TIESAS SPRIEDUMS
1996. gada 5. martā (*)
Dalībvalsts atbildība – Kopienu tiesību pārkāpums – Kaitējuma atlīdzība
Apvienotās lietas C‑46/93 un C‑48/93
par diviem lūgumiem, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegušas Bundesgerichtshof (lieta C‑46/93) un High Court of Justice, Queen’s Bench Division, Divisional Court (lieta C‑48/93), lai tiesvedībās starp
Brasserie du pêcheur SA
un
Vācijas Federatīvo Republiku
un starp
The Queen
un
Secretary of State for Transport,
ex parte: Factortame Ltd u.c.
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt valsts atbildības principu attiecībā uz kaitējumu, ko tā ar Kopienas tiesību pārkāpumu nodarījusi indivīdiem.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodriguez Iglesias] (referents), palātu priekšsēdētāji K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], D. E. O. Edvards [D. A. O. Edward] un G. Hiršs [G. Hirsch], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], Ž. K. Muitiņju deAlmeida [J. C. Moitinho de Almeida], K. Gulmans [C. Gulmann] un Dž. L. Marejs [J. L. Murray],
ģenerāladvokāts Dž. Tezauro [G. Tesauro],
sekretāri H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs, un H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:
– Brasserie du Pêcheur SA vārdā – H. Bitnere [H. Buttner], advokāte [Rechtsanwalt] no Karlsrūes [Karlsruhe],
– no 1. līdz 36. un no 38. līdz 84. prasītāja vārdā lietā C‑48/93 – D. Vons [D. Vaughan], QC, Dž. Bārlings [G. Barling], QC, un D. Endersons [D. Anderson], barrister, ko pilnvarojis S. Svobijs [S. Swabey], solicitor,
– no 85. līdz 97. prasītāja vārdā lietā C‑48/93 – N. Grīns [N. Green], barrister, ko pilnvarojis N. Hortons [N. Horton], solicitor,
– 37. prasītāja vārdā lietā C‑48/93 – N. Forvuds [N. Forwood], QC, un P. Dafijs [P. Duffy], barrister, ko pilnvarojuši Holman Fenwik un Willan, solicitors,
– Vācijas valdības vārdā – pārstāvis E. Rēders [Ernst Röder], Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks [Ministerialrat], un J. Zēdemunde [J. Sedemund], Rechtsanwalt no Ķelnes,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – pārstāvis Dž. Ī. Kolinss [J. E. Collins], Assistant Treasury Solicitor, kam palīdz S. Ričardss [S. Richards], K. Vajda [C. Vajda] un R. Tompsons [R. Thompson], barristers,
– Dānijas valdības vārdā – pārstāvis J. Molde [J. Molde], Ārlietu ministrijas juriskonsults,
– Spānijas valdības vārdā – A. H. Navarro Gonsaless [A. J. Navarro González], Kopienas juridisko lietu un iestāžu lietu ģenerāldirektors, un pārstāves R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un H. Kalvo Diasa [G. Calvo Diaz], abogados del Estado no Valsts juridiskā dienesta,
– Francijas valdības vārdā – pārstāvji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], Ārlietu ministrijas juridisko lietu direktors, un K. de Salēna [C. de Salins], tās pašas ministrijas Ārlietu direktorāta direktora vietniece,
– Īrijas valdības vārdā – pārstāvis M. E. Buklejs [M. A. Buckley], Chief State Solicitor,
– Nīderlandes valdības vārdā – pārstāvis A. Boss [A. Bos], Ārlietu ministrijas juriskonsults,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – pārstāvji K. Timmermanss [C. Timmermans], Juridiskā dienesta ģenerāldirektora vietnieks, J. Pipkorns [J. Pipkorn], juriskonsults, un K. Doksijs [C. Docksey], Juridiskā dienesta loceklis,
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1994. gada 25. oktobrī sniedza Brasserie du Pêcheur SA, ko pārstāv H. Bitnere un P. Solērs-Kuto [P. Soler-Couteaux], avocat no Strasbūras Advokātu kolēģijas; 1.–36. un 38.–84. prasītājs lietā C‑48/93, kurus pārstāv D. Vons, Dž. Bārlings, D. Endersons un S. Svobijs; 85.–97. prasītājs lietā C‑48/93, kurus pārstāv N. Grīns; 37. prasītājs lietā C‑48/93, ko pārstāv N. Forvuds un P. Dafijs; Vācijas valdība, ko pārstāv J. Zēdemunde; Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāv sers Nikolass Laiels [Sir Nicholas Lyell], QC, Attorney General, S. Ričardss, K. Vajda un Dž. Ī. Kolinss; Dānijas valdība, ko pārstāv P. Bīrings [P. Biering], Ārlietu ministrijas juriskonsults, pārstāvis; Grieķijas valdība, ko pārstāv F. Georgakapuls [F. Georgakopoulos], Valsts Juridiskās padomes juriskonsulta palīgs, pārstāvis; Spānijas valdība, ko pārstāv R. Silva de Lapuerta un H. Kalvo Diasa; Francijas valdība, ko pārstāv K. de Salēna; Nīderlandes valdība, ko pārstāv J. V. de Cvāns [J. W. De Zwaan], juriskonsulta palīgs Ārlietu ministrijā, pārstāvis, un Komisija, ko pārstāv K. Timmermanss, J. Pipkorns un K. Doksijs,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1995. gada 28. novembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 1993. gada 28. janvāra un 1992. gada 18. novembra rīkojumiem, kas Tiesā saņemti attiecīgi 1993. gada 17. februārī un 1993. gada 18. februārī, Bundesgerichtshof [Federālā tiesa] (lietā C‑46/93) un High Court of Justice, Queen’s Bench Division, Divisional Court [Augstās tiesas Karalienes tiesas departamenta Tiesas nodaļa] (lietā C‑48/93) saskaņā ar EEK līguma 177. pantu Tiesai uzdod prejudiciālus jautājumus par dalībvalsts atbildības rašanās nosacījumiem attiecībā uz kaitējumu, ko tā ar Kopienu tiesību pārkāpumu nodarījusi indivīdiem.
2 Šie jautājumi tika ierosināti divās tiesvedībās – pirmkārt, starp sabiedrību Brasserie du Pêcheur (turpmāk tekstā – Brasserie du Pêcheur) un Vācijas Federatīvo Republiku un, otrkārt, starp Factortame Ltd u.c. (turpmāk tekstā – Factortame u.c.) un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.
Lieta C‑46/93
3 Francijas sabiedrība Brasserie du Pêcheur, kas atrodas Šiltigheimā (Elzasā), iesniedzējtiesā ir iesniegusi prasību par to, ka tā 1981. gada beigās bija spiesta pārtraukt alus eksportu uz Vāciju, jo Vācijas kompetentās amatpersonas uzskatīja, ka tās ražotais alus neatbilst tīrības prasībai [Reinheitsgebot], kas noteikta 9. un 10. pantā 1952. gada 14. marta Biersteuergesetz [Alus nodokļa likums] (BGBl. I, 149. lpp.) tā 1976. gada 14. decembra redakcijā (BGBl. I, 3341. lpp.; turpmāk tekstā – “BStG”).
4 Komisija uzskatīja, ka šie noteikumi ir pretrunā EEK līguma 30. pantam, un uzsāka tiesvedību par pienākumu neizpildi pret Vācijas Federatīvo Republiku gan par aizliegumu pārdot alu ar nosaukumu “Bier”, kas likumīgi ražots citās dalībvalstīs pēc atšķirīgām metodēm, gan par aizliegumu importēt tādu alu, kas satur piedevas. 1987. gada 12. marta spriedumā lietā 178/84 Komisija/Vācija (Recueil, 1227. lpp.) Tiesa ir nolēmusi, ka tāda alus tirdzniecības aizliegums, kas importēts no citām dalībvalstīm un neatbilst apstrīdētajiem noteikumiem, ir pretrunā Līguma 30. pantam.
5 Tā rezultātā Brasserie du Pêcheur iesniedza tiesā prasību pret Vācijas Federatīvo Republiku par to zaudējumu atlīdzību, kurus tai radīja šis importēšanas aizliegums laika posmā no 1981. līdz 1987. gadam, un pieprasīja atlīdzināt summu DM 1 800 000 apmērā, kas atbilst faktiskajiem zaudējumiem.
6 Bundesgerichtshof šajā ziņā atsaucas uz Bürgerliches Gesetzbuch (Vācijas civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 839. pantu un Grundgesetz (Pamatlikums, turpmāk tekstā – “GG”) 34. pantu. Saskaņā ar BGB 839. panta 1. punkta pirmo teikumu “visām amatpersonām, kas ar nodomu vai nolaidības dēļ pārkāpušas pienākumus, kas tām noteikti attiecībā uz trešām personām, ir pienākums atlīdzināt tādējādi radušos kaitējumu”. Atbilstīgi GG 34. pantam tad, “ja persona, veicot valsts varas uzticētus pienākumus, pārkāpj saistības, kas tai noteiktas attiecībā uz trešām personām, atbildīga ir valsts vai tā iestāde, kas attiecīgo personu nodarbina”.
7 Skatot šos noteikumus kopā, jāsecina, ka valsts atbildība rodas tad, ja trešā persona var tikt uzskatīta par pārkāptās saistības subjektu, kas nozīmē, ka valsts ir atbildīga tikai tajā gadījumā, ja saistību pārkāpums ir ietekmējis trešās personas. Kā norāda Bundesgerichtshof, Vācijas likumdevējs ar BStG uzņemas atbildību tikai attiecībā uz sabiedrību kopumā un tas nav vērsts ne uz atsevišķām personām, ne personu grupām, ko varētu uzskatīt par “trešām personām” iepriekš minēto noteikumu nozīmē.
8 Šajā sakarā Bundesgerichtshof iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Kopienu tiesību princips, saskaņā ar kuru dalībvalstij jāatlīdzina indivīdam zaudējumi par kaitējumu, ko dalībvalsts ar Kopienas tiesību pārkāpumu tam nodarījusi, ir piemērojams arī tad, ja pārkāpums ir valsts parlamenta likuma nepielāgošana augstāka spēka Kopienas tiesību noteikumiem (šajā gadījumā – Biersteuergesetz 9. un 10. panta nepielāgošana EEK līguma 30. pantam)?
2) Vai valsts tiesību sistēmā var paredzēt, ka tiesībām uz atlīdzību ir tie paši ierobežojumi, kuri piemērojami, ja kāds valsts likums neatbilst augstāka spēka valsts likumam, piemēram, ja parasts Vācijas federālais likums neatbilst Vācijas Federatīvās Republikas Grundgesetz?
3) Vai valsts tiesību sistēmā var paredzēt, ka tiesības uz atlīdzību ir ierobežotas ar nosacījumu par tiesību aktus nepielāgojušās valsts iestāžu vainu (nodoms vai nolaidība)?
4) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz otro jautājumu ir noraidoša:
a) Vai valsts tiesību sistēmā attiecībā uz pienākumu atlīdzināt zaudējumus var paredzēt ierobežojumus, ietverot tikai kaitējumu, kas nodarīts atsevišķu personu tiesībām, piemēram, ja nodarīts kaitējums īpašumam, vai arī tā paredz pilnīgu atlīdzību par visiem zaudējumiem, tostarp atrauto peļņu?
b) Vai pienākums atlīdzināt attiecas uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies, pirms Eiropas Kopienu Tiesa 1987. gada 12. marta spriedumā lietā 178/84 Komisija/Vācija konstatēja, ka Biersteuergesetz 10. pants pārkāpj augstāka spēka Kopienu tiesības?”
Lieta C‑48/93
9 1988. gada 16. decembrī Factortame u.c., kas sastāv no fiziskām personām un sabiedrībām, kas reģistrēti atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesībām, kā arī tās vadītājiem un akcionāriem, iesniedza prasību High Court of Justice, Queen’s Bench Division, Divisional Court (turpmāk tekstā – “Divisional Court”) par Merchant Shipping Act1988 [1988. gada Tirdzniecības kuģu likums] II daļas atbilstību Kopienu tiesībām, it īpaši EEK līguma 52. pantam. Šis likums stājās spēkā 1988. gada 1. decembrī, un tam bija pārejas periods, kas beidzās 1989. gada 31. martā. Tas noteica jauna britu zvejas kuģu reģistra izveidi, tiem paredzot pārreģistrēšanu, to skaitā arī tiem, kuri jau bija reģistrēti vecajā reģistrā, nosakot atsevišķus nosacījumus saistībā ar kuģu īpašnieku pilsonību un pastāvīgo dzīvesvietu. Zvejas kuģiem, kurus nevarēja reģistrēt jaunajā reģistrā, bija liegtas tiesības zvejot.
10 Atbildot uz iesmiedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, Tiesa 1991. gada 25. jūlija spriedumā lietā 221/89 Factortame II (Recueil, I‑3905. lpp.) nolēma, ka nosacījumi attiecībā uz kuģu īpašnieku un lietotāju pilsonību un pastāvīgo dzīvesvietu, kas bija paredzēti Apvienotās Karalistes izveidotajā reģistrēšanas sistēmā, neatbilst Kopienu tiesībām, tomēr tām atbilst reģistrācijas nosacījums attiecībā uz to, lai kuģu ekspluatācija un darbība tiktu vadīta un kontrolēta no Apvienotās Karalistes teritorijas.
11 Komisija 1989. gada 4. augustā iesniedza prasību pret Apvienoto Karalisti par pienākumu neizpildi. Vienlaikus tā iesniedza lūgumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, atceļot ierobežojumus attiecībā uz pilsonību, jo tie ir pretrunā EEK līguma 7., 52. un 221. pantam. Ar 1989. gada 10. oktobra rīkojumu lietā 246/89 R Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, 3125. lpp.) Tiesas priekšsēdētājs piekrita tos noteikt. Izpildot šo rīkojumu, Apvienotā Karaliste pieņēma noteikumus, ar ko no 1989. gada 2. novembra grozīja jauno reģistra sistēmu. 1991. gada 4. oktobra spriedumā lietā 246/89 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I‑4585. lpp.) Tiesa apstiprināja, ka tiesvedībā par pārkāpumu apstrīdētie reģistrēšanas nosacījumi ir pretrunā Kopienu tiesībām.
12 1991. gada 2. oktobrī Divisional Court izdeva rīkojumu saistībā ar iepriekš minētā Tiesas 1991. gada 25. jūlija sprieduma stāšanos spēkā un vienlaikus aicināja prasītājus precizēt zaudējumu atlīdzības prasījumus. Prasītāji valsts tiesai iesniedza detalizētu paziņojumu attiecībā uz saviem prasījumiem, ietverot izdevumus un zaudējumus, kas radušies no 1989. gada 1. aprīļa, kad apstrīdētais tiesību akts stājās spēkā, līdz tā atcelšanai 1989. gada 2. novembrī.
13 Visbeidzot, ar 1992. gada 18. novembra rīkojumu Divisional Court 37. prasītājam lietā C‑48/93, Rawlings (Trawling) Ltd., atļāva grozīt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, tajā iekļaujot prasību par “brīdinājuma” zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar valsts varas iestāžu antikonstitucionālu rīcību.
14 Šajā sakarā Divisional Court iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, proti, to, ka:
a) dalībvalsts tiesību aktos paredzēti nosacījumi attiecībā uz zvejas kuģu īpašnieku un lietotāju, kā arī kuģu īpašnieku uzņēmumu akcionāru un vadītāju pilsonību un pastāvīgo dzīvesvietu un
b) Tiesa lietās C‑221/89 un C‑246/89 norādījusi, ka šādi nosacījumi ir pretrunā EEK līguma 5., 7., 52. un 221. pantam,
Kopienu tiesības būtībā paredz valsts pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti zvejas kuģu īpašniekiem un lietotājiem, kā arī kuģu īpašnieku uzņēmumu vadītājiem un/vai akcionāriem un kas radušies visu vai atsevišķu iepriekš minēto EEK līguma pārkāpumu dēļ?
2) Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo jautājumu – kādus apsvērumus Kopienu tiesības dalībvalsts tiesai pieprasa piemērot, nosakot attiecīgos zaudējumus:
a) izdevumus un/vai atrauto peļņu un/vai ieņēmumu zaudējumus, kas radušies laika posmā no iepriekš minēto nosacījumu stāšanās spēkā, kura laikā kuģiem bija jāpaliek krastā, jārada alternatīvas zvejas iespējas un/vai jāmēģina reģistrēties citā vietā;
b) zaudējumus, kas radušies, pārdodot kuģus, kuģu domājamās daļas vai kuģu īpašnieku uzņēmumu akcijas par cenu, kas ir zemāka par faktisko vērtību;
c) zaudējumus, kas radušies saistībā ar pienākumu maksāt drošības naudu, naudas sodu un tiesāšanās izdevumus, kas radušies tādu pārkāpumu dēļ, kas saistīti ar kuģu izslēgšanu no valsts reģistra;
d) zaudējumus, kas radušies šīm personām šo kuģu īpašumtiesību vai ekspluatācijas turpmākas neiespējamības dēļ;
e) zaudējumus, kas radušies par pakalpojumu nesniegšanu;
f) izdevumus, kas radušies, mēģinot samazināt iepriekš minētos zaudējumus;
g) vajadzības gadījumā “brīdinājuma” zaudējumus?”
15 Pilnīga informācija par faktiem pamata prāvā, procedūru un Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.
Valsts atbildība saistībā ar valsts likumdevēja darbību vai bezdarbību, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām (pirmais jautājums lietā C‑46/93 un lietā C‑48/93)
16 Abu valsts tiesu uzdotā pirmā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jāatlīdzina indivīdam zaudējumi, ko dalībvalsts ar Kopienu tiesību pārkāpumu tam nodarījusi, ir piemērojams, ja attiecīgo pārkāpumu izdarījusi valsts likumdevēja iestāde.
17 Vispirms jāatgādina, ka 1991. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 37. punkts) Tiesa jau ir konstatējusi, ka Kopienu tiesības liek ievērot principu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko dalībvalsts ar Kopienu tiesību pārkāpumu nodarījusi indivīdiem.
18 Pēc Vācijas, Īrijas un Nīderlandes valdību domām, dalībvalstu pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies indivīdiem, ir piemērojams vienīgi tad, ja tiek pārkāpti noteikumi, kam nav tiešas iedarbības. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Francovich u.c. Tiesa tikai gribēja labot nepilnības indivīdu tiesību aizsardzības sistēmā. Ciktāl valsts tiesības nodrošina indivīdam rīcības tiesības, lai tas varētu aizstāvēt savas tiesības saskaņā ar tieši piemērojamiem Kopienu tiesību noteikumiem, šo noteikumu pārkāpuma gadījumā nav nepieciešams piešķirt indivīdiem tiesības uz atlīdzību, tieši pamatojoties uz Kopienu tiesībām.
19 Tāpēc šie argumenti nav pieņemami.
20 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru indivīdu tiesības vērsties valsts tiesā, pamatojoties uz tieši piemērojamiem Līguma noteikumiem, ir tikai minimāla garantija un tās nav pietiekamas, lai nodrošinātu pilnīgu Līguma īstenošanu (skat. 1986. gada 15. oktobra spriedumu lietā 168/85 Komisija/Itālija (Recueil, 2945. lpp., 11. punkts), 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑120/88 Komisija/Itālija (Recueil, I‑621. lpp., 10. punkts) un 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑119/89 Komisija/Spānija (Recueil, I‑641. lpp., 9. punkts). Šo tiesību mērķis ir nodrošināt, lai Kopienu tiesības dominētu pār valsts noteikumiem. Tās nevar indivīdiem visos gadījumos nodrošināt Kopienu tiesībās paredzētās priekšrocības un nepalīdz izvairīties no zaudējumiem saistībā ar šo tiesību pārkāpšanu, ko izdarījusi dalībvalsts. Saskaņā ar 33. punktu spriedumā lietā Francovich u.c. Kopienu tiesību pilnīga efektivitāte tiktu apšaubīta, ja indivīdiem nebūtu iespējams saņemt zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad to tiesības ir aizskartas ar Kopienu tiesību pārkāpumu.
21 Tā tas ir gadījumā, kad indivīds, kura tiesības pārkāptas tāpēc, ka direktīva nav transponēta valsts tiesību aktos un viņam nav iespējas vērsties valsts tiesā, jo atsevišķi tās noteikumi nav pietiekami precīzas beznosacījumu normas, ceļ prasību par valsts saukšanu pie atbildības saistībā ar Līguma 189. panta trešās daļas pārkāpumu. Tādos apstākļos, kādi ir bijuši iepriekš minētajā lietā Francovich u.c., zaudējumu atlīdzināšana paredz tiesību aizskāruma seku izbeigšanu attiecībā uz personu, ja dalībvalsts direktīvu nav transponējusi valsts tiesību aktos.
22 Tā tas ir arī tādu tiesību aizskāruma gadījumos, kas indivīdiem ir tieši piešķirtas ar Kopienu tiesību normām un kas ļauj tiem vērsties valsts tiesā. Tādā gadījumā tiesības uz atlīdzību ir nepieciešamās sekas to Kopienas noteikumu tiešajai iedarbībai, kuru pārkāpums radījis kaitējumu.
23 Šajā gadījumā attiecīgajiem Kopienas noteikumiem, t.i., Līguma 30. pantam lietā C‑46/93 un 52. pantam lietā C‑48/93, ir tieša iedarbība tādā nozīmē, ka tie indivīdiem piešķir tiesības tieši vērsties valsts tiesā. Šādu noteikumu pārkāpums var būt pamats zaudējumu atlīdzināšanai.
24 Vācijas valdība atbalsta to, ka indivīdu pamattiesības uz zaudējumu atlīdzību var būt piešķirtas vienīgi likumdošanas ceļā un ka šādu tiesību atzīšana ar tiesas lēmumu neatbildīs kompetenču sadalījumam starp Kopienas un dalībvalstu iestādēm un ar Līgumu noteiktajam institucionālajam līdzsvaram.
25 Šajā ziņā jānorāda, ka jautājums par valsts atbildības būtību un apjomu attiecībā uz kaitējumu, kas radies no tādu pienākumu pārkāpšanas, kādi tai noteikti Kopienu tiesībās, attiecas uz Līguma interpretāciju, kas savukārt ir Tiesas kompetencē.
26 Šajā gadījumā, tāpat kā iepriekš minētajā lietā Francovich u.c., šos jautājumus par interpretāciju saskaņā ar Līguma 177. pantu Tiesai nosūtīja valstu tiesas.
27 Tā kā Līgumā nav noteikumu, kas precīzi paredzētu dalībvalstu izdarīto Kopienu tiesību pārkāpumu sekas, Tiesai, ievērojot ar Līguma 164. pantu piešķirtās funkcijas, jānodrošina tiesību ievērošana Līguma interpretācijā un piemērošanā un jālemj saskaņā ar vispār atzītām interpretācijas metodēm, īpaši atsaucoties uz Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipiem un, vajadzības gadījumā, uz dalībvalstu tiesību sistēmām kopējiem vispārīgajiem principiem.
28 Turklāt Līguma 215. panta otrā daļa atsaucas uz dalībvalstu tiesībām kopējiem vispārīgajiem principiem jautājumā par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par kaitējumu, kas radies, iestādēm vai to darbiniekiem pildot savus pienākumus.
29 Līguma 215. pantā skaidri noteiktais princips par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību nav nekas vairāk kā dalībvalstu tiesību sistēmās atzīta tāda pamatprincipa izpausme, kurš noteic, ka prettiesiska darbība vai bezdarbība rada pienākumu atlīdzināt radušos zaudējumus. Šis pants nosaka arī valsts iestāžu saistības atlīdzināt zaudējumus, kas radušies, iestādēm pildot savus pienākumus.
30 Jānorāda, ka lielākajā daļā valsts tiesību sistēmu noteikumi par valsts atbildību ir attīstījušies tiesu praksē.
31 Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa 35. punktā spriedumā lietā Francovich u.c. ir konstatējusi, ka Līguma sistēmā ir paredzēts valsts atbildības princips attiecībā uz indivīdiem radīto kaitējumu, kas radies saistībā ar valstu izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu.
32 No tā izriet, ka princips ir spēkā attiecībā uz visiem gadījumiem, kad dalībvalsts pārkāpj Kopienu tiesības, neatkarīgi no tā, kuras dalībvalsts iestādes darbība vai bezdarbība ir pārkāpuma cēlonis.
33 Turklāt, ievērojot Kopienu tiesību sistēmas pamatprasību par Kopienu tiesību vienādu piemērošanu (skat. 1991. gada 21. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑143/88 un C‑92/89 Zuckerfabrik Suederdithmarschen un Zuckerfabrik Soest, Recueil, I‑415. lpp., 26. punkts), pienākums atlīdzināt indivīdiem radītos zaudējumus, kas radušies Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ, nevar būt atkarīgs no valsts noteikumiem par kompetenču sadalījumu starp augstākajām valsts varas iestādēm.
34 Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 38. punktā, starptautiskajās tiesībās valsti, kura ir atbildīga par starptautisko saistību pārkāpšanu, uzskata par vienu subjektu neatkarīgi no tā, vai pārkāpumu izdarījusi likumdevēja vara, tiesu vai izpildu vara. Kopienu tiesībās visām valsts iestādēm, tostarp likumdevējam, jāpilda savi pienākumi saskaņā ar Kopienu tiesību noteikumiem, kas tieši reglamentē indivīdu situāciju.
35 Tas, ka pārkāpumu saskaņā ar valsts noteikumiem ir izdarījusi valsts likumdevēja iestāde, neietekmē to indivīda tiesību aizsardzību, kuras izriet no Kopienu tiesībām un šajā gadījumā – no tiesībām valsts tiesā pieprasīt zaudējumu atlīdzību par kaitējumu, kas radies valsts izdarīta pārkāpuma dēļ.
36 Tādējādi atbilde valsts tiesām ir šāda – princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko indivīdiem radījuši šo dalībvalstu izdarītie Kopienu tiesību pārkāpumi, ir piemērojams, ja pārkāpumu ir izdarījusi valsts likumdevēja iestāde.
Nosacījumi valsts atbildībai par likumdevēja darbību vai bezdarbību, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām (lietas C‑46/93 otrais jautājums un lietas C‑48/93 pirmais jautājums)
37 Ar šiem jautājumiem valsts tiesas lūdz Tiesu precizēt nosacījumus, kurus ievērojot, Kopienu tiesības garantē indivīdam zaudējumu atlīdzības prasījuma tiesības par kaitējumu, ko dalībvalsts ar Kopienu tiesību pārkāpumu tam nodarījusi.
38 Lai gan Kopienu tiesības paredz dalībvalsts atbildību, nosacījumi, ar kādiem rodas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ir atkarīgi no to Kopienu tiesību pārkāpumu būtības, kas ir nodarītā kaitējuma cēlonis (iepriekš minētais spriedums lietā Francovich u.c., 38. punkts).
39 Lai šos nosacījumus noteiktu, ir jāņem vērā Kopienu tiesību sistēmas principi, kas ir valsts atbildības pamatā, proti, Kopienas noteikumu pilnīga efektivitāte un tajos paredzēto tiesību efektīva aizsardzība, no vienas puses, un Līguma 5. pantā paredzētais dalībvalstu pienākums sadarboties, no otras puses (iepriekš minētais spriedums lietā Francovich u.c., 31.–36. punkts).
40 Kā uzsvērusi Komisija un atsevišķas valdības, kas iesniegušas savus apsvērumus, ir pamats atsaukties uz Tiesas judikatūru par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību.
41 No vienas puses, Līguma 215. panta otrajā daļā attiecībā uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību norādīts uz dalībvalstu tiesībām kopējiem vispārīgajiem principiem, ko Tiesa ievēro arī citās Kopienu tiesību jomās, ja nav rakstisku noteikumu.
42 No otras puses, ja nav īpaša pamatojuma, valsts atbildības rašanās nosacījumi attiecībā uz zaudējumiem, kas indivīdam radušies saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, nevar atšķirties no nosacījumiem par Kopienas atbildību līdzīgos apstākļos. Gadījumos, kad kaitējumu nodarījušas valsts vai Kopienas iestādes, Kopienu tiesībās paredzēto indivīda tiesību aizsardzība nevar būt atšķirīga.
43 Tiesas izstrādātajā normu sistēmā attiecībā uz Līguma 215. pantu, it īpaši attiecībā uz tiesību aktos paredzēto atbildību, inter alia ir ņemta vērā noskaidrojamās situācijas sarežģītība, teksta piemērošanas vai interpretācijas grūtības un it īpaši konkrētā akta izstrādātāja rīcības brīvība.
44 Tiesas judikatūrā attiecībā uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību un it īpaši attiecībā uz tiesību aktiem, kas paredz ekonomiskās politikas izvēli, ir ņemta vērā plašā rīcības brīvība, kas piešķirta iestādēm, kuras īsteno Kopienas politiku.
45 Stingrā nostāja attiecībā uz Kopienas atbildību par likumdošanas darbību īstenošanu ir pamatota ar diviem apsvērumiem. Pirmkārt, ja Kopienas vispārējās interesēs ir pieņemt tiesību aktus, kas var skart indivīdu intereses, likumdošanas funkcijas īstenošanu nedrīkst kavēt iespējamā kaitējuma atlīdzināšanas prasību celšana pat tad, ja jautājumu par šo pasākumu likumību var izskatīt tiesā. Otrkārt, Kopienai attiecībā uz likumdošanas funkciju, kuras veikšanai piešķirta plaša, Kopienas politikas īstenošanai nepieciešama rīcības brīvība, nevar būt paredzēta atbildība, izņemot gadījumus, kad attiecīgā iestāde acīmredzami un rupji nav ievērojusi savas pilnvaru īstenošanas robežas (1978. gada 25. maija spriedums apvienotajās lietās 83/76, 94/76, 4/77, 15/77 un 40/77 HNL u.c./Padome un Komisija, Recueil, 1209. lpp., 5. un 6. punkts).
46 Tāpēc jākonstatē, vai valsts likumdevējam, tāpat kā Kopienas iestādēm, pastāvīgi nav plaša rīcības brīvība tad, kad tas rīkojas jomā, ko reglamentē Kopienu tiesības. Kopienu tiesības var paredzēt likumdevējam pienākumu sasniegt noteiktu rezultātu, kā arī rīkoties vai atturēties no rīcības, kas mazina – dažkārt pat ievērojami – tā rīcības brīvību. Šāds ir gadījums, kad, kā iepriekš minētā sprieduma lietā Francovich u.c. apstākļos, dalībvalstij saskaņā ar Līguma 189. pantu bija pienākums noteiktā laika posmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu. Šajā gadījumā tas, ka pasākumi ir jāveic valsts likumdevējam, nekādi neiespaido dalībvalsts atbildību par to, ka direktīva nav transponēta valsts tiesību aktos.
47 Taču, ja dalībvalsts darbojas jomā, kurā tai ir plaša rīcības brīvība, kas līdzvērtīga brīvībai, ko Kopienu tiesības paredz Kopienas iestādēm kopējās politikas īstenošanai, atbildības rašanās nosacījumiem principā jābūt tādiem pašiem, kas rada Kopienas iestāžu atbildību līdzīgā situācijā.
48 Lietā C‑46/93 izskatāmajā gadījumā Vācijas likumdevējs ir pieņēmis noteikumus pārtikas preču, proti, alus, jomā. Tā kā Kopienu tiesības nav saskaņotas, valsts likumdevējam šajā jomā ir plaša rīcības brīvība pieņemt noteikumus par pārdošanā laižamā alus kvalitāti.
49 Attiecībā uz lietas C‑48/93 apstākļiem arī Apvienotās Karalistes likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Apstrīdētie tiesību akti attiecas uz kuģu reģistrācijas jomu, kas saskaņā ar tobrīd spēkā esošām Kopienu tiesību normām ir dalībvalstu kompetencē, un zvejniecības jomu, kurā, īstenojot kopējo zivsaimniecības politiku, dalībvalstīm ir paredzēta noteikta rīcības brīvība.
50 Vācijas un Apvienotās Karalistes likumdevējiem tādējādi bija jāizdara izvēle, kas līdzvērtīga Kopienas iestāžu izdarītajai izvēlei, pieņemot tiesību aktus kādas Kopienas politikas jomā.
51 Kopienu tiesības paredz pienākumu atlīdzināt zaudējumus, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās normas mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, ja pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp valstij uzliktā pienākuma pārkāpšanu un indivīdiem nodarīto kaitējumu.
52 Pirmkārt, šie nosacījumi atbilst Kopienas normu pilnīgas efektivitātes prasībām un efektīvai tās atzīto tiesību aizsardzībai.
53 Otrkārt, šie nosacījumi būtībā atbilst nosacījumiem, kas attiecībā uz Līguma 215. pantu noteikti Tiesas judikatūrā par Kopienas atbildību attiecībā uz indivīdiem nodarīto kaitējumu saistībā ar Kopienas iestāžu nelikumīgi pieņemtiem tiesību aktiem.
54 Attiecībā uz Līguma 30. pantu lietā C‑46/93 un Līguma 52. pantu lietā C‑48/93 jānorāda, ka pirmais nosacījums ir pilnībā ievērots. Līguma 30. pants dalībvalstīm uzliek aizliegumu, tomēr atsevišķām personām tas paredz tiesības, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā (1977. gada 22. marta spriedums lietā 74/76 Iannelli un Volpi, Recueil, 557. lpp., 13. punkts). Arī Līguma 52. pants būtībā piešķir tiesības indivīdiem (1974. gada 21. jūnija spriedums lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 25. punkts).
55 Attiecībā uz otro nosacījumu saistībā gan ar 215. pantā paredzēto Kopienas atbildību, gan ar dalībvalstu atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu izšķirošais kritērijs, lai noteiktu, vai Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tāds, ka attiecīgā dalībvalsts vai Kopienas iestāde acīmredzami un rupji nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas.
56 Kompetentajai tiesai būtu jāņem vērā, vai pārkāptā norma ir skaidra un precīza, vai tā valsts un Kopienas iestādēm paredz plašu rīcības brīvību, vai pārkāpuma un kaitējuma pamatā ir nodoms vai nolaidība, vai kļūda tiesību aktā ir attaisnojama, vai Kopienas iestādes rīcība ir varējusi veicināt bezdarbību un vai valsts ir paredzējusi pasākumus un veikusi darbības, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām.
57 Kopienu tiesību pārkāpums ir acīmredzami būtisks, ja tas tiek turpināts, neievērojot pienākumu neizpildi konstatējošu spriedumu, prejudiciāla nolēmuma spriedumu vai Tiesas iedibināto judikatūru attiecīgajā jomā, no kuriem skaidri redzams, ka attiecīgā rīcība ir pārkāpums.
58 Šajā gadījumā Tiesa ar savu novērtējumu nevar aizstāt to valsts tiesu novērtējumu, kuras ir vienīgās kompetentās iestādes lietas apstākļu noskaidrošanā un Kopienu tiesību pārkāpumu raksturošanā. Tā uzskata, ka būtu lietderīgi atgādināt atsevišķus apstākļus, kurus valsts tiesas varētu ņemt vērā.
59 Jautājumā lietā C‑46/93 ir svarīgi nošķirt Vācijas likumdevēja pieņemtos Biersteuergesetz noteikumus par alus kvalitāti, kas aizliedz tirgot no citām dalībvalstīm importētu, pēc dažādām receptēm likumīgi ražotu alu ar nosaukumu “Bier”, un šī paša tiesību akta noteikumus, kas aizliedz importēt alu, kas satur piedevas. Tādējādi Vācijas likumdevēja izdarīto Līguma 30. panta pārkāpumu, kas attiecas uz nosacījumiem par tirgū laistās produkcijas nosaukumu, būtu grūti uzskatīt par attaisnojamu kļūdu, jo, ievērojot agrāko Tiesas judikatūru, it īpaši 1979. gada 20. februāra Tiesas spriedumu lietā 120/78 Rewe-Zentral (Recueil, 649. lpp.) (tā sauktā Cassis de Dijon lieta) un 1981. gada 9. decembra spriedumu lietā 193/80 Komisija/Itālija (Recueil, 3019. lpp.), šo tiesību aktu nesaderība ar Līguma 30. pantu ir acīmredzama. Gluži pretēji, ievērojot judikatūru šajā jomā, valsts likumdevēja rīcībā esošie novērtēšanas kritēriji, lai atrisinātu jautājumu, vai aizliegums izmantot piedevas ir pretrunā Kopienu tiesībām, nebija pietiekami skaidri līdz iepriekš minētajam 1987. gada 12. marta spriedumam lietā 178/84 Komisija/Vācija, kurā Tiesa nosprieda, ka šis aizliegums ir pretrunā 30. pantam.
60 Tāpat var formulēt arī citus apsvērumus attiecībā uz lietā C‑48/93 norādītajiem valsts tiesību aktiem.
61 Apvienotās Karalistes likumdevēja lēmums papildināt Merchant Shipping Act 1988 ar zvejas kuģu reģistrēšanas noteikumiem vērtējams dažādi attiecībā uz noteikumiem saistībā ar reģistrēšanai uzlikto pilsonības prasību, kas ir tieša un acīmredzama diskriminācija un kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, un attiecībā uz noteikumiem saistībā ar nosacījumiem par kuģu īpašnieku vai lietotāju pastāvīgo dzīvesvietu.
62 Šo pēdējo nosacījumu prasības acīmredzami ir pretrunā Līguma 52. pantam, taču Apvienotā Karaliste uzskata, ka to pamatā ir kopējās zivsaimniecības politikas mērķi. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Factortame II Tiesa šo iebildumu noraidīja.
63 Lai novērtētu, vai Apvienotās Karalistes izdarītais 52. panta pārkāpums ir pietiekami būtisks, valsts tiesa varēja ņemt vērā ar kopējās zivsaimniecības politikas īpatnībām saistītās juridiskās domstarpības, Komisijas viedokli, kura Apvienotajai Karalistei laikus paziņoja savu nostāju, un Kopienu tiesību noteiktības novērtējumu, ko valsts tiesas sniegušas atsevišķu personu uzsāktajā tiesvedībā par Merchant Shipping Act.
64 Visbeidzot, jāņem vērā 37. prasītāja lietā C‑48/93, Rawlings (Trawling) Ltd., apgalvojums, ka Apvienotā Karaliste uzreiz neveica nepieciešamos pasākumus, lai pildītu Tiesas priekšsēdētāja 1989. gada 10. oktobra rīkojumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, un tādējādi tikai nelietderīgi palielināja radušos zaudējumus. Ja šis pieņēmums, ko Apvienotā Karaliste tiesas sēdē apstrīdēja, izrādītos taisnība, valsts tiesai tas būtu jāuzskata par acīmredzamu un tādējādi pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu.
65 Attiecībā uz trešo nosacījumu valsts tiesām būtu jāpārbauda, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp valsts saistību pārkāpumu un kaitējumu, kas radies cietušajai pusei.
66 Visi trīs iepriekš minētie nosacījumi ir nepieciešami un pietiekami, lai konstatētu tiesības uz atlīdzību par labu indivīdam, pieļaujot, ka valsts atbildība varētu iestāties arī mazāk ierobežojošu apstākļu gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktu nosacījumiem.
67 Saskaņā ar 41., 42. un 43. punktu spriedumā lietā Francovich u.c. tad, ja tiesības uz atlīdzību ir tieši paredzētas Kopienu tiesībās un ja iepriekšējā punktā minētie nosacījumi ir ievēroti, valstij saskaņā ar valsts tiesībām atbildības jomā ir pienākums novērst sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzību nav nelabvēlīgāki par nosacījumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un to piemērošana praksē nedrīkst zaudējumu atlīdzināšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt (skat. 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio, Recueil, 3595. lpp.).
68 Ierobežojumi, kādi valstu tiesību sistēmās paredzēti attiecībā uz valsts varas ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar likumdošanas funkciju izpildi, var radīt lielas grūtības apstākļos, kad indivīds vēlas īstenot tiesības uz atlīdzību, ko garantē Kopienu tiesības attiecībā uz kaitējumu, kurš radies no to pārkāpšanas.
69 Šajā gadījumā lietā C‑46/93 valsts tiesa īpaši pievēršas jautājumam, vai valsts tiesībās var paredzēt tādus pašus zaudējumu atlīdzināšanas tiesību ierobežojumus, kādi ir piemērojami gadījumos, kad ar likumu tiek pārkāpti valsts tiesību aktu nosacījumi, kam ir augstāks spēks, piemēram, kad ar Vācijas Federatīvās Republikas vienkāršu federālo likumu tiek pārkāpts GG.
70 Ja šādu ierobežojumu uzlikšanas gadījumā ir ievērota atbilstība prasībai, ka nosacījumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, tad papildus ir jāpārliecinās, vai šādi ierobežojumi nepadara atlīdzības saņemšanu neiespējamu vai ļoti apgrūtinātu.
71 Tāds Vācijas tiesībās paredzētais nosacījums gadījumiem, kad likums ir pretrunā valsts tiesību aktu noteikumiem ar augstāku spēku, kuri paredz zaudējumu atlīdzināšanu, ja likumdevēja darbība vai bezdarbība attiecas uz individuālu situāciju, efektīvu zaudējumu atlīdzināšanu Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ padara neiespējamu vai ļoti apgrūtina, jo valsts likumdevēja pienākumi attiecas uz sabiedrību kopumā, individuālā kārtā neprecizējot ne personas, ne personu kategorijas.
72 Šāds nosacījums, ja tas rada šķērsli valsts tiesu pienākumam nodrošināt pilnīgu Kopienu tiesību efektivitāti un garantēt indivīdu tiesību faktisku aizsardzību, nav jāievēro gadījumā, kad Kopienu tiesību pārkāpumu izdara valsts likumdevējs.
73 Ikviens Anglijas tiesību nosacījums attiecībā uz valsts atbildību, kas paredz pierādīšanas pienākumu attiecībā uz tādām kļūdām kā pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (misfeasance in public office), kas likumdevēja gadījumā ir nepieļaujama, padara neiespējamu vai ļoti apgrūtina to zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, ko izdarījis valsts likumdevējs.
74 Atbilde uz valstu tiesu uzdotajiem jautājumiem ir tāda, ka gadījumā, kad Kopienu tiesības dalībvalstī pārkāpis valsts likumdevējs, kuram ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz likumdošanas izvēli, cietušajiem indivīdiem ir tiesības uz atlīdzību tad, ja pārkāptais Kopienu tiesību noteikums šiem indivīdiem piešķir tiesības, ja pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem radīto kaitējumu. Tādā gadījumā zaudējumi vai kaitējums, ko valsts nodarījusi ar Kopienu tiesību pārkāpumu, jāatlīdzina saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem atbildības jomā. Piemērojamo valsts tiesību aktu nosacījumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un nedrīkst zaudējumu atlīdzības saņemšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt.
Iespēja atlīdzināt zaudējumus ar nosacījumu, ka pastāv vaina (trešais jautājums lietā C‑46/93)
75 Ar trešo jautājumu Bundesgerichtshof būtībā uzdod jautājumu, vai valsts tiesa, piemērojot valsts tiesību aktus, var uzlikt par pienākumu atlīdzināt ar kaitējumu radītos zaudējumus, ja valsts iestādes vainas pamatā ir nodoms vai nolaidība.
76 Pirmkārt, kā tas redzams no lietas materiāliem, vainas jēdzienam dažādās tiesību sistēmās ir atšķirīgs saturs.
77 Atbildē uz iepriekšējo jautājumu noteikts, ka tad, ja Kopienu tiesību pārkāpums ir attiecināms uz dalībvalsti, kas darbojas jomā, kurā likumdošanas izvēlē tai ir plaša rīcības brīvība, tad Kopienu tiesībās paredzētās tiesības uz atlīdzību ir atkarīgas no tā, vai šis pārkāpums ir pietiekami būtisks.
78 Lai noteiktu, vai šis Kopienu tiesību pārkāpums ir būtisks (skat. iepriekš 56. un 57. punktā norādītos faktorus), jāņem vērā arī atsevišķi objektīvi un subjektīvi faktori attiecībā uz valsts tiesību sistēmā noteikto vainas jēdzienu.
79 Pienākums atlīdzināt indivīdiem radušos zaudējumus nevar būt atkarīgs no kāda cita nosacījuma, kas nebūtu balstīts uz tādu vainas jēdzienu, kurš saistīts ar pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu. Šāda papildu nosacījuma piemērošana būtu līdzvērtīga Kopienu tiesību sistēmā paredzēto kompensācijas tiesību apšaubīšanai.
80 Atbilde valsts tiesai ir tāda, ka zaudējumu vai kaitējuma atlīdzināšana saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem nevar būt atkarīga no tāda nosacījuma attiecībā uz valsts iestādes vainu (nodomu vai nolaidību), kas nebūtu saistīts ar pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu.
Zaudējumu atlīdzināšanas objektīvā puse (lietas C‑46/93 ceturtā jautājuma a) punkts un lietas C‑48/93 otrais jautājums)
81 Ar šiem jautājumiem valsts tiesas būtībā lūdz Tiesai nošķirt kritērijus, kuri ļauj noteikt pārkāpumus izdarījušām valstīm piespriežamās atlīdzības apjomu.
82 Šajā ziņā jānorāda, ka, lai varētu nodrošināt faktisku indivīdu tiesību aizsardzību, Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ tiem nodarīto zaudējumu atlīdzībai jābūt adekvātai radītajam kaitējumam.
83 Tā kā šajā jomā nav Kopienas noteikumu, katras valsts tiesību sistēmā ir jānostiprina kritēriji, kas ļautu noteikt atlīdzības apjomu. Tomēr tie nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, un to piemērošana praksē nedrīkst zaudējumu atlīdzināšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt.
84 Lai noteiktu atlīdzināmo kaitējumu, valsts tiesa var pārbaudīt, vai cietusī puse ir pietiekami ātri rīkojusies, lai novērstu vai ierobežotu kaitējumu, un vai tā laikus ir izmantojusi visus tās rīcībā esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
85 Saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopējiem vispārīgajiem principiem cietušajai personai jāapliecina, ka tā ir pietiekami ātri rīkojusies, lai ierobežotu zaudējumu, kaitējuma vai iespējamā kaitējuma apjomu (1992. gada 19. maija spriedums apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑3061. lpp., 33. punkts).
86 Bundesgerichtshof uzdod jautājumu, vai valsts tiesību akti var vispārīgi ierobežot pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas radušies attiecībā uz īpaši aizsargātām indivīda interesēm, piemēram, īpašuma tiesībām, vai arī tiem jāparedz atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājam radušies sakarā ar atrauto peļņu. Tā norāda, ka citā dalībvalstī ražotu produktu tirdzniecības iespējas Vācijas tiesībās netiek uzskatītas par daļu no aizsargājamiem uzņēmumu aktīviem.
87 Tādas atrautās peļņas atlīdzināšanas pilnīga izslēgšana, kas radusies sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpšanu, nav pieļaujama. Ja ekonomiskos un komerciālos strīdos pilnībā izslēdz atrauto peļņu, zaudējumu atlīdzināšana faktiski nav iespējama.
88 Kopienu tiesības neparedz īpašus kritērijus attiecībā uz dažādiem kaitējumiem, kas pieminēti Divisional Court uzdotajā otrajā jautājumā. Atbilstīgi iepriekš 83. punktā minētajām prasībām valsts tiesai kaitējums ir jānosaka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.
89 Attiecībā uz “brīdinājuma” zaudējumu [exemplary damages] atlīdzību valsts tiesa paskaidro, ka šis zaudējumu atlīdzināšanas veids valsts tiesībās paredzēts gadījumiem, kad konstatēts, ka attiecīgās valsts amatpersonas rīkojušās ar spaidiem, patvaļīgi vai antikonstitucionāli. Ja šāda rīcība var radīt Kopienu tiesību pārkāpumu vai to pastiprināt, nevar izslēgt iespēju prasībā par Kopienu tiesību pārkāpumu prasīt “brīdinājuma” zaudējumu atlīdzināšanu, ja šādu zaudējumu atlīdzināšanu var prasīt saistībā ar valsts tiesību pārkāpumu.
90 Atbilde valsts tiesām ir tāda, ka to zaudējumu atlīdzināšanai, ko dalībvalsts indivīdiem nodarījusi saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, jābūt atbilstošai nodarītajam kaitējumam. Ja šajā jomā nav Kopienas noteikumu, tad katras dalībvalsts tiesību sistēmā jāparedz kritēriji, kas ļautu noteikt atlīdzības apjomu. Tomēr tie nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, un to piemērošana praksē nedrīkst zaudējumu atlīdzināšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt. Valsts tiesību akti, kas vispārējā kārtā ierobežo atlīdzināmo zaudējumu apjomu attiecībā uz īpaši aizsargātām personas interesēm un neparedz atlīdzināt atrauto peļņu, neatbilst Kopienu tiesībām. Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā jābūt iespējai prasīt tādu zaudējumu kā Anglijas tiesībās paredzētie “brīdinājuma” zaudējumi atlīdzināšanu, ja to var prasīt līdzīgās prasībās saskaņā ar dalībvalsts tiesībām.
Zaudējumu atlīdzināšanas perioda robežas (ceturtā jautājuma b) punkts lietā C‑46/93)
91 Ar šo jautājumu valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai zaudējumu atlīdzināšana attiecas arī uz zaudējumiem, kas radušies pirms Tiesas sprieduma, kurā tā konstatējusi pienākumu neizpildi, pasludināšanas.
92 Atbilstīgi atbildei uz otro jautājumu tiesības uz atlīdzību saskaņā ar Kopienu tiesībām pastāv, ja ir ievēroti 51. punktā norādītie nosacījumi.
93 Viens no šiem nosacījumiem ir tāds, ka Kopienu tiesību pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam. Tiesas spriedums, kurā tiek konstatēta pienākumu neizpilde, ir noteicošais faktors, bet tas nav būtisks, lai iepriekš minēto nosacījumu uzskatītu par ievērotu (skat. šī sprieduma 55., 56. un 57. punktu).
94 Ja attiecīgās dalībvalsts pienākums atlīdzināt zaudējumus attiecas tikai uz zaudējumiem, kas nodarīti pēc Tiesas sprieduma, kurā konstatēta pienākumu neizpilde, pasludināšanas, tad jāpiemēro Kopienu tiesību sistēmā paredzētās tiesības uz atlīdzību.
95 Nosacījums, ka zaudējumu vai kaitējuma atlīdzināšana ir atkarīga no Tiesas secinājumiem par dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, ir pretrunā Kopienu tiesību efektivitātes principam, jo tādējādi tiktu ierobežotas tiesības uz atlīdzību, ja Komisija saskaņā ar Līguma 169. pantu nebūtu iesniegusi prasības pieteikumu par iespējamo pārkāpumu vai ja Tiesa nebūtu konstatējusi pārkāpuma faktu. Tiesības, ko indivīdiem paredz Kopienas noteikumi, kuriem ir tieša iedarbība dalībvalstu tiesību sistēmās, nevar būt atkarīgas ne no Komisijas novērtējuma par to, vai prasības celšana pret dalībvalsti saskaņā ar Līguma 169. pantu ir lietderīga, ne arī no pienākumu neizpildi konstatējoša Tiesas sprieduma pasludināšanas (skat. 1982. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās 314/81, 315/81, 316/81 un 83/82 Waterkeyn u.c., Recueil, 4337. lpp., 16. punkts).
96 Atbilde valsts tiesām ir tāda, ka dalībvalstu pienākums atlīdzināt zaudējumus vai kaitējumu, kas indivīdiem nodarīts ar šo dalībvalstu izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, nevar būt ierobežots, ietverot tikai kaitējumu, kas radies pēc Tiesas sprieduma, kurā tā konstatē pārmesto pienākumu neizpildi, pasludināšanas.
Prasība ierobežot sprieduma spēku laikā
97 Vācijas valdība lūdz Tiesu ierobežot iespējamos zaudējumus, kas jāatlīdzina Vācijas Federatīvajai Republikai, ietverot tikai tos zaudējumus, kas radušies pēc sprieduma pasludināšanas šajā lietā, jo cietušie līdz tam nav iesnieguši prasību tiesā vai līdzvērtīgu sūdzību. Tā uzskata, ka šāds ierobežojums attiecībā uz sprieduma spēku laikā ir nepieciešams, jo Vācijas Federatīvajai Republikai tas radītu ievērojamas finansiālas sekas.
98 Ja valsts tiesa šajā lietā konstatē, ka ir izpildīti nosacījumi par Vācijas Federatīvās Republikas atbildību, valstij būtu jāatlīdzina nodarītie zaudējumi saskaņā ar tās tiesību aktiem atbildības jomā. Valsts tiesību aktos paredzētajos materiālo un procesuālo tiesību nosacījumos var ņemt vērā tiesiskās drošības principa prasības.
99 Tomēr šie nosacījumi nevar būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, kā arī nevar būt piemērojami tā, ka atlīdzības saņemšana kļūst faktiski neiespējama vai ļoti apgrūtināta (iepriekš minētais spriedums lietā Francovich u.c., 43. punkts).
100 Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesai nav pamata ierobežot šā sprieduma spēku laikā.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību, kā arī Eiropas Kopienu Komisijas, kas Tiesai ir iesniegušas apsvērumus, uzrādītie tiesāšanās izdevumi nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm ir stadija tiesvedībā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1993. gada 28. janvāra rīkojumu uzdevusi Bundesgerichtshof un ar 1992. gada 18. novembra rīkojumu – High Court of Justice, Queen’s Bench Division, Divisional Court, nospriež:
1) princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas indivīdiem radušies sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpšanu, ir piemērojams, ja pārkāpumu ir izdarījis valsts likumdevējs;
2) ja Kopienu tiesības dalībvalstī pārkāpis valsts likumdevējs, kam ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz likumdošanas izvēli, tad cietušajiem indivīdiem ir tiesības uz kompensāciju, ja pārkāptais Kopienu tiesību noteikums šiem indivīdiem piešķir tiesības, ja pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un indivīdiem radīto kaitējumu. Tādā gadījumā zaudējumi vai kaitējums, ko valsts nodarījusi ar Kopienu tiesību pārkāpumu, jāatlīdzina saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem atbildības jomā. Piemērojamo valsts tiesību aktu nosacījumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un nedrīkst zaudējumu atlīdzības saņemšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt;
3) zaudējumu vai kaitējuma atlīdzināšana saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem nevar būt atkarīga no tādiem nosacījumiem attiecībā uz valsts iestādes vainu (nodomu vai nolaidību), kas nav saistīti ar pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu;
4) zaudējumu, ko dalībvalsts indivīdiem nodarījusi saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, atlīdzināšanai jābūt atbilstošai nodarītajam kaitējumam. Ja šajā jomā nav Kopienas noteikumu, tad katras dalībvalsts tiesību sistēmā jāparedz kritēriji, kas ļautu noteikt atlīdzības apjomu. Tomēr tie nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, un to piemērošana praksē nedrīkst zaudējumu atlīdzināšanu padarīt neiespējamu vai ļoti apgrūtināt. Valsts tiesību akti, kas vispārējā kārtā ierobežo atlīdzināmo zaudējumu apjomu attiecībā uz īpaši aizsargātām personas interesēm un neparedz atlīdzināt atrauto peļņu, neatbilst Kopienu tiesībām. Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā jābūt iespējai prasīt tādu zaudējumu kā Anglijas tiesībās paredzētie “brīdinājuma” zaudējumi atlīdzināšanu, ja to var prasīt līdzīgās prasībās saskaņā ar dalībvalsts tiesībām;
5) dalībvalstu pienākums atlīdzināt zaudējumus vai kaitējumu, kas indivīdiem nodarīts ar šīs dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, nevar būt ierobežots, ietverot tikai kaitējumu, kas radies pēc Tiesas sprieduma, kurā tā konstatē pārmesto pienākumu neizpildi, pasludināšanas.
Rodríguez Iglesias | Kakouris | Edward |
Hirsch | Mancini | Schockweiler |
Moitinho de Almeida | Gulmann | Murray |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1996. gada 5. martā.
Tiesas sekretārs | Priekšsēdētājs |
R. Grass | G. C. Rodríguez Iglesias |
* Tiesvedības valoda – vācu un angļu.