TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 18. jūnijā (*)

Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104/EEK – 3. panta 1. un 3. punkts, 5. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme – Apzīmējumi, ko veido vienīgi preces forma

Lieta C‑299/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Court of Appeal (England&Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt lietā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Koninklijke Philips Electronics NV

un

Remington Consumer Products Ltd

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm 3. panta 1. un 3. punktu, 5. panta 1. punktu un 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu (OV 1989, L 40, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken] (referente), N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretāre D. Lautermane‑Ibo [D. Louterman‑Hubeau], nodaļas vadītāja,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Koninklijke Philips Electronics NV vārdā – H. Karrs [H. Carr] un D. Andersons [D. Anderson], QC, kā arī V. A. Hoings [W. A. Hoyng], profesors, ko sākotnēji pilnvaroja Eversheds Solicitors, pēc tam – Allen&Overy, solicitors,

–        Remington Consumer Products Ltd. vārdā – Lochners Technology Solicitors, solicitors,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Megrila [R. Magrill], pārstāve, kurai palīdz S. Mūra [S. Moore], barrister,

–        Francijas valdības vārdā – K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger] un A. Metrpjēra [A. Maitrepierre], pārstāves,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Benksa [K. Banks], pārstāve,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2000. gada 29. novembrī sniedza Koninklijke Philips Electronics NV, ko pārstāvēja H. Karrs un V. A. Hoings, Remington Consumer Products Ltd, ko pārstāvēja S. Torlijs [S. Thorley] un R. Viands [R. Wyand], QC, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja R. Megrila, kurai palīdzēja D. Aleksanders [D. Alexander], barrister, un Komisija, ko pārstāvēja K. Benksa,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 23. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 5. maija rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi tā paša gada 9. augustā, Apelācijas tiesa [Court of Appeal] (England&Wales) (Civil Division), pamatojoties uz EK līguma 234. pantu, ir uzdevusi septiņus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt 3. panta 1. un 3. punktu, 5. panta 1. punktu un 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2        Šie jautājumi radušies strīdā starp sabiedrību Koninklijke Philips Electronics NV (turpmāk tekstā – “Philips”) un sabiedrību Remington Consumer Products Ltd (turpmāk tekstā – “Remington”) saistībā ar prasību par preču zīmes, kuru Philips, piemērojot Trade Marks Act 1938 (1938. gada preču zīmju likums), reģistrēja kā izmantojot iegūtu, nelikumīgu izmantošanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Direktīvas mērķis saskaņā ar tās pirmo apsvērumu ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai izskaustu pastāvošās atšķirības, kas var radīt šķēršļus preču brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai un izraisīt konkurences traucējumus kopējā tirgū.

4        Tomēr, kā izriet no trešā Direktīvas apsvēruma, ar to nav mēģināts panākt dalībvalstu tiesību aktu par preču zīmēm visaptverošu tuvināšanu.

5        Direktīvas 2. pantā, kura virsraksts ir “Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme”, noteikts:

“Preču zīme var sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.”

6        Direktīvas 3. pantā, kurā uzskaitīti iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai, paredzēts:

“1. Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

a)      apzīmējumus, kas nevar veidot preču zīmi,

b)      preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas,

c)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuri var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preču veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi vai preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču raksturīgas pazīmes,

d)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuras ir kļuvušas par ierastām pašreizējā valodā vai tirdzniecības bona fide un ieviestajā praksē,

e)      apzīmējumus, kas sastāv tikai no:

–        formas, kas izriet no pašu preču īpašībām, vai

–        preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, vai

–        formas, kas piešķir precēm reālu vērtību;

[..]

3. Preču zīmei neatsaka reģistrāciju vai nepasludina to par spēkā neesošu saskaņā ar 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu, ja pirms reģistrācijas pieteikuma datuma un turpmākajā tās izmantošanā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju. Ikviena dalībvalsts bez tam var paredzēt, ka šo normu piemēro arī tad, ja atšķirtspēja iegūta pēc reģistrācijas pieteikuma datuma vai pēc reģistrācijas datuma.

[..]”

7        Direktīvas 5. panta 1. punktā, kas attiecas uz tiesībām, ko piešķir preču zīme, noteikts:

“Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot [izmantot] komercdarbībā:

a)      jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme,

b)      jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību [sabiedrībai pastāv sajaukšanas iespēja], kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.”

8        Direktīvas 6. pants, kura virsraksts ir “Preču zīmes darbības ierobežojumi”, ir formulēts šādi:

“1. Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā

a)      viņa paša vārdu vai adresi;

b)      norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;

c)      preču zīmi, ja tas nepieciešams preces vai pakalpojuma paredzētā nolūka norādei, jo īpaši par piederumiem vai rezerves daļām,

ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.”

 Valsts tiesiskais regulējums

9        Apvienotajā Karalistē preču zīmju reģistrāciju regulēja Trade Marks Act 1938. Šo likumu atcēla un aizvietoja Trade Marks Act 1994 (1994. gada likums par preču zīmēm), ar kuru īsteno direktīvu un kurā ir dažas jaunas normas attiecībā uz reģistrētajām preču zīmēm.

10      Preču zīmes, kas reģistrētas, pamatojoties uz Trade Marks Act 1938, var, pamatojoties uz Trade Marks Act 1994 3. pielikumu, uzskatīt par tādām, kurām ir tādi pati iedarbība kā tad, ja tās būtu reģistrētas, pamatojoties uz šo likumu.

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

11      Philips 1966. gadā radīja jaunu elektriskā skuvekļa tipu ar trīs rotējošām galviņām. Tā 1985. gadā iesniedza pieteikumu, lai reģistrētu preču zīmi, kas sastāv no šāda skuvekļa virsmas formas un konfigurācijas grafiska attēlojuma, kas sastāv no trīs apaļām galviņām ar rotējošiem asmeņiem vienādmalu trīsstūrī. Šo preču zīmi reģistrēja, pamatojoties uz Trade Marks Act 1938.

12      Konkurējošā sabiedrība Remington 1995. gadā sāka ražot un Apvienotajā Karalistē tirgot skuvekli DT 55, kuram ir trīs rotējošas galviņas, kas veido vienādmalu trīsstūri, tādā konfigurācijā, kas ir līdzīga Philips izmantotajai.

13      Philips tāpēc iesniedza prasību pret Remington par Philips preču zīmes nelikumīgu izmantošanu. Pretprasībā Remington lūdza atzīt par spēkā neesošu Philips reģistrēto preču zīmi.

14      High Court of Justice (England&Wales), Chancery Division (Patents Court) (Apvienotā Karaliste) apmierināja pretprasību un izdeva rīkojumu atzīt preču zīmi par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka tā nespēj parādīt attiecīgās preces atšķirību no citu uzņēmumu precēm un tai nav atšķirtspējas. Saskaņā ar šīs tiesas domām attiecīgā preču zīme sastāvēja tikai no apzīmējuma, kas noder tirdzniecībā, lai norādītu preces paredzēto nolūku, kā arī no formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai un kas piešķir precēm reālu vērtību. Tā piebilda, ka pat tad, ja preču zīme būtu spēkā, nebūtu noticis tās pārkāpums.

15      Philips par High Court spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal.

16      Tā kā pušu argumentos tika ietverti jautājumi par Direktīvas interpretāciju, Court of Appeal (England&Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai pastāv tādu preču zīmju kategorija, kuru reģistrācija nav izslēgta, pamatojoties uz 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu un 3. punktu Padomes Direktīvā 89/104/EEK [..], un kuru reģistrācija tomēr ir izslēgta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta (tāpēc ka šīs preču zīmes nespēj parādīt preču zīmes īpašnieka preču atšķirību no citu uzņēmumu precēm)?

2)      Vai preces forma (vai formas daļa) (konkrētāk, tās preces, kuras apzīmējums ir reģistrēts) var parādīt šīs preces atšķirību 2. panta nozīmē tikai tad, ja tā ietver kādu brīvi izvēlētu pievienojumu (kas ir greznojums bez funkcionālas nozīmes)?

3)      Ja uzņēmējs ir vienīgais, kas tirgū piedāvā noteiktas preces, vai ar apzīmējuma, kas sastāv no šo preču formas (vai formas daļas) un kas neietver nekādu brīvi izvēlētu pievienojumu, biežu izmantošanu pietiek, lai apzīmējumam piešķirtu atšķirtspēju 3. panta 3. punkta nozīmē, apstākļos, kad šīs izmantošanas rezultātā ievērojamai daļai uzņēmēju un sabiedrības

a)      šī forma asociējas ar šo uzņēmēju un ne ar vienu citu uzņēmumu;

b)      šķiet, ka šīs formas preces ir no šī uzņēmēja, ja nav citas norādes?

4)      a)     Vai var apiet ierobežojumu, ko nosaka vārdi “kas sastāv tikai no preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai”, kas ietverti Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā ievilkumā, ja tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, vai

b)      formu nevar reģistrēt, pamatojoties uz šo normu, ja tiek pierādīts, ka šīs formas būtiskās īpašības izriet tikai no tehniskā rezultāta, vai

c)      pastāv cits kritērijs, un, ja jā, tad kāds, kas ir piemērots, lai noteiktu, vai ierobežojums tiek piemērots?

5)      Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts skar “preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kas var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preču vai pakalpojumu veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku [..]”. Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz “norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku [..]” izmantošanu no trešās personas puses. Vārds “tikai” tātad parādās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, bet ir izlaists 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Vai, pareizi interpretējot Direktīvu, šis izlaidums nozīmē, ka pat tad, ja preču zīme, kas sastāv no preces formas, ir juridiski korekti reģistrēta, pamatojoties uz 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tā nav preču zīme pārkāpuma apstākļos,

a)      kad preces formas izmantošana, par kuru iesniegta prasība, ir un tiktu uzskatīta par norādi, kas attiecas uz šķiru, kurai pieder preces, vai par to paredzēto nolūku, un

b)      kad, neesot pretējai norādei, būtiska uzņēmēju un sabiedrības daļa domā, ka preces ar šādu formu ir no preču zīmes īpašnieka?

6)      Vai ar 5. panta 1. punktu piešķirto ekskluzīvo tiesību apjoms ļauj preču zīmes īpašniekam liegt trešajai personai izmantot identiskus vai līdzīgus apzīmējumus apstākļos, kad šāda izmantošana nav tāda, ar kuru norāda izcelsmi, vai arī tas aprobežojas ar to, ka tiek liegta izmantošana, ar kuru pilnībā vai daļēji tiek norādīta preces izcelsme?

7)      Vai tādu preces formas (iespējams, nelikumīgu) izmantošanu, par kuru tiek uzskatīts un varētu uzskatīt, ka tā liecina par preces šķiru vai nolūku, tomēr var atzīt par tādu, kas liecina par preču izcelsmi, ja, neesot pretējām norādēm, būtiska uzņēmēju un sabiedrības daļa domā, ka preces, kurām ir šī, iespējams, nelikumīgā forma, ir no preču zīmes īpašnieka?”

17      Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 25. aprīlī, Philips lūdza atsākt mutvārdu procesu, kas tika pabeigts 2001. gada 23. janvārī pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas, un/vai apvienot šo lietu ar lietām Linde AG (C‑53/01), Winward Industries (C‑54/01) un Rado (C‑55/01), kurās Bundesgerichtshof (Vācija) prejudiciālo nolēmumu lūgumi Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2001. gada 8. februārī.

18      Pamatojot savu lūgumu, Philips apgalvo, ka pirms atbildes sniegšanas iesniedzējtiesai būtu lietderīgi ņemt vērā Bundesgerichtshof uzskatus iepriekšējā punktā minētajās lietās, kurās ir uzdoti līdzīgi jautājumi, un šādi iesaistītajām pusēm dot iespēju iesniegt apsvērumus šajā sakarā.

19      Ar 2001. gada 8. un 16. maija vēstulēm Remington iebilda pret šo atsākšanas un/vai apvienošanas lūgumu.

20      Ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta priekšlikuma, vai arī pēc pušu lūguma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu saskaņā ar tās Reglamenta 61. pantu, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekamas informācijas, vai ja lieta būtu risināma, pamatojoties uz argumentu, par kuru lietas dalībnieki nav izteikušies (skat. 2000. gada 10. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑270/97 un C‑271/97 Deutsche Post, Recueil, I‑929. lpp., 30. punkts).

21      Tiesa uzskata, ka lieta nav jāapvieno ar šī sprieduma 17. punktā minētajām lietām un ka tai ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz pamata lietā uzdotajiem jautājumiem.

22      Philips lūgums tāpēc ir noraidāms.

 Par pirmo jautājumu

23      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai pastāv tādu preču zīmju kategorija, kuru reģistrācija nav izslēgta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu un 3. punktu, un kuru reģistrācija tomēr ir izslēgta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tāpēc ka šīs preču zīmes nespēj parādīt preču zīmes īpašnieka preču atšķirību no citu uzņēmumu precēm.

24      Saskaņā ar Philips viedokli ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai pastāv īpaša tādu preču zīmju kategorija, kuras, pat ja tām faktiski ir atšķirtspēja, no juridiskā viedokļa nespēj parādīt atšķirības. Philips apgalvo, ka tā tas nevar būt, ņemot vērā Tiesas sniegto risinājumu 1999. gada 4. maija spriedumā apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/97 Windsurfing Chiemsee (Recueil, I‑2779. lpp.). Ievērojot izņēmumu, kas ietverts Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, ja kāda forma ir ieguvusi atšķirtspēju, pamatojoties uz šīs normas 3. punktu, tad minētā panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitītie pamatojumi atteikumam vai atzīšanai par spēkā neesošu nav piemērojami un šo formu nevar uzskatīt par tādu, kurai nav atšķirtspējas no juridiskā viedokļa.

25      Remington uzsver, ka pastāv liela atšķirība starp, no vienas puses, apzīmējumiem, kas neatbilst Direktīvas 2. pantā uzskaitītajām prasībām, jo tie nespēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm un cita uzņēmuma precēm, tātad, apzīmējumiem, kas minēti šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un, no otras puses, preču zīmēm, kas neatbilst kritērijiem, kas uzskaitīti Direktīvas 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā. Ja apzīmējumus nekad nevar reģistrēt, pat ja ir pierādīta “paplašināta izmantošana”, preču zīmes var reģistrēt saskaņā ar minētās normas 3. punktu, ja tiek pierādīts, ka izmantojot tās ieguvušas atšķirtspēju.

26      Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka, ja tiek pierādīts, ka apzīmējums, kuram sākotnēji šķietami nav atšķirtspējas, tomēr to ir ieguvis, tad šim apzīmējumam faktiski ir jāspēj parādīt viena uzņēmuma preču atšķirību no cita uzņēmuma precēm Direktīvas 2. panta nozīmē. Iepriekš minētajā spriedumā Windsurfing Chiemsee Tiesa esot uzsvērusi, ka Direktīva ļauj reģistrēt tīri aprakstošus vārdus, kuri sākotnēji šķietami nespēj parādīt viena uzņēmuma preču atšķirību no cita uzņēmuma precēm minētā 2. panta nozīmē, ja šie vārdi faktiski ir ieguvuši atšķirtspēju Direktīvas 3. panta 3. punkta nozīmē, un, tādējādi, pakārtotu nozīmi kā preču zīmes.

27      Francijas valdība apgalvo, ka, pamatojoties uz Direktīvu, per se nav izslēgta konkrētu preču zīmju kategorijas reģistrācija. Uz Direktīvas 3. panta pamata katrā konkrētā gadījumā apzīmējumam var liegt aizsardzību, ko piešķir preču zīme, bet tas nav jāinterpretē kā tāds, kas per se izslēdz noteiktu apzīmējumu kategoriju no aizsargājamo apzīmējumu loka.

28      Komisija apgalvo, ka, ja preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju Direktīvas 3. panta 3. punkta nozīmē, tad tās reģistrācija nevar tikt izslēgta, pamatojoties uz tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tāpēc, ka tā nespēj parādīt atšķirību starp preču zīmes īpašnieka precēm un citu uzņēmumu precēm.

 Tiesas vērtējums

29      Šai sakarā uzreiz ir jāatgādina – kā tas ir precizēts Direktīvas desmitajā apsvērumā –, ka ar preču zīmi piešķirtās aizsardzības mērķis, cita starpā, ir garantēt preču zīmi kā izcelsmes norādi.

30      No Tiesas prakses izriet arī, ka preču zīmes pamata funkcija ir garantēt patērētājam vai gala izmantotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, viņam bez sajaukšanas iespējas ļaujot atšķirt šo preci vai pakalpojumu no precēm un pakalpojumiem ar citādu izcelsmi, un ka, lai preču zīme varētu pildīt šo lomu būt par pamata elementu netraucētas konkurences sistēmā, kuru cenšas iedibināt ar Līgumu, tai jāgarantē, ka visas preces un pakalpojumi, ko ar to apzīmē, ir ražoti vai piegādāti tāda viena uzņēmuma kontrolē, kurš ir atbildīgs par to kvalitāti (skat. it īpaši 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑349/95 Loendersloot, Recueil, I‑6227. lpp., 22. un 24. punkts, un 1998. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑39/97 Canon, Recueil, I‑5507. lpp., 28. punkts).

31      Šī preču zīmes pamata funkcija izriet arī no Direktīvas normu, kas attiecas uz reģistrācijas atteikuma pamatojumiem, sistēmas un redakcijas.

32      Pirmkārt, Direktīvas 2. pantā ir paredzēts, ka preču zīme var sastāvēt no jebkādiem apzīmējumiem, ar noteikumu, ka, no vienas puses, tos var attēlot grafiski un, no otras puses, ka tie spēj parādīt viena uzņēmuma preču vai pakalpojumu atšķirību no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.

33      Otrkārt, saskaņā ar noteikumu, kas paredzēts Direktīvas 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā, atsaka reģistrēt vai, ja reģistrācija notikusi, var atzīt par spēkā neesošām preču zīmes, kurām nav atšķirtspējas, aprakstošas preču zīmes un preču zīmes, kas sastāv tikai no norādēm, kas kļuvušas bieži izmantojamas ikdienas valodā vai komercdarbības labticīgā un pastāvīgā praksē (iepriekš minētais spriedums lietā Windsurfing Chiemsee, 45. punkts).

34      Visbeidzot, Direktīvas 3. panta 3. punktā ietverts būtisks ierobežojums noteikumam, kas paredzēts 1. punkta b)–d) apakšpunktā, jo tas paredz, ka, to izmantojot, apzīmējums var iegūt atšķirtspēju, kuras tam sākotnēji nebija, un tāpēc to var reģistrēt preču zīmes veidā. Šādos apstākļos apzīmējums iegūst atšķirtspēju, kas ir tā reģistrācijas nosacījums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Windsurfing Chiemsee, 44. punkts).

35      Kā Tiesa uzsvērusi iepriekš minētā sprieduma lietā Windsurfing Chiemsee 46. punktā, ar preču zīmes atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā, tāpat kā ar atšķirtspēju, kas saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir viens no vispārējiem nosacījumiem, lai preču zīmi varētu reģistrēt, saprot, ka tā spēj identificēt preci, attiecībā uz kuru tiek veikta reģistrācija, kā tādu, kas ir no noteikta uzņēmuma, un, tātad, parādīt atšķirību starp šo preci un citu uzņēmumu precēm.

36      Protams, Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka apzīmējumus, kas nevar veidot preču zīmi, nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem.

37      Tomēr no Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcijas un no Direktīvas normu sistēmas skaidri izriet, ka šī noteikuma mērķis galvenokārt ir neļaut reģistrēt apzīmējumus, kuri vispār nevar būt preču zīmes un, tātad, kurus nevar attēlot grafiski un/vai ar kuriem nevar parādīt viena uzņēmuma preču vai pakalpojumu atšķirību no cita uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem.

38      Tāpēc Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts, tāpat kā noteikums, kas paredzēts šī panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā, nepieļauj, ka tiek reģistrēti apzīmējumi vai norādes, kas neatbilst vienai no divām prasībām, kuras noteiktas Direktīvas 2. pantā, t.i., prasībai par to, ka šādiem apzīmējumiem ir jāspēj parādīt viena uzņēmuma preču vai pakalpojumu atšķirību no cita uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem.

39      No tā izriet, ka nepastāv tādu preču zīmju kategorija, kurām būtu atšķirtspēja to iedabas vai to izmantošanas dēļ, ja tās nespēj parādīt atšķirību starp precēm un pakalpojumiem Direktīvas 2. panta nozīmē.

40      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka nepastāv tādu preču zīmju kategorija, kuru reģistrācija nav izslēgta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu un 3. punktu, un kuru reģistrācija tomēr ir izslēgta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tāpēc, ka šīs preču zīmes nespēj parādīt preču zīmes īpašnieka preču atšķirību no citu uzņēmumu precēm.

 Par otro jautājumu

41      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai preces (konkrēti tās preces, kuras apzīmējums ir reģistrēts) forma var parādīt šīs preces atšķirību 2. panta nozīmē tikai tad, ja šī forma ietver kādu brīvi izvēlētu pievienojumu, piemēram, greznojumu bez funkcionālas nozīmes.

42      Šajā sakarā Philips norāda, ka, ja pretēji tās apgalvojumiem pirmā jautājuma sakarā pastāv tādu preču zīmju kategorija, par kurām var pierādīt, ka tās ieguvušas atšķirtspēju, bet kas tomēr nespēj parādīt atšķirību starp precēm, tad, lai noteiktu, kuras preču zīmes ietilpst šajā kategorijā, nav jāpiemēro iesniedzējtiesas formulētais kritērijs par brīvi izvēlētu pievienojumu. Ja būtu jārada īpaša tādu preču zīmju kategorija, kas nespēj parādīt minēto preču atšķirību, lai gan tām faktiski ir atšķirtspēja, Philips iesaka vadīties pēc alternatīva kritērija – pārbaudīt, vai attiecīgā preču zīme ir vienīgais praktiskais veids, kā aprakstīt attiecīgās preces.

43      Remington apgalvo, ka, ja kādas preces formai nav neviena brīvi izvēlēta pievienojuma, tad tā ir tikai funkcionāla forma, kas nespēj parādīt ar šādu preču zīmi ražotas preces atšķirību no identiskām cita uzņēmuma precēm. Šādā gadījumā tikai brīvi izvēlēts pievienojums varētu pildīt izcelsmes norādes funkcijas. Turklāt Remington uzsver, ka atšķirtspējas pakāpe ir būtisks faktors un ka, jo apzīmējums ir aprakstošāks, jo mazāk tas ir atšķirošs. No tā izriet, ka gluži aprakstošs apzīmējums nespēj parādīt atšķirību starp precēm un brīvi izvēlēts pievienojums ir nepieciešams, lai apzīmējums varētu iegūt atšķirtspēju.

44      Šai sakarā Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka nav lietderīgi analizēt, vai apzīmējumā, ko veido forma, ietilpst brīvi izvēlēts pievienojums vai greznojums, lai noteiktu, vai tas spēj parādīt atšķirību starp precēm Direktīvas 2. panta izpratnē.

45      Saskaņā ar Francijas valdības viedokli no Direktīvas 2. un 3. panta noteikumiem nekādi neizriet, ka preces forma spēj parādīt šīs preces atšķirību no citu uzņēmumu precēm tikai tad, ja tai ir brīvi izvēlēts pievienojums, kas sastāv no greznojuma bez funkcionāla mērķa.

46      Ņemot vērā tās apsvērumus par pirmo jautājumu, Komisija iesaka neatbildēt uz otro jautājumu. Katrā ziņā tā uzsver, ka Direktīvas 2. pants un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts nav neatkarīgs pamats, lai atteiktu apzīmējuma reģistrāciju saistībā ar to, ka tam nav atšķirtspējas.

 Tiesas vērtējums

47      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka no Direktīvas 2. panta izriet, ka preču zīmei ir atšķirtspēja, ja tā ļauj parādīt to preču, attiecībā uz kurām reģistrācija tiek prasīta, atšķirību, ņemot vērā to izcelsmi. Šajā sakarā, kā tas izriet no šī sprieduma 30. punkta, pietiek ar to, ka preču zīme sabiedrībai ļauj atšķirt preci vai pakalpojumu, kuru ar to apzīmē, no precēm un pakalpojumiem ar citādu komerciālu izcelsmi un secināt, ka visas preces un pakalpojumi, kurus tā identificē, ir ražoti, laisti tirgū vai piegādāti preču zīmes īpašnieka kontrolē, kurš ir atbildīgs par to kvalitāti.

48      Otrkārt, Direktīvas 2. pantā nav nošķirtas dažādas preču zīmju kategorijas. Trīsdimensiju preču zīmju, par kurām ir runa pamata strīdā, atšķirtspējas vērtēšanas kritēriji neatšķiras no tiem, kurus piemēro citām preču zīmju kategorijām.

49      Konkrētāk, Direktīvā nav prasīts, lai preces, attiecībā uz kuru apzīmējums ir reģistrēts, forma ietvertu jebkādu brīvi izvēlētu pievienojumu. Saskaņā ar Direktīvas 2. pantu attiecīgajai formai ir vienkārši jāspēj parādīt preču zīmes īpašnieka preces atšķirību no citu uzņēmumu precēm un šādi īstenot tās pamata funkcijas, t.i., garantēt preces izcelsmi.

50      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka, lai varētu parādīt preces atšķirību Direktīvas 2. panta nozīmē, tās preces, attiecībā uz kuru apzīmējums ir reģistrēts, formai nav vajadzīgs nekāds brīvi izvēlēts pievienojums, piemēram, greznojums bez funkcionālas nozīmes.

 Par trešo jautājumu

51      Ar tās trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tad, kad uzņēmējs ir vienīgais, kas tirgū piedāvā noteiktas preces, ar apzīmējuma, kas sastāv no šo preču formas un kas neietver nekādu brīvi izvēlētu pievienojumu, biežu izmantošanu pietiek, lai apzīmējumam tiktu piešķirta atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 3. punkta nozīmē apstākļos, kad šīs izmantošanas rezultātā ievērojamai daļai uzņēmēju un sabiedrības šī forma asociējas ar šo uzņēmēju un ne ar vienu citu uzņēmumu vai šķiet, ka šīs formas preces ir no šī uzņēmēja.

52      Saskaņā ar Philips viedokli Direktīvas 3. panta 3. punkta prasība ir izpildīta tad, kad īpašas formas biežas izmantošanas rezultātā attiecīgā sabiedrība un uzņēmēji uzskata, ka šīs formas preces ir no noteikta uzņēmuma. Turklāt Philips uzskata, ka ilgus gadus pastāvējušais faktiskais monopols attiecībā uz noteiktas formas precēm ir nozīmīgs pierādījums, kas apliecina, ka tā ir ieguvusi atšķirtspēju. Ja uzņēmējs reģistrācijas pieteikumā vēlas balstīties uz atšķirtspēju, kas iegūta izmantojot, faktisks monopols praksē ir šādas reģistrācijas priekšnoteikums.

53      Remington apgalvo, ka tad, kad forma sastāv tikai no funkcionālām īpašībām, ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi par to, ka pati forma ir izmantota arī kā norāde par izcelsmi tā, ka šai formai ir piešķirta sekundāra nozīme, kas ir pietiekami, lai pamatotu reģistrāciju. Ja ir pastāvējis preču piegādes monopols, īpašas rūpes ir jāvelta tam, lai faktu analīze koncentrētos tikai uz nozīmīgiem elementiem.

54      Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka formu, kuras reģistrācija tiek atteikta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu, nevar aizsargāt, pamatojoties uz šī panta 3. punktu, jo tas attiecas tikai uz apzīmējumiem, kurus pasludina par spēkā neesošiem, ņemot vērā šī panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu, nevis uz apzīmējumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts. Tomēr, pieņemot, ka formas reģistrācija netiktu atteikta, piemērojot šo pēdējo normu, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka minētā panta 3. punktā paredzētās prasības nav ievērotas, ja sabiedrība preces neidentificē nevis preču zīmes, bet gan piegādes monopola dēļ.

55      Francijas valdība uzskata, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Direktīvas 3. panta 3. punktā prasītā atšķirtspēja ļoti labi var izpausties kā fakts, ka izmantošanas rezultātā ievērojamai daļai uzņēmēju un sabiedrības preces forma asociējas ar noteiktu uzņēmēju un ne ar vienu citu uzņēmumu un šķiet, ka šādas formas preces ir no šī uzņēmēja.

56      Saskaņā ar Komisijas viedokli neatkarīgi no tā, vai atšķirtspēja ir iegūta monopola stāvoklī vai citādi, Direktīvas 3. panta 3. punkta prasības ir ievērotas, ja ievērojamai daļai attiecīgās sabiedrības šķiet, ka preces ar šo preču zīmi ir no noteikta uzņēmuma.

Tiesas vērtējums

57      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka, ja tiek atteikta formas reģistrācija, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu, par kura interpretāciju ir ceturtais jautājums, tad to nekādā gadījumā nevar reģistrēt, pamatojoties uz šī panta 3. punktu.

58      No otras puses, Direktīvas 3. panta 3. punktā paredzēts, ka preču zīme, kuras reģistrācija tiek atteikta, pamatojoties uz šī paša panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu, var, to izmantojot, iegūt atšķirtspēju, kuras tai sākotnēji nebija, un tāpēc to var reģistrēt kā preču zīmi. Preču zīme izmantojot iegūst atšķirtspēju, kas ir prasība, lai to varētu reģistrēt.

59      Preču zīmes atšķirtspēja, arī tāda, kas iegūta izmantojot, ir jāvērtē saistībā ar precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta preču zīmes reģistrācija.

60      Kā izriet no 51. punkta iepriekš minētajā spriedumā Windsurfing Chiemsee, lai vērtētu preču zīmes, par kuru ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, atšķirtspēju, var ņemt vērā, cita starpā, preču zīmes tirgus daļu, šīs preču zīmes izmantošanas intensitāti, to, cik lielā platībā un cik ilgi tā tiek izmantota, uzņēmuma veiktos ieguldījumus tās reklāmā, to ieinteresēto aprindu proporciju, kas preču zīmes dēļ preci identificē kā tādu, kas ir no noteikta uzņēmuma, kā arī tirdzniecības un rūpniecības palātu vai citu profesionālu biedrību paziņojumus.

61      Tiesa arī ir nospriedusi, ka, ja, pamatojoties uz šādiem elementiem, kompetentā iestāde uzskata, ka ieinteresētās aprindas vai vismaz ievērojama to daļa preču zīmes dēļ identificē preci kā tādu, kas ir no noteikta uzņēmuma, tai katrā ziņā ir jāsecina, ka prasība, kas preču zīmes reģistrācijai noteikta Direktīvas 3. panta 3. punktā, ir izpildīta (iepriekš minētais spriedums lietā Windsurfing Chiemsee, 52. punkts).

62      Tomēr vispirms attiecībā uz apstākļiem, kuros Direktīvas 3. panta 3. punktā noteikto prasību var uzskatīt par izpildītu, ir jāuzsver, ka Tiesa ir precizējusi, ka šādus apstākļus nevar konstatēt, tikai pamatojoties uz vispārīgu un abstraktu informāciju, kā, piemēram, noteiktiem procentiem (iepriekš minētais spriedums lietā Windsurfing Chiemsee, 52. punkts).

63      Otrkārt, ir jāvērtē apzīmējuma, kas sastāv no preces formas, atšķirtspēja, pat ja tā ir iegūta, to izmantojot, ņemot vērā, kāda varētu būt tāda vidusmēra patērētāja varbūtējā uztvere, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs (šajā sakarā skat. 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑210/96 Gut Springenheide un Tusky, Recueil, I‑4657. lpp., 31. punkts).

64      Visbeidzot, iesaistītajām aprindām prece kā tāda, kas ir no noteikta uzņēmuma, ir jāidentificē, tādēļ ka preču zīmi izmanto preču zīmes veidā un, tātad, tās iedabas un iedarbības dēļ, kas to padara tādu, kas spēj parādīt attiecīgās preces atšķirību no citu uzņēmumu precēm.

65      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka tad, kad uzņēmējs ir vienīgais, kas tirgū piedāvā noteiktas preces, ar apzīmējuma, kas sastāv no šo preču formas, biežu izmantošanu pietiek, lai apzīmējumam piešķirtu atšķirtspēju Direktīvas 3. panta 3. punkta nozīmē, apstākļos, kad šīs izmantošanas rezultātā ievērojamai daļai ieinteresēto aprindu šī forma asociējas ar šo uzņēmēju un ne ar vienu citu uzņēmumu vai šķiet, ka šīs formas preces ir no šī uzņēmēja. Tomēr, runājot par apstākļiem, kādos tiek izpildīta prasība, kas noteikta šajā normā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tie ir pierādīti uz konkrētas un uzticamas informācijas pamata, vai ir ņemta vērā attiecīgās preču vai pakalpojumu kategorijas tāda vidusmēra patērētāja varbūtējā uztvere, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, un vai iesaistītās aprindas preci kā tādu, kas ir no noteikta uzņēmuma, identificē tādēļ, ka preču zīmi izmanto preču zīmes veidā.

 Par ceturto jautājumu

66      Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tā, ka apzīmējumu, kas sastāv tikai no preču formas, nevar reģistrēt, ja tiek pierādīts, ka šīs formas būtiskās īpašības izriet tikai no tehniskā rezultāta. Tā jautā arī, vai ir iespējams nepiemērot pamatojumu reģistrācijas atteikumam vai atzīšanai par spēkā neesošu, kas ietverts šajā normā, ja tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu.

67      Šajā sakarā Philips apgalvo, ka minētās direktīvas normas mērķis ir nepieļaut, ka tiek iegūts monopols uz noteiktu tehnisku rezultātu, pamatojoties uz preču zīmju aizsardzību. Tomēr ar tādas preču zīmes, ko veido forma, kurā izpaužas tehnisks rezultāts, reģistrāciju netiktu noteikti nesaprātīgi ierobežojumi ne rūpniecībai, ne jaunradei, ja šo tehnisko rezultātu varētu panākt, izmantojot citu formu, ko konkurējošie uzņēmēji var viegli ieviest. Saskaņā ar Philips viedokli pastāv daudz risinājumu attiecīgās formas, kas veido preču zīmi, par kuru ir pamata strīds, aizvietošanai, šādi sasniedzot tādu pašu tehnisko rezultātu attiecībā uz skūšanos un izmaksas, kas ir ekvivalentas tās preču izmaksām.

68      Saskaņā ar Remington viedokli Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta acīmredzamā jēga ir tāda, ka reģistrācija jāatsaka tādai formai, kas ir nepieciešama tehniska rezultāta sasniegšanai tajā ziņā, ka, ja tā īsteno kādu funkciju, sasniedzot šo rezultātu, tā noteikti nav vienīgā forma, ar kuru šo funkciju var īstenot. Philips piedāvātā interpretācija darītu šo iespēju izslēgt tik nelielu, ka tā kļūtu nevajadzīga un būtu saistīta ar dažādu paraugu tehniskās vērtības analīzi, kas nozīmētu, ka Direktīva nevarētu nodrošināt sabiedrības interešu aizsardzību.

69      Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka reģistrācija ir jāatsaka, ja formas, kas veido apzīmējumu, pamata īpašības izriet tikai no tehniska rezultāta.

70      Saskaņā ar Francijas valdības viedokli izslēguma, kas paredzēts minētajā 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā ievilkumā, mērķis ir izvairīties no tā, ka tehnisko izgudrojumu aizsardzība, kas ir ierobežota laikā, tiktu apieta, izmantojot preču zīmes statusu, kuras iedarbība potenciāli ir ilgstošāka.

71      Gan Francijas valdība, gan Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka pamatojumu reģistrācijas atteikumam, kas paredzēts Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā ievilkumā, nevar nepiemērot, pierādot, ka pastāv citas formas, ar kurām var panākt to pašu tehnisko rezultātu.

72      Ņemot vērā gan Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta izstrādāšanas priekšvēsturi, gan izņēmumu šauras interpretācijas nepieciešamību, Komisija uzskata, ka nozīmīgs kritērijs ir tādu citu formu pastāvēšana, kas ļautu sasniegt vēlamo tehnisko rezultātu.

 Tiesas vērtējums

73      Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2. pantu apzīmējums, ko veido preces forma, principā var būt preču zīme, ar nosacījumu, ka, no vienas puses, to var attēlot grafiski un, no otras puses, ka tas spēj parādīt viena uzņēmuma preces vai pakalpojuma atšķirību no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.

74      Otrkārt, ir arī jāatgādina, ka Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikti uzskaitīti pamatojumi tāda apzīmējuma, ko veido preces forma, reģistrācijas atteikumam. Pamatojoties uz šo normu, nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem apzīmējumus, kas sastāv tikai no formas, kas izriet no pašu preču īpašībām, preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, un formas, kas piešķir precēm reālu vērtību. Saskaņā ar Direktīvas septīto apsvērumu šie atteikuma pamatojumi ir uzskaitīti izsmeļoši.

75      Visbeidzot, ir jāuzsver, ka preču zīmes, kuru reģistrāciju var atteikt, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā uzskaitītajiem pamatojumiem, var saskaņā ar šī paša panta 3. punktu iegūt atšķirtspēju, tās izmantojot. Savukārt apzīmējums, kura reģistrācija tiek atteikta, pamatojoties uz Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu, nekad nevar izmantošanas ceļā iegūt atšķirtspēju 3. panta 3. punkta nozīmē.

76      Minētais 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts attiecas uz dažiem apzīmējumiem, kuri pēc to iedabas nevar veidot preču zīmes, un tas ir pirmais šķērslis, kas var kavēt apzīmējuma, kas sastāv tikai no preces formas, reģistrāciju. Ja kaut viens no šajā normā minētajiem kritērijiem ir izpildīts, apzīmējums, kas sastāv tikai no preces formas vai pat no šīs formas grafiska atspoguļojuma, nevar tikt reģistrēts kā preču zīme.

77      Direktīvas 3. pantā uzskaitītie dažādie reģistrācijas atteikuma pamatojumi ir jāinterpretē vispārējo interešu kontekstā, kas ir katra šī iemesla pamatā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Windsurfing Chiemsee, 25.–27. punkts).

78      Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteikto reģistrācijas atteikuma pamatojumu jēga (ratio) ir izvairīties no tā, ka preču zīmes piešķirto tiesību aizsardzības rezultātā tās īpašniekam tiek piešķirts monopols uz tehniskiem risinājumiem vai preces funkcionālām īpašībām, ko patērētājs varētu vēlēties redzēt konkurentu precēs. Šādi Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta mērķis ir izvairīties no tā, ka aizsardzība, ko piešķir preču zīme, aptver ko vairāk nekā tikai apzīmējumus, kas ļauj atšķirt preci vai pakalpojumu no konkurentu piedāvātajām precēm vai pakalpojumiem, un ir šķērslis šo pēdējo iespējai brīvi piedāvāt preces, kurās ietverti minētie tehniskie risinājumi vai funkcionālās īpašības, konkurējot ar preču zīmes īpašnieku.

79      Runājot konkrētāk par apzīmējumiem, kas sastāv tikai no preces formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, un kas uzskaitīti Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā ievilkumā, ir jākonstatē, ka šīs normas mērķis ir atteikt tādu formu reģistrāciju, kuru pamata īpašības atbilst tehniskai funkcijai tā, ka preču zīmei neatņemami piederīgā ekskluzivitāte rada šķērsli konkurentu iespējai piedāvāt preci, kurā ietverta šāda funkcija, vai vismaz to brīvībai izvēlēties tehnisko risinājumu, ko tie vēlētos piemērot, lai iekļautu šādu funkciju to precē.

80      Tā kā Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta mērķis atbilst vispārējām interesēm, kuras prasa, lai formu, kuras pamata īpašības atbilst tehniskai funkcijai un kas ir izvēlētas, lai to īstenotu, visi varētu brīvi izmantot, šī norma nepieļauj, ka šādus apzīmējumus rezervē tikai vienam uzņēmumam, tos reģistrējot kā preču zīmes (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Windsurfing Chiemsee, 25. punkts).

81      Kas attiecas uz jautājumu par to, vai, pierādot, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, var panākt, ka netiek piemērots reģistrācijas atteikuma vai atzīšanas par spēkā neesošu pamatojums, kas ietverts minētajā 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrajā ievilkumā, ir jāuzsver, ka nekas šīs normas redakcijā neliecina par to, ka pieļaujams šāds secinājums.

82      Atsakot minēto apzīmējumu reģistrāciju, Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrais ievilkums atspoguļo leģitīmu mērķi neļaut privātpersonām izmantot preču zīmes reģistrāciju, lai iegūtu vai pagarinātu ekskluzīvas tiesības, kas attiecas uz tehniskiem risinājumiem.

83      Ja kādas preces formas pamata funkcionālās īpašības ir piedēvējamas tikai tehniskam rezultātam, minētais 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrais ievilkums izslēdz tāda apzīmējuma reģistrāciju, kas sastāv no minētās formas, pat ja attiecīgo tehnisko rezultātu var sasniegt, izmantojot citas formas.

84      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tā, ka apzīmējumu, kas sastāv tikai no preču formas, nevar reģistrēt, pamatojoties uz šo normu, ja tiek pierādīts, ka šīs formas pamata īpašības izriet tikai no tehniskā rezultāta. Turklāt tas, ka tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, neļauj nepiemērot pamatojumus reģistrācijas atteikumam vai atzīšanai par spēkā neesošu, kas ietverti šajā normā.

85      Iesniedzējtiesa precizē, ka jautājumi, kas attiecas uz preču zīmes pārkāpumu, nebūtu jāizskata, ja Tiesa apstiprinātu interpretāciju, ko tā piešķīrusi Direktīvas 3. pantam. Tā kā atbilde uz ceturto jautājumu apstiprināja šo interpretāciju, uz piekto, sesto un septīto jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

86      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes un Francijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Court of Appeal (England&Wales) (Civil Division) ar 1999. gada 5. maija rīkojumu, nospriež:

1)      nepastāv tādu preču zīmju kategorija, kuru reģistrācija nav izslēgta, pamatojoties uz 3. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktu un 3. punktu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, un kuru reģistrācija tomēr ir izslēgta, pamatojoties uz šīs Direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tāpēc, ka šīs preču zīmes nespēj parādīt preču zīmes īpašnieka preču atšķirību no citu uzņēmumu precēm;

2)      lai varētu parādīt preces atšķirību Direktīvas 89/104 2. panta nozīmē, tās preces, attiecībā uz kuru apzīmējums ir reģistrēts, formai nav vajadzīgs nekāds brīvi izvēlēts pievienojums, piemēram, greznojums bez funkcionālas nozīmes;

3)      tad, kad uzņēmējs ir vienīgais, kas tirgū piedāvā noteiktas preces, ar apzīmējuma, kas sastāv no šo preču formas, biežu izmantošanu pietiek, lai apzīmējumam piešķirtu atšķirtspēju Direktīvas 89/104 3. panta 3. punkta nozīmē, apstākļos, kad šīs izmantošanas rezultātā ievērojamai daļai ieinteresēto aprindu šī forma asociējas ar šo uzņēmēju un ne ar vienu citu uzņēmumu vai šķiet, ka šīs formas preces ir no šī uzņēmēja. Tomēr, runājot par apstākļiem, kādos tiek izpildīta prasība, kas noteikta šajā normā, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tie ir pierādīti uz konkrētas un uzticamas informācijas pamata, vai ir ņemta vērā attiecīgās preču vai pakalpojumu kategorijas tāda vidusmēra patērētāja prezumētā uztvere, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, un vai iesaistītās aprindas preci kā tādu, kas ir no noteikta uzņēmuma, identificē tādēļ, ka preču zīmi izmanto preču zīmes veidā;

4)      Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tā, ka apzīmējumu, kas sastāv tikai no preču formas, nevar reģistrēt, pamatojoties uz šo normu, ja tiek pierādīts, ka šīs formas pamata īpašības izriet tikai no tehniskā rezultāta. Turklāt tas, ka tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, neļauj nepiemērot pamatojumus reģistrācijas atteikumam vai atzīšanai par spēkā neesošu, kas ietverti šajā normā.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 18. jūnijā.

* Tiesvedības valoda – angļu.