Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu:

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK un ierosināto Regulu (ES) XXX/XXX [Patvēruma un migrācijas fonds]”

(COM(2020) 610 final – 2020/0279 (COD))

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko risina krīzes un nepārvaramas varas situācijas migrācijas un patvēruma jomā”

(COM(2020) 613 final – 2020/0277 (COD))

(2021/C 155/09)

Ziņotājs:

Dimitris DIMITRIADIS

Atzinuma pieprasījums	Eiropas Parlaments, 11.11.2020. Eiropas Komisija, 27.11.2020.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	8.2.2021.
Pieņemts plenārsesijā	25.2.2021.
Plenārsesija Nr.	558
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	235/5/25

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Lai nodrošinātu līdzsvaru patvēruma pieteikumu izskatīšanā un panāktu, ka starptautisko aizsardzību saņem tie, kuriem tā nepieciešama, savukārt tie, kuriem aizsardzība nav vajadzīga, tiktu efektīvi atgriezti atpakaļ, atbildība jāuzņemas ne tikai atsevišķām dalībvalstīm, bet visai ES kopumā.

1.2.

EESK atzīst, ka migrācija ir cilvēciska, strukturāla parādība, ka patvērums un starptautiskā aizsardzība ir vajātu cilvēku pamattiesības un starptautiskajās tiesībās noteikts juridisks pienākums valstīm, kas ir Ženēvas Konvencijas puses. EESK vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar šajā atzinumā izskatītajiem regulu priekšlikumiem ir jāaizsargā pamattiesības un personas dati.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē patvēruma meklētāju labāku informēšanu par šajās regulās paredzēto pieteikšanās procesu, kā arī par tajās noteiktajām viņu tiesībām un pienākumiem, kas ļaus viņiem labāk aizstāvēt šīs tiesības. Tiesības uz pārsūdzību ir nostiprinātas, nosakot pārsūdzības apjomu un izvirzot mērķi tiesām pieņemt lēmumus saskaņotā termiņā. Tāpat arī noteikumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir pielāgoti tā, lai ievērojami paātrinātu un saskaņotu pārsūdzības procesu.

1.4.

EESK ir gandarīta arī par to, ka tiek nostiprinātas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī nepavadītu nepilngadīgo tiesības, paplašinot darbības jomu, lai tajā iekļautu brāļus un māsas, kā arī ģimenes, kas izveidotas tranzītvalstīs, saskaņā ar ģimenes atkalapvienošanās kritērijiem un piemērojot bērna interešu aizsardzības principu.

1.5.

EESK atzīst, ka ir svarīgi, lai priekšlikumiem būtu regulas, nevis direktīvas, juridiskais statuss, jo tas būtu saistoši kopumā un tieši piemērojami dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem. Tomēr visas attiecīgās ierosinātās regulas ir jāpieņem vienlaicīgi, lai veidotu pilnvērtīgu politiku: ja kādu no tām nepieņemtu, tas būtiski ietekmētu pārējo regulu īstenošanu. Turklāt jau iepriekš pieredzētā saistošu ES tiesību aktu neievērošana dažās dalībvalstīs rada pamatu šaubām par vairāku ierosināto regulu noteikumu īstenošanu.

1.6.

EESK atzinīgi vērtē to, ka minētie priekšlikumi izstrādāti padziļinātās konsultācijās ar ieinteresētajām personām, valsts un vietējām iestādēm (1), pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī nevalstiskām un starptautiskām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) (2) un Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM) (3), kā arī domnīcām un akadēmiskajām aprindām.

1.7.

EESK atzinīgi vērtē to, ka regulas atsaucas uz solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma principiem, tomēr uzskata, ka šis slogs nav pietiekami līdzsvarots ar atbilstošu solidaritātes pakāpi. Vienkāršāk sakot, solidaritāte, kas izpaužas pārcelšanas veidā, nevar būt brīvprātīga. Solidaritātei ir jābūt saistošai, izpaužoties obligātas pārcelšanas veidā.

1.8.

EESK ir divējādas bažas par to cilvēku drošību, kuri meklē starptautisko aizsardzību vai labāku dzīvi, no vienas puses, un par to valstu labklājību pie ES ārējām robežām, kuras satrauc, ka migrācijas spiediens pārsniedz viņu iespējas, no otras puses.

1.9.

EESK piekrīt, ka Dublinas III regulas mērķis nebija risināt migrācijas spiediena situācijas vai taisnīgi sadalīt atbildību starp dalībvalstīm. Tāpat tajā netika ņemta vērā arī situācija jaukto migrācijas plūsmu migrācijas pārvaldībā un no tās izrietošais spiediens, ko minētās plūsmas rada uz dalībvalstu migrācijas sistēmām.

1.10.

Tomēr, tā kā Migrācijas un patvēruma pakta (PMA) vispārējā koncepcija balstās uz robežkontroli un izvairīšanos no sekundārās kustības, tā palielina atbildības slogu un neērtības pirmās ieceļošanas valstīm, kā arī paredz pienākumus, kas noteikti pirmatnējās pārbaudes un robežkontroles priekšlikumos. Šīs saistības ir apgrūtinošas šīm valstīm, jo tās palielina to cilvēku skaitu, kuriem būtu jāpaliek uz robežas, kas var radīt nopietnas sekas ne tikai viņu, bet arī uzņēmējas sabiedrības labklājībai.

1.11.

EESK ir mudināta atzīt, ka ir nepieciešama plašāka solidaritātes koncepcija un ka solidaritātei pēc būtības vajadzētu būt obligātai, lai varētu garantēt prognozējamu un efektīvu atbildes reakciju uz mainīgo situāciju, kad pieaug jauktu migrācijas plūsmu īpatsvars uz Savienību, un lai nodrošinātu taisnīgu atbildības sadalījumu saskaņā ar Līgumu. Tomēr tas nevieš cerības uz solidaritātes mehānismu, kas patiešām mazinātu pirmās ieceļošanas valstu slogu.

1.12.

EESK piedāvā ierosināto politiku atgriešanai uz izcelsmes valstīm atbalstīt ar skaidru stimulu un negatīvu stimulu sistēmu trešām valstīm. Turklāt atgriešanas politika būtu jārisina, nodrošinot spēcīgāku ES lomu un iesaisti, valstu politikas līmenī palīdzot gadījumos, kad attiecīgajai dalībvalstij ir ietekme uz konkrētu trešo valsti. Jāpieliek lielākas pūles attiecībā uz tā dēvēto “trīskāršo saikni”, proti, humāno palīdzību, attīstības sadarbību un miera veidošanu patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs.

1.13.

EESK atbalstītu tūlītējus un obligātus pasākumus atbilstīgi Eiropas Komisijas priekšlikumam, ņemot vērā, ka tik lielam un bagātam kontinentam kā Eiropa būtu jāspēj dot lielāku ieguldījumu bēgļu efektīvā aizsardzībā.

1.14.

Tā kā izvēle starp pārcelšanu un sponsorētu atgriešanu ir brīvprātīga, EESK varētu piekrist obligātai pārcelšanas sadalei tādā nozīmē, ka gadījumā, ja visas valstis izvēlas finansēt atgriešanu, bet neizvēlas veikt pārcelšanu, vai izvēlas pieņemt tikai ļoti nelielu skaitu pārcelto personu, tas vēl vairāk pasliktinās pašreizējo situāciju pirmās ieceļošanas valstīs.

1.15.

EESK apsvērtu priekšlikumu par nepieciešamību izveidot uzraudzības mehānismus, lai pārraudzītu procedūru – no pārbaudes līdz atgriešanai – un tās atbilstību pamattiesībām. Cita starpā šādi mehānismi palīdzētu izvairīties no tā sauktās izraidīšanas. Turklāt ir jāparedz pietiekams laiks mehānisma izveidei, jo Skrīninga regulā un Patvēruma procedūru regulā ierosinātās vispārējās procedūras un attiecīgie termiņi ir visnotaļ grūti izpildāmi.

1.16.

EESK atbalsta krīzes un nepārvaramas varas regulējuma stiprināšanu, ieviešot būtiskas tiesību normas par personas datu aizsardzību. Turklāt tā ierosina pagarināt termiņu krīzes skarto valstu starptautisko saistību apturēšanai uz laiku, kamēr turpinās krīze.

1.17.

EESK pauž skepticismu attiecībā uz izskatāmajās regulās paredzēto noteikumu efektīvu piemērošanu, un pauž bažas par to, ka personas, kurām nepieciešams patvērums, varētu nespēt izmantot savas tiesības paredzēto procedūru nefunkcionalitātes dēļ.

2. Pamatojums

2.1.

Migrācijas krīze, kas norisinājās 2015. gadā, atklāja būtiskas strukturālās un īstenošanas nepilnības un trūkumus Eiropas patvēruma un migrācijas politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp Dublinas sistēmā, kas nav izstrādāta tā, lai nodrošinātu, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem visā ES tiek sadalīta ilgtspējīgi. Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija secinājumos tika aicināts reformēt Dublinas regulu, pamatojoties uz atbildības un solidaritātes līdzsvaru, ņemot vērā personas, kas izkāpušas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām.

2.2.

Ar jauno Migrācijas un patvēruma paktu, kas iesniegts kopā ar priekšlikumu jaunai regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību, paredzēts demonstrēt tādu jaunu pieeju migrācijai, kuras pamatā ir visaptveroši migrācijas pārvaldības principi. Ar šo priekšlikumu tiek izveidots kopējs patvēruma un migrācijas pārvaldības satvars ES līmenī, veicot būtisku ieguldījumu visaptverošajā pieejā, un tā mērķis ir veicināt savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm.

Ņemot vērā nesenās migrācijas krīzes, īpaši jāuzsver šādas problēmas.

2.2.1.

Integrētas pieejas trūkums Eiropas patvēruma un migrācijas politikas īstenošanai:

—	visās dalībvalstīs nav vienlīdzīgu konkurences apstākļu, tāpēc kavējas centieni nodrošināt piekļuvi procedūrām, vienlīdzīgu attieksmi, skaidrību un juridisko noteiktību.

2.2.2.

Valstu neefektivitāte un ES saskaņojuma trūkums patvēruma un migrācijas pārvaldībā:

—	ar atgriešanu un patvērumu saistītās problēmas,

—	atbalstītu brīvprātīgās atgriešanās programmu ierobežota izmantošana,

—	racionālu procedūru trūkums ierašanās brīdī,

—	kavēšanās ar piekļuvi atbilstošai patvēruma procedūrai un lēna pieteikumu izskatīšana,

—	grūtības izmantot robežprocedūru.

2.2.3.

Plaša un elastīga solidaritātes mehānisma trūkums:

—	pārcelšana nav vienīgais efektīvais risinājums jaukto migrācijas plūsmu jautājumā.

2.2.4.

Dublinas sistēmas neefektivitāte:

—	nespēja nodrošināt ilgtspējīgu atbildības sadalījumu pašreizējās sistēmas ietvaros,

—	pašreizējie noteikumi par atbildības nodošanu veicina neatļautu kustību,

—	neefektīva datu apstrāde,

—	Dublinas sistēmas procesuālā neefektivitāte rada administratīvo slogu.

2.2.5.

Mērķtiecīgu mehānismu trūkums ārkārtēju krīzes situāciju risināšanai:

—	grūtības ES nodrošināt piekļuvi patvērumam vai citām procedūrām uz robežām ārkārtējas krīzes situācijās.

2.2.6.

Taisnīgas un efektīvas pamattiesību īstenošanas sistēmas trūkums un grūtības noteikt jaunus likumīgus patvēruma ceļus un efektīvi novērst migrācijas cēloņus, tostarp risināt humanitārus, attīstības un miera jautājumus.

2.3.

Cerams, ka priekšlikumi novērsīs šīs problēmas šādā veidā.

2.3.1.

Efektīvāka, vienota un saskaņota migrācijas pārvaldības sistēma:

—	visaptveroša pieeja efektīvai patvēruma pārvaldībai (priekšlikums regulai, ar ko izveido kopēju sistēmu ES patvēruma un migrācijas pārvaldībai),

—	vienota patvēruma un atgriešanas procedūra, kā arī paātrinātu procedūru un robežprocedūru vieglāka izmantošana,

—

koordinēts, efektīvs un ātrs pārbaudes posms (priekšlikums regulai, ar ko ievieš to trešo valstu valstspiederīgo pārbaudi, kuri aizturēti saistībā ar ārējo robežu nelikumīgu šķērsošanu, izkāpuši krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām vai pieprasa starptautisko aizsardzību robežšķērsošanas vietās).

2.3.2.

Taisnīgāka un visaptverošāka pieeja solidaritātei un pārcelšanai:

—	solidaritātes mehānisms, kas paredz obligātu solidaritāti plašākā mērogā (priekšlikums regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību).

2.3.3.

Vienkāršoti un efektīvāki noteikumi stingrai migrācijas pārvaldībai:

—	plašāka un taisnīgāka atbildības kritēriju definīcija, ierobežojot atbildības pārtraukšanu un nodošanu (priekšlikums regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību),

—	efektīvāka datu vākšana/apstrāde, ļaujot drīzāk uzskaitīt pieteikuma iesniedzējus, nevis pieteikumus, un iekļaujot īpašu kategoriju meklēšanas un glābšanas operācijām (pārstrādāta Eurodac regula),

—	uzlabota procesuālā efektivitāte (priekšlikums regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību).

2.3.4.

Mērķtiecīgs mehānisms, ar ko risina ārkārtējas krīzes situācijas (priekšlikums regulai, ar ko risina krīzes situācijas).

2.3.5.

Efektīvāka migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošana (4).

3. Piezīmes par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK un ierosināto Regulu (ES) XXX/XXX [Patvēruma un migrācijas fonds]

3.1.

Migrācijas un patvēruma paktā pamatoti norādīts uz neatbilstībām starp dalībvalstu patvēruma un atgriešanas sistēmām un uzsvērta nepieciešamība stiprināt solidaritāti, novēršot nepilnības minēto sistēmu īstenošanā, kā arī uzlabot un stiprināt sadarbību ar trešām valstīm. Tomēr nav skaidrs, vai brīvprātīgas un selektīvas solidaritātes princips palīdzēs atrisināt pēdējās desmitgades nozīmīgākās koordinācijas problēmas, jo īpaši ņemot vērā to, ka slogs nesamērīgi lielā mērā gulstas uz pirmās ieceļošanas valstīm.

3.2.

Kā norādīts EESK atzinumā SOC/649 (5), saskaņā ar jauno solidaritātes mehānismu dalībvalstis varēs piedalīties neatbilstīgā situācijā esošu personu pārcelšanā vai sponsorētā atgriešanā. EESK šaubās par šā mehānisma iespējamību, jo tas balstās uz hipotētisku brīvprātīgu solidaritāti. Nav minēti stimuli, kas būtu nepieciešami, lai veicinātu dalībvalstu līdzdalību šajā mehānismā, jo īpaši pēc tam, kad dažas dalībvalstis atteicās piedalīties iepriekšējā pārcelšanas programmā (6), vai pēc tam, kad pienākums piedalīties nebija skaidri formulēts. Šādam “solidaritātes” mehānismam var būt arī pretēja ietekme, proti, attiecīgo personu var pārcelt uz sponsorējošo dalībvalsti, ja atgriešanu faktiski neveic astoņu mēnešu laikā, kā rezultātā rodas atbildības nepilnības attiecībā uz atgriežamo personu tiesībām. Turklāt saskaņā ar ierosināto jauno solidaritātes mehānismu dalībvalstis tiek stimulētas nepiedalīties pārcelšanā – steidzamākā, grūtākā un ar lielākām izmaksām saistītā uzdevumā; tā vietā dalībvalstis var izvēlēties piedalīties atgriešanā (7). Tādēļ ir jāievieš saistoši solidaritātes pasākumi, kas izpaužas kā obligāta rīcība, kā paredzēts Eiropas Komisijas paziņojumā.

3.3.

EESK atzinīgi vērtē to, ka no pieciem līdz trim gadiem tiek saīsināts ilglaicīgas uzturēšanās atļaujas ieguves termiņš personām, kuras saņem starptautisko aizsardzību, ja tās nolemj uzturēties dalībvalstī, kas tām sniegusi šādu aizsardzību. Tā mērķis nepārprotami ir veicināt integrāciju vietējās kopienās, lai gan to varētu uzskatīt par mobilitātes ierobežošanu ES, tādējādi apliecinot, ka slogs joprojām gulsies uz pirmās ieceļošanas valstu pleciem.

3.4.

EESK atzinīgi vērtē piedāvāto ideju par atbildības taisnīgu sadalījumu, tomēr uzskata, ka šīs atbildības slogs nav pietiekami līdzsvarots ar atbilstošu solidaritātes pakāpi.

3.5.

EESK atzinīgi vērtē pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot koordināciju starp valstu stratēģijām patvēruma un atgriešanas politikas jomā, tomēr pauž nožēlu, ka par atgriešanas instrumentu koordinēšanu ir iesniegts vairāk priekšlikumu nekā par patvēruma un bēgļu uzņemšanas procedūru koordinēšanu.

3.6.

EESK atzīmē grūtības, ar kurām saskaras ES valstis, faktiski nodrošinot atgriešanu, kā arī ņem vērā Komisijas vēlmi virzīties uz kopēju un efektīvu Eiropas atgriešanas sistēmu. Priekšlikuma pamatā ir operatīvā atbalsta atgriešanai uzlabošana, un tajā paredz valstu atgriešanas koordinatoru iecelšanu. EESK pauž nožēlu, ka nav pienācīgi apzinātas problēmas atgriešanas programmu īstenošanā (8) un ka šī pieeja, kas tiek uzskatīta par stratēģiski svarīgu, ir atkarīga no izcelsmes un tranzīta trešo valstu vēlmes sadarboties. Tādēļ ES būtu jāuzņemas spēcīgāka loma saistībā ar vispārēju atgriešanas politiku.

3.7.

EESK ierosina, ka solidaritātei jābūt automātiskai. Pirmās ieceļošanas valstu solidaritātes pienākumi ir nesamērīgi. Procedūras joprojām ir sarežģītas un ilgstošas, un tās negarantē pārcelšanu. Ir tikai obligātas robežprocedūras, bet nav automātiska sadalījuma mehānisma. Dalībvalstīm jāveic tādi pasākumi kā infrastruktūras stiprināšana (teltis, palīdzība natūrā utt.), finansiāls atbalsts vai brīvprātīga atgriešana. Nav skaidru kritēriju par to, kā katra valsts gatavojas veikt savu ieguldījumu. Tas nav efektīvi, tikai palielina spiedienu uz ieceļošanas valsti, turklāt pasākuma īstenošanai ir nepieciešams ilgs laiks (astoņi mēneši), tāpēc pastāv risks, ka pieteikuma iesniedzēji varētu aizbēgt. Ir vajadzīgs mehānisms, kas ir lielākā mērā automātisks un dod iespēju labāk sadalīt pieteikumu iesniedzējus pa visām dalībvalstīm.

3.8.

Tajā pašā laikā EESK ierosina, ka solidaritātes apsvērumu dēļ nav lietderīgi noteikt trīs dažādas ārkārtas situāciju kategorijas (spiediena gadījumi vai paaugstināta spiediena draudi, krīzes gadījumi un meklēšanas un glābšanas operāciju gadījumi). Dalībvalstīm būs jāiesniedz atbalsta pieteikums vienā no trim kategorijām. Komisija noteiks, vai pieprasījums ir derīgs (pēc 21 novērtēšanas kritērija), un lūgs citām valstīm praktisku palīdzību, kas var izpausties divos veidos: pārcelšana un atgriešanas sponsorēšana. Šāds process nefunkcionē un ir laikietilpīgs: vispirms ir jāpieprasa solidaritāte, tad tiek formulēts viedoklis, tad var piedalīties brīvprātīgā solidaritātē un tad tiek pieņemts lēmums par obligātu solidaritāti. Pat obligātas solidaritātes gadījumā Komisijas lēmums ir atkarīgs īpašas komitejas atzinuma, un, ja šī komiteja nesniedz pozitīvu atzinumu, tad nekādi pasākumi netiek veikti.

3.9.

EESK uzskata – papildus tam, ka sniegtās definīcijas nav precīzas (īpaši regulā par krīzi un nepārvaramu varu), migrācijas spiediena jēdziens nav skaidri definēts, lai gan visā ierosinātajā regulas tekstā uz to bieži sniegtas atsauces.

3.10.

Lai gan ideja par dalībvalstu īstenotu atgriešanu atbilstoši to attiecībām ar trešām valstīm var šķist pievilcīga, tā var nedarboties, jo apstākļi izcelsmes valstī var mainīties vai attiecīgās valstis var aizliegt atgriešanos. Turklāt pastāv būtisks jautājums par aizturēšanas apstākļu noteikšanu; neizbēgami ir tas, ka personas, kuras būtu jāatgriež, paliek pie robežas, pārveidojot pirmās ieceļošanas valsti par lielu pirmsizbraukšanas centru. Praksē nav skaidrs, vai procedūru paātrināta izsekošana (kā paredzēts pārbaudes regulā) reāli palielinās atgriešanas gadījumu skaitu, jo atgriešana ir galvenokārt atkarīga no tādu trešo valstu sadarbības, ar kurām ES vēl ir jāapspriežas un jāslēdz sarunas (piemēram, par vīzu izsniegšanu), un šādas kavēšanās var palielināt cilvēktiesību pārkāpumu iespējas, kā arī spiedienu uz vietējām kopienām.

3.11.

EESK saprot, ka par patvēruma pieteikumu atbildīgo valsti, kura veido jaunās patvēruma pārvaldības procedūras pamatu, varētu noteikt to valsti, kurā imigrantam ir brālis/māsa vai brāļi/māsas, kurā imigrants ir strādājis vai studējis, vai kurā tam ir izsniegta vīza. Lai gan šāda kritēriju paplašināšana ir apsveicama, tā tomēr tikai apstiprina smago slogu, kas joprojām gulstas uz pirmās ieceļošanas valstīm.

4. Piezīmes par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko risina krīzes un nepārvaramas varas situācijas migrācijas un patvēruma jomā

4.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka tiek ieviests komponents, ar ko risina krīzes un nepārvaramas varas situācijas migrācijas un patvēruma jomā. Tomēr EESK uzskata, ka definīcijas nav skaidras vai atbilstošas. Šis fakts, kā arī tas, ka trūkst objektīvu rādītāju vai arī šādi rādītāji pastāv, rada juridiskās noteiktības trūkumu.

4.2.

EESK norāda, ka, lai gan regula par krīzes un nepārvaramas varas situācijām paver iespēju veidot saistošu solidaritāti, tā attiecas nevis uz ārkārtas solidaritātes pasākumiem, bet gan uz procesuālo atbalstu. Solidaritāti grauj sarežģītās un birokrātiskās procedūras, kas nepieciešamas tās ieviešanai. Ir skaidrs, ka krīzes situācijā vai tad, kad rodas spiediens, ir jānodrošina pārcelšana. Turklāt būtu jāievieš pasākumi, kas novērstu dalībvalstu nonākšanu krīzes situācijā.

4.3.

EESK norāda, ka tādu procedūru un mehānismu ieviešanai, ar ko risina krīzes un nepārvaramas varas situācijas migrācijas un patvēruma jomā, būtu jāatbilst arī Savienības pamattiesībām un vispārējiem principiem, kā arī starptautiskajām tiesībām.

4.4.

EESK atzinīgi vērtē to, ka krīzes laikā dalībvalsts, kas iedarbina mehānismu, varēs uz laiku līdz trim mēnešiem apturēt savas starptautiskās saistības (piemēram, attiecībā uz patvēruma pieteikumu apstrādi). Turklāt šim termiņam vajadzētu būt pagarināmam tik ilgi, kamēr krīze nav beigusies. Varētu būt lietderīgi ieviest skaidrību par to, kā tiks noteiktas krīzes situācijas, un skaidrus kritērijus, kad valsts spējas ir/var kļūt pārslogotas.

4.5.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu dot dalībvalstīm papildu laiku, kas vajadzīgs krīzes situāciju risināšanai, vienlaikus nodrošinot efektīvu un tūlītēju piekļuvi attiecīgajām procedūrām un tiesībām, kā arī atzinīgi vērtē Komisijas spēju atļaut piemērot patvēruma krīzes pārvaldības procedūru un atgriešanas krīzes pārvaldības procedūru uz sešu mēnešu laikposmu, kuru var pagarināt līdz laikposmam, kas nepārsniedz vienu gadu. Kad attiecīgais laikposms būtu beidzies, pagarinātie patvēruma un atgriešanas krīzes pārvaldības procedūru termiņi nebūtu jāpiemēro jauniem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.

4.6.

Tomēr EESK uzskata, ka priekšlikuma ierobežotā joma, proti, paplašināt vai paātrināt procedūras, vājina tā funkcijas kā mehānismam, kas izmantojams ārkārtas solidaritātes pasākumu gadījumā.

4.7.

Lai gan EESK uzskata, ka šis priekšlikums var kalpot kā iespēja sekmēt saistošu solidaritāti, to neparedz attiecīgās regulas teksts. Tāpēc EESK uzskata, ka tas būtu jāiestrādā Eiropas Parlamenta un Padomes regulā, kas attiecas uz patvēruma un migrācijas pārvaldību un ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK un ierosināto Regulu (ES) Nr. XXX/XXX [Patvēruma un migrācijas fonds], lai izvairītos no nenoteiktības un novērstu risku, ka tā netiek pieņemta, jo tās nevar pastāvēt viena bez otras.

Briselē, 2021. gada 25. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja

Christa SCHWENG

(1) Piemēram, Berlīnes rīcības plāns jaunas Eiropas patvēruma politikas jomā (Berlin Action Plan on a new European Asylum Policy) (2019. gada 25. novembris), ko parakstījušas 33 organizācijas un pašvaldības.

(2) UNHCR ieteikumi Eiropas Komisijas ierosinātajam Migrācijas un patvēruma paktam (2020. gada janvāris).

(3) IOM ieteikumi jaunajam Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma paktam (2020. gada februāris).

(4) SWD(2020) 207 final.

(5) OV C 123, 9.4.2021., 15. lpp.

(6) Spriedums apvienotajās lietās C-715/17, C-718/17 un C-719/17 Komisija/Polija, Ungārija un Čehijas Republika.

(7) Diemžēl nav instrumentu, kas ļautu izvairīties no situācijām, kad dažas valdības nolemj kļūt par galvenajām atgriešanas veicinātājām, īstenojot populistisku vēršanos pret migrantiem un bēgļiem.

(8) Paziņojums COM(2017) 200 final.