KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Vadlīniju dokuments

Likumīgas iegādes pierādījums dzīviem B pielikumā uzskaitīto sugu dzīvniekiem un nepieciešamais dokumentārais pierādījums

(2019/C 107/02)

Komisijas vadlīniju dokumenta mērķis ir atbalstīt ES dalībvalstu kompetentās iestādes, lai tās varētu īstenot ES regulas par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem (1) tādās situācijās, kad Regulas (EK) Nr. 338/97 B pielikumā uzskaitīto dzīvnieku sugu dzīvu īpatņu likumīga iegāde vai ievešana ES ir jāpierāda ar dokumentāru pierādījumu, lai dalībvalstis dokumentiem, kas tiek pieņemti par likumīgas iegādes pierādījumu, piemērotu vienādus standartus.

1.   Konteksts

Regulas (EK) Nr. 338/97 (“Pamatregula”) A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus parasti nav atļauts izmantot komerciāliem mērķiem. Izmantot komerciāliem mērķiem nozīmē “pirkt, piedāvāt pirkšanai, iegādāties komerciāliem nolūkiem, izstādīt publikai komerciālos nolūkos, lietot komerciāliem mērķiem un pārdošanai, uzglabāt pārdošanai, piedāvāt pārdošanai vai transportēt pārdošanai” (8. panta 1. punkts).

Aizliegumi, ko piemēro A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņiem, attiecas arī uz B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņiem, par kuriem ES dalībvalstu kompetentajām iestādēm nav pierādīts to iegādes fakts (un attiecīgā gadījumā ievešana ES) saskaņā ar Cites, regulām un attiecīgajiem valstu augu un dzīvnieku aizsardzības tiesību aktiem (8. panta 5. punkts).

Lai A pielikumā uzskaitīto sugu īpatņus izmantotu komerciāliem mērķiem, parasti ir vajadzīgs atbrīvojums, ko, izdodot sertifikātu, piešķir atbildīgā uzraudzības iestāde. Šā sertifikāta veids un saturs ir skaidri noteikts ES regulās par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem. Savukārt B pielikumā uzskaitīto sugu īpatņiem sertifikāts nav vajadzīgs, ja šādus īpatņus ir paredzēts izmantot komerciāliem mērķiem. Pamatregulā nav noteikts 8. panta 5. punktā minētā likumīgas importēšanas vai iegādes pierādījuma veids un saturs. Tādēļ ES dalībvalstu kompetentajām iestādēm var būt atšķirīga izpratne par šāda pierādījuma saturu.

Lai atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem pierādītu, ka A, B vai C pielikumā uzskaitītas sugas īpatnis ir iegādāts vienā dalībvalstī un ka tas tiks eksportēts no citas dalībvalsts, var būt vajadzīgs dokumentārs pierādījums (2).

Dokumentārs pierādījums arī var būt vajadzīgs reeksporta gadījumā, lai pierādītu, ka A, B vai C pielikumā uzskaitītu sugu īpatņi ir importēti atbilstoši:

—	Pamatregulai (pēc tās stāšanās spēkā 1997. gada 3. martā),

—	Padomes Regulai (EEK) Nr. 3626/82 (3) (no 1984. gada 1. janvāra līdz pēdējai saskaņā ar minēto regulu izdotas importa atļaujas derīguma dienai),

—	pirms 1984. gada atbilstoši Cites vai

—	pirms minētie noteikumi tika piemēroti attiecīgajām sugām vai bija spēkā ES dalībvalstī, kurā īpatnis iegādāts (Pamatregulas 5. panta 3. un 4. punkts (sk. Reference Guide (4) 3.5.8. iedaļu)).

Šajā sakarā jāizdod Īstenošanas regulas 47. panta noteikumiem atbilstoši sertifikāti

Minētajā rokasgrāmatā ir sniegta papildu informācija. Tomēr tajā nav papildu informācijas par gadījumiem, kad ES regulās par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem nav pieprasīts dokumentārs pierādījums, jo īpaši attiecībā uz B pielikumā uzskaitīto sugu tirdzniecību ES teritorijā (Pamatregulas 8. panta 5. punkts).

Tāpēc, lai nodrošinātu, ka ES dalībvalstīs tiek izmantota konsekventa pieeja un likumīgas iegādes dokumentiem tiek piemēroti vienādi standarti, ir vajadzīgas vadlīnijas, tostarp informācija par to, kas tiek atzīts par likumīgas iegādes pierādījumu. Konsekvenci visās ES dalībvalstīs var panākt, ja nosaka vadlīnijas par Pamatregulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, 5. panta 3. punkta, 5. panta 4. punkta un 8. panta 5. punkta interpretāciju. ES dalībvalstis tiek aicinātas izmantot turpmāk sniegto informāciju, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, un tā, lai katrā risināmajā situācijā ievērotu proporcionalitāti.

2.   Dokumenta statuss

Vadlīniju dokumentu sagatavoja Komisijas darbinieki, un projektu apstiprināja Savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības komiteja, kura izveidota saskaņā ar Pamatregulas 18. pantu, un tādējādi arī ES dalībvalstu kompetentās iestādes.

Šis vadlīniju dokuments ir izstrādāts ar mērķi valsts iestādēm palīdzēt piemērot Pamatregulu. Tas nav juridiski saistošs, un tā vienīgais nolūks ir sniegt informāciju par konkrētiem Pamatregulas un Īstenošanas regulas aspektiem un pasākumiem, kurus uzskata par labo praksi. Ar to netiek aizstāti, papildināti vai grozīti šā dokumenta 1. iedaļā minēto piemērojamo Savienības tiesību aktu noteikumi, kas turpina būt piemērojamais juridiskais pamats. Šis dokuments arī nebūtu jāuztver izolēti; tas jāizmanto kopā ar tiesību aktiem, nevis kā atsevišķs atsauces dokuments. Autoritatīva Savienības tiesību aktu interpretācija ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

Komisija šo vadlīniju dokumentu publicēs tiešsaistē, un to drīkst publicēt arī dalībvalstis. To noteiktā laikā pārskatīs Savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības komiteja.

3.   Pamatregulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, 5. panta 3. punkta, 5. panta 4. punkta un 8. panta 5. punkta interpretācija

Vadlīniju dokumentā uzmanība galvenokārt pievērsta B pielikumā uzskaitīto dzīvnieku dzīviem īpatņiem. Tajā nošķirti “importēti” dzīvnieki un dzīvnieki, kas “audzēti nebrīvē ES” (5).

Dažas B pielikumā uzskaitītās sugas ES parasti tiek audzētas nebrīvē, un valsts tiesību aktos noteikts vai valsts attiecīgās kompetentās iestādes noteikušas, ka pastāv zems risks, ka tirdzniecībā var nonākt nelikumīgi iegūti īpatņi (6). Izpildes pārbaudēm attiecībā uz šādām sugām drīkst noteikt zemāku prioritāti. Turpmāk izklāstītās vadlīnijas attiecas uz augstāka riska sugām.

ES dalībvalstis tiek mudinātas Komisijai un citām ES dalībvalstīm sniegt informāciju par sugām, kuras tās uzskata par zemāka riska sugām, jo šādu sugu īpatņi galvenokārt tiek tirgoti kā īpatņi, kas audzēti nebrīvē ES.

ES dalībvalstis tiek mudinātas turpmāk izklāstīto informāciju izmantot proporcionāli un, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi.

a)   Importēti īpatņi (7)

Importētu B pielikumā uzskaitītu sugu īpatņu gadījumā par nepieciešamu un pietiekamu uzskata apmaiņu ar informāciju starp ES dalībvalstīm un konsultēšanās procedūru starp attiecīgajām ES dalībvalstīm. Dažos gadījumos, jo īpaši tad, ja īpatņi ir marķēti un skaidri sasaistāmi ar kādu dokumentu, īpašas konsultācijas nav vajadzīgas.

Turpmāk uzskaitītais saraksts būtu jāuzskata par nepieciešamās dokumentācijas vai informācijas minimumu.

—	Atļaujā norādītajam importētājam: importa atļaujas oriģināleksemplārs (dzeltens, Nr. 2), uz kura ir muitas importēšanas apstiprinājums.

—

Visu vai dažu atļaujā ietverto īpatņu pārdevējiem būtu jāsniedz deklarācija vai citi dokumenti, kuros ir vismaz šāda informācija: — ja visus dzīvniekus pārdod vienā partijā, izmantotās importa atļaujas turētājs var pircējam nodot šīs atļaujas oriģināleksemplāru, vēlams kopā ar rēķinu vai kvīti, kas apliecina nodošanu no importētāja, — ja partija tiek sadalīta (vai ja importa atļaujas oriģināleksemplārs netiek nodots), ja iespējams, jānorāda šāda informācija: — suga (zinātniskais nosaukums), — importa atļauju pilnie numuri, apdrošināšanas datumi, izdevējiestādes, — izcelsme: kods, izcelsmes valsts (un reeksporta valsts, ja vajadzīgs), — pēc iespējas detalizētāka norāde par dzīvniekiem (piem., 6–10/100 īpatņiem, marķējums, dzimums, dzimšanas/izšķilšanās datums vai aplēstais vecums, citas īpašības, ja zināmas), — pēdējā pārdevēja paraksta (vai zīmoga) oriģināls, darījuma datums, vārds, uzvārds/nosaukums un adrese.

Šāds ierosinātais saraksts iekļauts arī šā vadlīniju dokumenta pielikumā.

Minēto informāciju drīkst ietvert atsevišķā dokumentā, kas sagatavots tikai attiecīgajam darījumam. Informāciju drīkst norādīt arī citos dokumentos (vai kopijās), piem., kvītīs, rēķinos, uzskaites žurnālā vai sarakstā, kurā norādīti pārdotie īpatņi, vai reģistrācijas dokumentā. Ja minētajos dokumentos nav visa informācija, jāpievieno papildu dokumenti.

b)   Īpatņi, kas audzēti nebrīvē ES

Dokumentos, ko pārdevējs nodod pircējam, vajadzētu būt vismaz šādai informācijai:

—	sugai (zinātniskais nosaukums),

—	īpatņu skaitam,

—	marķējumam (ja pieejams),

—	audzētāja vārdam, uzvārdam/nosaukumam un adresei (izsekošanas vajadzībām),

—

informācijai par attiecīgo īpatņu vecāku šķirni un papildu informācijai par izcelsmi “C” vai “F” (ņemot vērā Īstenošanas regulas 54. pantu) – saistībā ar uzraudzības iestādes apstiprinātajiem dokumentiem; audzētāja deklarācijās, kuras uzraudzības iestāde nav apstiprinājusi, nav jānorāda izcelsme “C” vai “F”, bet gan jāsniedz maksimāli daudz informācijas par zināmo vecāku īpatņiem,

—	dzimšanas/izšķilšanās datumam vai aplēstajam vecumam (ja zināms),

—	dzimumam (ja zināms),

—	citām īpašībām (ja vajadzīgs),

—	pēdējā pārdevēja paraksta oriģinālam, darījuma datumam.

Šāds ierosinātais saraksts iekļauts šā vadlīniju dokumenta pielikumā.

Sarakstā minēto informāciju drīkst ietvert atsevišķā dokumentā, kas sagatavots tikai attiecīgajam darījumam. Informāciju drīkst norādīt arī citos dokumentos (vai kopijās), piem., kvītīs, rēķinos, uzskaites žurnālā, sarakstā vai audzētāja reģistrā, kurā norādīti pārdotie īpatņi, vai reģistrācijas dokumentā. Ja minētajos dokumentos nav visa informācija, jāpievieno papildu dokumenti. Ja ir pieejami citi dokumenti, piem., TRACES sistēmas dokumenti (TRACES sistēmas INTRA sertifikāti), tos drīkst izmantot kā papildu dokumentus.

Dažās dalībvalstīs var izmantot dalībvalsts kompetentās iestādes dokumentus, kas izdoti, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem. Šajos dokumentos vēlams iekļaut visu iepriekš minēto informāciju vai šāda informācija tiem jāpievieno, jo īpaši, ja dokumenti netiek izdoti konkrētajam darījumam, proti, vārds, uzvārds/nosaukums un adrese, pēdējā pārdevēja paraksts (un zīmogs), darījuma datums utt.

Šādu dokumentu izdošanas vai audzētāja deklarāciju apstiprināšanas pamatā drīkst būt papildnoteikumu sistēma, piemēram, izpildes pārbaužu pamatā drīkst būt reģistrācijas un grāmatvedības noteikumi.

---

(1)  Padomes 1996. gada 9. decembra Regula (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp.) (“Pamatregula”) un tās īstenošanas regulas, jo īpaši: Komisijas 2006. gada 4. maija Regula (EK) Nr. 865/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz Padomes Regulas (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, ieviešanu (OV L 166, 19.6.2006., 1. lpp.) (“Īstenošanas regula”), un Komisijas 2012. gada 23. augusta Īstenošanas regula (ES) Nr. 792/2012, ar ko paredz noteikumus par to atļauju, sertifikātu un citu dokumentu veidlapu paraugiem, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un groza Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006 (OV L 242, 7.9.2012., 13. lpp.) (“Atļauju regula”).

(2)  Regulas (EK) Nr. 338/97 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts (minēts arī 5. panta 4. punktā) paredz, ka attiecībā uz savvaļas īpatņiem “dokumentāru pierādījumu sniedz ar sertifikātu, kurš norāda, ka īpatnis no savvaļas ir iegūts saskaņā ar tās teritorijā spēkā esošo likumdošanu”, t. i., izcelsmes dalībvalsts teritorijā.

(3)  OV L 384, 31.12.1982., 1. lpp.

(4)  Eiropas Komisija/TRAFFIC, Reference Guide – European Union Wildlife Trade Regulations [Rokasgrāmata – Eiropas Savienības regulas par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem], jaunākais izdevums pieejams: http://ec.europa.eu/environment/cites/pdf/referenceguide_en.pdf.

(5)  Retos gadījumos var būt nepieciešamība pierādīt arī savvaļā ES iegūtu īpatņu likumīgu izcelsmi. Parasti komerciālās darbības ar šādiem īpatņiem drīkst veikt tikai ļoti konkrētos nosacījumos. Parasti tiek gaidīts, ka ir izdota oficiāla atļauja (sagūstīšanas atļauja) sagūstīšanai savvaļā (pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, parasti īstenojot ES direktīvas). Vajadzētu būt iespējai saistībā ar īpatņiem veikt izsekošanu līdz šādai atļaujai. Šis jautājums šajās vadlīnijās sīkāk nav aplūkots.

(6)  Šajā sakarā dažas ES dalībvalstis ir izveidojušas sarakstus ar zemāka riska B pielikumā uzskaitītajām dzīvnieku sugām.

(7)  Ja īpatnis ir importēts, pirms uz to attiecās ES regulas par tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem, tas būtu jānorāda un jāpierāda. Pirmskonvencijas īpatņu gadījumā būtu jānorāda “iegūšanas datums” (definēts Īstenošanas regulas 1. panta 1) punktā).