TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 9. oktobrī (1)

Atzīšana par spēkā neesošu – Direktīva 98/44/EK – Izgudrojumu tiesiskā aizsardzība biotehnoloģijā – Juridiskais pamats – EK līguma 100.a pants (jaunajā redakcijā, pēc grozījumiem – EKL 95. pants), EK līguma 235. pants (jaunajā redakcijā – EKL 308. pants) vai EK līguma 130. un 130.f pants (jaunajā redakcijā – EKL 157. un 163. pants) – Subsidiaritāte – Tiesiskā drošība – Dalībvalstu starptautisko tiesību pienākumi –Pamattiesības – Cilvēka cieņa – Koleģialitātes princips Komisijas tiesību aktu projektos

Lieta C‑377/98

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. Fīrstrā [M. Fierstra] un I. van der Stīns [I. van der Steen], pārstāvji,

prasītāja,

ko atbalsta

Itālijas Republika, ko pārstāv U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, kam palīdz P. Dž.. Ferri [P. G. Ferri], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Norvēģijas Karaliste, ko pārstāv H. V. Longva [H. W. Longva], pārstāvis,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv Ž. Šo [J. Schoo] un E. Vandenboša [E. Vandenbosch], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv R. Gosalbo Bono [R. Gosalbo Bono] un G. Hautains [G. Houttuin], un A. lo Monako [A. Lo Monaco], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētājiem,

ko atbalsta

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Benksa [K. Banks] un P. van Nufels [P. van Nuffel], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā,

par lūgumu atzīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (OV L 213, 13. lpp.) par spēkā neesošu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. la Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] (referents), L. Sevons [L. Sevón], M. Vatelē [M. Wathelet], V. Skouris [V. Skouris] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesas sēdi,

noklausījusies lietas dalībniekus tiesas sēdē 2001. gada 13. februārī, kurā Nīderlandes Karalisti pārstāvēja J. van Bakela [J. van Bakel], pilnvarotā pārstāve, Itālijas Republiku pārstāvēja D. del Gaico [D. Del Gaizo], avvocato dello Stato, Norvēģijas Karalisti pārstāvēja H. Selands [H. Seland], pilnvarotais pārstāvis, Eiropas Parlamentu pārstāvēja Ž. Šo [J. Schoo] un E. Vandenboša [E. Vandenbosch], Padomi pārstāvēja G. Hautains [G. Houttuin] un A. lo Monako [A. Lo Monaco] un Komisiju pārstāvēja K. Benksa [K. Banks] un P. van Nufels [P. van Nuffel],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 14. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 19. oktobrī, Nīderlandes Karaliste, pamatojoties uz EKL 173. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 230. pants), lūdza atzīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (OV L 213, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”) par spēkā neesošu.

2       Direktīvas, kas pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 100.a panta (jaunajā redakcijā – EKL 95. pants), mērķis ir dalībvalstīm uzdot aizsargāt biotehnoloģiskos izgudrojumus saskaņā ar valstu patentu tiesībām un, ievērojot to starptautiskās saistības.

3       Šādā nolūkā Direktīvā ir precizēts arī, par kādiem izgudrojumiem attiecībā uz augiem, dzīvniekiem un cilvēka ķermeni nevar piešķirt patentu.

4       Ievadā prasītāja norāda, ka tā darbojas, pamatojoties uz noteiktu Nīderlandes Parlamenta lūgumu, ņemot vērā opozīciju, kas tajā izteikta pret ģenētiskām augu un dzīvnieku manipulācijām un pret patentu piešķiršanu biotehnoloģiska procesa produktiem, kas var veicināt šādas manipulācijas.

5       Ar Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 28. aprīļa rīkojumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes prasījumu atbalstam. Ar Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 3. maija rīkojumu Itālijas Republikai un Norvēģijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Nīderlandes Karalistes prasījumu atbalstam.

 Par Norvēģijas Karalistes iestāšanās pieņemamību

6       Parlaments un Padome apgalvo, ka Norvēģijas Karalistes 1999. gada 19. martā iesniegtais procesuālais raksts aprobežojas ar to, ka tas vērš Tiesas uzmanību uz dažām problēmām, ko varētu radīt Direktīvas īstenošana Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu ietvaros (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), un nepārņem savā vārdā prasības pieteikuma prasījumus, un nelūdz arī atzīt Direktīvu par spēkā neesošu. Tas tāpēc nav uzskatāms par iestāšanos Nīderlandes Karalistes prasījumu pusē un nav pieņemams.

7       Šai sakarā Tiesas EK Statūtu 37. pants noteic, ka ar argumentiem, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu.

8       Norvēģijas valdības iesniegtā procesuālā raksta mērķis, kā tas norādīts tā secinājumos, ir vērst uzmanību uz to, ka “vairāki no jautājumiem, kurus Nīderlandes valdība ir norādījusi savā prasībā atzīt par spēkā neesošu Direktīvu 98/44, varētu būt nozīmīgi, lai noteiktu, vai Direktīva ietilpst EEZ līguma piemērošanas jomā, kā arī lai īstenotu Direktīvu EEZ līguma ietvaros”, un lūgt Tiesu “pienācīgi ņemt vērā argumentus”, ko šai sakarā izklāstījusi Norvēģijas valdība.

9       Pat tad, ja, interpretējot burtiski, šādi aprakstītais priekšmets šķietami atšķiras no tāda, kāds varētu būt iestāšanās raksta pamatots priekšmets, ir skaidrs, ka Norvēģijas valdības nodoms nebija pievienot jaunus prasījumus prasījumiem, ko iesniegusi prasītāja, ne arī lūgt Tiesu pieņemt lēmumu par atšķirīgiem jautājumiem, bet gan, sniedzot strīdam papildu informāciju, veicināt, ka Nīderlandes valdības prasība tiek apmierināta.

10     Šādu analīzi apstiprina apstāklis, ka visi argumenti, kas ietverti Norvēģijas valdības procesuālajā rakstā, pārņem un atsevišķos gadījumos papildina apsvērumus, kas ietverti Nīderlandes prasības pieteikumā.

11     Tāpēc ir jāuzskata, ka, vērtējot globāli un ņemot vērā tā kontekstu, Norvēģijas Karalistes iesniegtais procesuālais raksts ir uzskatāms par iestāšanās rakstu, kas pieņemams prasītājas prasījumu atbalstam.

 Par prasības pieteikuma pamatiem

12     Prasītāja norāda sešus pamatus, kas izriet attiecīgi no kļūdainas Līguma 100.a panta izvēles par Direktīvas juridisko pamatu, no subsidiaritātes principa pārkāpuma, no tiesiskās drošības principa pārkāpuma, no ar starptautiskajām tiesībām noteikto pienākumu pārkāpuma, no pamattiesību uz cilvēka cieņas ievērošanu pārkāpuma un no procedūras noteikumu pārkāpšanas, pieņemot Komisijas priekšlikumu.

 Par pirmo pamatu

13     Prasītāja apgalvo, ka Direktīva nav pasākums, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību, un ir nepamatoti pieņemta, pamatojoties uz 100.a pantu.

14     Pirmkārt, dalībvalstu tiesību aktu un prakses atšķirības un šādu atšķirību pieaugšanas varbūtība, kas uzsvērta Direktīvas piektajā un sestajā apsvērumā, precizējot, ka šādas atšķirības var radīt šķēršļus tirdzniecībai, nepastāv vai attiecas tikai uz sekundāriem jautājumiem, kas nepamato saskaņošanas pasākuma pieņemšanu.

15     Šai sakarā ir jāatgādina, ka Līguma 100.a panta izmantošana par juridisko pamatu ir iespējama ar mērķi novērst, ka valstu tiesību aktu dažādas attīstības rezultātā rodas šķēršļi tirdzniecībai, taču iespējai, ka šādi šķēršļi rodas, ir jābūt reālai, un minētā pasākuma mērķim ir jābūt to novēršanai (1995. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑350/92 Spānija/Padome, Recueil, I‑1985. lpp., 35. punkts, un 2000. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑376/98 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑8419. lpp., 86. punkts).

16     No vienas puses, ar Parlamenta un Padomes sniegtajiem piemēriem pietiek, lai pierādītu, ka pat tad, ja attiecīgās valsts tiesību normas, kas pastāvēja pirms Direktīvas, lielākoties ir pārņemtas no Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī (turpmāk tekstā – “EPK”), tad dažādā interpretācija, kādu pieļauj šīs normas attiecībā uz biotehnoloģisko izgudrojumu patentspēju, var radīt atšķirības praksē un tiesu praksē, kas ir kaitīgas labai iekšējā tirgus darbībai.

17     Turklāt dažādas attīstības varbūtībai pievienojas fakts, ka attiecībā uz dažiem konkrētiem jautājumiem, kā, piemēram, augu šķirņu un cilvēka ķermeņa patenstpēju, jūtama atšķirība ar ievērojamām sekām jau bija radusies starp dažu valstu tiesībām brīdī, kad Direktīvu pieņēma.

18     No otras puses, uzliekot dalībvalstīm pienākumu aizsargāt biotehnoloģiskos izgudrojumus saskaņā ar valstu patentu tiesībām, Direktīvas priekšmets patiešām ir novērst draudus iekšējā tirgus vienotībai, kas varētu izrietēt no fakta, ka dalībvalstis vienpusēji pieņem lēmumu piešķirt vai liegt šādu aizsardzību.

19     Prasītāja tomēr apgalvo, ka, otrkārt, ja, dalībvalstīm piemērojot attiecīgās starptautiskās tiesību normas, pastāvētu juridiskā nenoteiktība, tad tā būtu jāizskauž nevis ar Kopienu saskaņošanas pasākumu, bet gan, atkārtoti veicot sarunas par starptautiskajiem tiesību aktiem, piemēram EPK, lai panāktu to noteikumu noskaidrošanu.

20     Šis arguments nav pamatots. Saskaņošanas pasākuma priekšmets ir samazināt šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, ko veido atšķirības situācijās dalībvalstīs, neatkarīgi no to izcelsmes. Ja atšķirības izriet no tā, ka nesaderīgi vai potenciāli nesaderīgi interpretē jēdzienus, kas ietilpst starptautiskajos tiesību aktos, kuru puses ir dalībvalstis, nekas principā neliedz izmantot direktīvas pieņemšanu, lai nodrošinātu dalībvalstīm kopīgu šo jēdzienu interpretāciju.

21     Turklāt šai gadījumā neliekas, ka šāda rīcība nebūtu saderīga ar dalībvalstu saistību ievērošanu, pamatojoties uz EPK, vai tāda, ar kuru nevar īstenot mērķi vienādot biotehnoloģisko izgudrojumu patentspējas nosacījumus.

22     Tātad nekas Kopienas lēmējvarai neliedza izvēlēties saskaņošanu ar direktīvas palīdzību, nevis mēģināt grozīt EPK tekstu, kā sekas būtu bijušas netiešākas un neparedzamākas.

23     Treškārt, prasītāja uzskata, ka Direktīva pārsniedz to, kas parasti varētu tikt paredzēts dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanas pasākumā, jo faktiski tā rada jauna veida īpašuma tiesības, kas vairākos aspektos atšķiras no tiesībām pastāvošajās patentu tiesībās. Konkrēti, Direktīva ne tikai attiecas uz produktiem, kas līdz šim atsevišķās dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē, nebija patentējami, bet gan atšķiras no pastāvošajām patentu tiesībām, jo aizsardzība, ko tā paredz, saskaņā ar tās 8. un 9. pantu attiecas ne tikai uz īpašiem bioloģiskiem materiāliem, bet gan uz bioloģiskiem materiāliem, kas no tiem iegūti, pavairojot identiskā vai atšķirīgā veidā, un tādējādi, ka patenta īpašnieka tiesības būs ierobežotas attiecībā uz lauksaimniekiem, pamatojoties uz tās 11. pantu.

24     Kā Tiesa to jau norādījusi 59. punktā savā 1994. gada 15. novembra atzinumā 1/94 (Recueil, I‑5267. lpp.), Kopiena intelektuālā īpašuma jomā ir kompetenta saskaņot valstu tiesību aktus, pamatojoties uz EK līguma 100. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 94. pants) un uz 100.a pantu, un tā var balstīties uz EK līguma 235. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 308. pants), lai radītu jaunas īpašuma tiesības, kas pārklājas valstīs pastāvošajām īpašuma tiesībām, kā tas tika veikts ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.)

25     Jo patenti, kuru izsniegšanu paredz Direktīva, ir valstu patenti, ko piešķir saskaņā ar dalībvalstīs piemērojamo procedūru un kas to aizsargājošo spēku gūst no valstu tiesībām. Ne Direktīvas priekšmets, ne sekas nav radīt Kopienas patentu, ar to neizveido jaunas īpašuma tiesības, kam būtu bijis jāizmanto Līguma 235. pantā paredzētais juridiskais pamats. Šādu konstatējumu neietekmē fakts, ka paredzētie izgudrojumi līdz šim nebija patentējami dažās dalībvalstīs – kas tieši pamato saskaņošanu –, ne arī apstāklis, ka ar Direktīvu ievieš dažus precizējumus un tā paredz dažas atkāpes no patentu jomā piemērojamām tiesībām attiecībā uz nodrošinātās aizsardzības apjomu.

26     Visbeidzot, ceturtkārt, Itālijas valdība, kas iestājusies prasītājas pusē, uzskata, ka Direktīva bija jāpieņem, pamatojoties uz EK līguma 130. un 130.f pantu (jaunajā redakcijā – EKL 157. un 163. pants), un nevis uz Līguma 100.a pantu, jo tā uzskata, ka Direktīvas galvenais mērķis ir, kā to rāda tās pirmie trīs apsvērumi, atbalstīt Kopienas rūpniecisko attīstību un zinātnisko pētniecību ģenētiskās inženierijas jomā.

27     Juridiskais pamats tiesību akta pieņemšanai ir jānosaka, vadoties no tiesību akta galvenā priekšmeta (skat. 1993. gada 17. marta spriedumu lietā C‑155/91 Komisija/Padome, Recueil, I‑939. lpp., 19.–21. punkts). Ja šai sakarā ir skaidrs, ka Direktīvas mērķis ir veicināt pētniecību un attīstību ģenētiskās inženierijas nozarē Eiropas Kopienā, tad veids, kādā tā to palīdz darīt, ir atcelt juridiskus šķēršļus, ko iekšējā tirgū rada tiesību aktu un tiesas prakses atšķirības dalībvalstīs, kas var radīt šķēršļus un izjaukt līdzsvaru pētniecības un attīstības darbībām šajā nozarē.

28     Dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana tāpēc nav Direktīvas blakus vai pakārtots mērķis, bet gan atbilst pašai tās būtībai. Fakts, ka tās mērķis ir arī tāds, kas atbilst Līguma 130. un 130.f pantam, šajos apstākļos nevar padarīt par nepiemērotu Līguma 100.a panta izmantošanu par Direktīvas juridisko pamatu (analogi skat. 1990. gada 29. marta spriedumu lietā C‑62/88 Grieķija/Padome, Recueil, I‑1527. lpp., 18.–20. punkts).

29     No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva uz Līguma 100.a panta bāzes tika pieņemta pamatoti un ka pirmais pamats tāpēc ir noraidāms.

 Par otro pamatu

30     Prasītāja apgalvo, ka ar Direktīvu nav ievērots subsidiaritātes princips, ko paredz EK līguma 3.b pants (jaunajā redakcijā – EKL 5. pants), un pakārtoti, ka tajā nav ietverts pietiekams pamatojums, kas pierādītu, ka šī prasība ir ņemta vērā.

31     Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Līguma 3.b panta otro daļu jomās, kas nav ekskluzīvā Kopienas kompetencē, tā rīkojas vienīgi tad, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un ja paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ tos var vieglāk sasniegt Kopiena.

32     Mērķi, kuru tiek mēģināts sasniegt ar Direktīvu un kas ir nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību, novēršot, pat izskaužot dažādu dalībvalstu tiesību aktu un prakses atšķirības biotehnoloģisko izgudrojumu tiesiskajā aizsardzībā, nevarētu sasniegt vienīgi ar dalībvalstu darbībām. Tā kā šīs aizsardzības piemērošanas jomai ir tūlītēja iedarbība attiecībā uz tirdzniecību un, secinoši, uz tirdzniecību Kopienas iekšienē, ir turklāt acīmredzams, ka attiecīgo mērķi paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ var vieglāk sasniegt Kopiena.

33     Kas attiecas uz pamatojumu par subsidiaritātes ievērošanu, tas netieši, tomēr nepieciešami izriet no Direktīvas piektā, sestā un septītā apsvēruma, kuros konstatēts, ka nepastāvot darbībai no Kopienas puses, tiesību aktu un prakses attīstība rada šķēršļus pareizai iekšējā tirgus darbībai.

34     Otrais pamats tāpēc ir noraidāms.

 Par trešo prasības pamatu

35     Saskaņā ar prasītājas viedokli Direktīva tā vietā, lai izskaustu juridisko nenoteiktību, kas norādīta tās apsvērumos, to tikai palielina, šādi pārkāpjot tiesiskās drošības principu. Proti, no vienas puses, tā valstu iestādēm atstāj diskrecionāras pilnvaras īstenot vispārīgi un neviennozīmīgi formulētus tiesību jēdzienus, piemēram, sabiedrisko kārtību vai morāli tās 6. pantā. No otras puses, Direktīvā līdzās pastāv ne pārāk skaidras normas, kuru savstarpējās attiecības ir divdomīgas, īpaši tās, kas attiecas uz augu šķirņu patentspēju, par kuru runāts Direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā, 8. un 9. pantā, kā arī trīsdesmit pirmajā un trīsdesmit otrajā apsvērumā.

36     Katrs no abiem konkrētajiem iebildumiem, ko prasītāja izvirza, pamatojoties uz argumentiem saistībā ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu, ir jāizskata atsevišķi.

37     Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 6. pantu, kas izslēdz iespēju patentēt izgudrojumus, kuru komerciālā izmantošana būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai morālei, ir acīmredzams, ka šī norma atstāj dalībvalstu pārvaldes iestādēm un tiesām plašas iespējas manevrēt, šo izslēgšanas kritēriju ieviešot dzīvē.

38     Tomēr šīs manevrēšanas iespējas ir vajadzīgas, lai varētu ņemt vērā īpašās iespējas, ko varētu radīt atsevišķu patentu izmantošana katrai dalībvalstij raksturīgā sociālā un kultūras kontekstā, kuru valstu likumdošanas, pārvaldes un tiesu iestādes var novērtēt labāk, nekā to spēj Kopienas iestādes. Šāda norma, kas ļauj nepiešķirt patentu, ja ir apdraudēta sabiedriskā kārtība vai morāle, turklāt ir klasiska patentu tiesībās un tostarp ir iekļauta attiecīgajos starptautiskajos tiesību aktos, piemēram, EPK.

39     Turklāt dalībvalstīm atstātā manevrēšanas iespēja nav diskrecionāra, jo Direktīvā ir noteiktas šo jēdzienu aprises, pirmkārt, precizējot, ka tādēļ vien, ka to aizliedz tiesību akts, izgudrojuma komerciāla izmantošana nav pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai morālei, un, otrkārt, norādot četrus procesus un izmantošanu, ko uzskata par nepatentējamiem. Šādi Kopienas lēmējvara sniedz vadlīnijas, kā izmantot attiecīgos jēdzienus, kas citādi patentu tiesībās nepastāv.

40     Visbeidzot, Direktīvu nevar uzskatīt par pretēju tiesiskās drošības principam, ja attiecībā uz tās īstenošanas nosacījumiem tajā veikta atsauce uz dalībvalstu tiesībās zināmiem jēdzieniem, precizējot, kā šajā gadījumā, piemērošanas jomu un robežas, un ja šādos nolūkos tajā ņemtas vērā attiecīgās jomas īpatnības.

41     Direktīvas 6. pants tādēļ nav tāds, kas palielinātu tiesisko nedrošību, pret ko ar šo aktu cīnās.

42     Otrkārt, attiecībā uz augu šķirņu patentspēju prasības pieteikumā norādīto normu analīze neļauj secināt, ka tās nav saskanīgas.

43     Kā to savai aizstāvībai paskaidroja Parlaments un Padome, Direktīvas 4. pantā ir paredzēts, ka nevar izsniegt patentu par augu šķirni, bet to var piešķirt par izgudrojumu, kura tehniskās īstenošanas iespējas neaprobežojas ar kādu konkrētu augu šķirni.

44     Šī atšķirība paskaidrota Direktīvas divdesmit devītajā līdz trīsdesmit otrajā apsvērumā, no kuriem izriet, ka augu šķirnes kā tādas ir pakļautas tiesību aktiem, kas aizsargā jaunas šķirnes, bet ka jaunu šķirņu aizsardzība attiecas tikai uz šķirnēm, kuras definē pēc tās pilna genoma. Attiecībā uz augu grupām ar botāniskajā taksonā augstāku rangu par šķirnēm, kuras definē konkrēts gēns un nevis to pilns genoms, nepastāv risks konfliktam starp tiesību aktiem par jaunu šķirņu aizsardzību un tiesību aktiem par patentiem. Šādi izgudrojumus, kas ietver vienīgi vienu gēnu un attiecas uz plašāku kopumu nekā viena augu šķirne, var patentēt.

45     No tā izriet, ka konkrētas augu šķirnes ģenētiska modifikācija nav patentējama, bet ka plašāka apjoma modifikācija, piemēram, sugas modifikācija, ir patentējama.

46     Savukārt Direktīvas 8. un 9. pants neattiecas uz patentējamības principu, bet gan uz patenta piešķirtās aizsardzības jomu. Saskaņā ar šiem noteikumiem aizsardzība attiecas uz jebkādu bioloģisko materiālu, kas iegūts pavairošanas ceļā identiskā vai atšķirīgā veidā no bioloģiskā materiāla, kas satur patentēto informāciju. Tāpēc patenta piešķirtā aizsardzība var attiekties uz augu šķirni, lai gan pati augu šķirne nav patentējama.

47     Visbeidzot, Direktīvas 12. pantu ar piespiedu licenču sistēmas palīdzību ir mēģināts noregulēt gadījumus, kad biotehnoloģiska izgudrojuma patenta izmantošana varētu pārkāpt iepriekšējās tiesības uz augu šķirni, un vice versa.

48     Šādi abi prasītājas norādītie iebildumi, lai pierādītu tiesisko nedrošību, kas izriet no Direktīvas, nav tādi, kas pamatotu Direktīvas atzīšanu par spēkā neesošu.

49     Trešais pamats tāpēc ir noraidāms.

 Par ceturto pamatu

50     Prasītāja apgalvo, ka pienākumi, ko Direktīva rada dalībvalstīm, nav saderīgi ar to starptautiskajām saistībām, lai arī saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta noteikumiem Direktīva neskar dalībvalstu saistības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem. Ar Direktīvu konkrēti tiek pārkāpts Nolīgums par intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektiem (turpmāk tekstā – “TRIPs nolīgums”), kas iekļauts IC pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “PTO līgums”), kas Kopienas vārdā tās kompetences jomās apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK (OV L 336, 1. lpp.), Līgums par tehniskajām barjerām tirdzniecībā (turpmāk tekstā – “TBT līgums”), kas iekļauts PTO līguma IA pielikumā, EPK un 1992. gada 5. jūnijā Riodežaneiro parakstītā Konvencija par bioloģisko daudzveidību (turpmāk tekstā – “KBD”), kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 1993. gada 25. oktobra Lēmumu 93/626/EEK (OV L 309, 1. lpp.).

51     Kā pamata argumentu Parlaments un Padome norāda, ka ar EPK netiek radīti pienākumi Kopienai, kas nav puse šajā konvencijā. Attiecībā uz pārējiem norādītajiem starptautiskajiem tiesību aktiem Padome apgalvo, ka Kopienas tiesību akta tiesiskumu var apstrīdēt, jo ar to tiek pārkāpti starptautiski līgumi, kuru puse ir Kopiena, tikai tad, ja šo līgumu noteikumiem ir tieša iedarbība. Šajā gadījumā tas tā nav.

52     Ir skaidrs, ka principā Kopienu tiesību akta tiesiskums nav atkarīgs no tā atbilstības starptautiskai konvencijai, kuras puse Kopiena nav, piemēram EPK. Tā tiesiskumu nevar pārbaudīt arī attiecībā pret starptautisko tiesību dokumentiem, kas kā PTO līgums un TRIPs un TBT līgumi, kas ir tā daļas, to dabas un sistēmas dēļ nav starp tām tiesību normām, attiecībā pret kurām Tiesa pārbauda Kopienu iestāžu tiesību aktu tiesiskumu (1999. gada 23. novembra spriedums lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 47. punkts).

53     Tomēr KBD šādi nevar izslēgt, jo tā, atšķirībā no PTO līguma, stingri nebalstās uz abpusīguma un savstarpēju priekšrocību principa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Padome, 42.–46. punkts).

54     Pat tad, ja, kā to apgalvo Padome, KBD tiesību normām nebūtu tiešas iedarbības tādā nozīmē, ka tās nerada tiesības, uz kurām privātpersonas var tieši atsaukties tiesā, šis apstāklis nebūtu šķērslis tam, ka tiesnesis kontrolē, vai tiek ievēroti pienākumi, kas Kopienai ir kā šī nolīguma pusei (skat. 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑162/96 Racke, Recueil, I‑3655. lpp., 45., 47. un 51. punkts).

55     Turklāt un jebkurā gadījumā prasības pieteikuma pamats ir jāsaprot tā, ka tas ir mazāk vērsts pret tiešu savu starptautisko saistību pārkāpumu no Kopienas puses, bet gan pret pienākumu, kas šādi būtu dalībvalstīm uz Direktīvas pamata, pārkāpt to pašu starptautisko tiesību pienākumus, lai gan Direktīvai saskaņā ar tās redakciju šie pienākumi nebūtu jāskar.

56     Vismaz šāda iemesla dēļ pamats ir pieņemams.

57     Būtībā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka TRIPs līguma 27. panta 3. punkta b) apakšpunkts atstāj valstīm, kas ir puses, iespēju nepiešķirt patentus augiem un dzīvniekiem, kas nav mikroorganismi, lai gan Direktīva dalībvalstīm liedz šādu iespēju.

58     Šai sakarā pietiek konstatēt, ka, ja Direktīva tiešām dalībvalstīm liedz izvēli, ko TRIPs līgums piedāvā šī līguma pusēm attiecībā uz augu un dzīvnieku patentspēju, tad Direktīvas 4. pantā saglabātā iespēja pati par sevi ir saderīga ar līgumu, kas turklāt neliedz atsevišķām valstīm, kas ir puses, pieņemt kopēju nostāju tās piemērošanā. Kopīgi veikt izvēli, ko piedāvā starptautisks tiesību akts, kura puses ir dalībvalstis, ir darbība, kura pieder Līguma 100.a pantā paredzētajai tiesību aktu tuvināšanai.

59     Otrkārt, Direktīvā esot ietverti tehniski regulējumi TBT līguma nozīmē, par kuriem bija jāpaziņo Pasaules Tirdzniecības organizācijas sekretariātam.

60     Katrā ziņā ir pierādīts, ka Direktīvā nav tehnisku regulējumu TBT līguma nozīmē, jo šāds regulējums TBT līguma pielikumā ir definēts kā dokuments, kurā uzskaitītas kādas preces īpašības vai ražošanas metodes, un procesi, kas uz to attiecas. Tāpēc nav pat jāizsakās par jautājumu, kādā mērā izgudrojumu tiesiskā aizsardzība biotehnoloģijā varētu ietilpt TBT līguma piemērošanas sfērā.

61     Prasītāja apgalvo, treškārt, ka Direktīvas 6. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru tiek izslēgta tādu izgudrojumu patentspēja, kuru “komerciālā izmantošana būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai morālei”, ir pretrunā ar EPK 53. pantu, kas izslēdz iespēju patentēt izgudrojumus, kuru “publiskošana vai īstenošana būtu pretrunā sabiedriskajai kārtībai vai morālei”. Dažādais terminu lietojums, pārkāpjot Direktīvas 1. panta 2. punktu, ietekmē pienākumus, ko EPK uzliek dalībvalstīm.

62     Tomēr prasītāja nekādi nenorāda, kāpēc nedaudz atšķirīga redakcija, kura šai sakarā izmantota Direktīvā un kuras redakcija ir ietekmējusies no TRIPs līguma 27. panta 3. punkta redakcijas, liek dalībvalstīm, lai ievērotu to pienākumus, kas izriet no Direktīvas, pārkāpt to EPK noteiktos pienākumus. Tā kā nav konkrētu piemēru, kas pierādītu pretējo, šķiet saprātīgi uzskatīt, ka attiecībā uz vienu un to pašu izgudrojumu pretruna sabiedriskajai kārtībai un morālei tiks konstatēta līdzīgi, neatkarīgi no tā, vai par atskaites punktu tiks ņemta tā publiskošana, īstenošana vai komerciāla izmantošana.

63     Visbeidzot, ceturtkārt, prasītāja un arī Norvēģijas valdība, kas iestājusies tās pusē, apgalvo, ka Direktīvas priekšmets, kas ir padarīt patentējamus biotehnoloģiskos izgudrojumus visās dalībvalstīs, ir pretrunā līdzvērtīgai priekšrocību, kas izriet no ģenētisko resursu izmantošanas, sadalei, kas ir viens no KBD mērķiem.

64     Tomēr riski, uz kuriem atsaucas prasītāja un šī persona, kas iestājusies lietā, ir izteikti hipotētiski un tieši neizriet no Direktīvas noteikumiem, bet gan, augstākais, no tās iespējamās izmantošanas.

65     Ja nav pierādījumu, un šajā gadījumā tādu nav, nevar uzskatīt par pierādītu, ka fakta, ka vienkārši ar patentu tiek aizsargāti biotehnoloģiskie izgudrojumi, rezultātā atbilstoši apgalvotajam attīstības valstīm tiks atņemta spēja kontrolēt to bioloģiskos resursus un izmantot to tradicionālās zināšanas, ne vairāk kā veicināt monokultūru vai darboties pret valstu un starptautiskiem centieniem saglabāt bioloģisko daudzveidību.

66     Turklāt, ja KBD 1. pantā par mērķi ir nosaukta taisnīga un līdzvērtīga priekšrocību, kas izriet no ģenētisko resursu izmantošanas, sadale, arī pateicoties apmierinošai pieejai ģenētiskajiem resursiem un pienācīgai attiecīgu tehniku nodošanai, tajā ir precizēts arī, ka tā ir jāveic, ņemot vērā visas tiesības uz šiem resursiem un tehnikām. KBD nav normu, kas uzliktu pienākumu kā kritēriju patenta izsniegšanai par biotehnoloģisku izgudrojumu noteikt to valstu interešu ņemšanu vērā, kuras izcelsmes ģenētiskos resursus izmanto, vai to, ka jāpastāv tehniku nodošanas pasākumiem.

67     Attiecībā uz šķērsli, ko Direktīva varētu radīt, starptautiskās sadarbības, kas nepieciešama, lai īstenotu KBD mērķus, ietvaros ir jāatgādina, ka, pamatojoties uz Direktīvas 1. panta 2. punktu, dalībvalstīm tā ir jāpiemēro saskaņā ar saistībām, kādas tām ir, arī attiecībā uz bioloģisko daudzveidību.

68     No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir noraidāms.

 Par piekto pamatu

69     Prasītāja uzskata, ka iespēja patentēt elementus, kas izdalīti no cilvēka ķermeņa, kas izriet no Direktīvas 5. panta 2. punkta, ir līdzvērtīga cilvēka dzīvās matērijas noreducēšanai līdz instrumentam, kas ir cilvēka cieņu aizskaroši. Turklāt, tā kā nav normas, kas uzliktu pienākumu pārbaudīt, vai ir saņemta biotehnoloģiskā ceļā iegūtu vielu donora vai saņēmēja piekrišana, tiktu apdraudētas personu pašnoteikšanās tiesības.

70     Tiesas uzdevums, pārbaudot, vai iestāžu tiesību akti atbilst Kopienu tiesību vispārējiem principiem, ir raudzīties, lai tiktu ievērotas pamattiesības uz cilvēka cieņu un integritāti.

71     Cilvēka cieņas ievērošanu principā nodrošina Direktīvas 5. panta 1. punkts, kas noteic, ka cilvēka ķermenis dažādajās tā veidošanās un attīstības stadijās nevar veidot patentējamu izgudrojumu.

72     Kas attiecas uz cilvēka ķermeņa elementiem, tie kā tādi arī nav patentējami un to atklāšana nav aizsargājama. Patentu var lūgt piešķirt tikai par izgudrojumu, kurā dabas elements ir apvienots ar tehnisku paņēmienu, kas ļauj to izcelt vai to vairot ar mērķi to piemērot rūpniecībā.

73     Tā, kā tas ir teikts Direktīvas divdesmitajā un divdesmit pirmajā apsvērumā, cilvēka ķermeņa elements var būt daļa no produkta, kas var saņemt ar patentu piešķirtu aizsardzību, taču pār to tā dabīgajā vidē nevar nodibināt īpašuma tiesības.

74     Šī atšķirība ir piemērojama gadījumos, kad notiek darbi pie cilvēka gēna sekvences vai daļējas sekvences. Šāda darba rezultātā patentu var piešķirt tikai tad, ja patenta pieprasījumam, no vienas puses, pievienots sākotnējās sekvencēšanas metodes apraksts, kas ļāvis veikt izgudrojumu, un, no otras puses, izklāsts par rūpniecisko izmantošanu, kurai darba rezultātā būtu jāvar notikt, kā tas noteikts Direktīvas 5. panta 3. punktā. Ja nebūs šādas izmantošanas, tas būs nevis izgudrojums, bet gan DNS sekvences atklājums, kas kā tāds nav patentējams.

75     Tā aizsardzība, kuru paredz Direktīva, attiecas tikai uz izgudrošanas, zinātniska vai tehniska darba rezultātu un piemērojama bioloģiskajiem datiem, kas kā tādi pastāv cilvēka būtnē, tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami īpašas rūpnieciskas izmantošanas īstenošanai un veikšanai.

76     Direktīvas 6. pants, kurā par pretējiem sabiedrības drošībai un morālei un tāpēc par nepatentējamiem nosaukti cilvēka klonēšanas procesi, cilvēka ģenētiskās informācijas struktūru ģenētiskās identitātes modificēšanas procesi un cilvēka embrija izmantošana rūpnieciskiem vai komerciāliem mērķiem, sniedz papildu drošību. Direktīvas trīsdesmit astotajā apsvērumā ir precizēts, ka šis saraksts nav izsmeļošs un ka no patentspējas ir izslēgti visi procesi, kuru izmantošana aizskar cilvēka cieņu.

77     No šiem noteikumiem izriet, ka attiecībā uz cilvēka izcelsmes dzīvo matēriju Direktīva patentu tiesības noregulē pietiekami stingri, lai cilvēka ķermenis paliktu faktiski nepieejams un neatsavināms, un ka šādi cilvēka cieņa tiek aizsargāta.

78     Otrs izvirzītā pamata atzars attiecas uz cilvēka integritāti, ar ko medicīnā un bioloģijā saprot donora un saņēmēja brīvu un pārdomātu piekrišanu.

79     Tomēr ir jākonstatē, ka atsaukšanās uz šīm pamattiesībām nedarbojas attiecībā uz Direktīvu, kas attiecas tikai uz patentu izsniegšanu un kuras piemērošanas jomā tātad neietilpst darbības, kas notiek pirms un pēc šādas izsniegšanas, neatkarīgi no pētniecības vai no patentēto produktu izmantošanas.

80     Patenta piešķiršana neietekmē ar likumu noteiktos ierobežojumus vai aizliegumus, kas attiecas uz patentējamo produktu pētīšanu vai patentēto produktu izmantošanu, kā tas ir atgādināts Direktīvas četrpadsmitajā apsvērumā. Direktīvas priekšmets nav aizvietot ierobežojošos noteikumus, kas arī ārpus direktīvas piemērošanas jomas garantē noteiktu ētikas normu, starp kurām pastāv personu tiesības uz pašnoteikšanos, sniedzot pārdomātu piekrišanu, ievērošanu.

81     Piektais pamats tāpēc ir noraidāms.

 Par sesto pamatu

82     Prasītāja, visbeidzot, norāda, ka ar Direktīvu ir pārkāpti procedūras noteikumi, jo tajā nav nevienas norādes, kas ļautu pārliecināties par to, ka Komisijas priekšlikums ir pieņemts, koleģiāli apspriežoties un pamatojoties uz tekstu, kas izstrādāts oficiālajās valodās.

83     Padome uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams tāpēc, ka prasītāja neprecizē, vai tas attiecas uz sākotnējo priekšlikumu vai grozīto Komisijas priekšlikumu, un tāpēc, ka tā nav sniegusi nevienu elementu, kas apliecinātu šo pamatu.

84     Tomēr ir jāuzskata, ka, tā kā Direktīvas preambulā minēts “Komisijas priekšlikums”, zemsvītras piezīmē atsaucoties uz Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša 1996. gada 8. oktobra un 1997. gada 11. oktobra izdevumiem, pamats attiecas gan uz Direktīvas priekšlikumu 96/C 296/03, kuru Komisija iesniegusi 1996. gada 25. janvārī (OV 1996, C 296, 4. lpp.), gan uz Direktīvas grozīto priekšlikumu 97/C 311/05, kuru Komisija iesniegusi 1997. gada 29. augustā (OV 1997, C 311, 12. lpp.). Pamats turklāt ir pietiekami precīzs, lai ļautu Tiesai saprast tā nozīmi.

85     Tā kā Komisija savā iestāšanās rakstā ir sniegusi norādes, kas ļauj pierādīt, ka koleģialitātes princips un valodu režīms, kas piemērojams tās apspriedēs, ir bijis ievērots, prasītāja precizēja, ka tās izvirzītais pamats neizriet no paša koleģialitātes principa pārkāpuma, bet gan no redzama pamatojuma trūkuma Direktīvas tekstā attiecībā uz šī principa ievērošanu.

86     Šai sakarā pienākuma pamatot Direktīvas, kas izriet no EK līguma 190. panta (jaunajā redakcijā – EKL 253. pants), piemērošanu neizpaužas tā, ka tiek uzlikts pienākums norādēs uz priekšlikumiem un atzinumiem, kas minētas šajā pašā pantā, ietvert faktisko apstākļu atgādinājumu, ļaujot pārliecināties par to, ka katra iestāde, kas piedalās likumdošanas procesā, ir ievērojusi procedūras noteikumus.

87     Tikai gadījumā, ja pastāvētu nopietnas šaubas par to, ka procedūra pirms tās piedalīšanās ir noritējusi juridiski korekti, iestādei būtu pamats to izmeklēt. Taču nav ne pierādīts, ne arī apgalvots, ka Parlamentam vai Padomei konkrētajā lietā būtu pamatoti iemesli domāt, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas procedūra nav bijusi juridiski korekta.

88     Sestais pamats, tāpat kā prasība kopumā tāpēc ir noraidāmi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

89     Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja ir šāds prasījums. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad tai tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

90     Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta 1. un 2. daļu Itālijas Republika, Norvēģijas Karaliste un Komisija, kas iestājušās lietā, sedz savus izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Nīderlandes Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Itālijas Republika, Norvēģijas Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija katra pati sedz savus izdevumus.

Rodríguez Iglesias

Jann

Macken

Colneric

von Bahr

Gulmann

Edward

La Pergola

Puissochet

Sevón

 

      Wathelet      

Skouris

 

      Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 9. oktobrī.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias


1 Tiesvedības valoda – holandiešu.