P9_TA(2020)0320

Mediju brīvības stiprināšana: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme

Eiropas Parlamenta 2020. gada 25. novembra rezolūcija par mediju brīvības stiprināšanu: žurnālistu aizsardzība Eiropā, naida runa, dezinformācija un platformu nozīme (2020/2009(INI))

(2021/C 425/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), ANO Pretkorupcijas konvenciju un UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā attiecīgās ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas un ANO īpašā referenta jautājumos par uzskatu un vārda brīvības tiesību veicināšanu un aizsardzību ziņojumus, it sevišķi 2020. gada 23. aprīļa ziņojumu “Disease pandemics and the freedom of opinion and expression” (“Slimības pandēmijas un uzskatu un vārda brīvība”),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta uzskatu un vārda brīvības jautājumos, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pārstāves plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos, Amerikas valstu organizācijas (OAS) īpašā referenta vārda brīvības jautājumos un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas (ACHPR) īpašā referenta vārda brīvības un informācijas pieejamības jautājumos 2017. gada 3. marta kopīgo deklarāciju “Freedom of expression and “Fake News”, Disinformation and Propaganda” (“Vārda brīvība un “viltus ziņas”, dezinformācija un propaganda”),

—	ņemot vērā ANO Rīcības plānu par žurnālistu drošību un nesodāmības problēmu,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 34 par ICCPR 19. pantu (“Uzskatu un vārda brīvība”),

—	ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tajā paustās apņemšanās, citu starpā apņemšanos ilgtspējīgas attīstības labad palīdzēt veidot miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības, piemēram, nodrošinot sabiedrības piekļuvi informācijai un aizsargājot pamatbrīvības,

—

ņemot vērā darbu, ko Eiropas Padome veikusi, lai veicinātu žurnālistu aizsardzību un drošību, tostarp Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2018)1 dalībvalstīm par mediju plurālismu un mediju īpašumtiesību pārredzamību un Ministru komitejas deklarāciju par kvalitatīvas žurnālistikas finansiālo ilgtspēju digitālajā laikmetā, Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2016)4 dalībvalstīm par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju jomas aktoru drošību, kā arī tās 2020. gada ziņojumu “Hands off press freedom: Attacks on media in Europe must not become a new normal” (“Rokas nost no preses brīvības! Uzbrukumi medijiem Eiropā nedrīkst kļūt par ikdienišķu parādību”),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2019. gada 1. oktobra rezolūciju Nr. 2300 par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu visā Eiropā,

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu “Ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošana, pamatojoties uz faktiem” (JOIN(2020)0008),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 29. janvāra paziņojumu, kurā iekļauta Komisijas 2020. gada darba programma (COM(2020)0027),

—	ņemot vērā Komisijas 2019. gada 17. jūlija paziņojumu “Tiesiskuma stiprināšana Savienībā. Rīcības plāns” (COM(2019)0343),

—	ņemot vērā Komisijas 2020.–2025. gada dzimumu līdztiesības stratēģiju,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. aprīļa paziņojumu “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” (COM(2018)0236),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 26. septembra rīcības kodeksu par cīņu pret dezinformāciju tiešsaistē,

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 1. marta Ieteikumu par pasākumiem efektīvai cīņai pret nelikumīgu saturu tiešsaistē (C(2018)1177),

—	ņemot vērā Komisijas 2018. gada 5. decembra Rīcības plānu dezinformācijas apkarošanai,

—	ņemot vērā Komisijas Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē, kas laists klajā 2016. gada maijā, un tā ceturto izvērtēšanas kārtu, kuras rezultātā tika sagatavots dokuments “Faktu lapa: Rīcības kodeksa 4. uzraudzības kārta”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva jeb AVMPD) (2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808, ar ko groza Direktīvu 2010/13/ES (3),

—	ņemot vērā Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupas 2020. gada ziņojumu “Disinformation: Assessment of the implementation of the Code of Practice” (“Dezinformācija. Rīcības kodeksa īstenošanas novērtējums”),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 25. maija secinājumus par medijpratību pastāvīgi mainīgā pasaulē,

—	ņemot vērā Padomes 2018. gada 14. novembra secinājumus par Eiropas satura stiprināšanu digitālajā ekonomikā, kur atzīts, cik svarīgs ir saturs, ko rada mediji, “kā arī citas kultūras un radošās nozares”, kas “ir būtiski Eiropas sociālās un ekonomiskās attīstības pīlāri”,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (4),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. maijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kur mākslinieciskā brīvība līdzās mediju brīvībai atzīta par neatņemamu vārda brīvības sastāvdaļu,

—	ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2020. gada 24. aprīļa atjaunināto īpašo ziņojumu “Short Assessment of Narratives and Disinformation around the COVID-19/Coronavirus Pandemic” (“Ar Covid-19/koronavīrusa pandēmiju saistīto naratīvu un dezinformācijas īss novērtējums”),

—	ņemot vērā ES Pamattiesību aģentūras (FRA) veikto darbu,

—	ņemot vērā organizācijas “Reportieri bez robežām” publicētā preses brīvības indeksa rezultātus, kā arī Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un mediju brīvības centra mediju plurālisma uzraudzības instrumenta darba rezultātus,

—	ņemot vērā 2020. gada 17. aprīļa rezolūciju par koordinētu ES rīcību Covid-19 pandēmijas un tās seku apkarošanai (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 9. janvāra rezolūciju par notiekošajām uzklausīšanām saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu attiecībā uz Poliju un Ungāriju (6),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par publisku diskrimināciju un naida runu, kas vērstas pret LGBTI personām, tostarp no LGBTI brīvām zonām (7),

—	ņemot vērā 2019. gada 18. decembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā saistībā ar nesen atklātajiem faktiem Daphne Caruana Galizia slepkavības lietā (8),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai un citiem pasākumiem ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai (9),

—	ņemot vērā 2019. gada 10. oktobra rezolūciju par ārvalstu iejaukšanos dalībvalstu un Eiropas demokrātiskajos procesos (10),

—	ņemot vērā 2019. gada 19. septembra rezolūciju par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei (11),

—	ņemot vērā 2019. gada 28. marta rezolūciju par stāvokli tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā Eiropas Savienībā (ES), jo īpaši Maltā un Slovākijā (12),

—	ņemot vērā 2019. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2017. gadā (13),

—	ņemot vērā 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par dzimumu līdztiesību plašsaziņas līdzekļu nozarē Eiropas Savienībā (14),

—	ņemot vērā 2018. gada 11. septembra rezolūciju par pasākumiem, ar kuriem Eiropas Savienībā novērst un apkarot personas aizskaršanu un seksuālu uzmākšanos darbavietā, sabiedriskās vietās un politiskajā dzīvē (15),

—	ņemot vērā 2018. gada 14. novembra rezolūciju par visaptveroša ES mehānisma nepieciešamību demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībai (16),

—	ņemot vērā 2018. gada 25. oktobra rezolūciju par “Facebook” lietotāju datu izmantošanu, ko veicis uzņēmums “Cambridge Analytica”, un ietekmi uz datu aizsardzību (17),

—	ņemot vērā 2018. gada 3. maija rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un brīvību Eiropas Savienībā (18),

—	ņemot vērā 2018. gada 19. aprīļa rezolūciju par pētniecisko žurnālistu aizsardzību Eiropā: slovāku žurnālista Ján Kuciak un Martina Kušnírová lieta (19),

—	ņemot vērā 2017. gada 12. decembra rezolūciju par 2017. gada ziņojumu par ES pilsonību: pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā (20),

—	ņemot vērā 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par cīņu pret kibernoziedzību (21),

—	ņemot vērā 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (22),

—	ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par lielo datu ietekmi uz pamattiesībām — privātums, datu aizsardzība, nediskriminācija, drošība un tiesībaizsardzība (23),

—	ņemot vērā 2017. gada 15. novembra rezolūciju par tiesiskumu Maltā (24),

—	ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (25),

—	ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (26),

—

ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2019. gada 28. februāra pētījumu “Disinformation and propaganda – impact on the functioning of the rule of law in the EU and its Member States” (“Dezinformācija un propaganda: ietekme uz tiesiskuma darbību ES un tās dalībvalstīs”),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A9-0205/2020),

tā kā mediju brīvība, plurālisms, neatkarība un žurnālistu drošība ir izšķirīgi svarīgi vārda un informācijas brīvības tiesību komponenti, bez kuriem nav iespējama ES un tās dalībvalstu demokrātiskā darbība; tā kā mediju galveno uzdevumu vidū jāmin pārredzamības un demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšana; tā kā mediji demokrātiskā sabiedrībā pilda būtisku lomu, darbodamies kā publiski uzraugi, kuri vienlaikus palīdz informēt un iespēcināt iedzīvotājus, paplašinot viņu izpratni par pašreizējo politisko un sociālo situāciju un tādējādi veicinot viņu apzinātu līdzdalību demokrātiskajā dzīvē;

tā kā krīze ir izcēlusi to, cik būtisku lomu pilda žurnālisti, sniegdami iedzīvotājiem uzticamu un pārbaudītu informāciju; tā kā tāpēc ir jādara vairāk, lai panāktu žurnālistiem drošus un piemērotus darba apstākļus; tā kā sakarā ar korupcijas un sliktas pārvaldības apkarošanu Eiropas Savienībā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pētnieciskajai žurnālistikai;

tā kā dažas dalībvalstis ierobežo mediju brīvību, izmantodamas ekonomiskus līdzekļus, piemēram, izkropļotu sabiedrisko reklāmu mediju kanālos, kura maina konkurenci, un tieši kontrolē sabiedriskos medijus, lai ietekmētu redakcionālos lēmumus un tādējādi nodrošinātu lojalitāti valdībai; tā kā publiskajām iestādēm būtu jāpieņem tiesisks un normatīvs satvars, kas veicinātu brīvu, neatkarīgu un plurālistisku mediju attīstību;

D.	tā kā visām dalībvalstīm ir jāievēro LES 2. pantā paredzētās vērtības;

tā kā mediju sagrābšana, institucionālās pārredzamības trūkums, naida runa un dezinformācija arvien vairāk tiek izmantotas politiskiem mērķiem kā instrumenti, ar ko saasināt sociālo polarizāciju; tā kā cīņa pret šīm parādībām ne tikai ir svarīga cilvēktiesību jomā, bet ir arī būtisks faktors tiesiskuma un demokrātijas aizsardzībā ES;

tā kā saskaņā ar 2020. gada Pasaules preses brīvības indeksu Covid-19 pandēmija ir izcēlusi un pastiprinājusi daudzas citas krīzes, kas apdraud tiesības uz brīvi ziņotu, neatkarīgu, daudzveidīgu un uzticamu informāciju; tā kā indekss uzrāda būtiskas atšķirības starp atsevišķām dalībvalstīm, no kurām dažas ierindojas starp pasaules līderēm, savukārt citas ir saraksta lejasgalā, līdz ar to dalībvalstis ar labākajiem rādītājiem no dalībvalstīm ar sliktākajiem rādītājiem šķir vairāk nekā 100 vietas; tā kā vairākas dalībvalstis starptautiskajos preses brīvības indeksos ir kritušās;

G.	tā kā mediju brīvība pēdējos gados ir pasliktinājusies un Covid-19 uzliesmojums pasliktināšanos ir saasinājis vēl vairāk, bet reizē arī izcēlis to, cik svarīgi ir mediji un tiesības uz piekļuvi uzticamai informācijai;

tā kā saskaņā ar Reuters Institute 2019. gada digitālo ziņu ziņojumu vidējais līmenis, kādā iedzīvotāji kopumā uzticas ziņām (pasaulē), salīdzinājumā ar 2018. gadu bija krities par 2 procentpunktiem (uz 42 %) un mazāk nekā puse aptaujāto (49 %) norādījuši, ka uzticas ziņu medijiem, ko paši izmanto; tā kā uzticēšanās ziņām, kas atrastas meklējot (33 %) un sociālajos medijos (23 %), ir stabila, bet ārkārtīgi zema;

I.	tā kā mediju īpašumtiesību pārredzamība ir absolūts priekšnosacījums mediju plurālisma un neatkarīgas žurnālistikas nodrošināšanai;

tā kā žurnālistiem un citiem mediju jomas aktoriem sava sabiedrības interešu aizsardzības nolūkos veiktā darba dēļ Eiropas Savienībā joprojām jārēķinās ar vardarbību, draudiem, vajāšanu, spiedienu, (paš-)cenzūru, publisku kaunināšanu un pat nogalināšanu; tā kā pēdējos gados aizvien izplatītāka kļuvusi žurnālistu iebiedēšana nolūka viņus apklusināt un šajā sakarā ir steidzami jārīkojas, lai aizsargātu būtisko lomu, ko neatkarīgie mediji pilda tiesiskuma principu nodrošināšanā; tā kā Daphne Caruana Galizia un Ján Kuciak slepkavības ir divi ļoti traģiski gadījumi, kuri parāda, kādā mērā ir apdraudēti pētnieciskie žurnālisti, kas atmasko korupciju un aizsargā demokrātiju un tiesiskumu;

K.	tā kā mediju brīvības apdraudējums ietver vajāšanu un uzbrukumus žurnālistiem, viņu tiesiskās aizsardzības neievērošanu, mediju sagrābšanu un politiski motivētas darbības mediju nozarē;

tā kā žurnālistes saskaras ar dzimumspecifisku vardarbību, piemēram, seksuālu uzmākšanos un aizskaršanu tiešsaistē; tā kā vairāk nekā 70 % sieviešu, kas strādā mediju jomā, ir piedzīvojušas vairāk nekā viena veida aizskaršanu, draudus vai uzbrukumus tiešsaistē; tā kā 52 % sieviešu šādus nodarījumus ir piedzīvojušas pagājušajā gadā vien; tā kā aizskaršana un vardarbīga attieksme tiešsaistē bieži vien ir ļoti seksualizēta un balstās nevis uz cietušo personu darba saturu, bet gan uz viņu fiziskajām īpašībām, piederību pie kādas kultūras vai privāto dzīvi; tā kā šie draudi žurnālistēm liek pievērsties pašcenzūrai un ierobežojoši ietekmē preses un vārda brīvību; tā kā pētījumi pastāvīgi rāda, ka sievietes mediju nozarēs ir minoritāte, jo īpaši radošos amatos, un ir ļoti nepietiekami pārstāvētas augstākajos lēmumu pieņemšanas līmeņos (27);

M.	tā kā vairākās dalībvalstīs pastāvīga prakse, kā iebiedēt žurnālistus, lai viņi izbeigtu korupcijas un citu sabiedrības interešu jautājumu izmeklēšanu, ir stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP);

tā kā papildus vardarbībai pret žurnālistiem, viņu iebiedēšanai un vajāšanai situāciju pasliktina tas, ka šādu noziegumu izdarītāji netiek saukti pie atbildības, savukārt nesodāmībai ir ierobežojoša ietekme; tā kā saskaņā ar EDSO informāciju nesodāmība dominē — piemēram, EDSO reģionā tiek atrisināti mazāk nekā 15 % žurnālistu slepkavību;

O.	tā kā žurnālistu tiesības ziņot un izmeklēt ir jāuzlabo un efektīvi jāaizsargā;

P.	tā kā mediju brīvības stiprināšanai ir vajadzīga uzticama un detalizēta informācija par dalībvalstīs un ES kopumā risināmo problēmu apmēru un būtību, tostarp par gadījumiem, kad ir pārkāpti neatkarīgo mediju principi un žurnālistu pamattiesības;

Q.	tā kā mākslinieciskā brīvība ir neatņemama pamattiesību uz vārda brīvību daļa un būtiska Eiropas kultūras daudzveidībai un veselīgai demokrātijai; tā kā uzbrukumi mākslinieciskajai brīvībai notiek aizvien vairāk, bet joprojām ir neredzami;

tā kā globālajai Covid-19 krīzei ir postoša sociālā un ekonomiskā ietekme uz mediju nozari; tā kā mediju elementi ir ziņojuši par ievērojamiem reklāmas ieņēmumu zaudējumiem; tā kā tūkstošiem mediju darbinieku jau ir zaudējuši vai var zaudēt darbu — vai nu uz laiku, vai pavisam; tā kā tas īpaši spēcīgi ir skāris ārštata žurnālistus un mediju darbiniekus, kuru skaits visā ES palielinās un kuri Eiropā jau veido ievērojamu daļu no visiem žurnālistiem un mediju darbiniekiem; tā kā tas rada nopietnu risku, ka informācija vēl vairāk koncentrēsies dažu personu rokās un tiks liegta brīvas un neatkarīgas informācijas izplatīšanās; tā kā darbvietu finansiālā ilgtspēja un finansiālā neatkarība ir izšķirīgi svarīga preses brīvības daļa;

S.	tā kā ieņēmumi no digitālās reklāmas bieži vien nāk par labu aktoriem no trešām valstīm, savukārt Eiropas mediju ieņēmumi strauji samazinās, līdz ar to ir apdraudēta tādu mediju uzņēmumu, piemēram, TV kanālu, laikrakstu un žurnālu, nākotne, kuri līdzekļus gūst no tradicionālās reklāmas;

T.	tā kā dažās dalībvalstīs valsts atbalsts medijiem nav sniegts pārredzami, savukārt tas nopietni apdraud to neatkarību un uzticamību;

tā kā sociālo mediju platformu uzņēmējdarbības modelis, kura pamatā ir mikroorientēta reklāma, pilda lomu diskrimināciju un vardarbību uzkurinošas naida runas izplatībā un popularizēšanā un radikalizācijas palielināšanā, kas noved pie vardarbīga ekstrēmisma, tostarp nelikumīga satura aprites ceļā; tā kā cīņa pret visu veidu neiecietību ir neatņemama cilvēktiesību aizsardzības daļa, kā noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā;

V.	tā kā Covid-19 pandēmija ir novedusi pie īpaši neaizsargātu personu stigmatizācijas, arī ar mediju starpniecību, savukārt tas ir saasinājis Eiropas sabiedrības polarizāciju un palielinājis naida runas izplatīšanos;

tā kā aizvien izplatītāka kļūst kibervardarbība (ieskaitot naida runu tiešsaistē, kibervajāšanu un aizskaršanu tiešsaistē); tā kā sievietes ar publisku lomu, piemēram, politiķes, žurnālistes un aktīvistes, kas cīnās par sieviešu tiesībām un seksuālo minoritāšu tiesībām, kļūst par vienu no kiberterorizēšanas un tiešsaistes vardarbības galvenajiem mērķiem;

tā kā AVMPD visu dalībvalstu iestādēm uzliek pienākumu nodrošināt, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji un video kopīgošanas platformas veic pasākumus, lai aizsargātu sabiedrību pret programmām, lietotāju veidotiem video un audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas kūda uz vardarbību vai naidu pret personu grupu vai kādas grupas locekli ES Pamattiesību hartas 21. pantā minēto iemeslu dēļ; tā kā AVMPD dalībvalstīm liek nodrošināt mediju regulatoru neatkarību;

tā kā nepatiesas informācijas un dezinformācijas izplatīšanās, kā arī nesamērīgi pasākumi tās apkarošanai digitālajās platformās apdraud informācijas brīvību, demokrātisko diskursu un mediju neatkarību un ir palielinājuši kvalitatīvu tradicionālo mediju nepieciešamību; tā kā datu analīze un algoritmi arvien vairāk ietekmē informāciju, kas pieejama iedzīvotājiem;

tā kā masīva grūti pārbaudāmu ziņu izplatīšanās no dažādiem avotiem, kā arī aizvien lielākā sociālo mediju un ziņapmaiņas platformu loma negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju pamattiesības; tā kā Covid-19 pandēmija ir paātrinājusi tiešsaistes dezinformācijas ietekmi, kas dažkārt smagi skar sabiedrības veselību, un ir vēl skaidrāk izcēlusi, ka ir jānodrošina brīva un neatkarīga informācija, lai aizsargātu iedzīvotāju pamattiesības; tā kā ES līmeņa koordinētas komunikācijas stratēģijas trūkums ir atvieglojis ar pandēmiju saistītas dezinformācijas izplatīšanos, sevišķi sociālajos medijos un ziņapmaiņas platformās;

AA.

tā kā dezinformācija un nepatiesa informācija par Covid-19 var izraisīt paniku un sociālus nemierus un pret to ir jāvēršas; tā kā dezinformācijas un nepatiesas informācijas apkarošanas pasākumus nevar izmantot par ieganstu, lai ieviestu nesamērīgus preses brīvības ierobežojumus, vājinātu mediju plurālismu un apdraudētu žurnālistu drošību; tā kā ziņojumi rāda, ka dalībvalstīs un kaimiņreģionos ir īstenotas koordinētas kampaņas, kas popularizē nepatiesu informāciju par veselību un dezinformāciju par ES un tās partneriem; tā kā Komisija šo parādību ir skatījusi nesenā kopīgajā paziņojumā par ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošanu; tā kā dažas valdības ārkārtas tiesību aktus ir izmantojušas ļaunprātīgi un, lai gan dažiem ierobežojumiem būs pagaidu raksturs, pastāv risks, ka citi paliks spēkā ilgi pēc veselības krīzes beigām; tā kā informācijas avotu plurālisms, pārskatatbildība un institucionālā pārredzamība ir vieni no galvenajiem aizsarglīdzekļiem pret dezinformāciju;

AB.	tā kā patiešām neatkarīgi, pienācīgi finansēti sabiedriskie mediji, kas darbojas dažādās platformās, ir svarīgi funkcionējošai ES demokrātijai,

Mediju brīvība, mediju plurālisms un žurnālistu aizsardzība Eiropā

atkārtoti pauž savas pastāvīgās dziļās bažas par mediju brīvības stāvokli Eiropas Savienībā, ņemot vērā pārkāpumus un uzbrukumus, kuri dažās dalībvalstīs joprojām tiek vērsti pret žurnālistiem un mediju darbiniekiem viņu darba dēļ, kā arī par pieaugošo šīs profesijas nomelnošanu sabiedrībā un vispārējo vājināšanos, kas īpaši smagi ietekmē vietējo, pētniecisko un pārrobežu žurnālistiku; uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Padomes 2018. gada 7. marta Ieteikumu par mediju plurālismu un mediju īpašumtiesību pārredzamību dalībvalstīm ir pozitīvs pienākums veicināt vārda brīvībai labvēlīgu bezsaistes un tiešsaistes vidi, kurā visi var izmantot savas tiesības uz vārda brīvību, un aicina dalībvalstis pilnībā atbalstīt šo ieteikumu;

ir dziļi satriekts par Daphne Caruana Galizia slepkavību Maltā un Ján Kuciak un viņa līgavas Martina Kušnírová slepkavību Slovākijā, ko motivēja viņu veiktā korupcijas un citu noziegumu izmeklēšana, un vēlreiz uzsver, cik svarīga ir neatkarīga izmeklēšana, lai sauktu pie atbildības šo noziegumu izdarītājus un pasūtītājus; aicina valsts tiesībaizsardzības iestādes šajā sakarā pilnībā sadarboties ar Eiropolu un citām attiecīgām starptautiskām organizācijām;

pauž nožēlu par to, ka žurnālisti un mediju darbinieki bieži strādā nestabilos apstākļos, kas apdraud viņu spēju strādāt pienācīgi un tādējādi ierobežo mediju brīvību; uzsver, ka adekvāti žurnālistu un mediju darbinieku darba apstākļi ir izšķirīgi svarīgi kvalitatīvas žurnālistikas veicināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ilgtspējīgus pasākumus, kuru mērķis ir finansēt un atbalstīt kvalitatīvu un neatkarīgu žurnālistiku;

atgādina par būtisko lomu, ko pētnieciskie žurnālisti pilda organizētās noziedzības apkarošanā, vākdami attiecīgu informāciju un atklādami saiknes starp informācijas elementiem, tādējādi atmaskojot noziedzīgus tīklus un nelikumīgas darbības; uzsver, ka šīs darbības viņus pakļauj lielākam personiskam riskam;

uzsver izšķirīgi svarīgo lomu, ko pētnieciskie žurnālisti pilda, likdami varai uzņemties atbildību un darbodamies kā demokrātijas un tiesiskuma sargi;

vēlreiz stingri aicina Komisiju dalībvalstu valdību mēģinājumus kaitēt mediju brīvībai un plurālismam uzskatīt par nopietnu un sistemātisku ļaunprātīgu varas izmantošanu un par rīcību, kas ir pretrunā LES 2. pantā paredzētajām ES pamatvērtībām; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas nodomu gada ziņojumā par tiesiskuma stāvokli ES iekļaut īpašu nodaļu par mediju brīvības un plurālisma monitoringu; šajā kontekstā ierosina augšupēju pieeju, kas atspoguļotu individuālus viedokļus un daudzveidību, lai nodrošinātu, ka izaicinājumi, ar kuriem saskaras žurnālisti un mediju nozare, tiek skaidri ņemti vērā; turklāt aicina šajā nodaļā iekļaut konkrētām valstīm paredzētus ieteikumus un iedarbīgus reaģēšanas pasākumus, kā arī īpašumtiesību pārredzamības novērtējumu un novērtējumu par valdības un privātā sektora iejaukšanās līmeni ES dalībvalstīs; mudina Komisiju aktīvi sadarboties ar Eiropas Padomi, daloties paraugpraksēs un nodrošinot, ka veiktie pasākumi ir komplementāri; mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un uzturēt uzticamu satvaru mediju brīvības un mediju plurālisma aizsardzībai; aicina Komisiju strādāt pie tā, lai ieviestu Savienības līmeņa mediju brīvības standartus un etalonrādītājus, kā arī stimulus dalībvalstīm tiekties uz lielāku konverģenci; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt un stiprināt instrumentus, kas jau izstrādāti ES Pamattiesību hartas 11. pantā un ECTK 10. pantā paredzēto tiesību un brīvību veicināšanai un aizsardzībai, piemēram, Plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu un Eiropas Padomes Žurnālistikas un žurnālistu drošības aizsardzības platformu, un ātri reaģēt uz iespējamiem šo tiesību un brīvību apdraudējumiem un pārkāpumiem; mudina Komisiju ņemt vērā Covid-19 apstākļos 2020. gadā veikto ārkārtas pasākumu ietekmi uz preses brīvību, institucionālo pārredzamību, pārskatatbildību, mediju plurālismu un žurnālistu drošību, cita starpā — izveidot pārskatu par uzbrukumiem žurnālistiem Eiropas Savienībā un pasākumiem, ko šajā sakarā īstenojušas dalībvalstis; atgādina par Parlamenta vairākkārtējo aicinājumu izveidot pastāvīgu, neatkarīgu un visaptverošu mehānismu, kas aptvertu demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības ES; uzskata, ka ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānismam mediju brīvība, tostarp mākslinieciskā brīvība, ir jānosaka par vienu no demokrātiskas sistēmas pamatiem; šajā kontekstā aicina Komisiju vākt informāciju un statistikas datus par mediju brīvību un plurālismu visās dalībvalstīs;

uzsver sabiedrisko mediju neaizstājamo lomu un to, ka ir būtiski nodrošināt un saglabāt to neatkarību no politiskas iejaukšanās; turklāt uzsver, ka ir jānodrošina privāto tirgus dalībnieku finansiālā neatkarība un to darbības ilgtspējai vajadzīgie nosacījumi, lai nepieļautu mediju sagrābšanu; vēlreiz aicina šajā kontekstā pieņemt vērienīgu ES mediju rīcības plānu; nosoda dažu dalībvalstu valdību mēģinājumus apklusināt kritiskus un neatkarīgus medijus un vājināt mediju brīvību un plurālismu; brīdina par mēģinājumiem netieši pakļaut šādus medijus, izmantojot finansiālu sponsorēšanu, un jo īpaši nosoda mēģinājumus kontrolēt sabiedriskos medijus; pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs sabiedriskā apraide ir kļuvusi par valdību atbalstošas propagandas kanālu, kas bieži vien no sabiedrības izslēdz opozīcijas un minoritāšu grupas, tās atspoguļo nomelnojoši un dažkārt pat kūda uz vardarbību pret tām; uzsver, ka dažās dalībvalstīs, īpaši laukos, informācija, kas ir pieejama, ir tikai sabiedriskā propaganda un valodas barjeras ierobežo piekļuvi starptautiskajām ziņām; atgādina, ka iespējas piekļūt informācijai un baudīt kvalitatīvu žurnālistiku ir ārkārtīgi svarīgas no demokrātijas viedokļa; uzsver, ka dažās dalībvalstīs nav obligātas mediju elementu satura analīzes, kas dotu salīdzināmus publiskus datus par valdību atbalstošu viedokļu un opozīcijas viedokļu līdzsvarotu pārstāvību televīzijā un radio, sevišķi vēlēšanu kampaņu laikā;

vērš uzmanību uz ieteikumiem, kas iekļauti Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2019. gada 23. janvāra rezolūcijā Nr. 2255, kur dalībvalstis aicinātas garantēt sabiedriskajiem medijiem redakcionālo neatkarību, kā arī pietiekamu un stabilu finansējumu; uzsver, ka valstu, reģionālajiem un vietējiem medijiem un jo īpaši sabiedriskajiem medijiem ir svarīgs pienākums kalpot sabiedrības interesēm un pienācīgi atspoguļot mūsu sabiedrību kultūras, valodu, sociālo un politisko daudzveidību; uzsver, ka sabiedrisko mediju loma, ko tie pilda, uzticami darbodamies sabiedrības interešu labā, dalībvalstīs tiktu nostiprināta, ja tie saņemtu pienācīgu un ilgtspējīgu finansējumu bez politiskas iejaukšanās; tāpēc aicina dalībvalstis izmantot finansēšanas modeļus, saskaņā ar kuriem sabiedriskie mediji tiek finansēti no avotiem, kas ir neatkarīgi no politisko lēmumu pieņemšanas; uzsver, ka ir izšķirīgi svarīgi sargāt iestāžu neatkarību un nodrošināt stingru un neatkarīgu mediju pārraudzību pret nepamatotu valsts un komercstruktūru iejaukšanos un mēģinājumiem ietekmēt redakcionālo politiku; aicina Komisiju nākt klajā ar tiesisko satvaru sabiedrisko mediju darbību pārraudzībai, tostarp attiecībā uz to, vai tie atbilst piesardzīgas vadības un uzdevumos balstīta finansējuma kritērijiem un vai to pakalpojumi atbilst faktos balstītas, taisnīgas un ētiskas žurnālistikas prasībām;

nosoda to, ka dažās dalībvalstīs medijos trūkst līdzsvarotu politisko debašu, un to, ka praksē pastāv politiski motivēti informācijas ierobežojumi, piemēram, tiek liegta piekļuve sabiedrības interesēm svarīgiem datiem, izmantota kavēšanās taktika, nepamatoti sašaurināts pieprasītās informācijas apmērs, aizliegta žurnālistu uzturēšanās publiskās vietās, tostarp parlamenta telpās, ierobežotas žurnālistu iespējas intervēt politiķus un valdības locekļus un netiek sniegtas intervijas valdībai draudzīgos konglomerātos neietilpstošiem medijiem, pat tādiem, kam valstī ir plaša auditorija; uzsver, ka publiskajām iestādēm ir jānodrošina savu darbību pārredzamība, tādējādi palīdzot stiprināt sabiedrības uzticēšanos, ņemot vērā, ka brīva informācijas plūsma palīdz aizsargāt dzīvību un veselību un atvieglo un veicina sociālās, ekonomiskās un politiskās diskusijas un lēmumpieņemšanu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka žurnālistiem un medijiem ir jēgpilni pieejamas parlamentārās debates, parlamenta deputāti, augsta līmeņa valdības amatpersonas, sabiedrībās interesēm svarīgi dati un publiski pasākumi un preses konferences, īpaši tās, ko organizē valdības, jo šādas pieejamības trūkums nopietni ierobežo mediju brīvības jēdzienu;

10.

vēlreiz pauž bažas par to, ka Eiropas Savienībā trūkst īpaša valsts līmeņa tiesiskā regulējuma vai rīcībpolitikas satvaru, kas aizsargātu žurnālistus un mediju darbiniekus pret vardarbību, draudiem un iebiedēšanu; aicina sabiedrībā pazīstamas personas un iestāžu pārstāvjus atturēties no žurnālistu nomelnošanas, jo tā visā sabiedrībā apdraud uzticēšanos medijiem; uzsver žurnālistu svarīgo lomu ziņošanā par protestiem un demonstrācijām un aicina viņus aizsargāt, lai viņi varētu darīt savu darbu bez bailēm; prasa, lai dalībvalstis nodrošina īpašas apmācības programmas tiesībaizsardzības iestādēm, kas atbildīgas par žurnālistu aizsardzību; aicina dalībvalstis un Komisiju gan tiesību aktos, gan praksē nodrošināt žurnālistu un citu mediju jomas aktoru, kā arī to avotu efektīvu aizsardzību un drošību, arī pārrobežu kontekstā; šajā sakarā ir stingri pārliecināts, ka dalībvalstīm būtu jāaizliedz izmantot privātdetektīvus iebiedēšanai ar mērķi iegūt informāciju par žurnālistiem viņu profesionālās darbības aspektā vai par viņu avotiem;

11.

ir dziļi nobažījies par aizvien izplatītākajiem uzbrukumiem medijiem un pauž nožēlu par žurnālistu avotu nepietiekamo aizsardzību; atgādina par dalībvalstu pienākumu ātri, neitrāli un rezultatīvi izmeklēt uzbrukumus, piemēram, draudus, slepkavības, aizskaršanu, iebiedēšanu un sliktu izturēšanos pret žurnālistiem, un mudina dalībvalstis pastiprināt centienus nepieļaut draudus un uzbrukumus žurnālistiem un mediju darbiniekiem, nodrošināt pārskatatbildību un garantēt, ka cietušajām personām un viņu ģimenēm ir pieejami atbilstoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejami ziņošanas mehānismi; aicina īstenot ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, kur uzsvērts, ka ES veiks visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu žurnālistu aizsardzību gan preventīvu pasākumu ziņā, gan mudinot veikt rezultatīvu izmeklēšanu, ja noticis pārkāpums; uzsver, ka žurnālistes ir īpaši neaizsargātas pret aizskaršanu un iebiedēšanu un tāpēc viņām būtu vajadzīgi papildu aizsardzības pasākumi; pauž dziļas bažas par to, ka uzbrukumi žurnālistēm un mediju darbiniecēm notiek aizvien vairāk; vēlreiz aicina dalībvalstis, apsverot žurnālistu drošības pasākumus, izmantot dzimumsensitīvu pieeju;

12.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Eiropas Padomes ieteikumu par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju jomas aktoru drošību un pēc iespējas drīz savos tiesību aktos transponēt Direktīvu (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuras mērķis ir noteikt minimālos kopīgos standartus, lai nodrošinātu trauksmes cēlēju augsta līmeņa aizsardzību; uzsver, ka trauksmes celšana ir būtiska pētnieciskajai žurnālistikai un preses brīvībai;

13.

nosoda SLAPP izmantošanu nolūkā apklusināt vai iebiedēt pētnieciskos žurnālistus un medijus un attiecībā uz ziņošanu par konkrētām tēmām radīt baiļu gaisotni; vēlreiz stingri aicina Komisiju nākt klajā ar vispusīgu tiesību akta priekšlikumu, kura mērķis būtu izveidot minimālos standartus, kas vērsti pret SLAPP izmantošanu Eiropas Savienībā;

14.

norāda uz Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) galīgajiem ieteikumiem, kuri izklāstīti 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, saskaņā ar kuru tiesību akti par neslavas celšanu un apmelošanu attur no iespējamas ziņošanas par korupciju; vēlreiz aicina visas dalībvalstis savās tiesību sistēmās atteikties no tiesību aktos paredzētajiem sodiem par neslavas celšanu un apmelošanu — vismaz gadījumos, kad runa ir par apsūdzībām organizētajā noziedzībā, korupcijā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā dalībvalstīs un trešās valstīs;

15.

aicina Komisiju izveidot ES palīdzības dienestu, kas darbotos kā ātras reaģēšanas mehānisms žurnālistiem, kuri pieprasa aizsardzību, un nodrošināt, ka viņu situācijai tiek pievērsta pienācīga uzmanība;

16.

uzsver, ka pārmērīga īpašumtiesību koncentrācija satura producēšanas un satura izplatīšanas nozarēs var apdraudēt iedzīvotāju piekļuvi plašam satura klāstam; uzsver, ka mediju plurālisms, kas ir atkarīgs no to īpašnieku dažādības un satura daudzveidības, kā arī no neatkarīgas žurnālistikas, ir izšķirīgi svarīgs, lai stātos pretī dezinformācijas izplatīšanai un nodrošinātu, ka ES iedzīvotāji ir labi informēti. atgādina, ka saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumenta 2020. gada datiem mediju īpašumtiesību koncentrācija joprojām ir viens no būtiskākajiem riskiem mediju plurālismam un tiek uzskatīts, ka tā rada šķēršļus informācijas daudzveidībai; aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot mediju īpašumtiesību tiesisko regulējumu, lai novērstu īpašumtiesību horizontālo koncentrāciju mediju nozarē un garantētu iedzīvotājiem pārredzamību, atklātību un vieglu piekļūstamību attiecībā uz informāciju par mediju īpašumtiesībām, finansējuma avotiem un vadību; aicina Komisiju sekot līdzi, kā dalībvalstu līmenī nolūkā palielināt mediju ainavas daudzveidību tiek izmantoti pastāvošie ES instrumenti pret īpašumtiesību koncentrāciju un nelikumīgu valsts atbalstu; nosoda visus mēģinājumus dalībvalstīs monopolizēt mediju īpašumtiesības vai politiski iejaukties mediju vadībā; mudina Komisiju un dalībvalstis ātri un apņēmīgi rīkoties, lai palielinātu mediju īpašumtiesību un mediju īpašnieku izmantoto finansiālo avotu pārredzamību; aicina Komisiju stiprināt centienus nodrošināt, ka mediji proaktīvi publisko informāciju par savu īpašumtiesību struktūru, arī par faktiskajiem īpašniekiem, un ka ir ieviesti skaidri noteikumi, ar ko novērst potenciālus interešu konfliktus, kuri izriet no mediju īpašumtiesību struktūrām, īpašu uzmanību pievēršot politiskas iejaukšanās nepieļaušanai; nosoda to, ka valdības, izmantojot publisko reklāmu, pārmērīgi iejaucas mediju plurālismā; aicina Komisiju rūpīgi sekot līdzi tam, kā tiek izmantoti ES līdzekļi, kas piešķirti brīvu un neatkarīgu mediju atbalstam, lai novirzītu resursus tiem, kuriem tie vajadzīgi; šajā sakarā uzsver, ka ES līdzekļus nedrīkst tērēt valsts kontrolētiem medijiem un medijiem, kas izplata politisko propagandu;

17.

pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs mediju regulatori ir nonākuši valdības ietekmē un darbojas neobjektīvi attiecībā pret medijiem, kas kritizē valdību;

18.

pauž bažas par mēģinājumiem Covid-19 pandēmiju izmantot, lai sodītu neatkarīgus un kritiskus medijus un ierobežotu valdības lēmumu un darbību pieejamību un to uzraudzības iespējas medijiem, ar ārkārtas pasākumiem apspiežot vai vājinot institucionālās pārredzamības mehānismus un liekot šķēršļus pienācīgām un informētām diskusijām par šīm darbībām; uzsver, ka žurnālistikai un brīvai informācijas plūsmai ir būtiska loma ES centienos ierobežot Covid-19 pandēmiju; norāda, ka žurnālistikai ir izšķirīga loma arī sabiedrības veselības ārkārtas situācijā; aicina Komisiju vispusīgi sekot līdzi šādām dalībvalstu valdību praksēm un rezultātus iekļaut gada ziņojumā par tiesiskumu;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami ieviest ES un valstu ārkārtas atveseļošanas pasākumu paketes, lai ar Covid-19 ekonomikas atveseļošanas plānu aizsargātu žurnālistu un mediju darbinieku darbvietas un iztiku, atbalstītu uzņēmumus un finansētu sabiedriskos medijus, pilnībā ievērojot ES konkurences noteikumus; uzsver, ka Covid-19 krīzes laikā daži mediji un it sevišķi vietējas mediju platformas ir lēsušas, ka reklāmas samazināšanās dēļ zaudēs vismaz 80 % (28) ieņēmumu; uzsver, ka pandēmijas apstākļos Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgi profesionāli un neatkarīgi žurnālisti, kam ir droši ekonomiskie apstākļi; šajā kontekstā vēlreiz aicina, īstenojot nākamo DFS (2021–2027) pēc Covid-19 krīzes pārstrādātajā formā, izveidot pastāvīgu Eiropas žurnālistu fondu, kas piedāvātu tiešu finansiālu atbalstu neatkarīgiem žurnālistiem un medijiem, ārštata darbiniekiem un pašnodarbinātajiem mediju darbiniekiem; uzsver, ka finansējums būtu jāpārvalda neatkarīgām organizācijām, lai nepieļautu nekādu iejaukšanos redakcionālo lēmumu pieņemšanā, un ka atbalsts būtu jāsniedz tikai tiem sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, kas ir patiešām neatkarīgi un brīvi no valdības vai citādas iejaukšanās; atgādina, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī neatkarīgiem mediju jaunuzņēmumiem, sevišķi vietējiem, dalībvalstīs, kurās pēdējos gados ir pasliktinājusies mediju brīvība, būtiski palielinājusies mediju īpašumtiesību koncentrācija un sabiedriskos medijus apdraud politiskā ietekme;

20.

šajā kontekstā vēlreiz aicina pieņemt vērienīgu ES rīcības plānu dzīvīgas un plurālistiskas mediju ainavas izveides atbalstam;

21.

aicina pieņemt vērienīgu DFS ar lielākiem budžeta piešķīrumiem mediju un neatkarīgas žurnālistikas, sevišķi pētnieciskās žurnālistikas, atbalstam; uzsver, cik svarīga ir inovācija žurnālistikā un ziņu medijos, ko varētu veicināt ar ES finansējumu; ar bažām atzīmē budžeta samazinājumus, kas Komisijas pārskatītajā budžeta priekšlikumā paredzēti programmām “Radošā Eiropa” un “Tiesiskums, tiesības un vērtības”;

22.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka ES līdzekļi piešķirti, lai izveidotu jaunus projektus, piemēram, Eiropas mēroga ātrās reaģēšanas mehānismu preses un mediju brīvības pārkāpumu gadījumiem un pārrobežu pētnieciskās žurnālistikas fondu, nolūkā stiprināt mediju brīvību un plurālismu;

23.

uzsver, ka medijiem ir pildāma svarīga loma dzimumu līdztiesības un diskriminācijas novēršanas veicināšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai mediju nozarē veicinātu dzimumu līdztiesību tā, ka vairāk sieviešu var ieņemt radošus un lēmumpieņemšanas amatus, kas medijiem dotu iespēju palīdzēt vērsties pret dzimtiskajiem stereotipiem;

Naida runa

24.

nosoda visus ES un citviet notiekošos naida noziegumus, naida runu un nepamatotas vai negodprātīgas apsūdzības (29) gan bezsaistē, gan tiešsaistē, ko motivē diskriminācija, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ; pauž bažas par naida noziegumiem un ar kūdīšanu uz diskrimināciju vai vardarbību saistītiem noziegumiem, kas notikuši Covid-19 pandēmijas laikā un noveduši pie īpaši neaizsargātu personu stigmatizācijas;

25.

pauž nožēlu par naida runas līmeņa paaugstināšanos ES valstu valdību un politisko partiju politiskajā komunikācijā; aicina dalībvalstis stingri nosodīt visu līmeņu politiķu un valsts amatpersonu veiktus naida noziegumus, naida runu un vainas novelšanu visu veidu medijos — jo tie tiešā veidā normalizē un pastiprina naidu un vardarbību sabiedrībā —, noteikt sodus par minētajām darbībām un atturēties no diskriminējošas un naidu uzkurinošas retorikas valdības komunikācijā, jo tā kaitē sabiedrībai; uzsver, ka sodiem vienmēr būtu jāatbilst starptautiskajiem vārda brīvības standartiem; turklāt aicina dalībvalstis likuma robežās garantēt un veicināt vārda brīvību, ieskaitot māksliniecisko brīvību, kas ir būtiska dzīvīgām demokrātiskajām diskusijām; atgādina, ka vārda brīvība neattiecas uz rasistisku un ksenofobisku runu;

26.

vēlreiz aicina dalībvalstis īstenot papildu pasākumus, ar ko novērst, nosodīt un apkarot naida runu un naida noziegumus, kā arī panākt šo pasākumu izpildi, lai vērstos pret naida runas un vardarbības izplatīšanos bezsaistē un tiešsaistē, vienlaikus nodrošinot, ka tiesībaizsardzības iestādes izmanto rezultatīvas naida noziegumu reģistrēšanas prakses, kuru pamatā ir principi, ko ieteikusi ES augsta līmeņa grupa rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos;

27.

uzsver, ka tiešsaistes naida runa pēdējos gados ir kļuvusi aizvien vairāk izplatīta, indivīdiem un destruktīviem aktoriem izmantojot tiešsaistes platformu pavērtās iespējas naidīgas informācijas izplatīšanai; uzsver, ka tas kaitē kopīgajām sabiedrības interesēm, jo kaitīgs saturs destabilizē cieņpilnu un godīgu publisko diskursu un apdraud sabiedrības drošību, ņemot vērā, ka naida runa tiešsaistē var uzkurināt vardarbību fiziskajā pasaulē;

28.

norāda, ka būtu jāstiprina naida runas un diskriminācijas apkarošanas tiesiskais regulējums; vēlreiz aicina šajā nolūkā atbloķēt sarunas par horizontālo diskriminācijas novēršanas direktīvu;

29.

vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko palielināt sieviešu drošību sabiedriskās vietās un internetā, vērsties pret jaunām dzimumbalstītas vardarbības formām, piemēram, kibervajāšanu un aizskaršanu tiešsaistē, un ieviest vispusīgus mehānismus, ar kuriem palīdzēt šādas vardarbības upuriem;

30.

vēlreiz aicina Komisiju un Padomi aktivizēt LESD 83. panta 1. punkta pārejas klauzulu, lai ES atzīto noziegumu katalogā iekļautu vardarbību pret sievietēm un meitenēm un citus dzimumbalstītas vardarbības (arī kibervardarbības) veidus;

31.

pieņem zināšanai Komisijas popularizēto Rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē un tā piekto izvērtēšanas kārtu, kurā secināts, ka IT uzņēmumi izņem vidēji 71 % no tiem paziņotajām nelikumīgas naida runas izpausmēm; atgādina, ka šā rīcības kodeksa izvērtēšanā un pārskatīšanā būtu jāiesaista žurnālisti un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un ka IT uzņēmumi, kas piedalās rīcības kodeksa īstenošanā, izņemšanas pieprasījumus izskata tikai saskaņā ar saviem noteikumiem un kopienas vadlīnijām; uzsver, ka privātuzņēmumiem ir liela rīcības brīvība noteikt, kas ir un kas nav likumīgi; mudina visus sociālo mediju platformu uzņēmumus iesaistīties rīcības kodeksa īstenošanā;

32.

norāda, ka dalībvalstīm, izmantojot visus piemērotos līdzekļus, ir jānodrošina, ka medijos, tostarp tiešsaistes un sociālajos medijos, kā arī reklāmā ne pret vienu personu vai personu grupu netiek vērsta kūdīšana uz vardarbību vai naidu, kas var tieši ietekmēt šādu personu līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā; vēlreiz aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālo mediju uzņēmumus sadarbībā ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām pretdarboties rasisma, ksenofobijas, naida pret LGBTI un reliģiskā naida izplatībai internetā; aicina dalībvalstis un Komisiju vākt uzticamākus datus par naida runas un naida noziegumu apmēru;

33.

pauž bažas par to, ka cietušie par naida noziegumiem neziņo, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un iestādes dalībvalstīs naida noziegumus pienācīgi neizmeklē un neizbeidz nesodāmību par tiem; aicina dalībvalstis izstrādāt un izplatīt rīkus un mehānismus, ar kuriem ziņot par naida noziegumiem un naida runu, un nodrošināt, ka visi iespējamie naida nozieguma vai naida runas gadījumi tiek rezultatīvi izmeklēti un attiecīgās personas tiek pakļautas kriminālvajāšanai un tiesas procesam;

Dezinformācija un platformu loma

34.

atzīmē, ka jaunās digitālās tehnoloģijas un sociālie mediji ir saasinājuši dezinformācijas izplatības un ārvalstu iejaukšanās problēmu un novedusi pie tā, ka tiešsaistes platformām ir ietekmīga loma ziņu un cita mediju satura publicēšanā, izplatīšanā un popularizēšanā; vēlreiz pauž bažas par dezinformācijas radīto apdraudējumu informācijas brīvībai, vārda brīvībai, demokrātiskajam diskursam, mediju neatkarībai un sabiedrības veselībai; uzsver, ka dezinformācijas apkarošanas pasākumiem būtu īpaši jāpievēršas viedokļu plurālisma veicināšanai ar atbalstu kvalitatīvai žurnālistikai, uzticamas, faktos balstītas un pārbaudītas informācijas sniegšanai un medijpratības attīstīšanai un ka šādiem pasākumiem jānodrošina informācijas brīvības un vārda brīvības garantijas;

35.

aicina tiešsaistes platformas un tiesībaizsardzības iestādes vairāk sadarboties, lai iedarbīgi vērstos pret naidu vai vardarbību uzkurinošu ziņu izplatīšanos; uzsver, cik svarīgi ir nekavējoties izņemt nelikumīgu saturu, lai apturētu tā nekontrolētu izplatīšanos; tomēr atzīmē, ka tiešsaistes platformas nevar un nedrīkst kļūt par privātiem cenzoriem un ka nelikumīgs saturs tiešsaistes platformām jāizņem, vienmēr ievērojot aizsardzības pasākumus, tostarp pārskatīšanu dalībvalsts tiesā, lai aizsargātu vārda brīvību, ieskaitot māksliniecisko brīvību, tiesības uz brīvu un neatkarīgu informāciju un iedzīvotāju pamattiesības kopumā; atgādina, ka tiešsaistes platformas ietilpst tiešsaistes publiskajā sfērā, kur noris publiskas debates; aicina Komisiju nodrošināt platformām aizsardzības pasākumus, lai tiktu ievērotas pamattiesības un vārda brīvība;

36.

atgādina, ka politiskās partijas un privātas un publiskas struktūras bieži izmanto politisko profilēšanu, dezinformāciju un manipulāciju ar informāciju, un vēlreiz pauž bažas par to, ka pirms visām lielajām valstu un ES vēlēšanām pastāvīgi tiek konstatēti iejaukšanās pierādījumi, kas liecina par ārvalstu ietekmi, un ka liela daļa no šīs iejaukšanās nāk par labu pret ES vērstiem un populistiskiem kandidātiem, kas mēģina polarizēt sabiedrību un izbeigt ideju plurālismu, vēršoties pret konkrētām minoritātēm un neaizsargātām grupām; norāda, ka cīņa pret trešo pušu iejaukšanos nākotnē būs izšķirīgs faktors Eiropas vērtību un demokrātijas sargāšanā; Covid-19 ārkārtas situācijas kontekstā uzsver, ka galēji labējo un populistu grupas un politiķi ir izmantojuši dezinformāciju un sensacionalizētus mediju ziņojumus par pandēmiju, lai vērstos pret minoritātēm un saasinātu pret imigrāciju vērsto retoriku, kas savukārt ir novedis pie rasistiskas un ksenofobiskas naida runas un diskriminācijas gadījumu skaita palielināšanās;

37.

norāda, ka visā pasaulē turpina izplatīties dažādu veidu maldinoša informācija un dezinformācija, kā arī citādas manipulācijas ar informāciju par, piemēram, Covid-19 pandēmiju, tā bieži ir vērsta pret visneaizsargātākajām kopienām un var nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrības drošību, veselību un efektīvu krīzes pārvarēšanu; uzskata, ka šo dezinformācijas kampaņu mērķis ir vājināt demokrātisko procesu un iedzīvotāju uzticēšanos dalībvalstu demokrātiskajām institūcijām; atzinīgi vērtē 2020. gada 10. jūnija kopīgo paziņojumu par ar Covid-19 saistītās dezinformācijas apkarošanu; atgādina, ka visiem dezinformācijas apkarošanas pasākumiem, tostarp tiem, kas veikti Covid-19 ārkārtas situācijas kontekstā, ir jābūt nepieciešamiem, samērīgiem, pārredzamiem, pagaidu un pakļautiem regulārai pārraudzībai, nepieļaujot nekādu virzību uz valsts monopolu vai informācijas avotu koncentrāciju, un tie nekādā gadījumā nedrīkst liegt žurnālistiem un mediju jomas aktoriem veikt savu darbu vai novest pie tā, ka internetā nepamatoti tiek izņemts saturs vai tiek bloķēta piekļuve tam; pauž nožēlu par to, ka dažas tiešsaistes platformas, pamatojoties uz nepārredzamiem noteikumiem, kas lieki ierobežo vārda brīvību, izņem vai cenzē ar Covid-19 pandēmiju saistītu saturu, tostarp žurnālistisku saturu; uzsver, ka šādu pasākumu izmantošana var novest pie tā, ka tiek liegta vai ierobežota piekļuve svarīgai sabiedrības veselības informācijai; uzsver, ka jebkādi mēģinājumi noteikt kriminālatbildību par informāciju, kas saistīta ar pandēmiju, var izraisīt neuzticēšanos institucionālai informācijai, kavēt piekļuvi uzticamai informācijai un ierobežot vārda brīvību;

38.

nosoda sazvērestības teorijas un ar publiskiem līdzekļiem finansētas kampaņas, kuru mērķis ir diskreditēt ES un maldināt sabiedrību par ES mērķiem un darbībām; aicina Komisiju atklāti nosodīt un atmaskot melus un dezinformāciju, ko par ES izplata valstu iestādes, un publicēt un izplatīt faktos balstītas atbildes, lai informētu iedzīvotājus;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu nākt klajā ar Eiropas demokrātijas rīcības plānu, kura mērķis ir apkarot dezinformāciju un pielāgoties mainīgajiem draudiem un manipulācijām, kā arī atbalstīt brīvus un neatkarīgus medijus; šajā aspektā uzsver, ka vārda brīvības — arī brīvu, neatkarīgu un finansiāli ilgtspējīgu mediju, mākslinieciskās brīvības, pamattiesību satura un demokrātisko diskusiju — aizsardzība un cīņa pret naida runu un dezinformāciju ir būtisks faktors tiesiskuma un demokrātijas aizsardzībā ES; ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar Globālā dezinformācijas indeksa (GDI) pētījumu tīmekļa vietnes, kas Eiropas Savienībā izplata dezinformāciju, ik gadu ieņēmumos no reklāmas gūst vairāk nekā 70 miljonus EUR; uzsver potenciāli negatīvo ietekmi, kāda var būt mikroorientētā reklāmā balstītiem uzņēmējdarbības modeļiem; apstiprina, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula (30) indivīdiem paredz tiesības netikt pakļautiem vispārizplatītai izsekošanai tiešsaistē pāri atsevišķu vietņu un lietotņu robežām; aicina Komisiju šajā sakarā vairāk sadarboties ar digitālajām platformām un stiprināt centienus panākt šādas prakses aizlieguma izpildi, apkarot dezinformācijas stratēģisko, automatizēto popularizēšanu tiešsaistē ar botiem un viltus profiliem un palielināt tiešsaistes reklāmas finansējuma un izplatīšanas pārredzamību; turklāt aicina visas tiešsaistes platformas nodrošināt, ka meklēšanas funkcijās izmantotie algoritmi nav pamatā balstīti uz reklāmu; prasa izveidot daudzpusīgu digitālo tiesību un pamattiesību ekspertu grupu, kas aptvertu neatkarīgos medijus un digitālo tiesību un cilvēktiesību NVO un palīdzētu Komisijai un ES iestādēm kopumā;

40.

atzinīgi vērtē to, ka ir sākts Eiropas Digitālo mediju observatorijas (EDMO) projekts, kas palielinās pieejamās zinātniskās zināšanas par tiešsaistes dezinformāciju, palīdzēs izstrādāt ES informācijas pārbaudes pakalpojumu tirgu un izveidot pārrobežu un multidisciplināru kopienu, kuru veidos faktu pārbaudītāji un akadēmiskie pētnieki, kas sadarbosies ar ieinteresētajām personām, lai identificētu, analizētu un atmaskotu potenciālu dezinformāciju, piemēram, par Covid-19;

41.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, kā arī privātajam sektoram, it sevišķi tiešsaistes platformām, un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā par vajadzību pēc vienotas rīcības cīņā pret dezinformāciju; uzsver, ka tiešsaistes platformām būtu jāuzņemas liela loma dezinformācijas atklāšanā un apkarošanā; atzīst daudzsološo un nepieciešamo, bet vēl nepietiekamo ietekmi, kas raksturīga brīvprātīgajām darbībām, ko veic daļa pakalpojumu sniedzēju un platformu, lai vērstos pret dezinformāciju, nelikumīgu saturu un ārvalstu iejaukšanos vēlēšanu procesos Eiropas Savienībā; tomēr uzsver, ka pašlaik tiešsaistes platformas vēl aizvien neuzņemas pienācīgu atbildību novērst tūlītējus apdraudējumus;

42.

uzsver, ka tiešsaistes platformu dezinformācijas apkarošanas darbību rezultativitāti iespējams novērtēt vien tad, ja tās tiek veiktas pilnīgi pārredzami un daloties relevantajos datos; tāpēc mudina Komisiju novērtēt visus iespējamos pasākumus, kā tiešsaistes platformām noteikt pienākumu iedarbīgi, pārredzami un pārskatatbildīgi vērsties pret dezinformācijas izplatīšanos un attiecīgi dalīties relevantajos datos; aicina Komisiju apsvērt sankcijas tiešsaistes platformām, kas to nedara; gaida, ka tas tiks attiecīgi atspoguļots Eiropas Demokrātijas rīcības plānā un digitālo pakalpojumu tiesību aktā;

43.

šajā sakarā uzsver, ka tiešsaistes satura izņemšana bez tiesas rīkojuma, kurā būtu noteikts tā nelikumīgais raksturs, būtiski ietekme vārda un informācijas brīvību; aicina regulāri novērtēt pakalpojumu sniedzēju un platformu brīvprātīgo dezinformācijas apkarošanas darbību ietekmi; uzstāj, ka dalībvalstīm ir pienākums ievērot, aizsargāt un garantēt pamattiesības, un prasa izvērtēt visas pieejamās iespējas aizsargāt un ievērot tiesības uz informāciju un līdzdalību; aicina Komisiju šajā sakarā ierosināt ES noteikumus par tiešsaistes platformām, kuru mērķis būtu arī vērsties pret valdības praksēm, kas nevajadzīgi ierobežo vārda brīvību; uzsver, ka automatizētu rīku izmantošana satura moderācijā var apdraudēt vārda un informācijas brīvību un ka ES digitālajai rīcībpolitikai un stratēģijai ir jānodrošina pienācīgi tiesību aizsardzības līdzekļi un garantijas, pilnībā ievērojot attiecīgos ES Pamattiesību hartas un ECTK noteikumus;

44.

uzskata, ka ES prakses kodeksu dezinformācijas jomā varētu stiprināt pastāvošo saistību pārraudzības uzlabojumi, tiešsaistes platformu pārredzama dalīšanās dezagregētā informācijā un datos un šādu saistību paplašināšana; uzskata, ka solis uz priekšu varētu būt kopregulējuma pieeja, kas pastāvīgi atspoguļotu aktuālās tendences digitālajā sfērā;

45.

mudina sociālo mediju uzņēmumus un tiešsaistes platformas izskatīt iespējas darīt pieejamus rīkus, kas lietotājiem ļautu ziņot par potenciālu dezinformāciju un to marķēt, lai atvieglotu raitu reaģēšanu un neatkarīgas un objektīvas trešo personu faktu pārbaudes organizācijas varētu to izskatīt, bet tas darāms, nepieļaujot šādu rīku nepareizu lietošanu; uzsver, ka tiešsaistes platformām būtu jāsadarbojas ar dalībvalstīm un ES iestādēm, lai atvieglotu dezinformācijas un ārvalstu iejaukšanās izvērtēšanu un vainīgo identificēšanu;

Medijpratība

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai stiprinātu tādu izglītības politiku, kas veicina medijpratību un informācijpratību, attīsta spējas domāt kritiski un palīdz iedzīvotājiem atpazīt dezinformāciju; šajā sakarā uzsver, ka centrālo un vietējo mediju redakcionālās neatkarības saglabāšana un medijpratības projektu izveide ir būtiski elementi, kas vajadzīgi, lai attīstītu noturību, palielinātu izpratni un stiprinātu izglītību attiecībā uz iedarbīgu propagandas, dezinformācijas un manipulāciju apkarošanu; uzskata, ka pastāvīgas medijpratības mācību programmas un centieni visās vecuma grupās ir ļoti svarīgi, kad jāpalielina sabiedrības noturība pret šādu apdraudējumu digitālajā telpā; šajā sakarā aicina Komisiju cieši sadarboties ar dalībvalstīm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai izstrādātu mācību programmas par informāciju, medijiem un datpratību; uzsver, ka medijpratība ir iedzīvotājiem aizvien svarīgāka un izšķirīgāka prasme; norāda, ka nolūkā uzrunāt plašāku auditoriju un pēc iespējas vairāk vecuma grupu ir svarīgi paplašināt medijpratības iniciatīvas, izmantojot sociālo mediju platformas, ieskaitot arī rezultatīvas medijpratības stratēģijas, kuru centrā ir veci cilvēki un visneaizsargātākās grupas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt arī programmas un rīcībpolitikas, kuru mērķis ir sekmēt medijpratību un ziņpratību žurnālistu un mediju jomas aktoru vidū, kā arī attīstīt kritisku un vērīgu skatījumu uz IKT lietojumu, piemēram, izpratnes palielināšanas kampaņas par tiesībām un iespējamajiem riskiem digitālajā sfērā; uzsver, ka ir jāizstrādā vispusīga ES medijpratības stratēģija, un aicina Komisiju pastiprināt centienus šajā jomā; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas pilda svarīgu lomu, veicinādamas medijpratību un palīdzēdamas novērst naida runas izplatīšanos; atgādina, ka programmas, kuru stratēģijas naida noziegumu un naida runas apkarošanai atzītas par rezultatīvām, ir vērstas uz sadarbību, komunikāciju, konfliktu risināšanu, problēmu risināšanu, mediāciju un aizspriedumu apzināšanos;

47.

mudina Komisiju pastiprināt centienus palielināt ES finansējumu medijpratības programmām un aktīvi popularizēt uzticamu, faktos balstītu un pārbaudītu informāciju, uzlabojot mediju izplatīšanas kanālus un līdz ar to — piekļuvi šādai informācijai; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot pārskatītās AVMPD noteikumus, kas tām prasa veicināt un attīstīt medijpratību;

48.

mudina Komisiju atbalstīt papildu izglītības programmas visās dalībvalstīs ne tikai medijpratības jomā, bet arī plašāka tvēruma pilsoniskajā izglītībā, piemēram, demokrātisko vērtību un cilvēktiesību aspektā, lai vēl vairāk uzlabotu spējas atpazīt dezinformāciju un propagandu;

49.

uzsver, ka vietējās un kopienas mediju organizācijas ir svarīgas struktūras, kuras popularizē, sagatavo un izplata informāciju un faktus, kas ir saistīti ar vietējiem un minoritāšu mākslas un kultūras pasākumiem; uzskata, ka tās ir svarīgs instruments, ar ko Eiropā saglabāt mediju plurālismu un uzturēt multikulturālu vidi; uzskata, ka arī kopienu mediji kā ieinteresētās personas būtu jāiesaista ES programmās, kuru mērķis ir veicināt žurnālistiku un medijpratību, un aicina dalībvalstis sniegt tiem pienācīgu atbalstu, nodrošinot, ka tie pilda savu lomu izglītības un kultūras jomā;

50.

aicina ES iestādes liela mēroga ārkārtas situāciju, piemēram, pandēmijas, gadījumā nodrošināt pastiprinātu un proaktīvu komunikāciju visās oficiālajās valodās, lai nodrošinātu, ka ES iedzīvotājiem ir pieejama precīza, lietotājdraudzīga un pārbaudīta informācija;

o o

51.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.

(2) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.

(3) OV L 303, 28.11.2018., 69. lpp.

(4) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.

(5) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0054.

(6) Pieņemtie teksti, P9_TA(2020)0014.

(7) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0101.

(8) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0103.

(9) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0080.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0031.

(11) Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0021.

(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0328.

(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2019)0032.

(14) OV C 390, 18.11.2019., 19. lpp.

(15) OV C 433, 23.12.2019., 31. lpp.

(16) OV C 238, 6.7.2018., 57. lpp.

(17) OV C 324, 27.9.2019., 392. lpp.

(18) OV C 41, 6.2.2020., 64. lpp.

(19) OV C 390, 18.11.2019., 111. lpp.

(20) OV C 369, 11.10.2018., 11. lpp.

(21) OV C 346, 27.9.2018., 29. lpp.

(22) OV C 331, 18.9.2018., 135. lpp.

(23) OV C 263, 25.7.2018., 82. lpp.

(24) OV C 356, 4.10.2018., 5. lpp.

(25) OV C 215, 19.6.2018., 162. lpp.

(26) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.

(27) Starptautiskais Sieviešu mediju fonds, “Global Report on the Status of Women in the News Media” (“Globālais ziņojums par sieviešu stāvokli ziņu medijos”), 2011.

(28) Sk. The Economist, “The newspaper industry is taking a battering” (“Trieciens laikrakstu nozarei”), 2020. gada 18. aprīlis, kā arī News Media Europe, “COVID-19 and the news media: journalism always comes at a cost” (“Covid-19 uz ziņu mediji: žurnālistika nekad nav par velti”), 2020. gada 24. marts.

(29) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 23. aprīļa spriedums, pieteikums Nr. 11798/85, 46. punkts.

(30) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).