Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Adekvātas minimālās algas Eiropas Savienībā”

(2021/C 175/08)

Ziņotājs:

Peter KAISER (AT/PSE), Karintijas federālās zemes valdības vadītājs

Atsauces dokuments:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā

COM(2020) 682 final

I. IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

21. apsvērums

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Minimālo algu uzskata par adekvātu, ja tā ir taisnīga attiecībā pret algu sadalījumu valstī un nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Likumā noteiktās minimālās algas adekvātumu nosaka, ņemot vērā valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī reģionu un nozaru attīstību. Tās adekvātums būtu jānovērtē vismaz attiecībā pret tās pirktspēju, ražīguma attīstību un saistību ar bruto algas līmeni, sadalījumu un pieaugumu. Minimālās algas adekvātumu attiecībā pret bruto algas līmeni var palīdzēt novērtēt rādītāji , kurus parasti izmanto starptautiskā līmenī, piemēram, 60 % no medianālās bruto algas un 50 % no vidējās bruto algas.

Minimālo algu uzskata par adekvātu, ja tā ir taisnīga attiecībā pret algu sadalījumu valstī un nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Likumā noteiktās minimālās algas adekvātumu nosaka, ņemot vērā valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī reģionu un nozaru attīstību. Tās adekvātums būtu jānovērtē vismaz attiecībā pret tās pirktspēju, ražīguma attīstību un saistību ar bruto algas līmeni, sadalījumu un pieaugumu. Minimālās algas adekvātumu attiecībā pret bruto algas līmeni palīdz novērtēt starptautiskā līmenī atzīti rādītāji , ko veido 60 % no medianālās bruto algas un 50 % no vidējās bruto algas.

Pamatojums

Apspriešanās procesā tika secināts, ka minētos rādītājus var izmantot kā kopējas atsauces vērtības.

2. grozījums

3. panta 3. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

“darba koplīguma slēgšanas sarunas” ir visas sarunas, kas norit starp darba devēju, darba devēju grupu vai vienu vai vairākām darba devēju organizācijām, no vienas puses, un vienu vai vairākām darba ņēmēju organizācijām , no otras puses, par darba nosacījumu un nodarbinātības noteikumu noteikšanu; un/vai reglamentē attiecības starp darba devējiem vai to organizācijām un darba ņēmēju organizāciju vai darba ņēmēju organizācijām ;

“darba koplīguma slēgšanas sarunas” ir visas sarunas, kas norit starp darba devēju, darba devēju grupu vai vienu vai vairākām darba devēju organizācijām, no vienas puses, un vienu vai vairākām arodbiedrībām , no otras puses, par darba nosacījumu un nodarbinātības noteikumu noteikšanu; un/vai reglamentē attiecības starp darba devējiem vai to organizācijām un arodbiedrībām ;

Pamatojums

Saskaņā ar ES sociālās jomas tiesību aktiem un ar ES saistībām, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, darba koplīguma slēgšanas sarunās sociālā dialoga partneri ir arodbiedrības. Uzņēmuma padomēm, piemēram, nav pietiekamas institucionālās leģitimitātes.

3. grozījums

4. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis, kurās darba koplīguma slēgšanas sarunu aptvērums ir mazāks par 70 % no 2. panta izpratnē definētajiem darba ņēmējiem, vai nu ar likumu pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem, vai vienojoties ar tiem, papildus paredz darba koplīguma slēgšanas sarunu sekmējošu nosacījumu satvaru un izstrādā rīcības plānu darba koplīguma slēgšanas sarunu veicināšanai. Rīcības plānu publisko un dara zināmu Eiropas Komisijai.

Dalībvalstis, kurās darba koplīguma slēgšanas sarunu aptvērums ir mazāks par 70 % no 2. panta izpratnē definētajiem darba ņēmējiem, vai nu ar likumu pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem, vai vienojoties ar tiem, papildus paredz darba koplīguma slēgšanas sarunu sekmējošu nosacījumu satvaru un izstrādā rīcības plānu darba koplīguma slēgšanas sarunu veicināšanai un sociālo partneru spēju veidošanai un stiprināšanai . Rīcības plānu publisko un dara zināmu Eiropas Komisijai.

Pamatojums

Lai nodrošinātu saskanību ar 4. panta 1. punktu.

4. grozījums

5. panta 1. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis, kurās ir likumā noteiktā minimālā alga, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka likumā noteiktās minimālās algas noteikšanas un atjaunināšanas pamatā ir kritēriji, kas noteikti, lai veicinātu atbilstību mērķim – panākt pienācīgus darba un dzīves apstākļus, sociālo kohēziju un augšupēju konverģenci. Dalībvalstis šos kritērijus nosaka saskaņā ar savu praksi vai nu attiecīgajos valsts tiesību aktos, kompetento iestāžu lēmumos vai trīspusējos nolīgumos. Noteiktie kritēriji ir stabili un skaidri.

Dalībvalstis, kurās ir likumā noteiktā minimālā alga, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka likumā noteiktās minimālās algas noteikšanas un atjaunināšanas pamatā ir kritēriji, kas noteikti, lai veicinātu atbilstību mērķim — panākt pienācīgus darba un dzīves apstākļus, sociālo un teritoriālo kohēziju un augšupēju konverģenci. Dalībvalstu līmenī šos kritērijus nosaka saskaņā ar dalībvalstu praksi vai nu attiecīgajos tiesību aktos, kompetento iestāžu lēmumos vai trīspusējos nolīgumos. Noteiktie kritēriji ir skaidri un ir noteikti attiecīgam laikposmam .

Pamatojums

Uzsvērta teritoriālā dimensija.

5. grozījums

5. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Valsts kritēriji , kas minēti 1. punktā, ietver vismaz šādus elementus :

Valsts kritērijos , kas minēti 1. punktā, būtu jāietver vismaz šādi elementi :

a)	likumā noteiktās minimālās algas pirktspēja, ņemot vērā dzīves dārdzību , nodokļus un sociālās iemaksas ;

a)	likumā noteiktās minimālās algas pirktspēja, ņemot vērā dzīves dārdzību un atsaucoties uz saskaņoto patēriņa cenu indeksu (“SPCI”) saskaņā ar Regulu (ES) 2016/792 ;

b)	vispārējais bruto algu līmenis un tā sadalījums;

b)	vispārējais bruto algu līmenis un tā sadalījums pa nozarēm un NUTS 2. līmeņa reģioniem ;

c)	bruto algu pieauguma temps;

c)	bruto algu pieauguma temps.

d)	darba ražīguma attīstība .

Pamatojums

Nodokļi un sociālās iemaksas, kā arī darba ražīgums parasti ir parametri, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, un tie nav piemēroti minimālās algas piemērotības novērtēšanai.

6. grozījums

5. panta 3. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis izmanto indikatīvas atsauces vērtības, kas palīdz novērtēt likumā noteikto minimālo algu adekvātumu saistībā ar vispārējo bruto algu līmeni, piemēram, parasti starptautiskā līmenī izmantotās atsauces vērtības .

Dalībvalstis saglabā pilnvaras noteikt likumā noteiktās minimālās algas likmi. Dalībvalstis jebkurā gadījumā nodrošina, ka likumā noteiktā minimālā alga ir adekvāta un ka tiek ievadīts katru gadu pārbaudīts konverģences process, lai iespējami drīzāk sasniegtu pienācības slieksni, kas ir vismaz 60 % no valsts medianālās bruto algas par pilnu slodzi un 50 % no valsts vidējās bruto algas par pilnu slodzi .

Pamatojums

Saskaņots ar 1. grozījumu attiecībā uz 21. apsvērumu.

7. grozījums

6. panta 1. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts	RK grozījums
Dalībvalstis var atļaut dažādas likumā noteiktās minimālās algas likmes konkrētām darba ņēmēju grupām. Dalībvalstis līdz minimumam samazina šādu diferencēšanu un nodrošina, ka jebkāda diferencēšana ir nediskriminējoša, samērīga, attiecīgā gadījumā ierobežota laikā un objektīvi un saprātīgi pamatota ar likumīgu mērķi .	Dalībvalstis nodrošina, ka neviena darba ņēmēju kategorija netiek izslēgta no likumā noteiktās minimālās algas aizsardzības .

Pamatojums

Nevajadzētu stimulēt iespēju konkrētām darba ņēmēju grupām noteikt tādu likmi, kas ir zemāka par tiesību aktos noteiktās minimālās algas likmi.

8. grozījums

6. panta 2. punkts

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Dalībvalstis tiesību aktos var atļaut atskaitījumus, kas samazina darba ņēmējiem izmaksāto atalgojumu līdz līmenim, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu. Dalībvalstis nodrošina, ka atskaitījumi no likumā noteiktās minimālās algas ir vajadzīgi, objektīvi pamatoti un samērīgi.

Dalībvalstis tiesību aktos var atļaut atskaitījumus, ar ko nodrošina sociālos pabalstus vai pabalstus natūrā, kas samazina darba ņēmējiem izmaksāto atalgojumu līdz līmenim, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu. Dalībvalstis nodrošina, ka atskaitījumi no likumā noteiktās minimālās algas ir vajadzīgi, objektīvi pamatoti un samērīgi. Dalībvalstis nodrošina, ka dzeramnaudas, virsstundu apmaksu un citus papildu maksājumus izslēdz no likumā noteiktās minimālās algas aprēķina un izmaksā papildus tai.

Pamatojums

Pašsaprotams.

9. grozījums

9. pants

Eiropas Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Publiskais iepirkums

Saskaņā ar Direktīvu 2014/24/ES, Direktīvu 2014/25/ES un Direktīvu 2014/23/ES dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka publiskā iepirkuma vai koncesijas līgumu izpildē ekonomikas dalībnieki ievēro atalgojumu un citus darba nosacījumus , kas attiecīgajā nozarē un ģeogrāfiskajā apgabalā noteikti koplīgumos, un likumā noteikto minimālo algu, ja tāda ir , kā arī tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām . Dalībvalstis turklāt nodrošina, ka ekonomikas dalībniekiem kā publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas nosacījums ir jāievēro algas un citi darba nosacījumi, kas noteikti tiesību aktos un/vai koplīgumos, un jārespektē tiesības uz darba koplīgumu slēgšanas sarunām, kā arī jāatzīst arodbiedrības un jārisina sarunas ar tām.

Pamatojums

Pašsaprotams.

II. IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

atzinīgi vērtē to, ka Komisija jautājumā par minimālo algu ir ieviesusi jaunu paradigmu, saskaņā ar kuru pienācīga minimālā alga ir pamattiesības un sociālas, taisnīgas un ilgtspējīgas tirgus ekonomikas priekšnosacījums, kas ir Eiropas iekšējā tirgus pamats. Algu dempinga un algu nevienlīdzības izmaksas ekonomikā, sociālajā jomā un sabiedrībā Eiropas Savienībā ievērojami pārsniedz uzņēmumu iespējamo īstermiņa peļņu;

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikums dod iespēju radīt Eiropas pamatnosacījumus darba koplīguma slēgšanas sarunu tvēruma pastiprināšanai un taisnīgām un adekvātām minimālajām algām, lai it īpaši apkarotu nodarbinātu personu nabadzību. RK uzsver Komisijas priekšlikuma mērķi — izveidot satvaru, kas uzlabo minimālās algas adekvātumu un pastiprina darba ņēmēju minimālās algas aizsardzību, vienlaikus ņemot vērā valstu sistēmu īpatnības, darba koplīguma slēgšanas sarunu autonomiju un sociālo partneru līgumslēgšanas brīvību. Atbilstīgi iepriekšējām RK prasībām Komisijas priekšlikums nav universāls risinājums, un tā pamatā ir RK priekšnosacījums, ka “labi funkcionējošas darba koplīguma slēgšanas sarunas un visaptveroši koplīgumi ir galvenā metode, kā panākt taisnīgu darba algu un noteikt citus darba apstākļus, jo darba ņēmēji un darba devēji vislabāk pārzina savu nozari un reģionu” (1);

norāda, ka līdz noteiktajam termiņam – 2021. gada 21. janvārim – trīs valstu parlamenti no divdesmit, kuri izskatīja Komisijas priekšlikumu, bija iesnieguši pamatotus atzinumus saskaņā ar subsidiaritātes uzraudzības mehānismu;

uzskata, ka Komisijas priekšlikums palīdz sasniegt Eiropas mērķus attiecībā uz sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu un konkurences izkropļojumu novēršanu (LES 3. pants) un nodrošina kontinuitāti ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru (6. princips) (2), Pamattiesību hartu (31. pants), Eiropas Sociālo hartu (4. pants) un SDO 131. konvenciju. Īpaši svarīgi tas ir tādās teritorijās, kur ES minimālās algas atšķirības rada nelīdzsvarotas migrācijas plūsmas ES iekšienē, jo tās var destabilizēt vietējo sabiedrību, kā arī negatīvi ietekmēt izcelsmes reģiona demogrāfisko ainu;

uzsver, ka minimālo algu “augšupēja konverģence” ir svarīga arī ņemot vērā secinājumu, ka Eiropas Savienībā zemās algas joprojām ir nodarbinātības īpatnība. Aplēses liecina, ka aptuveni katrs sestais darba ņēmējs ir zema atalgojuma saņēmējs. Pēdējos gados daudzās dalībvalstīs zemās algas nav panākušas pārējās algas, tādējādi palielinot algu nevienlīdzību. Nodarbināto personu nabadzības risks ir palielinājies no 8,3 % 2010. gadā līdz 9,3 % 2018. gadā. Turklāt Covid-19 pandēmijas izplatīšanās ir negatīvi ietekmējusi atalgojumu darba ņēmējiem, jo īpaši tiem, kuru ienākumi ir viszemākie, piemēram, uzkopšanā, mazumtirdzniecībā, veselības aprūpē, ilgtermiņa aprūpē un aprūpes iestādēs. Šīs jomas daļēji vai pilnīgi ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Eurofound tiešsaistes aptaujā par 2020. gadu gandrīz 40 % respondentu Eiropas Savienībā savu finansiālo stāvokli novērtēja sliktāku nekā pirms pandēmijas, un gandrīz puse norādīja, ka viņu mājsaimniecības nespēj nodrošināt pašu nepieciešamāko (47 % 2020. gada aprīlī); Turklāt sievietes, kuru ir 48 % no visiem Eiropas Savienības darba ņēmējiem, veido 59 % no minimālās algas pelnītājiem. Līdz ar to vēl lielākas kļūst vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības un palielinās strādājošu sieviešu nabadzība (3). Tādējādi augšupēja konverģence palīdzētu samazināt gan nodarbinātu personu nabadzību, gan vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības;

uzskata, ka Komisijas ierosinātais juridiskais pamats, proti, LESD 153. pants saskaņā ar subsidiaritātes principu un piemērojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (2008. gada spriedums lietā C-268/06 Impact) nepieļauj tiešu iejaukšanos atalgojuma noteikšanā Eiropas Savienībā. Komisijas priekšlikums var būt tikai process, kurā ir izvirzīti mērķi, pilnībā atzīstot spēkā esošos valstu tiesību aktus attiecībā uz minimālo algu un sociālo partneru lomu;

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka, lai risinātu nodarbinātu personu nabadzības problēmu, ir vajadzīga daudzpusīga pieeja. Komisijas veiktā analīze liecina, ka nodarbinātu personu nabadzības novēršana ir komplekss uzdevums, kurā izšķiroša nozīme ir arī citiem faktoriem, piemēram, nodokļu sistēmai, izglītības pasākumiem, sociālā nodrošinājuma līmenim un nodarbinātības politikai, kā arī pozitīvo tiesību uzraudzībai. Šīs jomas ietilpst galvenokārt dalībvalstu kompetencē, tāpēc Eiropas procesa sekmīga īstenošana attiecībā uz adekvātu minimālo algu lielā mērā būs atkarīga no pašu dalībvalstu gatavības pielāgoties šiem parametriem;

norāda, ka saskaņā ar LESD 154. pantu Komisija pirms priekšlikuma projekta iesniegšanas veica divpakāpju apspriešanos ar sociālajiem partneriem par iespējamiem ES pasākumiem minimālo algu jomā. Pirmajā posmā no 2020. gada 14. janvāra līdz 25. februārim Komisija apspriedās ar sociālajiem partneriem par minimālās algas iniciatīvas vajadzīgumu un tās iespējamo virzību. Otrajā posmā no 2020. gada 3. jūnija līdz 4. septembrim Komisija apspriedās ar sociālajiem partneriem par paredzētā priekšlikuma saturu un juridiskā instrumenta izvēli. Direktīvas priekšlikumā ir ņemti vērā pušu viedokļi, it īpaši jautājumā par sociālo partneru autonomiju sarunās par darba koplīguma slēgšanu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Komisija turpmāk atbalstītu sociālo partneru spēju veidošanu un autonomiju Eiropas un valstu līmenī, jo tiesību akti negarantē sociālo partneru spēcīgu darbību. Sabiedrības viedokļi tika apkopoti arī no atbildēm Eirobarometra 92. standartaptaujā (2019. gada rudenī), kurā bija jautājumi par Eiropas Savienības prioritātēm (tostarp minimālo algu);

uzskata, ka pienācīgs atalgojums neaprobežojas tikai ar galējas nabadzības izskaušanu. Tā mērķis ir nodrošināt cilvēkiem pamata dzīves līmeni un iespēju piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Tam ir jābūt pielāgotam konkrētiem apstākļiem, un tas nedrīkst aprobežoties ar algām, kas atbilst nabadzības slieksnim, bet jānodrošina cilvēkiem iespēja apmierināt savas pamatvajadzības;

10.

norāda, ka, pamatojoties uz LESD 153. panta 1. punkta b) apakšpunktu un pilnībā ievērojot LESD 153. panta 5. punktu, jau ir pieņemtas vairākas direktīvas, kurās ir noteikumi par atalgojumu (4);

11.

uzskata, ka gadījumos, kad minimālās algas tiek noteiktas pa nozarēm, ir jāievēro princips, kas paredz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu;

12.

stingri atbalsta to, ka direktīvas projekts neparedz minimālu sociālo saskaņošanu. Komisijas priekšlikums ir jāsaprot tā, ka tajā ir paredzēts dalībvalstīs nepazemināt esošo aizsardzības līmeni, ja tas ir augstāks nekā garantēts ierosinātajā direktīvā (16. pants);

13.

pieņem zināšanai, ka Komisija direktīvas priekšlikumā uz tām dalībvalstīm, kurās algas tiek noteiktas koplīgumos, neattiecina direktīvas II nodaļu;

14.

uzskata, ka Komisijas dokumenta Eiropas pievienotā vērtība ir tā, ka tajā ir izveidots pamats, lai dialogā ar dalībvalstīm sāktu risināt jautājumu par minimālās algas augšupēju konverģenci;

15.

uzsver adekvātas minimālās algas jautājuma spēcīgo reģionālo dimensiju, lai gan Komisijas priekšlikumā tā nav pietiekami atspoguļota. Reģionālo dimensiju veido reģionālie darba koplīgumi, minimālās algas un sociālās un teritoriālās kohēzijas intensīvā mijiedarbība, kā arī tas, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, būdamas arī darba devēji, galu galā atbild par atalgojuma noteikšanu atbilstīgi vietējiem un reģionālajiem apstākļiem;

16.

vērš uzmanību uz RK pasūtīto pētījumu “Taisnīga minimālā alga. Vietējā un reģionālā perspektīva” (5). Komiteja īpaši norāda uz secinājumu, ka ir vairāki iemesli, kāpēc vispārēja reģionālas minimālās algas ieviešana nav atbalstāma, piemēram, institucionālo sistēmu, pilnvaru un tradīciju dēļ minimālā alga tiek noteikta galvenokārt valsts līmenī; tomēr vienlaikus ir vairākas iespējas, kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām piedalīties minimālās algas ieviešanas panākšanā, veicināšanā un uzraudzībā;

17.

brīdina, ka tādu cilvēku skaits, kuri ir atkarīgi no minimālās algas, pilsētās un lauku apvidos ļoti atšķiras, un uzsver: lai varētu apmierināt prasību par konverģenci virzībā uz pienācīgāku minimālo algu, ir jāmeklē novatoriska pieeja, kā palīdzēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām iegūt nepieciešamo finansējumu savā budžetā, ko smagi izpostījusi Covid-19 pandēmija;

18.

uzskata, ka 4. panta 2. punktā aprakstīto rīcības plānu darba koplīguma slēgšanas sarunu veicināšanai, kas jāizstrādā dalībvalstīm, varēja precizēt, nosakot šāda plāna iespējamos elementus;

19.

principā izvirza jautājumu, vai ES līmenī ir jāpārskata darba ņēmēja jēdziens, kas ir direktīvas pamatā. Tomēr atsaucē uz Tiesas 1986. gada judikatūru (Lawrie Blum lieta) nav ņemta vērā jaunu nodarbinātības veidu, jo īpaši nestabilu nodarbinātības veidu, rašanās platformu ekonomikā;

20.

saistībā ar publisko iepirkumu atgādina Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 17. novembra spriedumu lietā C-115/14, kurā noteikts, ka ES tiesības neliedz izslēgt no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pretendentu, kurš atsakās uzņemties saistības maksāt attiecīgajiem darbiniekiem ar likumu noteikto minimālo atalgojumu (6);

21.

uzsver, ka direktīvas projektā nav skaidri minēts tas, ka direktīvas īstenošanas uzraudzību varētu savienot ar Eiropas pusgada procesu, piemēram, pielāgojot sociālo rezultātu pārskatu; pauž kritisku nostāju attiecībā uz šādu iespēju, kamēr pusgada procesam kopumā nav veikta reforma, lai uzlabotu pārredzamību, demokrātisko struktūru (Eiropas Parlamenta lielāka ietekme) un pašvaldību un sociālo partneru iesaistīšanu partnerībā;

22.

uzskata, ka konverģences process, lai panāktu taisnīgāku minimālo algu, būtu jāpapildina ar Komisijas priekšlikumu par atalgojuma pārredzamības pasākumiem, kas cita starpā būs arī nozīmīgs no dzimuma atkarīgu atalgojuma atšķirību novēršanas līdzeklis un palīdzēs novērst diskriminējošu praksi, kuras pamatā ir rase, ticība, vecums, invaliditāte vai seksuālā orientācija (7).

Briselē, 2021. gada 19. martā

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS

(1) Sk. RK atzinuma “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” 31. punktu (ziņotāja Anne Karjalainen) (OV C 440, 18.12.2020., 42. lpp.).

(2) 6. Darba alga: darbiniekiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus. Paredz adekvātu minimālo algu, kas nodrošina darbinieka un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā valstī valdošos ekonomiskos un sociālos apstākļus, vienlaikus gādājot par piekļuvi darba tirgum un par stimuliem meklēt darbu. Novērš nodarbinātu personu nabadzību.

Visas algas nosaka pārredzamā un paredzamā veidā, saskaņā ar valsts praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju.

(3) Eurofound (2017), “Nodarbinātu personu nabadzība Eiropas Savienībā”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(4) Sk. cita starpā 1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/54 EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.); 2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/94 EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 28.10.2008., 36. lpp.) un 3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES (OV L 188, 12.7.2019., 79. lpp.).

(5) https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/6f084eaa-879e-11eb-ac4c-01aa75ed71a1/language-en

(6) Dalībvalstu reģionālie tiesību akti, kuros noteikts, ka pretendentiem un to apakšuzņēmējiem jāuzņemas saistības maksāt minimālo atalgojumu darbiniekiem, kuri sniedz publiskā iepirkuma līgumā paredzētos pakalpojumus, ir atzīti par atbilstošiem ES tiesībām.

(7) Sk. RK atzinuma “Spēcīga sociālā Eiropa taisnīgai pārejai” 32. punktu (ziņotāja Anne Karjalainen) (OV C 440, 18.12.2020., 42. lpp.).