TIESAS SPRIEDUMS

1998. gada 12. maijā (*)

EK līguma 8.A, 48. un 51. pants – “Darba ņēmēja” jēdziens – Regulas (EEK) Nr. 1408/71 4. pants – Bērna kopšanas pabalsts – “Ģimenes pabalsta” jēdziens – Regulas (EEK) Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts – “Sociālo priekšrocību” jēdziens – Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai termiņuzturēšanās atļaujas nepieciešamība

Lieta C‑85/96

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniegusi Bayerisches Landessozialgericht (Vācija), nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

María Martínez Sala

un

Freistaat Bayern

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 1. un 2. pantu, 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, kura grozīta un atjaunināta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.) un kura grozīta ar Padomes 1989. gada 30. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3427/89 (OV L 331, 1. lpp.), un par to, kā interpretēt 7. panta 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātas priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un M. Vatelē [M. Wathelet], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. E. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents), Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch], P. Janns [P. Jann] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts A. La Pergola [A. La Pergola],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstiskos apsvērumus, ko iesnieguši:

–        Martinesas Salas [Martínez Sala] vārdā – Antonio Peress Garrido [Antonio Pérez Garrido], Spānijas vēstniecības Bonnā Juridiskās nodaļas vadītājs,

–        Vācijas valdības vārdā – Ernsts Rēders [Ernst Röder], Ministerialrat, un Bernds Kloke [Bernd Kloke], Oberregierungsrat, abi no Federālās Ekonomikas ministrijas, pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – D. Luiss Peress de Ajala Beserrils [D. Luis Pérez de Ayala Becerril], Valsts juridiskā dienesta Abogado del Estado, pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Pēters Hillenkamps [Peter Hillenkamp], juriskonsults, un Klauss Dīters Borhards [Klaus-Dieter Borchardt] Komisijas Juridiskā dienesta darbinieks, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1997. gada 15. aprīlī sniedza Martinesa Sala, ko pārstāv Antonio Peress Garrido, Vācijas valdība, ko pārstāv Ernsts Rēders, Spānijas valdība, ko pārstāv D. Luiss Peress de Ajala Beserrils, Francijas valdība, ko pārstāv Klods Šavanss [Claude Chavance], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direkcijas ārlietu sekretārs, pārstāvis, Lielbritānijas valdība, ko pārstāv advokāts Stīvens Ričardss [Stephen Richards], un Komisija, ko pārstāv Klauss Dīters Borhards,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1997. gada 1. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1996. gada 2. februāra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 20. martā, Bayerisches Landessozialgericht [Bavārijas sociālo lietu tiesa] saskaņā ar EK līguma 177. pantu iesniedza Tiesai četrus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai par to, kā interpretēt 1. un 2. pantu, 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, kura grozīta un labota ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.) un kura grozīta ar Padomes 1989. gada 30. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3427/89 (OV L 331, 1. lpp.), un par to, kā interpretēt 7. panta 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.).

2        Šie jautājumi radās, izskatot strīdu starp Martinesu Salu un Freistaat Bayern [Bavārijas zemi] par pēdējās atteikumu piešķirt viņai bērna kopšanas pabalstu.

 Kopienu tiesības

3        Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts noteic, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citas dalībvalsts teritorijā ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības, kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

4        Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta i) daļu “darba ņēmējs” – regulas īstenošanas mērķiem – ir jebkura persona, “kura ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā vai brīvprātīgi tālākapdrošināta pret viena vai vairāku veidu risku, uz kuru attiecas darbiniekiem [vai pašnodarbinātām] personām paredzētas sociālā nodrošinājuma sistēmas jomas”. Regulas 2. pants noteic, ka regula “attiecas uz darba ņēmējiem, uz kuriem ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti”.

5        Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punkts paredz: “Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas uz šīs valsts pilsoņiem”.

6        Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkts noteic, ka šī regula attiecas uz “visiem tiesību aktiem, kuri skar [..] ģimenes pabalstus”. Saskaņā ar 1. panta u) punkta i) daļu “ģimenes pabalsti” nozīmē “visus pabalstus natūrā vai skaidrā naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus saskaņā ar 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzētajiem tiesību aktiem, izņemot II pielikumā minētos speciālos bērna piedzimšanas pabalstus”.

7        Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 I pielikuma I punkta – “Darbinieki un/vai pašnodarbinātas personas (regulas 1. panta a) punkta ii) un iii) daļa)” – C daļu (“Vācija”):

”Ja iestāde, kas kompetenta piešķirt ģimenes pabalstus, saskaņā ar regulas III sadaļas 7. nodaļu ir Vācijas iestāde, tad regulas 1. panta a) punkta ii) daļas nozīmē:

a) “darbinieks” ir jebkura persona, kas ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā pret bezdarbu, vai jebkura persona, kas šādas apdrošināšanas rezultātā saņem naudas pabalstus saskaņā ar veselības apdrošināšanu vai līdzīgus pabalstus;

b) “pašnodarbināta persona” ir jebkura persona, kas strādā kā pašnodarbinātais un kam ir pienākums:

pievienoties pašnodarbinātām personām paredzētai vecuma apdrošināšanas shēmai vai veikt tajā attiecīgas iemaksas,

vai

pievienoties obligātās pensiju apdrošināšanas shēmai.”

 Vācijas tiesību akti un Eiropas Konvencija par sociālo un medicīnisko palīdzību

8        Vācijā bērna kopšanas pabalsts ir no iemaksām neatkarīgs pabalsts, kas pieskaitāms ģimenes atbalsta politikas pasākumiem. To piešķir saskaņā ar 1985. gada 6. decembra Federālo Likumu par bērna kopšanas pabalsta un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu [Bundeserziehungsgeldgesetz] (BGB1. I, 2154. lpp.; turpmāk tekstā – “BErzGG”).

9        BErzGG 1. panta 1. punkts 1989. gada 25. jūlija redakcijā (BGB1. I, 1550. lpp.) ar 1990. gada 17. decembra Likuma grozījumiem (BGB1. I, 2823. lpp.) noteic, ka jebkurai personai, 1) kuras pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta ir teritorijā, kurai Likums piemērojams, 2) kuras mājsaimniecībā dzīvo apgādājams bērns, 3) kas rūpējas par šo bērnu un viņu kopj un 4) kas nav nodarbināta vai nav nodarbināta pilnu darba laiku, ir tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu.

10      BErzGG 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka “ārvalstniekam, kas vēlas saņemt šo pabalstu, jābūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujai [Aufenthaltsberechtigung] vai termiņuzturēšanās atļaujai [Aufenthaltserlaubnis]”. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Federālās sociālās tiesas [Bundessozialgericht] praksi personai “ir” uzturēšanās dokuments tikai tad, ja tai ir Imigrācijas dienesta izdots dokuments, kas oficiāli apstiprina tās uzturēšanās tiesības jau kopš pabalsta saņemšanas perioda sākuma; ar apstiprinājumu tam, ka ir iesniegts uzturēšanās atļaujas pieteikums un ka attiecīgai personai tādējādi ir uzturēšanās tiesības, vien nepietiek, lai uzskatītu, ka šai personai ir uzturēšanās atļauja atbilstoši minētajam tiesību aktam.

11      Saskaņā ar 1. pantu Eiropas Konvencijā par sociālo un medicīnisko palīdzību, ko Eiropas Padome pieņēmusi 1953. gada 11. decembrī un kas Vācijā ir spēkā kopš 1956. gada un Spānijā – kopš 1983. gada, “katra Līgumslēdzēja puse apņemas nodrošināt, lai citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas jebkurā daļā no to teritorijas, kurai piemērojama šī Konvencija, un kam nav pietiekamu līdzekļu, tāpat kā tās pilsoņiem būtu tiesības ar tādiem pašiem nosacījumiem saņemt sociālo un medicīnisko palīdzību, ko paredz šajā attiecīgās teritorijas daļā spēkā esošie tiesību akti”.

12      Šīs Konvencijas 6. panta a) punkts paredz, ka “Līgumslēdzēja puse nedrīkst repatriēt citas Līgumslēdzējas puses pilsoni, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, pamatojoties vienīgi uz to, ka viņam nepieciešama palīdzība”.

 Pamata prāva

13      Martinesa Sala, dzimusi 1956. gada 8. februārī, ir Spānijas pilsone, kas dzīvo Vācijā kopš 1968. gada maija. Viņa ar pārtraukumiem strādājusi Vācijā dažādos darbos laikā no 1976. gada līdz 1986. gadam un pēc tam bijusi nodarbināta no 1989. gada 12. septembra līdz 1989. gada 24. oktobrim. Kopš tā laika viņa saskaņā ar Federālo sociālās labklājības likumu [Bundessozialhilfegesetz] saņem sociālo palīdzību no Nirnbergas pilsētas un Nirnbergas Lauku rajona pārvaldes [Landratsamt NürnbergerLand].

14      Līdz 1984. gada 19. maijam Martinesa Sala no kompetentajām iestādēm saņēma vairākas termiņuzturēšanās atļaujas, starp kurām gandrīz nebija pārtraukumu. Pēc tam viņa saņēma tikai dokumentus, kas apliecināja, ka ir iesniegts pieteikums par uzturēšanās atļaujas pagarināšanu. Rīkojumā, ar kuru uzdoti jautājumi prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, Bayerisches Landessozialgericht norāda, ka Eiropas 1953. gada 11. decembra Konvencija par sociālo un medicīnisko palīdzību tomēr neļāva viņu izraidīt no valsts. 1994. gada 19. aprīlī Martinesai Salai tika izsniegta uzturēšanās atļauja ar derīguma termiņu līdz 1995. gada 18. aprīlim, kas 1995. gada 20. aprīlī tika pagarināta par vēl vienu gadu.

15      1993. gada janvārī, t.i., laikā, kad viņai nebija uzturēšanās atļaujas, Martinesa Sala iesniedza pieteikumu Bavārijas zemei, lai saņemtu bērna kopšanas pabalstu savam bērnam, kas bija piedzimis tajā pašā mēnesī.

16      Bavārijas zeme ar 1993. gada 21. janvāra lēmumu noraidīja viņas pieteikumu, atteikumu pamatojot ar to, ka viņai nav Vācijas pilsonības un ka viņai nav ne pastāvīgās, ne termiņuzturēšanās atļaujas.

17      Ar 1994. gada 21. marta spriedumu SozialgerichtNürnberg [Nirnbergas Sociālo lietu tiesa] noraidīja Martinesas Salas 1993. gada 13. jūlijā iesniegto sūdzību par minēto lēmumu, atteikumu pamatojot ar to, ka viņai nav bijis uzturēšanās atļaujas.

18      1994. gada 8. jūnijā Martinesa Sala pārsūdzēja minēto spriedumu Bayerisches Landessozialgericht.

19      Ņemot vērā, ka apelācijas iesniedzēja, lai saņemtu tiesības uz bērna kopšanas pabalstu, varētu pamatoties uz Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 1612/68, Bayerisches Landessozialgericht apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā, lai tā sniegtu prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1) Vai Vācijā dzīvojoša Spānijas pilsone, kas ar vairākiem pārtraukumiem bijusi nodarbināta algotā darbā līdz 1986. gadam un kas, izņemot īslaicīgu darbu 1989. gadā, vēlāk saņēmusi sociālo palīdzību saskaņā ar Federālo sociālās labklājības likumu [Bundessozialhilfegesetz] (turpmāk tekstā – “BSHG”), 1993. gadā joprojām bija darba ņēmējs atbilstoši Regulas (EEK) Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam vai darba ņēmējs atbilstoši Regulas (EEK) Nr. 1408/71 2. pantam saistībā ar 1. pantu?

2) Vai bērna kopšanas pabalsts, kas piešķirts saskaņā ar Likumu par bērna kopšanas pabalsta un bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu [Gesetz über die Gewährung von Erziehungsgeld und Erziehungsurlaub] (turpmāk tekstā – “BErzGG”), ir ģimenes pabalsts Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē, ko ir tiesības saņemt Vācijā dzīvojošam Spānijas pilsonim tāpat kā Vācijas pilsoņiem saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktu?

3) Vai bērna kopšanas pabalsts, kas maksājams saskaņā ar BErzGG, ir sociālas priekšrocības atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam?

4) Vai BErzGG atbilst Eiropas Savienības tiesībām, ja tas paredz, ka bērna kopšanas pabalsta saņemšanai dalībvalstu pilsoņiem ir nepieciešama oficiāla uzturēšanās atļauja pat tad, ja tiem atļauts uzturēties Vācijā?”

20      Vispirms ir jāatbild uz otro un trešo jautājumu, pēc tam uz pirmo jautājumu un, visbeidzot – uz ceturto jautājumu.

 Otrais un trešais jautājums

21      Iesniedzējtiesa, uzdodot otro un trešo jautājumu, būtībā jautā, vai tāds pabalsts kā bērna kopšanas pabalsts, ko paredz BErzGG un ko automātiski piešķir personām, kas atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem neatkarīgi no personīgo vajadzību individuālas un diskrecionāras novērtēšanas, un kas paredzēts ģimenes izdevumu segšanai, Kopienu tiesībās uzskatāms par ģimenes pabalstu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē vai par sociālām priekšrocībām Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē.

22      Tiesa jau 1996. gada 10. oktobra spriedumā apvienotajās lietās C‑245/94 un C‑312/94 Hoever un Zachow (Recueil, I‑4895. lpp.) nosprieda, ka tāds pabalsts kā bērna kopšanas pabalsts, ko nosaka BErzGG un ko automātiski piešķir personām, kas atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem neatkarīgi no personīgo vajadzību individuālas un diskrecionāras novērtēšanas, un kas paredzēts ģimenes izdevumu segšanai, ir jāuzskata par ģimenes pabalstu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē.

23      Vācijas valdība apgalvo, ka Tiesai būtu jāpārskata šī interpretācija, un savos rakstiskajos apsvērumos pievērš uzmanību apsvērumiem, ko tā iesniedza iepriekš minētajā lietā, un – sēdes laikā – apsvērumiem, kurus tā iesniedza Tiesai lietā C‑16/96 Mille-Wilsmann. Tā kā pēc sprieduma pasludināšanas Hoever un Zachow apvienotajās lietās Bundessozialgericht atcēla rīkojumu, ar kuru bija uzdevusi jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, lieta C‑16/96 tika svītrota no reģistra ar 1997. gada 14. aprīļa rīkojumu.

24      Tā kā Vācijas valdība nav sīkāk paskaidrojusi ne Hoever un Zachow lietu sprieduma aspektus, kuri, pēc tās domām, būtu jāpārskata, ne arī iemeslus, ar kuriem varētu pamatot šādu pārskatīšanu, jāatkārto, ka tāds pabalsts kā bērna kopšanas pabalsts, ko nosaka BErzGG un ko automātiski piešķir personām, kas atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem neatkarīgi no personīgo vajadzību individuālas un diskrecionāras novērtēšanas, un kas paredzēts ģimenes izdevumu segšanai, ir ģimenes pabalsts Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē.

25      Sociālo priekšrocību jēdziens, kas minēts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas praksi attiecas uz visām priekšrocībām, ko neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav saistīti ar darba līgumu, piešķir darba ņēmējiem, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi, galvenokārt viņu objektīvā darba ņēmēju statusa dēļ vai, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka viņi dzīvo valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi, tādējādi varētu veicināt šo darba ņēmēju pārvietošanos Kopienu teritorijā (1985. gada 27. marta spriedums lietā 249/83 Hoeckx, Recueil, 973. lpp., 20. punkts).

26      Attiecīgais bērna kopšanas pabalsts ir priekšrocības, ko cita starpā piešķir darba ņēmējiem, kas nodarbināti nepilnu darba laiku. Tāpēc tas ir sociālas priekšrocības Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē.

27      Jāpiebilst, ka, tā kā Regula Nr. 1612/68 ir vispārēji piemērojama attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, tās 7. panta 2. punktu var piemērot sociālām priekšrocībām, uz ko īpaši attiecas Regula Nr. 1408/71 (1993. gada 10. marta spriedums lietā C‑111/91 Komisija/Luksemburga, Recueil, I‑817. lpp., 21. punkts).

28      Līdz ar to uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka uz tādu pabalstu kā bērna kopšanas pabalsts, ko nosaka BErzGG un ko automātiski piešķir personām, kas atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem neatkarīgi no personīgo vajadzību individuālas un diskrecionāras novērtēšanas, un kas paredzēts ģimenes izdevumu segšanai, attiecas Kopienu tiesību ratione materiae (t.i., pamatojoties uz lietas faktiskajiem apstākļiem) piemērošanas joma kā uz ģimenes pabalstu Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta nozīmē un kā uz sociālām priekšrocībām Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē.

 Pirmais jautājums

29      Iesniedzējtiesa, uzdodot pirmo jautājumu, būtībā jautā, vai vienas dalībvalsts pilsonim, kas dzīvo citā dalībvalstī, kur tas ir bijis darba ņēmējs un vēlāk saņēmis sociālo palīdzību, ir darba ņēmēja statuss saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68 vai saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71.

30      Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar BErzGG uz bērna kopšanas pabalsta piešķiršanu attiecas īpašs nosacījums, ka tā saņēmējs nedrīkst būt nodarbināts algotā darbā vai arī nedrīkst būt nodarbināts pilnu darba laiku. Šis nosacījums ierobežo to cilvēku skaitu, kas var vienlaicīgi saņemt gan bērna kopšanas pabalstu, gan tikt iekļauti darba ņēmēju kategorijā atbilstoši Kopienu tiesībām.

31      Jānorāda arī, ka Kopienu tiesībās nav vienotas darba ņēmēja definīcijas – tā atšķiras atbilstoši jomai, kurā šī definīcija jāpiemēro. Tādējādi darba ņēmēja definīcija, kas lietota saistībā ar EK līguma 48. pantu un Regulu Nr. 1612/68, ne vienmēr atbilst definīcijai, kas lietota saistībā ar EK līguma 51. pantu un Regulu Nr. 1408/71.

 Darba ņēmēja statuss saskaņā ar Līguma 48. pantu un Regulu Nr. 1612/68

32      Līguma 48. panta un Regulas Nr. 1612/68 nozīmē par darba ņēmēju uzskatāma persona, kas noteiktu laika periodu pēc citas personas rīkojuma sniedz tai pakalpojumus, par kuriem saņem atlīdzību. Pēc darba attiecību izbeigšanās šī persona parasti zaudē savu darba ņēmēja statusu, lai gan jāņem vērā, ka šis statuss var radīt konkrētas sekas arī pēc minēto attiecību beigām un ka persona, kas patiešām meklē darbu, arī ir klasificējama kā darba ņēmējs (skat., piemēram, 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie-Blum, Recueil, 2121. lpp., 17. punkts; 1988. gada 21. jūnija spriedumu lietā 39/86 Lair, Recueil, 3161. lpp., 31.–36. punkts, un 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen, Recueil, I‑745. lpp., 12. un 13. punkts).

33      Turklāt, ja darba ņēmējs, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, bijis nodarbināts citā dalībvalstī un paliek tajā pēc aiziešanas pensijā, viņa pēcnācējiem nesaglabājas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. pantu attiecībā uz sociālo pabalstu, ko nosaka uzturēšanās vietas dalībvalsts tiesību akti, kad viņi ir sasnieguši 21 gada vecumu, vairs nav viņa apgādājamie un viņiem nav darba ņēmēja statusa (1987. gada 18. jūnija spriedums lietā 316/85 Lebon, Recueil, 2811. lpp.).

34      Iesniedzējtiesa šajā lietā nav sniegusi pietiekamu informāciju, lai Tiesa varētu noteikt, vai – ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus – prasītāja pamata prāvā, atbilstoši Līguma 48. pantam un Regulai Nr. 1612/68 ir darba ņēmējs, piemēram, tāpēc, ka meklē darbu. Tas jānoskaidro iesniedzējtiesai.

 Darba ņēmēja statuss saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71

35      Regulas Nr. 1408/71 2. pants noteic, ka tā piemērojama darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, uz kurām attiecas vai attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, kā arī to ģimenes locekļiem.

36      Tādējādi persona iegūst darba ņēmēja statusu Regulas Nr. 1408/71 nozīmē, tiklīdz tā tiek apdrošināta kaut vai pret vienu risku obligātās vai brīvprātīgās apdrošināšanas vispārējā vai speciālā sociālā nodrošinājuma shēmā, kas minēta Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā, turklāt neatkarīgi no darba attiecību pastāvēšanas (šajā jautājumā skat. 1979. gada 31. maija spriedumu lietā 182/78 Pierik II, Recueil, 1977. lpp., 4. un 7. punkts, un 1987. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 82/86 un 103/86 Laborero un Sabato, Recueil, 3401. lpp., 17. punkts).

37      Tāpēc Komisija uzskata, ka prasītāja uzskatāma par darba nēmēju atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 tikai tāpēc vien, ka viņa bijusi pakļauta obligātajai pensiju apdrošināšanai Vācijā vai ka sociālās palīdzības iestāde nodrošinājusi viņai un viņas bērniem veselības apdrošināšanu un veikusi attiecīgās iemaksas.

38      Arī Francijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka prasītāju pamata prāvā varētu uzskatīt par darba ņēmēju Kopienu sociālā nodrošinājuma tiesību nozīmē, jo viņa ir bijusi un, iespējams, joprojām ir apdrošināta obligātajā vai brīvprātīgajā apdrošināšanā Vācijas pensiju shēmā.

39      Taču Vācijas valdība norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 I pielikuma I punkta C daļu (“Vācija”) attiecībā uz ģimenes pabalstiem, kuriem pieskaitāms attiecīgais pabalsts, par darba ņēmēju var klasificēt tikai tādu personu, kas ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā pret bezdarbu vai kas šādas apdrošināšanas rezultātā saņem naudas pabalstus saskaņā ar veselības apdrošināšanu vai līdzīgus pabalstus.

40      Komisija tiesas sēdē uzsvēra arī, ka Tiesas 1997. gada 30. janvāra spriedumā apvienotajās lietās C‑4/95 un C‑5/95 Stöber un Piosa Pereira (Recueil, I‑511. lpp.) tika apšaubīts arguments par to, ka apdrošināšana tikai pret vienu no Regulā Nr. 1408/71 minētajiem riskiem ir pietiekama, lai personu klasificētu kā darba ņēmēju saskaņā ar šo regulu.

41      Jānorāda, ka iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Stöber un Piosa Pereira 36. punktā Tiesa pauda viedokli, ka nekas neliedz dalībvalstīm ierobežot ģimenes pabalstu piešķiršanu personām, kas pieder noteiktai grupai, uz kuru attiecas īpaša apdrošināšanas shēma, šajā gadījumā – vecuma apdrošināšanas shēma pašnodarbinātām personām.

42      Saskaņā ar I pielikuma I punkta C daļu (“Vācija”), uz ko attiecas Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta ii) daļa, lai varētu piešķirt ģimenes pabalstus saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 III sadaļas 7. nodaļu, par darbiniekiem atbilstoši šīs regulas 1. panta a) punkta ii) daļai (1997. gada 12. jūnija spriedums lietā C‑266/95 Merino García, Recueil, I‑3279. lpp.) var uzskatīt tikai tās personas, kas ir apdrošinātas obligātajā apdrošināšanā pret bezdarbu, vai personas, kuras šādas apdrošināšanas rezultātā saņem naudas pabalstus saskaņā ar veselības apdrošināšanu vai līdzīgus pabalstus.

43      Minētā noteikuma formulējums skaidri norāda, ka Regulas Nr. 1408/71 I pielikuma I punkta C daļā darbinieka definīcija Regulas 1. panta a) punkta ii) daļas nozīmē tika precizēta un sašaurināta tikai tāpēc, lai varētu piešķirt ģimenes pabalstus saskaņā ar minētās regulas III sadaļas 7. nodaļu.

44      Tā kā uz stāvokli, kādā atrodas prasītāja pamata prāvā, neattiecas neviens no III sadaļas 7. nodaļas noteikumiem, tai nevar piemērot I pielikuma I punkta C daļā minēto ierobežojumu, un tātad jautājums par viņas kā darba ņemēja statusu saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 nosakāms, pamatojoties tikai uz Regulas 1. panta a) punkta ii) daļu. Tādējādi šāda persona varēs izmantot tiesības, kas saistītas ar viņas statusu, tiklīdz tiks noteikts, ka tā kaut vai attiecībā uz vienu atsevišķu risku ir pakļauta obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai speciālā sociālā nodrošinājuma shēmā, kas minēta Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā.

45      Tā kā rīkojumā, ar kuru uzdoti jautājumi prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, nav sniegta pietiekama informācija, lai Tiesa varētu izvērtēt visus apstākļus, kas varētu būt svarīgi šajā lietā, tas, vai Līguma 48. panta un Regulas Nr. 1612/68 vai Regulas Nr. 1408/71 piemērošana ratione personae (t.i., pamatojoties uz faktiem, kas saistīti ar attiecīgo personu) attiecas uz prasītāju pamata prāvā, jānosaka iesniedzējtiesai.

 Ceturtais jautājums

46      Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai Kopienu tiesības liedz kādai dalībvalstij pieprasīt citu dalībvalstu pilsoņiem uzrādīt oficiālu uzturēšanās atļauju, lai saņemtu bērna kopšanas pabalstu.

47      Šis jautājums ir pamatots ar pieņēmumu, ka prasītājai pamata prāvā ir atļauts uzturēties attiecīgajā dalībvalstī.

48      BErzGG paredz, ka, lai iegūtu tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ieinteresētās personas pastāvīgajai vai parastajai dzīvesvietai jābūt Vācijā, kā arī tai jāatbilst citiem materiāliem nosacījumiem.

49      Šim nosacījumam atbilst citas dalībvalsts pilsonis, kam atļauts dzīvot Vācijā un kas tajā dzīvo. Šajā ziņā citas dalībvalsts pilsonis ir tādā pašā stāvoklī kā Vācijas pilsonis, kas dzīvo Vācijā.

50      Taču BErzGG paredz, ka atšķirībā no Vācijas pilsoņiem “ārvalstniekam”, tostarp citas dalībvalsts pilsonim, jābūt konkrēta veida uzturēšanās atļaujai, lai viņš saņemtu minēto pabalstu. Saskaņā ar vispārpieņemto praksi nepietiek tikai ar dokumentu, kas apliecina vienīgi, ka ir iesniegts uzturēšanās atļaujas pieteikums, pat ja šāds apliecinājums garantē, ka attiecīgajai personai ir tiesības uzturēties valstī.

51      Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka “kavēšanās piešķirt [uzturēšanās atļauju] tikai tehniski administratīvu iemeslu dēļ var būtiski ierobežot Eiropas Savienības pilsoņu tiesības”.

52      Lai gan Kopienu tiesības neaizliedz dalībvalstij pieprasīt citu dalībvalstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas tās teritorijā, lai tiem vienmēr būtu dokuments, kas apliecina to uzturēšanās tiesības, ja tāds pats pienākums ir tās pilsoņiem attiecībā uz viņu identifikācijas kartēm (skat., piemēram, 1989. gada 27. aprīļa spriedumu lietā 321/87 Komisija/Beļģija, Recueil, 997. lpp., 12. punkts, un 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑24/97 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2133. lpp., 13. punkts), tas neattiecas uz gadījumiem, kad kāda dalībvalsts pieprasa uzturēšanās atļaujas, par kuru izdošanu atbild attiecīga iestāde, citu dalībvalstu pilsoņiem, lai tie varētu saņemt bērna kopšanas pabalstu.

53      Attiecībā uz uzturēšanās tiesībām uzturēšanās atļaujai ir tikai deklaratīvs un pierādījuma spēks (skat., piemēram, 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 48/75 Royer, Recueil, 497. lpp., 50. punkts). Taču no lietas materiāliem izriet fakts, ka attiecīgā pabalsta piešķiršanā uzturēšanās atļauja iegūst būtisku nozīmi.

54      No tā izriet, ka, ja dalībvalsts pieprasa citas dalībvalsts pilsonim, kas vēlas saņemt tāda veida priekšrocības kā attiecīgais pabalsts, uzrādīt dokumentu, kam ir būtiska nozīme pabalsta saņemšanas tiesībās un ko izdevusi attiecīga iestāde, bet saviem pilsoņiem dalībvalsts nepieprasa uzrādīt šādu dokumentu, tiek radīta nevienlīdzīga attieksme.

55      Ņemot vērā Līgumu un nepastāvot pamatojumam, šāda nevienlīdzīga attieksme rada diskrimināciju, kas aizliegta ar EK līguma 6. pantu.

56      Atzīstot, ka BErzGG izvirzītais nosacījums radījis nevienlīdzīgu attieksmi Līguma 6. panta nozīmē, Vācijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka lietas faktiem, kas ņemti vērā pamattiesvedībā, Līgumu nevar piemērot ne ratione materiae, ne ratione personae, līdz ar to prasītāja pamata prāvā nevar pamatoties uz 6. pantu.

57      Saistībā ar Līguma piemērojamību ratione materiae jāatsaucas uz atbildēm, kuras dotas uz pirmo, otro un trešo jautājumu un saskaņā ar kurām attiecīgais bērna kopšanas pabalsts, ar kuru saistīta pamata prāva, neapstrīdami ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā ratione materiae.

58      Ja saistībā ar Līguma piemērojamību ratione personae iesniedzējtiesa secinātu, ka, ņemot vērā atbildē uz pirmo jautājumu sniegtos kritērijus, prasītājai pamata prāvā ir darba ņēmēja statuss saskaņā ar Līguma 48. pantu un Regulu Nr. 1612/68 vai saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, attiecīgā nevienlīdzīgā attieksme nebūtu saderīga ar Līguma 48. un 51. pantu.

59      Gadījumā, ja tas tā nebūtu, Komisija pauž viedokli, ka jebkurā gadījumā no 1993. gada 1. novembra, kad stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, prasītājai pamata prāvā ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar EK līguma 8.A pantu, kas paredz, ka “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus”. Saskaņā ar EK līguma 8. panta 1. punktu katra persona, kam ir dalībvalsts pilsonība, uzskatāma par Savienības pilsoni.

60      Taču jānorāda, ka tādā gadījumā kā šis nav jāpārbauda, vai attiecīgā persona var pamatoties uz Līguma 8.A pantu, lai tai tiktu atzītas jaunas tiesības dzīvot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, jo nav strīda, ka viņai jau ir atļauts tajā uzturēties, lai gan viņa nav saņēmusi uzturēšanās atļauju.

61      Tā kā prasītāja pamata prāvā ir dalībvalsts pilsone, kas likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, uz viņu ratione personae attiecas tie Līguma noteikumi, kuri saistīti ar Savienības pilsonību.

62      Līguma 8. panta 2. punkts ar Savienības pilsoņa statusu saista Līgumā paredzētās tiesības un pienākumus, to skaitā Līguma 6. pantā noteiktās tiesības netikt diskriminētam pilsonības dēļ Līguma ratione materiae piemērošanas jomā.

63      No iepriekš minētā izriet, ka Eiropas Savienības pilsonis, kas tāpat kā prasītāja pamata prāvā likumīgi uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, var pamatoties uz Līguma 6. pantu visās situācijās, uz kurām ratione materiae attiecas Kopienu tiesības, to skaitā situācijā, kad šī dalībvalsts kavējas vai atsakās piešķirt pieprasītājam pabalstu, kas paredzēts ikvienam, kas likumīgi uzturas šīs valsts teritorijā, pamatojoties uz to, ka viņam nav dokumenta, kas netiek pieprasīts šīs valsts pilsoņiem un kura izdošanu šīs valsts iestādes var kavēt vai atteikt.

64      Tā kā uz minēto nevienlīdzīgo attieksmi attiecas Līgums, to nevar uzskatīt par attaisnojamu – tā ir diskriminācija tieši prasītājas pilsonības dēļ, turklāt Tiesai nav norādīts neviens fakts, kas attaisnotu šādu nevienlīdzīgu attieksmi.

65      Tāpēc uz ceturto jautājumu jāatbild tā, ka Kopienu tiesības aizliedz dalībvalstij pieprasīt citu dalībvalstu pilsoņiem, kam atļauts uzturēties tās teritorijā, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai uzrādīt oficiālu uzturēšanās atļauju, ko izsniegušas šīs valsts iestādes, ja attiecībā uz pašas dalībvalsts pilsoņiem vienīgā prasība paredz, lai to pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta būtu šajā valstī.

 Lēmums par tiesāšanās izdevumiem

66      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdībai un Komisijai, kas iesniegušas Tiesā savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata prāvā ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus tai ar 1996. gada 2. februāra rīkojumu uzdevusi Bayerisches Landessozialgericht, nospriež:

1) uz tādu pabalstu kā bērna kopšanas pabalsts, ko nosaka Bundeserziehungsgeldgesetz un ko automātiski piešķir personām, kas atbilst konkrētiem objektīviem kritērijiem neatkarīgi no personīgo vajadzību individuālas un diskrecionāras novērtēšanas, un kas paredzēts ģimenes izdevumu segšanai, attiecas Kopienu tiesību ratione materiae piemērošanas joma kā uz ģimenes pabalstu saskaņā ar 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un to ģimeņu locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, kura grozīta un labota ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 un kura grozīta ar Padomes 1989. gada 30. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3427/89, un kā uz sociālām priekšrocībām saskaņā ar 7. panta 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā;

2) tas, vai uz tādu personu kā prasītāja pamata prāvā attiecas EK līguma 48. panta un Regulas Nr. 1612/68 vai Regulas Nr. 1408/71 ratione personae piemērošana, jānosaka iesniedzējtiesai;

3) Kopienu tiesības aizliedz dalībvalstij pieprasīt citu dalībvalstu pilsoņiem, kam atļauts uzturēties tās teritorijā, uzrādīt oficiālu uzturēšanās atļauju, ko izsniegušas šīs valsts iestādes, lai saņemtu bērna kopšanas pabalstu, ja attiecībā uz pašas dalībvalsts pilsoņiem vienīgā prasība ir tikai tāda, lai to pastāvīgā vai parastā dzīvesvieta būtu šajā valstī.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1998. gada 12. maijā.

* Tiesvedības valoda – vācu.