, bet vēlāk kā uzņēmuma vadītājs. Taču, kad viņa uzņēmums bankrotēja un viņš nevarēja atrast pietiekami labi apmaksātu darbu Apvienotajā Karalistē, kopš 1993. gada viņš strādāja Vācijas uzņēmumos Ķīnā un Lesoto. Lai gan Baumbasts kopš tā laika periodiski ir meklējis darbu Apvienotajā Karalistē, viņa nodarbinātības situācija rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pieņemšanas laikā nebija mainījusies.

19      Attiecīgajā laika posmā Baumbastiem piederēja māja Apvienotajā Karalistē un viņu meitas tur gāja skolā. Viņi nesaņēma nekādu sociālo palīdzību, un, tā kā viņiem bija vispārējā veselības apdrošināšana Vācijā, nepieciešamības gadījumā viņi brauca uz turieni, lai saņemtu medicīnisko aprūpi.

20      1995. gada maijā Baumbasta iesniedza pieteikumu beztermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanai (“indefinite leave to remain”) Apvienotajā Karalistē sev un ģimenes locekļiem. 1996. gada janvārī Secretary of State atteicās pagarināt Baumbasta uzturēšanās atļaujas, kā arī Baumbastas un viņas bērnu uzturēšanās dokumentu termiņu.

21      1998. gada 12. janvārī šis atteikums tika pārsūdzēts Immigration Adjudicator (Apvienotā Karaliste). Immigration Adjudicator konstatēja, ka Baumbasts nebija ne darba ņēmējs, ne arī persona, kurai bija Direktīvā 90/364 paredzētās vispārīgās uzturēšanās tiesības. Par bērniem Immigration Adjudicator nolēma, ka viņiem bija neatkarīgas uzturēšanās tiesības uz Regulas Nr. 1612/68 12. panta pamata. Turklāt viņš nolēma, ka Baumbastai bija uzturēšanās tiesības uz laiku, kamēr viņas bērni īstenoja savas minētās regulas 12. pantā noteiktās tiesības. Saskaņā ar Immigration Adjudicator teikto Baumbastas tiesības izrietēja no dalībvalstīm uzliktā pienākuma saskaņā ar šo pantu atbalstīt mēģinājumus dot iespēju bērniem uzņemošajā dalībvalstī apgūt programmas ar vislabākajiem nosacījumiem.

22      Baumbasts Immigration Adjudicator lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā attiecībā uz sevi. Savukārt Secretary of State šo lēmumu iesniedzējtiesā pārsūdzēja daļā par Baumbasti un abiem viņas bērniem.

 R lieta

23      R, Amerikas Savienoto Valstu pilsonei, no viņas pirmās laulības ar Francijas pilsoni ir divi bērni, kam ir dubultā pilsonība – Francijas un ASV. 1990. gadā viņa apmetās Apvienotajā Karalistē kā EK līgumā paredzētās tiesības izmantojoša Kopienas pilsoņa laulātā, un viņai tika atļauts uzturēties Apvienotajā Karalistē līdz 1995. gada oktobrim.

24      R un viņas pirmais vīrs izšķīrās 1992. gada septembrī, bet, tā kā Secretary of State tajā laikā neveica nekādus pasākumus saistībā ar R ieceļotājas statusu, viņa turpināja uzturēties Apvienotajā Karalistē. Šķiršanās nosacījumi paredzēja, ka bērni dzīvos pie mātes Anglijā un Velsā vismaz piecus gadus pēc šķiršanās vai periodu pēc pušu savstarpējas vienošanās. Pēc šķiršanās bērniem bija regulāri kontakti ar tēvu, kas joprojām uzturas un strādā Apvienotajā Karalistē un kopā ar viņu māti atbild par viņu audzināšanu emocionālā un finansiālā ziņā.

25      No pamata prāvas lietas materiāliem arī izriet, ka uzturēšanās laikā Apvienotajā Karalistē R ir iegādājusies māju un nodibinājusi interjera dizaina aģentūru, kurā viņa ir ieguldījusi lielas naudas summas. 1997. gadā viņa apprecējās ar Apvienotās Karalistes pilsoni.

26      1995. gada oktobrī saskaņā ar valsts tiesībām R un abu viņas meitu vārdā tika iesniegts pieteikums beztermiņa uzturēšanās atļaujas saņemšanai. 1996. gada 3. decembrī bērniem tika piešķirtas tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē nenoteiktu laiku kā migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļiem. Turpretim R pieteikums tika noraidīts, jo Secretary of State neuzskatīja ģimenes situāciju par tik īpašu, lai tā attaisnotu viņa rīcības brīvības izmantošanu. Pēc viņa domām, bērni bija pietiekami mazi, lai pierastu pie dzīves ASV, ja viņiem būtu uz turieni jābrauc kopā ar māti.

27      Viens no jautājumiem, kas minēti sūdzībā, kura iesniegta Immigration Adjudicator par Secretary of State atteikumu piešķirt R beztermiņa uzturēšanās tiesības, bija par to, vai šis atteikums neapdraudēja tiesības, kas bija viņas bērniem saskaņā ar Kopienu tiesībām, iegūt izglītību un uzturēties Apvienotajā Karalistē, kā arī tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Immigration Adjudicator sūdzību noraidīja ar lēmumu, ko R pārsūdzēja Immigration Appeal Tribunal.

 Prejudiciālie jautājumi

28      Uzskatot, ka tās izskatāmajās lietās bija jāinterpretē EKL 18. pants un Regula Nr. 1612/68, Immigration Appeal Tribunal nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“Abās lietās kopīgie jautājumi

1)      a)     Vai Eiropas Savienības pilsoņa bērniem, kas paši arī ir Savienības pilsoņi un ir apmetušies dalībvalstī, kur ir uzsākuši pamatizglītības apguvi laikā, kad viņu tēvs (vai viens no vecākiem) tur izmantoja uzturēšanās tiesības kā darba ņēmējs šajā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav (“uzņemošā valsts”), ir tiesības uzturēties uzņemošajā valstī, lai iegūtu vispārējo izglītību saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 12. pantu?

         b)     Tiktāl, ciktāl atbilde uz iepriekšējo jautājumu var būt atkarīga no tā, ka

                           i)     viņu vecāki ir šķīrušies;

                  ii)   tikai viens no vecākiem ir Eiropas Savienības pilsonis un vairs nav darba ņēmējs uzņemošajā valstī;

                           iii) bērni paši nav Eiropas Savienības pilsoņi;

                           kādi kritēriji ir jāpiemēro valsts iestādēm?

2)      Ja bērniem ir tiesības uzturēties uzņemošajā valstī, lai iegūtu vispārējo izglītību saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 12. pantu, vai uzņemošās valsts pienākums “atbalstīt mēģinājumu dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas saskaņā ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem” ir jāinterpretē tā, ka tas dod tiesības tam no vecākiem, kas galvenokārt par viņiem rūpējas (“primary carer”), neatkarīgi no tā, vai šī persona ir vai nav Eiropas Savienības pilsonis, tiesības uzturēties valstī kopā ar viņiem, lai atvieglotu šo tiesību izmantošanu, arī ja

         i)              viņu vecāki ir šķīrušies;

         ii)   tēvs, kas ir Eiropas Savienības pilsonis, vairs nav darba ņēmējs uzņemošajā valstī?

Jautājumi Baumbastu lietā

3)      a)     Vai, ņemot vērā Baumbasta lietas faktus, viņam kā Eiropas Savienības pilsonim ir tieši piemērojamas tiesības uzturēties citā Savienības dalībvalstī, pamatojoties uz EKL 18. pantu (bijušais 8.a pants), ja viņam vairs nav uzturēšanās tiesības kā darba ņēmējam saskaņā ar EKL 39. pantu (bijušais 48. pants), kā arī nav uzturēšanās tiesības uzņemošajā valstī saskaņā ar kādu citu Kopienu tiesību noteikumu?

         b)     Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai viņa sievai un bērniem tādējādi ir atvasinātas uzturēšanās tiesības, tiesības strādāt un citas tiesības?

         c)     Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai viņiem ir tiesības saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1612/68 11. un 12. pantu vai kādu citu Kopienu tiesību normu (ja jā, tad kādu)?

4)      a)     Ja uz iepriekšējo jautājumu tiktu atbildēts nelabvēlīgi Savienības pilsonim, vai viņa ģimenes locekļiem saglabājas atvasinātās tiesības, kuras viņi sākotnēji ieguva kā ģimenes locekļi, apmetoties uz dzīvi Apvienotajā Karalistē kopā ar darba ņēmēju?

         b)     Apstiprinošas atbildes gadījumā – kādi nosacījumi ir piemērojami?”

 Par pirmo divu prejudiciālo jautājumu pieņemamību

29      Vispirms jāatzīst, ka no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka laikā starp pamata prāvas sākumu un prejudiciālā jautājuma uzdošanu gan Baumbastai un abiem viņas bērniem, gan R ir piešķirtas beztermiņa uzturēšanās atļaujas Apvienotajā Karalistē. R lietā šī atļauja, šķiet, tika piešķirta sakarā ar viņas laulību ar Apvienotās Karalistes pilsoni, kaut gan iesniedzējtiesa to nav precizējusi. Tādējādi tikai Baumbasts nav saņēmis beztermiņa uzturēšanās atļauju.

30      Šajos apstākļos ir jāizlemj, vai pirmie divi iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

31      EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un valsts tiesām, un ar tās palīdzību pirmā sniedz otrajām Kopienu tiesību interpretāciju, kas tām ir vajadzīga, lai atrisinātu lietas, kuras tām ir jāizskata (skat. 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑231/89 Gmurzynska‑Bscher, Recueil, I‑4003. lpp., 18. punkts).

32      No tā izriet, ka tikai valsts tiesām, kuras izskata lietas un kurām jāuzņemas atbildība par sprieduma taisīšanu, atkarībā no lietas īpašajiem apstākļiem ir jānovērtē gan vajadzība saņemt prejudiciālu nolēmumu, lai tās varētu taisīt spriedumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi ir par Kopienu tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Gmurzynska‑Bscher, 19. un 20. punkts).

33      Tādējādi EKL 234. pantā paredzētajā jurisdikcijas funkciju sadalē starp valsts tiesām un Tiesu Tiesa pieņem prejudiciālus nolēmumus, principā neizvērtējot apstākļus, kādos valsts tiesām ir nācies tai uzdot šos jautājumus un kādos tās gatavojas piemērot Kopienu tiesību normu, kuru tās ir lūgušas interpretēt (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gmurzynska‑Bscher, 22. punkts).

34      Citādi tas varētu būt tikai lietās, kurās šķiet, ka EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir izmatota ļaunprātīgi un faktiski tiek izmantota, lai saņemtu Tiesas nolēmumu apstākļos, kuros nav reāla strīda, vai arī ir acīmredzams, ka Kopienu tiesību norma, kuru Tiesa ir lūgta interpretēt, lietas apstākļos nevar tikt piemērota ne tieši, ne netieši (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gmurzynska‑Bscher, 23. punkts, un 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑130/95 Giloy, Recueil, I‑4291. lpp., 22. punkts).

35      Taisnība, ka Baumbastai un viņas bērniem 1998. gada 23. jūnijā, tas ir, pat pirms iesniedzējtiesas 1999. gada 28. maija rīkojuma, bet R vēlākā konkrēti neprecizētā datumā tika piešķirtas beztermiņa uzturēšanās atļaujas Apvienotajā Karalistē.

36      Tomēr no tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka šīs atļaujas tika piešķirtas, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes tiesībām, un ka jautājums par ieinteresēto personu tiesībām, kas tai piešķirtas ar Kopienu tiesībām, nav atrisināts.

37      Tāpat jāatzīst, ka šie jautājumi ir radušies īstā tiesvedībā un iesniedzējtiesa ir Tiesai sniegusi informāciju par tās faktiem un tiesisko regulējumu, kā arī iemeslus, kāpēc tā uzskatīja, ka atbilde uz šiem jautājumiem bija nepieciešama tās nolēmuma pieņemšanai.

38      No iepriekš minētā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotie pirmie divi jautājumi ir pieņemami.

 Par pirmo jautājumu

39      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Eiropas Savienības pilsoņa bērniem, kas apmetušies uz dzīvi dalībvalstī laikā, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmantoja savas uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs, ir tiesības tur uzturēties, lai iegūtu vispārējo izglītību, saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, pat ja vecāki pa to laiku ir šķīrušies un tikai viens no vecākiem ir Savienības pilsonis un vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī vai paši bērni nav Savienības pilsoņi.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

40      R un Baumbastu ģimene, atzīstot, ka uzturēšanās tiesības un tiesības tikt uzņemtiem uzņemošās dalībvalsts izglītības sistēmā saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. un 12. pantu nav absolūtas, uzskata, ka pamata prāvās ir izpildīti nosacījumi šīs regulas 12. pantā noteikto tiesību izmantošanai. R lietā nav nekāda pamata uzskatīt, ka bērni vairs nav tēva ģimenes locekļi, jo viņš joprojām strādā uzņemošajā dalībvalstī. Baumbastu lietā vienīgais iemesls uzskatīt, ka bērnu situācija vairs neatbilst šīs regulas 12. panta nosacījumiem, ir tas, ka viņu tēvs vairs nestrādā šajā valstī. Tomēr saskaņā ar 1989. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās 389/87 un 390/87 Echternach un Moritz (Recueil, 723. lpp.) šis fakts neietekmē šādu tiesību turpmāku pastāvēšanu.

41      Apvienotās Karalistes un Vācijas valdības arī apgalvo, ka migrējošu darba ņēmēju bērnu iegūtās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu turpina būt spēkā, pat ja viņu vecāki dodas prom no uzņemošās dalībvalsts.

42      Vācijas valdība tomēr argumentē, ka saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Echternach un Moritz Regulas Nr. 1612/68 12. pants bērniem neatkarīgas uzturēšanās tiesības dod tikai tad, ja izglītību nav iespējams turpināt savā dalībvalstī.

43      Runājot it īpaši par R lietu, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka R bērniem ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, jo, lai gan R un bērnu tēvs ir šķīrušies, tēvs turpina izmantot savas migrējoša darba ņēmēja tiesības Apvienotajā Karalistē.

44      Runājot par R lietu, Komisija apgalvo, ka, pat ja vecāki ir šķīrušies, tik ilgi, kamēr viens no viņiem saglabā migrējoša darba ņēmēja statusu uzņemošajā dalībvalstī, bērniem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu un tiesības izglītoties saskaņā ar šīs regulas 12. pantu.

45      Par Baumbastu lietu Komisija apgalvo, ka saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Echternach un Moritz migrējoša darba ņēmēja bērns saglabā savu statusu kā darba ņēmēja ģimenes loceklis Regulas Nr. 1612/68 izpratnē, ja bērna ģimene atgriežas savā dalībvalstī un bērns paliek uzņemošajā dalībvalstī, lai turpinātu studijas, ko viņš nevarētu darīt savā dalībvalstī.

46      Saskaņā ar Komisijas viedokli, kaut gan fakti, kas bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam lietā Echternach un Moritz, bija tādi, ka bērnam nebija iespējas turpināt studēt savā dalībvalstī, Tiesa Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ir interpretējusi plaši. Situācija Baumbastu lietā nemaz neatšķiroties no situācijas, kurā tika pieņemts minētais spriedums, un tādējādi neesot iemesla nonākt pie citāda rezultāta. Komisija secina, ka, ja Tiesa saglabātu šajā spriedumā pieņemto interpretāciju, Baumbastu ģimenes bērni var turpināt uzturēties Apvienotajā Karalistē, lai tur izmantotu savas Regulas Nr. 1612/68 12. panta tiesības.

 Tiesas vērtējums

47      Lai dotu noderīgu atbildi uz pirmo jautājumu, ir jāatšķir divas situācijas, par kurām iesniedzējtiesa uzdod savu jautājumu.

48      Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 1612/68 1. panta 1. punktā, kas attiecas uz migrējoša darba ņēmēja statusu, ir noteikts, ka visiem dalībvalsts pilsoņiem neatkarīgi no dzīvesvietas ir tiesības pieņemt un strādāt algotu darbu citas dalībvalsts teritorijā.

49      Runājot, pirmkārt, par Baumbastu lietu, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šī lieta no R lietas atšķiras ar to, ka Baumbasts, Vācijas pilsonis, kas vairākus gadus Apvienotajā Karalistē bija darbojies gan kā darba ņēmējs, gan pašnodarbināta persona un turpina tur dzīvot, vairs nestrādā Apvienotajā Karalistē. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai viņa bērni var turpināt mācīties Apvienotajā Karalistē saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. panta noteikumiem.

50      Šajā sakarā jāatgādina, ka Regulas Nr. 1612/68 mērķis, proti, darba ņēmēju brīva pārvietošanās, prasa, lai tā tiktu nodrošināta ievērojot brīvību un cieņu un apstākļos, kas vislabāk nodrošina Kopienas darba ņēmēja ģimenes integrāciju uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑308/89 Di Leo, Recueil, I‑4185. lpp., 13. punkts).

51      Kā Tiesa ir norādījusi sprieduma lietā Echternach un Moritz 21. punktā, lai šāda integrācija varētu notikt, Kopienas darba ņēmēja bērnam obligāti ir jābūt iespējai mācīties un studēt uzņemošajā dalībvalstī, kā tas skaidri noteikts Regulas Nr. 1612/68 12. pantā, lai varētu veiksmīgi iegūt izglītību.

52      Tādos apstākļos kā Baumbastu lietā tas, ka Savienības pilsoņa bērnam tiek liegta iespēja turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī, atsakot uzturēšanās atļauju, varētu atturēt pilsoni no EKL 39. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas un tāpēc radīt šķērsli efektīvai EK līgumā garantēto tiesību izmantošanai.

53      Lai gan Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Echternach un Moritz tiešām norādīja, ka attiecīgais bērns pēc tēva atgriešanās savā dalībvalstī nevarēja tur turpināt mācības diplomu saskaņošanas trūkuma dēļ, Tiesas tajā norādītajā pamatojumā būtībā bija paredzēts nodrošināt, lai atbilstoši Regulā Nr. 1612/68 noteiktajam migrējošu darba ņēmēju ģimenes locekļu integrācijas mērķim šādu darba ņēmēju bērni varētu mācīties un studēt uzņemošajā dalībvalstī bez jebkādas diskriminācijas un tādējādi varētu veiksmīgi iegūt izglītību (skat. arī 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 42/87 Komisija/Beļģija, Recueil, 5445. lpp., 10. punkts).

54      Atļaut Savienības pilsoņa bērniem, kas ir tādā situācijā kā Baumbasta bērni, turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī tikai tad, ja viņi to nevarētu darīt savā dalībvalstī, būtu pretēji ne tikai Regulas Nr. 1612/68 12. panta, – kurā paredzētas dalībvalsts pilsoņa, “kas ir vai ir bijis nodarbināts” citas dalībvalsts teritorijā, bērnu tiesības apgūt mācību programmas,– tekstam, bet arī garam.

55      Tādējādi Vācijas valdības ierosināto šīs tiesību normas šauro interpretāciju nevar atzīt par pareizu.

56      Runājot par to, vai tas, ka bērni paši nav Savienības pilsoņi, var ietekmēt atbildi uz pirmo jautājumu, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu Kopienas darba ņēmēja bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā, neatkarīgi no viņu pilsonības tiek uzskatīti par viņa ģimenes locekļiem, un viņiem ir tiesības apmesties kopā ar darba ņēmēju, un tādējādi viņiem ir tiesības tikt uzņemtiem izglītības sistēmā atbilstoši šīs regulas 12. pantam.

57      Turklāt “laulātā un viņu bērnu, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas tā apgādībā,” tiesības apmesties kopā ar migrējošo darba ņēmēju ir jāinterpretē tā, ka tās ir piešķirtas gan darba ņēmēja bērniem, gan viņa laulātā bērniem. Interpretēt šo tiesību normu šauri, ka tikai migrējošā darba ņēmēja un viņa laulātā kopīgie bērni būtu tiesīgi apmesties kopā ar viņiem, būtu pretrunā iepriekš minētajam Regulas Nr. 1612/68 mērķim.

58      Otrkārt, runājot par R lietu, bērniem kā darba ņēmēja, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis un ir nodarbināts citas dalībvalsts teritorijā, ģimenes locekļiem ir uzturēšanās tiesības un tiesības turpināt mācīties saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. un 12. pantu.

59      No šī sprieduma 50. punkta izriet, ka šīs tiesību normas ir domātas, lai veicinātu migrējošā darba ņēmēja un viņa ģimenes integrāciju uzņemošajā dalībvalstī un sasniegtu Regulas Nr. 1612/68 mērķi, proti, darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ievērojot brīvības un cieņas principus.

60      Kaut gan R un viņas pirmais vīrs pa šo laiku ir šķīrušies, no lietas materiāliem izriet, ka viņš turpina strādāt algotu darbu Apvienotajā Karalistē un tādējādi bauda tāda darba ņēmēja statusu, kas ir dalībvalsts pilsonis un ir nodarbināts citas dalībvalsts teritorijā Regulas Nr. 1612/68 1. un 10. panta izpratnē.

61      Šādos apstākļos no Regulas Nr. 1612/68 tiesību normām, īpaši no tās 10. un 12. panta, skaidri izriet, ka R pirmā vīra bērni turpina baudīt tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, kā arī tiesības tur turpināt mācīties ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņi.

62      Tas, ka R pirmā vīra bērni pastāvīgi nedzīvo kopā ar viņu, neietekmē tiesības, kas viņiem rodas uz Regulas Nr. 1612/68 10. un 12. panta pamata. Nosakot, ka migrējoša darba ņēmēja ģimenei ir tiesības apmesties kopā ar viņu, šīs regulas 10. pantā nav prasīts, lai ģimenes locekļi pastāvīgi dzīvotu kopā ar darba ņēmēju, bet, kā izriet no 10. panta 3. punkta, tikai lai darba ņēmējam pieejamais mājoklis tiktu uzskatīts par normālu ģimenes izmitināšanai (skat. 1985. gada 13. februāra spriedumu lietā 267/83 Diatta, Recueil, 567. lpp., 18. punkts).

63      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Eiropas Savienības pilsoņa bērni, kas ir apmetušies dalībvalstī, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmanto uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs, ir tiesīgi tur uzturēties, lai apgūtu vispārējās izglītības programmas saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu. Tam, ka attiecīgo bērnu vecāki pa to laiku ir šķīrušies, tam, ka tikai viens no vecākiem ir Savienības pilsonis un ka minētais viens no vecākiem vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī, kā arī tam, ka bērni paši nav Savienības pilsoņi, šajā sakarā nav nozīmes.

 Par otro jautājumu

64      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstākļos, kad bērniem ir tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, lai apgūtu vispārējās izglītības kursus saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, šī tiesību norma ir jāinterpretē tā, ka tā dod tiesības tam no vecākiem, kurš galvenokārt rūpējas par šiem bērniem, neatkarīgi no viņa pilsonības uzturēties kopā ar viņiem, lai veicinātu viņu tiesību izmantošanu, pat ja vecāki pa to laiku ir šķīrušies vai tas no vecākiem, kuram ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

65      Pēc R un Baumbastu ģimenes domām, Kopienu tiesību normas ir jāinterpretē plaši, lai nodrošinātu tajās garantēto tiesību efektivitāti, īpaši, ja ir iesaistītas tik būtiskas tiesības kā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Viņi uzskata, ka, ja nepilngadīgi bērni visu savu dzīvi ir dzīvojuši kopā ar savu māti un turpina to darīt, atteikums viņai nodrošināt uzturēšanās tiesības laikā, kamēr bērni turpina mācīties, ir iejaukšanās viņu tiesībās, kas traucē to izmantošanu. Viņi arī uzskata, ka šāds atteikums ir nesamērīga iejaukšanās ģimenes dzīvē, kas ir pretrunā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk tekstā –“ECTK”) 8. pantam.

66      Apvienotās Karalistes un Vācijas valdības, kā arī Komisija ierosina Tiesai uz otro jautājumu atbildēt noliedzoši. Tās uzskata, ka no Regulas Nr. 1612/68 12. panta neizriet uzturēšanās tiesības vecākiem, kas ir trešo valstu pilsoņi. Viņu tiesības nosakot kritēriji, kas tiešā veidā regulē pārvietošanās brīvības izmantošanu. Pēc šķiršanās vai kad laulātais, kas ir Kopienas pilsonis, beidz migrējoša darba ņēmēja darbību uzņemošajā dalībvalstī, Kopienu tiesības laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis, nedodot uzturēšanās tiesības, kas atvasinātas no bērnu tiesībām uz izglītību.

67      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības teikto, ja uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums atļaut bērniem tajā uzturēties, lai apgūtu vispārējās izglītības programmas saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, tās pienākumu atbalstīt mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt šīs programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem nevar interpretēt tā, ka tai jāļauj personai, kas par viņiem rūpējas, uzturēties kopā ar viņiem. Minētā valdība norāda, ka, ja un tiktāl, ciktāl tiek atzīts, ka šādu tiesību atteikums ir neattaisnojama iejaukšanās ģimenes dzīvē, kas tiek aizsargāta ar ECTK 8. pantu, Home Office (Iekšlietu ministrija) var tam no vecākiem, kas rūpējas par bērnu, izdot speciālu uzturēšanās atļauju, pieļaujot izņēmumu no Immigration Rules.

 Tiesas vērtējums

68      Pirmkārt, Regulas Nr. 1612/68 12. pants un no tā izrietošās tiesības ir jāinterpretē atkarībā no šīs regulas struktūras un mērķa. No visām tās tiesību normām izriet, ka Padome nolūkā veicināt darba ņēmēju ģimenes locekļu pārvietošanos ir ņēmusi vērā nozīmi, kādu, pirmkārt, darba ņēmējs cilvēciskā ziņā pievērš tam, lai pie viņa būtu visa viņa ģimene, un, otrkārt, darba ņēmēja un visas viņa ģimenes integrācijas nozīmi visos aspektos uzņemošajā dalībvalstī bez nevienlīdzīgas attieksmes salīdzinājumā ar valsts pilsoņiem (šajā sakarā skat. 1989. gada 18. maija spriedumu lietā 249/86 Komisija/Vācija, Recueil, 1263. lpp., 11. punkts).

69      Kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, Regulas Nr. 1612/68 12. panta mērķis it īpaši ir nodrošināt, lai Kopienas darba ņēmēja bērni, pat ja viņš vairs neveic algotu darbu uzņemošajā dalībvalstī, varētu uzsākt un vajadzības gadījumā – pabeigt savu izglītību šajā dalībvalstī.

70      Otrkārt, jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka līdzīgi kā migrējoša darba ņēmēja statuss, Kopienas darba ņēmēja ģimenes locekļu tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu atsevišķos gadījumos var turpināt pastāvēt, pat ja darba tiesiskās attiecības ir beigušās (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Echternach un Moritz, 21. punkts, un 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑85/96 Martínez Sala, Recueil, I‑2691. lpp., 32. punkts).

71      Tādos apstākļos kā pamata prāvās, kur bērniem saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ir tiesības turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī, kaut gan viņu vecāki, kas par viņiem rūpējas, riskē zaudēt uzturēšanās tiesības vienā lietā šķiršanās dēļ no migrējoša darba ņēmēja, bet otrā lietā tādēļ, ka viens no vecākiem, kurš strādāja algotu darbu uzņemošajā dalībvalstī kā darba ņēmējs, ir pārtraucis tur strādāt, ir skaidrs, ka, ja šiem vecākiem viņu bērnu izglītības iegūšanas laikā tiek atteikta iespēja palikt uzņemošajā dalībvalstī, tas varētu bērniem liegt tiesības, ko viņiem ir piešķīris Kopienu likumdevējs.

72      Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Regula Nr. 1612/68 ir jāinterpretē, ievērojot ECTK 8. pantā paredzētās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas pieder pie pamattiesībām, kuras saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiek atzītas Kopienu tiesībās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija 10. punkts).

73      Migrējoša darba ņēmēja bērna tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī noteikti ietver to, ka bērnam ir jābūt tiesībām būt kopā ar personu, kas par viņu galvenokārt rūpējas, un tāpēc šai personai ir jābūt tiesībām dzīvot kopā ar viņu minētajā dalībvalstī, kamēr viņš mācās. Atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju vienam no vecākiem, kurš galvenokārt rūpējas par bērnu, kas izmanto tiesības turpināt mācības uzņemošajā dalībvalstī, pārkāptu šīs tiesības.

74      Runājot par Komisijas argumentu, ka no Regulas Nr. 1612/68 12. panta nevar tikt atvasinātas uzturēšanās tiesības personai, kas nav migrējoša darba ņēmēja bērns, tāpēc, ka šāds statuss ir sine qua non nosacījums visām tiesībām, kas izriet no šīs tiesību normas, jāatgādina, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1612/68 un īpaši tās 12. panta kontekstu un mērķi, šo tiesību normu nevar interpretēt šauri (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Diatta, 17. punkts) un tai nekādā ziņā nedrīkst liegt tās lietderīgo iedarbību.

75      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu jāatbild, ka, ja bērniem ir tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, lai apgūtu vispārējās izglītības kursus saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, šī tiesību norma ir jāinterpretē tā, ka tā dod tiesības tam no vecākiem, kas galvenokārt rūpējas par šiem bērniem, neatkarīgi no viņa pilsonības uzturēties kopā ar viņiem, lai veicinātu šo tiesību izmantošanu, arī ja vecāki šajā laikā ir šķīrušies vai arī tas no vecākiem, kuram ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī.

 Par trešo jautājumu

76      Uzdodot trešā jautājuma pirmo daļu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Eiropas Savienības pilsonim, kuram vairs nav uzturēšanās tiesību kā migrējošam darba ņēmējam uzņemošajā dalībvalstī, ir uzturēšanās tiesības kā Eiropas Savienības pilsonim, pamatojoties uz EKL 18. panta 1. punkta tiešo piemērojamību.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

77      Saskaņā ar Baumbasta teikto tas, ka EKL 18. pantā paredzētās tiesības brīvi dzīvot dalībvalstu teritorijās var tikt ierobežotas un ka tās ir noteiktas EK līgumā, nenoliedz šo tiesību tiešo piemērojamību. Šī tiesību norma esot jāinterpretē tā, ka Baumbasts var turpināt izmantot savas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, kamēr viņš strādā ārpus Eiropas Savienības. Šāda EKL 18. panta piemērošana ļautu izmantot EK līgumā noteiktās tiesības uz brīvu pārvietošanos, tikai apliecinot pilsonību, un tomēr atbilstu iepriekšējiem tiesību aktiem šajā jomā.

78      Apvienotās Karalistes un Vācijas valdības apgalvo, ka uzturēšanās tiesības nevar tikt iegūtas tieši uz EKL 18. panta 1. punkta pamata. Šajā punktā ietvertā atsauce uz ierobežojumiem un nosacījumiem liecinot, ka tas nav bijis iecerēts kā autonoma tiesību norma.

79      Uzsverot EKL 18. panta politisko un juridisko nozīmi, Komisija uzskata, ka šīs tiesību normas un īpaši tās 1. punkta teksts nosaka tā robežas. Kopienu tiesību pašreizējā attīstības stadijā šajā pantā noteiktās tiesības pārvietoties un uzturēties esot saistītas ar nosacījumiem, kas noteikti iepriekš pieņemtos primārajos un sekundārajos noteikumos, kuros definētas to personu kategorijas, kuras var izmantot šīs tiesības. Šīs tiesības joprojām esot saistītas vai nu ar saimnieciskas darbības veikšanu, vai nu pietiekamu līdzekļu esamību. Tā kā trešais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka Baumbasts savas tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē nevar pamatot ne ar vienu citu Kopienu tiesību normu, Komisija secina, ka pašreizējā tiesību attīstības stadijā un šajos apstākļos EKL 18. pants viņam nevar noderēt.

 Tiesas vērtējums

80      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts pilsoņu tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā un tur uzturēties ir tiesības, kas ir tieši paredzētas EK līgumā vai atkarībā no lietas – noteikumos, kas pieņemti tā īstenošanai (skat. it īpaši 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 48/75 Royer, Recueil, 497. lpp., 31. lpp.).

81      Lai gan pirms Līguma par Eiropas Savienību stāšanās spēkā Tiesa ir precizējusi, ka uzturēšanās tiesības, kas ir tieši paredzētas EK līgumā, bija saistītas ar nosacījumu, ka tiek veikta saimnieciska darbība EK līguma 48., 52. vai 59. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39., 43. un 49. pants) izpratnē (skat. 1991. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑363/89 Roux, Recueil, I‑273. lpp., 9. punkts), kopš tā laika EK līgumā tika izveidota Savienības pilsonība un EKL 18. panta 1. punktā ikvienam pilsonim piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā.

82      Saskaņā ar EKL 17. panta 1. punktu Savienības pilsonis ir ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība. Savienības pilsonība veido fundamentālu dalībvalstu pilsoņu statusu (šajā sakarā skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 31. punkts).

83      Turklāt Līgumā par Eiropas Savienību nav paredzēts, ka Savienības pilsoņiem būtu jāveic profesionālā darbība kā darba ņēmējiem vai kā pašnodarbinātām personām, lai varētu izmantot EK līguma otrajā daļā par Savienības pilsonību paredzētās tiesības. Turklāt Līguma tekstā nekas neļauj secināt, ka Savienības pilsoņiem, kas apmetušies uz dzīvi citā dalībvalstī, lai tur strādātu algotu darbu, tiek liegtas tiesības, kas viņiem šīs pilsonības dēļ ir paredzētas EK līgumā, ja šis darbs tiek pārtraukts.

84      Runājot īpaši par EKL 18. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uzturēties dalībvalstu teritorijā, jākonstatē, ka šīs tiesības katram Savienības pilsonim tieši ir paredzētas skaidrā un precīzā EK līguma tiesību normā. Tāpēc vien, ka Baumbasts ir dalībvalsts pilsonis un tādējādi Savienības pilsonis, viņš ir tiesīgs pamatoties uz EKL 18. panta 1. punktu.

85      Protams, Savienības pilsoņu tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ir piešķirtas ar ierobežojumiem un nosacījumiem, kas paredzēti EK līgumā un tiesību normās, kas pieņemtas tā īstenošanai.

86      Tomēr EKL 18. panta 1. punktā minēto ierobežojumu un nosacījumu attiecībā uz uzturēšanās tiesībām piemērošana ir pakļauta pārbaudei tiesā. Tādējādi šo tiesību ierobežojumi un nosacījumi neliedz EKL 18. panta 1. punktā piešķirt personām tiesības, uz kurām tās var pamatoties tiesā un kuras ir jāaizsargā valsts tiesām (šajā sakarā skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 Van Duyn, Recueil, 1337. lpp., 7. punkts).

87      Runājot par ierobežojumiem un nosacījumiem, kas izriet no sekundārajiem tiesību aktiem, Direktīvas 90/364 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var pieprasīt, lai dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas uzturēties tās teritorijā, un viņu ģimenes locekļiem būtu veselības apdrošināšana, kas sedz visus riskus uzņemošajā dalībvalstī, un pietiekami daudz līdzekļu, lai uzturēšanas laikā nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai.

88      Saistībā ar šo nosacījumu piemērošanu Baumbastu lietā jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka Baumbasts strādā algotu darbu Vācijas uzņēmumu labā trešajās valstīs un ne viņš, ne viņa ģimene nav izmantojusi uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu. Šādos apstākļos nav apstrīdēts, ka Baumbasts izpilda Direktīvā 90/364 ietverto nosacījumu par pietiekamiem līdzekļiem.

89      Saistībā ar veselības apdrošināšanu no lietas materiāliem izriet, ka gan Baumbastam, gan viņa ģimenei ir visaptveroša veselības apdrošināšana Vācijā. Immigration Adjudicator, šķiet, ir konstatējis, ka šī veselības apdrošināšana neietver neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu Apvienotajā Karalistē. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda šī atzinuma pareizība, ņemot vērā Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.). Īpaši jāatsaucas uz šīs regulas 19. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kurā darba ņēmējam un pašnodarbinātai personai, kas dzīvo citā dalībvalstī un kuru veselības stāvoklis pieprasa aprūpi dzīvesvietas teritorijā, ir uz kompetentās dalībvalsts rēķina garantētas tiesības saņemt medicīnas pakalpojumus natūrā, ko nodrošina šīs pēdējās valsts iestāde.

90      Katrā gadījumā EKL 18. pantā minētie un Direktīvā 90/364 paredzētie ierobežojumi un nosacījumi ir pamatoti ar domu, ka Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesību izmantošana var tikt pakārtota leģitīmām dalībvalstu interesēm. Šajā sakarā jāatgādina, ka no Direktīvas 90/364 preambulas ceturtā apsvēruma izriet, ka uzturēšanās tiesību subjekti nedrīkst kļūt par “pārmērīgu” apgrūtinājumu uzņēmošās dalībvalsts finansēm.

91      Tomēr minētie ierobežojumi un nosacījumi ir jāpiemēro, ievērojot Kopienu tiesībās noteiktās robežas un saskaņā ar vispārīgiem šo tiesību principiem, it īpaši samērīguma principu. Tas nozīmē, ka šajā jomā veiktiem valsts pasākumiem ir jābūt piemērotiem un vajadzīgiem vēlamā mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat. 1993. gada 2. augusta spriedumu apvienotajās lietās C‑259/91, C‑331/91 un C‑332/91 Alluè u.c., Recueil, I‑4309. lpp., 15. punkts).

92      Par samērīguma principa piemērošanu Baumbastu lietas apstākļiem jāatgādina, pirmkārt, ka nav apstrīdēts, ka Baumbastam ir pietiekami līdzekļi Direktīvas 90/364 izpratnē, otrkārt, viņš vairākus gadus strādāja un tāpēc likumīgi uzturējās uzņemošajā dalībvalstī sākumā kā darba ņēmējs, bet vēlāk kā pašnodarbināta persona, treškārt, šai laikā arī viņa ģimene uzturējās uzņemošajā dalībvalstī un palika tur, kad beidzās viņa kā darba ņēmēja un pašnodarbinātas personas darbības šajā dalībvalstī, ceturtkārt, ne Baumbasts, ne viņa ģimenes locekļi nav kļuvuši par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts publiskajām finansēm un, piektkārt, gan Baumbastam, gan viņa ģimenei ir visaptveroša veselības apdrošināšana citā Savienības dalībvalstī.

93      Šādos apstākļos atteikt Baumbastam izmantot uzturēšanās tiesības, kas viņam paredzētas EKL 18. panta 1. punktā, piemērojot Direktīvu 90/364 un pamatojoties uz to, ka veselības apdrošināšana neietver neatliekamās palīdzības sniegšanu uzņemošajā dalībvalstī, būtu nesamērīga iejaukšanās šo tiesību izmantošanā.

94      Tāpēc uz trešā jautājuma pirmo daļu jāatbild, ka Eiropas Savienības pilsonis, kuram vairs nav uzturēšanās tiesību kā migrējošam darba ņēmējam uzņemošajā dalībvalstī, var izmantot uzturēšanās tiesības šajā valstī, tieši piemērojot EKL 18. panta 1. punktu. Šādu tiesību izmantošana ir saistīta ar šajā tiesību normā minētajiem ierobežojumiem un nosacījumiem, bet kompetentajām iestādēm un vajadzības gadījumā valsts tiesām ir jānodrošina, lai šie ierobežojumi un nosacījumi tiktu piemēroti saskaņā ar vispārējiem Kopienu tiesību principiem un it īpaši samērīguma principu.

95      Uzdodot trešā jautājuma otro un trešo daļu, iesniedzējtiesa jautā, vai, ja Baumbastam ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu, viņa ģimenes locekļiem ir uzturēšanās tiesības uz tāda pat pamata. Ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegtās atbildes, uz šīm trešā jautājuma daļām nav jāatbild.

96      Ņemot vērā uz trešā jautājuma pirmo daļu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes un Vācijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Immigration Appeal Tribunal ar 1999. gada 28. maija rīkojumu, nospriež:

1)      Eiropas Savienības pilsoņa bērni, kas ir apmetušies dalībvalstī, kamēr viens no viņu vecākiem šajā dalībvalstī izmanto uzturēšanās tiesības kā migrējošs darba ņēmējs, ir tiesīgi uzturēties šajā valstī, lai apgūtu vispārējās izglītības kursus saskaņā ar Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 12. pantu. Šajā sakarā nav nozīmes ka attiecīgo bērnu vecāki pa to laiku ir šķīrušies, ka tikai viens no vecākiem ir Savienības pilsonis un ka minētais viens no vecākiem vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī, kā arī bērni paši nav ES pilsoņi, šajā sakarā nav nozīmes.

2)      Ja bērniem ir tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, lai apgūtu vispārējās izglītības kursus saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, šī tiesību norma ir jāinterpretē tā, ka tā dod tiesības tam no vecākiem, kas galvenokārt rūpējas par šiem bērniem, neatkarīgi no viņa pilsonības uzturēties kopā ar viņiem, lai veicinātu šo tiesību izmantošanu, arī ja vecāki šajā laikā ir šķīrušies vai tas no vecākiem, kuram ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, vairs nav migrējošs darba ņēmējs uzņemošajā dalībvalstī.

3)      Eiropas Savienības pilsonis, kuram vairs nav uzturēšanās tiesību kā migrējošam darba ņēmējam uzņemošajā dalībvalstī, var iegūt uzturēšanās tiesības šajā valstī, tieši piemērojot EKL 18. pantu. Šādu tiesību izmantošana ir saistīta ar šajā pantā minētajiem ierobežojumiem un nosacījumiem, bet kompetentajām iestādēm un vajadzības gadījumā valsts tiesām ir jānodrošina, lai šie ierobežojumi un nosacījumi tiktu piemēroti saskaņā ar vispārīgiem Kopienu tiesību principiem un it īpaši samērīguma principu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 17. septembrī.

1 Tiesvedības valoda ‑ angļu