TIESAS SPRIEDUMS

1997. gada 18. decembrī (*)

Direktīva 91/156/EEK – Transponēšanas termiņš – Sekas – Atkritumu jēdziens

Lieta C‑129/96

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniegusi Beļģijas Conseil d'État, lai tiesvedībā starp

Inter-Environnement Wallonie ASBL

un

Valonijas reģionu

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 5. un 189. pantu un 1. panta a) apakšpunktu Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez      Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch], P. Janns [P. Jann] un L. Sevons [L. Sevón] (referents),

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

ņemot vērā rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–        Inter-Environnement Wallonie ASBL vārdā – Žaks Sambo [Jacques Sambon] no Briseles Advokātu kolēģijas,

–        Beļģijas valdības vārdā – Jans Devaders [Jan Devadder], vecākais padomnieks Ārlietu, ārējās tirdzniecības un attīstības sadarbības ministrijā, pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – Ernsts Rēders [Ernst Röder], Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks, un Bernds Kloke [Bernd Kloke], tās pašas ministrijas vecākais padomnieks, pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – Žans Fransuā Dobels [Jean-François Dobelle], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktorāta direktora vietnieks, un Romēns Nadāls [Romain Nadal], šī direktorāta ārlietu sekretāra palīgs, pārstāvji,

–        Nīderlandes valdības vārdā – Adriāns Boss [Adriaan Bos], Ārlietu ministrijas padomnieks juridiskajos jautājumos, pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes vārdā – Džons Ī. Kolinss [John E. Collins], Valsts kases juriskonsulta asistents, un Deriks Vaijats [Derrick Wyatt], Karalienes padomnieks (QC), pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Marija Kondu-Dirande [Maria Condou-Durande], Komisijas juridiskā dienesta locekle, pārstāve,

ņemot vērā tiesas sēdes ziņojumu,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1997. gada 5. februāra tiesas sēdē sniedza Inter-Environnement Wallonie ASBL, ko pārstāv Žaks Sambo; Francijas valdība, ko pārstāv Žans Fransuā Dobels un Romēns Nadāls; Nīderlandes valdība, ko pārstāv J. S. van den Osterkamps [Johannes Steven van den Oosterkamp], Ārlietu ministrijas padomnieka vietnieks juridiskajos jautājumos, pārstāvis; Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv Deriks Vaijats, Karalienes padomnieks, un Komisija, ko pārstāv Marija Kondu-Dirande,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1997. gada 24. aprīlī, pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Pamatojoties uz 1996. gada 29. marta spriedumu, kas Tiesā saņemts 1996. gada 23. aprīlī, Beļģijas Conseil d'État [Valsts Padome] saskaņā ar EK līguma 177. pantu iesniedza Tiesai divus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai par to, kā interpretēt EEK līguma 5. un 189. pantu un 1. panta a) apakšpunktu Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.).

2        Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā, ko ierosināja bezpeļņas apvienība Inter-Environnement Wallonie, prasot atcelt Valonijas reģionālās izpildvaras 1992. gada 9. aprīļa Rīkojumu par toksiskajiem vai bīstamajiem atkritumiem (turpmāk tekstā – “Rīkojums”).

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Direktīvas 75/442 mērķis ir dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana attiecībā uz atkritumu apglabāšanu. Grozījumi Direktīvā 75/442 izdarīti ar Direktīvu 91/156.

4        Ar Direktīvu 91/156 grozītās Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunktā jēdziens “atkritumi” ir definēts šādi:

“Šajā direktīvā:

a) “atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

Komisija, rīkojoties saskaņā ar 18. pantā paredzēto procedūru, vēlākais, līdz 1993. gada 1. aprīlim sagatavos to atkritumu sarakstu, kuri pieder I pielikumā minētajām kategorijām. Šo sarakstu periodiski pārskatīs un vajadzības gadījumā grozīs saskaņā ar minēto procedūru.”

5        Pēdējā noteikumā minētais saraksts tika pieņemts ar Komisijas 1993. gada 20. decembra Lēmumu 94/3/EK, ar ko izveido atkritumu sarakstu saskaņā ar 1. panta a) apakšpunktu Direktīvā 75/442/EEK (OV 1994, L 5, 15. lpp.). Saraksta ievada piezīmju 3. punktā norādīts, ka, pirmkārt, saraksts nav pilnīgs un, otrkārt, materiāla iekļaušana šajā sarakstā ir būtiska tikai tad, ja tas atbilst atkritumu definīcijai.

6        Grozītās Direktīvas 75/442 9. panta 1. punkts un 10. pants noteic, ka jebkuram uzņēmumam, kas veic II A vai II B pielikumā norādītās darbības, ir jāsaņem atļauja no kompetentās iestādes. II A pielikums attiecas uz darbībām, kas saistītas ar atkritumu apglabāšanu, bet II B pielikums – uz darbībām, kuru rezultātā var notikt atkritumu reģenerācija.

7        Grozītās Direktīvas 75/442 11. pants nosaka izņēmumu attiecībā uz prasību par atļaujas saņemšanu:

“1. Neskarot Padomes 1978. gada 20. marta Direktīvu 78/319/EEK par toksiskajiem un bīstamajiem atkritumiem [OV L 84, 43. lpp.], kurā jaunākie grozījumi izdarīti saskaņā ar Spānijas un Portugāles Pievienošanās aktu, var izdarīt šādus izņēmumus no 9. un 10. pantā paredzētās prasības attiecībā uz atļaujām:

a) uzņēmumi, kas apglabā savus atkritumus to rašanās vietā,

un

b) uzņēmumi, kas veic atkritumu reģenerāciju.

Šos izņēmumus piemēro tikai tad, ja:

–        kompetentās iestādes ir paredzējušas vispārīgus noteikumus katram darbības veidam, paredzot atkritumu daudzumus, veidus un nosacījumus, ar kādiem konkrēto darbību var veikt, nepiemērojot prasības attiecībā uz atļaujām,

un

–        atkritumu veids vai daudzums un reģenerācijas vai apglabāšanas metodes ir tādas, kas atbilst 4. pantā noteiktajām prasībām.

2. Pirmajā punktā minēto uzņēmumu reģistrāciju veic kompetentās iestādes.

[..]”

8        Grozītās Direktīvas 75/442 4. pants nosaka:

“Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot metodes vai darbības, kas varētu radīt kaitējumu videi un, jo īpaši

–        neapdraudot ūdeņus, gaisu, augsni, augus un dzīvniekus,

–        neradot traucējošus trokšņus un smakas,

–        neradot negatīvu ietekmi uz lauku vidi un īpaši aizsargājamām teritorijām.

[..]”

9        Saskaņā ar Direktīvas 91/156 2. panta 1. punkta pirmo ievilkumu dalībvalstīs bija jāstājas spēkā normatīviem un administratīviem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības ne vēlāk kā līdz 1993. gada 1. aprīlim, par to informējot Komisiju. Otrais ievilkums nosaka: “Kad dalībvalstis pieņem šos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā veidot šādas atsauces”.

10      Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvas 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem 1. panta 3. punkts (OV L 377, 20. lpp.), lai definētu atkritumus, atsaucas uz Direktīvu 75/442. Direktīvas 1. panta 4. punktā ir iekļauta “bīstamo atkritumu” definīcija.

11      Direktīvas 91/689 3. panta 1. un 2. punkts nosaka:

“1. Atkāpe, kas minēta Direktīvas 75/442/EEK 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz atļaujām, kas jāsaņem uzņēmumiem, kuri veic savu atkritumu apglabāšanu, nav attiecināma uz tiem bīstamajiem atkritumiem, uz ko attiecas šī direktīva.

2. Saskaņā ar Direktīvas 75/442/EEK 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalsts var nepiemērot minētās direktīvas 10. pantu attiecībā uz uzņēmumiem, kas reģenerē atkritumus, uz ko attiecas šī direktīva:

–        ja dalībvalsts paredz vispārējus noteikumus, kuros ir uzskaitīti atkritumu veidi un daudzumi, kā arī paredzēti īpaši nosacījumi (atkritumos esošo bīstamo vielu satura robežvērtības, emisijas robežvērtības, darbības veidi) un citas prasības, kas vajadzīgas, lai veiktu dažādu veidu reģenerāciju,

–        ja atkritumu daudzums vai reģenerācijas metodes nodrošina Direktīvas 75/442/EEK 4. pantā paredzēto prasību izpildi.”

12      No 1993. gada 12. decembra ar Direktīvas 91/689 11. pantu tika atcelta Padomes 1978. gada 20. marta Direktīva 78/319/EEK par toksiskajiem un bīstamajiem atkritumiem (OV L 84, 43. lpp.). Taču ar 1. pantu Padomes 1994. gada 27. jūnija Direktīvā 94/31/EK, ar kuru grozīta Direktīva 91/689 (OV L 168, 28. lpp.), Direktīvas 78/319 atcelšana tika atlikta līdz 1995. gada 27. jūnijam.

 Valsts tiesiskais regulējums

13      Valonijas reģionālās padomes 1985. gada 5. jūlija Dekrētā par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar 1991. gada 25. jūlija Dekrētu (turpmāk tekstā – “Dekrēts”), proti, tā 3. panta 1. punktā ir sniegta šāda atkritumu definīcija:

“atkritumi – jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.

14      Rīkojuma 5. panta 1. punkts nosaka:

“Atļauja vajadzīga, lai uzstādītu un ekspluatētu iekārtas, kas īpaši paredzētas toksisku vai bīstamu atkritumu savākšanai, pirmapstrādei, apglabāšanai vai reģenerācijai, ja tie nav rūpnieciskās ražošanas procesa sastāvdaļa.”

15      Rīkojuma preambulā ir īpaša atsauce uz Dekrētu, grozīto Direktīvu 75/442 un Direktīvām 78/319 un 91/689. Rīkojuma 86. pants noteic, ka tas stājas spēkā dienā, kad tas publicēts Moniteur Belge. Rīkojums tika publicēts 1992. gada 23. jūnijā.

 Pamata prāvas fakti

16      1992. gada 21. augustā iesniegtajā prasības pieteikumā Inter-Environnement Wallonie lūdza Beļģijas Conseil d'État atcelt visu Rīkojumu vai pakārtoti – atsevišķus tā noteikumus.

17      Spriedumā, ar kuru tiek uzdots jautājums prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, Conseil d'État jau ir lēmusi par pieciem no sešiem Inter-Environnement Wallonie izvirzītajiem prasības pamatiem un ir atcēlusi dažus Rīkojuma noteikumus.

18      Atlikušajā prasības pamatā Inter-Environnement Wallonie norāda uz to, ka Rīkojuma 5. panta 1. punkts pārkāpj grozītās Direktīvas 75/442 11. pantu un Direktīvas 91/689 3. pantu, jo tas atļauju sistēmu neattiecina uz tādu iekārtu uzstādīšanu un ekspluatāciju, kas īpaši paredzētas toksisku vai bīstamu atkritumu savākšanai, pirmapstrādei, apglabāšanai vai reģenerācijai, ja šādas iekārtas ir “rūpnieciskās ražošanas procesa sastāvdaļa”.

19      Minētā prasības pamata pirmajā daļā Inter-Environnement Wallonie apgalvo, ka grozītās Direktīvas 75/442 11. pants apvienojumā ar Direktīvas 91/689 3. pantu ļauj izslēgt no prasības par atļaujas saņemšanu tikai tos uzņēmumus, kuri veic atkritumu reģenerāciju saskaņā ar minētajiem noteikumiem, un tikai tad, ja šie uzņēmumi ir reģistrēti attiecīgajās kompetentajās iestādēs.

20      Šajā ziņā Conseil d'État uzskata, ka Rīkojuma 5. panta 1. punkts patiešām ir pretrunā grozītās Direktīvas 75/442 11. pantam apvienojumā ar Direktīvas 91/689 3. pantu.

21      Noskaidrojot, ka Rīkojums ir pieņemts brīdī, kad vēl nebija beidzies direktīvas transponēšanai noteiktais termiņš, Conseil d'État jautā, cik lielā mērā dalībvalstij šajā laikā ir atļauts pieņemt pasākumus, kuri ir pretrunā direktīvai. Tā piebilst, ka negatīva atbilde uz šo jautājumu, kā to iesaka Inter-Environnement Wallonie, nebūtu saderīga ar noteikumu, ka jebkura pasākuma likumība jāizvērtē tā pieņemšanas laikā.

22      Minētā prasības pamata otrajā daļā Inter-Environnement Wallonie apgalvo, ka Rīkojuma 5. panta 1. punktā noteiktais izņēmums ir pretrunā Dekrētam, kas, kā tiek apgalvots, neparedz atkāpes attiecībā uz darbībām, kas ir daļa no rūpnieciska procesa.

23      Šajā ziņā Conseil d'État uzskata, ka Dekrēta 3. panta 1. punkts un pielikums, uz kuru sniegta atsauce, ir paredzēti, lai nodrošinātu pareizu grozītās Direktīvas 75/442 transponēšanu. Lai gan saskaņā ar Tiesas judikatūru atkritumi ir vielas vai priekšmeti, no kuriem īpašnieks atbrīvojas vai no kuriem ir spiests atbrīvoties, tādējādi neliedzot iespēju citām personām veikt šo atkritumu atkārtotu saimniecisku izmantošanu, tas tomēr neļauj noteikt, vai vielas vai priekšmeti, kas minēti grozītās Direktīvas 75/442 1. pantā un kas tieši vai netieši ir rūpnieciskas ražošanas procesa sastāvdaļa, ir uzskatāmi par atkritumiem šīs direktīvas 1. panta a) apakšpunkta nozīmē.

24      Šajos apstākļos, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu, Conseil d'État vērsās Tiesā ar šādiem jautājumiem:

“1) Vai EEK līguma 5. un 189. pants liedz dalībvalstīm pieņemt noteikumu, kas ir pretrunā 1975. gada 15. jūlija Direktīvai 75/442/EEK par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK, pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa beigām?

Vai šie paši Līguma panti liedz dalībvalstīm pieņemt un ieviest tiesību aktus, kuru mērķis ir transponēt iepriekš minēto direktīvu attiecīgās valsts tiesību aktos, bet kuru noteikumi ir pretrunā minētās direktīvas prasībām?

2) Vai viela, kas minēta I pielikumā Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvā 91/156/EEK, ar kuru grozīta Direktīva 75/442/EEK par atkritumiem, un kas tieši vai netieši ir rūpnieciskas ražošanas procesa sastāvdaļa, ir uzskatāma par “atkritumiem” minētās direktīvas 1. panta a) apakšpunkta nozīmē?”

 Otrais jautājums

25      Uzdodot otro jautājumu, kuru lietderīgāk izskatīt vispirms, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai grozītās Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunktā sniegtā atkritumu definīcija uz vielu neattiecas tikai tāpēc, ka tā tieši vai netieši ir rūpnieciskas ražošanas procesa sastāvdaļa.

26      No grozītās Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka jēdziena “atkritumi” piemērošanas joma ir atkarīga no termina “izmešana” nozīmes.

27      No grozītās Direktīvas 75/442 noteikumiem, it īpaši no 4. panta un 8.–12. panta, kā arī no II A un II B pielikuma izriet, ka termins “izmešana” ietver gan kādas vielas vai priekšmeta apglabāšanu, gan reģenerāciju.

28      Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 58.–61. punktā, atkritumu kategoriju saraksts grozītās Direktīvas 75/442 I pielikumā un apglabāšanas un reģenerācijas darbības, kas uzskaitītas šīs direktīvas II A un II B pielikumā, norāda uz to, ka atkritumu jēdziens principā ietver jebkāda veida atliekvielas, rūpnieciskās ražošanas blakusproduktus vai citas vielas, kas rodas ražošanas procesos. Šo konstatējumu apstiprina atkritumu saraksts, ko Komisija izstrādājusi Lēmumā 94/3.

29      Pirmkārt, grozītā Direktīva 75/442, kā to īpaši skaidri parāda 9.–11. pants, attiecas ne tikai uz atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju, ko veic specializēti uzņēmumi, bet arī uz atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju to rašanās vietā, ko veic uzņēmumi, kuriem šie atkritumi radušies.

30      Otrkārt, lai gan grozītās Direktīvas 75/442 4. pants noteic, ka atkritumu apglabāšanai vai reģenerācijai jānotiek, neapdraudot cilvēku veselību un neizmantojot procedūras vai metodes, kas varētu radīt kaitējumu apkārtējai videi, direktīvā nekas nenorāda uz to, ka tā neattiecas uz apglabāšanas un reģenerācijas darbībām, kas ir rūpnieciskas ražošanas procesa daļa, ja šādas darbības neapdraud cilvēku veselību vai apkārtējo vidi.

31      Visbeidzot, jāņem vērā, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziens “atkritumi” grozītās Direktīvas 75/442 1. panta nozīmē nav jāsaprot tādējādi, ka tas neietver vielas un priekšmetus, kurus iespējams atkārtoti saimnieciski izmantot (1990. gada 28. marta spriedums lietā C‑359/88 Zanetti u.c., Recueil, I‑1509. lpp., 12. un 13. punkts; 1995. gada 10. maija spriedums lietā C‑422/92 Komisija/Vācija, Recueil, I‑1097. lpp., 22. un 23. punkts, un 1997. gada 25. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑304/94, C‑330/94, C‑342/94 un C‑224/95 Tombesi u.c., Recueil, I‑3561. lpp., 47. un 48. punkts).

32      No šiem apsvērumiem var secināt, ka vielas, kas ir rūpnieciskas ražošanas procesa daļa, grozītās Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunkta nozīmē var uzskatīt par atkritumiem.

33      Šis secinājums, kā to pareizi norādījušas Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, neietekmē to, ka ir jānodala atkritumu reģenerācija grozītās Direktīvas 75/442 nozīmē un tādu produktu parasta rūpnieciska apstrāde, kas nav atkritumi, neatkarīgi no tā, cik grūti ir veikt šādu nodalīšanu.

34      Līdz ar to atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka tikai tāpēc, ka kāda viela tieši vai netieši ir rūpnieciskās ražošanas procesa sastāvdaļa, tā netiek izslēgta no atkritumu jēdziena, kas sniegts grozītās Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunktā.

 Pirmais jautājums

35      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai EEK līguma 5. un 189. pants liedz dalībvalstīm Direktīvas 91/156 transponēšanai paredzētajā laikā veikt pasākumus, kas ir pretrunā ar šo direktīvu.

36      Saskaņā ar Inter-Environnement Wallonie apsvērumiem Kopienu tiesību augstākais spēks un Līguma 5. pants norāda uz to, ka tad, ja kāda dalībvalsts nolemj transponēt savos tiesību aktos kādu Kopienas direktīvu pirms transponēšanai noteiktā termiņa beigām, tas jāveic saskaņā ar direktīvu. Tā kā Valonijas reģions nolēma Direktīvu 91/156 savos tiesību aktos transponēt 1992. gada 9. aprīlī, tam bija jānodrošina atbilstība šai direktīvai.

37      Komisija atbalsta šādu nostāju un norāda, ka Līguma 5. un 189. pants liedz dalībvalstīm noteiktajā Direktīvas 91/156 transponēšanas laikā pieņemt noteikumus, kas ir pretrunā šai direktīvai. Komisija norāda, ka šajā ziņā nav nozīmes, vai konkrētā pasākuma īpašais mērķis ir attiecīgās direktīvas transponēšana.

38      No otras puses, Beļģijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka līdz noteiktā direktīvas transponēšanas termiņa beigām dalībvalstīm ir tiesības pieņemt valsts normas, kas atšķiras no direktīvā noteiktajām normām. Apvienotās Karalistes valdība tomēr piebilst, ka tas būtu pretrunā Līguma 5. un 189. pantam, ja dalībvalsts veiktu pasākumus, kuru dēļ tai būtu neiespējami vai pārāk grūti pareizi transponēt direktīvu valsts tiesību aktos.

39      Nīderlandes valdība uzskata, ka direktīvas pieņemšana nozīmē, ka dalībvalstis vairs nevar brīvi veikt darbības, kas var apgrūtināt direktīvā paredzēto rezultātu sasniegšanu. Tomēr tā norāda, ka nevar uzskatīt, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Līguma 5. un 189. pantu, ja, kā tas ir šajā lietā, nav skaidrs, vai valsts noteikumi atbilst attiecīgajai direktīvai.

40      Vispirms ir jāatgādina, ka dalībvalsts pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus direktīvā paredzēto mērķu īstenošanai ir saistošs saskaņā ar Līguma 189. panta trešo daļu un pašu direktīvu (1977. gada 1. februāra spriedums lietā 51/76 Verbond van Nederlandse Ondernemingen, Recueil, 113. lpp., 22. punkts; 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 48. punkts, un 1996. gada 24. oktobra spriedums lietā 72/95 Kraaijeveld u.c., Recueil, I‑5403. lpp., 55. punkts). Šis pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus – gan vispārējos, gan īpašos – ir obligāts visām dalībvalstu iestādēm, tai skaitā arī tiesām – jautājumos, kas ir to kompetencē (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑106/89 Marleasing, Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kraaijeveld u.c., 55. punkts).

41      Jānorāda arī, ka saskaņā ar EEK līguma 191. panta otro daļu, kas bija piemērojama attiecīgajā laikā, “direktīvas un lēmumus paziņo visiem, kam tie adresēti, un līdz ar šādu paziņošanu tie stājas spēkā”. No šī noteikuma izriet, ka pēc šādas paziņošanas direktīva kļūst juridiski saistoša tai dalībvalstij, uz kuru tā attiecas.

42      Šajā gadījumā un arī saskaņā ar pašreizējo praksi Direktīvā 91/156 tika noteikts termiņš, līdz kura beigām dalībvalstīs jāstājas spēkā normatīviem un administratīviem aktiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai.

43      Tā kā šāda termiņa mērķis ir dot dalībvalstīm laiku, kas vajadzīgs transponēšanas pasākumu veikšanai, pirms norādītā termiņa beigām tās nevar vainot par to, ka direktīva nav transponēta valstu iekšējā tiesiskajā kārtībā.

44      Tomēr transponēšanas laikā dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu direktīvā noteiktā rezultāta sasniegšanu līdz minētā termiņa beigām.

45      Lai gan dalībvalstīm nav pienākuma veikt šos pasākumus pirms transponēšanai noteiktā termiņa beigām, no Līguma 5. panta otrās daļas apvienojumā ar 189. panta trešo daļu un no minētās direktīvas izriet, ka šajā laikā tām ir jāatturas no tādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu nopietni apgrūtināt paredzētā rezultāta sasniegšanu.

46      Valsts tiesai jāizvērtē, vai iepriekš minētais attiecas uz valsts noteikumiem, kuru likumība tiek apstrīdēta.

47      Veicot izvērtēšanu, valsts tiesai īpaši jāapsver, vai attiecīgie noteikumi nozīmē, ka direktīva ir pilnībā ieviesta valsts tiesību aktos, kā arī jāapsver konkrētās sekas, ko rada šo neatbilstīgo noteikumu piemērošana un to spēkā esamība attiecīgajā laikā.

48      Piemēram, ja konkrētie noteikumi paredzēti, lai pilnīgi un galīgi transponētu direktīvu, to neatbilstība direktīvai var likt domāt, ka tajā paredzētais rezultāts noteiktajā laikā netiks sasniegts, ja noteikumus nav iespējams laikus grozīt.

49      Pretēji tam valsts tiesa varētu ņemt vērā dalībvalsts tiesības pieņemt pārējas posma pasākumus vai ieviest direktīvu pakāpeniski. Tādējādi valsts pārējas posma pasākumu neatbilstība direktīvai vai atsevišķu tās noteikumu netransponēšana valsts tiesību aktos ne vienmēr apgrūtinātu paredzētā rezultāta sasniegšanu.

50      Līdz ar to atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka EEK līguma 5. panta otrā daļa un 189. panta trešā daļa, kā arī Direktīva 91/156 noteic, ka dalībvalstīm, uz kurām attiecas šī direktīva, tās īstenošanai paredzētajā laikā ir jāatturas no tādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu nopietni apgrūtināt paredzētā rezultāta sasniegšanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

51      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas valdībai, Vācijas valdībai, Francijas valdībai, Nīderlandes valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kas Tiesai iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1996. gada 29. marta spriedumu uzdevusi Beļģijas Conseil d'État, nospriež:

1)      tikai tāpēc, ka kāda viela tieši vai netieši ir rūpnieciskas ražošanas procesa sastāvdaļa, tā netiek izslēgta no atkritumu jēdziena 1. panta a) apakšpunkta izpratnē Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK;

2)      EEK līguma 5. panta otrā daļa un 189. panta trešā daļa, kā arī Direktīva 91/156 noteic, ka dalībvalstīm, uz kurām attiecas šī direktīva, tās ieviešanai paredzētajā laikā ir jāatturas no tādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu nopietni apgrūtināt paredzētā rezultāta sasniegšanu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1997. gada 18. decembrī Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – franču.