TIESAS SPRIEDUMS

1995. gada 15. decembrī (*)

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība – Uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi – Profesionālie futbolisti – Tādi sporta noteikumi attiecībā uz spēlētāju pārcelšanu, kas iepriekšējam klubam paredz maksāt atlīdzību jaunajam klubam – To spēlētāju skaita ierobežošana futbola spēlē, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi

Lietā C‑415/93,

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Cour d'appel de Liège (Beļģija), lai tiesvedībā starp

Union royale belge des sociétés de football association ASBL

un

Jean-Marc Bosman,

starp

Royal club liégeois SA

un

Jean-Marc Bosman,

SA d'économie mixte sportive de l'union sportive du littoral de Dunkerque,

Union royale belge des sociétés de football association ASBL,

Union des associations européennes de football (UEFA)

un starp

Union des associations européennes de football (UEFA)

un

Jean-Marc Bosman

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par EEK līguma 48., 85. un 86. panta interpretāciju.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] un G. Hiršs [G. Hirsch], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini] (referents), Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], P. Janns [P. Jann] un H. Ragnemalms [H. Ragnemalm],

ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz],

sekretāri R. Grass [R. Grass], sekretārs, un D. Lutermane-Ibo [D. Louterman-Hubeau], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–        Union royale belge des sociétés de football association ASBL vārdā – Dž. Vandersandens [G. Vandersanden] un Ž. P. Ordī [J.‑P. Hordies], Briseles Advokātu kolēģijas advokāti, kā arī R. Razirs [R. Rasir] un F. Moīzs [F. Moïses], Ljēžas Advokātu kolēģijas advokāti,

–        Union des associations européennes de football (UEFA) vārdā – I. S. Foresters [I. S. Forrester], QC,

–        Ž. M. Bosmāna [J.‑M. Bosman] vārdā – L. Misons [L. Misson], Ž. L. Dipons [J.‑L. Dupont], M. A. Lukass [M.‑A. Lucas] un M. Franšimons [M. Franchimont], Ljēžas Advokātu kolēģijas advokāti,

–        Francijas valdības vārdā – E. Dišēna [H. Duchène], Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta ārlietu sekretāre, un K. de Salensa [C. de Salins], minētā departamenta direktora vietniece,

–        Itālijas valdības vārdā – profesors L. Ferrāri Bravo [L. Ferrari Bravo], Ārlietu ministrijas Juridiskā dienesta vadītājs, kuram palīdz D. del Gaico [D. Del Gaizo], Avvocato dello Stato,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. E. Gonsaless Diass [F. E. González Díaz] no Komisijas Juridiskā dienesta, Ž. de Bergess [G. de Bergues], darbam Komisijas Juridiskajā dienestā norīkots dalībvalsts ierēdnis, un T. Margels [Th. Margellos], Atēnu Advokātu kolēģijas advokāts,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 1995. gada 20. jūnija tiesas sēdē sniedza Union royale belge des sociétés de football association ASBL, ko pārstāv F. Moīzs, Ž. P. Ordī un Dž. Vandersandens; Union des associations européennes de football (UEFA), ko pārstāv I. S. Foresters un E. Žakiāns [E. Jakhian], Briseles Advokātu kolēģijas advokāts; Ž. M. Bosmāns, ko pārstāv L. Misons un Ž. L. Dipons; Dānijas valdība, ko pārstāv P. Bīrings [P. Biering], Ārlietu ministrijas kontorchef, kā pārstāvis; Vācijas valdība, ko pārstāv E. Rēders [E. Roeder], Federālās ekonomikas ministrijas Ministerialrat; Francijas valdība, ko pārstāv K. de Salensa un F. Martinē [P. Martinet], Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta ārlietu sekretārs, kā pārstāvji; Itālijas valdība, ko pārstāv D. del Gaico, un Komisija, ko pārstāv F. E. Gonsaless Diass, Ž. de Bergess un M. Volfkariusa [M. Wolfcarius] no tās Juridiskā dienesta,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1995. gada 20. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1993. gada 1. oktobra spriedumu, kas Tiesā saņemts 1993. gada 6. oktobrī, Cour d'appel de Liège [Ljēžas Apelācijas instances tiesa] atbilstoši EEK līguma 177. pantam uzdeva Tiesai prejudiciālos jautājumus par to, kā interpretēt Līguma 48., 85. un 86. pantu.

2        Šie jautājumi radās vairākās tiesvedībās starp, pirmkārt, Union royale belge des sociétés de football association ASBL (turpmāk tekstā – “URBSFA”) un Ž. M. Bosmānu, otrkārt, starp Royal club liégeois SA (turpmāk tekstā – “RC Liege”) un Ž. M. Bosmānu, SA d'Économie Mixte Sportive de l'Union Sportive du Littoral de Dunkerque (turpmāk tekstā – Dunkerkas klubs), URBSFA un Union des associations européennes de football (UEFA) (turpmāk tekstā – “UEFA”) un, treškārt, starp UEFA un Ž. M. Bosmānu.

 Futbola organizācijas noteikumi

3        Asociāciju futbols, parasti saukts par “futbolu”, profesionālais vai amatieru, organizētā formā tiek spēlēts klubos, kas katrā dalībvalstī ir apvienoti nacionālās asociācijās vai federācijās. Apvienotajā Karalistē vien ir vairāk nekā viena nacionālā asociācija (pašlaik četras), kuras attiecīgi pārstāv Angliju, Velsu, Skotiju un Ziemeļīriju. URBSFA ir Beļģijas nacionālā asociācija. No nacionālajām asociācijām ir atkarīgas papildu asociācijas vai asociāciju filiāles, kas ir atbildīgas par futbola organizēšanu noteiktos sektoros vai reģionos. Asociācijas organizē nacionālos čempionātus, kas ir iedalīti vairākās līgās pēc spēlējošo sporta klubu statusa.

4        Nacionālās asociācijas ir Fédération internationale de football association [Starptautiskā Futbola asociāciju federācijas] (turpmāk tekstā – FIFA) locekles, kas darbojas saskaņā ar Šveices likumiem un organizē futbolu pasaules līmenī. FIFA tiek iedalīta kontinentālajās konfederācijās, kuru noteikumus apstiprina FIFA. Eiropas konfederācija ir UEFA, kas arī darbojas saskaņā ar Šveices likumiem. Tās locekļi ir aptuveni piecdesmit asociācijas, starp kurām ir dalībvalstu nacionālās asociācijas, kas saskaņā ar UEFA statūtiem ir apņēmušās izpildīt gan UEFA statūtu, gan noteikumu un lēmumu prasības.

5        Katrai futbola spēlei, kuru organizē nacionālā asociācija, ir jānotiek starp diviem klubiem, kas ir šīs asociācijas vai papildu asociāciju, vai asociāciju filiāļu locekļi. Katra kluba komandai ir jāsastāv no spēlētājiem, kas ir reģistrēti šajā nacionālās asociācijas klubā. Katram profesionālajam spēlētājam ir jābūt reģistrētam savā nacionālajā asociācijā un jābūt kāda noteikta kluba pašreizējam vai bijušajam darbiniekam.

 Pārcelšanas noteikumi

6        Saskaņā ar URBSFA 1983. gada reglamentu, kas bija spēkā pamata lietās izskatīto notikumu laikā, ir jāizšķir triju veidu attiecības – spēlētāja piederība federācijai, piederība kādam klubam un reģistrācija, kas ir nepieciešams nosacījums, lai spēlētājs varētu piedalīties oficiālās sacensībās. Pārcelšana tiek definēta kā darbība, ar kuru spēlētājs, kas piederīgs asociācijai, maina savu piederību klubam. Pagaidu pārcelšanas gadījumā spēlētājs paliek piederīgs savam klubam, bet tiek reģistrēts spēlēm citā klubā.

7        Saskaņā ar šo reglamentu visu profesionālo spēlētāju līgumi, kuru termiņš var būt no viena līdz pieciem gadiem, beidzas 30. jūnijā. Pirms līguma izbeigšanās un ne vēlāk par 26. aprīli klubam ir jāpiedāvā spēlētājam jauns līgums; ja tas nenotiek, spēlētājs attiecībā uz pārcelšanu tiek uzskatīts par amatieri, un līdz ar to uz viņu attiecas citi noteikumi. Spēlētājs var izvēlēties, vai pieņemt šo piedāvājumu.

8        Atteikuma gadījumā spēlētājs tiek iekļauts sarakstā, uz kuru no 1. līdz 31. maijam var attiecināt tā saukto “piespiedu” pārcelšanu, t.i. – bez tā kluba piekrišanas, kuram spēlētājs piederīgs, bet jaunajam klubam ir jāpārskaita iepriekšējam klubam tā sauktā “apmācības” atlīdzība, kas tiek aprēķināta, spēlētāja gada bruto ienākumus reizinot ar koeficientu no 14 līdz 2 atkarībā no viņa vecuma.

9        No 1. jūnija sākas tā sauktās “brīvās” pārcelšanas periods, kas notiek saskaņā ar abu klubu un spēlētāja piekrišanu, it īpaši attiecībā uz pārcelšanas atlīdzību, kas jaunajam klubam ir jāiemaksā iepriekšējam, pretējā gadījumā var tikt piemērots sods, kas var būt pat jaunā kluba izslēgšana parādu dēļ.

10      Ja pārcelšana nenotiek, spēlētāja piederības klubam ir jāpiedāvā jauns līgums uz vienu sezonu ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi tikuši piedāvāti pirms 26. aprīļa. Ja spēlētājs no tā atsakās, klubam līdz 1. augustam ir tiesības viņu atstādināt, bet ja tas nenotiek, spēlētājs tiek pārkvalificēts par amatieri. Spēlētājs, kas turpina atteikties no viņa kluba piedāvātā līguma parakstīšanas, pēc divām neaktīvām sezonām var tikt pārcelts kā amatieris bez viņa kluba piekrišanas.

11      UEFA un FIFA reglamenti nav tieši piemērojami spēlētājiem, bet ir iekļauti nacionālo asociāciju noteikumos, kurām vienīgajām ir pilnvaras tos piemērot un regulēt attiecības starp klubiem un spēlētājiem.

12      UEFA, URBSFA un RC Liege valsts tiesai norādīja, ka tie pārcelšanas noteikumi dažādu dalībvalstu klubu starpā vai starp tās pašas valsts dažādām nacionālajām asociācijām, kas bija spēkā notikumu brīdī, bija ietverti dokumentā “UEFA asociācijas locekļu un to klubu sadarbības principi”, kuru 1990. gada 24. maijā apstiprināja UEFA Izpildkomiteja un kas stājās spēkā 1990. gada 1. jūlijā.

13      Šajā dokumentā paredzēts, ka pēc līguma beigām spēlētājs var slēgt jaunu līgumu ar klubu pēc savas izvēles. Šim klubam uzreiz par to ir jāinformē iepriekšējais klubs, kas savukārt par to informē nacionālo asociāciju, kurai ir jāizsniedz starptautisks pārcelšanas sertifikāts. Tomēr iepriekšējam klubam ir tiesības no jaunā kluba saņemt apmācības un pilnveidošanās atlīdzību, kuras apjomu nesaskaņu gadījumā nosaka UEFA ekspertu komisija, izmantojot koeficientu tabulu no 12 līdz 1 atkarībā no spēlētāja vecuma, un kura nepārsniedz SFR 5 000 000.

14      Dokumentā precizēts, ka darījumu attiecības starp abiem klubiem apmācības un pilnveidošanās atlīdzības kārtošanā nevar ietekmēt spēlētāja darbību, kas var brīvi spēlēt sava jaunā kluba sastāvā. Tomēr, ja jaunais klubs nepārskaita iepriekšējam klubam minēto apmācības un pilnveidošanās atlīdzību, UEFA kontroles un disciplinārā komisija pārņem lietu un savu lēmumu dara zināmu attiecīgajai nacionālajai asociācijai, kura klubam, kas nepilda noteikumus, arī var uzlikt sankcijas.

15      Valsts tiesa uzskata, ka pamattiesvedībā izskatāmajā gadījumā URBSFA un RC Liege nav piemērojušas vis UEFA reglamentu, bet gan FIFA reglamentu.

16      Notikumu laikā FIFA noteikumi cita starpā paredzēja, ka profesionāls spēlētājs nevar aiziet no nacionālās asociācijas, kurai tas ir piederīgs, tikmēr, kamēr viņu saista līgums un kluba noteikumi, kā arī nacionālās asociācijas noteikumi, lai cik stingri tie būtu. Starptautiska pārcelšana nevar notikt, pirms nacionālā asociācija nav izsniegusi pārcelšanas sertifikātu, kurš apliecina, ka ir nokārtotas visas finansiālās saistības, tostarp pārcelšanas atlīdzība.

17      Pēc pamattiesvedībā izskatāmajiem notikumiem UEFA uzsāka sarunas ar Eiropas Kopienu Komisiju. 1991. gada aprīlī tā apņēmās visu profesionālo spēlētāju līgumos iekļaut noteikumu, kas ļauj tiem pēc līguma izbeigšanās noslēgt jaunu līgumu ar klubu pēc savas izvēles un uzreiz spēlēt tā sastāvā. Šādi noteikumi tika iekļauti “UEFA locekļu asociāciju un to klubu sadarbības principos”, kas tika pieņemti 1991. gada decembrī un stājās spēkā 1992. gada 1. jūlijā.

18      1991. gada aprīlī arī FIFA pieņēma jaunu Reglamentu par futbola spēlētāju statusu un pārcelšanu. Šis dokuments, kurā jaunākie grozījumi izdarīti 1991. gada decembrī un 1993. gada decembrī, paredz, ka spēlētājs var noslēgt līgumu ar jaunu klubu, kad līgums, kas viņu saista ar iepriekšējo klubu, ir beidzies, anulēts vai beigsies tuvāko sešu mēnešu laikā.

19      Ir izdoti īpaši noteikumi spēlētājiem “neamatieriem”, proti, spēlētājiem, kuri par piedalīšanos futbolā vai kādās ar to saistītās darbībās ir saņēmuši atlīdzību, kas ir lielāka par šīs nodarbes veikšanas faktiskajiem izdevumiem, izņemot gadījumus, kad tie ir atguvuši amatiera statusu.

20      Pārceļot “neamatieri” spēlētāju vai spēlētāju, kas par “neamatieri” kļuvis trīs gadu laikā pēc pārcelšanas, iepriekšējam klubam ir tiesības saņemt apmācības un pilnveidošanās atlīdzību, par kuru abiem klubiem ir jāvienojas. Nesaskaņu gadījumā strīda jautājums ir jānodod FIFA vai attiecīgajai konfederācijai.

21      Šie noteikumi tika papildināti ar UEFA reglamentu “par pārcelšanas atlīdzības noteikšanu”, kas tika pieņemts 1993. gada jūnijā un stājās spēkā 1993. gada 1. augustā, un aizstāja 1991. gada “UEFA locekļu asociāciju un to klubu sadarbības principus”. Šis jaunais reglaments saglabā principu, ka abu klubu darījumu attiecības nevar ietekmēt spēlētāja darbību sportā, kurš var brīvi spēlēt tā kluba sastāvā, ar kuru viņš ir noslēdzis jauno līgumu. Tie paredz, ka nesaskaņu gadījumā starp attiecīgajiem klubiem UEFA attiecīgajai ekspertu komisijai ir jānosaka apmācības un pilnveidošanās atlīdzība. Tās aprēķina pamatā spēlētājiem, kas nav amatieri, ir bruto ienākumi, kurus spēlētājs ir saņēmis pēdējo divpadsmit mēnešu laikā, vai jaunajā līgumā noteiktie gada ienākumi, kas tiek palielināti par 20 % tiem spēlētājiem, kas vismaz divas reizes ir spēlējuši valsti pārstāvošajā pirmajā izlasē, un reizināti ar koeficientu no 12 līdz 0 atkarībā no sportista vecuma.

22      No UEFA Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka arī citās dalībvalstīs spēkā esošie noteikumi paredz, ka jaunajam klubam, pārceļot spēlētājus no viena nacionālās asociācijas kluba uz otru, jāmaksā iepriekšējam klubam apmācības un pilnveidošanās atlīdzība saskaņā ar attiecīgo noteikumu nosacījumiem.

23      Spānijā un Francijā atlīdzību var pieprasīt tikai tad, ja pārceltajam spēlētājam ir mazāk par 25 gadiem vai ja iepriekšējais klubs ir pirmais, ar kuru attiecīgais spēlētājs ir noslēdzis profesionāla spēlētāja līgumu. Grieķijā nekāda atlīdzība nav skaidri noteikta, tomēr līgumā starp klubu un spēlētāju spēlētāja aiziešanas gadījumā var iekļaut atlīdzības maksājumu, kuru, kā norāda UEFA, faktiski visbiežāk sedz jaunais klubs.

24      Šādā gadījumā piemērojamie noteikumi var būt noteikti valsts tiesību aktos, futbola nacionālo asociāciju noteikumos vai arī koplīgumos.

 Pilsonības klauzula

25      Pēc 1960. gada daudzas nacionālās futbola asociācijas ir pieņēmušas noteikumus, kas ierobežo ārvalstu spēlētāju pieņemšanu darbā vai piedalīšanos sacensībās (turpmāk tekstā – “pilsonības klauzulas”). Šo klauzulu piemērošanai pilsonība tiek definēta attiecībā uz spēlētāja iespēju tikt kvalificētam valsts izlasē vai komandā, kas pārstāv valsti.

26      UEFA 1978. gadā Daviņonam [Davignon], Eiropas Kopienu Komisijas loceklim, izteica apņemšanos, pirmkārt, atcelt skaita ierobežojumus līgumiem, ko klubi var noslēgt ar citu dalībvalstu spēlētājiem un, otrkārt, šo spēlētāju skaitu, kas var piedalīties katrā spēlē, noteikt līdz divi, šo ierobežojumu neattiecinot uz spēlētājiem, kas attiecīgajā valstī uzturas jau ilgāk par pieciem gadiem.

27      Pēc turpmākām sarunām ar Komisijas viceprezidentu Bangemanu [Bangemann] UEFA 1991. gadā pieņēma tā saukto “3 + 2” noteikumu, ar ko nacionālajām asociācijām paredz iespēju ļaut piedalīties to klubu pirmās līgas nacionālajos čempionātos trīs ārvalstu spēlētājiem un diviem spēlētājiem, kas pēdējo piecu gadu laikā nepārtraukti ir spēlējuši attiecīgās nacionālās asociācijas valstī, no kuriem trīs gadus ir spēlēts junioru grupā. Šis ierobežojums tāpat attiecas uz UEFA organizētajām klubu komandu sacensību spēlēm.

 Pamata lietu fakti

28      Ž. M. Bosmāns, profesionāls beļģu futbolists ar Beļģijas pilsonību, 1988. gadā tika pieņemts darbā Beļģijas pirmās līgas klubā RC Liege saskaņā ar līgumu, kas bija noslēgts līdz 1990. gada 30. jūnijam un kas viņam nodrošināja vidējo mēneša algu BFR 120 000 apmērā, ieskaitot prēmijas.

29      RC Liege 1990. gada 21. aprīlī Ž. M. Bosmānam piedāvāja jaunu līgumu uz vienu sezonu, mēneša atalgojumu samazinot līdz BFR 30 000, kas ir URBSFA noteikumos atļautais minimums. Atsakoties parakstīt līgumu, Ž. M. Bosmāns tika ierakstīts pārcelšanas sarakstā. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem apmācības un pilnveidošanās atlīdzība tika noteikta BFR 11 743 000 apjomā.

30      Nevienam klubam neizrādot interesi par piespiedu pārcelšanu, Ž. M. Bosmāns nodibināja kontaktus ar Francijas otrās līgas Dunkerkas klubu, kur viņš tika pieņemts darbā ar mēneša algu BFR 100 000 apmērā un līguma parakstīšanas prēmiju aptuveni BFR 900 000 apmērā.

31      1990. gada 27. jūlijā tika noslēgts līgums arī starp RC Liege un Dunkerkas klubu, kas paredzēja Ž. M. Bosmāna pagaidu pārcelšanu uz vienu gadu, Dunkerkas klubam iemaksājot atlīdzību RC Liege BFR 1 200 000 apmērā, kas jāsamaksā, tiklīdz Francijas Futbola federācija (turpmāk tekstā – “FFF”) saņem URBSFA izsniegto pārcelšanas sertifikātu. Cita starpā šis līgums paredzēja Dunkerkas kluba neatsaucamas izvēles tiesības par spēlētāja galīgu pārcelšanu ar BFR 4 800 000 lielu atlīdzību.

32      Uz abiem līgumiem – starp Dunkerkas klubu un RC Liege un starp Dunkerkas klubu un Ž. M. Bosmānu – attiecās atliekošs nosacījums par to, ka URBSFA pārcelšanas sertifikāts jānodod FFF līdz sezonas pirmajai spēlei, kurai bija jānotiek 1990. gada 2. augustā.

33      Šauboties par Dunkerkas kluba maksātspēju, RC Liege neprasīja URBSFA nodot minēto sertifikātu FFF. Līdz ar to abi līgumi nestājās spēkā. 1990. gada 31. jūlijā RC Liege arī atstādināja Ž. M. Bosmānu, tādējādi neļaujot viņam spēlēt visu sezonu.

34      1990. gada 8. augustā Ž. M. Bosmāns iesniedza Tribunal de premiere instance de Liège [Ljēžas Pirmās instances tiesā] prasību pret RC Liege. Vienlaicīgi ar prasību pēc būtības viņš iesniedza lūgumu par pagaidu noregulējumu, lai, pirmkārt, uzliktu par pienākumu RC Liege un URBSFA izmaksāt ikmēneša avansu BFR 100 000 apmērā, līdz viņš atrod jaunu darba devēju, otrkārt, lai tiktu aizliegts atbildētājiem kavēt viņa stāšanos darbā, īpaši pieprasot naudas summas, un, treškārt, lai Eiropas Kopienu Tiesai tiktu uzdots prejudiciālais jautājums.

35      Ar 1990. gada 9. novembra rīkojumu pagaidu noregulējuma tiesnesis piesprieda RC Liege un URBSFA ik mēnesi izmaksāt Ž. M. Bosmānam BFR 30 000 un deva viņiem rīkojumu nekavēt Ž. M. Bosmāna stāšanos darbā. Viņš arī vērsās Tiesā ar prejudiciālo jautājumu (lieta C‑340/90) par Līguma 48. panta interpretāciju attiecībā uz profesionālo sportistu pārcelšanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “pārcelšanas noteikumi”).

36      Tikmēr Ž. M. Bosmāns 1990. gada oktobrī tika pieņemts darbā Francijas otrās līgas Santkventinas klubā ar atliekošu nosacījumu attiecībā uz pagaidu noregulējuma prasības veiksmīgu iznākumu. Tomēr viņa līgums tika lauzts pirmās sezonas beigās. 1992. gada februārī Ž. M. Bosmāns parakstīja jaunu līgumu ar Francijas Reinjonas Sendenī [Saint-Denis de la Réunion] klubu, kas arī tika lauzts. Pēc citiem meklējumiem Beļģijā un Francijā Ž. M. Bosmāns tika pieņemts Šarlruā [Charleroi] Olympic, Beļģijas trešās līgas klubā.

37      Valsts tiesa konstatēja, ka ir nopietns pamats uzskatīt, ka par spīti “brīvajam” statusam, kurš Ž. M. Bosmānam tika piešķirts ar pagaidu noregulējumu, viņu ir boikotējuši visi tie Eiropas klubi, kas varētu viņu pieņemt darbā.

38      Cour d'appel de Liège 1991. gada 28. maijā atcēla Tribunal de premiere instance de Liège pagaidu noregulējuma lēmumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Eiropas Kopienu Tiesai. Tomēr tā atstāja spēkā RC Liege piespriesto ikmēneša izmaksu Ž. M. Bosmānam un deva rīkojumu RC Liege un URBSFA neaizkavēt Ž. M. Bosmāna nodošanu to klubu rīcībā, kas gribētu izmantot viņa pakalpojumus bez iespējama kompensācijas maksājuma pieprasīšanas. Ar 1991. gada 19. jūnija rīkojumu lieta C‑340/90 tika svītrota no Eiropas Kopienu Tiesas reģistra.

39      URBSFA, kas atšķirībā no pagaidu noregulējuma tiesvedības nebija norādīta kā puse Tribunal de premiere instance de Liège izskatāmajā lietā pēc būtības, 1991. gada 3. jūnijā brīvprātīgi iestājās šajā lietā. 1991. gada 20. augustā Ž. M. Bosmāns iesniedza lūgumu par UEFA iesaistīšanu tiesvedībā, ko viņš uzsāka pret RC Liege un URBSFA, lai tieši pret to vērstu prasību par tās atbildību, pieņemot reglamentus, kuru dēļ viņam bija radušies zaudējumi. Lai pret RC Liege vērsta nelabvēlīga sprieduma gadījumā varētu izvairīties no piedziņas, 1991. gada 5. decembrī tas lūdza pieaicināt Dunkerkas klubu kā trešo personu. 1991. gada 15. oktobrī un 1991. gada 27. decembrī lietā brīvprātīgi iestājās attiecīgi Union Nationale des Footballeurs Professionnels [Francijas profesionālo futbolistu savienība] (turpmāk tekstā – “UNFP”) un Vereniging van Contractspelers [Līgumspēlētāju apvienība] (turpmāk tekstā – “VVCS”), kas darbojas saskaņā ar Nīderlandes likumiem.

40      Ž. M. Bosmāns 1992. gada 9. aprīlī iesniedza jaunu pieteikumu, grozot savu sākotnējo prasību pret RC Liege, un vērsa preventīvu prasību pret URBSFA, un papildināja savu prasību pret UEFA. Šajā tiesvedībā viņš pieprasīja, lai uz viņu netiktu attiecināti pārcelšanas noteikumi un pilsonības klauzulas un lai sakarā ar to prettiesisko rīcību saistībā ar viņa neveiksmīgo pārcelšanu uz Dunkerkas klubu, RC Liege, URBSFA un UEFA tiek piespriests samaksāt viņam, pirmkārt, BFR 11 368 350 lielu summu, kas ir Ž. M. Bosmānam radušos zaudējumu apmērs no 1990. gada 1. augusta līdz viņa karjeras beigām, un, otrkārt, BFR 11 743 000 lielu summu, kas ir viņa karjeras laikā pārcelšanas noteikumu dēļ radušies peļņas zaudējumi. Turklāt viņš lūdza arī uzdot Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciālo jautājumu.

41      Savā 1992. gada 11. jūnija nolēmumā Tribunal de premiere instance de Liège nosprieda, ka lietas izskatīšana pēc būtības ietilpst tās kompetencē. Tāpat tā atzina par pieņemamām Ž. M. Bosmāna celtās prasības pret RC Liege, URBSFA un UEFA attiecībā uz to, ka pārcelšanas noteikumi un pilsonības klauzula nebija viņam piemērojama, un lai panāktu, ka šo trīs organizāciju rīcība tiktu sodīta. Tā tomēr noraidīja RC Liege lūgumu iesaistīt Dunkerkas klubu kā trešo personu un atlīdzības izmaksātāju, jo netika iesniegti pierādījumi par šī kluba vainu saistību neizpildē. Visbeidzot, konstatējot, ka Ž. M. Bosmāna pretenziju pret UEFA un URBSFA izskatīšanas nolūkā ir jāizvērtē pārcelšanas noteikumu atbilstība Līgumam, tā Eiropas Kopienu Tiesai iesniedza jautājumu par Līguma 48., 85., un 86. panta interpretāciju (lieta C‑269/92).

42      URBSFA, RC Liege un UEFA pret šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. Tā kā šādai apelācijai bija atliekoša iedarbība, izskatīšana Eiropas Kopienu Tiesā tika atlikta. Ievērojot jauno Cour d'appel de Liège spriedumu, kas ir šīs lietas tiesvedības pamatā, ar 1993. gada 8. decembra rīkojumu lieta C‑269/92 tika svītrota no reģistra.

43      Pret UNFP un VVCS, kas atkārtoti apelācijā neiestājās, apelācijas sūdzība iesniegta netika.

44      Cour d'appel de Liège spriedumā, ar ko tika uzdots prejudiciālais jautājums, Tribunal de premiere instance de Liège nolēmums tika atstāts spēkā daļā, kur bija atzīts, ka izskatīt lietu bija tās jurisdikcijā, ka prasība bija pieņemama un ka Ž. M. Bosmāna prasības izskatīšana pret UEFA un URBSFA ietver pārcelšanas noteikumu likumības novērtēšanu. Tāpat tā uzskatīja, ka ir jāizskata pilsonības klauzulas likumība, jo Ž. M. Bosmāns savu prasību šajā jautājumā pamatoja ar Beļģijas Code judiciaire 18. pantu, kas ļauj iesniegt prasību, “lai novērstu nopietni apdraudētu tiesību pārkāpšanu”, un Ž. M. Bosmāns ir iesniedzis pierādījumus, kas ļauj secināt, ka iespējamais kaitējums, proti, šo klauzulu piemērošanas radīts kaitējums, viņa karjerai patiešām tiks nodarīts.

45      Iesniedzējtiesa īpaši uzsvēra, ka Līguma 48. pants, tāpat kā 30. pants, ne tikai aizliedz diskrimināciju, bet arī nediskriminējošus darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumus, ja vien to pamatā nav kādas imperatīvas prasības.

46      Attiecībā uz Līguma 85. pantu tā uzskatīja, ka FIFA, UEFA un URBSFA reglamenti varētu būt uzņēmumu apvienību lēmumi, ar kuriem klubi ierobežo konkurenci spēlētāju iegūšanā. Pārcelšanas atlīdzība ir kavējošs faktors, un tās ietekmē mazinās profesionālo spēlētāju peļņa. Otrkārt, pilsonības klauzula liedz izmantot ārvalstu spēlētāju piedāvātos pakalpojumus, kas pārsniedz noteiktu kvotu. Visbeidzot, ierobežojot spēlētāju mobilitāti, tiek ietekmēta dalībvalstu savstarpējā tirdzniecība.

47      Turklāt Cour d'appel de Liège pieļauj, ka URBSFA vai klubiem kopā varētu būt dominējošs stāvoklis Līguma 86. panta nozīmē un ka saistībā ar 85. pantu minētie konkurences ierobežojumi var būt šā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar 86. pantu.

48      Cour d'appel de Liège noraidīja UEFA lūgumu, lai Eiropas Kopienu Tiesai tiktu uzdots jautājums, vai atbilde uz uzdoto jautājumu par pārcelšanu būtu atšķirīga tādā gadījumā, ja noteikumi ļautu spēlētājam brīvi spēlēt jaunajā klubā pat tad, ja tas nebūtu iepriekšējam klubam samaksājis pārcelšanas atlīdzību. Šajā sakarā tā īpaši uzsvēra, ka sakarā ar lielajiem sodiem klubiem, kas nav samaksājuši pārcelšanas atlīdzību, spēlētāja iespēja spēlēt jaunā klubā ir atkarīga no abu klubu darījumu attiecībām.

49      Ņemot vērā iepriekš minēto, Cour d'appel de Liège nolēma apturēt tiesvedību un lūgt Eiropas Kopienu Tiesai izteikt savu viedokli, sniedzot prejudiciālu nolēmumu šādos jautājumos:

“Vai 1957. gada 25. marta Romas Līguma 48., 85. un 86. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ir aizliegts:

–        futbola klubam pieprasīt un saņemt naudas summas gadījumā, ja kāds no tā spēlētājiem pēc sava līguma termiņa beigām stājas darbā jauna darba devēja klubā;

–        nacionālām un starptautiskām sporta asociācijām vai federācijām savos noteikumos paredzēt normas, kas ierobežo citu Eiropas Kopienas valstu spēlētāju piedalīšanos to organizētajās sacensībās?”

50      URBSFA 1994. gada 3. jūnijā iesniedza kasācijas sūdzību par Cour d'appel de Liège spriedumu un prasīja, lai spriedums tiktu kopīgi attiecināts uz RC Liege, UEFA un Dunkerkas klubu. Ar 1994. gada 6. oktobra vēstuli procureur général près la Cour de cassation de Belgique [Beļģijas Kasācijas tiesas ģenerālprokurors] Eiropas Kopienu Tiesai darīja zināmu, ka kasācijas sūdzībai šajā lietā nav atliekošas iedarbības uz šo lietu.

51      Ar 1995. gada 30. marta spriedumu Cour de cassation [Kasācijas tiesa] noraidīja kasācijas sūdzību un nolēma, ka tādēļ kopīga attiecināšana nav nepieciešama. Cour de cassation nodeva Eiropas Kopienu Tiesai šā lēmuma kopiju.

 Lūgums par pierādījumu savākšanas pasākumiem

52      Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā saņemta 1995. gada 16. novembrī, UEFA lūdz Tiesai izdot rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākuma veikšanu saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Reglamenta 60. pantu, lai iegūtu pilnīgu informāciju par pārcelšanas atlīdzību nozīmi mazo un vidējo futbola klubu finansēšanā, par ienākumu sadales mehānismu futbola struktūrās, kā arī par alternatīvu mehānismu esamību vai neesamību, ja pārcelšanas atlīdzību sistēmas vairs nebūtu.

53      Atkārtoti uzklausījusi ģenerāladvokātu, Tiesa uzskata, ka šis lūgums ir jānoraida. Tas tika izteikts tad, kad saskaņā ar Tiesas Reglamenta 59. panta 2. punktu mutvārdu process jau bija slēgts. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (sk. 1971. gada 16. jūnija spriedumu lietā 77/70 Prelle/Komisija, Recueil, 561. lpp., 7. punkts) šādu pieteikumu var pieņemt tikai tad, ja tam ir izšķiroša nozīme un ja puse nav varējusi to iesniegt pirms mutvārdu procesa slēgšanas.

54      Šajā gadījumā jānorāda, ka UEFA savu lūgumu varēja iesniegt pirms mutvārdu procesa slēgšanas. Turklāt jautājums par to, vai konkurences un finansiālo noteikumu līdzsvara saglabāšanas un mazo klubu finansēšanas nodrošināšanas mērķus var panākt arī ar citiem līdzekļiem, tādiem kā futbola ienākumu pārdale, jau tika pieminēts Ž. M. Bosmāna rakstveida apsvērumos.

 Par Tiesas kompetenci sniegt atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem

55      Tiesas kompetenci sniegt atbildi uz visiem vai daļu no iesniedzējtiesas prejudiciālajiem jautājumiem ar dažādiem pamatojumiem apstrīdēja URBSFA, UEFA un atsevišķu valstu valdības, kas izteikušas savus apsvērumus, kā arī Komisija rakstveida procesā.

56      Pirmkārt, UEFA un URBSFA uzsvēra, ka pamata lietas ir procesuāls paņēmiens, kura mērķis ir saņemt Tiesas prejudiciālo nolēmumu jautājumos, kuriem nav objektīvas nozīmes lietas izskatīšanas vajadzībām. Faktiski Ž. M. Bosmāna pārcelšanai uz Dunkerkas klubu netika piemēroti UEFA noteikumi, pretējā gadījumā par šo pārcelšanu nebūtu jāmaksā pārcelšanas atlīdzība un šī pārcelšana būtu varējusi notikt. Līdz ar to valsts tiesas prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata lietu faktiem vai priekšmetu un saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa nav kompetenta sniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

57      Otrkārt, URBSFA, UEFA, Dānijas, Francijas un Itālijas valdība, kā arī Komisija savos rakstveida apsvērumos apgalvoja, ka jautājumiem attiecībā uz pilsonības klauzulu nav saistības ar strīdu, kas attiecas vienīgi uz pārcelšanas noteikumu piemērošanu. Šķēršļi, kas šo klauzulu dēļ, pēc Ž. M. Bosmāna domām, radušies viņa karjerai, ir tikai hipotētisks pieņēmums un šajā ziņā nav iemesls Tiesas prejudiciālam nolēmumam par Līguma interpretāciju.

58      Treškārt, URBSFA un UEFA tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar 1995. gada 30. marta Cour de cassation de Belgique spriedumu Cour d'appel de Liège atzina par nepieņemamu Ž. M. Bosmāna prasību par to, ka URBSFA noteikumos ietvertā pilsonības klauzula nav viņam piemērojama. Līdz ar to pamata lieta neattiecas uz pilsonības klauzulas piemērošanu un Tiesai nevajadzētu lemt par šajā sakarā iesniegtajiem jautājumiem. Francijas valdība pievienojās šim secinājumam ar nosacījumu, ka tiek pārbaudīta Cour de cassation sprieduma darbības joma.

59      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saistībā ar Līguma 177. pantā paredzēto Eiropas Kopienu Tiesas un valsts tiesu sadarbību tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, var, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Tātad, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Eiropas Kopienu Tiesai parasti ir jāpieņem lēmums (sk. it īpaši 1995. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑125/94 Aprile, Recueil, I‑2919. lpp., 16. un 17. punkts).

60      Tomēr Tiesa uzskatīja, ka, lai noteiktu, vai lemt par šo jautājumu ir tās kompetencē, tai ir jāizvērtē apstākļi, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa. Sadarbība, kam vajadzētu dominēt prejudiciālā nolēmuma procedūrā, nozīmē, ka valsts tiesai ir jāņem vērā Eiropas Kopienu Tiesai uzticētā funkcija, proti, palīdzēt nodrošināt tiesiskumu dalībvalstīs, nevis sniegt konsultācijas vispārīgos vai hipotētiskos jautājumos (sk. it īpaši 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑83/91, Meilicke, Recueil, I‑4871. lpp., 25. punkts).

61      Ievērojot šo uzdevumu, Tiesa ir spriedusi, ka tā nevar pieņemt prejudiciālu nolēmumu par valsts tiesas uzdoto jautājumu, ja ir acīmredzams, ka valsts tiesas pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata lietas faktiem vai priekšmetu (sk. 1995. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑143/94, Furlanis costruzioni generali, Recueil, I‑3633. lpp., 12. punkts) vai ka jautājums ir hipotētisks un ka Tiesai nav vajadzīgā faktiskā vai tiesiskā pamata, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Meilicke, 32. punkts).

62      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pamata lietā izskatāmie jautājumi kopumā nav hipotētiski un valsts tiesa ir iesniegusi Tiesai precīzu pārskatu attiecībā uz faktiem un noteikumiem, kā arī iemesliem, kas liek uzskatīt, ka lēmums par uzdotajiem jautājumiem ir nepieciešams sprieduma pieņemšanai.

63      Pat tad, ja, kā to norāda URBSFA un UEFA, UEFA reglaments nav ticis piemērots laikā, kad neizdevās Ž. M. Bosmāna pārcelšana uz Dunkerkas klubu, tas tomēr ir minēts pret URBSFA un UEFA vērstajās Ž. M. Bosmāna preventīvajās prasībās (sk. iepriekš minēto 40. punktu), un Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz UEFA reglamentā iestrādātās pārcelšanas sistēmas saderību ar Kopienu tiesībām varētu būt noderīga valsts tiesai.

64      Attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar pilsonības klauzulu, ir skaidrs, ka šajā sakarā pamata lietā izvirzītie jautājumi tika atzīti par pieņemamiem, pamatojoties uz valsts procesuālajiem noteikumiem, kas ļauj iesniegt prasību ar gluži deklaratīvu mērķi, lai novērstu nopietni apdraudētu tiesību pārkāpumu. Kā izriet no iesniedzējtiesas sprieduma, tā uzskatīja, ka pilsonības klauzulas piemērošana patiešām varēja kavēt Ž. M. Bosmāna karjeru, mazinot viņa iespējas tikt pieņemtam darbā vai piedalīties sacensībās kādas citas dalībvalsts kluba sastāvā. Tā secināja, ka Ž. M. Bosmāna iesniegtā prasība atzīt, ka minētā pilsonības klauzula nebija viņam piemērojama, atbilst minētajiem noteikumiem.

65      Tiesas uzdevums šā procesa laikā nav apšaubīt šo vērtējumu. Lai gan galvenās prasības ir deklaratīvas un to mērķis ir novērst nopietni apdraudētu tiesību pārkāpumu, un tāpēc tām jābūt balstītām uz hipotētiskiem, tātad nedrošiem pieņēmumiem, tomēr atbilstoši valsts tiesas interpretācijai saskaņā ar valsts tiesībām tās ir pieļaujamas. Tādējādi šie tiesas uzdotie jautājumi ir objektīvi nepieciešami tiesā izskatāmā strīda risināšanā.

66      Visbeidzot, no Cour de cassation 1995. gada 30. marta sprieduma neizriet, ka pilsonības klauzulas neattiecas uz pamata lietā izskatāmajiem jautājumiem. Cour de cassation tikai nosprieda, ka URBSFA kasācijas sūdzība par iesniedzējtiesas spriedumu bija balstīta uz tā nepareizu interpretāciju. URBSFA savā sūdzībā apgalvoja, ka minētā tiesa pieņēma Ž. M. Bosmāna prasību par to, lai tiktu atzīts, ka URBSFA reglamentos esošās pilsonības klauzulas nebija viņam piemērojamas. Tomēr no Cour de cassation sprieduma izriet, ka saskaņā ar Cour d'appel spriedumu Ž. M. Bosmāna prasība bija vērsta uz to, lai novērstu traucējumus viņa karjerai, kas varētu būt saistīti nevis ar URBSFA reglamentā ietverto pilsonības klauzulu, kura attiecas uz spēlētājiem, kuriem nav Beļģijas pilsonības, bet gan ar līdzīgām klauzulām, kas paredzētas UEFA un citu tās locekļu – nacionālo asociāciju – reglamentos, kas uz viņu kā uz spēlētāju ar Beļģijas pilsonību varētu attiekties.

67      No iepriekš minētā jāsecina, ka atbildes uz Cour d'appel de Liège jautājumiem sniegšana ir Tiesas kompetencē.

 Līguma 48. panta interpretācija attiecībā uz pārcelšanas noteikumiem

68      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā, vai Līguma 48. pants liedz piemērot sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, saskaņā ar kuriem profesionāls futbolists, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, pēc līguma termiņa beigām nevar kļūt par citas dalībvalsts kluba spēlētāju, ja šis jaunais klubs nesamaksā iepriekšējam pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību.

 Līguma 48. panta piemērošana sporta asociāciju pieņemtajiem noteikumiem

69      Šajā ziņā vispirms jāizvērtē daži argumenti, kas tika izteikti attiecībā uz 48. panta piemērošanu sporta asociāciju pieņemtajiem noteikumiem.

70      URBSFA apgalvo, ka par uzņēmumiem uzskatāmi tikai Eiropas galvenie klubi, jo tādu klubu kā RC Liege veiktās saimnieciskās darbības ir pārāk nenozīmīgas. Turklāt valsts tiesas uzdotais jautājums par pārcelšanas noteikumiem neattiecas uz darba attiecībām starp spēlētājiem un klubiem, bet gan uz darījumu attiecībām starp klubiem, kā arī sekām, kas saistītas ar piederību sporta federācijai. Tātad Līguma 48. pants neattiecas uz tādiem gadījumiem kā pamata lietā.

71      No savas puses UEFA apgalvo, ka Kopienas iestādes vienmēr ir ievērojušas sporta autonomiju, ka ir grūti nošķirt futbola ekonomiskos un sporta aspektus un ka Tiesas lēmums attiecībā uz profesionālo spēlētāju statusu varētu apdraudēt futbola organizāciju kopumā. Šā iemesla dēļ pat tad, ja Līguma 48. pants būtu attiecināms uz profesionālajiem spēlētājiem, svarīgs būtu elastīgums tā piemērošanā, ņemot vērā sporta īpatnības.

72      Vācijas valdība uzsver, ka, pirmkārt, vairumā gadījumu tāds sporta veids kā futbols nav saimnieciska darbība. Turklāt sportam piemīt līdzība ar kultūru, un saskaņā ar EK līguma 128. panta 1. punktu Kopienai ir jārespektē dalībvalstu nacionālo un reģionālo kultūru atšķirības. Visbeidzot, tā min apvienošanās brīvību un dalībvalstu tiesību aktos paredzēto sporta federāciju autonomiju, lai secinātu, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu valsts iestāžu un Kopienas iestāžu iejaukšanās ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tas patiešām nepieciešams.

73      Atbildot uz šiem argumentiem, jāatceras, ka, ņemot vērā Kopienas mērķus, Kopienu tiesības uz sportu attiecas tiktāl, ciktāl tas uzskatāms par saimniecisko darbību Līguma 2. panta nozīmē (sk. 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave, Recueil, 1405. lpp., 4. punkts). Tas attiecas uz profesionālo vai daļēji profesionālo futbola spēlētāju darbībām, ja tie ir nodarbināti un saņem atalgojumu vai sniedz pakalpojumus par atlīdzību (sk. 1976. gada 14. jūlija spriedumu lietā 13/76 Donà, Recueil, 1333. lpp., 12. punkts).

74      Tāpat ir jāievēro, ka, lai piemērotu Kopienu tiesību normas par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, darba devējam nav jābūt uzņēmumam. Pietiek ar darba attiecību pastāvēšanu vai nodomu nodibināt darba attiecības.

75      Tas, ka pārcelšanas noteikumi vairāk attiecas uz darījumu attiecībām starp klubiem, nevis uz darba attiecībām starp klubiem un spēlētājiem, neliedz piemērot Līguma 48. pantu. Tas, ka klubam, kas nodarbina spēlētājus, ir jāmaksā zināma atlīdzība, pieņemot darbā spēlētāju no cita kluba, ietekmē gan spēlētāju iespējas atrast darbu, gan arī darba līgumu noteikumus.

76      Attiecībā uz grūtībām, kas saistītas ar futbola saimniecisko un sporta aspektu nošķiršanu, Tiesa 14. un 15. punktā iepriekš minētajā spriedumā lietā Donà ir lēmusi, ka Kopienu tiesību normas par personu un pakalpojumu brīvu apriti nav pretrunā ar tādām normām vai praksi, kuru pamatā ir iemesli, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, bet ar dažu sacensību īpašajām iezīmēm un apstākļiem. Tomēr Tiesa uzsvēra, ka šiem minēto normu piemērošanas ierobežojumiem ir jāatbilst to īstajam mērķim. Tāpēc uz tiem nevar atsaukties, lai panāktu, ka Līgums vispār netiek attiecināts uz sporta nozari kopumā.

77      Attiecībā uz sprieduma iespējamo ietekmi uz futbola organizāciju kopumā pastāvīgā judikatūra nosaka, ka, lai gan katra tiesas sprieduma praktiskās sekas ir rūpīgi jāizvērtē, šis apsvērums nedrīkst ietekmēt tiesību aktu objektivitāti un radīt šaubas par to piemērošanu, atsaucoties uz iespējamo ietekmi, ko var radīt tiesas spriedums. Šādu ietekmi, ja tas ir nepieciešams, var ņemt vērā, tikai pieņemot lēmumu par to, vai izņēmuma kārtā būtu ierobežojams sprieduma spēks laikā (sk. it īpaši 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑163/90 Legros u.c., Recueil, I‑4625. lpp., 30. punkts).

78      Arguments, kas balstīts uz iespējamo līdzību starp sportu un kultūru, nav pieņemams, jo valsts tiesas uzdotais jautājums neattiecas uz apstākļiem, kuros Kopienas pilnvaras ir ierobežotas, kā to paredz 128. panta 1. punkts, bet gan uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir noteikta 48. pantā un kas ir viena no Kopienas sistēmas pamatbrīvībām (sk. it īpaši 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 16. punkts).

79      Attiecībā uz argumentiem, kuru pamatā ir apvienošanās brīvības princips, jāatzīst, ka šis princips, kas paredzēts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 11. pantā un kas rodas no dalībvalstu kopējām konstitucionālām tradīcijām, ir viena no pamattiesībām, kas saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru un Vienotā Eiropas Akta preambulu, kā arī Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punktu tiek aizsargāta Kopienu tiesību sistēmā.

80      Tomēr sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, uz kuriem atsaucas valsts tiesa, nevar uzskatīt par nepieciešamiem, lai nodrošinātu šādu brīvību minētajām asociācijām, klubiem vai spēlētājiem, ne arī par tās tiešu rezultātu.

81      Visbeidzot, subsidiaritātes princips Vācijas valdības interpretācijā, proti, ka valsts iestāžu, it īpaši Kopienas iestāžu iejaukšanās attiecīgajā jomā ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tas patiešām nepieciešams, nedrīkst radīt situāciju, kurā privāto asociāciju brīvība pieņemt sporta noteikumus ierobežo Līgumā paredzētās indivīda tiesības.

82      Pēc tam, kad iebildumi par Līguma 48. panta piemērošanu tādām sporta darbībām kā profesionālo futbolistu darbība ir atspēkoti, ir svarīgi atcerēties, ka – kā Tiesa nospriedusi 17. punktā iepriekš minētajā spriedumā lietā Walrave – minētais pants ir piemērojams ne tikai valsts iestāžu darbībai, bet tas attiecas arī uz citiem noteikumiem, kas kolektīva veidā reglamentē algotu darbu.

83      Tiesa ir lēmusi, ka brīvas personu un pakalpojumu aprites šķēršļu likvidēšana starp dalībvalstīm tiktu apdraudēta, ja valstu radīto šķēršļu likvidēšanu neitralizētu šķēršļi, ko rada asociācijas un organizācijas, kas nav publisko tiesību subjekti, tādējādi izmantojot savu tiesisko autonomiju (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Walrave, 18. punkts).

84      Tiesa arī norāda, ka darba apstākļus dažādās dalībvalstīs reizēm reglamentē normatīvajos aktos paredzētās normas, bet reizēm – privātpersonu vienošanās vai citi to noslēgtie vai pieņemtie akti. Līdz ar to, ja Līguma 48. panta darbības joma būtu ierobežota un attiektos vienīgi uz valsts iestāžu darbībām, pastāvētu tā nevienādas piemērošanas risks (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Walrave, 19. punkts). Šāds risks ir acīmredzams tādos gadījumos kā pamata lietā, kad, kā tas tika uzsvērts 24. punktā, katrā dalībvalstī pārcelšanas noteikumus dažādos veidos pieņem dažādi subjekti.

85      UEFA iebilst, ka šāda interpretācija padara Līguma 48. pantu stingrāku attiecībā uz indivīdiem nekā attiecībā uz dalībvalstīm, jo tikai dalībvalstis var atsaukties uz ierobežojumiem, kuru pamatā ir sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumi.

86      Šā argumenta pamatā ir kļūdaina premisa. Nekas neliedz indivīdiem atsaukties uz sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību. Šo noteikumu publiskās vai privātās iezīmes neskar ne pamatojuma darbības jomu, ne saturu.

87      Tātad var secināt, ka Līguma 48. pants attiecas uz tādu sporta asociāciju kā URBSFA, FIFA vai UEFA pieņemtajiem noteikumiem par profesionālo sportistu stāšanos algota darba attiecībās.

 Vai valsts tiesas raksturotā situācija ir tikai iekšēja situācija?

88      UEFA uzskata, ka valsts tiesā izskatāmā lieta attiecas tikai uz Beļģijas valsts iekšējo situāciju un ka tāpēc uz to neattiecas Līguma 48. pants. Būtībā lieta skar beļģu spēlētāju, kura pārcelšana uz citu klubu nav izdevusies Beļģijas kluba un Beļģijas asociācijas rīcības dēļ.

89      Patiesi, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (sk. it īpaši 1979. gada 28. marta spriedumu lietā 175/78 Saunders, Recueil, 1129. lpp., 11. punkts; 1984. gada 28. jūnija spriedumu lietā 180/83 Moser, Recueil, 2539. lpp., 15. punkts; 1992. gada 28. janvāra spriedumu lietā C‑332/90 Steen, Recueil, I‑341. lpp., 9. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Kraus, 15. punkts) Līguma nosacījumus attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un it īpaši tā 48. pantu nevar attiecināt uz situācijām, kas ir dalībvalstu iekšējās lietas, t.i., ja nav elementa, kas tos saista ar kādu Kopienu tiesībās paredzētu situāciju.

90      Tomēr no iesniedzējtiesas noskaidrotajiem lietas faktiem redzams, ka Ž. M. Bosmāns ir noslēdzis līgumu ar klubu citā dalībvalstī, lai šīs valsts teritorijā stātos algota darba attiecībās. To darot, kā Ž. M. Bosmāns pareizi norādījis, viņš ir pieņēmis darba piedāvājumu 48. panta 3. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

91      Tā kā pamata lietās izskatāmo situāciju nevar uzskatīt par iekšēju, UEFA iesniegtais arguments ir jānoraida.

 Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības šķēršļu esamība

92      Ir jāizvērtē, vai pārcelšanas noteikumi rada darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai šķēršļus, kas ir aizliegti ar Līguma 48. pantu.

93      Kā Tiesa ir vairākkārt atzinusi, darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viens no Kopienas pamatprincipiem, un Līguma noteikumiem, kas garantē šo brīvību, kopš pārejas perioda beigām ir tieša iedarbība.

94      Tiesa arī uzskata, ka Līguma noteikumi attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos ir paredzēti, lai sekmētu Kopienas iedzīvotāju iespējas īstenot profesionālās darbības visā Kopienas teritorijā un lai novērstu pasākumus, kas varētu Kopienas iedzīvotājiem radīt neizdevīgākus apstākļus, ja tie vēlētos uzsākt saimnieciskas darbības citas dalībvalsts teritorijā (sk. 1988. gada 7. jūlija spriedumu lietā 143/87 Stanton, Recueil, 3877. lpp., 13. punkts, un 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑370/90 Singh, Recueil, I‑4265. lpp., 16. punkts).

95      Šajā kontekstā dalībvalstu pilsoņiem Līgumā ir tieši paredzētas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai ierastos citas dalībvalsts teritorijā un apmestos tur nolūkā sākt saimniecisku darbību (sk. it īpaši 1991. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑363/89 Roux, Recueil, I‑273. lpp., 9. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Singh, 17. punkts).

96      Normas, kas aizliedz vai kavē dalībvalstu pilsoņus atstāt savu izcelsmes valsti, lai izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, rada šķēršļus šai brīvībai, pat ja tās attiecas uz visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no to pilsonības (sk. arī 1991. gada 7. marta spriedumu lietā C‑10/90 Masgio, Recueil, I‑1119. lpp., 18. un 19. punkts).

97      Turklāt Tiesa 1988. gada 27. septembra spriedumā lietā 81/87 Daily Mail and General Trust (Recueil, 5483. lpp., 16. punkts) ir norādījusi, ka, lai gan Līguma normas, kas attiecas uz uzņēmējdarbības brīvību, ir vērstas uz to, lai attiecībā uz ārvalstu personām un sabiedrībām nodrošinātu tādu pašu attieksmi kā šīs valsts pilsoņiem, tās dalībvalstīm arī aizliedz ierobežot savas valsts pilsoņu vai sabiedrību, kas dibinātas saskaņā ar tās tiesībām un atbilst Līguma 58. panta definīcijai, pārcelšanos uz citu dalībvalsti. Līguma 52. un turpmākajos pantos paredzētās tiesības zaudētu jēgu, ja izcelsmes dalībvalsts varētu liegt sabiedrībām to atstāt, lai veiktu uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tie paši apsvērumi attiecas arī uz Līguma 48. pantu saistībā ar noteikumiem, kas kavē vienas dalībvalsts pilsoņu pārvietošanās brīvību, ja tie vēlas nodibināt algota darba attiecības citā dalībvalstī.

98      Protams, tā ir taisnība, ka pamata lietās izskatāmie pārcelšanas noteikumi attiecas arī uz spēlētāju pārcelšanu starp klubiem, kas pieder dažādām nacionālām asociācijām vienas dalībvalsts ietvaros, un ka līdzīgi noteikumi attiecas uz pārcelšanu starp klubiem, kas pieder vienai nacionālai asociācijai.

99      Tomēr, kā norādījis Ž. M. Bosmāns, Dānijas valdība un ģenerāladvokāts savu secinājumu 209. un 210. punktā, šie noteikumi varētu ierobežot to spēlētāju pārvietošanās brīvību, kas vēlētos strādāt citā dalībvalstī, tiem liedzot vai kavējot atstāt klubus, pie kuriem viņi pieder, pat pēc darba līguma termiņa beigšanās.

100    Tā kā noteikumi paredz, ka profesionāls futbolists nevar sākt darbību jaunā citas dalībvalsts klubā, pirms viņa iepriekšējam klubam nav samaksāta pārcelšanas atlīdzība, par kuru klubi vienojušies vai kas noteikta saskaņā ar sporta federāciju noteikumiem, minētās normas ir šķērslis brīvai personu apritei.

101    Kā pareizi norādījusi valsts tiesa, šādu secinājumu neiespaido fakts, ka UEFA 1990. gadā pieņemtie pārcelšanas noteikumi paredz, ka darījumu attiecības starp abiem klubiem nedrīkst iespaidot spēlētāja darbību, kurš var brīvi spēlēt jaunā kluba sastāvā. Jaunajam klubam tomēr ir jāsamaksā norunātā maksa, pretējā gadījumā var tikt piemērots sods līdz pat tā izslēgšanai parādu dēļ. Līdz ar to klubam nav iespēju nolīgt citas dalībvalsts kluba spēlētāju bez pārcelšanas atlīdzības samaksāšanas.

102    Šādu secinājumu pieļauj arī tiesu prakse, uz ko atsaucas URBSFA un UEFA, proti, ka Līguma 30. pants neliedz tādu valsts tiesību normu piemērošanu, kas ierobežo vai aizliedz kādu pārdošanas veidu, ja vien šīs normas netiek attiecinātas uz visiem tirgotājiem, kas darbojas valsts teritorijā, un gan no likuma viedokļa, gan praksē vienādi ietekmē kā vietējo, tā citu dalībvalstu preču tirdzniecību (sk. 1993. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard, Recueil, I‑6097. lpp., 16. punkts).

103    Lai gan pamata lietās izskatāmie noteikumi ir piemērojami arī pārcelšanai starp klubiem, kas pieder dažādām nacionālajām asociācijām vienas dalībvalsts ietvaros, un ir līdzīgi noteikumiem, kas regulē pārcelšanu starp vienai nacionālajai asociācijai piederošajiem klubiem, tie tieši iespaido spēlētāju nodarbinātības iespējas citā dalībvalstī un tāpēc var kavēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Tāpēc tos nevar salīdzināt ar preču pārdošanas noteikumiem, uz kuriem saskaņā ar spriedumu lietā Keck un Mithouard neattiecas Līguma 30. pants (attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību sk. arī 1995. gada 10. maija spriedumu lietā C‑384/93 Alpine Investments, Recueil, I‑1141. lpp., 36.–38. punkts).

104    Tādējādi pārcelšanas noteikumi rada šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas saskaņā ar Līguma 48. pantu ir aizliegts. Tas būtu pieļaujams vienīgi gadījumā, ja šīs normas būtu nepieciešamas Līgumam atbilstoša un leģitīma mērķa sasniegšanai un ja tās būtu pamatotas ar primāriem vispārējo interešu iemesliem. Taču pat šādā gadījumā šo noteikumu piemērošanai ir jānodrošina minētā mērķa sasniegšana un tā nedrīkst pārsniegt tai nepieciešamo pasākumu robežas (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Kraus, 32. punkts, un 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts).

 Pamatojuma esamība

105    Pirmkārt, URBSFA, UEFA, kā arī Francijas un Itālijas valdības apgalvo, ka pārcelšanas noteikumu pamatojums ir nepieciešamība saglabāt finansiālu un sportisku līdzsvaru starp klubiem, kā arī nepieciešamība atbalstīt jauno, talantīgo spēlētāju meklēšanu un jauno spēlētāju mācības.

106    Ievērojot sporta, un it īpaši futbola, būtisko sabiedrisko nozīmi Kopienā, ir jāatzīst, ka mērķi, kas veicina līdzsvara uzturēšanu starp klubiem, nodrošinot sava veida līdzvērtīgas iespējas un spēļu rezultātu iepriekšēju neparedzamību, kā arī jauno spēlētāju iesaistīšanas un apmācības veicināšanu, ir atzīstami par pamatotiem mērķiem.

107    Attiecībā uz pirmo no šiem mērķiem Ž. M. Bosmāns pareizi norādījis, ka pārcelšanas noteikumu piemērošana nav atbilstošs līdzeklis, lai saglabātu finansiālu un sportisku līdzsvaru futbolā. Šie noteikumi nedz liedz bagātākajiem klubiem nolīgt labākos spēlētājus, nedz arī novērš pieejamo naudas līdzekļu izšķirošo nozīmi sporta sacensībās, tā būtiski mainot spēku samēru starp klubiem.

108    Attiecībā uz otro mērķi jāatzīst, ka iespēja saņemt pārcelšanas, pilnveidošanās vai apmācības atlīdzību patiešām varētu mudināt futbola klubus meklēt jaunos talantus un apmācīt jaunos spēlētājus.

109    Tomēr, tā kā nav iespējams droši prognozēt jauno sportistu nākotni un to, cik no viņiem kļūs par profesionāliem spēlētājiem, šī atlīdzība ir tikai eventuāla un nekādā ziņā nav saistīta ar faktiskajām mācību izmaksām, ko klubs sedz gan tiem, kas nākotnē kļūs par profesionāļiem, gan tiem, kas par tādiem nekļūs. Šajos apstākļos iespēja saņemt šādus maksājumus nevar būt nedz izšķirošais faktors, kas veicinātu jauno spēlētāju atlasi un apmācību, nedz arī piemērotākais veids šādu darbību finansēšanai, īpaši attiecībā uz mazajiem klubiem.

110    Turklāt, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 226. un turpmākajos punktos, tos pašus mērķus vismaz tikpat efektīvi ir iespējams sasniegt, izmantojot pasākumus, kas nekavē darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

111    Tālāk tiek apgalvots, ka pārcelšanas noteikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu futbola organizāciju pasaules mērogā.

112    Saistībā ar to jānorāda, ka izskatāmā lieta attiecas uz šo noteikumu piemērošanu Kopienā, bet neattiecas uz attiecībām starp dalībvalstu nacionālajām asociācijām un uz attiecībām ar trešām valstīm. Turklāt atšķirīgu noteikumu piemērošana pārcelšanai starp klubiem, kas pieder pie Kopienas valstu nacionālām asociācijām, un pārcelšanai starp trešo valstu klubiem un ar tiem saistītām asociācijām noteikti neradītu īpašus sarežģījumus. No iepriekš minētā 22. un 23. punkta ir skaidrs, ka noteikumi, kas līdz šim ir regulējuši pārcelšanu starp zināmu dalībvalstu nacionālajām asociācijām, atšķiras no starptautiskajā līmenī piemērojamajiem noteikumiem.

113    Visbeidzot, arguments, ka aplūkojamie noteikumi ir nepieciešami, lai kompensētu klubiem izdevumus, kas radušies maksājot atlīdzību, nolīgstot spēlētājus, nav pieņemams, jo tas pamato darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežošanas nepieciešamību tikai ar to, ka šādi šķēršļi ir pastāvējuši jau iepriekš.

114    Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka Līguma 48. pants aizliedz piemērot sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, kas paredz, ka profesionāls futbolists, kurš ir vienas dalībvalsts pilsonis, pēc līguma ar klubu termiņa izbeigšanās nevar kļūt par citas dalībvalsts kluba spēlētāju, ja jaunais klubs nesamaksā iepriekšējam klubam pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību.

 Līguma 48. panta interpretācija attiecībā uz pilsonības klauzulām

115    Ar savu otro jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai Līguma 48. pants aizliedz piemērot tādus sporta asociāciju noteikumus, kas paredz, ka to organizētajās sacensībās futbola klubu var pārstāvēt tikai ierobežots skaits profesionālu spēlētāju ar citas dalībvalsts pilsonību.

 Šķēršļi darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai

116    Kā Tiesa jau norādījusi 87. punktā, Līguma 48. pants attiecas uz noteikumiem, ko pieņēmušas sporta asociācijas un kas nosaka, kādā veidā algotā darbā iesaistāmi profesionālie sportisti. Tāpēc jāizvērtē, vai noteikumi par pilsonību ir 48. pantā aizliegtais šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai.

117    Līguma 48. panta otrais punkts tieši paredz, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka jālikvidē jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba nosacījumiem.

118    Šī norma ir īstenota ar 4. pantu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kas nosaka, ka dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, kas ierobežo ārvalstnieku skaitu vai īpatsvaru jebkurā uzņēmumā, nozarē vai reģionā, vai arī valsts līmenī, neattiecas uz citu dalībvalstu pilsoņiem.

119    Tas pats princips piemērojams pilsonības klauzulām, kas ietvertas sporta asociāciju reglamentos un ierobežo citām dalībvalstīm piederīgo profesionālo spēlētāju tiesības piedalīties futbola sacensībās (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Donà, 19. punkts).

120    Nav būtisks fakts, ka šīs klauzulas attiecas nevis uz spēlētāju nodarbinātību, kas nav ierobežota, bet gan uz to, cik lielā mērā tie var pārstāvēt klubu oficiālajās sacensībās. Tā kā līdzdalība šādās sacensībās ir profesionālo spēlētāju darbības būtība, noteikumi, kas šādu līdzdalību ierobežo, acīmredzami ierobežo arī minēto spēlētāju nodarbinātības iespējas.

 Pamatojuma esamība

121    Pēc šķēršļa esamības konstatēšanas ir jāizvērtē, vai šāda šķēršļa pastāvēšana var tikt pamatota, ievērojot Līguma 48. pantu.

122    URBSFA, UEFA, kā arī Vācijas, Francijas un Itālijas valdības apgalvo, ka pilsonības klauzulas pamato no ekonomiskiem apsvērumiem neatkarīgi iemesli, kas skar vienīgi sportu.

123    Pirmkārt, šie noteikumi nodrošina tradicionālo saikni starp katru klubu un valsti, kurā tas darbojas; tas ir nozīmīgs faktors, kas ļauj sabiedrībai identificēt sevi ar tās iecienīto komandu un nodrošināt, ka klubi, piedaloties starptautiskajās sacensībās, tiešām pārstāv savas valstis.

124    Otrkārt, šīs klauzulas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu pietiekamu skaitu spēlētāju ar attiecīgās dalībvalsts pilsonību, lai nacionālās izlases sastāvā visās pozīcijās varētu spēlēt augstas klases spēlētāji.

125    Treškārt, tās palīdz saglabāt spēka līdzsvaru starp klubiem, liedzot vienīgi visbagātākajiem klubiem piesaistīt vislabākos spēlētājus.

126    Visbeidzot, UEFA uzsver, ka “3 + 2” noteikums ticis izstrādāts sadarbībā ar Komisiju un ir regulāri pārskatāms, lai nodrošinātu tā atbilstību Kopienas politikas attīstībai.

127    Šajā ziņā jāatceras, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Donà, proti, tā 14. un 15. punktā, Tiesa ir lēmusi, ka Līguma noteikumi par personu pārvietošanās brīvību neliedz pieņemt noteikumus vai praksi, kas atsevišķās sacensībās nepieļauj citu valstu spēlētāju līdzdalību no ekonomiskiem apsvērumiem neatkarīgu iemeslu dēļ, kas saistīti tikai ar šādu sacensību īpašām iezīmēm un apstākļiem, kā arī sporta interesēm, piemēram, ja notiek sacensības starp dažādu valstu nacionālajām komandām. Tomēr Tiesa ir uzsvērusi, ka minēto noteikumu piemērošanas ierobežojumiem jābūt atbilstošiem to patiesajam mērķim.

128    Šajā gadījumā pilsonības klauzulas neattiecas tikai uz īpašām sacensībām, kurās piedalās savu valsti pārstāvošas komandas, bet gan ir piemērojamas attiecībā uz visām oficiālajām sacensībām starp klubiem un tātad tieši skar profesionālo spēlētāju darbību.

129    Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka pilsonības klauzulas atbilst Līguma 48. pantam; pretējā gadījumā pants zaudētu savu lietderīgo iedarbību un pamattiesības uz brīvām darba iespējām, ko šī norma individuāli paredz katram darba ņēmējam Kopienā, tiktu padarītas par nevajadzīgām (attiecībā uz šo jautājumu sk. 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens, Recueil, 4097. lpp., 14. punkts).

130    Nevienā no argumentiem, ko izteikušas sporta asociācijas un valdības, kas iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, netiek apšaubīta šā secinājuma pamatotība.

131    Pirmkārt, jānorāda, ka futbola kluba saikni ar dalībvalsti, kurā tas nodibināts, nevar uzskatīt par būtiskāku attiecībā uz tā darbību sportā par kluba saikni ar tā atrašanās vietu, pilsētu, reģionu vai, Lielbritānijas gadījumā – teritoriju, kuras ietvaros darbojas katra no četrām asociācijām. Kaut arī nacionālajos čempionātos piedalās klubi no dažādiem reģioniem, pilsētām vai apdzīvotām vietām, nav normas, kas liegtu šādās sacensībās piedalīties spēlētājiem no citiem reģioniem, pilsētām vai apdzīvotām vietām.

132    Turklāt starptautiskās sacensībās piedalīties var vienīgi tie klubi, kas savas mītnes valsts ietvaros sasnieguši zināmus rezultātus, nepiešķirot būtisku nozīmi spēlētāju pilsonībai.

133    Otrkārt, ir jāievēro, ka, lai gan nacionālās komandas sastāvā spēlē vienīgi spēlētāji ar attiecīgās valsts pilsonību, šiem spēlētājiem nav obligāti jābūt reģistrētiem par kāda no šīs valsts klubiem spēlētājiem. Faktiski sporta asociāciju noteikumi dažās sacensībās pieļauj ārvalstu spēlētāju līdzdalību nacionālajā komandā.

134    Lai gan darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, atverot vienas valsts darba tirgu citas valsts pilsoņiem, var ierobežot darba ņēmēju izredzes atrast darbu savas pilsonības valstī, tā tiem pašiem darba ņēmējiem piedāvā arī jaunas darba iespējas citās dalībvalstīs. Šie apsvērumi, protams, attiecas arī uz profesionāliem futbolistiem.

135    Treškārt, attiecībā uz klubu sportiskā līdzsvara uzturēšanu jāievēro, ka ar pilsonības klauzulām, kas aizkavētu bagātākos klubus pieņemt darbā labākos ārvalstu spēlētājus, nav iespējams sasniegt šo mērķi, jo nekādi noteikumi neierobežo šo klubu iespēju nolīgt valsts labākos spēlētājus, kas tāpat izjauktu šo spēku līdzsvaru.

136    Visbeidzot, attiecībā uz argumentu par Komisijas līdzdalību “3 + 2” noteikuma izstrādē jāuzsver, ka, izņemot gadījumus, kad Komisijai ir tieši uzticētas šādas pilnvaras, Komisija nevar garantēt kādas specifiskas prakses atbilstību Līgumam (sk. arī 1981. gada 27. maija spriedumu apvienotajās lietās 142/80 un 143/80 Essevi un Salengo, Recueil, 1413. lpp., 16. punkts). Nekādā ziņā tai nav pilnvaru atļaut rīcību, kas ir pretrunā ar Līgumu.

137    No iepriekš minētā jāsecina, ka Līguma 48. pants aizliedz piemērot tādus sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, kas paredz, ka to organizētajās sacensībās futbola klubu var pārstāvēt tikai ierobežots skaits profesionālu spēlētāju ar citas dalībvalsts pilsonību.

 Līguma 85. un 86. panta interpretācija

138    Tā kā divu minēto veidu noteikumi ir pretrunā ar Līguma 48. pantu, lēmums par Līguma 85. un 86. panta interpretāciju nav nepieciešams.

 Šā sprieduma spēks laikā

139    UEFA un URBSFA savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos ir vērsušas Tiesas uzmanību uz nopietnajām sekām, kuras lēmums varētu radīt visai futbola organizācijai, ja tā uzskatītu, ka pārcelšanas atlīdzība un pilsonības klauzulas nav saderīgas ar Līgumu.

140    Ž. M. Bosmāns ierosina, ka Tiesa varētu ierobežot sava sprieduma spēku laikā attiecībā uz pārcelšanas noteikumiem, piebilstot, ka šāds risinājums nav obligāti nepieciešams.

141    Kā liecina pastāvīgā judikatūra, Kopienu tiesību normas interpretācija, ko Tiesa sniedz, pildot Līguma 177. pantā piešķirto kompetenci, skaidro un vajadzības gadījumā precizē, kāda ir šo tiesību normu nozīme un iedarbība un kā to vajag vai būtu vajadzējis saprast vai piemērot no konkrēto normu spēkā stāšanās brīža. Tātad šādi interpretētas tiesības var tikt piemērotas un tiesai tās ir jāpiemēro pat attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas radušās vai nodibinātas, pirms pieņemts spriedums par interpretāciju, ja ir ievēroti nosacījumi, kas ļauj celt prasību kompetentajā tiesā par strīdu saistībā ar attiecīgās normas interpretāciju (sk. it īpaši 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 24/86 Blaizot, Recueil, 379. lpp., 27. punkts).

142    Tikai izņēmuma gadījumā Tiesa, piemērojot Kopienas tiesiskajai kārtībai piemītošo vispārējo tiesiskās drošības principu, visām ieinteresētajām personām var ierobežot iespēju atsaukties uz tādējādi interpretēto normu, lai apšaubītu labticīgi izveidotas tiesiskās attiecības. Šādu ierobežojumu var pieļaut tikai Tiesa, lemjot par to tajā pašā spriedumā, ar kuru tā atbild uz interpretācijas jautājumu (sk. iepriekš minēto spriedumu lietā Blaizot, 28. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Legros u.c., 30. punkts).

143    Šajā lietā to noteikumu īpašās iezīmes, ko pieņēmušas sporta asociācijas attiecībā uz spēlētāju pārcelšanu starp dažādu dalībvalstu klubiem, kā arī apstāklis, ka tādi paši vai līdzīgi noteikumi attiecas gan uz pārcelšanu starp klubiem, kas pieder pie vienas nacionālās asociācijas, gan starp klubiem, kas pieder pie dažādām nacionālām asociācijām vienā dalībvalstī, ir radījuši neskaidrību par minēto noteikumu saderību ar Kopienu tiesībām.

144    Šādos apstākļos imperatīvie tiesiskās drošības apsvērumi ir pret to, lai tiktu apšaubītas tiesiskās situācijas, kuru sekas jau ir iestājušās. Tomēr ir jāizdara izņēmums to personu labā, kas noteiktajā laikā ir veikušas pasākumus, lai aizsargātu savas tiesības. Visbeidzot, jāprecizē, ka minētās interpretācijas ietekmes ierobežošanu var atļaut tikai attiecībā uz pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību, kas šā sprieduma brīdī ir jau samaksāta vai vēl jāmaksā saskaņā ar pienākumu, kas radies pirms šī datuma.

145    Tāpēc ir jāpieņem lēmums, ka uz Līguma 48. panta tiešo ietekmi nevar atsaukties, pamatojot prasību par pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību, kas šā sprieduma brīdī jau ir samaksāta vai vēl jāmaksā saskaņā ar pienākumu, kas radies pirms šī datuma, ja vien runa nav par personām, kas iesniegušas pieteikumu tiesā vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem cēlušas līdzīgu prasību pirms šī datuma.

146    Savukārt attiecībā uz pilsonības klauzulu pašreizējā sprieduma ietekmes ierobežošana laikā nav attiecināma. Ņemot vērā jau iepriekš minētos spriedumus lietās Walrave un Donà, personas nevarēja uzskatīt, ka no šīm klauzulām izrietošā diskriminācija būtu atbilstoša Līguma 48. pantam.

 Par tiesāšanās izdevumiem

147    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Dānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas valdībai, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietās šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1993. gada 1. oktobra spriedumu iesniegusi Cour d'appel de Liège, nospriež:

1)      EEK līguma 48. pants aizliedz piemērot sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, kas paredz, ka profesionāls futbolists, kurš ir vienas dalībvalsts pilsonis, pēc līguma termiņa izbeigšanās ar klubu nevar kļūt par citas dalībvalsts kluba spēlētāju, ja jaunais klubs nesamaksā iepriekšējam klubam pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību;

2)      EEK līguma 48. pants aizliedz piemērot tādus sporta asociāciju pieņemtos noteikumus, kas paredz, ka to organizētajās sacensībās futbola klubu var pārstāvēt tikai ierobežots skaits profesionālu spēlētāju ar citas dalībvalsts pilsonību;

3)      Uz EEK līguma 48. panta tiešo ietekmi nevar atsaukties, pamatojot prasību par pārcelšanas, apmācības vai pilnveidošanās atlīdzību, kas šā sprieduma brīdī jau ir samaksāta vai vēl jāmaksā saskaņā ar pienākumu, kas radies pirms šī datuma, ja vien runa nav par personām, kas iesniegušas pieteikumu tiesā vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem cēlušas līdzīgu prasību pirms šī datuma.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1995. gada 15. decembrī Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – franču.