Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Intelektuālā darbaspēka emigrācija Eiropas Savienībā: šīs problēmas risināšana visos līmeņos”

(2020/C 141/08)

Ziņotājs:

Emil BOC (RO/PPE), Klužas-Napokas mērs

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

uzsver, ka iedzīvotāju un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir iekšējā tirgus pamats un viena no galvenajām brīvībām, kas ir atzīta Eiropas Savienības līgumos. Iedzīvotājiem un darba ņēmējiem ir jābūt iespējai brīvi pārvietoties ES teritorijā; tomēr viņiem būtu jāpārvietojas tāpēc, ka viņi to vēlas, nevis tāpēc, ka viņus no reģioniem izstumj arī nepietiekamas ekonomiskās iespējas;

norāda, ka galvenais uzdevums ir panākt juridisku un politisku līdzsvaru starp diviem ES pamatprincipiem – darbaspēka pārvietošanās brīvību un reģionu ekonomisko un sociālo konverģenci;

atzīmē, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija Eiropas Savienībā ir sarežģīta problēma, un šajā saistībā aicina Savienību un dalībvalstis īstenot pragmatisku politisko rīcību. Šai rīcībai vajadzētu būt vērstai uz visiem intelektuālā darbaspēka emigrācijas aspektiem (piemēram, intelektuālā darbaspēka imigrācija, intelektuālā potenciāla nelietderīga izmantošana, intelektuālā darbaspēka aprite un atpakaļmigrācija), kā arī dažādajiem (taču bieži savstarpēji saistītajiem) līmeņiem, kuros ir vajadzīga rīcība un risinājumi, – tie ir vietējais, reģionālais, valsts un pārvalstiskais (ES) līmenis;

uzskata, ka lēmumu pieņēmējiem visos līmeņos ir jāatzīst un piedāvātajos risinājumos jāņem vērā tas, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija ir ne tikai tehniska rakstura jautājums, kurš jārisina ar administratīvu vai politisku rīcību, bet arī politisks jautājums. Ja tas netiks risināts, šai parādībai būs ilgstoša un pastāvīga ietekme uz ES nākotni un tā var kavēt teritoriālo kohēziju;

norāda, ka intelektuālā darbaspēka emigrāciju tiešā veidā izraisa starp ES reģioniem pastāvošā sociālā un ekonomiskā nelīdzsvarotība. Empīriskos pētījumos (1) (2) (3) ir konstatēti vairāki motivētājfaktori, proti, reģionos, uz kuriem darbaspēks aizplūst, ir pievilcīgāks darba tirgus, daudzveidīgākas darba iespējas un labāka vispārējā dzīves kvalitāte, savukārt reģionos, no kuriem darbaspēks aizplūst, situācija ir pretēja. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ nākamajā daudzgadu finanšu shēmā kohēzijas politikas resursi būtu jākoncentrē nelīdzsvarotības mazināšanai starp tiem reģioniem, no kuriem darbaspēks aizplūst, un tiem, kuri to uzņem;

uzsver, ka būtu jānodrošina cieša saistība starp kohēzijas politiku, kuras mērķis ir novērst šo nelīdzsvarotību un veicināt vienmērīgāku ES attīstību, un pasākumiem, kas ir paredzēti intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmas risināšanai. Divi no stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem – palielināt nodarbināto personu procentuālo daļu un uzlabot sociālo iekļaušanu – ir tieši saistīti ar tādu labvēlīgu apstākļu radīšanu, kuri mazinās intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Citi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, piemēram, inovācija un cilvēku skaita palielināšana terciārajā izglītībā, varētu izraisīt intelektuālā darbaspēka imigrāciju un atgūšanu, piesaistot un stimulējot talantīgus cilvēkus;

norāda, ka intelektuālā darbaspēka emigrācija un ar to saistītās parādības Eiropas Savienībā ir jāsaprot un jāizvērtē saistībā ar daudzlīmeņu pārvaldību. Tas, vai daudzlīmeņu pārvaldības īpašības radīs šķēršļus vai iespējas šajā politikas jomā, būs ļoti atkarīgs no tā, kā ES un tās iestādes pildīs savu lomu kā politikas veidošanas un izvēršanas veicinātājas un koordinatores;

norāda, ka intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmas plašās un nopietnās ietekmes dēļ tā bieži tiek uzskatīta par valsts vai pārvalstiskā līmeņa politikas problēmu, taču to var sekmīgi risināt vietējā līmenī. Šajā saistībā liela nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo intelektuālā darbaspēka emigrācija tiešā veidā ietekmē vietējās kopienas, – gados jauna un izglītota darbaspēka zaudēšana ir milzīgs izaicinājums vietējām kopienām visā ES;

atzīmē, ka dalībvalstu vietējās pašvaldības ir vispiemērotākais līmenis, kurā izstrādāt un īstenot politikas pasākumus intelektuālā darbaspēka emigrācijas jomā. Vietējās kopienas ir sistēmas ar relatīvi skaidrām robežām, un tas ļauj vieglāk analizēt šo problēmu un izstrādāt pielāgotus risinājumus. Turklāt vietējās pašvaldības var ērtāk uzraudzīt un izvērtēt vietējā līmenī īstenotu politikas pasākumu panākumus;

10.

norāda, ka šādu valsts līmenim pakārtoto līmeņu pārvaldes iestāžu pieredze un spējas var sniegt būtisku ieguldījumu ES politikas veidošanā;

11.

uzskata, ka vietējo pašvaldību tiešajā pieredzē intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmas risināšanā varētu būt atrodami veiksmes stāsti un paraugprakse, kas palīdzētu izstrādāt saskaņotu politiku ES līmenī. Vietējās un reģionālās pašvaldības var rīkoties plašāk par politikas jautājumu vispārīgu un abstraktu definīciju un nodrošināt konkrētus un efektīvus risinājumus. Tām ir labāk jāizprot centieni un iniciatīvas, kuru mērķis ir risināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu ārpus to pārstāvēto kopienu administratīvajām robežām, un jāiesaistās reģionālā un starpreģionālā sadarbībā;

12.

norāda, ka reģioni, no kuriem aizplūst darbaspēks, un reģioni, uz kuriem aizplūst darbaspēks, saskaras ar atšķirīgām problēmām, tādēļ tās ir atbilstīgi jārisina. Šis nošķīrums ir svarīgs, jo ar pārvalstiskā līmeņa politikas pasākumiem būtu jārod visām pusēm izdevīgi risinājumi vai vismaz jāierobežo situācijas, kurās zaudētāji ir gan reģioni, no kuriem darbaspēks aizplūst, gan reģioni, uz kuriem tas dodas (intelektuālā potenciāla izšķērdēšana);

13.

vērš uzmanību uz risku, ko intelektuāla darbaspēka emigrācija rada Eiropas projekta stabilitātei ilgtermiņā. Reģioni, no kuriem darbaspēks aizplūst, ir strupceļā: tiem ir vajadzīga konverģence (lai novērstu atpalicību no reģioniem, uz kuriem darbaspēks aizplūst), taču tie zaudē kvalificētu darbaspēku. Ilgtermiņā jebkādas izmaiņas vai pāreja uz ilgtspējīgu un konkurētspējīgu ekonomikas modeli, kura pamatā ir zināšanu ekonomika un produkti ar augstu pievienoto vērtību, šķiet ļoti grūti sasniedzama, ja atšķirības starp abiem reģionu veidiem palielinās. Ja šī problēma netiks risināta, šīs atšķirības palielināsies vēl vairāk un izveidosies “sabrukuma” apburtais loks. Saskaņā ar globālās konkurētspējas indeksu ES austrumu un dienvidu dalībvalstis pašlaik ierindojas to pasaules valstu vidū, kurām ir vislielākās grūtības noturēt talantīgus cilvēkus;

14.

norāda: lai arī ES iestādes ir ieviesušas mehānismus atšķirību mazināšanai, tie ir bijuši tikai daļēji efektīvi. Tā kā intelektuālā darbaspēka emigrācija pastiprinās un, ņemot vērā tās ģeogrāfisko un ekonomisko dimensiju, ir vajadzīga cita veida iniciatīva vai centieni, kuri tieši pievērstos emigrācijas dzinējfaktoriem, kas izriet no reģionu, no kuriem darbaspēks aizplūst, īpašajām izaugsmes trajektorijām, kas šos reģionus padara nepietiekami pievilcīgus labi izglītotajam darbaspēkam;

15.

norāda, ka viena no problēmām, kas saistīta ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju, ir plaisa starp izglītību un darba tirgu. Izglītība acīmredzami ir joma, kurā uzlabojumi var palīdzēt mazināt intelektuālā darbaspēka emigrācijas nelabvēlīgās sekas. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām sadarbībā ar valstu un Eiropas iestādēm būtu tam jāpievērš lielāka uzmanība. Turklāt izglītības sistēmās ir jāņem vērā darba tirgus mainīgā dinamika un pieaugošā daudzveidība, lai nodrošinātu atdevi no ieguldījumiem valsts vai reģiona cilvēkkapitālā, kas intelektuālā darbaspēka emigrācijas dēļ tiek zaudēts;

16.

vērš uzmanību uz parādību, kas ir rūpīgi jāuzrauga, proti, mājās atstātie bērni, kuru vecāki labāka darba meklējumos devušies uz ārvalstīm. Šī problēma tieši izriet no intelektuālā darbaspēka emigrācijas, un tai ir ilgtermiņa ietekme;

17.

uzsver, ka Erasmus+, ESF+ un līdzīgas programmas palīdz radīt akadēmiskas un profesionālas iespējas talantīgiem cilvēkiem un iespējas veidot starptautiskus sadarbības tīklus un partnerības visā Eiropā, nevis tikai dažos reģionālos centros, kā arī atbalstīt Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanu praksē. Jaunās Komisijas atbalsts programmas Erasmus+ budžeta palielināšanai ir solis pareizajā virzienā;

18.

uzskata: lai risinātu intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu, ir vajadzīga spēcīga vadība un dažādu centienu koordinācija visu valstu jurisdikcijās. Svarīgākais ir atrast konkrētus veidus, kā izveidot sadarbības tīklus, cīnīties pret populistisku politisko diskursu un stiprināt Eiropas integrāciju. Turpmākajiem pasākumiem dalībvalstu un ES līmenī vajadzētu būt vērstiem uz vietējā līmeņa centienu koordinēšanu un veicināšanu/atbalstīšanu, panākot vienprātību par to, kā intelektuālā darbaspēka emigrācijas jautājums būtu jāanalizē un jārisina, lai rastu visām ieinteresētajām personām izdevīgu risinājumu;

19.

uzsver, ka attiecībā uz intelektuālā darbaspēka emigrāciju ir jānoskaidro vairāki stratēģiskie pamatjautājumi, lai lēmumu pieņēmēji varētu izvairīties no publiskās politikas pasākumu nevajadzīgas dublēšanās. Šie stratēģiskie jautājumi ir jāformulē tā, lai politikas pasākumiem būtu redzama ietekme un lai tiktu atbalstīti politikas pasākumi, kas noved pie konkrētas rīcības;

20.

iesaka apzināt un īstenot dažādu veidu reaģēšanas pasākumus katram intelektuālā darbaspēka emigrācijas elementam – intelektuālā darbaspēka imigrācijai, intelektuālā potenciāla nelietderīgai izmantošanai, intelektuālā darbaspēka apritei un atpakaļmigrācijai. Katrai no šīm jomām ir vajadzīgi atšķirīgi un konkrēti risinājumi. Ir ļoti svarīgi, lai šiem elementiem netiktu piemērota viena universāla pieeja. Pielāgotu risinājumu trūkums var novest pie plašiem un abstraktiem paziņojumiem un mērķiem, kurus ir grūti īstenot reālajā dzīvē;

21.

atzinīgi vērtē to, ka daži reģioni un pilsētas jau īsteno radošus risinājumus talantīgu cilvēku piesaistīšanai un noturēšanai. Šādi politikas pasākumi ietver gan talantīgu cilvēku pārcelšanu uz šiem reģioniem/pilsētām, gan sarežģītākus pasākumus, kas ir saistīti ar starptautisku uzņēmēju tīklu attīstību. Eiropas Savienībai ir jāatbalsta programmas vai iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot zināšanu apmaiņu starp dažādām Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

22.

uzskata, ka vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem ir ļoti svarīga loma intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmas risināšanā; augsti kvalificēta darbaspēka piesaistīšanu un noturēšanu var nodrošināt, kohēzijas politikā efektīvi izmantojot integrētās teritoriālās attīstības instrumentus;

23.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām sadarbībā ar valsts un ES iestādēm būtu jāatbalsta politikas pasākumi un instrumenti, ar kuriem tiek attīstīta vietējā uzņēmējdarbība, pašnodarbinātība un alternatīvi uzņēmējdarbības attīstības modeļi, kas palielina to reģionu pievilcīgumu, no kuriem aizplūst darbaspēks;

24.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, pamatojoties uz vajadzību reālistisku izvērtējumu, izveidot saikni starp sava reģiona īpašajām priekšrocībām un vajadzīgajiem talantīgajiem cilvēkiem un politikas pasākumiem;

25.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām izveidot vietējās alianses, kas piesaistītu visas ieinteresētās personas (publiskās iestādes, uzņēmumus, augstākās izglītības iestādes, NVO utt.), kuras spēj izstrādāt un īstenot vietējos politikas pasākumus, kas palīdz mazināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Būtu jāatbalsta un jārīko regulāras attiecīgo ieinteresēto personu sanāksmes. Tās būtu jāizmanto kā forums, kas, pateicoties veiksmes stāstiem no citām vietām/jurisdikcijām, ļautu apspriest un plānot vietējai situācijai un kontekstam atbilstošus risinājumus;

26.

norāda, ka stingri stratēģiskās plānošanas procesi vietējā un reģionālajā līmenī var ievērojami palīdzēt nodrošināt gan cilvēkresursu mobilitātes korelāciju ar vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības plāniem, gan arī stabilu pamatu sadarbībai ar citām reģionālā, valsts un Eiropas līmeņa iestādēm;

27.

vēlas, lai būtu labāka izpratne par iemesliem un šķēršļiem, kas neļauj agrāk emigrējušām personām atgriezties savā izcelsmes vietā, un labāka izpratne par to, kā publiskās iestādes var palīdzēt mazināt šos šķēršļus. Tādējādi intelektuālā darbaspēka emigrācija varētu tikt pārveidota par intelektuālā darbaspēka apriti vai atpakaļmigrāciju;

28.

iesaka vietējā līmeņa rīcību integrēt un koordinēt ar dalībvalstu un ES līmeņa rīcību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu. Lai ES politika būtu sekmīga, ir svarīgi saskaņot dažādos līmeņos īstenotos pasākumus. Politikas pasākumi un programmas būtu jāizstrādā tā, lai tiktu ieviesta un veicināta koordinācija starp vietējo un reģionālo pašvaldību rīcību un dalībvalstu un ES rīcību. Tas attiecas uz visām jomām, kuras skar intelektuālā darbaspēka emigrācija (izglītība, kohēzija, reģionālā attīstība, digitalizācija utt.). ES līmenī ir jāievieš mehānisms, kas būtu īpaši paredzēts politikas pasākumu saskaņošanas un koordinēšanas veicināšanai intelektuālā darbaspēka emigrācijas jomā;

29.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt informētām par šīs parādības mērogu un reālistiski un nopietni jāizvērtē katras tās jomas iezīmes, kuru skar intelektuālā darbaspēka emigrācija. Pierādījumos balstīta lēmumu pieņemšana un politikas veidošana ir vienīgais veids, kā izstrādāt efektīvus risinājumus. Reālistiski izvērtējot intelektuālā darbaspēka emigrācijas parādību katra reģiona līmenī, publiskās iestādes, ko skar līdzīgas vai ar minēto parādību saistītas problēmas, varēs vieglāk konkurenci nomainīt pret sadarbību, un tādējādi varētu tikt uzlabota pašreizējo centienu un pieejamo resursu koordinēšana starp visām ieinteresētajām personām;

30.

uzskata, ka intelektuālā darbaspēka emigrācijas mazināšanu varētu ievērojami sekmēt ātras procedūras diplomu un prasmju/kompetences atzīšanai. Šajā sakarā, pamatojoties uz dažādām ES iniciatīvām, to skaitā gaidāmo sistēmu attiecībā uz digitāli parakstītajiem Europass kompetenču apliecinājuma dokumentiem, ir iespējama un vajadzīga datubāzu digitalizācija un savienojamība. Turklāt atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu, kas paredz līdz 2025. gadam izveidot Eiropas izglītības telpu, kurā mācīšanos, studēšanu un pētniecību nekavētu robežas. Vienlaikus norāda, ka jāievieš mehānismi, kuri veicina intelektuālā darbaspēka apriti un atpakaļmigrāciju;

31.

iesaka Eiropas Komisijai pastiprināt savus centienus, lai mazinātu reģionālās atšķirības, kas ir viens no lielākajiem intelektuālā darbaspēka emigrācijas cēloņiem. Kohēzijas fondiem ir būtiska loma tādu reģionu un jomu atbalstīšanā, kuras cieš no šādām atšķirībām. Pielāgoti politikas pasākumi un instrumenti, kas tiešā veidā novērš šīs atšķirības starp Austrumeiropas/Dienvideiropas valstīm un rietumvalstīm, kā arī starp dalībvalstu reģioniem, ir vajadzīgi, lai novērstu vienu no intelektuālā darbaspēka emigrācijas galvenajiem cēloņiem. Komisijas (4) politiskā apņemšanās nodrošināt taisnīgu minimālo algu ir ļoti svarīga – jo īpaši reģionos, no kuriem darbaspēks aizplūst, – tāpēc, ka šādi tiktu risinātas ar dzīves līmeni un darba apstākļiem saistītās problēmas un tas tieši ietekmētu dzīves kvalitāti. ES kohēzijas politikai laikposmā no 2021. gada līdz 2027. gadam vajadzētu būt uz visiem reģioniem orientētai ilgtermiņa politikai, kas koncentrētos uz ekonomisko, sociālo un reģionālo atšķirību novēršanu un ņemtu vērā partnerības principu un vietējiem apstākļiem pielāgotu pieeju. Kohēzijas politika būtu labāk jāsaskaņo ar citiem ES politikas pasākumiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Pārvaldot kohēzijas politiku un programmas laikposmam pēc 2020. gada, ES līmenī būtu jāuzlabo dažādu finansējuma avotu vertikālā koordinēšana, lai īstermiņā un vidējā termiņā garantētu lielāku saskaņotību starp programmām dažādos pārvaldības un plānošanas līmeņos (5);

32.

iesaka vietējā un reģionālajā līmenī izstrādāt un īstenot reālistiskus politikas pasākumus, kas ļauj piesaistīt, noturēt un atkārtoti piesaistīt izglītotu darbaspēku. Dzīves kvalitāte ir svarīga stratēģiskā koncepcija, – tiek norādīts, ka dzīves kvalitātes uzlabošana ir ļoti spēcīgs instruments izglītota darbaspēka piesaistīšanai un noturēšanai. Dzīves kvalitāti ir ieteicams un vēlams mērīt regulāri un strukturēti, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu vērtīgu informāciju par visām jomām, kurās varētu būt vajadzīga iejaukšanās;

33.

iesaka vietējā, reģionālā, valsts un ES līmeņa iestādēm koncentrēties uz funkcionālām pieejām, lai pavērstu emigrāciju pretējā virzienā un piesaistītu darbaspēku (6), – šādas pieejas ietver zināšanu ekonomikas veidošanu, reģionu pievilcīguma uzlabošanu, diasporas stratēģiju izstrādi un funkcionālas pieejas īstenošanu pilsētu pārvaldībā;

34.

iesaka gādāt par to, lai vietējā, reģionālā un ES līmeņa iestādes pievērš īpašu uzmanību tādu strukturālu faktoru likvidēšanai, kuri saasina intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu (infrastruktūra/automaģistrāles, pakalpojumu kvalitāte, piekļuve tehnoloģijām utt.);

35.

uzsver, ka, balstoties uz reālistiskiem izvērtējumiem, kā arī sadarbību un koordinēšanu vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī, jāizstrādā integrēta Eiropas pieeja attiecībā uz intelektuālā darbaspēka emigrāciju. Tāpat arī jomās, kas ir saistītas ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju (piemēram, izglītības, digitalizācijas, kohēzijas un ekonomikas politikas jomā), ir vajadzīgi dažādos līmeņos koordinēti politikas pasākumi;

36.

uzskata, ka ir svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības saprastu, cik nozīmīgas vietējai attīstībai zināšanu ekonomikā ir gan augstākās izglītības, gan profesionālās izglītības un apmācības iestādes. Publiskām iestādēm ir jāveido partnerības ar augstākās izglītības iestādēm un arī jābūt informētām par vajadzību tās atbalstīt, tostarp investējot vietējā infrastruktūrā. Augstākās izglītības iestāžu stratēģiskajiem mērķiem ir jābūt pēc iespējas līdzīgākiem publisko iestāžu stratēģiskajiem mērķiem;

37.

norāda, ka partnerības starp privātiem uzņēmumiem (kas ir ieinteresēti pētniecībā un izstrādē), vietējām pašvaldībām un augstākās izglītības iestādēm ir svarīgs vietējās izaugsmes un attīstības dzinējspēks, kas ar MVU paredzētas stratēģijas starpniecību būtu jāiekļauj pašreizējā Komisijas mērķī, proti, atvieglot mazu uzņēmumu iespējas kļūt par lieliem novatoriem;

38.

pauž bažas par risku, ka palielināsies nevienlīdzība starp pilsētām un reģioniem, kuri saņem būtisku finansējumu no pētniecības un inovācijas pamatprogrammas, un brīdina, ka pasākumi, kuru mērķis ir mazināt atšķirības starp reģioniem, lai risinātu problēmas, tostarp demogrāfisko problēmu, un veicināt vispārēju piekļuvi programmai “Apvārsnis Eiropa” nav pietiekami (7);

39.

uzskata, ka digitālā savienojamība un pārdomāta specializācija var atstāt labvēlīgu ietekmi intelektuālā darbaspēka emigrācijas jomā. Reģionālās stratēģijas attiecībā uz pārdomātu attīstību un specializāciju var tikt balstītas uz konkurences priekšrocībām, kas pastāv vai tiek radītas konkrētajā reģionā. Digitālajai savienojamībai un digitālās pratības pilnveidošanai vajadzētu būt svarīgiem elementiem jaunās Komisijas centienos atjaunināt Digitālās izglītības rīcības plānu;

40.

norāda, ka vietējās pašvaldības var izstrādāt un īstenot daudzus pasākumus, lai palielinātu un attīstītu kopienu individuālo noturību, jo īpaši gadījumos, kad tās sastopas ar ekonomiskām grūtībām, piemēram, bezdarbu. Individuālo noturību, kā arī spēju pielāgoties un pārvarēt grūtības var veicināt, īstenojot, piemēram, ES prasmju stratēģijas ietvaros atbalstītās kvalifikācijas celšanas un pārkvalifikācijas programmas, uzņēmējdarbības un mazo uzņēmumu atbalsta pasākumus, izglītojošas un ar kopienu saistītas programmas studentiem un jauniešiem, kuru vecāki strādā ārvalstīs utt.;

41.

iesaka Eiropas Komisijai gādāt par to, lai tā, cieši sadarbojoties ar Eiropas Reģionu komiteju, Eiropas Parlamentu un ES Padomi, aktīvi atbalstītu vietējo un reģionālo publisko iestāžu centienus intelektuālā darbaspēka emigrācijas novēršanā. Eiropas Savienība ir sarežģīts politisks un administratīvs veidojums, un ir rūpīgi jāanalizē tās pienākumi un spējas intelektuālā darbaspēka emigrācijas jomā. Diskutējot par Savienības lomu, tiks noteikti gan ES pienākumi, gan labākie instrumenti, kas ir pieejami ES līmenī.

42.

uzskata, ka fakts, ka “darbinieks pēc uzturēšanās ārzemēs atgriežas savā izcelsmes valstī” ir uzskatāms par priekšrocību profesionālajā profilā, tādēļ attiecīgajā atlases procesā uz to jāvērš darba devēju uzmanība.

Briselē, 2020. gada 12. februārī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Apostolos TZITZIKOSTAS

(1) Eiropas Reģionu komiteja, 2018, Addressing brain drain: The local and regional dimension (Darbaspēka emigrācijas problēmas risināšana: vietējā un reģionālā dimensija).

(2) Eiropas Komisija, Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts, D direktorāts “Darbaspēka mobilitāte”, 2018. gada ziņojums par darbaspēka mobilitāti ES iekšienē.

(3) Atoyan, R., Christiansen, L., Dizioli, A., Ebeke, C., Ilahi, N., Ilyina, A., Mehrez, G., Qu, H., Raei, F., Rhee, A. un Zakharova, D., “Emigration and Its Economic Impact on Eastern Europe” (Emigrācija un tās ekonomiskā ietekme uz Austrumeiropu), SVF darbinieku diskusijas piezīmes, 2016. gada jūlijs.

(4) Ursula von der Leyen“Eiropas Savienība, kas tiecas uz augstākiem mērķiem. Mana programma Eiropai”, 9. lpp.

(5) ESPON, 2019, Addressing Labour Migration Challenges in Europe (Darbaspēka migrācijas problēmu risināšana Eiropā), 18. lpp.

(6) Turpat, 17.–18. lpp.

(7) COR-2018-03891.