TIESAS SPRIEDUMS

2000. gada 5. oktobrī (*)

Direktīva 98/43/EK – Tabakas izstrādājumu reklāma un atbalsts – Juridiskais pamats – EK līguma 100.a pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants)

Lieta C‑376/98

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv K. D. Kvasovskis [C.‑D. Quassowski], Federālās Finanšu ministrijas izpilddirektors [Regierungsdirektor], pārstāvis, piedaloties J. Zēdemundam [J. Sedemund], advokātam [Rechtsanwalt] no Berlīnes, Federālā Finanšu ministrija, Referat EC2 Graurheindorfer Straβe      108, D‑53117 Bonn,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv K. Penera [C. Pennera], Juridiskā dienesta nodaļas vadītājs, un N. Lorencs [N. Lorenz], tā paša dienesta loceklis, pārstāvji, un kas norādījis adresi Luksemburgā, General Secretariat of the European Parliament, Kirchberg,

un

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv R. Gosalvo Bono [R. Gosalbo Bono], Juridiskā dienesta direktors, A. Fīnijs [A. Feeney] un S. Markvarts [S. Marquardt], tā paša dienesta locekļi, pārstāvji, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Office of A. Morbilli, General Counsel, Directorate for Legal Affairs of the European Investment Bank, 100, boulevard Konrad Adenauer,

atbildētāji,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja Ž. F. Dobels [J.‑F. Dobelle], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direkcijas direktora vietnieks, un R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli-Surrans], tās pašas nodaļas pilnvarotā pārstāve [Chargé de mission], pēc tam – K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal-Bellanger], tās pašas direkcijas apakšnodaļas vadītāja, un R. Lūsli-Suransa, pārstāves, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Francijas vēstniecībā, 8 b, boulevard      Joseph II,

Somijas Republika, ko pārstāv H. Rotkirhs [H. Rotkirch] un T. Pinne [T. Pynnä], valsts pilnvarotie pārstāvji [valtionasiamiehet], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Somijas vēstniecībā, 2, rue      Heinrich Heine,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv M. Evinga [M. Ewing] no Valsts kases Advokātu departamenta [Treasury Solicitor’s Department], pārstāve, piedaloties N. Peinam [N. Paines], karalienes padomniekam [QC], un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Apvienotās Karalistes vēstniecībā, 14, boulevard      Roosevelt,

un

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv I. Martinesa del Perala [I. Martínez del Peral] un U. Velkers [U. Wölker], Juridiskā dienesta locekļi, pārstāvji, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Office of C. Gómez de la Cruz, Wagner Centre, Kirchberg,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/43/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto finansiālo atbalstu (OV L 213, 9. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez      Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida] (referents), D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], L. Sevons [L. Sevón] un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], P. Janns [P. Jann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm], M. Vatelē [M. Wathelet] un F. Makena [F. Macken],

ģenerāladvokāts N. Fennelijs [N. Fennelly],

sekretāri – H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs, un L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2000. gada 12. aprīlī, kurā Vācijas Federatīvo Republiku pārstāvēja K. D. Kvasovskis, kuram palīdzēja J. Zēdemunds, Parlamentu pārstāvēja K. Penera un N. Lorencs, Padomi pārstāvēja R. Gosalvo Bono, A. Fīnijs un S. Markvarts, Francijas Republiku pārstāvēja R. Lūsli-Suransa, Somijas Republiku pārstāvēja T. Pinne, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti pārstāvēja Dž. Amodeo [G. Amodeo] no Valsts kases Advokātu departamenta, kuram palīdzēja profesors R. Krenstons [R. Cranston], karalienes padomnieks [QC], Parlamenta loceklis [MP], Viņas Majestātes ģenerālprokurors [Her Majesty’s      Solicitor General for England & Wales], un N. Peins [N. Paines] un Komisiju pārstāvēja I. Martinesa del Perala un U. Velkers,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2000. gada 15. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 19. oktobrī, Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar EK līguma 173. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 230. pants) lūdza atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/43/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto finansiālo atbalstu (OV L 213, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2        Ar Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 30. aprīļa rīkojumiem Francijas Republikai, Somijas Republikai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Eiropas Kopienu Komisijai tika dota atļauja iestāties lietā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes atbalstam.

3        Direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 47. panta 2. punkts), EK līguma 66. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 55. pants) un EK līguma 100.a pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 95. pants).

4        Direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1)      “tabakas izstrādājumi” ir visi izstrādājumi, kas paredzēti smēķēšanai, šņaukšanai, zelēšanai vai košļāšanai, ja tie kaut daļēji izgatavoti no tabakas;

2)      “reklāma” ir jebkāda veida komerciāls paziņojums, kura mērķis ir popularizēt tabakas izstrādājumu vai kura tiešas vai netiešas sekas ir šāda popularizēšana, tostarp reklamēšana, kurā, īpaši nepieminot tabakas izstrādājumu, ir mēģināts apiet reklāmas aizliegumu, izmantojot ražotāju zīmolus, preču zīmes, emblēmas vai citas tabakas izstrādājumu atšķirības zīmes;

3)      “finansiālais atbalsts” ir jebkāds publisks vai privāts atbalsts notikumam vai darbībai, kura mērķis ir popularizēt tabakas izstrādājumu vai kura tiešas vai netiešas sekas ir šāda popularizēšana;

4)      “tabakas tirdzniecības vieta” ir jebkura vieta, kurā pārdošanai piedāvā tabakas izstrādājumus.”

5        Direktīvas 3. pants ir šāds:

“1. Neierobežojot Direktīvu 89/552/EEK, Kopienā ir aizliegtas visas reklāmas un finansiālā atbalsta formas.

2. Šā panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm atļaut citu preču vai pakalpojumu reklamēšanai izmantot ražotāja zīmolu, ja tas līdz 1998. gada 30. jūlijam jau ir izmantots godprātīgi gan attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, gan attiecībā uz citām precēm un pakalpojumiem, ko tirgo vai piedāvā attiecīgais uzņēmums vai dažādi uzņēmumi.

Šo ražotāja zīmolu tomēr nedrīkst izmantot citādi, kā vien tā, lai tas skaidri atšķirtos no veida, ko lieto tabakas izstrādājumam, bez jebkādas papildu atšķirības zīmes, kuru jau izmanto tabakas izstrādājumam.

3. a) Dalībvalstis nodrošina, ka ne uz viena tabakas izstrādājuma nav ražotāja zīmola, preču zīmes, emblēmas vai citas jebkāda cita izstrādājuma vai pakalpojuma atšķirības zīmes, ja vien šis tabakas izstrādājums jau līdz 6. panta 1. punktā minētajam datumam nav tirgots ar attiecīgo ražotāja zīmolu, preču zīmi, emblēmu vai citu atšķirības zīmi.

b)      Aizliegumu, kas noteikts 1. punktā, nedrīkst apiet attiecībā ne uz vienu izstrādājumu vai pakalpojumu, ko laiž vai piedāvā tirgū pēc 6. panta 1. punktā paredzētā datuma, izmantojot ražotāju zīmolus, preču zīmes, emblēmas un citas atšķirības zīmes, ko jau izmanto tabakas izstrādājumam.

Tālab izstrādājuma vai pakalpojuma ražotāja zīmols, preču zīme, emblēma un jebkāda cita atšķirības zīme ir jānorāda veidā, kas skaidri atšķiras no veida, ko izmanto tabakas izstrādājumam.

4. Jebkāda bezmaksas izplatīšana, kuras mērķis ir popularizēt tabakas izstrādājumu, vai kuras tiešas vai netiešas sekas ir šāda popularizēšana, ir aizliegta.

5. Šī direktīva neattiecas uz:

– paziņojumiem, kas ir paredzēti tikai profesionāļiem tabakas tirdzniecībā,

– tādu tabakas izstrādājumu noformējumu un to cenu norādīšanu tabakas tirdzniecības vietās, kurus piedāvā tirdzniecībai,

– reklāmu, kas ir domāta pircējiem uzņēmumos, kuri specializējas tabakas izstrādājumu pārdošanā, un to veikalu izkārtnēs vai skatlogos, vai, attiecībā uz uzņēmumiem, kas piedāvā dažādas preces vai pakalpojumus, tabakas izstrādājumiem noteiktās vietās, un tirdzniecības vietās, uz kurām Grieķijā attiecas īpaša sistēma, saskaņā ar ko sociālu apsvērumu dēļ piešķir licences (tā sauktās “periptera”),

– tādu publikāciju pārdošanu, kuras ietver tabakas izstrādājumu reklāmu un kuras publicē un iespiež trešās valstīs, ja šīs publikācijas nav galvenokārt paredzētas Kopienas tirgum.”

6        Direktīvas 4. pants ir šāds:

“Dalībvalstis nodrošina, lai būtu pienācīgi un efektīvi līdzekļi to valsts pasākumu ieviešanas uzraudzībai, kas veikti saskaņā ar šo direktīvu. Šie līdzekļi drīkst ietvert noteikumus, kas ļauj personām vai organizācijām, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir likumīgas intereses attiecībā uz tādas reklāmas atsaukšanu, kas neatbilst šai direktīvai, sākt tiesas procesu pret šādu reklāmu vai pievērst šai reklāmai tādas administratīvas iestādes uzmanību, kuras kompetencē ir sniegt nolēmumu par sūdzībām, vai attiecīgi vērsties tiesā.”

7        Direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neliedz dalībvalstīm, ievērojot Līgumu, noteikt stingrākas prasības attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu vai finansiālo atbalstu, kuras tās uzskata par vajadzīgām, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību.”

8        Direktīvas 6. pants ir šāds:

“1. Ne vēlāk kā 2001. gada 30. jūlijā dalībvalstis ievieš normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Par to tās tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis paredz šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis paredz noteikumus, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus galvenos to valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3. Dalībvalstis drīkst atlikt 3. panta 1. punkta ieviešanu uz:

–      vienu gadu attiecībā uz presi,

–      diviem gadiem attiecībā uz finansiālo atbalstu.

Izņēmuma gadījumos un pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ dalībvalstis drīkst turpināt atļaut esošo pasaules mērogā organizēto notikumu vai darbību finansiālo atbalstu vēl trīs gadus, taču ne vēlāk kā līdz 2006. gada 1. oktobrim, ar noteikumu, ka:

–      šādam finansiālajam atbalstam izmantotās summas pārejas periodā samazinās,

–      ievieš brīvprātīgus tirdzniecības ierobežošanas pasākumus, lai mazinātu reklāmas redzamību attiecīgajos notikumos vai darbībās.”

9        Prasības pamatojumam Vācijas Federatīvā Republika izvirza septiņus prasības pamatus, kas ir šādi: Līguma 100.a pants nav atbilstošs juridiskais pamats Direktīvai; ir pārkāpts Līguma 57. panta 2. punkts un 66. pants; ir pārkāpts samērīguma princips; ir pārkāpts subsidiaritātes princips; ir pārkāptas pamattiesības; ir pārkāpts EK līguma 30. un 36. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pants) un ir pārkāpts EK līguma 190. pants (jaunajā redakcijā – EKL 253. pants).

10      Prasītāja un atbildētāji apstiprina, ka to argumenti par 100.a pantu attiecas arī uz EK līguma 57. panta 2. punkta un 66. panta interpretāciju.

11      Tāpēc prasības pamati par kļūdainu EK līguma 100.a panta, 57. panta 2. punkta un 66. panta izvēli par Direktīvas juridisko pamatu ir jāizskata kopā.

 Prasības pamati, kas izriet no kļūdainas juridiskā pamata izvēles

 Lietas dalībnieku argumenti

12      Pamatojoties uz tabakas izstrādājumu reklāmas tirgus īpatnībām un 100.a panta analīzi, prasītāja uzskata, ka Līguma 100.a pants nav atbilstošs juridiskais pamats Direktīvai.

13      Attiecībā uz minētā tirgus īpatnībām prasītāja uzsver, ka tabakas izstrādājumu reklāma būtībā ir darbība, kuras ietekme nepārsniedz katras dalībvalsts robežas.

14      Šajā sakarā tā norāda, ka, lai gan tabakas izstrādājumu reklāmu bieži vien nosaka ražotājs, tad, izvēloties konkrēto formu, kādā reklāma tiek sniegta patērētājiem, tiek ņemtas vērā katra tirgus īpatnības. Lēmumu par konkrētās reklāmas veidu, muzikālo fonu, krāsām un citām īpašībām pieņem attiecīgajā valstī, lai reklāma atbilstu katras dalībvalsts kultūras savdabībai.

15      Dalībvalstu savstarpēja tirdzniecība ar tā dēvētajiem “mainīgajiem” reklamēšanas līdzekļiem (piemēram, plakātiem, reklāmu kinozālēs un reklāmu viesnīcu un ēdināšanas nozarē, piemēram, uz saulessargiem un pelnu traukiem) faktiski nenotiek, un tai pašlaik nav nekādu ierobežojumu. Ar nodokļiem saistītu iemeslu dēļ reklāmu, kas ietver bezmaksas izplatīšanu, īsteno tikai valstu tirgos.

16      Prasītāja uzsver, ka vienīgais ekonomiski nozīmīgais “nemainīgais” reklāmas līdzeklis ir preses izdevumi. Protams, reklāma žurnālos un dienas laikrakstos ir tabakas izstrādājumu izplatīšanas līdzeklis, taču Kopienas iekšējā tirdzniecība ar šādiem izstrādājumiem ir ļoti ierobežota. Krietni mazāk par 5 % žurnālu eksportē uz citām dalībvalstīm, un tabakas reklāmai dienas laikrakstus izmanto daudz mazāk nekā žurnālus. 1997. gadā Vācijā dienas laikrakstu ieņēmumi no tabakas izstrādājumu reklāmas bija 0,04 % no kopējiem reklāmas ieņēmumiem.

17      Tā kā laikrakstu pārrobežu tirdzniecības apjoms nav liels, uz šādiem laikrakstiem netiek attiecināti ierobežojumi, ko dalībvalstis piemēro saviem preses izdevumiem, aizliedzot tajos publicēt tabakas izstrādājumu reklāmas. Beļģijas un Īrijas tiesību akti nepārprotami atļauj ievest preses izdevumus, kuros ir šādas reklāmas, un tiesvedības Francijas tiesās, kurās prasīts aizliegt šādu ievešanu, nav bijušas sekmīgas.

18      Attiecībā uz “daudznozaru” izstrādājumiem, ko paredz Direktīvas 3. panta 2. punkts, prasītāja apgalvo, ka, tā kā šī norma nav precīza, tās dažādas interpretācijas var radīt jaunus tirdzniecības ierobežojumus. Katrā ziņā šajā Direktīvā nav tādas brīvās tirdzniecības klauzulas, kas liegtu dalībvalstīm, kuras neizmanto šo iespēju, iebilst pret to, ka tiek pārdoti izstrādājumi no tām dalībvalstīm, kas izmantojušas šo iespēju.

19      Prasītāja apgalvo, ka šī Direktīva neattiecas uz centralizētu reklamēšanas stratēģiju izstrādi un intelektuālo darbu, kas raksturīgs reklāmas aģentūru reklāmas pakalpojumiem. Direktīvas 2. panta 2. punktā reklāma ir definēta tikai kā reklāmas līdzekļu efektīva izmantošana, kas vērsta uz patērētājiem.

20      Prasītāja arī apgalvo, ka finansiālā atbalsta attiecības starp finansiālo atbalstītāju un organizētāju galvenokārt veidojas valsts mērogā, jo parasti tie abi uzņēmējdarbības veikšanai ir reģistrēti vienā dalībvalstī. Turklāt pat tad, ja tā nav, valstu tiesību akti neparedz nekādus šķēršļus finansiālai atbalstīšanai, jo par iespējām izvietot reklāmu pasākumu vietās vienošanās notiek uz vietas. Arī finansiāli atbalstītu notikumu pārraidīšana televīzijā netiek ierobežota.

21      Attiecībā uz konkurences izkropļojumiem, ko izraisa atšķirības dažādu valstu tiesību aktos, prasītāja uzsver, ka – ievērojot [preambulas] pirmo apsvērumu – Direktīvas mērķis nav mazināt šādus izkropļojumus tabakas nozarē.

22      Attiecībā uz reklāmas produktu izstrādātājiem prasītāja uzsver, ka ārpus valsts robežām to darbības apjoms nav liels un ka starp tiem nav konkurences attiecību, jo tabakas reklāmas stratēģijas galvenokārt ir vērstas uz valsts teritoriju. Runājot par preses izdevumiem, ievestie produkti nekonkurē ar vietējiem, un katrā ziņā tie neiegūst tirgus daļas, ko varētu uzskatīt par būtiskām importētājā dalībvalstī.

23      Otrkārt, attiecībā uz Līguma 100.a pantu prasītāja apgalvo, ka šis pants piešķir Kopienas likumdevējam pilnvaras saskaņot valstu tiesību aktus tiktāl, ciktāl šāda saskaņošana vajadzīga iekšējā tirgus darbības veicināšanai. Lai būtu iespējams veikt tiesas kontroli attiecībā uz 100.a panta kā direktīvas juridiskā pamata izvēli, nepietiek tikai ar to, ka pieņemtā akta preambulā ir atsauce uz šo pantu. Šim aktam būtu efektīvi jāsekmē iekšējā tirgus izaugsme.

24      Prasītāja apgalvo, ka šajā gadījumā tas tā nav. Tā kā vienīgais atļautais reklāmas veids, proti, reklāma tirdzniecības vietā, veido tikai 2 % no tabakas nozares reklāmas izdevumiem, Direktīva faktiski nosaka pilnīgu tabakas reklāmas aizliegumu. Tādējādi Direktīva nevis veicina tabakas izstrādājumu reklāmas līdzekļu tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanas brīvību šajā nozarē, bet gandrīz pilnībā likvidē šo brīvību. Turklāt, pēc prasītājas uzskatiem, Direktīva rada jaunus tirdzniecības šķēršļus, kādu nav bijis iepriekš. Līdz ar to tabakas izstrādājumu tirgū tabakas reklāmas aizlieguma dēļ gandrīz nebūs iespējams ievest un tirgot jaunus produktus, un tas savukārt izraisīs valstu savstarpējās tirdzniecības stagnāciju.

25      Attiecībā uz to, vai Direktīvas noteiktā saskaņošana bija nepieciešama, lai novērstu konkurences izkropļojumus, prasītāja papildina iepriekš minētos apsvērumus par tabakas izstrādājumu reklāmas tirgu, apgalvojot, ka Direktīva rada līdz šim nebijušus konkurences izkropļojumus citos tirgos, kas nepieder tabakas nozarei.

26      Par tādu jāuzskata gadījums, kas saistīts ar daudznozaru izstrādājumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 3. panta 2. punkts. Šī norma uzliek tik ierobežojošus nosacījumus, ka minēto izstrādājumu ražošanas uzņēmumiem ir vai nu jāslēdz savas ražotnes, vai jāsedz lielas papildizmaksas un iznākumā tie var būt spiesti zaudēt būtisku tirgus daļu par labu konkurentiem.

27      Kā izriet no Tiesas judikatūras, tiesību aktu saskaņošana var likumīgi būt paredzēta, lai novērstu tirdzniecības šķēršļus, ko varētu radīt valstu tiesību aktu neviendabīga attīstība. Taču Direktīvas vienīgās sekas ir jaunu pastāvīgu tirdzniecības šķēršļu radīšana nākotnē.

28      Kā apgalvo prasītāja, citas direktīvas, kas pamatotas ar Līguma 100.a pantu un kas aizliedz konkrētas darbības, atšķiras no apstrīdētās Direktīvas. Tādējādi maldinošas reklāmas aizlieguma mērķis ir veicināt pārrobežu tirdzniecību, nodrošinot godīgu reklāmas darbību visā Kopienas teritorijā; tāpat aizliegums izmantot veselībai kaitīgas izstrādājumu sastāvdaļas, ražošanas procesus vai tirdzniecības paņēmienus ir noteikts, lai radītu šādu izstrādājumu iekšējo tirgu, ļaujot tos ražot, tirgot un patērēt bez veselības apdraudējuma.

29      Prasītāja arī uzsver, ka jābūt iespējai 100.a pantu izmantot kā juridisku pamatu tikai tādos gadījumos, kad šķēršļi pamatbrīvību izmantošanai un konkurences izkropļojumi ir būtiski. Tā norāda, ka Tiesas judikatūra par Līguma 30. un 36. pantu, saskaņā ar kuru šīs normas aizliedz pat minimālus šķēršļus tirdzniecībai, nav attiecināma uz jomu, kurā jānošķir Kopienas un dalībvalstu pilnvaras. Ja Kopienas likumdevējam būtu atļauts saskaņot valstu tiesību aktus pat tad, kad tāda saskaņošana būtiski neietekmē iekšējo tirgu, tas varētu pieņemt direktīvas jebkurā jomā un tiesas kontrole attiecībā uz tiesību aktu atbilstību 100.a pantam vairs nebūtu vajadzīga.

30      Prasītāja norāda, ka šāda Līguma 100.a panta interpretācija arī ir pamatota ar Tiesas judikatūru (skat. 1980. gada 18. marta spriedumu lietā 91/79 Komisija/Itālija, Recueil, 1099. lpp., 8. punkts, un 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/89 Komisija/Padome, Recueil, I‑2867. lpp. – t.s. “Titāna dioksīda lieta” – 23. punkts).

31      Prasītāja uzskata, ka tās argumenti, kas apkopoti šā sprieduma 13.–22. punktā, skaidri pierāda, ka nav būtisku šķēršļu tabakas reklāmas līdzekļu tirdzniecībā vai reklāmas aģentūru brīvībai sniegt pakalpojumus, kā arī to, ka šādu aģentūru savstarpējā konkurence netiek būtiski kropļota.

32      Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka atsauce uz 100.a pantu nav iespējama, ja akta “pamatmērķis” nav vērsts uz iekšējā tirgus veicināšanu, bet gan uz sabiedrības veselības aizsardzību.

33      Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Kopiena nevar balstīties uz 100.a pantu, ja pieņemamajā aktā tirgus apstākļu saskaņošana Kopienā ir paredzēta tikai kā papildu mērķis (1991. gada 4. oktobra spriedums lietā C‑70/88 Parlaments/Padome, Recueil, I‑4529. lpp., 17. punkts; 1993. gada 17. marta spriedums lietā C‑155/91 Komisija/Padome, Recueil, I‑939. lpp., 19. punkts; 1994. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑187/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2857. lpp., 25. punkts, un 1996. gada 12. novembra spriedums lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 45. punkts).

34      Gan Direktīvas tapšanas apstākļi, gan tās saturs un mērķis liecina, ka šī tiesību akta “pamatmērķis” ir sabiedrības veselības aizsardzība.

35      Prasītāja norāda, ka Direktīva atšķiras no iepriekš minētajā Titāna dioksīda lietā apstrīdētās direktīvas. Titāna dioksīda lietā vides politika un iekšējā tirgus izveide bija vienāda līmeņa mērķi un katram no šiem Kopienas mērķiem bija savs juridiskais pamats, proti, EK līguma 130.r pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 174. pants) un Līguma 100.a pants, kas ļāva saskaņot valstu tiesību aktus. Tomēr tas nav attiecināms uz šo lietu – Direktīvas “pamatmērķis” ir veselības aizsardzības politika, bet saskaņošanas pasākumus šajā jomā skaidri aizliedz EK līguma 129. panta 4. punkta pirmais ievilkums (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 152. panta 4. punkta pirmā daļa).

36      Parlaments, Padome un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, atsaucoties, pirmkārt, uz iekšējā tirgus esamību tabakas izstrādājumu reklāmas nozarē un, otrkārt, uz 100.a panta analīzi, uzskata, ka Direktīva tika likumīgi pieņemta, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu.

37      Parlaments, Padome un Komisija uzsver, ka pastāv iekšējais tirgus tabakas izstrādājumu reklāmas nozarē, kurā reklāmas kampaņas bieži vien centralizē un plāno Kopienā reģistrētas aģentūras. Lai gan izvēlētās reklāmas stratēģijas un reklāmu temati tiek īstenoti valsts mērogā, šos tematus izvēlas un simbolus, logo un citus elementus atlasa un piedāvā pārrobežu līmenī, un tie nonāk pie patērētājiem vairākās dalībvalstīs.

38      Attiecībā uz viesnīcu un ēdināšanas nozari Padome apgalvo, ka pat tad, ja šādas reklāmas iedarbība skar tikai vietējos iedzīvotājus, vienus reklāmas līdzekļus var izmantot vairākās dalībvalstīs, jo tajos lietotā valoda bieži vien ir angļu valoda.

39      Parlaments un Padome vērš uzmanību uz pārrobežu aspektiem, kādi piemīt reklamēšanai, izmantojot bezmaksas izplatīšanu, kas ir daļa no vienotas reklāmas koncepcijas kādam konkrētam zīmolam. Parlaments piebilst, ka reklāmas dāvanu aizliegumu pamato vajadzība novērst noteikumu apiešanu.

40      Dalībvalstu tiesību aktu atšķirības var traucēt arī to izdevumu brīvu apriti, kuros ir tabakas reklāmas, it īpaši tas attiecas uz žurnāliem, ko aviosabiedrības piedāvā pasažieriem lidojumos Kopienas iekšienē, kā arī uz laikrakstiem, kurus izdod vienā dalībvalstī, bet izplata citās.

41      Attiecībā uz daudznozaru izstrādājumiem Parlaments un Padome pauž viedokli, ka pretēji prasītājas apgalvojumam Direktīvas 3. panta 2. punkts ir precīza norma, kas jāinterpretē tādā veidā, ka dalībvalsts nevar aizliegt tirgot izstrādājumu, ko likumīgi tirgo citā dalībvalstī, kura izmantojusi šajā normā paredzēto izņēmumu.

42      Parlaments un Padome norāda, ka finansiālais atbalsts ietver arī pārrobežu elementus. Šīs iestādes norāda, ka finansiālā atbalsta pasākumos izmantotie reklamēšanas līdzekļi, piemēram, automašīnas, šoferu apģērbs un maršrutā izvietotās izkārtnes ietekmē ne tikai vietējo sabiedrību. Katrā ziņā saskaņā ar Padomes viedokli tas, ka finansiālais atbalstītājs un atbalstītais uzņēmums uzņēmējdarbības veikšanai ir reģistrēti dažādās dalībvalstīs, ir pietiekams fakts, lai rastos pārrobežu elementi.

43      Visbeidzot, Parlaments, Padome un Komisija uzsver, ka, ņemot vērā atšķirības dažādu valstu tiesību aktos, reklāmas aģentūras nevar izstrādāt un piedāvāt vienotas reklāmas koncepcijas Kopienas mērogā.

44      Pēc minēto iestāžu uzskatiem, Direktīvu, kas, tuvinot tiesību aktu normas, rada vienotu sistēmu tabakas izstrādājumu reklāmai iekšējā tirgū, var likumīgi pieņemt, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu.

45      Šajā sakarā Parlaments, Padome un Komisija uzsver, ka saskaņā ar minēto normu Padomei piešķirtās pilnvaras galvenokārt ir saistītas nevis ar tirdzniecības liberalizāciju, bet gan ar tirgus regulēšanu. Tas izskaidro, kāpēc direktīvas, kurās ir paredzēti aizliegumi, ir bijis iespējams pieņemt, pamatojoties uz 100.a pantu.

46      Piemēram, Padomes 1992. gada 15. maija Direktīva 92/41/EEK, ar ko groza Direktīvu 89/622/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu etiķetēm (OV L 158, 30. lpp.), aizliedza konkrētu orālai lietošanai paredzētu tabakas veidu tirdzniecību un Padomes 1991. gada 18. jūnija Direktīva 91/339/EEK, ar kuru vienpadsmito reizi groza Direktīvu 76/769/EEK par to dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kas attiecas uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem (OV L 186, 64. lpp.), noteica minēto vielu lietošanas pilnīgu aizliegumu.

47      Reklāmas jomā tādas direktīvas kā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 6. oktobra Direktīva 97/55/EK, ar ko groza Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, lai tajā ietvertu salīdzinošo reklāmu (OV L 290, 18. lpp.) un Padomes 1992. gada 31. marta Direktīva 92/28/EEK par cilvēkiem domāto zāļu reklāmu (OV L 113, 13. lpp.) arī netika pieņemtas, lai liberalizētu tirdzniecību. Pēdējā minētā direktīva noteica plaša spektra aizliegumus reklāmai, it īpaši tādu zāļu reklāmai, attiecībā uz kurām nav izdota Kopienu tiesībām atbilstoša tirdzniecības atļauja (2. panta 1. punkts), un tādu zāļu reklāmai, ko var izsniegt tikai tad, ja tiek uzrādīta ārsta recepte (3. panta 1. punkta pirmais ievilkums).

48      Parlaments, Padome un Komisija norāda arī citas direktīvas, kas uzliek daļējus aizliegumus, piemēram, aizliegumu reklamēt tabakas izstrādājumus televīzijā [Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīva 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.)], vai kuru noteikumi netieši ir saistīti ar pamatbrīvībām, piemēram, attiecībā uz vasaras laiku [Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Septītā direktīva 94/21/EK par vasaras laika pasākumiem (OV L 164, 1. lpp.)], vai piekļuvi starptautiskajam telefontīklam Kopienā [Padomes 1992. gada 11. maija Lēmums 92/264/EEK par standarta starptautiskā telefona pieejas koda ieviešanu Kopienā (OV L 137, 21. lpp.)].

49      Atsauci uz Līguma 100.a pantu var izmantot ne tikai tad, ja tiesību aktu atšķirības faktiski rada šķēršļus pamatbrīvību izmantošanai vai kropļo konkurenci. Kā Tiesa norādījusi 1995. gada 13. jūlija spriedumā lietā C‑350/92 Spānija/Padome (Recueil, I‑1985. lpp., 33. punkts), pietiek, ja dalībvalstu tiesiskā regulējuma atšķirības draud kavēt pamatbrīvību izmantošanu. Atsaukties uz 100.a pantu ir iespējams arī tādos gadījumos, kad jānovērš valstu tiesību aktu neviendabīga attīstība, kas radītu vēl lielākas atšķirības (iepriekš minētais spriedums lietā Spānija/Padome, 35. punkts).

50      Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka atsaucei uz 100.a pantu kā juridisku pamatu jābūt iespējamai tikai tādos gadījumos, kad tiesiskā regulējuma atšķirības rada būtiskus šķēršļus tirdzniecībai vai būtiskus konkurences izkropļojumus, Padome apgalvo, ka šādu kritēriju, kas pamatots ar konkurences tiesībām, nevar izmantot 100.a panta darbības jomā. Pilnvaru nošķiršanai jāizmanto objektīvi un vispārēji kritēriji.

51      Komisija arī apgalvo, ka šajā gadījumā patiešām pastāv konkurences izkropļojumi. Tiesiskajā regulējumā esošo atšķirību dēļ reklāmas aģentūru iespējamā peļņa ir atšķirīga atkarībā no vietas, kur tās reģistrētas uzņēmējdarbības veikšanai, vai tirgus, kurā tās darbojas. Ja laikrakstiem vai periodiskiem izdevumiem no citām dalībvalstīm netiek uzlikti nekādi ierobežojumi, lai gan attiecīgās dalībvalsts preses izdevumiem tiesību akti uzliek ierobežojumus, tad šajā dalībvalstī ir konkurences izkropļojumi.

52      Attiecībā uz finansiālo atbalstīšanu šādas atšķirības ietekmē vietas izvēli tabakas ražotāju finansiāli atbalstītiem pasākumiem, un tas ekonomiskā ziņā būtiski ietekmē sporta pasākumus, piemēram, Pirmās formulas (F‑1) sacīkstes.

53      Visbeidzot, uz tabakas izstrādājumu ražotājiem un pārdevējiem neattiecas vienādi konkurences nosacījumi, kas ietekmētu to stāvokli tirgū. Dalībvalstīs ar ierobežojošiem tiesību aktiem uzņēmēji savu tirgus stāvokli var saglabāt vai uzlabot tikai ar cenu konkurenci.

54      Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Direktīvas “pamatmērķis” ir sabiedrības veselības aizsardzība, Parlaments, Padome un Komisija apstiprina, ka Tiesas judikatūra skaidri parāda, ka būtiskais elements, uz ko jābalstās, lai novērtētu tiesību akta juridiskā pamata izvēli, ir attiecīgā tiesību akta teksts. Direktīvas [preambulas] trešā un ceturtā apsvēruma redakcija un to vieta tekstā skaidri norāda, ka cilvēku veselības aizsardzība ir viens no tās mērķiem, kas izvirzīts saistībā ar Līguma 100.a panta 3. un 4. punktu, taču tas nav Direktīvas galvenais mērķis.

55      Tāpat Direktīvas [preambulas] otrais apsvērums un 5. pants, kurā atzītas dalībvalstu tiesības pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par Direktīvas noteikumiem sabiedrības veselības aizsardzības nodrošināšanai, skaidri norāda uz to, ka veselības aizsardzībai ir tikai pakārtota nozīme.

56      Šajā ziņā Komisija norāda, ka nozīmību, kāda Direktīvā piešķirta sabiedrības veselības aizsardzībai, var skaidrot ar to, ka veselības aizsardzība bija galvenais vai pat vienīgais to valsts pasākumu mērķis, kuri tika saskaņoti, taču saistībā ar šo saskaņošanu minētais mērķis ir kļuvis otršķirīgs.

57      Visbeidzot, Parlaments, Padome un Komisija konstatē, ka tas, ka Direktīva nosaka plašu tabakas reklāmas aizliegumu, izriet no Līguma 100.a panta 3. punktā uzliktā pienākuma ievērot cilvēku veselības aizsardzību augstā līmenī, kā arī no vajadzības novērst aizlieguma apiešanu.

58      Apvienotās Karalistes valdība apstrīd prasītājas apgalvojumu, ka Direktīva ir kļūdaini pamatota ar Līguma 100.a pantu, jo tās pamatmērķis nav reklāmas līdzekļu un saistīto pakalpojumu tirdzniecības šķēršļu mazināšana, bet gan cilvēku veselības aizsardzība.

59      Šajā sakarā tā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, jebkura pasākuma juridiskais pamats ir jāizvēlas, ņemot vērā objektīvus faktorus, ko tiesa var pārbaudīt, tostarp pasākuma mērķi un saturu.

60      Minētā valdība uzskata, ka šīs Direktīvas mērķi ir nedalāmi saistīti gan ar cilvēku veselības aizsardzību, gan ar konkurences apstākļu dažādības novēršanu un tirdzniecības liberalizāciju. Prasītājas izraudzītais princips, proti, noteikt, kuri no šiem mērķiem ir svarīgākie, ne vien ir pretrunā Tiesas iedibinātajiem objektīvajiem kritērijiem, bet arī nav izmantojams.

61      Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka Līguma 100.a pants piešķir Padomei un Parlamentam pilnvaras ieviest pasākumus, kas saistīti ar iekšējā tirgus izveidi un darbību, un uzskata, ka attiecīgais pasākums šajā lietā atbilst minētajai kategorijai.

62      Lai kādu pasākumu varētu pamatot ar 100.a pantu, nav obligāti jāpierāda, ka tas palielina pārrobežu tirdzniecības apjomu. Pietiek ar to, ka pasākums novērš konkurences apstākļu nevienlīdzību.

63      Šī Direktīva ir paredzēta konkurences izkropļojumu novēršanai ne tikai reklāmas tirgū, bet arī tabakas izstrādājumu tirgū, saskaņojot nosacījumus, ar kādiem ražotāji var veicināt savu preču tirdzniecību. Tā saskaņo arī nosacījumus, ar kādiem tabakas izstrādājumu nozare var finansiāli atbalstīt kultūras un sporta pasākumus.

64      Profesionālā sporta komandas ir uzņēmumi, kas konkurē cits ar citu, un šīs konkurences apstākļus ietekmētu tas, ja komandas dažādās dalībvalstīs nevarētu saņemt vienādas subsīdijas no tabakas ražotājiem, kas ir īpaši ieinteresēti finansiāli atbalstīt sporta pasākumus, lai novērstu, ka šie izstrādājumi tiek saistīti ar sliktu veselību.

65      Minētā valdība piebilst, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kādu pasākumu var noteikt, lai novērstu atšķirīgu valstu noteikumu pieņemšanu, kas rada būtiskus šķēršļus tirdzniecībai. Ievērojot, ka tiek pieņemti aizvien stingrāki valstu noteikumi, pašreizējā situācija, kas pieļauj tabakas reklāmas publicēšanu izdevumos, var mainīties. Tāpēc pastāv risks, ka pieaugs tirdzniecības šķēršļi, kurus Direktīva paredz novērst.

66      Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka atsaucei uz Līguma 100.a pantu jābūt iespējamai tikai tad, ja pastāv būtiski ierobežojumi pamatbrīvību izmantošanai vai būtiski konkurences izkropļojumi, Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka nav precīzu kritēriju, kas ļautu veikt šādu nošķīrumu.

67      Tā uzsver, ka tās ierosināto 100.a panta interpretāciju apstiprina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru direktīvu, kas tikai aizliedz konkrētas darbības nolūkā novērst konkurences izkropļojumus, var pieņemt, pamatojoties uz minēto pantu (iepriekš minētais spriedums Titāna dioksīda lietā).

68      Francijas valdība uzskata, ka Direktīva ir likumīgi pieņemta, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu. Tā pamato savu viedokli ar argumentiem, kas izriet no tiesību aktu pieņemšanas precedentiem, veicot saskaņošanu sabiedrības veselības jomā, no Tiesas judikatūras par Līguma 129. pantu un, visbeidzot, no juridiskā pamata, kas izvēlēts jauniem saskaņošanas pasākumiem, kuri šobrīd tiek veikti.

69      Kā tiesību aktu pieņemšanas precedentus tā norāda direktīvas par farmaceitiskiem produktiem, sākot no Padomes 1965. gada 26. janvāra Direktīvas 65/65/EEK par to noteikumu tuvināšanu, kas izstrādāti normatīvajos vai administratīvajos aktos attiecībā uz patentētām zālēm (OV 1965, 22, 369. lpp.), līdz Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvai 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 117, 15. lpp.), kā arī Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvai 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.). Šajās direktīvās sabiedrības veselības aizsardzības mērķi ir līdzās preču brīvas aprites mērķim un konkurences izkropļojumu novēršanas mērķim un netiek apstrīdēta to noteikumu spēkā esamība, ar kuriem saskaņo valstu tiesību aktus par veselības aizsardzību.

70      Attiecībā uz Tiesas judikatūru par Līguma 129. pantu Francijas valdība min 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija (Recueil, I‑2265. lpp.) un 2000. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C‑269/97 Komisija/Padome (Recueil, I‑2257. lpp.), kuros Tiesa ir precizējusi, ka cilvēku veselības aizsardzības prasības ir citu Kopienas politiku, it īpaši iekšējā tirgus politikas, daļa.

71      Visbeidzot, šī valdība norāda, ka juridiskais pamats, lai izstrādātu projektu direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, tirdzniecību un noformēšanu, ir Līguma 100.a pants. Turklāt ir uzsāktas sarunas Pasaules Veselības organizācijā, lai cita starpā noslēgtu protokolu par tabakas izstrādājumu reklāmu. Juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Komisijai ir piešķirtas pilnvaras piedalīties šajās sarunās, ir EK līguma 228. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 300. pants).

72      Somijas valdība apgalvo, ka, ievērojot valstu tiesiskā regulējuma atšķirību izraisītos šķēršļus tirdzniecībai un konkurences izkropļojumus, Direktīva tika likumīgi pieņemta, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu.

73      Tā vērš uzmanību uz tabakas izstrādājumu reklāmas tirgus un finansiālā atbalsta pārrobežu iezīmēm, ko norāda Parlaments, Padome un Komisija, un piebilst, ka minētā tirgus internacionalizāciju pastiprina elektroniskie sakaru līdzekļi, it īpaši reklāma interneta tīklā. Izmantojot plašsaziņas līdzekļus, piemēram, televīziju, tabakas izstrādājumu reklāma nonāk dalībvalstīs, kur šāda reklāma ir aizliegta. Tā, piemēram, tādā dalībvalstī kā Somija, kur tabakas izstrādājumu tieša reklāma ir aizliegta no 1976. gada, pētījumi rāda, ka, piemēram, 1996. gadā šādu izstrādājumu reklāmas kopējais ilgums sporta programmu pārraidēs trīs valsts televīzijas kanālos viena mēneša laikā bijis četras stundas.

74      Somijas valdība norāda arī uz konkurences izkropļojumiem tabakas izstrādājumu un finansiālā atbalsta nozarē. Šāds tirdzniecības veids, kas nav pieejams maziem uzņēmumiem, izraisa nevienlīdzību, kura nav saderīga ar kopējo tirgu.

75      Attiecībā uz veselības aizsardzības nozīmīgumu Direktīvā Somijas valdības izvirzītie argumenti ir tie paši, ko izvirza Parlaments, Padome un Komisija un kas īsumā izklāstīti šā sprieduma 54.–57. punktā.

 Tiesas analīze

Līguma 100.a panta, 57. panta 2. punkta un 66. panta kā juridiskā pamata izvēle un tās pārbaude tiesā

76      Šī Direktīva ir saistīta ar dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos, kas attiecas uz tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu. Valstu pasākumi lielākoties ir izrietējuši no veselības aizsardzības politikas mērķiem.

77      Līguma 129. panta 4. punkta pirmais ievilkums neļauj saskaņot dalībvalstu normatīvos aktus, kas paredzēti cilvēku veselības aizsardzībai un uzlabošanai.

78      Taču šis noteikums nenozīmē, ka saskaņošanas pasākumi, kas noteikti, pamatojoties uz citām Līguma normām, nevar ietekmēt cilvēku veselības aizsardzību. Līguma 129. panta 1. punkta trešā daļa tiešām paredz, ka veselības aizsardzības prasības ietilpst citās Kopienas politikas jomās.

79      Tomēr citus Līguma pantus nevar izmantot par juridisko pamatu, lai apietu to, kas skaidri noteikts Līguma 129. panta 4. punkta pirmajā ievilkumā, proti, to, ka saskaņošana nav vajadzīga.

80      Šajā gadījumā Direktīvā paredzētā to valstu tiesību aktu tuvināšana, kuri attiecas uz tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu, ir pamatota ar Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

81      Līguma 100.a panta 1. punkts pilnvaro Padomi saskaņā ar 189.b pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 251. pants) minēto procedūru un pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju noteikt pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveide un darbība.

82      Saskaņā ar EK līguma 3. panta c) punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts) iekšējo tirgu raksturo visu to šķēršļu atcelšana, kas pastāv starp dalībvalstīm preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvai apritei. EK līguma 7.a pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 14. pants), kas paredz pasākumus, kuri jāveic nolūkā izveidot iekšējo tirgu, 2. punktā noteic, ka šāds tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar šā Līguma noteikumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite.

83      Aplūkojot šos noteikumus kopā, kļūst skaidrs, ka Līguma 100.a panta 1. punktā minētie pasākumi ir paredzēti tāpēc, lai uzlabotu iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus. Ja šo pantu interpretētu tādā veidā, ka tas piešķir Kopienas likumdevējam vispārējas pilnvaras regulēt iekšējo tirgu, tas ne tikai būtu pretrunā iepriekš minēto normu tekstam, bet arī neatbilstu EK līguma 3.b pantā (jaunajā redakcijā – EKL 5. pants) ietvertajam principam, ka Kopienai ir tikai tās pilnvaras, kas tai tieši piešķirtas.

84      Turklāt, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, noteikta pasākuma mērķim jāparedz uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus. Ja 100.a panta kā juridiska pamata izvēles pamatošanai pietiktu tikai konstatēt valstu noteikumu atšķirības un teorētisku risku, ka no šīm atšķirībām varētu rasties pamatbrīvību izmantošanas šķēršļi vai konkurences izkropļojumi, pareiza juridiskā pamata izvēles kontrole tiesā zaudētu jebkādu efektivitāti. Tādā gadījumā Tiesai tiktu liegta iespēja pildīt uzdevumus, kas tai uzticēti ar EK līguma 164. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 220. pants), t.i., nodrošināt, lai Līguma interpretācijā un piemērošanā tiktu ievērota likumība.

85      Tāpēc, pārbaudot, vai 100.a pants ir bijis pareizs juridiskais pamats, Tiesai jāpārliecinās, vai tiesību aktam, kura spēkā esamība tiek apstrīdēta, tiešām ir tāds mērķis, kādu norāda Kopienas likumdevējs (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Padome, 25.–41. punkts, un 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 10.–21. punkts).

86      Kā jau Tiesa ir norādījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Spānija/Padome 35. punktā, atsauce uz 100.a pantu kā juridisku pamatu ir iespējama tad, ja pasākuma mērķis ir novērst tirdzniecības šķēršļus, kas rodas valstu tiesību aktu neviendabīgas attīstības dēļ. Taču iespējai, ka šādi šķēršļi var rasties, ir jābūt reālai, un minētajam pasākumam jābūt vērstam uz to novēršanu.

87      Iepriekš minētie apsvērumi attiecas uz Līguma 57. panta 2. punkta interpretāciju kopā ar Līguma 66. pantu, kas skaidri norāda pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot personām darbības uzsākšanu un veikšanu pakalpojumu jomā. Šie noteikumi paredzēti, lai piešķirtu Kopienai arī īpašas likumdevēja pilnvaras, kas vajadzīgas, lai noteiktu pasākumus iekšējā tirgus darbības uzlabošanai.

88      Ja ir ievēroti nosacījumi, kas paredzēti, lai varētu atsaukties uz 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu, Kopienas likumdevējam nevar liegt balstīties uz šo juridisko pamatu, pamatojoties uz to, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir izšķirošs faktors izvēlē. Gluži pretēji, 129. panta 1. punkta trešā daļa paredz, ka veselības aizsardzības prasības ietilpst citās Kopienas politikas jomās, un 100.a panta 3. punkts skaidri noteic, ka, veicot saskaņošanu, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

89      Tāpēc jāpārliecinās, vai – ievērojot iepriekš minēto – ir bijis pieļaujams pieņemt Direktīvu, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

 Direktīva

90      Direktīvas [preambulas] pirmajā apsvērumā Kopienas likumdevējs konstatē, ka pastāv atšķirības tabakas izstrādājumu reklāmas un finansiālā atbalsta tiesiskajā regulējumā dažādās valstīs, un norāda, ka, tā kā šādas reklāmas un finansiālā atbalstīšana pārsniedz dalībvalstu robežas, tad šīs atšķirības var radīt šķēršļus to preču apritei, kas tiek izmantotas kā līdzekļi šādām darbībām, vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai šajā jomā, kā arī var radīt konkurences izkropļojumus, šādi kavējot iekšējā tirgus darbību.

91      Saskaņā ar Direktīvas otro apsvērumu šie šķēršļi ir jālikvidē un tādēļ ir jātuvina noteikumi, kas ir saistīti ar tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu, vienlaikus atstājot dalībvalstīm iespēju konkrētos apstākļos ieviest tādas prasības, kādas tās uzskata par nepieciešamām, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību.

92      Direktīvas 3. panta 1. punkts aizliedz jebkādu tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu, un 3. panta 4. punkts aizliedz jebkādu bezmaksas izplatīšanu, kuras mērķis vai sekas ir popularizēt šādus izstrādājumus. Tomēr tā neattiecas uz saziņu starp profesionāļiem tabakas tirdzniecībā, reklamēšanu pārdošanas vietās vai izdevumos, ko publicē un iespiež trešās valstīs un kas nav paredzēti galvenokārt Kopienas tirgum (3. panta 5. punkts).

93      Direktīva aizliedz no 1998. gada 30. jūlija arī izmantot vienādus nosaukumus tabakas izstrādājumiem un citām precēm un pakalpojumiem, izņemot preces un pakalpojumus, kas līdz minētajam datumam tirgoti ar nosaukumu, kuru izmanto arī tabakas izstrādājumam, ko atļauts lietot ar atsevišķiem nosacījumiem (3. panta 2. punkts). No 2001. gada 30. jūlija uz tabakas izstrādājumiem nedrīkst norādīt nevienas citas preces vai pakalpojuma zīmolvārdu, preču zīmi, emblēmu vai citu atšķirības zīmi, izņemot gadījumus, kad šāds tabakas izstrādājums jau ticis tirgots ar šādu zīmolvārdu, preču zīmi, emblēmu vai citu atšķirības zīmi pirms minētā datuma (3. panta 3. punkta a) apakšpunkts).

94      Saskaņā ar 5. pantu Direktīva neliedz dalībvalstīm saskaņā ar šo Līgumu pieņemt tādas stingrākas prasības attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu, kādas tās uzskata par vajadzīgām, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību.

95      Tāpēc jāpārbauda, vai Direktīva patiešām veicina preču brīvas aprites un pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļu novēršanu, kā arī konkurences izkropļojumu likvidēšanu.

 Preču brīvas aprites un pakalpojumu sniegšanas brīvības šķēršļu novēršana

96      Jāatzīst, ka atšķirības valstu tiesību aktos par tabakas izstrādājumu reklāmu rada vai var radīt šķēršļus preču brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

97      Piemēram, attiecībā uz periodiskiem izdevumiem, žurnāliem un laikrakstiem, kuros ir tabakas izstrādājumu reklāma, kā prasītāja ir pierādījusi, šobrīd nav nekādu šķēršļu šādu izstrādājumu ievešanai tajās dalībvalstīs, kas aizliedz šādu reklāmu. Tomēr, ņemot vērā valstu tiesību aktu tendenci noteikt aizvien lielākus tabakas izstrādājumu reklāmas ierobežojumus, kas atbilst pārliecībai, ka šāda reklāma izraisa vērā ņemamu tabakas patēriņa pieaugumu, ir iespējams, ka nākotnē izveidosies šķēršļi preses izdevumu brīvai apritei.

98      Tāpēc principā uz Līguma 100.a panta pamata varētu pieņemt direktīvu, kas aizliedz tabakas izstrādājumu reklāmu periodiskos izdevumos, žurnālos un laikrakstos, lai nodrošinātu preses izdevumu brīvu apriti līdzīgi Direktīvai 89/552, kuras 13. pants aizliedz tabakas izstrādājumu reklāmu televīzijā, lai veicinātu brīvu televīzijas programmu pārraidi.

99      Taču lielu daļu tabakas izstrādājumu reklāmas veidu aizliegumu Direktīvas 3. panta 1. punktā nevar pamatot ar vajadzību mazināt šķēršļus reklāmas līdzekļu brīvai apritei vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai reklāmas jomā. It īpaši tas attiecas uz aizliegumu izvietot reklāmu uz plakātiem, saulessargiem, pelnu traukiem un citiem priekšmetiem, ko lieto viesnīcās, restorānos un kafejnīcās, kā arī uz reklāmas aizliegumu kinoteātros, kas nekādi nepalīdz veicināt konkrēto izstrādājumu tirdzniecību.

100    Protams, tiesību akts, kas pieņemts, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu, var ietvert noteikumus, kuri nav saistīti ar mērķi novērst šķēršļus pamatbrīvību izmantošanai, ja vien šie noteikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka netiek apieti aizliegumi, kuriem ir šāds mērķis. Tomēr ir samērā skaidrs, ka šai kategorijai nepieder iepriekšējā punktā minētie aizliegumi.

101    Turklāt Direktīva nenodrošina to preču brīvu apriti, kas atbilst tās noteikumiem.

102    Pretēji Parlamenta un Padomes apgalvojumiem Direktīvas 3. panta 2. punktu, kas saistīts ar daudznozaru izstrādājumiem, nevar interpretēt tādā nozīmē, ka tad, ja ir ievēroti Direktīvā minētie nosacījumi, šāda veida izstrādājumi, kuru tirdzniecība ir atļauta vienā dalībvalstī, var būt brīvā apritē citās dalībvalstīs, to skaitā tajās, kur šādi izstrādājumi ir aizliegti.

103    Saskaņā ar Direktīvas 5. pantu dalībvalstis saglabā tiesības saskaņā ar Līgumu noteikt tādas stingrākas prasības attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un finansiālo atbalstu, kādas tās uzskata par nepieciešamām, lai nodrošinātu cilvēku veselības aizsardzību.

104    Turklāt Direktīvā nav noteikumu, kas nodrošinātu to preču brīvu apriti, kuras atbilst tās normām, atšķirībā no citām direktīvām, kas dalībvalstīm ļauj ieviest stingrākus pasākumus sabiedrības vispārējo interešu aizsardzībai [it īpaši skat. 7. panta 1. punktu Padomes 1990. gada 17. maija Direktīvā 90/239/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos par maksimālo darvas saturu cigaretēs (OV L 137, 36. lpp.) un 8. panta 1. punktu Padomes 1989. gada 13. novembra Direktīvā 89/622/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos par tabakas izstrādājumu etiķetēm (OV L 359, 1. lpp.)].

105    Šādos apstākļos jākonstatē, ka Kopienas likumdevējs nevar balstīties uz vajadzību novērst šķēršļus reklāmas līdzekļu brīvai apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, lai pieņemtu Direktīvu, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

 Konkurences izkropļojumu novēršana

106    Pārbaudot tādas direktīvas likumību, kas pieņemta, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, Tiesai ir jāizvērtē, vai konkurences izkropļojumi, kurus minētais akts cenšas novērst, ir būtiski (iepriekš minētais spriedums Titāna dioksīda lietā, 23. punkts).

107    Ja šādas prasības nebūtu, Kopienas likumdevēja pilnvaras faktiski būtu neierobežotas. Valstu tiesību akti bieži atšķiras attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem var īstenot darbības, kuras tie reglamentē, un tas tieši vai netieši ietekmē attiecīgo uzņēmumu konkurences nosacījumus. No tā izriet, ka Līguma 100.a panta, 57. panta 2. punkta un 66. panta interpretācija tādā nozīmē, ka Kopienas likumdevējs varētu balstīties uz minētajiem pantiem, lai novērstu pat vismazākos konkurences izkropļojumus, neatbilstu principam, kas jau minēts šā sprieduma 83. punktā, proti, ka Kopienai ir tikai tās pilnvaras, kas tai tieši piešķirtas.

108    Tāpēc jāpārbauda, vai Direktīva patiešām sekmē būtisku konkurences izkropļojumu novēršanu.

109    Pirmkārt, attiecībā uz reklāmas aģentūrām un reklāmas līdzekļu ražotājiem, uzņēmumiem, kas uzņēmējdarbības veikšanai reģistrēti dalībvalstīs ar mazākiem ierobežojumiem tabakas reklāmai, neapstrīdami ir priekšrocības saistībā ar apjoma radītiem ietaupījumiem un peļņas palielināšanu. Tomēr šādu priekšrocību ietekme uz konkurenci ir attāla un netieša, un tā nerada konkurences izkropļojumus, ko varētu raksturot kā būtiskus. Tie nav salīdzināmi ar konkurences izkropļojumiem, ko izraisa ražošanas izmaksu atšķirības, piemēram, tādas atšķirības, kādas lika Kopienas likumdevējam pieņemt Padomes 1989. gada 21. jūnija Direktīvu 89/428/EEK par kārtību, kādā saskaņojamas programmas piesārņojuma, ko izraisa titāna dioksīda ražošanas atkritumi, samazināšanai un pilnīgai novēršanai (OV L 201, 56. lpp.).

110    Atšķirības starp atsevišķiem noteikumiem par tabakas reklāmu var izraisīt būtiskus konkurences izkropļojumus. Kā norādījusi Komisija un Somijas un Apvienotās Karalistes valdības, tas, ka finansiālā atbalstīšana dažās dalībvalstīs ir aizliegta, bet citās – atļauta, izraisa, piemēram, dažu sporta pasākumu norises vietas maiņu, kas būtiski ietekmē konkurences nosacījumus tiem uzņēmumiem, kuri saistīti ar šiem pasākumiem.

111    Tomēr konkurences izkropļojumi, kas var pamatot atsaukšanos uz Līguma 100.a pantu nolūkā aizliegt konkrētus finansiālā atbalsta veidus, neattaisno šāda juridiskā pamata izmantošanu tādas reklāmas pilnīgam aizliegumam, kādu nosaka Direktīva.

112    Otrkārt, attiecībā uz konkurences izkropļojumiem tabakas izstrādājumu tirgū ir skaidrs, ka Direktīva neattiecas uz šādiem izkropļojumiem un ka šajā nozarē Direktīva nemēģina novērst būtiskus konkurences izkropļojumus; par prasītājas apgalvojumiem šajā sakarā nav jālemj.

113    Turklāt, kā noteikusi Komisija, tabakas izstrādājumu ražotāju un pārdevēju pienākums ir izmantot cenu konkurenci, lai ietekmētu savu tirgus daļu tajās dalībvalstīs, kurās ir ierobežojošs tiesiskais regulējums. Taču tas nerada konkurences izkropļojumus, bet gan konkurences veidu ierobežojumus, kas vienādi attiecas uz visiem uzņēmējiem šādās dalībvalstīs. Nosakot plašus aizliegumus tabakas izstrādājumu reklāmai, Direktīva šādu konkurences veidu ierobežošanu varētu padarīt vispārēju, visās dalībvalstīs ierobežojot līdzekļus, ar kādiem uzņēmēji var ienākt vai palikt tirgū.

114    Šādos apstākļos jākonstatē, ka Kopienas likumdevējs nevar balstīties uz vajadzību novērst konkurences izkropļojumus reklāmas jomā vai tabakas izstrādājumu jomā, lai pieņemtu Direktīvu, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

115    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tādu aktu kā šī Direktīva nevar pieņemt, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu, 57. panta 2. punktu un 66. pantu.

116    Šādos apstākļos prasības pamati, kuros norādīts, ka 100.a pants, 57. panta 2. punkts un 66. pants nav atbilstošs juridiskais pamats Direktīvai, ir pamatoti.

117    Kā atzīts šā sprieduma 98. un 111. punktā, direktīvu, kas aizliedz konkrētus tabakas izstrādājumu reklāmas un finansiālā atbalsta veidus, varēja pieņemt, pamatojoties uz Līguma 100.a pantu. Taču, ievērojot, ka Direktīvā noteiktais tabakas izstrādājumu reklāmas un finansiālā atbalsta aizliegums ir vispārējs, Direktīvas daļēja atcelšana izraisītu Direktīvas noteikumu grozīšanu Tiesā; šādi grozījumi ir Kopienas likumdevēja kompetencē. Tāpēc Tiesa nevar šo Direktīvu atcelt daļēji.

118    Tā kā Tiesa ir atzinusi, ka prasības pamati, kuros norādīts, ka 100.a panta, 57. panta 2. punkta un 66. panta kā juridiskā pamata izvēle ir kļūdaina, ir pamatoti, tad pārējie prasītājas izvirzītie prasības pamati nav jāizskata. Direktīva tiek atcelta pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

119    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums šīm iestādēm nav labvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt minētos izdevumus. Francijas Republika, Somijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/43/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto finansiālo atbalstu;

2)      Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus. Francijas Republika, Somijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Rodríguez Iglesias

Moitinho de Almeida

Edward

Sevón

Schintgen      Kapteyn

Gulmann

La Pergola      Puissochet

Jann

Ragnemalm

Wathelet

Macken

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2000. gada 5. oktobrī.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias


* Tiesvedības valoda – vācu.