TIESAS SPRIEDUMS

1991. gada 19. novembrī (*)

Direktīvas neieviešana - Dalībvalstu atbildība

Apvienotās lietas C‑6/90 un C‑9/90

par diviem lūgumiem, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza pretura di Vicenza (Itālija) (lietā C‑6/90) un pretura di Bassano del Grappa (Itālija) (lietā C‑9/90) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šīs tiesas, starp

Andrea Francovich

un

Repubblica italiana

un starp

Danila Bonifaci u.c.

un

Repubblica italiana

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 189. panta trešo daļu, kā arī Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Dūe [O. Due], palātu priekšsēdētāji sers Gordons Slinns [Sir Gordon Slynn], R. Žolijē [R. Joliet], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], F. Greviss [F. Grévisse] un P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], M. Diess de Velasko [M. Diez de Velasco] un M. Culēgs [M. Zuleeg],

ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],

sekretāre D. Lautermane [D. Louterman], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Andrea Frankoviča [Andrea Francovich] un Danilas Bonifāči [Danila Bonifaci] u.c. vārdā – Klaudio Mondīns [Claudio Mondin], Aldo Kampesāns [Aldo Campesan] un Alberto dal Ferro [Alberto dal Ferro], Vičencas [Vicenza] advokatūra,

–        Itālijas valdības vārdā – Oskars Fjumara [Oscar Fiumara], avvocato dello Stato, pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – B. R. Bots [B. R. Bot], Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. Ī. Kolinss [J. E. Collins] no Valsts kases advokātu departamenta [Treasury Solicitor’s Department], pārstāvis, kam palīdz Ričards Plenders [Richard Plender], QC,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Džuljāno Marenko [Giuliano Marenco] un Kārena Benksa [KarenBanks], Juridiskā dienesta locekļi, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1991. gada 27. februārī sniedza Andrea Frankoviča un Danila Bonifāči, Itālijas, Apvienotās Karalistes un Vācijas valdība, ko pārstāv J. Zēdemunde [J. Sedemund], Ķelnes advokatūra, pārstāvis, un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1991. gada 28. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1989. gada 9. jūlija un 30. decembra rīkojumiem, kas Tiesā saņemti attiecīgi 1990. gada 8. un 15. janvārī, pretura di Vicenza [Vičencas Pirmās instances tiesa] (lietā C‑6/90) un pretura di Bassano del Grappa [Basāno del Grapas Pirmās instances tiesa] (lietā C‑9/90), pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, uzdeva prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EEK līguma 189. panta trešo daļu, kā arī Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.).

2        Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā starp Andrea Frankoviču un Danilu Bonifāči u.c. (turpmāk tekstā – “prasītāji”), no vienas puses, un Itālijas Republiku, no otras puses.

3        Direktīvas 80/987/EEK mērķis ir saskaņā ar Kopienu tiesībām nodrošināt algotu darbinieku minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, neierobežojot dalībvalstīs pastāvošos labvēlīgākos noteikumus. Šim nolūkam direktīva paredz īpašu garantiju par neizmaksāto darba algu izmaksu.

4        Saskaņā ar 11. pantu dalībvalstīm ir jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai līdz 1983. gada 23. oktobrim izpildītu šis direktīvas prasības. Tā kā Itālijas Republika nebija izpildījusi šo pienākumu, Tiesa 1989. gada 2. februāra spriedumā lietā 22/87 Komisija/Itālija konstatēja tās pienākumu neizpildi (Recueil, 143. lpp.).

5        Frankovičs – puse pamata lietā C‑6/90 – strādāja uzņēmumā “CDN Elettronica SnC” Vičencā un bija saņēmis tikai nelielu samaksas daļu neregulāru avansu veidā. Tāpēc viņš iesniedza prasības pieteikumu pretura di Vicenza, kas savā spriedumā uzlika par pienākumu atbildētājam izmaksāt par labu prasītājam 6 miljonus ITL. Izpildot spriedumu, Vičencas tiesas [Tribunale di Vicenza] tiesu izpildītājam bija jāsagatavo ziņojums par izpildes neiespējamību. Frankovičs norādīja uz to, ka viņam ir tiesības no Itālijas valdības saņemt garantijas, kas paredzētas Direktīvā 80/987/EEK, vai pakārtoti – kompensāciju.

6        Lietā C‑9/90 Danila Bonifāči un trīsdesmit trīs citi darbinieki iesniedza prasības pieteikumu pretura di Bassano del Grappa, norādot, ka tie ir strādājuši uzņēmumā “Gaia Confezioni Srl”, kurš 1985. gada 5. aprīlī tika pasludināts par maksātnespējīgu. Darba tiesisko attiecību pārtraukšanas brīdī uzņēmums prasītājiem bija parādā 253 miljonus ITL, kas bija ieskaitīti maksātnespējīgā uzņēmuma pasīvu daļā. Vairāk nekā piecu gadu laikā pēc maksātnespējas pasludināšanas viņiem vēl nekas nebija samaksāts, un administrators, kas vadīja maksātnespējas procesu, norādīja, ka pat daļēja aizturētās summas izmaksa ir pilnīgi neiespējama. Prasītāji cēla prasību pret Itālijas Republiku, prasot, lai, ņemot vērā pienākumu, ko tai no 1983. gada 23. oktobra uzliek Direktīva 80/987/EEK, no tās tiktu piedzītas neizmaksātās darba algas vismaz par pēdējiem trim mēnešiem vai lai viņiem tiktu izmaksāta kompensācija.

7        Saistībā ar to valsts tiesas uzdeva Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus, kas abās lietās ir vienādi:

1)      Vai indivīds, kas ir cietis no tā, ka dalībvalsts nav īstenojusi Direktīvu 80/987/EEK, – un to savā spriedumā ir konstatējusi Tiesa – var saskaņā ar spēkā esošajām Kopienu tiesībām prasīt, lai valsts pilda šīs direktīvas normas, kas ir pietiekami precīzas beznosacījumu normas, atsaucoties tieši uz Kopienu tiesībām, lai vērstos pret pienākumu neizpildījušo valsti un saņemtu garantijas, kas šai valstij pašai bija jānodrošina, un vai šis indivīds var prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar normām, uz kurām šādas tiesības neattiecas?

2)      Vai Padomes Direktīvas 80/987/EEK 3. panta noteikumi saistībā ar 4. panta noteikumiem ir jāinterpretē tā, ka gadījumos, kad valsts nav izmantojusi savas tiesības noteikt 4. pantā paredzētos ierobežojumus, šai valstij ir jāmaksā summa, kas algotam darbiniekiem pienākas saskaņā ar 3. pantu?

3)      Ja atbilde uz 2. jautājumu ir noliedzoša, Tiesa tiek lūgta noteikt, kāds ir minimālais garantijas apmērs, kas valstij saskaņā ar Direktīvu 80/987/EEK ir jānodrošina darbiniekam, kuram uz to ir tiesības, lai nesamaksātās darba algas daļas izmaksa tiktu uzskatīta par direktīvas noteikumu izpildi.

8        Pilnīga informācija par pamattiesvedībā izskatītās lietas faktiem, procedūru un Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē un turpmāk šajā spriedumā tiks apskatīta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

9        Pirmais valsts tiesu uzdotais jautājums attiecas uz divām problēmām, kas jāizskata atsevišķi. No vienas puses, tas skar to direktīvas normu tiešo iedarbību, kuras nosaka darbinieku tiesības, un, no otras puses, tas skar valsts atbildības esamību un apjomu attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies Kopienu tiesībās noteikto pienākumu pārkāpuma dēļ.

 Par to direktīvas normu tiešo iedarbību, kuras nosaka darbinieku tiesības

10      Valsts tiesu uzdotā pirmā jautājuma pirmās daļas mērķis ir noskaidrot, vai direktīvas normas, kas nosaka darbinieku tiesības, ir jāinterpretē tā, ka ieinteresētās personas valsts tiesā no valsts var prasīt savu tiesību ievērošanu, ja noteiktajā termiņā nav veikti pasākumi direktīvas ieviešanai.

11      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts, kas noteiktajā termiņā nav veikusi direktīvā noteiktos izpildes pasākumus, nevar kā iebildumu pret indivīdiem izvirzīt argumentu, ka tā nav izpildījusi direktīvā paredzētos pienākumus. Tātad jebkurā gadījumā, kad kādas direktīvas normas satura ziņā ir kvalificējamas kā pietiekami precīzas beznosacījumu normas, uz tām var atsaukties, ja noteiktajā termiņā nav veikti izpildes pasākumi un valsts tiesību normas neatbilst direktīvas normām, vai arī tad, ja direktīvas normas rada indivīdiem tiesības, kuru ievērošanu tie var prasīt no valsts (1982. gada 19. janvāra spriedums lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp., 24. un 25. punkts).

12      Ir jāpārliecinās, vai Direktīvas 80/987/EEK normas, kas nosaka darbinieku tiesības, ir pietiekami precīzas beznosacījumu normas. Šī pārbaude ir jāveic trijos aspektos, proti, jānosaka normā paredzētās garantijas saņēmēji, garantijas saturs un garantijas izmaksātājs. Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai valstij var uzlikt atbildību par garantiju izmaksām tikai tāpēc, ka tā nav noteiktajā termiņā veikusi nepieciešamos transponēšanas pasākumus.

13      Attiecībā uz garantijas saņēmējiem vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punktu tā attiecas uz tādiem algotu darbinieku darba algu parādiem, kas izriet no darba līgumiem vai cita veida darba tiesiskajām attiecībām un ir radušies darba devēju maksātnespējas dēļ 2. panta 1. punkta, kurā uzskaitīti gadījumi, kuros darba devējs uzskatāms par maksātnespējīgu, nozīmē. Direktīvas 2. panta 2. punktā ir norādes uz valsts tiesību aktu sniegtām definīcijām par to, kas ir “algots darbinieks” un “darba devējs”. Visbeidzot, 1. panta 2. punkts paredz, ka dalībvalstis var izņēmuma kārtā un ar zināmiem nosacījumiem neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu uz dažām darbinieku kategorijām, kas ir uzskaitītas direktīvas I pielikumā.

14      Šīs normas ir pietiekami precīzas beznosacījumu normas, lai valsts tiesa varētu noskaidrot, vai attiecīgā persona ir uzskatāma par tādu, uz kuru attiecas direktīvā noteiktās tiesības, vai nē. Faktiski tiesai atliek tikai pārliecināties, vai, no vienas puses, saskaņā ar valsts tiesībām uz šo personu ir attiecināms darba ņēmēja statuss un vai saskaņā ar direktīvas 1. panta 2. punktu un I pielikumu šī persona pieder kādai no tām darbinieku kategorijām, uz kurām šī direktīvas piemērošanas joma neattiecas (attiecībā uz šā izņēmuma piemērošanas nosacījumiem sk. iepriekšminēto 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 22/87 Komisija/Itālija, it īpaši 18.–23. punkts, un 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑35/88 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑3917., I‑5409. un I‑3931. lpp, it īpaši 11.–26. punkts), un, no otras puses, vai konkrētais gadījums ir viens no direktīvas 2. pantā norādītajiem maksātnespējas gadījumiem.

15      Tātad attiecībā uz garantijas saturu direktīvas 3. pants paredz, ka ir jānodrošina to darba algu parādu izmaksa, kas izriet no darba līgumiem vai no darba tiesiskām attiecībām un kas ir radušies laikā pirms dalībvalsts noteiktā datuma, un dalībvalsts var šajā ziņā izvēlēties vienu no trim iespējām: a) maksātnespējas faktiskās iestāšanas datumu, b) datumu, kad izsniegts paziņojums par attiecīgā darbinieka atbrīvošanu no darba sakarā ar darba devēja maksātnespēju, c) vai nu darba devēja faktiskās maksātnespējas iestāšanās datumu, vai datumu, kurā notikusi darba līguma izbeigšana, vai darbinieka darba tiesisko attiecību izbeigšanās, ko izraisījusi darba devēja maksātnespēja.

16      Atkarībā no šīs izvēles dalībvalstij ir tiesības saskaņā ar 4. panta 1. un 2. punktu ierobežot garantiju izmaksāšanas pienākuma termiņu attiecīgi līdz trīs mēnešiem vai astoņām nedēļām, šos termiņus aprēķinot tā, kā tas noteikts šajā direktīvā. Visbeidzot, tā paša panta 3. punkts paredz, ka dalībvalstis var noteikt garantiju izmaksu maksimālos apjomus, lai izvairītos no tādu pārmērīgi lielu summu izmaksām, kas pārsniedz direktīvas sociālo mērķi. Ja dalībvalstis nolemj izmantot šīs tiesības, tām ir jāpaziņo Komisijai metodes, saskaņā ar kurām tās nosaka garantijas maksimālos apjomus. Turklāt 10. pants noteic, ka direktīva nekādi neierobežo dalībvalstu tiesības veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību, un it īpaši tiesības noteiktos apstākļos atteikties no pienākuma izmaksāt garantiju vai ierobežot šo pienākumu.

17      Direktīvas 3. pants atstāj izvēles iespējas dalībvalstij, lai noteiktu arī datumu, no kura jāsāk nodrošināt neizmaksāto darba algu izmaksu. Tomēr, kā uz to jau netieši norāda Tiesas judikatūra (sk. 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 71/85 FNV, Recueil, 3855. lpp., un 1987. gada 23. marta spriedumu lietā 286/85 McDermott un Coter, Recueil, 1453. lpp., 15. punkts), valsts tiesības izvēlēties kādu no daudzajiem iespējamajiem līdzekļiem, lai sasniegtu direktīvā noteikto rezultātu, neliedz indivīdiem iespēju valsts tiesās atsaukties uz tiesībām, kuru saturu var noteikt pietiekami precīzi, pamatojoties tikai uz direktīvas normām.

18      Šajā gadījumā direktīva paredz, ka darbiniekiem darba devēja maksātnespējas gadījumā tiek garantēta darba algu parādu izmaksa. Tas, ka 3. pants un 4. panta 1. un 2. punkts piešķir dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz šīs garantijas noteikšanas un tās apmēra ierobežošanas metodēm, nekādi neietekmē noteiktā rezultāta precīzo un beznosacījumu raksturu.

19      Tādējādi, kā jau Komisija un prasītāji to ir uzsvēruši, direktīvā paredzēto minimālo garantiju ir iespējams noteikt, izvēloties datumu, kas nosaka vismazāko atbildību par garantiju izmaksām atbildīgajai iestādei. Šāds datums ir darba devēja maksātnespējas iestāšanās datums, ņemot vērā, ka abi pārējie datumi, proti, datums, kad paziņots par atbrīvošanu no darba, un darba līguma vai cita veida darba tiesisko attiecību izbeigšanās datums, saskaņā ar 3. pantu seko pēc maksātnespējas iestāšanās datuma, un tāpēc šie datumi nosaka attiecīgi ilgāku laikposmu, par kuru jāveic algu parāda izmaksas.

20      Attiecībā uz 4. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām ierobežot šīs garantijas apmēru ir jānorāda, ka šādas tiesības neliedz noteikt arī minimālo garantiju. Tātad no šā panta formulējuma izriet, ka dalībvalstis ir tiesīgas ierobežot darbiniekiem piešķirtās garantijas, attiecinot tās tikai uz noteiktiem laikposmiem pirms 3. pantā noteiktā datuma. Šie laikposmi tiek noteikti, ņemot vērā katru no trijiem datumiem, kas ir paredzēti 3. pantā, un tā jebkurā gadījumā ir iespējams noteikt, cik lielā mērā dalībvalsts būtu varējusi samazināt direktīvā paredzētās garantijas apmēru, par atskaites punktu izvēloties datumu, kuru dalībvalsts būtu izvēlējusies, ja tā būtu transponējusi direktīvu valsts tiesībās.

21      Attiecībā uz 4. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis ir tiesīgas noteikt garantiju maksimālos apjomus, lai izvairītos no pārmērīgi lielu summu izmaksāšanas, kas pārsniedz direktīvas sociālo mērķi, un attiecībā uz 10. pantu, kas precizē, ka direktīva nekādi neietekmē dalībvalsts tiesības veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu šo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ir jānorāda, ka dalībvalsts, kas nav pildījusi savu pienākumu transponēt direktīvas normas valsts tiesībās, nevar liegt indivīdiem izmantot tiesības, kuras tiem piešķir direktīva, pamatojoties uz tiesībām ierobežot garantijas apmēru, ko tā varētu būt izmantojusi, ja būtu veikusi visus direktīvas īstenošanai nepieciešamos pasākumus (attiecībā uz līdzīgu iespēju, kas skar ļaunprātīgas rīcības novēršanu nodokļu jomā, sk. 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp., 34. punkts).

22      Jāatzīst, ka konkrētās normas attiecībā uz garantiju saturu ir pietiekami precīzas beznosacījumu normas.

23      Visbeidzot, attiecībā uz garantijas izmaksātāju direktīvas 5. pants paredz, ka

“dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus galvojuma devēju iestāžu organizēšanai, finansēšanai un darbībai, jo īpaši ievērojot šādus principus:

a)      iestāžu aktīvi nav atkarīgi no darba devēju apgrozāmā kapitāla, un tos neskar maksātnespējas procedūras;

b)      darba devēji piedalās finansēšanā, ja vien to pilnīgi nenodrošina valsts iestādes;

c)      iestāžu atbildība nav atkarīga no tā, vai ir izpildīti pienākumi piedalīties finansēšanā.”

24      Pastāv uzskats, ka, tā kā direktīva paredz arī pilnīgas finansēšanas iespēju no valsts iestāžu līdzekļiem, ir pilnīgi nepieņemami, ka kāda dalībvalsts varētu kaut kā ierobežot direktīvas normu darbību, attaisnojot savu rīcību ar to, ka tai ir bijusi iespēja garantiju fonda veidošanu, par ko tā ir atbildīga, vai nu daļēji, vai pilnībā nodot citu personu ziņā.

25      Šāda argumentācija nav pieņemama. No direktīvas normām izriet, ka dalībvalsts pienākums ir organizēt tādu garantiju izmaksāšanas institucionālo sistēmu, kas atbilst direktīvas prasībām. Saskaņā ar 5. pantu dalībvalstij ir liela rīcības brīvība jautājumā par garantijas iestāžu organizāciju, darbību un finansēšanu. Jāuzsver, ka Komisijas minētais fakts, ka direktīva kā vienu iespēju no vairākām paredz šādas sistēmas pilnīgu finansēšanu no valsts iestāžu līdzekļiem, nenozīmē, ka valsti var atzīt par atbildīgu par neizmaksātajām darba algām. Izmaksāšanas pienākums ir tai iestādei, kurai ir uzticēta garantiju izmaksāšana, un, tikai saskaņā ar savām pilnvarām organizējot šo garantiju sistēmu, valsts var paredzēt pilnīgu finansēšanu no valsts iestāžu līdzekļiem. Šādā gadījumā valsts uzņemas pienākumu, kas tai principā nepienākas.

26      No tā izriet, ka pat tad, ja konkrētās direktīvas normas attiecībā uz personām, kurām ir tiesības saņemt garantiju, un attiecībā uz šīs garantijas saturu ir pietiekami precīzas beznosacījumu normas, ar šiem elementiem vien nepietiek, lai indivīdi varētu izmantot šajās normās noteiktās tiesības valsts tiesā. Faktiski šīs normas, no vienas puses, neprecizē, kas ir garantijas izmaksātājs, un, no otras puses, valsts nevar tikt uzskatīta par atbildīgu tikai tāpēc vien, ka tā nav noteiktajā termiņā veikusi transponēšanas pasākumus.

27      Tādējādi uz pirmā jautājuma pirmo daļu jāatbild tā, ka Direktīvas 80/987/EEK normas, kas nosaka darbinieku tiesības, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ieinteresētās personas gadījumos, kad noteiktajā termiņā nav veikti piemērošanas pasākumi, nevar izmantot šīs tiesības, lai valsts tiesā vērstos pret valsti

 Par valsts atbildību par zaudējumiem, kas radušies no Kopienu tiesībām izrietošo pienākumu neizpildes dēļ

28      Pirmā jautājuma otrajā daļā valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai dalībvalstij ir jāsedz zaudējumi, kas indivīdiem radušies tāpēc, ka Direktīva 80/987/EEK nav transponēta valsts tiesībās.

29      Valsts tiesa tādā veidā izvirza arī jautājumu par valsts atbildības esamību un apjomu attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies no Kopienu tiesībām izrietošo pienākumu neizpildes dēļ.

30      Šī problēma ir jāanalizē, ņemot vērā Līguma vispārējo sistēmu un tā pamatprincipus.

 A) Par valsts atbildības principu

31      Vispirms ir jāatgādina, ka EEK līgums radīja pats savu tiesību sistēmu, kura ir integrēta dalībvalstu tiesību sistēmās un kura to tiesām ir jāpiemēro, un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi. Tā kā šis Līgums rada pienākumus arī indivīdiem, var secināt, ka arī Kopienu tiesības ir veidotas tā, lai radītu tiesības, kuras ir tāda tiesību kopuma daļa, kas attiecas uz indivīdiem. Tās rodas ne tikai tad, kad pastāv tieša norāde pašā Līgumā, bet tās arī izriet no pienākumiem, kurus Līgums skaidri noteiktā veidā uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm, gan Kopienas iestādēm (sk. 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend en Loos, Recueil, 3. lpp., un 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. lpp.).

32      Turklāt jāatgādina – kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras – ka valstu tiesām, kurām ir jāpiemēro Kopienu tiesību normas, ir jānodrošina pilna šo normu iedarbība un jāaizsargā tiesības, ko tās rada indivīdiem (sk. it īpaši 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal, Recueil, 629. lpp., 16. punkts, un 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑213/89, Factortame, Recueil, I‑2433. lpp., 19. punkts).

33      Jāsecina, ka pilna Kopienas normu iedarbība tiktu apdraudēta un tajās nostiprināto tiesību aizsardzība tiktu vājināta, ja indivīdiem nebūtu iespējams prasīt atlīdzināt zaudējumus gadījumos, kad to tiesības tiek pārkāptas, dalībvalstij pārkāpjot Kopienu tiesības.

34      Iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību no valsts ir īpaši nepieciešama tajos gadījumos, kad, kā šajā gadījumā, pilna Kopienas normu iedarbība ir atkarīga no valsts veiktajām darbībām, un līdz ar to indivīdi situācijā, kad šādas darbības nav veiktas, nevar valsts tiesā atsaukties uz tiesībām, kuras tiem piešķir Kopienu tiesības.

35      Tātad princips par valsts atbildību par indivīdiem nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies tāda Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ, par kuru ir vainojama pati valsts, ir viens no raksturīgiem Līguma tiesību sistēmas principiem.

36      Pamatojums dalībvalstu pienākumam atlīdzināt zaudējumus ir atrodams arī Līguma 5. pantā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums veikt visus vispārējos un konkrētos pasākumus, kas var nodrošināt to pienākumu izpildi, ko valstij uzliek Kopienu tiesības. Viens no šiem pienākumiem ir likvidēt Kopienu tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas (attiecībā uz analogu 86. panta normu EOTK līgumā sk. 1960. gada 16. decembra spriedumu lietā 6/60 Humblet, Recueil, 1125. lpp.).

37      No visa iepriekšminētā var secināt, ka Kopienu tiesības uzliek par pienākumu ievērot principu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāatlīdzina zaudējumi, kas radušies indivīdiem tāda Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ, par kuru ir vainojama pati valsts.

 B) Par valsts atbildības nosacījumiem

38      Ja valsts atbildību tādējādi nosaka Kopienu tiesības, nosacījumi, kas dod tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ir atkarīgi no tā, kāds ir Kopienu tiesību pārkāpuma, kura dēļ zaudējumi ir radušies, raksturs.

39      Ja, kā tas ir šajā gadījumā, kāda no dalībvalstīm nepilda pienākumu, kas tai izriet no Kopienu tiesībām saskaņā ar Līguma 189. panta trešo daļu, kurā noteikts pienākums dalībvalstīm veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu direktīvā noteikto mērķi, šīs Kopienas tiesību normas pilna iedarbība paredz tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību, ja ir ievēroti trīs nosacījumi.

40      Pirmais nosacījums ir tāds, ka ar direktīvu noteiktais mērķis ietver arī tiesību piešķiršanu indivīdam. Otrais nosacījums ir tāds, ka šo tiesību saturam ir jābūt identificējamam, pamatojoties uz direktīvas normām. Visbeidzot, trešais nosacījums ir tāds, ka ir jābūt cēloņsakarībai starp valsts pienākuma nepildīšanu un zaudējumiem, kas ir radušies indivīdiem, kuru tiesības ir pārkāptas.

41      Ar šiem nosacījumiem pietiek, lai indivīdam rastos tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, un šo tiesību tiešais pamatojums izriet no Kopienu tiesībām.

42      Ja pastāv šie nosacījumi, valstij jānodrošina radīto zaudējumu atlīdzināšana, pamatojoties uz katras dalībvalsts tiesību normām, kas regulē atbildību par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Attiecīgu Kopienu tiesību aktu trūkuma gadījumā katras atsevišķās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā ir jānosaka, kurā tiesā ir izskatāmas šādas lietas un kādi ir šādu lietu procesuālie noteikumi, kuriem ir jānodrošina pilna aizsardzība tiesībām, kuras no Kopienu tiesībām gūst indivīdi (sk. 1976. gada 22. janvāra spriedumu lietā 60/75 Russo, Recueil, 45. lpp.; 1976. gada 16. februāra spriedumu lietā 33/76 Rewe, Recueil, 1989. lpp., un 1981. gada 7. jūlija spriedumu lietā 158/80 Rewe, Recueil, 1805. lpp.).

43      Turklāt jāatgādina, ka materiālo un procesuālo tiesību nosacījumi, kuri pastāv dažādu dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas izriet no līdzīgām prasībām par pašas valsts iekšējām darbībām, un tie nedrīkst būt veidoti tā, ka zaudējumu atlīdzības saņemšana var būt faktiski neiespējama vai ir ārkārtīgi apgrūtināta (attiecībā uz līdzīgu jautājumu par to nodokļu atmaksāšanu, kas iekasēti, pārkāpjot Kopienu tiesības, sk. it īpaši 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio, Recueil, 3595. lpp.).

44      Šajā gadījumā Kopienu tiesību pārkāpumu, ko izdarījusi dalībvalsts, noteiktajā termiņā netransponējot savos tiesību aktos Direktīvu 80/987/EEK, savā spriedumā ir konstatējusi arī Tiesa. Direktīvas mērķis ir panākt, lai algotiem darbiniekiem tiktu piešķirtas tiesības uz garantiju par neizmaksāto darba algu izmaksu. Kā izriet no pirmā jautājuma pirmās daļas analīzes, šo tiesību saturs ir identificējams, pamatojoties uz direktīvas normām.

45      Šādos apstākļos valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesību normām, kas nosaka atbildību par nodarītajiem zaudējumiem, ir jānodrošina nodarbināto personu tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka direktīva nav transponēta valsts tiesībās.

46      Tāpēc uz valsts tiesas jautājumu ir jāatbild tā, ka dalībvalstij ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas indivīdiem ir radušies tāpēc, ka Direktīva 80/987/EEK nav transponēta valsts tiesībās.

 Par otro un trešo jautājumu

47      Ņemot vērā atbildes uz pirmo prejudiciālo jautājumu, nav pamata izskatīt otro un trešo jautājumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

48      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas, Apvienotās Karalistes, Nīderlandes un Vācijas valdībām, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kas Tiesai iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamattiesvedībā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tad tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniegušas pretura di Vicenza (lietā C‑6/90) un pretura di Bassano del Grappa (lietā C‑9/90) attiecīgi ar 1989. gada 9. jūlija rīkojumu un 1989. gada 30. decembra rīkojumu, nospriež:

1)      Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā normas, kas nosaka darbinieku tiesības, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ieinteresētās personas gadījumos, kad noteiktajā termiņā nav veikti piemērošanas pasākumi, nevar izmantot šīs tiesības, lai valsts tiesā vērstos pret valsti;

2)      dalībvalstij ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas indivīdiem ir radušies tāpēc, ka Direktīva 80/987/EEK nav transponēta valsts tiesībās.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1991. gada 19. novembrī.

* Tiesvedības valoda – itāļu.