PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

(piektā palāta paplašinātā sastāvā)

1999. gada 25. martā (*)

Konkurence – Regula (EEK) Nr. 4064/89 – Lēmums, ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Juridiski pamatota interese – Regulas (EEK) Nr. 4064/89 teritoriālā piemērojamība – Kopīgs dominējošais stāvoklis – Saistības

Lieta T‑102/96

Gencor Ltd. – sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Dienvidāfrikas tiesību aktiem, Johannesburga [Johannesburg], Dienvidāfrikas Republika, ko pārstāv Pols Lasoks [Paul Lasok], QC, kuru norīkojis Džeimss Flinns [James Flynn] un Deivids Hols [David Hall], solicitors, Londona, kas norādījusi adresi Luksemburgā Chambers of Marc Loesch, 11, Rue Goethe,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv Rišārs Liāls [Richard      Lyal], Juridiskā dienesta loceklis, pārstāvis, kas norādījis adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta locekļa Karlosa Gomesa de la Kruza [Carlos Gómez de la Cruz] birojā, Wagner Centre, Kirchberg,

atbildētāja,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv Ernsts Rēders [Ernst Röder], Ministerialrat un Bernds Kloke [Bernd      Kloke], Oberregierungsrat, pārstāvji, Federālā Ekonomikas un tehnoloģiju ministrija, Bonna [Bonn], Vācija,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 1996. gada 24. aprīļa Lēmumu 97/26/EK, ar ko koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (lieta IV/M.619, Gencor/Lonrho); (OV 1997, L 11, 30. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA

(piektā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Ž. Azizi [J. Azizi], tiesneši B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], R. Garsija-Valdekasass [R. García-Valdecasas], R. M. Mora Ramušs [R. M. Moura Ramos] un M. Jēgers [M. Jäger],

sekretāri H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González] un A. Mairs [A. Mair], administratori,

ņemot vērā rakstveida procesu un mutvārdu procesu 1998. gada 18. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Lietas faktiskie apstākļi

1.     Attiecīgā koncentrācija

 Koncentrācijā iesaistītās personas

1        Gencor Ltd. (turpmāk tekstā – “Gencor”) ir sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Dienvidāfrikas tiesību aktiem. Tā ir mātes uzņēmums koncernā, kas darbojas galvenokārt izrakteņu ieguvē un metālrūpniecībā.

2        Impala Platinum Holdings Ltd. (turpmāk tekstā – “Implats”) ir sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Dienvidāfrikas tiesību aktiem un apvieno Gencor darbības platīnsaimes metālu (turpmāk tekstā – “PSM”) nozarē. 46,5 % sabiedrības pieder Gencor, 53,5 % – mazajiem akcionāriem, un Gencor kontrolē šo sabiedrību saskaņā ar 3. panta 3. punktu Padomes 1989. gada 21. decembra Regulā (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., grozījumi – OV 1990, L 257, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula”).

3        Lonrho Plc. (turpmāk tekstā – “Lonrho”) ir sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Anglijas likumiem. Tā ir mātes uzņēmums daudznozaru koncernā, kas darbojas kalnrūpniecības, metālrūpniecības, viesnīcu, lauksaimniecības un vispārīgās tirdzniecības jomās.

4        Eastern Platinum Ltd. (turpmāk tekstā – “Eastplats”) un Western Platinum Ltd. (turpmāk tekstā – “Westplats”), kas pazīstamas ar nosaukumu LonrhoPlatinumDivision (turpmāk tekstā – “LPD”), ir sabiedrības, kas izveidotas saskaņā ar Dienvidāfrikas tiesību aktiem un kuras apvieno Lonrho darbības PSM nozarē. 73 % šo sabiedrību pieder Lonrho un 27 % – Gencor ar tās meitas uzņēmuma Implats starpniecību. Pēdējā minētā uzņēmuma kapitāla daļa ir priekšmets akcionāru līgumā (“Akcionāru līgums”), kas 1990. gada 15. janvārī noslēgts starp Gencor un Lonrho koncerniem. Saskaņā ar minēto līgumu katram akcionāram jāieceļ vienāds valdes locekļu skaits, visiem valdes locekļiem ir vienādas balsstiesības un nevienam valdes loceklim nav izšķirīgās balss. Valdes piekrišana ir nepieciešama noteiktiem lēmumiem, proti, lēmumiem, kas saistīti ar šādiem pasākumiem: LPD darbības daudzpusēja attīstība, dividenžu sadalīšanas līmenis, gada stratēģiskais plāns un budžets, gada finanšu pārskatu apstiprināšana un akcionāriem izmaksājamās atlīdzības likmju maiņa. Lēmumiem, kuri attiecas uz svarīgiem ieguldījumiem un atsavinājumiem, vajadzīga akcionāru piekrišana. Saskaņā ar līgumiem, kas parakstīti starp Eastplats un Westplats (“Pārvaldības līgumi”), šo sabiedrību pārvaldības funkcijas pilda LonrhoManagement Services (“LMS”) – sabiedrība, kas ir izveidota saskaņā ar Dienvidāfrikas tiesību aktiem un ko kontrolē Lonrho.

 Plānotā koncentrācija

5        Gencor un Lonrho bija plānojušas divos posmos iegūt kopīgu kontroli pār Implats un ar šā uzņēmuma starpniecību pār Eastplats un Westplats (LPD). Pirmajā posmā Gencor un Lonrho vajadzēja iegūt kopīgu kontroli pār Implats. Otrajā posmā Implats vajadzēja saņemt ekskluzīvas kontroles tiesības pār Eastplats un Westplats. Apmaiņā pret Lonrho līdzdalības tiesību sabiedrībās Eastplats un Westplats nodošanu Lonrho vajadzēja palielināt savu līdzdalību uzņēmumā Implats.

6        Pēc šāda darījuma Implats vajadzēja iegūt ekskluzīvu kontroli pār Eastplats un Westplats. 32 % Implats piederētu Gencor, 32 % – Lonrho, bet 36 % – mazajiem akcionāriem. Turklāt bija paredzēts noslēgt līgumu par valdes locekļu iecelšanu un balsošanas kārtību, kas noteiktu abu galveno akcionāru nostāju svarīgākajos Implats darbības jautājumos, tādējādi nodrošinot tiem kopīgu kontroli pār šo sabiedrību.

2.     Administratīvā procedūra

7        Gencor un Lonrho 1995. gada 20. jūnijā paziņoja, ka ir noslēgušas pamatvienošanos par PSM nozares darbības apvienošanu. Tajā pašā dienā tās Komisijai nosūtīja presei sniegtā paziņojuma kopiju, kurā tika paziņots par šo darījumu.

8        Dienvidāfrikas Konkurences pārvalde (South African Competition Board) 1995. gada 22. augustā paziņoja pusēm, ka, spriežot pēc dokumentiem, kurus minētās sabiedrības bija tai iesniegušas 1995. gada 14. augustā, šis darījums ir noslēgts saskaņā ar Dienvidāfrikas konkurences tiesībām.

9        Gencor un Lonrho 1995. gada 10. novembrī parakstīja vairākus līgumus attiecībā uz minēto koncentrāciju. Starp tiem bija arī pirkuma līgums, kura galīgā izpilde bija pakļauta vairākiem apturošiem nosacījumiem, tostarp Komisijas atļaujai veikt koncentrāciju līdz 1996. gada 30. jūnijam vai, ja puses būtu tā vienojušās, ne vēlāk kā līdz 1996. gada 30. septembrim, kā noteikts pirkuma līguma 3.1.8. un 3.3. punktā.

10      Gencor un Lonrho 1995. gada 17. novembrī saskaņā ar Regulas 4. panta 1. punktu kopīgi iesniedza Komisijai ziņojumu par šiem līgumiem, pievienojot arī šo līgumu pielikumus, kas bija noformēti kā CO veidlapa.

11      Ar 1995. gada 8. decembra lēmumu Komisija saskaņā ar Regulas 7. panta 2. punktu un 18. panta 2. punktu lika apturēt paredzētās koncentrācijas realizāciju līdz brīdim, kad būs pieņēmusi galīgo lēmumu.

12      Ar 1995. gada 20. decembra lēmumu Komisija konstatēja, ka ir nopietnas bažas par minētās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, un ierosināja Regulā paredzēto tiesvedību saskaņā ar tās 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

13      Sabiedrība Anglo AmericanCorporation of South Africa Ltd. (turpmāk tekstā – “AAC”) 1996. gada 13. martā iegādājās 6 % Lonrho akciju ar tiesībām pirmajai izvēlēties nākamo 18 % akciju iegādi. Izmantojot asociētās sabiedrības Amplats starpniecību, kas ir pasaulē lielākā piegādātāja, AAC ir galvenā Gencor un Lonrho konkurente PSM nozarē.

14      Pēc 1996. gada 13. marta Komisijas sanāksmes Gencor un Lonrho uzsāka pārrunas ar Komisijas dienestiem, lai noskaidrotu iespēju uzņemties saistības saskaņā ar Regulas 8. panta 2. punktu.

15      Komisija 1996. gada 27. martā paziņoja Gencor un Lonrho, ka viens no tās galvenajiem iebildumiem pret šo koncentrāciju ir saistīts ar to, ka koncentrācijas dēļ varētu rasties produkcijas ieguves ierobežojumi, kuri savukārt izraisītu cenu kāpumu. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka tā parasti nepiekrīt saistībām par rīcību.

16      Pēc vairākām šajā sakarā notikušām sanāksmēm un piedāvājumiem Gencor un Lonrho 1996. gada 1. aprīlī iesniedza savu galīgo piedāvāto saistību variantu. Šīs saistības attiecās uz produkcijas ieguves līmeni konkrētās ieguves vietās.

17      Komisija 1996. gada 2. aprīļa vēstulē kritizēja šīs piedāvātās saistības, pamatojoties uz to, ka tās nav uzskatāmas par izteikto iebildumu atrisinājumu. Komisija norādīja uz grūtībām, ar kādām būs saistīta šo saistību izpildes pārbaude, un uz problēmām, ar kādām nāktos sastapties, ja šis darījums saistību pārkāpuma dēļ būtu jāatceļ. Komisija piebilda, ka šajās saistībās nav ņemts vērā paredzamais pieprasījuma pieaugums.

18      Padomdevēja komiteja uzņēmumu koncentrācijas jautājumos (turpmāk tekstā – “Padomdevēja komiteja”) 1996. gada 9. aprīlī sniedza atzinumu par koncentrāciju un par Gencor un Lonrho piedāvātajām saistībām. Tā paziņoja, ka piekrīt Komisijas lēmuma projektam jautājumos, kas attiecas uz šīs koncentrācijas būtību, tās Kopienas dimensiju, uz attiecīgajiem ražojumu un ģeogrāfiskajiem tirgiem un piedāvāto saistību neatbilstību. Padomdevējas komitejas locekļu vairākums piekrita Komisijas sniegtajam atzinumam, ka koncentrācijas dēļ minētajos tirgos radīsies dominējošs oligopola stāvoklis, un secinājumam, ka šāda koncentrācija nav saderīga ar kopējo tirgu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) darbību. Komitejas locekļu mazākums izteica šaubas par to, vai Regulu var piemērot dominējoša oligopola stāvokļa gadījumā, un šā iemesla dēļ atturējās no balsošanas par to, vai koncentrācija atbilst kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai vai nē.

19      Dienvidāfrikas ārlietu ministra vietnieks 1996. gada 19. aprīlī oficiāli iesniedza Komisijai savas valdības atzinumus par piedāvāto koncentrāciju. Vēstulē viņš vienīgi paziņoja, ka viņa nolūks nav apstrīdēt Kopienas politiku koncentrācijas un slepenu vienošanos jomā, bet, ņemot vērā izrakteņu lielo nozīmi Dienvidāfrikas tautsaimniecībā, viņš atbalsta pret slepenu vienošanos vērstu rīcību gadījumos, kad tāda vienošanās faktiski pastāv. Šajā konkrētajā gadījumā Dienvidāfrikas valdība uzskata, ka atsevišķos gadījumos divu vienāda mēroga konkurentu esamība ir vairāk vēlama nekā tas, ka nozarē dominē viens ieguves uzņēmums. Dienvidāfrikas valdība uzskata, ka, lai gan lielākā daļa platīna iegulu atrodas šajā valstī, citās valstīs esošās platīna iegulas, neskaitot ievērojamos potenciālos Zimbabves krājumus, teorētiski spēj apmierināt pasaules pieprasījumu 20 gadus. Vēstules nobeigumā Dienvidāfrikas Republikas valdība izteica vēlēšanos apspriest šos jautājumus ar Komisiju un lūdza atlikt lēmuma pieņemšanu līdz brīdim, kad būs notikušas attiecīgas pārrunas.

20      Ar 1996. gada 24. aprīļa Lēmumu 97/26/EK (OV 1997, L 11, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija saskaņā ar Regulas 8. panta 3. punktu paziņoja, ka minētā koncentrācija neatbilst kopējam tirgum un EEZ līguma darbībai, jo tā radīs duopola – Amplats un Implats/LPD – dominējošo stāvokli pasaules platīna un rodija tirgū un tādējādi kopējā tirgū ievērojamā mērā tiks radīti šķēršļi efektīvai konkurencei.

21      Ar 1996. gada 21. maija vēstuli Lonrho informēja Gencor, ka atsakās no 1996. gada 30. jūnija līdz 1996. gada 30. septembrim pagarināt pirkuma līgumā noteikto galīgo līguma izpildes termiņu, kas noteikts iepriekšējo noteikumu izpildei, ja līdz šim laikam netiks izpildīts līguma 3.1.8. pantā minētais apturošais nosacījums, kas paredz saņemt Komisijas atļauju veikt koncentrāciju.

 Tiesas process

22      Prasītāja 1996. gada 28. jūnijā cēla šo prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

23      Prasītāja 1996. gada 3. decembrī saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 49., 64. un 65. pantu iesniedza pieteikumu par pierādījumu savākšanas un procesa organizatoriskajiem pasākumiem, lai precīzi noteiktu Dienvidāfrikas konkurences pārvaldes iestāžu oficiālo vēstuļu juridisko statusu un piemērojamību, Dienvidāfrikas konkurences tiesību piemērojamības jomu un to piemērojamības nosacījumus.

24      Komisija 1996. gada 18. decembrī, 1997. gada 24. janvārī un 1997. gada 30. jūlijā iesniedza savus apsvērumus saistībā ar šo prasību.

25      Vācijas Federatīvā Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste 1996. gada 25. novembrī un 1996. gada 3. decembrī iesniedza pieteikumus atļaut iestāties lietā, atbalstot Komisijas apsvērumus.

26      Prasītāja 1996. gada 11. decembrī un 1997. gada 3. janvārī izvirzīja prasību, ka dažiem šīs lietas dokumentiem jānosaka konfidenciāls režīms attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku un Apvienoto Karalisti.

27      Pirmās instances tiesa 1997. gada 19. februārī uzaicināja prasītāju un Lonrho atbildēt uz vairākiem jautājumiem attiecībā uz prasības pieņemamību un iesniegt konkrētus dokumentus. Attiecīgi 1997. gada 1. aprīlī un 1997. gada 10. martā prasītāja un Lonrho sniedza atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem. Prasītāja iesniedza pieprasītos dokumentus, tostarp 1990. gada 15. janvārī Eastplats un Westplats noslēgtos Pārvaldības līgumus ar LMS un līgumu, kas pazīstams kā Akcionāru līgums par LPD kontroli, ko prasītāja un Lonrho bija noslēgušas tajā pašā dienā.

28      Ar 1997. gada 3. jūnija rīkojumu piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atļāva Vācijas Federatīvajai Republikai un Apvienotajai Karalistei iestāties lietā un daļēji apmierināja prasību noteikt konfidencialitātes režīmu.

29      Prasītāja 1997. gada 27. jūnijā iesniedza nākamo prasību piemērot konfidencialitātes režīmu attiecībā uz atsevišķiem lietas datiem.

30      Ar 1997. gada 16. jūlija rīkojumu piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs apmierināja šo prasību.

31      Apvienotā Karaliste 1997. gada 22. septembrī atsauca pieteikumu par iestāšanos lietā. 1997. gada 26. septembrī Vācijas Federatīvā Republika iesniedza iestāšanās rakstu.

32      Pēc tiesneša referenta ziņojuma noklausīšanās Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantu pieprasīja, lai prasītāja un Komisija uzrāda pilnu to saistību tekstu, kuras koncentrācijas personas piedāvāja administratīvās procedūras laikā. Puses uzrādīja pieprasīto dokumentu attiecīgi 1998. gada 6. un 12. februārī.

33      Tiesas sēdē 1998. gada 18. februārī galvenās lietā iesaistītās puses sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

34      Ar 1998. gada 17. jūlija vēstuli Pirmās instances tiesa uzdeva prasītājai jautājumu, vai, ņemot vērā Tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija (Recueil, I‑1375. lpp.), prasītāja nevēlas atsaukt savu prasības pamatu, ka koncentrācijas, ar kurām tiek izveidots kopīgs dominējošais stāvoklis, neietilpst Regulas piemērojamības jomā. Prasītāja atbildēja uz Pirmās instances tiesas jautājumu ar 1998. gada 29. jūlija vēstuli.

 Lietas dalībnieku prasījumi

35      Prasītāja prasa, lai Pirmās instances tiesa:

–        atceļ apstrīdēto lēmumu,

–        piespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Komisija prasa, lai Pirmās instances tiesa:

–        noraida prasību kā nepieņemamu,

–        papildus noraida to kā nepamatotu,

–        piespriež prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Vācijas Federatīvā Republika prasa, lai Pirmās instances tiesa noraida prasību.

 Pieņemamība

 Atbildētājas izvirzītie argumenti

38      Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama, pamatojoties uz to, ka prasītājai vairs nav juridiski pamatotas intereses. Faktiski prasītājas tiesisko statusu nemainītu tās labā pieņemts Pirmās instances tiesas lēmums, jo minēto darījumu vairs nevar īstenot.

39      Komisija šajā ziņā piebilst, ka prasītājas un Lonrho paredzētajam darījumam ir vairāki priekšnoteikumi, tostarp prasība saņemt Komisijas atļauju saskaņā ar Regulas 6. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu vai 8. panta 2. punktu. Pēdējais šā noteikuma izpildes termiņš bija 1996. gada 30. jūnijs; termiņa neievērošanas gadījumā viss pirkuma līgums saskaņā ar tā 3. 3. panta nosacījumiem zaudē spēku. Visbeidzot, šis pats pants paredzēja termiņa pagarinājumu līdz 1996. gada 30. septembrim, ja puses būtu par to rakstiski vienojušās, taču Lonrho 1996. gada 21. maija vēstulē noraidīja šo pagarinājumu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

40      Prasība par tiesību akta atcelšanu, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tiktāl, cik šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā akta atcelšanā (Pirmās instances tiesas 1994. gada 9. novembra spriedums lietā T‑46/92 Scottish Football Association/Komisija, Recueil, II‑1039. lpp., 14. punkts). Šāda ieinteresētība pastāv vienīgi tajā gadījumā, kad paša tiesību akta atcelšana rada juridiskas sekas (Tiesas 1986. gada 24. jūnija spriedums lietā 53/85 Akzo Chemie/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 21. punkts).

41      Šajā ziņā jāpiebilst, ka saskaņā ar EK līguma 176. pantu tiek pieprasīts, lai iestāde, kuras lēmums tiek atzīts par spēkā neesošu, veiktu nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu pasludināto spriedumu. Šie pasākumi nav saistīti ar tiesību akta svītrošanu no Kopienas tiesību sistēmas, jo tas tiek izdarīts jau ar pašu Tiesas spriedumu par prasību atcelt tiesību aktu. Minētie pasākumi ir saistīti ar šā tiesību akta seku likvidēšanu, kas iestājušās saistībā ar konstatētajām pieļautajām nelikumībām. Kāda jau pieņemta tiesību akta vai tāda tiesību akta, kurš ir atcelts no kāda noteikta datuma, atcelšanai joprojām var būt juridiskas sekas. Šāds tiesību akts savā spēkā esamības laikā ir varējis radīt juridiskas sekas, un tā atcelšana automātiski nelikvidē šīs sekas. Prasība par tiesību akta atcelšanu ir pieņemama arī tajos gadījumos, ja prasība novērš iespēju nākotnē atkārtot nelikumīgās darbības. Šo iemeslu dēļ spriedums, ar kuru tiek atcelts kāds lēmums, ir pamatojums, lai attiecīgā iestāde varētu sekmīgi atjaunot prasītājas sākotnējo statusu vai novērstu tāda paša tiesību akta pieņemšanu nākotnē (skat. Tiesas 1979. gada 6. marta spriedumu lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 32. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Akzo Chemie/Komisija, 21. punkts, un 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 207/86 Apesco/Komisija, Recueil, 2151. lpp., 16. punkts).

42      Fakts, ka apstrīdētais lēmums, ar kuru atzīts, ka koncentrācija nav saderīga ar kopējo tirgu, tika adresēts prasītājai, piešķir tai tiesības ierosināt tiesvedību un pieprasīt šā lēmuma likumības pārbaudi Kopienu tiesās.

43      Turklāt, kā norāda prasītāja, apstrīdētais lēmums spēj mainīt prasītājas kā potenciālā Lonrho daļas uzņēmumā LPD pircējas tiesisko stāvokli.

44      Saskaņā ar Akcionāru līguma 11. pantu (konkrētāk, 11. panta 1. un 6. punktu) visos gadījumos, kad Lonrho pārdod kādu daļu no savām 73 % akcijām uzņēmumā LPD vai izsaka piedāvājumu iekļaut kādu daļu no šīm akcijām biržas sarakstā, Gencor būtu tiesīga iegādāties visas šīs akcijas vai daļu no tām. Gencor tiesības iegūt daļas stātos spēkā arī gadījumos, ja no Lonrho koncerna izstātos kāds starpniekuzņēmums, kuram ir LPD akcijas, kā arī tad, ja kāda trešā persona iegādātos 51 % Lonrho pamatkapitāla. Apstrīdētais lēmums radītu šķērsli šo pirmpirkuma tiesību izmantošanai.

45      Visbeidzot, Komisijas argumenta atzīšana varētu novest pie tā, ka tiesa nevarētu pārskatīt saskaņā ar Regulu pieņemtu nelabvēlīgu lēmumu likumību gadījumos, kad darījuma līgumiskais pamats ir zudis pirms Pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas. Fakts, ka darījuma pamatojums ir zaudējis spēku, nevar liegt Pirmās instances tiesai tiesības pārskatīt Komisijas lēmumu.

46      Tātad Komisijas iebildums par nepieņemamību ir noraidāms.

 Par lietas būtību

47      Prasītāja savu prasību pamato ar vairākiem prasības pamatiem, proti: i) minētā koncentrācija nav Komisijas kompetencē, un tādējādi ir pārkāpts EK līguma 190. pants; ii) ir pārkāpts Regulas 2. pants, jo Regula neattiecas uz koncentrācijām, kuru rezultātā rodas vai nostiprinās kopīgs dominējošais stāvoklis, kā arī ir pārkāpts atbilstošais EK līguma 190. pants; iii) ir pārkāpts Regulas 2. pants, jo Komisija kļūdaini atzinusi, ka koncentrācija radīs kopīgu dominējošo stāvokli, kā arī ir pārkāpts atbilstošais EK līguma 190. pants, un iv) ir pārkāpts Regulas 8. panta 2. punkts, kā arī atbilstošais EK līguma 190. pants.

 I – Prasība par Regulas pārkāpumu, jo tā nepiešķir Komisijai kompetenci izvērtēt koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, un EK līguma atbilstošā 190. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

48      Prasītāja par galveno argumentu izvirza apgalvojumu, ka Regula nepiešķir Komisijai kompetenci izvērtēt koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu. Ja – alternatīvi – tomēr Regula piešķirtu šādu kompetenci, tā saskaņā ar EK līguma 184. pantu būtu prettiesiska un tādējādi nepiemērojama.

49      Regula neesot piemērojama attiecībā uz attiecīgo koncentrāciju, jo šī koncentrācija attiecas uz saimniecisku darbību, kas tiek veikta trešā valstī – Dienvidāfrikas Republikā, un to ir akceptējušas minētās valsts iestādes. Regula attiecas vienīgi uz koncentrācijām, kuras tiek īstenotas Kopienā.

50      Šāda analīze esot atbilstoša teritorialitātes principam – starptautisko publisko tiesību pamatprincipam, kas Kopienai jāievēro, īstenojot savas pilnvaras (Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, 5193. lpp. (Celulozes lieta), 18. punkts, un 1992. gada 24. novembra spriedums lietā C‑286/90 Poulsen un Diva Navigation, Recueil, I‑6019. lpp., 9. punkts).

51      Juridisko pamatu, pamatojoties uz kuru, Padome pieņēmusi Regulu, proti, EK līguma 87. un 235. pantu, nevar interpretēt, ignorējot minēto principu, lai noteiktu eksteritoriālu piekritību. 85. un 86. pantā izklāstītie principi, uz kuriem norādīts 87. pantā, un 235. pantā noteiktie Kopienas mērķi attiecas vienīgi uz konkurenci kopējā tirgū, nevis uz konkurenci starp uzņēmumiem, kuri nodibināti kopējā tirgū, un uzņēmumiem, kuri nodibināti ārpus kopējā tirgus, nedz arī uz konkurenci starp uzņēmumiem ārpus kopējā tirgus. Šis secinājums izriet gan no 85. un 86. pantā noteiktās prasības, ka šie principi ir piemērojami tirdzniecībā starp dalībvalstīm, gan no Kopienas mērķiem, kuri definēti EK līguma 2. pantā un 3. panta g) apakšpunktā.

52      Minētais EK līguma konkurences noteikumu piemērojamības ierobežojums ir atspoguļots gan Regulas preambulas no pirmā līdz piektajam un no devītā līdz vienpadsmitajam apsvērumam, gan Regulas 2. pantā, jo tajos ir norādīts, ka Regula attiecas vienīgi uz koncentrācijām, kuras atstāj iedarbību kopējā tirgus teritorijā.

53      Kaut arī Regulā nav tieši definēta tās teritoriālās piemērošanas joma ar norādi uz koncentrācijas īstenošanas vietu, Regulas preambulas trīsdesmitajā apsvērumā un 24. pantā ir netieša norāde uz to, ka koncentrācija, kurā iesaistīti Kopienas uzņēmumi, bet kura tiek īstenota valstī, kura nav dalībvalsts, ir šīs valsts varas iestāžu, nevis Komisijas kompetencē.

54      Prasītāja paskaidro, ka tās analīze nenozīmē, ka Regula var būt piemērojama vienīgi Kopienas teritorijā nodibinātu uzņēmumu koncentrācijām. Būtībā ne tik svarīga ir šādu uzņēmumu nodibināšanas vieta, bet gan drīzāk vieta(‑as), kurā(‑ās) šāda koncentrācija tiek īstenota. Šajā sakarā prasītāja atsaucas uz Tiesas 1973. gada 21. februāra spriedumu lietā 6/72 Europemballage un ContinentalCan/Komisija (Recueil, 215. lpp.), kurā Tiesa noteica, ka Komisija ir bijusi tiesīga piemērot EK līguma 86. pantu koncentrācijai, kuru īstenojis uzņēmums, kurš atrodas ārpus Kopienas teritorijas, jo lieta bija saistīta ar līdzdalības iegūšanu kādā Kopienas uzņēmumā.

55      Tādējādi Regula esot piemērojama vienīgi tajos gadījumos, kad darbības, kas ir koncentrācijas priekšmets, tiekot veiktas Kopienā. Konkrētāk, Regulas vienpadsmitais apsvērums noteic, ka tā ir piemērojama uzņēmumiem, kuriem būtiskas darbības norisinās Kopienā. Šajā gadījumā Komisijas izskatītā koncentrācija norisinās Dienvidāfrikā, kura ir to uzņēmumu, kuri veic koncentrāciju, pamatdarbības, proti, PSM ieguves un attīrīšanas, vieta. Ne fakts, ka uzņēmumam Lonrho pieder filiāle, kuras birojs atrodas Kopienā un ar kuras starpniecību minētais uzņēmums pārdod visu savu PSM produkciju, ne fakts, ka šis uzņēmums Kopienas teritorijā darbojas viesnīcu un vispārējās tirdzniecības jomās, nenozīmē, ka šis uzņēmums īsteno būtiskas darbības Kopienas teritorijā Regulas vienpadsmitā apsvēruma nozīmē.

56      Prasītāja salīdzina iepriekš minēto analīzi ar analīzi, kas sniegta spriedumā Celulozes lietā, kurā Tiesa saistībā ar cenu veidošanas līgumu apstiprināja, ka Kopiena ir tiesīga piemērot savus konkurences noteikumus tādai pret konkurenci vērstai rīcībai kopējā tirgus teritorijā, kuru izdara uzņēmumi, kuri atrodas ārpus Kopienas teritorijas, vienīgi tad, ja Kopienas teritorijā ir noslēgts līgums vai īstenota ar to saistītā rīcība. Šajā gadījumā līgums par koncentrāciju ir noslēgts un īstenots nevis Kopienā, bet gan Dienvidāfrikas Republikā. Tādējādi tas pirmām kārtām attiecas uz šīs trešās valsts rūpniecības un konkurences politiku. Līdz ar to Komisijai nebija teritoriālās piekritības (spriedums Celulozes lietā, 11.–18. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Darmona [Darmon] secinājumi minētajā lietā, 20. punkts).

57      Pat tad, ja piekritības kritērijs saskaņā ar Regulu būtu jautājums par to, vai minētajai koncentrācijai ir tūlītēja un būtiska iedarbība uz konkurenci Kopienā, minētais kritērijs šajā lietā nebūtu ievērots.

58      Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi (apstrīdētā lēmuma 206. un 210. punkts), ka minētā koncentrācija vidēji ilgā laika posmā radīs dominējošu duopola stāvokli pasaules platīna un rodija tirgos. Šis konstatējums neatbilst tūlītējas un būtiskas iedarbības kritērijam, kurš jāpiemēro šajā gadījumā. Jēdziens “vidēji ilgā laika posmā” nav viennozīmīgi interpretējams, jo to var attiecināt gan uz dominējoša stāvokļa izveidošanos vidēji ilgā laika posmā, gan uz šāda stāvokļa iespējamu izzušanu. Ja ar šo jēdzienu domāta pirmā iespēja, tad tas nozīmē, ka koncentrācijas sekas nav tūlītējas, jo tās ir atkarīgas gan no tā uzņēmuma, kurš tiks nodibināts koncentrācijas rezultātā, gan no otra duopola uzņēmuma, proti, Amplats, rīcības nākotnē. Ja ar šo jēdzienu domāta otrā iespēja, tad tas nozīmē, ka koncentrācijas izraisītās sekas ir pārejošas un tādējādi nav būtiskas.

59      Otrkārt, tā kā attiecīgie tirgi ir pasaules tirgi, jebkurš dominējošs stāvoklis šajos tirgos, kuru minētā koncentrācija varētu radīt, attiecas uz Kopienu tikpat daudz kā uz jebkuru citu varas iestādi; tātad šīs koncentrācijas iedarbība nav būtiska. Apstrīdētajā lēmumā (16., 18. un 98. punkts) nav izvirzītas nekādas pretenzijas attiecībā uz Kopienas kompetenci, kas būtu plašāka par Dienvidāfrikas Republikas vai jebkuras citas trešās valsts, tostarp Japānas un ASV, kompetenci, bet tikai norādīts, ka minētie tirgi ir pasaules tirgi, ka Eiropas PSM patēriņš ir apmēram 20 % no pasaules pieprasījuma (attiecībā uz platīnu vidēji 17 %) un ka jebkāds koncentrācijas izraisīts iespaids uz pasaules tirgiem noteikti iespaidos arī Kopienu un EEZ. Šie faktori nav pietiekams pamats, lai piešķirtu Komisijai kompetenci, un nekādā gadījumā nav pietiekams pamats lēmumu pamatot saskaņā ar EK līguma 190. panta prasībām.

60      Nozares un ģeogrāfiskais pieprasījums pēc platīna un rodija pasaules līmenī liecina, ka koncentrācija, kas tiek īstenota ārpus Rietumeiropas teritorijas, tikai nedaudz ietekmēs Rietumeiropu (arī Kopienu), kuras pieprasījums pēc platīna un rodija 1991.–1995. gadā bija tikai 17–22 % no pasaules pieprasījuma, un tas skars Kopienu mazāk nekā Japānu, kuras pieprasījums tajā pašā laika posmā bija 47–51 % no pasaules pieprasījuma, vai Ziemeļameriku (tostarp Amerikas Savienotās Valstis), kuras pieprasījums tajā pašā laika posmā bija 19–21 % no pasaules pieprasījuma. Šo rezultātu pamatā ir relatīvi zemās abu koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu kopējās tirgus daļas (apmēram [..] ¹(1) % attiecībā uz platīna tirgu un [..] % attiecībā uz rodija tirgu 1994. gadā) un kopējais apgrozījums (apmēram [..] miljoni ECU attiecībā tikai uz platīnu 1994. gadā). Šajā sakarā, novērtējot koncentrācijas iespējamo iespaidu Kopienas teritorijā un aprēķinot minēto uzņēmumu apgrozījumu Regulas 5. panta nozīmē, jēdziens “uzņēmums” jāinterpretē kā jēdziens, kurš attiecas uz sabiedrību vai juridisku personu, nevis kā jēdziens “uzņēmums” EK līguma 85. un 86. panta izpratnē (skat. apstrīdētā lēmuma 24., 34., 44., 56., 98., 100. un 209. punktu un 96. punktā iekļauto 6. tabulu).

61      Treškārt, runājot par dominējoša duopola stāvokļa rašanos platīna un rodija tirgos, Komisijas minētais risks, ka pastāv slepena vienošanās vai paralēla rīcība oligopola locekļu vidū, pēc būtības esot kompetento Dienvidāfrikas konkurences iestāžu ziņā. Citāds stāvoklis būtu iespējams vienīgi tad, ja būtu ievēroti spriedumā Celulozes lietā minētie nosacījumi. Tomēr šī lieta atšķiroties no Celulozes lietas, jo pēdējā nav saistīta ar koncentrāciju, kura tiek veikta trešā valstī, bet gan ar cenu noteikšanas nolīgumu, kurš tiek vērsts pret Kopienu un tiek īstenots Kopienas teritorijā (skat. spriedumu Celulozes lietā, 13. punkts). Katrā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka tā ir kompetenta kādas koncentrācijas lietā, pamatojoties uz tādu hipotētisku rīcību nākotnē, kādu uzņēmumi var īstenot attiecīgajā tirgū un kura saskaņā ar EK līgumu var būt tās kompetencē vai nē.

62      Visbeidzot, lēmumus attiecībā uz aplūkojamajiem līgumiem esot pieņēmušas Dienvidāfrikas kompetentās iestādes, proti, Dienvidāfrikas Konkurences pārvalde ir pieņēmusi šādu lēmumu 1995. gada 22. augustā. Ar to tiekot atzīts, ka minētais darījums nav pretrunā Dienvidāfrikas konkurences politikai. Tādējādi šis darījums esot atzīts par likumīgu tajā valstī, kurā to nodomāts īstenot; līdz ar to gadījumā, ja Komisija būtu to pasludinājusi par nelikumīgu, tas noteikti būtu izraisījis piekritības strīdu ar Dienvidāfrikas varas iestādēm. Dienvidāfrikas ārlietu ministra vietnieks 1996. gada 19. aprīļa vēstulē Komisijai esot skaidri izteicis bažas šajā sakarībā. Konflikta pamatā esot fakts, ka minētā koncentrācija izraisot trešās valsts (Dienvidāfrikas Republikas) nozares struktūras pārmaiņas, un šo pārmaiņu izraisītās sekas esot daudz būtiskākas par vienkāršu nolīgumu sekām ne tikai pašiem tajās iesaistītajiem uzņēmumiem, bet arī minētās valsts ekonomikai. Pretendēt uz kompetenci attiecībā uz šādām pārmaiņām tādējādi nozīmējot būtiski iejaukties šīs valsts iekšējās lietās.

63      Visbeidzot, ņemot vērā relatīvi ierobežoto iespaidu, kāds minētajai koncentrācijai būtu Kopienā, varot secināt, ka Komisijas pretenzijām uz kompetenci neesot nekāda juridiska pamatojuma un ka šīs pretenzijas būtībā esot nesamērīgas.

64      Komisija apgalvo, ka pastāvot divi pamatprincipi, no kuriem izriet Komisijas kompetence. Pirmais esot valstspiederības princips, saskaņā ar kuru Lonrho darbība esot Komisijas kompetencē ratione personae, jo šī sabiedrība ir izveidota saskaņā ar Kopienas dalībvalsts tiesību aktiem. Otrs esot teritorialitātes princips.

65      Komisija vispirms norāda, ka tieši koncentrācijā iesaistītās personas ir lūgušas, lai Komisija izvērtētu šā darījuma atbilstību kopējam tirgum un EEZ, paziņojot Komisijai par savu noslēgto nolīgumu un tādējādi atzīstot Komisijas tiesības apstiprināt minēto noteikumu pirms līguma izpildes. Tādos apstākļos fakts, ka viena no pusēm rīkojas tā, it kā minētā lieta nebūtu brīvprātīgi iesniegta atbilstīgi kompetencei, kuru nosaka Regula, ir pretrunā principiem nemo auditur.un venire contra factum proprium.

66      Komisija noraida prasītājas argumentus attiecībā uz to saimnieciskās darbības vietu, kuru ietekmēs minētā koncentrācija, un uz kritērijiem un uzskaitītajiem noteikumiem, kuri definē Komisijas pilnvaras saskaņā ar Regulu.

67      Attiecībā uz to saimnieciskās darbības vietu, kuru ietekmēs minētā koncentrācija, Komisija piekrīt prasītājai, ka Regula tāpat kā EK līguma 85. un 86. pants ir piemērojama attiecībā uz konkurenci kopējā tirgū, taču šajā gadījumā tā nepiekrīt secinājumam, pie kura prasītāja nonākusi, pamatojoties uz šo faktu. Tā kā apstrīdētā lēmuma pamatā ir apsvērums, ka pieteiktā koncentrācija, lai gan tā norisināsies Dienvidāfrikā ražošanas līdzekļu apvienošanas veidā, tiks īstenota visā pasaulē un saistībā ar ģeogrāfiskā tirgus pasaules mērogu gan pasaules, gan Kopienas līmenī mainīs attiecīgo ražojumu tirgu konkurences struktūru, tad prasītājas izteiktais apgalvojums, ka minētajam lēmumam nav piemērojama Regula par saimniecisko darbību Kopienas teritorijā, esot kļūdains. Kaut arī puses neiegūst platīnu Kopienas teritorijā, tomēr ievērojama daļa to saimnieciskās darbības norisinās Kopienas teritorijā.

68      Komisija uzskata, ka tās argumentācija saskan ar spriedumu Celulozes lietā un ģenerāladvokāta Darmona secinājumiem minētajā lietā. Komisija norāda, ka minētajā koncentrācijas lietā galvenā nozīme bija nevis tajā iesaistīto uzņēmumu ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, bet gan tam, ka šī koncentrācija būtu pret konkurenci vērsta darbība Kopienas teritorijā. Tādējādi noteicošais faktors minētajā lietā bija nevis vieta, kurā atrodas uzņēmumi, bet gan kopējā tirgus konkurences struktūras izmaiņas. Šīs izmaiņas attiecās nevis uz attiecīgo produktu ieguvi vai attīrīšanu, kā apgalvo prasītāja, bet gan uz platīna pārdošanas tirgu Kopienā.

69      Attiecībā uz noteikumiem un kritērijiem, kuri nosaka Kopienas starptautisko piekritību saskaņā ar Regulu, Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir saderīgs ar nostāju, kas formulēta Celulozes lietā, kurā Tiesa norādīja uz diviem nepieciešamajiem elementiem, proti, uz vienošanās noslēgšanu un tās īstenošanu, un pēc tam piebilda, ka attiecīgais nolīgums ticis īstenots kopējā tirgū. Šajā lietā paredzētā koncentrācija tiktu īstenota pasaules mērogā un mainītu konkurences struktūru visā pasaulē. Tādējādi Komisijas kompetence izriet no klasiskajiem starptautiskās piekritības likumiem, un šā secinājuma pamatotību apstiprina arī tas, ka uzņēmuma LPD tirdzniecības darbība visā pasaulē tiek īstenota ar Western Metal Sales starpniecību, kas ir Lonhro meitas uzņēmums Beļģijā un atrodas Briselē.

70      Komisija uzskata, ka prasītājas argumentācija attiecībā uz būtisko un tūlītējo iedarbību ir pilnīgi nepamatota, jo apstrīdētajā lēmumā ir pareizi izklāstīts, kā minētā koncentrācija varētu radīt šādu iespaidu uz konkurences struktūru kopējā tirgū un EEZ.

71      Attiecībā uz iespējamo piekritības strīdu ar Dienvidāfrikas varas iestādēm Komisija uzskata, ka attiecīgā koncentrācija neatstās gandrīz nekādu iespaidu uz konkurenci Dienvidāfrikas tirgū, jo pieprasījums pēc platīna šajā valstī ir zems. Tādējādi Komisija ierosināto darījumu salīdzina ar eksporta karteļiem, kuru darbība parasti nekādā veidā neiespaido to sastāvā ietilpstošo uzņēmumu mītnes zemju konkurences struktūru un kuru iespaidu uz tautsaimniecību šo valstu iestādes var pat uzskatīt par labvēlīgu.

72      Vācijas valdība uzskata, ka Regula paredz tiesības novērtēt pieteiktās koncentrācijas atbilstību kopējam tirgum un EEZ. Šis atzinums atbilst gan starptautisko publisko tiesību principiem, gan arī Tiesas judikatūrai attiecībā uz EK līguma 85. pantu.

73      Pirmkārt, Regulā ir definēti noteikumi attiecībā uz tās eksteritoriālo darbības jomu. Tas izriet no vienpadsimtā apsvēruma, kas skatāms kopā ar 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā teikts, ka tiek iedibināts konfliktu risināšanas princips attiecībā uz uzņēmumiem, kuri atrodas ārpus Kopienas. Vienpadsmitais apsvērums interalia paredz 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā definētā kritērija piemērojamību attiecībā uz koncentrācijām, kurās piedalās uzņēmumi, kuru pamatdarbība netiek veikta Kopienas teritorijā, bet kuri šajā teritorijā veic būtiskas saimnieciskas darbības, proti, vismaz divu koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu kopējam apgrozījumam Kopienas teritorijā jābūt vairāk par 250 miljoniem ECU katram. Šajā lietā minētais darījums atbilst šim noteiktajam robežlielumam, un Komisija savā lēmumā ir uzskatāmi parādījusi šīs koncentrācijas iespaidu uz kopējo tirgu.

74      Otrkārt, attiecībā uz šīs nostājas atbilstību starptautiskajām publiskajām tiesībām Vācijas valdība ir konstatējusi, ka gan Regulā ietvertais konfliktu risināšanas princips, gan arī tā piemērojamība minētajā lietā atbilst kritērijam, kurš izriet no “iespaida doktrīnas” jeb objektīvās teritorialitātes principa. Fakts, ka katra no šiem diviem koncentrācijā iesaistītajiem uzņēmumiem apgrozījums Kopienas teritorijā ir vismaz 250 miljoni ECU, ir uzskatāms par pietiekamu saistošo faktoru. Turklāt fakti, uz kuriem Komisija atsaucas savā vērtējumā par koncentrācijas iespaidu uz EEZ, apstiprina, ka Regulas eksteritoriālā piemērojamība atbilst starptautiskajām tiesībām.

75      Treškārt, apstiprinot attiecīgos Komisijas izvirzītos argumentus, Vācijas valdība apgalvo, ka tās Regulas interpretācija nav pretrunā spriedumam Celulozes lietā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

76      Vispirms ir jānoraida Komisijas arguments, ar kuru tiek apgalvots, ka, iesniedzot pārbaudei koncentrācijas vienošanos un paredzot atļaujas saņemšanu kā šīs vienošanās izpildes priekšnoteikumu, prasītāja esot brīvprātīgi pakļāvusi sevi Komisijas kompetencei. Saskaņā ar Regulas 14. pantu tās 4. un 7. pantā noteikto nolīgumu iesniegšanas pārbaudei un to izpildes atlikšanas saistību, kuras ir obligātas visu Kopienas mēroga koncentrāciju dalībniekiem, pārkāpuma gadījumā tiek noteikta ievērojama soda nauda. Tādējādi no koncentrācijas vienošanās iesniegšanas pārbaudei vai minētās vienošanās izpildes atlikšanas fakta nevar izdarīt secinājumu par prasītājas brīvprātīgu pakļaušanos Kopienas kompetencei. Turklāt, lai Komisija spētu novērtēt, vai kāda koncentrācija ir tās kompetencē, tai vispirms jābūt spējīgai izvērtēt šo koncentrāciju, un šis fakts nosaka nepieciešamību koncentrācijā iesaistītajām personām iesniegt šo vienošanos pārbaudei. Šis pienākums nav uzskatāms par priekšnoteikumu jautājumā par to, vai Komisija ir kompetenta pieņemt lēmumus par minēto koncentrāciju.

77      Šajā gadījumā ir jāizskata divi jautājumi. Vispirms ir jānoskaidro, vai Regula ir piemērojama attiecībā uz tādām koncentrācijām kā izskatāmā koncentrācija un, ja tā ir piemērojama, vai tās piemērojamība attiecībā uz šāda veida koncentrācijām nav pretrunā starptautiskajām publiskajām tiesībām par valsts piekritību.

1.     Regulas teritoriālās piemērojamības novērtējums

78      Saskaņā ar Regulas 1. pantu šī regula attiecas uz visām koncentrācijām Kopienas mērogā, citiem vārdiem sakot, visām koncentrācijām, kurās iesaistīti uzņēmumi, kuru apgrozījums vienā dalībvalstī nepārsniedz divas trešdaļas no to kopējā Kopienas mēroga apgrozījuma katram, ar noteikumu, ka šo uzņēmumu kopējais apgrozījums pasaules mērogā ir lielāks par 5 miljardiem ECU un vismaz divu no uzņēmumiem kopējais apgrozījums Kopienas mērogā ir lielāks par 250 miljoniem ECU.

79      Regulas 1. pantā nav izvirzīta prasība, ka koncentrāciju var uzskatīt par Kopienas mēroga darbību tikai tad, ja tajā iesaistītie uzņēmumi ir dibināti Kopienā, vai ka koncentrācijas ietvaros veiktajām ražošanas darbībām būtu notiek Kopienā.

80      Attiecībā uz apgrozījuma kritēriju – kā noteikts apstrīdētā lēmuma 13. punktā – konstatēts, ka minētā koncentrācija ir koncentrācija Kopienas mērogā Regulas 1. panta 2. punkta nozīmē. Minēto uzņēmumu kopējais apgrozījums pasaules mērogā ir lielāks par 10 miljardiem ECU, kas ir vairāk par Regulā noteikto 5 miljardu ECU robežlielumu. Gencor un Lonrho Kopienas mēroga apgrozījums pēdējā saimnieciskajā gadā saskaņā ar šo kritēriju bija vairāk nekā 250 miljoni ECU katram. Visbeidzot, neviens no šiem uzņēmumiem atsevišķi nesasniedz vairāk par divām trešdaļām no kopējā apgrozījuma apjoma vienā un tajā pašā dalībvalstī.

81      Prasītājas argumenti par to, ka Regulas juridiskais pamats un tās preambulas un galvenās daļas formulējums nepieļauj tās piemērojamību attiecīgajai koncentrācijai, nav pieņemami.

82      Regulas juridiskais pamats, proti, EK līguma 87. un 235. pants, kā arī EK līguma noteikumi, kuru īstenošanai ir paredzēti šie panti, proti, tā 3. panta g) apakšpunkts un 85. un 86. pants, kā arī Regulas preambulas pirmais līdz piektais, devītais un vienpadsmitais apsvērums tikai norāda uz nepieciešamību panākt, lai kopējā tirgū netiktu traucēta konkurence, it īpaši ar koncentrāciju, kuras rezultātā tiek radīta vai nostiprināts kāda uzņēmuma dominējošais stāvoklis. Minētie EK līguma panti un preambulas apsvērumi nekādā ziņā nenoteic, ka Regula nebūtu piemērojama attiecībā uz koncentrācijām, kuras, lai gan attiecas uz ieguves un/vai ražošanas darbību ārpus Kopienas teritorijas, radīs vai nostiprinās dominējošo stāvokli un tādējādi kopējā tirgū tiks būtiski traucēta efektīva konkurence.

83      It īpaši prasītājas viedokli nevar pamatot ar Regulas vienpadsmitā apsvēruma noslēguma formulējumu.

84      Šis pants paredz, ka “Kopienas mēroga koncentrācija [..] attiecas arī uz koncentrācijām, kuras ietekmē uzņēmumi, kuriem galvenā darbības joma nav Kopienā, bet kuri tur veic būtiskas darbības”.

85      Vispārīgi norādot uz būtisku darbību koncepciju, Regula, nosakot tās piemērojamības teritoriālo apjomu, nepiešķir lielāku nozīmi ražošanas darbībai salīdzinājumā ar tirdzniecisko darbību. Gluži otrādi – 1. pantā nosakot kvantitatīvo robežlielumu, kura pamats ir koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu pasaules mēroga un Kopienas mēroga apgrozījums, Regula drīzāk piešķir lielāku nozīmi tirdzniecības darbībai kopējā tirgus teritorijā nekā faktoram, kurš saista koncentrāciju ar Kopienu. Kā zināms, Gencor un Lonrho katra Kopienas teritorijā veic nozīmīgu tirdzniecības darbību (tā novērtēta vairāk nekā 250 miljonu ECU apmērā).

86      Ne Regulas trīsdesmitajā apsvērumā, ne Regulas 24. pantā vēl jo vairāk nav definēts kritērijs, saskaņā ar kuru teritoriālās piemērojamības pamatā būtu ražošanas darbības veikšanas vieta. 24. pants nebūt nedefinē Regulas piemērojamības teritoriālo kritēriju, tas tikai nosaka procedūras, kuras jāievēro gadījumos, kad trešās valstis attiecībā uz koncentrācijas kontroli nenodrošina Kopienas uzņēmumiem tādu režīmu, kāds būtu salīdzināms ar režīmu, kurš Kopienā tiek piešķirts šo trešo valstu uzņēmumiem.

87      Prasītāja, pamatojoties uz spriedumu Celulozes lietā, nevar atsaukties uz kritēriju par kādas vienošanās izpildi, lai atbalstītu savu Regulas teritoriālās piemērojamības interpretāciju. Patiesībā šis kritērijs, ar kuru tiek noteikta saikne starp kādu līgumu un Kopienas teritoriju, nevis atbalsta, bet noraida prasītājas viedokli. Saskaņā ar spriedumu Celulozes lietā konkrētas vienošanās izpildes kritērija prasībām atbilst tirdzniecība Kopienas teritorijā neatkarīgi no piedāvājuma avotu un ražošanas uzņēmuma atrašanās vietas. Nav apstrīdams, ka Gencor un Lonrho veica tirdzniecības darbību Kopienas teritorijā pirms koncentrācijas un būtu turpinājusi to darīt arī pēc tās.

88      Tādējādi Komisijas novērtējums attiecībā uz Regulas teritoriālo piemērojamību nav kļūdains, un Regula ir piemērojama attiecībā uz šo ierosināto koncentrāciju, kuru pieteikuši uzņēmumi, kuru juridiskā adrese ir ārpus Kopienas un kuru ieguves un ražošanas darbība tiek veikta ārpus Kopienas.

2.     Apstrīdētā lēmuma saderība ar starptautiskajām publiskajām tiesībām

89      Pēc koncentrācijas vienošanās stāšanās spēkā iepriekš pastāvējušās konkurences attiecības starp Implats un LPD vismaz attiecībā uz to tirdzniecību Kopienas teritorijā pārstātu pastāvēt. Tas mainītu kopējā tirgus konkurences struktūru, jo triju Dienvidāfrikas PSM piegādātāju vietā paliktu tikai divi. Ierosinātās koncentrācijas īstenošana izraisītu ne vien dalībnieku PSM ieguves un ražošanas darbību apvienošanu Dienvidāfrikā, bet arī to tirgus darbības apvienošanu visā pasaulē, arī Kopienā, kurā Implats un LPD īsteno tirdzniecību ievērojamā apjomā.

90      Regulas piemērojamība atbilst starptautiskajām publiskajām tiesībām gadījumos, kad ir paredzams, ka ierosinātajai koncentrācijai būs tūlītējs un būtisks iespaids uz Kopienu.

91      Šajā ziņā jāpiebilst, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu minētā koncentrācija būtu platīna un rodija tirgos radījusi Amplats un Implats/LPD dominējošu duopola stāvokli, tādējādi būtiski traucējot konkurenci kopējā tirgū Regulas 2. panta 3. punkta nozīmē.

92      Tāpēc ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir izpildīti trīs kritēriji – vai minētā koncentrācija atstās tūlītēju, būtisku un paredzamu iespaidu.

93      Attiecībā uz tūlītējā iespaida kritēriju jāatzīst, ka pretēji prasītājas apgalvojumam apstrīdētā lēmuma 206. un 210. punktā izmantotais jēdziens “vidēji ilgā laika posmā”, kas attiecas uz dominējoša duopola stāvokļa radīšanu, ir pilnīgi nepārprotams. Šis jēdziens nepārprotami norāda uz laiku, kad tiek paredzēta Krievijas krājumu izsīkšana, kas ļaus radīt Amplats un Implats/LPD dominējošu duopola stāvokli pasaules platīna un rodija tirgos – tātad arī Kopienā, kas ir būtiska šo pasaules tirgu sastāvdaļa.

94      Pretēji prasītājas apgalvojumiem šis dominējošais stāvoklis nebūs atkarīgs no koncentrācijas rezultātā izveidotā uzņēmuma un Amplats turpmākās rīcības, bet gan radīsies saistībā ar paša tirgus īpašībām un struktūras izmaiņām. Atsaucoties uz duopola dalībnieku rīcību nākotnē, prasītāja neņem vērā atšķirību starp dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas varētu notikt tuvākā vai tālākā nākotnē un kas varētu vai nevarētu tikt pakļauta kontrolei ar EK līguma 85. un/vai 86. pantā paredzētajiem līdzekļiem, un šo uzņēmumu un tirgus struktūras izmaiņām, kuras šī koncentrācija izraisīs. Ir tiesa, ka minētā koncentrācija varētu neizraisīt tūlītēju dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo tas ir atkarīgs no lēmumiem, kurus duopola dalībnieki varētu pieņemt nākotnē. Tomēr minētā koncentrācija tūlīt un tieši radīs apstākļus, kuros dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana būtu ne vien iespējama, bet arī saimnieciski izdevīga, jo minētā koncentrācija būtiski traucēs efektīvu konkurenci šajos tirgos, radot paliekošas minēto tirgu struktūras izmaiņas.

95      Tādējādi šai koncentrācijai būtu bijusi tūlītēja ietekme Kopienā.

96      Attiecībā uz būtiska iespaida kritēriju jāpiezīmē, ka Komisija, kā minēts šā sprieduma 297. punktā, atbilstoši visām nepieciešamajām juridiskajām normām ir pierādījusi, ka minētā koncentrācija radītu stabilu dominējošu duopola stāvokli pasaules platīna un rodija tirgos.

97      Prasītāja nevar apgalvot, ka minētā koncentrācija neatstās būtisku iespaidu uz Kopienu saistībā ar koncentrācijā iesaistīto personu nelielo tirdzniecības apjomu un nelielo tirgus daļu EEZ. Kaut arī koncentrācijas rezultātā izveidotā uzņēmuma tirdzniecības apjoma līmenis Rietumeiropā (20 % no pasaules pieprasījuma) un Kopienas tirgus daļa ([..] % attiecībā uz platīnu) jau ir pietiekams pamatojums Kopienas kompetencei attiecībā uz minēto koncentrāciju, potenciālais koncentrācijas iespaids neapšaubāmi būtu lielāks, nekā to nosaka šie skaitļi. Tā kā minētās koncentrācijas iespaidā pasaules platīna un rodija tirgos tiktu radīts dominējošs duopola stāvoklis, ir skaidrs, ka tajos tirdzniecības pasākumos Kopienā, uz kuriem minētā koncentrācija atstātu iespaidu, tiktu ietverti ne tikai Implats/LPD tirdzniecības apjomi, bet arī Amplats tirdzniecības apjomi (apmēram 35–50 %), kuri Rietumeiropas tirgos veidotu ļoti būtisku platīna un rodija tirdzniecības daļu un daudz lielāku kopējo Implats/LPD un Amplats tirgus daļu (apmēram no [..] līdz 65 %).

98      Visbeidzot, nevar pieņemt prasītājas argumentu, ka dominējoša stāvokļa radīšana, uz kuru Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, attiecas uz Kopienu tikpat lielā mērā kā uz jebkuru citu kompetentu iestādi un pat mazākā mērā nekā uz citām kompetentām iestādēm. Fakts, ka pasaules tirgus mērogā minētā koncentrācija iespaidos arī citas valstis, nav iemesls, kura dēļ Kopiena nevarētu kontrolēt tādu koncentrāciju, kuras rezultātā radies dominējošais stāvoklis būtiski iespaidos konkurenci kopējā tirgū.

99      Tādējādi ir noraidāmi argumenti, ar kuriem prasītāja noliedz iespēju, ka minētā koncentrācija varētu atstāt būtisku ietekmi uz Kopienu.

100    Attiecībā uz paredzamā iespaida kritēriju no visa iepriekš teiktā izriet, ka pastāvēja reāla iespēja paredzēt, ka dominējoša duopola stāvokļa radīšana pasaules tirgū radītu būtiskus šķēršļus konkurencei Kopienā, kas ir šā tirgus integrāla sastāvdaļa.

101    No tā izriet, ka Regulas Nr. 4064/89 piemērošana ierosinātajai koncentrācijai atbilst starptautiskajām publiskajām tiesībām.

102    Jāpārbauda arī, vai Kopiena, īstenojot šādu kompetenci, ir pārkāpusi neiejaukšanās principu vai proporcionalitātes principu.

103    Ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka, pamatojoties uz neiejaukšanās principu, Komisijai bija jāatturas no minētās koncentrācijas aizliegšanas, lai izvairītos no piekritības strīda ar Dienvidāfrikas varas iestādēm, un nav jāizskata jautājums par to, vai starptautiskajās tiesībās pastāv šāda norma. Jāpiebilst, ka nebija nekāda strīda starp Dienvidāfrikas valdības un Kopienas pieprasīto rīcību, jo Dienvidāfrikas konkurences iestādes 1995. gada 22. augusta vēstulē tikai izteica secinājumu par to, ka minētais koncentrācijas nolīgums nav pretrunā konkurences politikai, nevis pieprasīja šādas vienošanās noslēgšanu (šajā sakarā skat. spriedumu Celulozes lietā, 20. punkts).

104    Dienvidāfrikas valdība 1996. gada 19. aprīļa vēstulē nebūt neapšaubīja Kopienas kompetenci lemt par attiecīgo koncentrāciju, bet pirmām kārtām pauda vispārēju rīcības principu, saskaņā ar kuru, ņemot vērā izrakteņu izmantošanas stratēģisko nozīmi Dienvidāfrikas Republikas tautsaimniecībā, var iesaistīties konkrētās slepenās vienošanās, ja tādas būtu, nevis īpaši uzsvēra Gencor un Lonrho ierosinātās koncentrācijas radītās industriālās vai citādas priekšrocības. Dienvidāfrikas valdība tikai pauda uzskatu, ka, ņemot vērā Amplats saimniecisko potenciālu, ierosinātā koncentrācija varētu neradīt konkurences traucējumus un šķēršļus citu PSM piedāvājuma avotu un citu ražotāju ieiešanai Dienvidāfrikas tirgū ar jaunu ieguves koncesiju piešķiršanas palīdzību.

105    Visbeidzot, ne prasītāja, ne Dienvidāfrikas valdība 1996. gada 19. aprīļa vēstulē papildus vienkāršai principa paušanai nav norādījušas, kā ierosinātā koncentrācija iespaidotu Dienvidāfrikas Republikas būtiskās saimnieciskās un/vai komerciālās intereses.

106    Attiecībā uz argumentu, ka Kopiena nevar būt kompetenta attiecībā uz koncentrācijām, pamatojoties uz nākotnē iespējamu un hipotētisku rīcību, proti, uz to, ka uzņēmumi, kas darbojas attiecīgajā tirgū, varētu rīkoties saskaņā ar slepenu vienošanos, ja šāda rīcība saskaņā ar EK līgumu varētu būt vai nebūt Kopienas kompetencē, jākonstatē, kā norādīts iepriekš saistībā ar jautājumu par to, vai koncentrācijai būs tūlītējs iespaids, ka, ņemot vērā, ka arī nākotnē iespējamās ļaunprātīgās stāvokļa izmantošanas risks varētu būt jebkuras kompetentas konkurences uzraudzības iestādes tiesiskās intereses, galvenais koncentrācijas kontroles īstenošanas mērķis Kopienas līmenī ir nodrošināt, lai uzņēmumu pārstrukturēšanas dēļ nerastos tāds uzņēmuma saimnieciskās varas stāvoklis, kas varētu būtiski traucēt efektīvu konkurenci kopējā tirgū. Tādējādi Kopienas kompetence pirmkārt un galvenokārt ir pamatojama ar nepieciešamību novērst tādu tirgus struktūru izveidošanu, kuras varētu radīt vai nostiprināt dominējošu stāvokli, nevis ar nepieciešamību iegūt tiešu kontroli pār iespējamiem dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem.

107    Tātad nav jālemj par to, vai Dienvidāfrikas Konkurences pārvaldes 1995. gada 22. augusta vēstulē ir pausta galīgā nostāja attiecībā uz minēto koncentrāciju, vai Dienvidāfrikas valdība ir vai nav varas iestāde, kas atbildīga par konkurences lietām, un, visbeidzot, par Dienvidāfrikas konkurences tiesību piemērojamības jomu. Tāpēc nav jāapmierina prasība veikt pierādījumu savākšanu un procesa organizatoriskos pasākumus, kuru prasītāja izteikusi 1996. gada 3. decembra vēstulē.

108    Tādos apstākļos apstrīdētais Komisijas lēmums nav pretrunā ne Regulai, ne starptautisko publisko tiesību normām, uz kurām atsaucas prasītāja.

109    Šo pašu iemeslu dēļ ir noraidāms iebildums, kurš pamatots ar EK līguma 184. pantu, proti, ka Regula esot prettiesiska, jo piešķir Komisijai kompetenci attiecībā uz koncentrāciju, kas tiek īstenota starp Gencor un Lonrho.

110    Attiecībā uz argumentāciju apstrīdētajā lēmumā, kas pamato Kopienas kompetenci piemērot Regulu minētajai koncentrācijai, jāuzsver, ka paskaidrojumi, kas izteikti apstrīdētā lēmuma 4., 13.–18., 204.–206., 210. un 213. punktā, saskaņā ar EK līguma 190. pantu atbilst Komisijai saistošajam pienākumam pamatot savus lēmumus, lai dotu iespēju Kopienas tiesām īstenot savas pārskatīšanas tiesības, pusēm – aizstāvēt savas tiesības, un visām ieinteresētajām personām – noskaidrot apstākļus, kādos Komisija piemērojusi EK līgumu un tā izpildes noteikumus.

111    Tādējādi abas izskatītās prasības par tiesību akta atcelšanu ir noraidāmas, un nav jāapmierina prasība veikt pierādījumu savākšanu un procesa organizatoriskos pasākumus, kuru prasītāja izteikusi 1996. gada 3. decembra vēstulē.

 II – Prasība par Regulas 2. panta pārkāpumu tādā ziņā, ka Komisija nav pilnvarota novērst koncentrācijas, kuru dēļ tiek radīts vai nostiprināts kopīgs dominējošais stāvoklis, un par EK līguma 190. panta pārkāpumu

 Prasītājas argumenti

112    Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 nevarot aizliegt kopīga dominējošā stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanos.

113    No Regulas formulējuma izvērtējuma izrietot, ka kopīgā dominējošā stāvokļa jēdziens ir izslēgts no tās piemērojamības. Atšķirībā no EK līguma 86. panta Regulas 2. panta 3. punktā neesot nekādas norādes uz kopīgā dominējošā stāvokļa jēdzienu. Tādējādi Komisija neesot pilnvarota uz šā pamata aizliegt koncentrāciju.

114    Turklāt Regulas piecpadsmitajā apsvērumā, kurā definēta pazīme, pēc kuras tiek noteikta konkrētas koncentrācijas atbilstība kopējam tirgum, sevišķi gadījumos, kad iesaistīto uzņēmumu tirgus daļa nepārsniedz 25 %, minēts, ka Regula nepieļauj iespēju aizliegt koncentrāciju, pamatojoties uz to, ka koncentrācijas dēļ rodas kopīgs dominējošais stāvoklis. Oligopolistiskos tirgos divu to dalībnieku koncentrācijas dēļ ne vienmēr tiekot izveidots apvienots uzņēmums, kura tirgus daļa pārsniedz 25 %. Kopīgā dominējošā stāvokļa dalībniekus, kuri nav iesaistīti koncentrācijā, Regulas nozīmē nevarot uzskatīt par “attiecīgajiem uzņēmumiem”.

115    Prasītāja atsaucas uz Regulas izstrādes priekšdarbiem un piebilst, ka tās pieņemšanas gaitā kopīgā dominējošā stāvokļa jēdziens ir ticis apspriests. Tādējādi fakts, ka Regulā nav iekļauts oligopola dominējošā stāvokļa jēdziens, nav izskaidrojams ar neuzmanības kļūdu, bet gan ir apzināts izlaidums, jo dalībvalstis Padomē nespēja panākt vienošanos šajā jautājumā. Šajā ziņā būtu nekorekti un nevajadzīgi interpretēt Regulu tādā veidā, kas nesaskanētu ar to intensīvo pārrunu rezultātu, kuras Padomē tika rīkotas Regulas pieņemšanas laikā.

116    Apvienotās Karalistes, Vācijas un Francijas koncentrācijas kontroles noteikumi pretstatā Regulai īpaši ietver kopīgo dominējošo stāvokli. Turklāt šajās valstīs ir noteikta īpaša procedūra, kurā tiek iesaistītas visas sabiedrības, kuras tiek turētas aizdomās par līdzdalību oligopolā.

117    Regulas 2. panta 3. punkta interpretācija, kas ietvertu kopīgā dominējošā stāvokļa jēdzienu, radītu divas īpašas juridiskas problēmas, pārkāpjot EK līguma pamatprincipus, proti, tiesiskās noteiktības principu un trešo personu procesuālās tiesības.

118    Tāda interpretācija būtu pretrunā juridiskās noteiktības principam, it īpaši attiecībā uz sodiem, kurus saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 var uzlikt uzņēmumiem.

119    Attiecībā uz trešo personu procesuālajām tiesībām prasītāja apgalvo, ka, lai gan praksē procedūras gaitā Komisija apspriežas ar attiecīgā tirgus trešajām personām un atļauj tām izteikt apsvērumus un būt klāt tiesas sēdēs, tās nesaņem tādas pašas tiesības un tādu pašu attieksmi kā koncentrācijā iesaistītie uzņēmumi; tas liecina par to, ka Regula Nr. 4064/89 neattiecas uz kopīgā dominējošā stāvokļa situācijām.

120    Ir ļoti svarīgi, lai tādās koncentrācijas lietās, kuras saistītas ar pasākumiem, kurus veic ārpuskopienas valstī, Regula tiktu piemērota tikai ciešā saskaņā ar tās noteikumiem, it īpaši tādās lietās, kuru gadījumā valsts valdība, konkrētajā gadījumā Dienvidāfrikas valdība, paziņo, ka slepenas vienošanās būtu kontrolējamas tad, ja tās būtu notikušas, nevis tikai paredzamas.

121    Prasītāja piebilst, ka 1992. gada 22. jūlija Lēmumā 92/553/EEK, kas attiecas uz lietas izskatīšanu saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 (spriedums lietā IV/M.190 – Nestlé pret Perrier), (OV L 356, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par spriedumu lietā “Nestlé pret Perrier””) Komisija, interpretējot Regulas 2. pantu, konstatējusi, ka gadījumā, ja nebūtu kontroles pār koncentrācijām, kuru dēļ rodas vai nostiprinās kopīgais dominējošais stāvoklis, tiktu apdraudēts EK līguma 3. panta g) apakšpunktā formulētais pamatmērķis – nodrošināt, lai iekšējā tirgū netiktu traucēta konkurence. Pēc prasītājas domām, Komisija 16. ziņojumā par konkurences politiku ir apstiprinājusi, ka šāda riska iespēja nepastāv. Minētajā ziņojumā Komisija ņēma vērā faktu, ka tā var piemērot EK līguma 86. pantu, lai kontrolētu kopīgā dominējošā stāvoklī esošo uzņēmumu ļaunprātīgu šāda stāvokļa izmantošanu. Katrā ziņā šajā lietā Komisijas pilnvaras nosakot Regula, nevis vispārējās politikas mērķis novērst iespējamu pret konkurenci vērstu rīcību. Tādējādi Komisijas pilnvaras darbojoties vienīgi tad, ja koncentrācija rada vai nostiprina dominējošu stāvokli, tādējādi traucējot efektīvu konkurenci, nevis tad, ja šī koncentrācija tikai varētu traucēt efektīvu konkurenci.

122    Visbeidzot, Regulas piemērojamība koncentrācijai, kuras dēļ tiktu radīts kopīgs dominējošs stāvoklis, bez jebkāda juridiska šādas piemērojamības pamatojuma ir EK līguma 190. panta pārkāpums.

 Pirmās instances tiesas secinājumi

123    Regulas Nr. 4064/89 2. panta 3. punkts nosaka:

“Koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.”

124    Rodas jautājums, vai vārdi “kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli” ir attiecināmi vienīgi uz individuālā dominējošā stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanu, vai tie attiecas arī uz kopīgo dominējošo stāvokli, proti, uz divu un vairāku uzņēmumu dominējošo stāvokli.

125    No Regulas 2. panta formulējuma nav secināms, ka Regula ir piemērojama vienīgi tādai koncentrācijai, kuras rezultātā tiek radīts vai nostiprinās individuālais dominējošais stāvoklis, proti, dominējošs stāvoklis, kas ir koncentrācijā iesaistītām personām. Regulas 2. pants, atsaucoties uz “koncentrāciju, kuras rezultātā tiek radīts vai nostiprināts dominējošs stāvoklis”, pats par sevi neliedz iespēju piemērot Regulu gadījumos, kad koncentrācijas rezultātā tiek radīts vai nostiprināts kopīgais dominējošais stāvoklis, t.i., dominējošs stāvoklis, kāds ir koncentrācijā iesaistītajai personai un vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kuri nav šīs koncentrācijas dalībnieki (iepriekš minētais spriedums lietā “Francija u.c./Komisija”, 166. punkts).

126    Prasītājai nav pamata apgalvot, ka sakarā ar to, ka Regulas pieņemšanas laikā dažu valstu tiesiskajā sistēmā bija īpaši noteikumi par tādas koncentrācijas kontroli, kuras rezultātā rodas vai nostiprinās kopīgais dominējošais stāvoklis, Padomes apzinātā izvēle neieviest šo noteikumu šajā Regulā nepārprotami varētu nozīmēt, ka šī Regula neietver kopīgā dominējošā stāvokļa situācijas. Izraudzītais neitrālais formulējums Regulas 2. panta 3. punktā nenozīmē, ka kopīgā dominējošā stāvokļa rašanās vai nostiprināšanās gadījumos Regula automātiski nav piemērojama.

127    Visbeidzot, jāpiebilst, ka tie dalībvalstu tiesību akti, lai arī cik specifiski tie būtu, kuri kopīgā dominējošā stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas gadījumos bija piemērojami pirms Regulas stāšanās spēkā, saskaņā ar Regulas 21. panta 2. punktu šādu koncentrāciju gadījumos vairs nav piemērojami. Ņemot vērā prasītājas argumentus, būtu jāpieņem, ka visas tās dalībvalstis, proti, cita starpā Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un citas, kuru koncentrācijas kontroles sistēmas tika piemērotas kopīgā dominējošā stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas gadījumos, būtu atteikušās no šīs kontroles formas attiecībā uz Kopienas mēroga koncentrācijām. Tā kā nekādas nepārprotamas pazīmes par to neliecina, nevar pieņemt, ka tāda būtu bijusi dalībvalstu griba.

128    Par prasītājas argumentāciju attiecībā uz Regulas izstrādes priekšdarbiem jāpiebilst, ka, interpretējot kādu tiesību aktu, īpaša uzmanība jāpievērš nevis nostājai, kādu šā akta projekta apspriešanas laikā paudusi viena vai otra dalībvalsts, bet gan akta formulējumam un mērķiem.

129    Regulas izstrādes priekšdarbi nesniedz nepārprotamu izskaidrojumu Regulas autoru nolūkam attiecībā uz termina “dominējošais stāvoklis” piemērojamības jomu. Tādos apstākļos tie nav izmantojami apstrīdētā jēdziena interpretēšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 167. punkts).

130    Katrā ziņā tas, ka pēc Regulas pieņemšanas dažas dalībvalstis, it īpaši Francija, apstrīdēja viedokli, ka šo Regulu varētu piemērot kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumā, nenozīmē, ka Regula nav piemērojama tamlīdzīgās situācijās. Tā kā nostāja, kādu dalībvalstis paudušas tajā laikā, kad notika apspriešana Padomē, neuzliek šīm valstīm nekādas saistības, ir pieļaujama iespēja, ka viena no dalībvalstīm pēc tiesību akta apstiprināšanas var mainīt viedokli vai arī nolemt ierosināt Kopienu tiesām izskatīt jautājumu par tiesību akta likumību.

131    Tādējādi Regula Nr. 4064/89, it īpaši tās 2. pants, ir jāinterpretē, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu.

132    Ir jāizskata prasītājas arguments par to, ka Regulas uzbūve nepieļauj tās piemērojamību kopīgā dominējošā stāvokļa situācijās. Pamatojot apgalvojumu par šādas piemērojamības nepieļaujamību, prasītāja atsaucas uz Regulas Nr. 4064/89 piecpadsmitajā apsvērumā noteikto 25 % robežlielumu.

133    Minētajā apsvērumā ir norādīts:

“[..] koncentrācijas, kas attiecīgo uzņēmumu ierobežotās tirgus daļas dēļ nespēj traucēt efektīvu konkurenci, var tikt uzskatītas par saderīgām ar kopējo tirgu; [..] neskarot EK līguma 85. un 86. pantu, par šo ietekmi ir norādījums, jo īpaši, ja attiecīgo uzņēmumu tirgus daļa kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā nepārsniedz 25 %.”

134    Kā Komisija pareizi norāda, norāde uz 25 % tirgus daļas robežlielumu nav izmantojama, lai pamatotu ierobežojošu Regulas interpretāciju. Tā kā oligopolistiski tirgi, kuros vienam no kopīgi dominējošajiem uzņēmumiem pieder tirgus daļa, kas ir mazāka par 25 %, ir relatīvi reti, ar šo norādi nevar pamatot kopīgu dominējošu stāvokļu gadījumu izslēgšanu no Regulas piemērojamības jomas. Biežāk ir sastopami oligopolistiski tirgi, kuros dominējošajiem uzņēmumiem pieder vairāk nekā 25 % tirgus daļu. Tādējādi tirgus struktūras, kas veicina oligopolistisku rīcību, lielākoties ir tādas, kurās diviem, trim vai četriem piegādātājiem katram pieder apmēram vienāda tirgus daļa, piemēram, diviem piegādātājiem katram pieder 40 % tirgus, trim piegādātājiem katram pieder 25–30 % tirgus, vai četriem piegādātājiem katram pieder apmēram 25 % tirgus. Visas šīs struktūras atbilst Regulas piecpadsmitajā apsvērumā noteiktajam robežlielumam.

135    Turklāt, kā nepārprotami formulēts piecpadsmitajā apsvērumā, šis robežlielums ir noteikts tikai kā vadlīnija un tas nekādā formā nav iekļauts nevienā no Regulas noteikumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Francija u.c./Komisija, 176. punkts).

136    Tādējādi ar Regulas 2. panta 3. punkta interpretāciju, atsaucoties uz tās preambulas piecpadsmito apsvērumu, nevar pamatot prasītājas viedokli, ka Regula nav piemērojama kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumiem.

137    Ir jāizskata nākamais prasītājas arguments par tiesiskās noteiktības principu un tiesībām tikt uzklausītam.

138    Prasītāja uzskata, ka, it īpaši ņemot vērā sodus, ko saskaņā ar Regulu var uzlikt uzņēmumiem, 2. panta 3. punkta parastās nozīmes paplašināšana un tā darbības jomas attiecināšana uz kopīgā dominējošā stāvokļa situācijām ir uzskatāma par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.

139    Jautājums, kas faktiski izriet no izskatāmās prasības, ir par to, vai pareizā Regulas interpretācija ir tā, ko aizstāv Komisija. Ja tā ir pareizā, tad lēmums no šā viedokļa ir likumīgs un tiesiskās noteiktības princips nav pārkāpts. Turpretim, ja pareizā Regulas interpretācija ir prasītājas izvirzītā, tad lēmums nav tiesisks tā pieņēmēja kompetences trūkuma dēļ, un tādā gadījumā nav jālemj par to, vai ir pārkāpts tiesiskās noteiktības princips.

140    Tādējādi prasītājas arguments ir maldīgs.

141    Attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu Regulas Nr. 4064/89 18. pants nosaka:

“1.      Pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas atbilstoši 7. panta 2. un 4. punktam, 8. panta 2. punkta otrajai daļai un 3. –5. punktam, kā arī 14. un 15. pantam Komisija dod attiecīgajām personām, uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām iespēju visās procedūras stadijās līdz konsultācijām ar Padomdevēju komiteju izteikt savu viedokli par iebildumiem, kas pret tām izvirzīti.

[..]

3.      Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem abas puses spējušas iesniegt savus apsvērumus. Lietvedībā pilnīgi jāievēro tiesības uz aizstāvību. Lietas dokumenti ir pieejami vismaz tieši iesaistītajām pusēm, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses aizsargāt savus komercnoslēpumus.

4.      Ciktāl Komisija vai dalībvalstu kompetentās iestādes uzskata par nepieciešamu, tās var uzklausīt arī citas fiziskas vai juridiskas personas. Fiziskām vai juridiskām personām, kas izrāda pietiekamu interesi, jo īpaši attiecīgo uzņēmumu administrācijas vai pārvaldes institūciju locekļiem vai to darbinieku atzītiem pārstāvjiem pēc lūguma iesniegšanas ir tiesības tikt uzklausītiem [tiesības uz aizstāvību].”

142    Pretēji prasītājas argumentiem minētie noteikumi automātiski neliedz oligopola dalībniekiem, kuri nav koncentrācijā iesaistītās personas, izmantot tādas pašas tiesības uz aizstāvību, kādas ir uzņēmumiem, kuri ir koncentrācijā iesaistītās personas.

143    Saskaņā ar Regulas 18. pantā noteikto sistēmu aizsardzības līmenis, kurš tiek nodrošināts kādam konkrētam uzņēmumam attiecībā uz tā tiesībām uz aizstāvību, ir atkarīgs tikai no tā, vai šis uzņēmums tiek uzskatīts par iesaistīto uzņēmumu, tieši iesaistīto personu vai pamatoti ieinteresēto trešo personu, un šis jautājums savukārt ir atkarīgs no tā, vai Komisijai pieņemamais lēmums varētu to negatīvi iespaidot. No tā izriet, ka uzņēmumi, kuri ir oligopola dalībnieki, bet nav iesaistīti koncentrācijā, ir jāuzskata par tieši iesaistītām personām un tiem ir tādas pašas procesuālās tiesības kā koncentrācijā iesaistītajām personām.

144    No otras puses, ja Komisijas lēmums nevar negatīvi iespaidot uzņēmumus, kuri nav iesaistīti šajā koncentrācijā, minētajiem uzņēmumiem ir tiesības uz aizstāvību tikai tādā gadījumā, ja tie spēj pierādīt pamatotu ieinteresētību atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 18. panta 4. punktam; tāda pieeja atbilst Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrai attiecībā uz trešo personu procesuālajām tiesībām.

145    Pat pieņemot, ka Komisijas atzinums par to, ka ierosinātā koncentrācija radītu vai nostiprinātu tajā iesaistīto uzņēmumu un kādas trešās personas dominējošo stāvokli, var negatīvi iespaidot šādu trešo personu, ir jāņem vērā, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuru iznākumā var tikt noteikts pasākums, kas negatīvi iespaido konkrētu personu, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kurš jāievēro pat tajos gadījumos, kad nav nekādu normu attiecībā uz procedūru (šajā saistībā skat. Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp.; 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c., Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Francija u.c./Komisija, 174. punkts).

146    Ņemot vērā šo principu, faktu, ka Kopienas likumdevējs nav Regulā tieši paredzējis procedūru, kas nodrošinātu to trešās personas uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, kuri tiek turēti aizdomās par kopīgo dominējošo stāvokli kopā ar koncentrācijā iesaistītajiem uzņēmumiem, nevar uzskatīt par izšķirīgu pierādījumu tam, ka Regula nav piemērojama kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Francija u.c./Komisija, 175. punkts).

147    Tātad arguments par trešo personu procesuālajām tiesībām nav pieņemams.

148    Tā kā Regulas, it īpaši tās 2. panta interpretējumi, kas pamatoti ar to formulējumiem un ar Regulas izstrādes priekšdarbiem un sistēmu, neļauj noteikt precīzu to piemērojamības jomu attiecībā uz izskatāmā dominējošā stāvokļa veidu, minētie tiesību akti ir interpretējami, ievērojot to mērķi (šajā saistībā skat. Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedumu lietā 11/76 Nīderlande/Komisija, Recueil, 245. lpp., 6. punkts; 1996. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/95 un C‑268/95 Merck un Beecham, Recueil, I‑6285. lpp., 19.–25. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Francija u.c./Komisija, 168. punkts).

149    Kā izriet no Regulas pirmajiem pieciem apsvērumiem, tās pamatmērķis, ņemot vērā EK līgumā, it īpaši tā 3. panta f) apakšpunktā (pēc Līguma par Eiropas Savienību stāšanās spēkā – EKL 3. panta g) apakšpunkts) noteiktos mērķus, ir nodrošināt, lai uzņēmumu reorganizācija, it īpaši iekšējā tirgus veidošanas dēļ, neradītu paliekošus konkurences traucējumus. Regulas Nr. 4064/89 piektā apsvēruma beigu daļā teikts, ka “Kopienas tiesību aktos šā iemesla dēļ jāiekļauj nosacījumi, kas reglamentē šādas koncentrācijas, kas ievērojami var traucēt efektīvu konkurenci kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā” (šajā saistībā skat. spriedumu lietā Francija u.c./Komisija, 169. punkts).

150    Turklāt no Regulas sestā, septītā, desmitā un vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka atšķirībā no EK līguma 85. un 86. panta tā ir piemērojama visām Kopienas mēroga koncentrācijām, ja tās sakarā ar savu paredzamo iespaidu uz konkurences struktūru Kopienas teritorijā izrādītos neatbilstīgas EK līgumā paredzētajai netraucētai konkurences sistēmai (spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 170. punkts).

151    Koncentrācija, kuras dēļ rodas vai nostiprinās koncentrācijā iesaistīto personu un kādas tajā neiesaistītas personas dominējošais stāvoklis, neatbilst EK līgumā paredzētajai netraucētai konkurences sistēmai. Tādējādi, ja pieņemtu, ka Regula ir piemērojama vienīgi attiecībā uz koncentrācijā iesaistīto personu dominējoša stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanu, tās iepriekš minētajā apsvērumā norādītais mērķis daļēji netiktu sasniegts. Regulai tādējādi tiktu liegts samērā nozīmīgs lietderīgās iedarbības aspekts, kas nav nepieciešams no Kopienas koncentrācijas kontroles sistēmas vispārējās struktūras viedokļa (spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 171. punkts).

152    Argumenti, kuri attiecas, pirmkārt, uz faktu, ka Regula ir piemērojama tādai uzņēmumu koncentrācijai, kuru pamatdarbības vieta nav Kopiena, otrkārt, uz iespēju, ka Komisija saskaņā ar EK līguma 86. pantu varētu būt tiesīga kontrolēt kāda oligopola dalībnieka pret konkurenci vērstu rīcību, nav uzskatāmi par tādiem, kas ļautu apstrīdēt Regulas piemērojamību tāda kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumā, kura rašanās ir saistīta ar koncentrāciju.

153    Attiecībā uz pirmo no minētajiem argumentiem jāpiebilst, ka Regulas piemērojamība kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumā nav atkarīga no tās teritoriālās piemērojamības.

154    Attiecībā uz iespēju piemērot EK līguma 86. pantu jāpiebilst, ka no tā nav iespējams secināt, ka Regula nebūtu piemērojama kopīgajam dominējošam stāvoklim, jo tādā gadījumā tāds pats pamatojums būtu attiecināms arī uz viena uzņēmuma dominējošo stāvokli, kas liktu secināt, ka Regula vispār nav nepieciešama.

155    Turklāt, tā kā saskaņā ar EK līguma 86. pantu ir pieļaujama tikai dominējošā stāvokļa nostiprināšanās, nevis tās radīšanas kontrole (spriedums iepriekš minētajā lietā Europemballage un Continental Can/Komisija, 26. punkts), tas, ka Regula netiktu piemērota attiecībā uz koncentrācijām, kuras rada dominējošu stāvokli, izraisītu Kopienas koncentrācijas kontroles sistēmas nepilnības, kuras varētu apdraudēt pienācīgu kopējā tirgus darbību.

156    No iepriekš minētā jāsecina, ka kopīgais dominējošais stāvoklis ietilpst Regulas darbības jomā, kā to noteikusi arī Tiesa pēc tiesas sēdes 1998. gada 18. februārī spriedumā lietā Francija u.c./Komisija (178. punkts).

157    Tādējādi Komisijai nebija pienākums iekļaut apstrīdētajā lēmumā jebkādus pamatojumus attiecībā uz Regulas piemērojamību kopīgā dominējošā stāvokļa gadījumos, it īpaši tādēļ, ka tā jau bija paudusi savu viedokli šajā jautājumā gan ikgadējā ziņojumā par konkurences politiku, gan arī citās koncentrācijas lietās, tostarp lēmumā par spriedumu lietā “Nestlé pret Perrier”. Tādējādi apgalvojums, ka ir pārkāpts EK līguma 190. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu, nav pamatots.

158    Izskatāmie prasības pamati tādējādi ir noraidāmi.

 III – Prasība par Regulas 2. panta pārkāpumu tādā ziņā, ka Komisija ir nepareizi atzinusi, ka minētā koncentrācija radīs kopīgo dominējošo stāvokli, un par EK līguma 190. panta pārkāpumu

 A – Apstrīdētais lēmums

159    Lai secinātu, ka radīsies Implats/LPD un Amplats kopīgais dominējošais stāvoklis, kura rezultātā kopējā tirgū tiks būtiski traucēta efektīva konkurence (apstrīdētā lēmuma 219. punkts), Komisija izteica šādus konstatējumus (74.–214. punkts):

–        kaut gan platīnmetālu saimes metāli (platīns, pallādijs, rodijs, irīdijs, rutēnijs un osmijs) dabā ir sastopami vienā un tajā pašā rūdā, tie tomēr nav savstarpēji aizvietojami tādā mērā, lai varētu pieņemt, ka tie veido viena ražojuma tirgu, tādējādi katram PSM ir savs ražojuma tirgus;

–        PSM ir augstvērtīgas preces, kuras visā pasaulē tiek pārdotas ar vienādiem noteikumiem, tādējādi katram platīnsaimes metālam ir vienots pasaules tirgus;

–        pasaules platīna un rodija tirgiem ir raksturīga ražojuma viendabība, augsta tirgus pārredzamība, no cenas neatkarīgs pieprasījums esošajā cenu kategorijā, mērens pieprasījuma pieaugums, pilnvērtīga ražošanas tehnoloģija, sarežģīta ieiešana tirgū, augsts uzņēmumu koncentrācijas līmenis, finansiālie sakari un kontakti starp vairāku tirgu piegādātājiem, zema pircēja spēja ietekmēt iegādes nosacījumus un zems konkurences līmenis, jo vēl nesenā pagātnē šajos tirgos bija vērojami tikai daži konkurences elementi;

–        pēc koncentrācijas Implats/LPD un Amplats katrai piederētu apmēram 35 % liela pasaules platīna tirgus daļa (kopējā tirgus daļa būtu apmēram 70 %), kas pēc paredzamā Krievijas iegulu izsīkuma paaugstinātos līdz 40 % katrai (kopējā tirgus daļa būtu apmēram 80 %), un katrai no šīm sabiedrībām piederētu 50 % no kopējās 89 % daļas novērtētajās pasaules PSM rezervēs;

–        pēc koncentrācijas Implats/LPD un Amplats būtu vienādas izmaksu struktūras;

–        koncentrācija neapšaubāmi novērstu konkurences draudus, ar kuriem LPD līdz šim saskārusies tirgū;

–        pēc koncentrācijas Krievija tirgū būtu tikai nenozīmīgs tirgus dalībnieks;

–        ārējie piedāvājuma avoti, t.i., piegādātāji, kuri nav saistīti ar oligopolu, pārstrādes uzņēmumi, krājumu īpašnieki, izņemot Krieviju, un platīna aizvietošana ar pallādiju nespētu apdraudēt Implats/LPD un Amplats duopola ekonomisko spēku;

–        platīna un rodija tirgos diezin vai ienāktu jauni dalībnieki.

 B – Vispārēji apsvērumi

160    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtie pierādījumi un pamatojumi nav pietiekami, lai pierādītu kopīgā dominējošā stāvokļa konstatējumu šajā lietā, un tie neatbilst pamatojuma standartam, ko nosaka judikatūra attiecībā uz EK līguma 190. pantu.

161    Prasītāja uzskata, ka gadījumā, ja Komisija objektīvajiem platīna un rodija tirgu rādītājiem būtu korekti piemērojusi tos kritērijus, kurus tā agrāk izmantojusi savā lēmumu pieņemšanas praksē, tā nebūtu secinājusi, ka koncentrācijas rezultātā radīsies kopīgais dominējošais stāvoklis.

162    Jāatceras, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 2. panta 3. punktu koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošu stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiek būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

163    Tādējādi, novērtējot kopīgā dominējošā stāvokļa esamību, Komisijai, izmantojot attiecīgā tirgus perspektīvas analīzi, ir jāpierāda, ka attiecīgā koncentrācija radīs situāciju, ka attiecīgajā tirgū efektīvu konkurenci traucēs koncentrācijā iesaistītie uzņēmumi un vēl viens vai vairāki citi uzņēmumi, kuri sakarā ar faktoriem, kas nosaka saites starp tiem, kopā spēj pieņemt kopēju tirgus politiku un ievērojamā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un arī no patērētājiem (spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 221. punkts).

164    Šajā ziņā Regulas pamatnoteikumi, īpaši 2. pants, dod Komisijai zināmu rīcības brīvību, īpaši attiecībā uz saimnieciskiem novērtējumiem (spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 223. punkts).

165    Tādējādi Kopienu tiesām, pārskatot šīs rīcības brīvības īstenošanu, kurai ir būtiska nozīme koncentrācijas ierobežošanas noteikumu piemērojamībā, ir jāņem vērā saimnieciskos noteikumos netieši ietvertā rīcības brīvības robeža, kas ir koncentrācijas noteikumu sastāvdaļa (spriedums lietā Francija u.c./Komisija, 224. punkts).

166    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizskata dažādie prasītājas argumenti.

 C – Iespējamā Gencor un Lonrho kopīgi īstenotā kontrole pār LPD pirms koncentrācijas

 Lietas dalībnieku argumenti

167    Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot piešķīrusi pietiekamu nozīmi visiem tai iesniegtajiem pierādījumiem attiecībā uz situāciju pirms koncentrācijas, kad prasītāja un Lonrho kopīgi īstenojušas kontroli pār LPD. Faktori, saskaņā ar kuriem Komisija secinājusi, ka ierosinātā koncentrācija neatbilst kopējam tirgum, jau esot pastāvējuši pirms šā ierosinājuma. Tādējādi esot grūti izprast, kādas konkurences līmeņa atšķirības minētā koncentrācija varētu radīt kopējā tirgū vai būtiskā šā tirgus daļā.

168    Komisija uzskata, ka pretēji prasītājas apgalvojumam pirms ierosinātās koncentrācijas Gencor un Lonrho nav kopīgi īstenojušas kontroli pār LPD. Kā uzskata Komisija, šis prasītājas apgalvojums ir pretrunā lietas dalībnieku apgalvojumam atbildē uz iebildumu paziņojumu, proti, ka Implats un LPD esot bijušas pilnīgi neatkarīgas sabiedrības un Implats saistība ar LPD izpaudusies vienīgi kā mazākuma akcionāru saistība.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

169    Apstrīdētā lēmuma 114.–121. un 186.–191. punktā Komisija sniedz detalizētu to strukturālo saišu analīzi, kuras pastāvējušas starp Implats un LPD pirms koncentrācijas, kā arī paredzamo koncentrācijas iespaidu uz konkurences struktūru platīna tirgū. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šādu saišu pastāvēšana neliedza LPD iespēju darboties kā neatkarīgai Implats konkurentei, taču pēc koncentrācijas šī neatkarība tiktu zaudēta.

170    Tādējādi ir jāizvērtē, vai minētā koncentrācija varēja ievērojamā mērā mainīt ietekmi, kādu prasītāja varēja īstenot attiecībā uz LPD un līdz ar to arī uz konkurences noteikumiem un struktūru platīna un rodija tirgos, un arī vai, tā kā koncentrācija neradītu nekādas būtiskas esošās tirgus struktūras pārmaiņas, Komisijai tā bija jāatbalsta.

171    Saskaņā ar Akcionāru līguma 8. panta 2. punktu Eastplats un Westplats, t.i., LPD, pastāvīgo pārvaldību un parasto to darbības un komercdarbības kontroli īsteno vienīgi Lonrho ar tās meitas uzņēmuma LMS starpniecību.

172    Minētais pants paredz:

“LMS tiek pilnvarota īstenot katras sabiedrības komercdarbības, saistību un lietu parasto un pastāvīgo pārvaldību un kontroli saskaņā ar pārvaldības vienošanās noteikumiem, un Puses nodrošina, ka parakstīšanas dienā sabiedrības paraksta pārvaldības līgumus ar LMS, pēc kuriem visu sabiedrību lietas kārtos LMS. LSA [Lonrho South Africa] nodrošina, ka LMS regulāri un pilnīgi informē katras sabiedrības valdi par visiem katras sabiedrības komercdarbības materiālajiem aspektiem, iesniedzot (inter      alia) ikmēneša darbības pārskatus.”

173    Turklāt saskaņā ar Akcionāru līguma 8. panta 5. punktu arī LPD produkcijas tirgvedības darbības tiek pakļautas vienīgi Lonrho kontrolei, ko tā īsteno ar tās meitas uzņēmuma Western Metal Sales starpniecību (apstrīdētā lēmuma 117. punkts).

174    Minētais pants nosaka:

“Saskaņā ar galveno Līgumu WPL [Westplats] un EPL [Eastplats] produkcijas, tostarp arī WPL iegūtās izrakteņu produkcijas laišana tirgū un pārdošana tiek īstenota ar WMS [Western Metal Sales] starpniecību [..].”

175    Turklāt 6. panta 3. punkts paredz, ka tikmēr, “kamēr LonrhoGroup pieder 50 % vai vairāk katras sabiedrības akciju kapitāla daļu, katras sabiedrības priekšsēdētāju un rīkotājdirektoru uz noteikto termiņu, un valdes priekšsēdētāju ieceļ LSA”. Šajā ziņā nav apstrīdams, ka LMS kā pārvaldes pakalpojumu sniedzējs uzņēmumam LPD bija privileģētā stāvoklī, jo pārzināja un vadīja LPD komercdarbību un būtiski ietekmēja visu tās komerciālo lēmumu pieņemšanu (apstrīdētā lēmuma 118. punkts).

176    Turklāt faktu, ka Gencor grupa nav īstenojusi nekādu kontroli pār LPD konkurences stratēģiju, apstiprina koncentrācijā iesaistīto personu atbilde uz iebildumu paziņojumu (skat. 5. pielikumu Gencor un Lonrho atbildei uz iebildumu paziņojumu, iedaļas “Gencor un Lonrho īstenotā kontrole pār LPD” 6., 7. un 8. punkts), kurā tās apliecina, ka “gan Implats, gan LPD bija un pašlaik ir pilnīgi atsevišķi uzņēmumi, kuru pastāvīgās pārvaldības funkcijas pilda attiecīgie pārvaldnieki, kuri nekādā veidā nav saistīti viens ar otru”, un ka “Implats līdzdalība LPD bija un ir [..] 27 % akcionāra līdzdalība” (apstrīdētā lēmuma 118. punkts). To apstiprina arī Akcionāru līguma 17. pants, kas nosaka: “Akcionāru [Gencor un Lonrho grupu] savstarpējās attiecības nosaka šā līguma noteikumi, un nevienu līguma noteikumu nevar uzskatīt par personālsabiedrības, kopuzņēmuma u.tml. izveidošanas nodomu [..]”.

177    Visbeidzot, nav apstrīdams, ka, pirmkārt, LPD un Implats, saglabājot atsevišķas tirgvedības nodaļas, pirms koncentrācijas konkurēja viena ar otru un pārdeva savus ražojumus konkrētiem kopējiem klientiem ar dažādiem noteikumiem, piemēram, ar dažādiem piedāvāto atlaižu noteikumiem (apstrīdētā lēmuma 117. punkts), un, otrkārt, ka pēdējā desmitgadē LPD kopā ar Krieviju bija galvenie konkurences dalībnieki tirgū (apstrīdētā lēmuma 174.–177. punkts).

178    No tā izriet, ka Lonrho bija spējīga bez līguma ar Gencor kontrolēt ļoti svarīgu LPD konkurences stratēģijas aspektu, proti, savu tirdzniecības politiku.

179    Taču pēc koncentrācijas šis LPD tirdzniecības politikas aspekts vairs nebūtu bijis vienīgi Lonrho kontrolē, bet gan kopīgā Lonrho un Gencor kontrolē. Darījuma rezultātā Western Metal Sales un LMS tiktu iekļautas jaunā uzņēmumā un līdz ar to visas to ieguves, apstrādes, attīrīšanas un tirdzniecības darbības tiktu apvienotas vienā uzņēmumā Implats/LPD, un tām būtu viena vadība (apstrīdētā lēmuma 120. un 186. punkts).

180    Tādējādi pretēji prasītājas argumentiem koncentrācijas rezultātā tiktu būtiski mainītas LPD konkurences izredzes PSM tirgdarbības jomā.

181    Attiecībā uz ražošanas politiku šādi Akcionāru līguma punkti paredz, ka visi katras LPD sastāvā ietilpstošās sabiedrības lēmumi par jebkuru nozīmīgu kapitālieguldījumu, kas tiktu veikts ārpus jau apstiprinātās programmas, kā arī ikgadējie stratēģiskie plāni un budžets ir apstiprināmi tikai pēc iepriekšējas saskaņošanas ar Gencor un Lonrho:

“6.1. LSA un Implats ir vienlīdzīga pārstāvniecība un balsstiesības sabiedrību valdēs [..].

[..]

8.3.      Akcionāriem ir jāvienojas par lēmumiem par katru turpmāko nozīmīgo kapitālieguldījumu ārpus jau apstiprinātās programmas, kurš attiecas uz kādas sabiedrības komercdarbību, tostarp tās finansēšanu, un par katru nozīmīgu atsavinājumu. Ja akcionāri nespēj vienoties par kādu no minētajiem jautājumiem, akcionāri vēršas pie savstarpēji pieņemama neatkarīga eksperta, kura viedoklim ir izšķirīga nozīme.

8.4.      Neatkarīgi no katras atsevišķas sabiedrības statūtu noteikumiem, to valdes pilnvarām un funkcijām sabiedrības iesniedz pārbaudei un, ja nepieciešams, apstiprināšanai:

[..]

8.4.3. katras sabiedrības ikgadējo stratēģisko plānu un budžetu.”

182    Netiek apstrīdēts, ka Lonrho bija tiesīga bez Gencor atbalsta palielināt esošā LPD produkcijas apjoma līmeni ne vairāk kā par [..] uncēm gadā no esošajām šahtām, veicot nepārtrauktu ieguves procesa pilnveidošanu un likvidējot piedāvājuma vājās vietas (1996. gada martā izveidotais National Economic Research Associates ekonomikas konsultantu pārskats, 5.1. punkts; turpmāk tekstā – “NERA pārskats”).

183    Tomēr prasītāja apgalvo, ka minētā koncentrācija nebūtu mainījusi tās spēju aizkavēt LPD ražošanas jaudas turpmāku palielināšanu virs šā apjoma, kaut gan zināms, ka saskaņā ar Akcionāru līgumu prasītājas piekrišana bija nepieciešama katra nozīmīga kapitālieguldījuma veikšanai un šādu nozīmīgu kapitālieguldījumu skaitā bija arī kapitālieguldījums, kas bija nepieciešams šahtas, kas pazīstama ar nosaukumu [..], paplašināšanai. Kā uzskata prasītāja, tās veto tiesības attiecībā uz ikgadējo stratēģisko plānu un ikgadējo budžetu liedza tai iespēju saņemt šahtas attīstībai nepieciešamo finansējumu (vai nu veikt aizņēmumu bankā, vai arī izmantot klientu finanses) (NERA pārskats, 5.1. punkts).

184    Jāpiebilst, ka no lietas dalībnieku sniegtās informācijas un bijušā Lonrho priekšsēdētāja R. V. Rolenda [R. W. Rowland] iesniegtajiem analīzes datiem izriet, ka, neņemot vērā LPD parādus, tās plānoto attīstību bija iespējams finansēt no pašu līdzekļiem un ka prognozes liecināja, ka ar ierobežotu papildu kapitāla ieguldījumu palīdzību LPD spētu palielināt ražošanas jaudu līdz 900 000 uncēm gadā (apstrīdētā lēmuma 115. punkta beigas un 121. un 191. punkts). [..]

185    No Akcionāru līguma 8. panta 3. punkta izriet, ka gadījumā, ja Gencor un Lonrho nespētu vienoties par LPD turpmāku paplašināšanos, tām vajadzētu pieprasīt neatkarīga eksperta viedokli. Komisija norāda, ka no tā izriet, ka Gencor nebija tiesīga ar uzņēmuma pienācīgu darbību nesaistītu iemeslu dēļ bez pamatojuma noraidīt lēmumu par tāda kapitālieguldījuma veikšanu, kas bija nepieciešams LPD ražošanas jaudas palielināšanai un kas dotu labumu visiem akcionāriem (apstrīdētā lēmuma 191. punkts).

186    Turpretī pēc koncentrācijas pušu finansiālo interešu pārmaiņu dēļ šāds interešu konflikts vairs praktiski nevarētu rasties.

187    Pirms koncentrācijas Gencor kontrolēja Implats un bija 27 % mazākuma akcionārs LPD, kas bija saistīts ar Akcionāru līgumu. Lonrho piederēja 73 % no LPD kapitāla, taču tai nebija nekādas līdzdalības uzņēmumā Implats. Šajos apstākļos, kaut arī pastāv iespēja, ka pirms koncentrācijas Gencor interesēs bija uzspiest lēmumus, kuri bija izdevīgi attiecībā uz pašas kontrolētajām darbībām (un proporcionāli deva lielāku peļņu), t.i., attiecībā uz Implats veiktajām darbībām, ja nepieciešams, rīkojoties par sliktu LPD, tomēr tas neattiecās uz Lonrho, kuras interesēs bija tikai un vienīgi racionāla sava meitas uzņēmuma LPD darbību attīstība, jo Lonrho darbojās PSM tirgos tikai ar LPD starpniecību.

188    Turpretī pēc koncentrācijas šī situācija krasi mainītos, jo gan Gencor, gan Lonrho jaunajā uzņēmumā Implats/LPD piederētu vienādas daļas un tādējādi tām visdrīzāk rastos arī kopējas finansiālās darbības mērķi un intereses vismaz attiecībā uz stratēģiskajiem lēmumiem par jaunā uzņēmuma attīstību. Citiem vārdiem sakot, koncentrācija mainītu divu galveno LPD akcionāru interešu līdzsvaru, tuvinot Gencor un Lonrho viedokļus attiecībā uz jaunā uzņēmuma ražošanas jaudas attīstību, un tādējādi ļautu izveidot duopolistisku struktūru, kurā ietilptu Gencor un Lonrho, no vienas puses, un Amplats – no otras puses.

189    Šo secinājumu puses patiešām ir apstiprinājušas.

190    Apstrīdētā lēmuma 187. punktā konstatēts:

“[..] Kā norādīts cirkulārā, kas adresēts Lonrho akcionāriem un izdots sakarā ar paredzamo apvienošanos:

“Implats un Lonrho iepriekš nav spējušas vienoties par vairākiem jautājumiem, tostarp par Lonrho ierosināto LPD ražošanas darbību paplašināšanas plānu. Valdes locekļi uzskata, ka šāda Lonrho un Gencor interešu apvienošanās vairos paplašinātās Implats vērtību un nāks par labu abu uzņēmumu akcionāriem.””

191    Lēmuma 188. punktā konstatēts:

“Turklāt saskaņā ar [..] iesniegtajiem plāniem interešu izlīdzināšanās pēc apvienošanās ļaus sašaurināt paplašināšanas plānu apjomu, tādējādi izraisot cenu kāpumu, atšķirībā no situācijas, kad apvienošanās nenotiek un abas sabiedrības turpina īstenot savus pašreizējos nākotnes plānus. Respektīvi, [..] tika iesniegti divi dažādi ražošanas scenāriji. Viens no tiem parāda Implats un LPD ražošanas attīstību tad, ja apvienošanās notiktu, bet otrs – tad, ja tā nenotiktu:

a) [..]

b) [..].”

192    Visbeidzot, 189. punktā konstatēts, ka [..], ņemot vērā 1994. gada augustā izveidoto pārskatu, jāuzskata, ka koncentrācija radīs divas galvenās priekšrocības attiecībā uz tirgu (papildus iespējamai izmaksu ekonomijai):

“ [..] pašreizējo ražošanas līmeņu saglabāšana [..] pozitīvi iespaidos [..] cenas”, un turklāt

[..]

apvienotajam koncernam [..] būs lielāka tirgus vērtība nekā apvienoto uzņēmumu pamatvērtība. To nodrošina tā lielums un spēja lielākā mērā ietekmēt tirgu.”

193    Šādos apstākļos Komisija pamatoti uzskatīja, ka, neņemot vērā strukturālās saites starp prasītāju un Lonrho, ko nosaka Akcionāru līgums, ierosinātā koncentrācija pilnīgi likvidētu LPD konkurences draudus, ko tā radīja Implats un Amplats darbībām attiecībā gan uz tirdzniecību, gan uz ražošanu, un tādējādi būtiski iespaidotu līdzšinējo tirgus struktūru.

194    Tādējādi izskatītie apgalvojumi par Lēmuma nepamatotību ir noraidāmi.

 D – Komisijas piemērotā kopīgā dominējošā stāvokļa klasifikācija

 1. Tirgus daļas kritērijs

 Lietas dalībnieku argumenti

195    Prasītāja norāda, ka pušu daļas pasaules platīna tirgū, uz kurām atsaucas Komisija, ir attiecīgi [..] % (Implats) un [..] % (LPD), kas veido kopējo tirgus daļu [..] %. Kopienas tirgū šīs daļas attiecīgi ir [..] % (LPD), [..] % (Implats) un [..] % (kopējā daļa). Tomēr citās apvienošanās kontroles lietās, kurās tika konstatēts kopīgais dominējošais stāvoklis, piemēram, lietās, par kurām tika pieņemts lēmums par spriedumu lietā “Nestlé pret Perrier”, kā arī Komisijas 1993. gada 14. decembra Lēmums 94/449/EK, kurš tika pieņemts attiecībā uz kādu lietu, kas bija ierosināta saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 (lieta IV/M.308 – Kali + Salz/MdK/Treuhand) (OV 1994, L 186, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums Kali und Salz lietā”), kopējā tirgus daļa bija būtiski lielāka nekā šajā gadījumā, tomēr Komisija atļāva īstenot koncentrācijas.

196    Lēmumā par spriedumu lietā “Nestlé pret Perrier” Nestlé un BSN kopējā tirgus daļa bija 82 % no visa attiecīgā tirgus, proti, no Francijas minerālūdens tirgus (šā lēmuma 119. punkts). Minētā koncentrācija tika atļauta ar dažiem noteikumiem.

197    Kali und Salz lietā uzņēmuma Kali und Salz tirgus daļa pieauga no 17 līdz 25 % Kopienas tirgus, neskaitot Vācijas tirgu, un tās rezultātā faktiski tika radīts monopols, kurā bija apvienoti 98 % Vācijas tirgus, kuru uzskatīja par būtisku ģeogrāfisko tirgu ar patstāvīgām tiesībām. Arī šajā gadījumā Komisija ar noteiktiem nosacījumiem atļāva īstenot koncentrāciju.

198    Komisija uzskata, ka prasītājas veiktais koncentrācijā iesaistīto personu tirgus daļas un visu “Nestlé pret Perrier” lietas oligopola dalībnieku kopējās daļas Kopienas tirgū (82 %) salīdzinājums nav korekts tāpat kā salīdzinājums ar Kali und Salz lietu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

199    Regulas Nr. 4064/89 2. panta 3. punktā noteiktā aizlieguma pamatā ir EK līguma 3. panta g) apakšpunktā definētais vispārējais mērķis, proti, izveidot sistēmu, kura nodrošinātu, ka kopējā tirgū netiek traucēta konkurence (Regulas pirmais un septītais apsvērums). Šis aizliegums attiecas uz tādu koncentrāciju, kuras rezultātā tiktu radīts vai nostiprināts dominējošs stāvoklis, kuras sekas būtu būtiski traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā.

200    Šeit minētā dominējošā stāvokļa jēdziens attiecas uz situāciju, kad vienam vai vairākiem uzņēmumiem ir tāds ekonomiskais spēks, ka tie spēj nepieļaut efektīvu konkurenci attiecīgajā tirgū, jo šis ekonomiskais spēks nodrošina tiem iespēju rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un arī no patērētājiem.

201    Dominējošā stāvokļa esamību nosaka vairāki faktori, turklāt katrs no tiem atsevišķi var arī nebūt izšķirīgais. Starp šiem faktoriem ļoti svarīgs faktors ir ļoti lielas tirgus daļas pastāvēšana. Tomēr būtiska tirgus daļa kā dominējošā stāvokļa esamības pierādījums nav nemainīgs faktors. Šā faktora nozīmīgums dažādos tirgos ir dažāds un ir atkarīgs no šo tirgu struktūras, it īpaši no ražošanas, piedāvājuma un pieprasījuma (spriedums iepriekš minētajā lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 39. un 40. punkts).

202    Turklāt būtiski dominējošā stāvokļa esamības pierādījumi ir attiecība starp koncentrācijā iesaistīto uzņēmumu tirgus daļu un šo uzņēmumu konkurentu tirgus daļu (it īpaši tas attiecas uz lielākajiem konkurentiem). Šis faktors nodrošina iespēju novērtēt attiecīgā uzņēmuma konkurentu konkurētspēju (spriedums iepriekš minētajā Hoffmann-La Roche lietā, 48. punkts).

203    Tādējādi fakts, ka Komisija, pamatojot lēmumu par to, vai varētu izveidoties vai nostiprināties kopīgais dominējošais stāvoklis, citās koncentrācijas lietās ir atsaukusies uz lielāku vai mazāku tirgus daļu, nav Komisijai saistošs gadījumos, kad tiek novērtēti tirgi, kuriem ir atšķirīga piedāvājuma un pieprasījuma struktūra un konkurences nosacījumi.

204    Tādējādi, tā kā nav nekādu pārliecinošu pierādījumu par to, ka minerālūdens tirgum un/vai potašas tirgum, kuri tika analizēti “Nestlé pret Perrier” lietā un Kali und Salz gadījumā, no vienas puses, un platīna un rodija tirgum, kuri tiek izskatīti šajā gadījumā, no otras puses, būtu līdzīgi pamatrādītāji, prasītāja nevar atsaukties uz oligopolu dalībnieku tirgus daļu atšķirībām, kuras Komisija ir ņēmusi vērā vienā vai otrā gadījumā, lai apšaubītu tirgus daļas robežlielumu, kas šajā gadījumā ir pieņemts par kopīgā dominējošā stāvokļa rādītāju.

205    Turklāt, lai gan tirgus daļas lieluma nozīme dažādos tirgos var būt dažāda, tomēr var pamatoti uzskatīt, ka ļoti liela tirgus daļa, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus, ir uzskatāma par dominējoša stāvokļa pastāvēšanas pierādījumu (Tiesas 1991. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑62/86 Akzo/Komisija, Recueil, I‑3359. lpp., 60. punkts). Uzņēmums, kuram pieder ļoti liela tirgus daļa un kurš to kādu laiku saglabā ar ražošanas apjoma un piedāvājuma mēroga palīdzību, atrodas spēka pozīcijā, kas padara to par nenovēršamu tirdzniecības partneri, un tādējādi tas vismaz samērā ilgu laiku nodrošina sev to rīcības brīvību, kas ir dominējoša stāvokļa īpaša pazīme (spriedums lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 41. punkts), savukārt tie uzņēmumi, kuriem ir daudz mazāka tirgus daļa, nav spējīgi apmierināt to uzņēmumu pieprasījumu, kuri būtu gatavi atdalīties no uzņēmuma, kuram pieder lielākā tirgus daļa.

206    Nav noliedzams, ka oligopolistiskas situācijas kontekstā faktam, ka oligopola dalībniekiem pieder lielas tirgus daļas, ne vienmēr ir tāda pati nozīme kā individuālā monopola gadījumā, jo jāņem vērā šo oligopola dalībnieku kā koncerna iespējas rīkoties samērā neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un patērētājiem. Tomēr duopolistiskas situācijas gadījumos liela tirgus daļa, ja nav pierādījumu par pretējo, ir uzskatāma par svarīgu kopīgā dominējošā stāvokļa rādītāju.

207    Šajā gadījumā, kā Komisija konstatējusi apstrīdētajā lēmumā (81. un 181. punkts), Implats/LPD un Amplats katrai pēc koncentrācijas piederētu apmēram 30–35 % liela tirgus daļa, t.i., apmēram 60–70 % liela kopējā tirgus daļa pasaules PSM tirgū un apmēram 89 % no pasaules PSM rezervēm. Krievijai pieder 22 % liela tirgus daļa un apmēram 10 % no pasaules rezervēm, Ziemeļamerikas ražotājiem – 5 % liela tirgus daļa un 1 % no pasaules rezervēm, un otrreizējās izejvielu pārstrādes uzņēmumiem – 6 % liela tirgus daļa. Pastāv varbūtība, ka pēc tam, kad Krievija būs izsmēlusi savas rezerves, t.i., visticamāk divus gadus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Implats/LPD un Amplats katrai piederēs apmēram 40 % liela tirgus daļa jeb 80 % liela kopējā tirgus daļa, kas veidotu ļoti lielu tirgus daļu.

208    Tādējādi, ņemot vērā koncentrācijā iesaistīto personu rīcībā esošās tirgus daļas un to atšķirību tirgus daļas apmērā, kāda pēc šīs koncentrācijas būtu starp apvienošanās rezultātā izveidoto uzņēmumu un Amplats, no vienas puses, un pārējiem platīna ražotājiem, no otras puses, Komisija bija tiesīga secināt, ka ierosinātā koncentrācija radīs Dienvidāfrikas uzņēmumu dominējošu stāvokli.

209    Prasītājas salīdzinājums starp koncentrācijā iesaistīto personu tirgus daļām un visu oligopola dalībnieku kopējo tirgus daļu “Nestlé pret Perrier” lietā (82 %) nav pareizs. Kā jau Komisija ir norādījusi, ir jānovērtē 82 % lielā koncentrācijā iesaistīto personu un Amplats daļa pēc reālās Krievijas ražotāja (Almaz) izstāšanās no tirgus kā būtisks iespaids uz tirgu, t.i., apmēram uz 80 % tirgus. Attiecībā uz Kali und Salz lietu prasītāja tikpat nepareizi ir salīdzinājusi šīs lietas koncentrācijā iesaistīto personu tirgus daļas ar Kali und Salz lietu (98 %) Vācijā, kurā netika skarts jautājums par kopīgo dominējošo stāvokli. Kali und Salz lietā Komisija konstatēja, ka kopīgais dominējošais stāvoklis ir vērojams Eiropas tirgos, izņemot Vācijas tirgu, kurā uzņēmumam, kurš tika izveidots apvienošanās rezultātā, kopā ar otru duopola dalībnieku piederēja apmēram 60 % liela tirgus daļa. Tādējādi prasītājai būtu bijis jāsniedz salīdzinājums ar pēdējo skaitli, kurš ir ievērojami mazāks par Amplats un Implats/LPD kopējo tirgus daļu pēc koncentrācijas.

210    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Implats/LPD kopējā tirgus daļa pēc koncentrācijas būtu bijusi tikai [..] % no Kopienas tirgus, jāpiebilst, ka, pirmkārt, aplūkojamais ģeogrāfiskais tirgus ir noteikta ģeogrāfiska platība, kurā visiem uzņēmumiem ir pietiekami vienlīdzīgi konkurences nosacījumi. Šajā zonā uzņēmumiem, kuriem ir dominējošais stāvoklis, pastāv iespēja ļaunprātīgi izmantot šo stāvokli un tādējādi traucēt efektīvu konkurenci (šajā sakarā skat. Tiesas 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā 27/76 United Brands/Komisija, Recueil, 207. lpp., 11. un 44. punkts). Tādējādi Komisija bija spējīga sniegt pamatotu tā iespaida novērtējumu, kādu minētā koncentrācija atstātu uz konkurenci šajā platībā. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 68.–72. punktā uzskaitīto iemeslu dēļ šajā gadījumā ģeogrāfiskais tirgus ir uzskatāms par pasaules mēroga tirgu, un puses neapstrīd šo faktu.

211    Tādējādi nav iespējams atsaukties uz pušu “tirgus daļām” Kopienas tirgū. Pasaules mēroga tirgū, kāds ir platīna un rodija tirgus, tāda koncerna ekonomiskais spēks, kāds izveidotos pēc Implats/LPD un Amplats koncentrācijas, ir vara, kas pastāv sakarā ar tā tirgus daļu visas pasaules, nevis kādas tās daļas tirgū.

212    Reģionālās atšķirības starp dominējoša oligopola dalībnieku tirgus daļu sadalījumu tādu brīvi savstarpēji apmaināmu un viegli transportējamu ražojumu tirgū, kuriem pasaules līmenī ir fiksēta cena, tikai atspoguļo tradicionālās uzņēmējdarbības attiecības, kuras spēj vai nu izzust gadījumā, ja uzņēmumi, kas ir dominējošā stāvoklī, nolemj īstenot ļaunprātīgu cenu veidošanas politiku, lai iznīcinātu savus konkurentus, vai arī kļūt par grūti saraujamām attiecībām ļaunprātīgas cenu veidošanas gadījumā, ja pie oligopola nepiederošie piedāvājuma avoti nav spējīgi pietiekami apmierināt tādu dominējošā stāvokļa uzņēmumu klientu pieprasījumu, kuri iesaistījušies šajā ļaunprātīgajā cenu veidošanā.

213    Kā prasītāja atzīst sava pieteikuma 4.24. punktā, nav pierādījumu, ka uzņēmumi, kuri platīna tirgos darbojas ārpus Komisijas noteiktā duopola, spētu lielākā mērā nekā paši duopola dalībnieki izolēt kopējo tirgu, piemēram, lai dotu pretsparu kādam dominējošā oligopola dalībnieka lēmumam paaugstināt cenas pasaules līmenī.

214    Pat tad, ja šajā gadījumā tāda pasaules tirgus kā platīna un rodija tirgus kontekstā būtu jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu Kopienas mēroga tirdzniecība, nav apstrīdams fakts, ka tā tirgus daļa, kas Implats/LPD un Amplats kā vienotam veselumam pieder Kopienas tirgū, būtiski neatšķiras no tā daļas pasaules platīna tirgū.

215    Saskaņā ar informāciju, kuru koncentrācijā iesaistītās personas iesniegušas ar pieteikuma veidlapu CO, 1992.–1995. gadā vidējā Implats/LPD kopējā tirgus daļa Kopienā bija apmēram [..] % (skat. veidlapas CO 6.1.10. punktu, 6. iesnieguma pielikums), bet Amplats tirgus daļa 1994. gadā bija novērtēta kā apmēram 35–50 % un Krievijas tirgus daļa – apmēram 25–35 %. Citiem vārdiem sakot, Implats/LPD un Amplats kā vienota veseluma kopējā daļa Kopienas tirgū koncentrācijas brīdī bija apmēram [..]–65 %, bet pēc Krievijas rezervju izsīkšanas bija paredzama tās palielināšanās līdz apmēram [..]–78 %, jo saskaņā ar pušu sniegto informāciju Krievija no 1994. gada bija jau pārdevusi apmēram 50 % savu rezervju (skat. veidlapas CO 7.3.2. punktu, 7. iesnieguma pielikums).

216    Tādējādi prasības pamats attiecībā uz tirgus daļas kritēriju ir pilnībā noraidāms.

 2. Implats/LPD un Amplats izmaksu struktūras līdzība pēc koncentrācijas

 Prasītājas argumenti

217    Pēc prasītājas domām, Komisija ir kļūdījusies, uzskatot, ka apvienotais uzņēmums un Amplats sakarā ar to līdzīgajām izmaksu struktūrām tirgū nenovēršami sadarbosies. Komisijas atzinumā tiek ignorēts fakts, ka dažādās gan Implats un LPD, gan Amplats šahtās ir lielas atšķirības ekspluatācijas izmaksu līmeņos. Ir pilnīgi nepareizi ņemt vērā vidējās izmaksas, jo ražošanas lēmumi tiek pieņemti katrai šahtai atsevišķi, un konkurence pastāv maksimālo izmaksu līmenī.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

218    Komisijas veiktā izmaksu salīdzinājuma pamatā ir apstrīdētā lēmuma II pielikumā redzamās diagrammas, kur attēlotas triju Dienvidāfrikas ražotāju saimnieciskās darbības izmaksu līknes, kuras iesniegušas pašas koncentrācijā iesaistītās personas.

219    Apstrīdētā lēmuma 138. punkta b) apakšpunktā Komisija konstatējusi (un prasītāja to nav apstrīdējusi), ka platīna ražošanas nozarei ir raksturīga neelastīga izmaksu struktūra ar augstām fiksētajām izmaksām, un šis fakts nozīmē, ka platīna ieguvē saražotās produkcijas apjomu nav iespējams būtiski mainīt pat tad, ja vairākas ekspluatācijā esošās šahtas dotu nelielu peļņu vai pat vispār nedotu peļņu. Tādējādi stratēģija, ka visnerentablākās šahtas tiek slēgtas par labu rentablākām šahtām, nozīmētu, ka fiksētās izmaksas ir jāsadala pa atlikušajām šahtām, tādējādi katra šahta ar maksimālajām izmaksām kļūtu mazāk rentabla un rastos atkārtota nepieciešamība slēgt jaunas šahtas.

220    Tādējādi Komisija bija tiesīga secināt, ka platīna ražošanas nozarē ražotājam, pieņemot lēmumus par piemērotāko ražošanas līmeni, ir jāņem vērā vidējās izmaksas, nevis tikai atsevišķu šahtu saimnieciskās darbības izmaksas. Šādos apstākļos apvienotā uzņēmuma un Amplats izmaksu salīdzinājums, kura pamatā ir dati par visu šahtu saimnieciskās darbības izmaksām, ir pilnīgi pamatots.

221    Prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija minētajā analīzē nav ņēmusi vērā faktu, ka gan Implats un LPD, gan arī Amplats šahtām ir ļoti dažādi saimnieciskās darbības izmaksu līmeņi. Kā izriet no darījuma pušu sastādītajām diagrammām, kurās attēlotas triju Dienvidāfrikas platīna ražotāju saimnieciskās darbības izmaksu līknes gan pirms darījuma, gan pēc tā (apstrīdētā lēmuma II un IV pielikums), koncentrācijas rezultātā, neņemot vērā atšķirības, uz kurām Komisija norāda apstrīdētajā lēmumā un kuras ir saistītas ar iegūtās rūdas kvalitāti, ieguves un attīrīšanas darbību izmaksām un administratīvajām izmaksām (182. punkts), tiktu radīts jauns uzņēmums, kura raktuvju saimnieciskās darbības izmaksas būtu līdzīgas Amplats raktuvju saimnieciskās darbības izmaksām.

222    Tādējādi, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu tirgus daļu, pasaules krājumu daļu un izmaksu struktūru līdzību, Komisija bija tiesīga secināt, ka pēc koncentrācijas Amplats un Implats/LPD intereses attiecībā uz tirgus attīstību kļūs daudz līdzīgākas un ka šī interešu līdzība palielina iespējamību, ka to rīcība būs pretrunā efektīvas konkurences principiem, piemēram, šie uzņēmumi varētu ierobežot ieguves apjomu.

223    Tādējādi attiecīgais prasības pamats ir noraidāms.

 3. Tirgus raksturojums

 a) Tirgus pārredzamība

 Lietas dalībnieku argumenti

224    Prasītāja apgalvo, ka Komisijas veiktā tirgus analīze ir kļūdaina. Kā apgalvo prasītāja, lai gan platīns ir viendabīgs produkts ar ļoti pārredzamu cenu, šī pārredzamība nav automātiski attiecināma arī uz konkurentu tirdzniecības līmeņiem, ražošanas lēmumiem un resursiem, ko apliecina fakts, ka 1994. gadā Amplats uz vairākiem mēnešiem spēja noslēpt savas ražošanas problēmas, ņemdams platīnu uz kredīta, lai izpildītu savas piegādes saistības.

225    Apstrīdētā Komisijas lēmuma 145. un 146. punktā ir izskaidroti iemesli, kāpēc pastāv liela pārredzamība attiecībā ne tikai uz cenām, bet arī uz ražošanu, tirdzniecību, rezervēm un jauniem kapitālieguldījumiem. Prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas atspēkotu lēmumā minētos konstatētos faktus. Turklāt oligopola esamības gadījumā cenu pārredzamība esot vissvarīgākais tirgus pārredzamības noteikšanas rādītājs. Visbeidzot, Komisija piebilst, ka pretēji NERA pārskatā minētajam saskaņā ar Lonrho sniegto informāciju Amplats nebija spējīga noslēpt no tirgus savas ražošanas problēmas.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

226    Prasītāja neapstrīd, ka platīns ir produkts, kuram tirgū pastāv pārredzams cenu veidošanas mehānisms.

227    Gadījumos, kad pastāv oligopola situācija, cenu pārredzamība ir būtisks tirgus pārredzamības noteikšanas faktors. Ar cenu veidošanas mehānisma palīdzību kāda oligopola dalībnieki spēj, piemēram, nekavējoties pamanīt, ka citi oligopola dalībnieki ir pieņēmuši lēmumu mainīt līdzšinējo stāvokli, palielinot savu tirgus daļu, un var veikt tādus atbildes pasākumus, kādi nepieciešami, lai nepieļautu tamlīdzīgu pasākumu īstenošanu.

228    Šajā lietā, kā konstatēts apstrīdētajā lēmumā (144.–146. punkts), tirgus pārredzamība ir relatīvi augsta, it īpaši tāpēc, ka platīns tiek kotēts metālu biržās, tiek publicēta tā ražošanas un tirdzniecības statistika, tiešo tirgus klientu skaits ir ierobežots un šie klienti ir zināmi, platīna ražošanas nozarē darbojas neliels un samērā slēgts uzņēmumu koncerns, un starp šiem uzņēmumiem pastāv ciešas saites, galvenie nozarē piemērojamie līgumi ir specifiski, proti, tie ir ilgtermiņa līgumi, kuros noteikts aizliegums tālāk pārdot nopirkto produktu, un jaunas ražošanas jaudas parasti tiek apgūtas, izmantojot kapitālieguldījumu projektus, kuru saturs parasti ir zināms visā nozarē.

229    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Komisija ar pilnām tiesībām ir konstatējusi, ka pastāv augsts pārredzamības līmenis ne tikai attiecībā uz cenām, bet arī attiecībā uz ražošanu, tirdzniecību, krājumiem un jauniem ieguldījumiem.

230    Tādējādi attiecīgais prasības pamats ir noraidāms.

 b) Pieauguma perspektīvas platīna tirgū

 Lietas dalībnieku argumenti

231    Saskaņā ar prasītājas viedokli Komisijas veiktā tirgus analīze ir kļūdaina. Fakts, ka pieprasījuma pieaugums ir lēns, nenozīmē, ka nepastāv spēcīga konkurence, kuras iespaidā notiek dalībnieku tirgus daļas lieluma pārmaiņas. Prasītāja sava apgalvojuma pamatošanai atsaucas uz NERA pārskatu. Pārskata 4.1.4. punktā tiek aplūkots gadījums, kad tāpat kā šajā gadījumā aplūkojamajā nozarē pastāv pārāk liela ražotspēja un ražotāji konkurences dēļ ir spiesti samazināt savas ražošanas izmaksas, lai nevajadzētu slēgt liekās ražotnes. Pēc prasītājas domām, tirgus daļas izmaiņas un reālo platīna cenu samazināšanās laika posmā no 1985. līdz 1995. gadam, kā arī Amplats reakcija – ražošanas apjoma palielināšana zemu cenu apstākļos, un Implats reakcija – svarīgu racionalizācijas pasākumu ieviešana – uzskatāmi parāda, ka platīna tirgus struktūra neizraisīja oligopolistisku sadarbību starp galvenajiem ražotājiem.

232    Komisija uzskata, ka pēc ierosinātās koncentrācijas abiem galvenajiem ražotājiem būs ļoti līdzīgas cenu struktūras. Līdzīga rīcība pat attiecībā uz izmaksu samazināšanu tādējādi kļūs par saprātīgu stratēģiju. Turklāt nav noliedzams, ka tirgus, kuram raksturīgs lēns pieprasījuma pieaugums, neveicina jaunu ienācēju parādīšanos tajā vai spēcīgu konkurenci.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

233    Prasītāja neapstrīd principu, ka tirgus, kuram raksturīgs lēns pieprasījuma pieaugums, neveicina jaunu ienācēju parādīšanos tajā vai spēcīgu konkurenci. Tā tikai atsaucas uz pagātnes tirgus tendencēm, lai pierādītu, ka šis princips nav piemērojams platīna tirgum.

234    Prasītāja nav atspēkojusi Komisijas secinājumu (apstrīdētā lēmuma 160.–172. punkts), ka iepriekš ir bijusi vērojama dominējoša oligopola stāvokļa iedibināšanas tendence, bet Komisija ir nonākusi pie šāda secinājuma, izvērtējot pēdējos desmit gados novērojamās tirgus pieauguma un tirgus daļu izmaiņu tendences, zemo tiešās cenu konkurences līmeni attiecībā uz ilgtermiņa klientu līgumiem, uzturētos augstos cenu līmeņus un galveno tirgus dalībnieku rīcību.

235    Prasītājas pamatojums ir balstīts uz tādiem priekšnoteikumiem, proti, uz pieprasījuma pieaugumu, kuri neatbilst pieprasījuma pieauguma prognozēm laika posmam no 1995. līdz 2000. gadam. Laika posmā no 1985. līdz 1995. gadam, kad norisinājās tirgus daļu un cenu svārstības, uz kurām Amplats un Implats reaģēja prasītājas norādītājā veidā, pieprasījums bija pieaudzis gandrīz divkārtīgi, t.i., tas bija palielinājies no 2 830 000 līdz 5 205 000 uncēm gadā (skat. NERA pārskatu, 3.1. attēls, 15. lpp.), turpretim laika posmam no 1995. līdz 2000. gadam netiek prognozēts būtisks pieprasījuma pieaugums, t.i., paredzamais pieaugums ir no 4 705 000 līdz 5 570 000 uncēm gadā (skat. apstrīdētā lēmuma 127. punktu).

236    Visbeidzot, prasītājas secinājumos nav ņemts vērā koncentrācijas iespaids uz tirgus struktūru, kā arī jauna uzņēmuma izveidošanās tā galvenā konkurenta Amplats vietā. Kaut arī prasītājas secinājums attiecībā uz pagātni ir pareizs, tomēr koncentrācijas rezultātā abiem galvenajiem ražotājiem nenovēršami rastos ļoti līdzīgas izmaksu struktūras, un, ņemot vērā platīna tirgus struktūru, līdzīga rīcība, kas traucē konkurenci, saimnieciskajā ziņā būtu racionālāka stratēģija nekā savstarpēja konkurence, kura negatīvi iespaidotu abu oligopola dalībnieku kopējās peļņas izredzes.

237    Šādos apstākļos, ņemot vērā platīna tirgus stabilitāti un to, ka šim tirgum laika posmam no 1995. līdz 2000. gadam tiek prognozēts vidējais pieaugums apmēram 3 % gadā, Komisijai bija tiesības secināt, ka netiks sekmēta jaunu konkurentu ienākšana tirgū, bet esošie konkurenti nebūs spējīgi īstenot enerģisku stratēģiju, kas ļautu tiem apmierināt šo papildu pieprasījumu.

238    Tādējādi prasītājas izvirzītais prasības pamats ir noraidāms.

 c) Piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars

 Prasītājas argumenti

239    Prasītāja apgalvo, ka Komisijas paustās bažas par iespējamo platīna cenu celšanos ir izskaidrojamas ar tās nepamatoto pieņēmumu par iespējamo piedāvājuma deficīta rašanos (apstrīdētā lēmuma 136. punkts).

240    Prasītāja uzskata, ka Komisijas viedoklis nesaskan ar nozares ekspertu viedokli, kuri norāda, ka pastāv piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu, kas turpmākajos gados varētu izlīdzināties.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

241    Apstrīdētā lēmuma 127. punktā Komisija atsaucas uz dažādām prognozēm attiecībā uz iespējamajām pieprasījuma izmaiņām, t.i., uz pušu iesniegtajām prognozēm un uz atšķirīgām prognozēm, kuras izstrādājuši uzņēmumi Anderson, Wilson & Partners Inc., BOE Nat West Securities, SBC Warburg un Engelhard.

242    Tomēr apstrīdētā lēmuma 128.–131. punktā Komisija sniegusi detalizētu to faktoru analīzi (kuru prasītāja nav apstrīdējusi), ar kuriem pamatotas prognozes par paredzamo mērena pieauguma tendenci turpmākajos gados.

243    Minētie faktori ir šādi:

–        automobiļu katalizatoru ražošanas pieaugums saistībā ar Amerikas Savienotajās Valstīs, Eiropā, Brazīlijā un Argentīnā paredzamo izplūdes gāzu ierobežošanas noteikumu pastiprinātu ievērošanu un/vai ieviešanu laikā no šā brīža līdz gadsimta beigām un plašāku platīna izmantošanu dīzeļdzinēju katalizatoru ražošanā;

–        platīna pieprasījuma pieaugums Japānas, Amerikas Savienoto Valstu un, iespējams, arī Ķīnas juvelierizstrādājumu ražošanas nozarē;

–        attiecībā uz platīna izmantošanu rūpniecībā sagaidāmas citu metālu aizstāšanas darbības naftas produktu un ķīmiskajā rūpniecībā, jo tiek no jauna atjaunota lejupslīdes laikā slēgto uzņēmumu darbība;

–        pieaugošā personālo datoru izmantošana – palielināsies platīna izmantošana disku pārklāšanai un citu datoru detaļu ražošanā;

–        visbeidzot, nākotnē paredzamā palielinātā kurināmā elementu izmantošana.

244    Turklāt neatkarīgi no tā, kura no pušu iesniegtajām piedāvājuma izmaiņu prognozēm ir precīzākā, Komisija apstrīdētā lēmuma 134.–136. punktā ir izskaidrojusi, ka pēc minētās koncentrācijas Dienvidāfrikas uzņēmumi ieņems dominējošu stāvokli pasaules platīna piedāvājumā un jebkurš pieprasījuma pārsvars pār piedāvājumu nāks par labu tikai šiem uzņēmumiem.

245    Ņemot vērā šos paziņojumus, kurus prasītāja nav apstrīdējusi, ir jāsecina, ka Komisijas sniegtā platīna piedāvājuma un pieprasījuma analīze nav balstīta uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

246    Tādējādi attiecīgais prasības pamats ir noraidāms.

 d) Ārējie un alternatīvie piedāvājuma avoti

 Lietas dalībnieku argumenti

247    Prasītāja apgalvo, ka, apsverot iespējamās barjeras ieiešanai tirgū, Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā:

–        dažādu ārējo un alternatīvo piegādes avotu kumulatīvo efektu, it īpaši pieaugošās otrreizējā platīna ražošanas jaudas;

–        4 miljonu unču lielās platīna rezerves, kuras ir izveidotas kopš 1985. gada;

–        pieaugošo pallādija aizstāšanu ar platīnu;

–        Krievijas ražotājus un tās rezervju izpārdošanu;

–        tādu ārējo piegādātāju kā Stillwater Amerikas Savienotajās Valstīs un Hartley Zimbabvē nozīmīgos jaunos ražošanas plānus.

248    Prasītāja šajā ziņā norāda, ka Dienvidāfrikas valdības 1996. gada 19. aprīļa vēstulē ir norādīts, ka pasaules platīna rezerves ārpus Dienvidāfrikas un Zimbabves teorētiski spēj apmierināt pasaules pieprasījumu 20 gadus.

249    Komisija savā analīzē nav ņēmusi vērā būtisko iespaidu uz tirgu, kādu dažādie ārējie piedāvājuma avoti un citi konkurējošie piedāvājuma avoti īstenotu gadījumā, ja cenas pieaugums būtu, piemēram, 10 vai 20 %. Gadījumā, ja šādu cenu kāpumu būtu iespējams uzturēt, tas tik tiešām nozīmētu, ka apvienotais uzņēmums, darbodamies kopā ar Amplats, būtu lielā mērā spējīgs rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un arī no patērētājiem.

250    Tādējādi Komisija nav pienācīgi izvērtējusi ne to, kas varētu notikt ar cenām, ja nepastāvētu neviens no prasītājas minētajiem faktoriem, ne to, kāda varētu būt šo faktoru nozīme nākotnē, ja notiktu hipotētiskā cenu paaugstināšanās, kas bija viens no galvenajiem Komisijas argumentiem. Tādējādi šim secinājumam nav pamata, un tas uzskatāms par EK līguma 190. panta pārkāpumu, ievērojot, ka ir acīmredzams, ka ārējie piedāvājuma avoti, kuriem pieder 37 % liela tirgus daļa, kopā ar citiem alternatīvajiem piedāvājuma avotiem būtu spējīgi apturēt cenu pieaugumu.

251    Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 91.–95. punktu par otrreizējo izejvielu pārstrādi, 29.–32. punktu par pallādija aizstāšanu ar platīnu, 138. punkta c) apakšpunktu par krājumiem, 122.–125., 134., 135. un 173. punktu par Krievijas ražotājiem un krājumu izpārdošanu, 85.–90. punktu un 138. punkta c) apakšpunktu par jauniem ražotājiem un 193.–204. punktu par pušu iesniegto ekonomisko analīzi. Apstrīdētā lēmuma 138. punkta beigās tā secinājusi, ka ārējo avotu – krājumu, jaunu raktuvju un otrreizējās izejvielu pārstrādes uzņēmumu – piedāvājums nespētu novērst ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu. 203. punktā Komisija arī konstatē, ka nepastāv reāla iespēja, ka ārpus oligopola strādājošie piegādātāji, ārpus Krievijas esošo rezervju īpašnieki un otrreizējā platīna pieejamība varētu kļūt par faktoriem, kuri spētu novērst ļaunprātīgu kopīgā dominējošā stāvokļa izmantošanas iespēju. Pēdējā secinājumā ir ņemta vērā situācija, ka Krievija ir galvenais konkurences avots platīna tirgū, neskaitot LPD.

252    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka ārējie piedāvājuma avoti, kuriem pieder 37 % liela tirgus daļa, kopā ar citiem alternatīvajiem piedāvājuma avotiem būtu spējīgi ierobežot cenu pieaugumu, Komisija norāda, ka tikai Dienvidāfrikas ražotājiem vien 1995. gadā piederēja 63 % tirgus un ka šis skaitlis ievērojami palielināsies (līdz apmēram 80 % līmenim) pēc 1997. gada, kad Krievija būs pārdevusi visas savas rezerves. Turklāt būtisks ārējās konkurences īpatsvars ir hipotētisks, un ārējie piegādātāji vēl vairākus gadus nebūs spējīgi izdarīt nekādu spiedienu uz tirgu.

253    Visbeidzot, Komisija uzskata, ka prasītāja nav pamatojusi savu apgalvojumu, ka pasaules platīna rezerves ārpus Dienvidāfrikas un Zimbabves teorētiski spēj apmierināt pasaules pieprasījumu 20 gadus. Prasītāja neesot arī konstatējusi, kādas sekas šī “teorētiskā” iespēja varētu atstāt uz platīna tirgu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

254    Prasītājas viedoklim nav faktiskā pamatojuma.

255    Apstrīdētā lēmuma 93., 94. un 95. punktā Komisija ir izvērtējusi platīna otrreizējās pārstrādes paplašināšanās iespēju robežas, it īpaši attiecībā uz platīna iegūšanu, pārstrādājot katalizatorus, kur šīs iespējas ierobežo tādi faktori kā lūžņu vākšanas izmaksas, lielais to transporta līdzekļu skaits, kuri tiek izvesti uz trešās pasaules valstīm un tādējādi nenonāk pārstrādes uzņēmumos, kā arī citi faktori.

256    Apstrīdētā lēmuma 138. punkta c) apakšpunktā Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā kopš 1985. gada izveidotās platīna rezerves 4 miljonu unču apmērā.

257    Lēmuma 29.–32. punktā Komisija norāda uz ierobežojumiem, kas kavē pallādija aizstāšanas ar platīnu paplašināšanos.

258    Lēmuma 81. punktā Komisija atsaucas uz Krievijas ražotājiem un tās rezervju pārdošanu. 123.–125., 134. un 173. punktā Komisija izvērtē Krievijas platīna produkcijas piedāvājuma paplašināšanas iespējas. 171. un 173. punktā tā aplūko, taču pēc tam atmet iespēju, ka Krievija varētu selektīvi izmantot savas rezerves, lai ieņemtu monopolstāvokli un mēģinātu samazināt ražošanas apjomus.

259    Tādu ārējo piegādātāju kā Stillwater Amerikas Savienotajās Valstīs un Hartley Zimbabvē plāni ir izvērtēti 88. punktā.

260    Dažādu ārējo un alternatīvo piedāvājuma avotu kumulatīvais efekts ir analizēts 138. punkta c) apakšpunktā un 202. punktā.

261    Tādējādi ir skaidrs, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā iepriekš minētos faktorus un pienācīgi pamatojusi savu lēmumu.

262    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisija neesot pienācīgi izvērtējusi, kas varētu notikt ar cenām, ja nepastāvētu neviens no prasītājas minētajiem faktoriem, jāpiebilst, ka, novērtējot kādas koncentrācijas paredzamo iespaidu uz tirgu, Komisijas pienākums nav apsvērt, kas pagātnē būtu varējis notikt ar tirgu, ja tajā nebūtu pastāvējis kāds konkurences faktors. No Komisijas tiek prasīts vienīgi cita starpā noskaidrot, vai saistībā ar minētā tirgus iepriekšējo konkurences apstākļu attīstību minētā koncentrācija varētu radīt viena vai vairāku uzņēmumu ekonomiskās varas stāvokli, kas ļautu tiem ļaunprātīgi izmantot šā stāvokļa sniegtās iespējas, piemēram, ļaunprātīgi paaugstināt cenas.

263    No tā izriet, ka prasītājas prasības pamats ir noraidāms.

 e) Strukturālās saites

 Lietas dalībnieku argumenti

264    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā Pirmās instances tiesas judikatūru (1992. gada 10. marta spriedums apvienotajās lietās T‑68/89, T‑77/89 un T‑78/89 SIV u.c./Komisija, Recueil, II‑1403. lpp.; turpmāk tekstā – “Lokšņu stikla lieta”), kas saistībā ar EK līguma 86. pantu paredz, ka, izdarot secinājumus par kopīgā dominējošā stāvokļa esamību, ir jākonstatē strukturālas saites starp diviem uzņēmumiem, kas, piemēram, var izpausties kā šo uzņēmumu tehnoloģiskais pārsvars tirgū saistībā ar līgumiem vai licencēm, kas sniedz tiem iespēju rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un arī no patērētājiem. Šajā gadījumā Komisija nav pierādījusi ne strukturālu saišu pastāvēšanas faktu, ne to, ka apvienotais uzņēmums un Amplats būtu nolēmuši rīkoties tā, it kā tie būtu viens vienots uzņēmums. Tas uzskatāms arī par EK līguma 190. pantā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

265    Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atsaucas uz šādām strukturālām saiknēm starp apvienoto uzņēmumu un Amplats (156. un 157. punkts):

–        saiknes, kuras pastāv dažās nozarēs, tostarp kopuzņēmumu tērauda ražošanas nozarē;

–        AAC nesen iegādājies 6 % Lonrho akciju ar pirmpirkuma tiesībām uz nākamajiem 18 %.

266    Šāda analīze ir prasībām neatbilstoša trijos aspektos.

267    Pirmkārt, neviens no šiem jautājumiem nav tieši saistīts ar PSM ražošanas nozari: pirmais jautājums ir saistīts ar saiknēm, kuras izveidojušās citās nozarēs, un gan pirmais, gan arī otrais jautājums attiecas uz AAC, nevis uz tās platīna ražošanas meitas uzņēmuma Amplats rīcības aktiem.

268    Otrkārt, šīs saiknes ir pilnīgi atšķirīgas no tām strukturālajām saiknēm, kuras Lokšņu stikla lietā tika uzskatītas par pietiekamām, lai varētu konstatēt kopīgo dominējošo stāvokli EK līguma 86. panta nozīmē.

269    Visbeidzot, AAC nesen veiktais kapitālieguldījums Lonrho bija Gencor un koncentrācijai nelabvēlīgs. Tas norāda uz to, ka starp dažādajām sabiedrībām pastāvošā saikne nenovērš agresīvu konkurenci starp šīm sabiedrībām.

270    Komisija paziņo, ka, pirmkārt, savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē, konstatējot kopīgā dominējošā stāvokļa faktu, tā nav vienmēr atsaukusies uz ekonomiskās saiknes esamību un, otrkārt, ka Pirmās instances tiesa spriedumā Lokšņu stikla lietā (358. punkts) nav noteikusi ekonomiskās saiknes prasību vai ierobežojusi ekonomiskās saiknes jēdzienu ar strukturālām saiknēm, uz ko atsaucas prasītāja. Komisija tādējādi ir tiesīga traktēt šo jēdzienu kā jēdzienu, kurš ietver savstarpējās atkarības attiecības, kas pastāv starp cieši saistīta oligopola dalībniekiem.

271    Turklāt, pat pieņemot, ka Pirmās instances tiesa būtu EK līguma 86. panta kontekstā noteikusi ekonomiskās saiknes prasību, tas nebūt nenozīmē, ka šāda prasība būtu jāievēro arī attiecībā uz koncentrācijas kontroli.

272    Pieņemot, ka ekonomiskās saiknes jēdziens būtu interpretējams šaurākā nozīmē, jāpiebilst, ka, lai arī prasītāja tiecas par zemu novērtēt šādas saiknes nozīmi, starp ierosinātās koncentrācijas dalībniekiem un Amplats pastāvēja vairākas tamlīdzīgas saiknes, kuras būtu pastiprinājušas oligopola dalībnieku kopējo interesi (apstrīdētā lēmuma 155.–157. punkts).

 Pirmās instances tiesas vērtējums

273    Pirmās instances tiesa spriedumā Lokšņu stikla lietā atsaucās uz strukturālu saišu esamību vienīgi kā uz piemēru un nenoteica, ka šādu saišu pastāvēšana ir obligāts noteikums, kura esamība ļauj konstatēt kopīgo dominējošo stāvokli.

274    Pirmās instances tiesa vienīgi paziņoja (sprieduma 358. punkts), ka principā nav neviena faktora, kas varētu novērst iespēju, ka divu vai vairāku saimnieciski neatkarīgu uzņēmumu starpā kādā konkrētā tirgū pastāv ekonomiska saikne un ka tiem šā iemesla dēļ ir kopīgais dominējošais stāvoklis attiecībā pret citiem tā paša tirgus dalībniekiem. Tajā pašā punktā Pirmās instances tiesa piebilda, ka tas varētu, piemēram, būt gadījums, kad divi vai vairāki uzņēmumi saistībā ar līgumiem vai licencēm saglabā savu tehnoloģisko pārsvaru tirgū, kas sniedz tiem iespēju rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un arī no patērētājiem.

275    No minētā sprieduma nevar arī secināt, ka Pirmās instances tiesa ir ierobežojusi ekonomiskās saiknes jēdzienu ar strukturālām saiknēm, uz ko atsaucas prasītāja.

276    Turklāt nav ne juridiskas, ne ekonomiskas nozīmes iemesla izslēgt no ekonomiskās saiknes jēdziena savstarpējās atkarības attiecības, kas pastāv starp cieši saistīta oligopola dalībniekiem, kurā, it īpaši tirgū ar atbilstošiem rādītājiem, proti, ar atbilstošu tirgus koncentrāciju, pārredzamību un produkta viendabību, šīs personas spēj paredzēt citu personu rīcību, un tādējādi tām ir visas iespējas regulēt savu rīcību tirgū tā, lai maksimāli palielinātu kopējo peļņu, samazinot ražošanu un tādējādi paaugstinot cenas. Tādējādi katrs duopola dalībnieks skaidri apzinās, ka katra tā īstenotā konkurences darbība, kuras mērķis ir palielināt savu tirgus daļu (piemēram, cenu pazemināšana), nenovēršami izraisīs identisku citu duopola dalībnieku darbību, un tādējādi minētais dalībnieks no savas darbības negūs nekādu labumu. Tādējādi visi tirgus dalībnieki būs spiesti pazemināt cenas.

277    Šis secinājums ir piemērotāks attiecībā uz koncentrācijas kontroli, kuras mērķis ir nepieļaut pret konkurenci vērstu tirgus struktūru rašanos vai nostiprināšanos. Šādas struktūras var rasties gan prasītājas apstrīdētās ekonomiskās saiknes dēļ tās tiešajā nozīmē, gan arī oligopolistiskās tirgus struktūrās, kurās katrs uzņēmums apzinās kopīgās intereses un var, piemēram, izraisīt cenu kāpumu un tajā pašā laikā nestāties līgumiskās attiecībās vai neatsaukties uz iepriekš saskaņotu praksi.

278    Tādējādi šajā lietā prasītājas prasības pamats par to, ka Komisija nav konstatējusi strukturālu saikņu esamību, nav pamatots un ir noraidāms.

279    Komisija, pamatojoties uz paredzamajām tirgus struktūras izmaiņām un uz Amplats un Implats/LPD izmaksu struktūras līdzību, bija tiesīga secināt, ka ierosinātā darījuma rezultātā tiks radīts kopīgs dominējošais stāvoklis un izveidots faktisks duopols, ko veido šie divi uzņēmumi.

280    Šajā pašā sakarā Komisija bija arī tiesīga ņemt vērā apstrīdētā lēmuma 156. un 157. punktā minēto ekonomisko saikni.

281    Prasītāja nepamatoti apstrīd šo saikņu būtisko nozīmi, pamatojoties uz to, ka minētie jautājumi nav tieši saistīti ar PSM ražošanas nozari un ir bijuši AAC, nevis Amplats īstenotie rīcības akti. Komisija saikni starp galvenajiem platīna ražotājiem, kas saistīta ar to darbībām ārpus PSM ražošanas (apstrīdētā lēmuma 156. punkts), ņēma vērā nevis kā faktoru, kurš liecina par ekonomiskās saiknes esamību tās tiešajā nozīmē, uz kuru atsaucas prasītāja, bet kā faktoru, kurš nodrošina oligopola dalībnieku disciplinētu rīcību, palielinot iespēju piemērot represīvus pasākumus gadījumā, ja viens no dalībniekiem rīkotos tādā veidā, kādu pārējie uzskata par nepieņemamu. Šo secinājumu turklāt apstiprina arī kāda konsultanta pētījums par iespējamo Implats konkurences reakciju uz LPD rīcību, un tas ir viens no dokumentiem, kuri 1994. gada 6. maijā iesniegti Gencor un Implats valdei (uz šo dokumentu sniegta atsauce apstrīdētā lēmuma 158. punktā) – saskaņā ar šā konsultanta datiem viens no iespējamajiem scenārijiem bija “disciplinējoši uzbrukumi un signāli – mērķtiecīgi cenu kari, piemēram, Rh [rodijs]”.

282    Fakts, ka minētās saiknes attiecas uz AAC, nevis tieši uz Amplats, nepadara Komisijas pamatojumu par nederīgu. Tā kā Amplats ir AAC pārraudzībā, Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka tām saiknēm, kas pastāv starp AAC un citiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tie darbojas vai nedarbojas PSM tirgos, varētu būt gan labvēlīga, gan arī nelabvēlīga ietekme uz Amplats.

283    Attiecībā uz argumentu, ka AAC nesen veiktais kapitālieguldījums Lonrho ir bijis Gencor un koncentrācijai nelabvēlīgs un ka tas ir uzskatāms par norādi uz to, ka starp dažādām sabiedrībām pastāvošā saikne nenovērš agresīvu konkurenci starp šīm sabiedrībām, ir jākonstatē, pirmkārt, ka prasītāja nav sniegusi pietiekamu šā darījuma nelabvēlīguma pamatojumu, un, otrkārt, ka neatkarīgi no šā darījuma iemesliem tas ir pastiprinājis saiknes, kuras pastāv starp diviem lielākajiem konkurentiem minētajā tirgū.

284    Tādējādi attiecīgais prasības pamats ir noraidāms.

 f) Konkurences līdzekļi, kas nav tehnoloģijas attīstība

 Lietas dalībnieku argumenti

285    Prasītāja apgalvo, ka, lai gan nozarē pastāv augsti attīstīta ražošanas un ieguves tehnoloģija, Komisija nav ņēmusi vērā citus konkurences priekšrocību aspektus, kuri nav tehniski, piemēram, pieejamās izrakteņu iegulas, dažādu ražotāju uzņēmumu pārvaldību un dažādos stimulus, kuri nosaka uzņēmumu ļoti dažādo konkurētspēju.

286    Komisija nenoliedz, ka nozarē ar attīstītu tehnoloģiju pastāv konkurences iespējas. Tomēr tehnoloģisku pārmaiņu trūkums likvidē svarīgu konkurences avotu. Turklāt prasītājas arguments tikai uzsver, cik liela nozīme ir dažādiem pārvaldības stiliem un resursu bāzēm. Viena no būtiskākajām ierosinātās koncentrācijas pazīmēm attiecībā uz tās iespaidu uz konkurenci ir tāda, ka koncentrācijas rezultātā tiktu iznīcināts konkurents (LPD), kura pārvaldības stils un izmaksu struktūra ievērojami atšķiras no Implats un Amplats pārvaldības stila un izmaksu struktūras.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

287    Pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisija apstrīdētā lēmuma 152. un 153. punktā ir ņēmusi vērā faktu, ka pat tādā nozarē, kurai raksturīga augsti attīstīta tehnoloģija, pastāv konkurences iespējas, izmantojot jaunas darba metodes un ražošanas tehnoloģiju, un faktu, ka starp četriem galvenajiem platīna ražotājiem pastāvēja pārvaldības stila atšķirības, ka tehnoloģijas progress platīna ieguves nozarē attīstās relatīvi lēni un ka nav paredzami nekādi tehnoloģiski jaunievedumi, kas varētu būtiski mainīt ražošanas struktūru platīna ražošanas nozarē.

288    Tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir ņemtas vērā pārējās konkurences priekšrocības, kas nav tehniskie aspekti. Tā rezultātā prasītājas izvirzītais prasības pamats ir noraidāms.

 g) Ieinteresēto trešo personu viedokļa ievērošana

 Prasītājas argumenti

289    Pēc prasītājas domām, Komisija, kā norādīts atbildes uz iebildumu paziņojuma 2.17.–2.21. punktā, ir ignorējusi faktu, ka vairums to klientu un citu trešo personu, ar kuriem Komisija ir konsultējusies, ir izteikuši vai nu neitrālu, vai pozitīvu viedokli attiecībā uz koncentrāciju. Ja šīs trešās personas neuzskatītu, ka ārējo un citu alternatīvo konkurences avotu iespaids tirgū spēs novērst jebkādu cenu paaugstināšanos, tās nepārprotami būtu paudušas negatīvu viedokli.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

290    Prasītāja nav iesniegusi nekādus pierādījumus, kuri pamatotu minēto apgalvojumu. Fakts, ka Komisija pēc savas tirgus analīzes pabeigšanas apstiprināja to klientu un citu ieinteresēto trešo personu viedokli, kuru attieksme pret ierosināto koncentrāciju bija negatīva, nenozīmē, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā to klientu un trešo personu viedokļus, kuru attieksme bija pozitīva vai neitrāla.

291    Katrā ziņā, kaut arī klientu un citu trešo personu viedokļi ir nozīmīgs informācijas avots attiecībā uz paredzamo kādas koncentrācijas iespaidu uz tirgu, tomēr šie viedokļi Komisijai nav saistoši, un tāpēc Komisija izstrādā savu konkrētas koncentrācijas iespaida novērtējumu.

292    Tādējādi attiecīgais prasības pamats ir noraidāms.

 h) Oligopolistiskas tendences pagātnē

 Lietas dalībnieku argumenti

293    Prasītāja apgalvo, ka, konstatējot, ka platīna ražošanas nozarē agrāk ir bijusi vērojama kopīgā dominējošā stāvokļa tendence, Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka laika gaitā tirgus daļu lielumi ir svārstījušies (NERA pārskats, 15. lpp. ievietotā tabula) un, kā atzīst pati Komisija, ka vadošo ražotāju tirgus daļas progresējošā samazināšanās liecina par konkurences līmeni šajā tirgū. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā cenas ir reāli pazeminājušās (NERA pārskats, 3.2. tabula, 18. lpp.; atbildes uz iebildumu paziņojuma 10. pielikuma 3. diagramma, kuras kopija atrodama pieteikuma 11. pielikumā).

294    Komisija apgalvo, ka, neņemot vērā, ka apstrīdētajā lēmumā tiek atzīts, ka agrāk ir pastāvējusi konkurence, vienlaikus šajā tirgū bijusi vērojama līdzīga rīcība jeb karteļa tipa rīcība.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

295    Pretēji prasītājas apgalvojumiem no apstrīdētā lēmuma 166. un 173., kā arī 168.–172. un 204. punkta nepārprotami izriet, ka Komisija, analizējot konkurences struktūru, kuras ietvaros Dienvidāfrikas piegādātāji darbojušies pirms minētā darījuma, ir pietiekami ņēmusi vērā gan tirgus daļu, gan cenu svārstības.

296    Tādējādi prasītājas izvirzītais prasības pamats ir noraidāms.

 i) Slēdziens

297    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija bija pilnībā tiesīga secināt (apstrīdētā lēmuma 219. punkts), ka minētās koncentrācijas rezultātā platīna un rodija tirgū būtu izveidojies dominējošs Amplats un Implats/LPD duopola stāvoklis un tādējādi kopējā tirgū tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence Regulas 2. panta nozīmē. No tā izriet arī, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst prasībām, kuras noteiktas EK līguma 190. pantā.

298    Tā kā visi prasītājas izvirzītie prasības pamati ir noraidīti, arī tās prasība ir noraidāma.

 IV – Prasība par Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta pārkāpumu tādā ziņā, ka Komisija nav atzinusi koncentrācijā iesaistīto personu piedāvātās saistības, kā arī par EK līguma 190. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

299    Prasītāja apgalvo, ka Komisija, neatzīstot koncentrācijā iesaistīto personu piedāvātās saistības, ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav arī pamatojusi sava atteikuma iemeslus atbilstīgi tiesiskajām normām, tādējādi pārkāpjot EK līguma 190. pantu.

300    Prasītāja atgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 215. punktu puses piedāvāja Komisijai izskatīt saistību projektu, kura mērķis bija novērst minētā darījuma izraisītās bažas par iespējamo negodīgo konkurenci. Šīs saistības tika iesniegtas dalībvalstīm un tika apspriestas Padomdevējas komitejas 1996. gada 9. aprīļa sēdē.

301    Tika ierosinātas trīs saistības:

a)      raktuves šahtā palielināt ražošanas jaudu par papildu [..] uncēm;

b)      uzturēt ieguvi esošajā līmenī ([..] unces [..]);

c)      izveidot jaunu piegādātāju tirgū.

302    Kā uzskata prasītāja, Komisija (apstrīdētā lēmuma 216. punkts) nepamatoti noraidīja šīs saistības, uzskatot tās par saistībām par rīcību, kas tādējādi saskaņā ar Regulu nav atzīstamas. Prasītāja apgalvo, ka Komisija agrāk ir atzinusi saistības par rīcību saskaņā ar Regulu. Prasītāja min vairākus lēmumus, ar kuriem Komisija nepārprotami ir atzinusi šāda veida saistības.

303    Prasītāja norāda, ka saistības apstrīdētā lēmuma 216. punktā ir noraidītas ar pamatojumu, ka “citās apvienotajam uzņēmumam piederošajās raktuvju šahtās iespējams priekšlaicīgi samazināt ieguves apjomu līdz ierosinātajam apjomam – [..] uncēm, tādējādi ierobežojot kopējo piedāvājumu”. Pēc prasītājas domām, šim argumentam nav jēgas. Tā uzskata, ka saistību jēga bija palielināt [..] raktuves šahtā ražošanas jaudu par papildu [..] uncēm un uzturēt kopējo ieguvi esošajā līmenī. Tādējādi pirms papildu ražošanas jaudas nodošanas ekspluatācijā nenotiktu nekāda ieguves samazināšana.

304    Prasītāja arīdzan apstrīd Komisijas argumentu (apstrīdētā lēmuma 216. punkts), ka gadījumā, ja viens piegādātājs uzturētu ieguvi konstantā līmenī, šis fakts būtu zināms otram oligopola dalībniekam Amplats un tādējādi sāktos cenu paaugstināšanās. Tā apgalvo, ka šīs saistības neparedz apvienotā uzņēmuma ieguves apjoma palielināšanas nepieļaušanu. Tādējādi Amplats nevarētu pieņemt, ka apvienotais uzņēmums uz pieprasījuma pieaugumu reaģēs ar savas ieguves uzturēšanu esošajā līmenī. Katrā ziņā uzņēmumi ir tiesīgi saņemt samērīgu labumu no savas saimnieciskās darbības ar noteikumu, ka šāds labums no konkurences tiesību viedokļa nav iegūts negodīgi vai nav netaisnīgi liels. Jebkura apvienotā uzņēmuma un Amplats rīcība, kuras rezultātā tiktu iegūts šāds labums, ir Dienvidāfrikas iestāžu kompetencē.

305    Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija vispār nav ņēmusi vērā Dienvidāfrikas iestāžu atzinumu, ka sabiedrībai Amplats jau patlaban ir dominējošais stāvoklis un ka koncentrācijas rezultātā izveidojies uzņēmums radīs tam efektīvu konkurenci. Komisijas attieksme tādējādi bijusi pretrunā kompetentu Dienvidāfrikas iestāžu viedoklim par esošo tirgus struktūru.

306    Attiecībā uz jauna piegādātāja radīšanu, kam, pēc Komisijas domām, tirgū būtu nenozīmīga ietekme, prasītāja apgalvo, ka gadījumā, ja tiks pieņemti citi tās Komisijai adresētie iebildumi attiecībā uz tās attieksmi pret saistībām, šis apstrīdētā lēmuma aspekts netiks apstiprināts.

307    Prasītāja arī apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka ar minētajām saistībām netiek ņemts vērā tirgus pieaugums, kuru paredz visi piezīmju izteicēji (apstrīdētā lēmuma 216. punkts). Prasītāja uzskata, ka Komisijas viedoklis nesaskan ar nozares ekspertu viedokli, kuri norāda, ka pastāv piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu, kas turpmākajos gados varētu izlīdzināties. Šādu viedokli pauduši vismaz trīs neatkarīgi eksperti, kuru ziņojumi ir pievienoti pušu atbildei uz to iebildumu paziņojumu, uz kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā sniegusi tikai īsu atsauci. Ņemot vērā šos apstākļus, pušu saistību uzturēt ieguvi esošajā līmenī mērķis bija kliedēt Komisijas galvenās bažas.

308    Turklāt prasītāja apgalvo, ka būtu bijusi iespēja nodrošināt piedāvāto saistību ievērošanu. Tā, piemēram, ieguves līmeņu uzturēšanu būtu iespējams pārbaudīt, nosakot pienākumu iesniegt Komisijai ceturkšņa ražošanas datu pārskatus. Šos pārskatus būtu iespējams pārbaudīt, ņemot vērā ikgadējos ražošanas pārskatus, kuriem tiek veikta revīzija un kuri tiek publicēti. Attiecībā uz citām akceptētajām saistībām, proti, uz [..] projekta attīstīšanu, prasītāja apgalvo, ka, neņemot vērā tā strukturālās iezīmes, to nekādā gadījumā nebūtu viegli pārbaudīt ar revīzijai pakļautu paveiktā pārskatu un ikgadēju vietas apmeklējumu palīdzību. Tādējādi minēto saistību ievērošanas pārbaude nekādā ziņā nebūtu sarežģītāka par citās lietās atzīto saistību izpildes pārbaudi.

309    Visbeidzot, Komisija, noraidot piedāvātās saistības, nav tiesīga atsaukties uz faktu, ka papildu grūtības saistību pildīšanas pārbaudei rada tas, ka visi kopējā koncerna ražošanas uzņēmumi atradīsies Dienvidāfrikā. Ja Komisija saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām ir tiesīga nepieļaut tādu uzņēmumu apvienošanos, kura tiek īstenota ārpus Kopienas teritorijas, tad tai attiecībā uz šādu apvienošanos ir jāpiemēro tādi paši standarti un kritēriji, kādi tiek piemēroti attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos Kopienas teritorijā.

310    Komisija noliedz apgalvojumu, ka saistībās bijusi paredzēta ražošanas uzturēšana esošajā līmenī un vienlaicīga [..] projekta attīstīšana, t.i., ieguves apjoma palielināšana. Pēc Komisijas domām, piedāvātajās saistībās bijusi paredzēta tikai esošā ieguves līmeņa uzturēšana līdz tam brīdim, kad tiks attīstītas jaunas ražošanas jaudas. Apstrīdētajā lēmumā (216. punkts) izskaidrots, kāpēc augoša tirgus situācijā šāds ieguves līmenis nekādā gadījumā nebūtu pietiekams. Turklāt prasītāja pieņem, ka fakts, ka Amplats nebūtu uzskatījis, ka koncentrācijas rezultātā izveidojies uzņēmums varētu pieaugoša pieprasījuma apstākļos atteikties no ražošanas paplašināšanas, būtu uzskatāms par oligopola esamības noliegumu. Visbeidzot, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tika iesniegta pirmā prasība par tiesību akta atcelšanu, būtu grūti iedomāties, ka Dienvidāfrikas konkurences iestādes būtu ieinteresētas iejaukties iepriekš nodomātā ražošanas apjoma ierobežošanas gadījumā.

311    Komisija uzskata, ka tā nav tiesīga atzīt tādas saistības, kuras būtībā ir saistības par rīcību. Regulas kontekstā tiesiskās aizsardzības līdzeklim, kurš tiek piemērots gadījumos, kad iespējama ekonomiskā spēka koncentrācija tirgū, kuras iemesls būtu uzņēmumu apvienošanās, ir jābūt strukturālam līdzeklim. Tā kā Regulas mērķis ir nepieļaut situācijas, kurās notiek konkurences traucēšana, kurai nav nepieciešama saskaņošana, Komisija var izskatīt vienīgi tādas saistības, kuras palīdz likvidēt ļaunprātīgas izmantošanas iespēju. Turklāt Regulas 2. pants aizliedz Komisijai pieļaut tādu koncentrāciju, kuras rezultātā tiek radīts vai nostiprināts dominējošais stāvoklis. Šajos apstākļos solījums ļaunprātīgi neizmantot dominējošo stāvokli ir nepiemērots un neatbilst Regulā definētajām prasībām.

312    Komisija nepiekrīt prasītājas apgalvojumiem par noteiktām citos gadījumos piedāvātajām un atzītajām saistībām. Saistības ir uzskatāmas par strukturālām saistībām tad, ja tās paredzētas kādas strukturālas problēmas atrisināšanai, piemēram, nodrošina iekļuvi tirgū. Nav jāizskata jautājums par to, vai ierosinātās saistības attīstīt [..] projektu ir strukturālas saistības, jo tās nekādā gadījumā nebūtu atrisinājušas šo konkurences problēmu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

313    Vispirms ir jāizskata jautājums par to, kāda veida saistības ir atzīstamas saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89, it īpaši par to, vai Komisijas viedoklis par to, ka saistības par rīcību nav atzīstamas, ir likumīgs.

314    Ņemot vērā tās septīto apsvērumu, kurā noteikts, ka “būtu jārada jauns tiesisks instruments regulas formā, kas atļautu koncentrāciju efektīvu kontroli, vadoties pēc to ietekmes uz konkurences struktūru Kopienā, un kas būtu vienīgais instruments, kas piemērojams šādām koncentrācijām”, var konstatēt, ka Regulas Nr. 4064/89 pamatmērķis ir pārraudzīt tirgus struktūras, nevis uzņēmumu rīcību, kura būtībā ir kontrolējama tikai saskaņā ar EK līguma 85. un 86. pantu.

315    Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkts nosaka:

“Ja Komisija atklāj, ka pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas, ja nepieciešams, paziņotā koncentrācija atbilst 2. panta 2. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, tā pieņem lēmumu, kurā koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu [..].

Savam lēmumam Komisija drīkst pievienot nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgie uzņēmumi atbilst saistībām, ko tie uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar nolūku pārveidot sākotnējo koncentrācijas plānu [..].”

316    No šiem noteikumiem un no Regulas 2. panta 3. punkta izriet, ka gadījumos, kad Komisija ir secinājusi, ka ierosinātā koncentrācija ir tāda, kas radīs vai nostiprinās dominējošo stāvokli, Komisijas pienākums ir to aizliegt pat tad, ja ierosinātajā koncentrācijā iesaistītie uzņēmumi apņemas šo stāvokli ļaunprātīgi neizmantot un iesniedz šo apņemšanos Komisijai.

317    Tā kā Regulas mērķis ir novērst tādu tirgus struktūru izveidošanos vai nostiprināšanos, kuras varētu būtiski traucēt efektīvu konkurenci kopējā tirgū, ir aizliegts pieļaut šādu situāciju izveidošanos, pamatojoties uz iesaistīto uzņēmumu saistībām ļaunprātīgi neizmantot savu dominējošo stāvokli pat tajos gadījumos, ja pastāv vienkārša iespēja pārbaudīt, vai uzņēmumi pilda minētās saistības.

318    Tādējādi saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 Komisija ir tiesīga atzīt vienīgi tādas saistības, kuras ievērojot, pieteiktais darījums atbildīs kopējam tirgum. Citiem vārdiem sakot, iesaistīto uzņēmumu piedāvātajām saistībām jābūt tādām, lai Komisija varētu secināt, ka minētā koncentrācija neradīs vai nenostiprinās dominējošo stāvokli Regulas 2. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

319    Tādējādi nav nepieciešams ierosinātās saistības klasificēt kā rīcībai vai struktūrai raksturīgas saistības. Nav noliedzams, ka saistības, kuras pēc būtības ir strukturālas saistības, piemēram, saistības samazināt koncentrācijas rezultātā izveidotā uzņēmuma tirgus daļu, pārdodot kādu no meitas uzņēmumiem, no Regulas mērķa viedokļa parasti ir vairāk vēlamas, jo tās vienreiz un uz visiem laikiem vai vismaz uz zināmu laiku novērš iespēju, ka varētu tikt radīts vai nostiprināts dominējošais stāvoklis, kuru pirms tam noteikusi Komisija, un šīm saistībām nav nepieciešami ilgstoši pārraudzības pasākumi. Tomēr nav iespējams automātiski atmest iespēju, ka saistības, kuras prima facie ir saistības par rīcību, piemēram, saistības kādu laiku neizmantot kādu preču zīmi vai padarīt daļu no kādas koncentrācijas rezultātā izveidotā uzņēmuma ražošanas jaudas pieejamu trešās personas konkurentiem, vai – vispārīgākas saistības – nodrošināt būtisku ražošanas ēku pieejamību ar nediskriminējošiem noteikumiem, var novērst iespēju radīt vai nostiprināt dominējošu stāvokli.

320    Tas nosaka nepieciešamību katrā konkrētā gadījumā izvērtēt ieinteresēto uzņēmumu piedāvātās saistības.

321    Šajā gadījumā, kaut arī prasītāja klasificē [..] projekta attīstību kā strukturālas saistības, tā nenoliedz, kā Komisija konstatē apstrīdētajā lēmumā (216. punkts), ka šīs saistības tāpat kā citas ierosinātās saistības, proti, saistības uzturēt ieguves apjomu esošajā līmenī un izveidot jaunu piegādātāju, nespēj atrisināt jautājumu par oligopola tirgus struktūras izveidošanos koncentrācijas rezultātā.

322    Pirmās divas saistības nekādā veidā nemaina attiecīgā tirgus kā duopola tirgus struktūru, bet tikai nosaka Implats/LPD ražošanas politikai pienākumu saglabāt minimālo ieguves līmeni, kas, ja arī atkarībā no pieprasījuma izmaiņām nākotnē varētu samazināt iespēju ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, nenodrošina iespēju, ka netiks īstenota nekāda cita veida ļaunprātīgas izmantošanas iespēja vai – un tas ir vēl svarīgāk – ka tik tiešām netiks radīts dominējošs stāvoklis.

323    Prasītājai arī nav pamata apgalvot, ka Komisija nav bijusi tiesīga noraidīt saistības, pamatojoties uz to, ka gadījumā, ja Implats/LPD uzturētu ieguvi konstantā līmenī, šis fakts būtu zināms Amplats un tādējādi sāktos cenu paaugstināšanās. Šis arguments nebūt nepierāda, ka piedāvātās saistības varētu likvidēt koncentrācijas rezultātā radušos dominējošu duopola stāvokli, tas tikai apstrīd šāda dominējošā stāvokļa esamību. Tomēr prasītājas iebildumi šajā ziņā jau ir noraidīti saistībā ar prasību par tiesību akta atcelšanu, kurā norādīts uz Regulas Nr. 4064/89 2. panta pārkāpumu un kura attiecas uz atzinumu, ka šajā gadījumā pastāv kopīgais dominējošais stāvoklis.

324    Attiecībā uz prasītājas argumentiem, ka, pirmkārt, uzņēmumi ir tiesīgi gūt samērīgu labumu no savas saimnieciskās darbības un, otrkārt, ka jebkura veida apvienotā uzņēmuma un Amplats rīcība, kuras rezultātā tiks iegūts šāds labums, ir Dienvidāfrikas iestāžu kompetencē, ir pietiekami konstatēt, ka, lai cik vērtīgi arī būtu minētie argumenti, tiem nav nekādas nozīmes tad, kad tiek novērtēts, vai piedāvātās saistības varētu likvidēt koncentrācijas rezultātā radītās struktūras ierobežojumus vai nē.

325    Attiecībā uz trešajām saistībām, proti, jauna piegādātāja izveidošanu, jānorāda, ka prasītāja neapstrīd Komisijas slēdzienu, ka šādam piegādātājam būtu nenozīmīga ietekme uz nākotnē paredzamo platīna piedāvājumu galapatērētājam. Prasītāja, tādējādi apstiprinot šo saistību palīgnozīmi, tikai konstatē, ka tad, ja tiks pieņemti citi tās Komisijai adresētie iebildumi attiecībā uz tās attieksmi pret saistībām, šis apstrīdētā lēmuma aspekts netiks apstiprināts.

326    Kā konstatēts iepriekš, tā kā Komisijai bija pamatots iemesls noraidīt pirmās divas saistības, pieņemot, ka neatkarīgi no trešo saistību būtības tās nav atzīstamas to niecīgās ietekmes uz tirgu ziņā, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā.

327    Šajos apstākļos prasītājas argumenti attiecībā uz piedāvāto saistību pārraudzību ir uzskatāmi par tādiem, kas pilnībā neattiecas uz šo lietu. Tā kā minētās saistības kopumā nebūtu spējīgas likvidēt koncentrācijas radītos efektīvas konkurences traucējumus, Komisija bija tiesīga tās noraidīt pat tad, ja nebūtu nekādu īpašu grūtību pārbaudīt to izpildi.

328    Tādējādi, noraidot Gencor un Lonrho piedāvātās saistības, ņemot vērā koncentrācijas radīto konkurences problēmu likvidēšanu, Komisija nav nedz rīkojusies prettiesiski, nedz arī pieļāvusi acīmredzamas kļūdas novērtējumā.

329    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, lēmums par saistību noraidīšanu ir pietiekami pamatots.

330    Tādējādi izskatītie prasības pamati ir noraidāmi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

331    Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, prasītājai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

332    Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA

(piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītāja sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1999. gada 25. martā.

Satura rādītājs

Lietas faktiskie apstākļi

1.  Attiecīgā koncentrācija

Koncentrācijā iesaistītās personas

Plānotā koncentrācija

2.  Administratīvā procedūra

Tiesas process

Lietas dalībnieku prasījumi

Pieņemamība

Atbildētājas izvirzītie argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

I – Prasība par Regulas pārkāpumu, jo tā nepiešķir Komisijai kompetenci izvērtēt koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, un EK līguma atbilstošā 190. panta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

1.  Regulas teritoriālās piemērojamības novērtējums

2.  Apstrīdētā lēmuma saderība ar starptautiskajām publiskajām tiesībām

II – Prasība par Regulas 2. panta pārkāpumu tādā ziņā, ka Komisija nav pilnvarota novērst koncentrācijas, kuru dēļ tiek radīts vai nostiprināts kopīgs dominējošais stāvoklis, un par EK līguma 190. panta pārkāpumu

Prasītājas argumenti

Pirmās instances tiesas secinājumi

III – Prasība par Regulas 2. panta pārkāpumu tādā ziņā, ka Komisija ir nepareizi atzinusi, ka minētā koncentrācija radīs kopīgo dominējošo stāvokli, un par EK līguma 190. panta pārkāpumu

A – Apstrīdētais lēmums

B – Vispārēji apsvērumi

C – Iespējamā Gencor un Lonrho kopīgi īstenotā kontrole pār LPD pirms koncentrācijas

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

D – Komisijas piemērotā kopīgā dominējošā stāvokļa klasifikācija

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.

1¹ – Konfidenciālie dati netiek izpausti.