Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Īstenošanas ziņojums par publisko iepirkumu”

(2020/C 39/09)

Ziņotājs

:

Thomas Habermann (DE/PPE), Rēnsas-Grābfeldes apriņķa landrāta priekšsēdētājs

I.   VISPĀRĪGAS PIEZĪMES

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

uzsver, ka šis atzinums izriet no RK apņemšanās saistībā ar Subsidiaritātes, proporcionalitātes un scenārija “Darīt mazāk, bet efektīvāk” jautājumu darba grupu un labāka regulējuma programmu sniegt atgriezenisko saiti attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu vietējā un reģionālā līmenī. Tāpēc RK kopā ar Eiropas Pašvaldību un reģionu padomi (CEMR) ir veikusi ES mēroga aptauju, lai novērtētu to, kā vietējās un reģionālās pašvaldības īsteno publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu, un ir pasūtījusi pētījumu par šo tematu; RK uzsver, ka aptaujas rezultāti ļoti atšķirīgās dalībvalstu līdzdalības dēļ nevar atainot reprezentatīvu ES mēroga viedokli, tie tikai ļauj atklāt tendences; Komiteja arī norāda uz 2019. gada jūlijā publicēto ziņojumu par pirmo apspriešanos ar RK Reģionālo centru tīklu (RegHub) (1), kas būtībā apstiprina CEMR un RK veiktās aptaujas rezultātus;

2.

norāda, ka dalībvalstis īstenoja 2014. gada visaptverošo reformu attiecībā uz publiskā iepirkuma direktīvām valsts tiesību aktos daļēji gan 2016. gadā, gan krietni vēlāk; tā kā laikposms, kopš stājās spēkā publiskā iepirkuma valsts tiesību akti, kam ir tieša ietekme uz trešām pusēm, nepārsniedz trīs gadus, pastāv tikai ierobežots priekšstats par jauno noteikumu tiesiskās piemērošanas praksi;

3.

uzsver, ka gan administratīvās iestādes, gan uzņēmēji ir tikai nesen sākuši piemērot modernizēto publiskā iepirkuma režīmu un pielāgošanās process daļēji vēl aizvien notiek; uzsver arī to, ka šis pielāgošanās process daudzviet ir saistīts ar nozīmīgām apmācības un arī konsultāciju izmaksām, daļēji ar ārējiem juridiskiem konsultantiem; šajā sakarā Komiteja ir pārliecināta, ka tuvākajos gados nebūtu lietderīgi ieviest jaunas tiesību aktu prasības;

4.

precizē, ka šis atzinums tāpēc nav vērsts uz jaunu tiesību aktu reformu, bet gan uz pašreizējām grūtībām, ar ko saskaras publisku iepirkumu pasūtītāji vietējā un reģionālā līmenī, piemērojot regulējumu; turklāt pievēršas atsevišķiem aspektiem, ko Komisija nesen aplūkoja 2017. gada oktobra neleģislatīvajā paziņojumā par efektīvāku, ilgtspējīgāku un profesionālāku publisko iepirkumu (2);

5.

atbalsta direktīvu mērķi un stūrakmeņus, it sevišķi elektroniskos iepirkumus un MVU dalības veicināšanu, jaunās koncepcijas attiecībā uz “iekšējiem iepirkumiem” un pašvaldību iestāžu sadarbību, iestādēm paredzēto iespēju politisko lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz publisko iepirkumu izmantot stratēģiskus kritērijus, kā arī pārredzamības un integritātes veicināšanu;

6.

uzsver: aptaujas rezultāti (3) liecina, ka pārrobežu iepirkumi vietējām un reģionālajām pašvaldībām nav snieguši pievienoto vērtību. Neskatoties uz ES mērogā regulāri izsludinātajiem iepirkumiem, kas ir laikietilpīgi un dārgi, tiek iesniegts tikai neliels skaits pārrobežu piedāvājumu vai pat neviens. Iemesls tam, domājams, slēpjas faktā, ka elektroniskās platformas, kas ir dalībvalstu rīcībā, ir atšķirīgas un tādējādi rada šķēršļus kaimiņvalstu uzņēmumu un iestāžu līdzdalībai: projektētas un izveidotas nacionālo valstu ietvaros, platformas bieži vien neparedz iespēju izmantot dažādas valodas vai iekļaut to valstu administratīvās prasības, kas nav valsts, kurā atrodas līgumslēdzēja iestāde;

7.

vērš uzmanību uz faktu (4), ka publiskā iepirkuma regulējuma juridiski pareiza piemērošana jau ir kļuvusi par pašmērķi, tā vietā, lai to izmantotu kā darbu, piegāžu vai pakalpojumu iepirkuma instrumentu;

8.

uzsver, ka jāprecizē, kādos apstākļos vietējās un reģionālās pašvaldības drīkstētu veicināt vietējās ekonomikas izaugsmi un atbalstīt vietējās struktūras, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus un pozitīvu ietekmi uz vidi un izmantojot īsās piegādes ķēdes (piemēram, vietējo kokmateriālu izmantošana) saskaņā ar principu “pērc vietējo preci”;

9.

uzsver, ka 2014. gada reformā paredzētā zaļo, sociālo vai inovatīvo kritēriju ņemšana vērā, sniedzot sabiedriskus pakalpojumus, saskaņā ar vietējās pašpārvaldes principu pilnībā jāatstāj attiecīgo vietējo pašvaldību ziņā; uzskata, ka nepārprotami jānoraida turpmāki pienākumi piemērot stratēģiskus iepirkuma mērķus katrā publiskā iepirkumā, lai novērstu iepirkumu procedūru lieku pārslodzi; norāda, ka stratēģisku iepirkuma mērķu ņemšana vērā var arī nebūt lietderīga daudzās iepirkuma procedūrās, piemēram, produktu standarta iepirkumos;

10.

uzsver, ka papildu politikas mērķi paaugstina gan kļūdu iespējamību, gan konflikta risku starp šiem mērķiem; uzsver, ka publiskos iepirkumos izvirzītie mērķi jāsasniedz tikai līdz tādai pakāpei un ievērojot tādus nosacījumus, lai netiktu atstāts novārtā galvenais mērķis – nodrošināt iedzīvotājus ar labiem produktiem un pakalpojumiem par saprātīgu cenu;

11.

uzsver arī to, ka 2014. gada reformā ir skaidri atzītas pašvaldību tiesības sniegt un organizēt pakalpojumus ar savu iestāžu, komunālo pakalpojumu uzņēmumu vai publisku uzņēmumu starpniecību, kā arī “iekšējo iepirkumu” koncepcija un pašvaldību iestāžu sadarbība. Publiskā iepirkuma pasūtīšana trešām personām ir tikai viena no daudzām alternatīvām, lai nodrošinātu sabiedriskos pakalpojumus (5). Visbeidzot, RK uzsver publiskā iepirkuma līgumslēdzēju iestāžu tiesības pārņemt atpakaļ pašvaldības pārziņā ar trešām personām iepriekš noslēgtus līgumus;

12.

uzskata, ka mērķis paaugstināt robežvērtības, virs kurām publiskā iepirkuma konkursi jāizsludina Eiropas mērogā, ir atbilstīgs, lai saglabātu samērīgumu starp pārredzamību, no vienas puses, un iestāžu un MVU administratīvo slogu no otras puses; tādēļ aicina Komisiju ilgtermiņā strādāt pie tā, lai PTO līmenī ievērojami paaugstinātu Nolīgumā par valsts iepirkumu noteiktās robežvērtības;

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

Stratēģiskais iepirkums

13.

uzskata, ka 2014. gada publiskā iepirkuma direktīvās paredzētā iespēja publiskā iepirkuma pasūtītājam ņemt vērā stratēģiskus iepirkuma mērķus var atsevišķos gadījumos, skatoties no iepirkuma pasūtītāja skatupunkta, nodrošināt “labāku iepirkumu”;

14.

norāda, ka no tā izrietošajām pašvaldību administratīvajām izmaksām jābūt proporcionālām labumam, ko publiskais iepirkums var sniegt sabiedrības interesēs. Publiskais iepirkums nav pirmām kārtām paredzēts politisku mērķu sasniegšanai, piemēram, vides ilgtspējas, sociālās iekļaušanas un inovāciju jomā vai noteiktas sociāli politiskas attīstības veicināšanai. Taču tas tiek arvien lielākā mērā izmantots kā instruments citu politisku mērķu virzīšanai un sasniegšanai. Taču nedrīkst aizmirst par publiskā iepirkuma mērķi un nolūku: saskaņā ar pareizas finanšu vadības un efektīvas publiskās pārvaldības principiem ir jānodrošina vislabākā cenas un kvalitātes attiecība;

15.

norāda: kā liecina RK/CEMR aptaujas rezultāti – vietējās un reģionālās pašvaldības apzinās, ka publiskajos iepirkumos tām ir iespēja izmantot zaļos, sociālos un inovatīvos piešķiršanas kritērijus. Šie kritēriji, kā tiek ziņots, dažos gadījumos tiek ieviesti piesardzīgi, no vienas puses tāpēc, ka nav pieprasījuma, no otras puses, tāpēc, ka lielākas kļūdu iespējamības dēļ paaugstinās tiesvedības iespējamība. Reģionālās un vietējās pašvaldības jo īpaši sūdzas par to, ka trūkst profesionalitātes, kas vajadzīga, lai dotu impulsu šāda veida iepirkumiem;

16.

uzsver: lai gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir iespēja pasūtīt iepirkumus, pamatojoties uz dažādiem kvalitatīviem kritērijiem, tās bieži dod priekšroku zemākajai cenai, kas, raugoties no to skatpunkta, nodrošina publisko finanšu līdzekļu visatbilstošāko izmantošanu, kā arī ir kritērijs, kas ir vieglāk piemērojams;

17.

atsaucas uz Komisijas kritiku tās paziņojumā (6), ka 55 % iepirkuma procedūru pasūtījums tiek piešķirts, tikai pamatojoties uz zemāko cenu; precizē, ka attiecīgajās iepirkuma procedūrās bija iespējams pilnībā ņemt vērā stratēģiskos mērķus, jo, piemēram, vides vai energoefektivitātes kritēriji bieži tiek efektīvi iekļauti jau iepirkuma specifikācijas līmenī un līdz ar to pasūtījums pēc tam tiek piešķirts, pamatojoties uz zemāko cenu;

18.

uzsver, ka saskaņā ar aptaujas rezultātiem pieprasījums pēc stratēģiskiem iepirkuma kritērijiem ir ļoti atšķirīgs. Pieprasījums pēc inovācijas veicinošiem iepirkumiem lielākoties nav novērots, pēc sociāliem iepirkumiem tas ir līdzsvaroti novērtēts, un pēc zaļiem iepirkumiem tas vairumā gadījumu ir apstiprināts; konstatē, ka, piemērojot visus kritērijus, rodas grūtības tiesiskā regulējuma sarežģītības dēļ, izstrādājot līguma izpildes nosacījumus un it sevišķi novērtējot to valstu sertifikātu un marķējuma līdzvērtīgumu, kam jānodrošina atbilstība kritērijiem (7);

19.

uzsver, ka inovatīvi iepirkumi, tostarp inovāciju partnerība vai publiski iepirkumi pirmskomercializācijas posmā, līdz šim veikti tikai dažās pašvaldībās noteiktās dalībvalstīs. Galvenie iemesli ir tādi, ka pētniecības un izstrādes veicināšanai reti tiek veltīta īpaša uzmanība, tiek iepirkti standarta produkti vai pastāv budžeta ierobežojumi. Par inovatīvu iepirkumu veicināšanas instrumentu varētu kļūt Komisijas “Big Buyers” iniciatīva. Tomēr RK uzsver, ka kolektīvu iepirkuma veidi un pircēju grupas bieži atvieglo iepirkumus arī mazākām pašvaldībām un palīdz paaugstināt to efektivitāti;

MVU piekļuve publisko iepirkumu tirgum

20.

atgādina, ka MVU veicināšana ir viens no pieciem galvenajiem punktiem 2014. gada publiskā iepirkuma reformā; norāda, ka MVU un jaunuzņēmumiem joprojām ir grūtības izpildīt saimnieciskos vai profesionālos piemērotības kritērijus. Turklāt novēloti maksājumi, MVU nepietiekamās zināšanas par līgumu slēgšanas galvenajiem aspektiem, kā arī tiesvedības augstās iespējamās izmaksas joprojām ir būtiski šķēršļi;

21.

norāda, ka līdzšinējie pasākumi MVU līdzdalības veicināšanai – kā rāda arī RK/CEMR aptauja – nav radījuši gaidīto uzlabojumu;

22.

uzsver, ka stratēģiskie iepirkuma mērķi tieši MVU bieži ir nopietns šķērslis, piedaloties iepirkuma procedūrā, salīdzinājumā ar profesionāli izveidotiem lieluzņēmumiem, jo MVU bieži nav vajadzīgo līdzekļu, lai izpildītu stratēģiskos iepirkuma kritērijus; uzsver, ka stratēģiskā iepirkuma stiprināšana var apdraudēt pareizo un atbalstāmo mērķi – veicināt un atvieglot MVU piekļuvi publiskā iepirkuma procedūrām;

23.

šajā sakarā uzsver, ka jāpārstrādā pašlaik Eiropas līmenī piemērojamā MVU definīcija (8); norāda, ka pašreizējā definīcijā vidējie uzņēmumi (tā dēvētie vidēja kapitāla uzņēmumi (mid-caps) ar ne vairāk kā 500 darbiniekiem) pēc to struktūras ir pilnībā pielīdzināmi MVU (< 250 darbinieku gadā un apgrozījums ≤ 50 milj. EUR vai bilances vērtība ≤ 43 milj. EUR) un tomēr nesaņem nekādas priekšrocības attiecībā pret lieluzņēmumiem; uzsver, ņemot vērā nozīmīgos tirgos augošo protekcionisma tendenci, ka ir svarīgi, lai ES – konstruktīvi un uzsverot tirgus atvērtību – pielāgotos globālās konkurences apstākļiem, dodot labumu Eiropas ekonomikai, un turklāt vidējos uzņēmumus uzskatītu par stipru ekonomikas faktoru, it sevišķi lauku apvidos;

24.

norāda, ka jaunais režīms attiecībā uz sociālajiem pakalpojumiem un citiem īpašiem pakalpojumiem rada grūtības vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un precizē, ka šīs problēmas cita starpā ir saistītas ar šo pakalpojumu īpašo raksturu un kontekstu, kādā tie tiek sniegti; kritizē to, ka pašlaik, sākot no noteikta sliekšņa (750 000 EUR), ir pienākums rīkot iepirkumu, lai gan joprojām pastāv iemesli, kas nosaka šāda veida pakalpojumu ietekmes trūkumu iekšējā tirgū, un precizē, ka šie noteikumi daļēji nav piemēroti dalībvalstu sistēmām. Tiesa ir nolēmusi, ka direktīvu par publisko iepirkumu nepiemēro tajos gadījumos, kad publiskās iestādes nepieņem selektīvu atlases lēmumu, ja pakalpojumu sniedzēji sāk darboties tīras licencēšanas procedūras vai tā dēvētā “open-house” modeļa ietvaros (9). Direktīvā par publisko iepirkumu iekļautie noteikumi nav visos gadījumos pilnībā piemēroti dalībvalstu valsts sistēmām un praksē var radīt nesamērīgu administratīvo slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām (10). Turklāt šī režīma piemērošanas joma saistībā ar norādēm uz saturā nedefinēto CPV kodu XIV pielikumā nav viennozīmīgi skaidra;

25.

uzskata, ka iepirkums vairākās daļās īpaši veicina MVU un vidējos uzņēmumus, un tāpēc tā ir laba pieeja; norāda uz to, ka neefektīvi uzņēmumi vai pārāk mazas daļas var paaugstināt līgumslēdzējām iestādēm pārvaldes un koordinācijas izmaksas;

Preču un pakalpojumu pārrobežu iepirkums

26.

norāda, ka pārrobežu iepirkumu kopējais īpatsvars ir samazinājies no 5,95 % 2013. gadā līdz 3,4 % 2017. gadā (11);

27.

uzsver, ka publiskā iepirkuma jēdziens jāinterpretē funkcionāli, taču arī funkcionālā aspektā dažādu veidu plānošanas pakalpojumi, aprēķinot līguma vērtību, nav jāskaita kopā, un tos var traktēt kā atsevišķus līgumus; paskaidro, ka tas ir svarīgi it īpaši tādēļ, lai aizsargātu MVU un veicinātu to lielāku līdzdalību publiskā iepirkuma procedūrās;

28.

aicina Komisiju pieņemt visaptverošākas pamatnostādnes par elektroniskajām publiskā iepirkuma procedūrām, lai palielinātu juridisko noteiktību un uzlabotu MVU līdzdalību elektroniskajā publiskajā iepirkumā;

29.

norāda, ka Publiskā iepirkuma direktīvas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (12)) 10. panta h) punktā minētie izņēmumi atspoguļo to, cik liela nozīme ir bezpeļņas palīdzības organizācijām, kuras brīvprātīgo darbības rezultātā var izveidoties it īpaši civilās aizsardzības gadījumā; uzskata, ka dalībvalstis savos nacionālajos tiesību aktos var skaidri noteikt, kuras organizācijas uzskatāmas par bezpeļņas, ja ar valsts tiesību aktiem tiek nodrošināts, ka šīs organizācijas atbilst Eiropas Savienības Tiesas noteiktajiem bezpeļņas organizācijas kritērijiem (13);

30.

uzsver, ka RK/CEMR aptaujā 70 % respondentu norāda, ka pārrobežu iepirkums sakarā ar to, ka nav piedāvājumu no citām dalībvalstīm, nesniedz pievienoto vērtību, un tikai 24 % norāda, ka tas veicina konkurenci un rada labākas alternatīvas; vērš uzmanību uz RegHub ziņojumā minētajiem konstatējumiem, ka dažos sektoros, it īpaši sociālajā jomā, nav pārrobežu dimensijas un tādējādi trūkst nepieciešamās ietekmes uz iekšējo tirgu;

31.

principā piekrīt Komisijas mērķim, ka būtu jāpalielina pārrobežu iepirkumu procedūru skaits; norāda uz to, ka iemesli nelielajam pārrobežu iepirkumu skaitam ir tostarp vajadzība sagatavot iepirkuma dokumentus vairākās valodās, kas ir laikietilpīgi un prasa lielus līdzekļus, un neizbēgami paaugstina izmaksas, kā arī atšķirīgā iepirkuma direktīvu interpretācija dalībvalstīs;

32.

atzīmē, ka cits nozīmīgs iemesls varētu būt atšķirīgie standarti un tiesību akti, ko dalībvalstis piemēro, piemēram, darba un darba aizsardzības tiesību vai būvniecības jomā; tie attur no piedāvājumu iesniegšanas potenciālos ārvalstu pretendentus un it sevišķi MVU, kam bieži trūkst vajadzīgo materiālo un juridisko resursu, lai izpildītu citu dalībvalstu nosacījumus;

33.

uzsver, ka uzņēmumi ļoti bieži izveido meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs, lai tie atrastos tuvāk vietējiem tirgiem. Vairumā gadījumu vietējās un reģionālās iepirkuma procedūrās piedāvājumus iesniedz minētie meitasuzņēmumi, nevis mātesuzņēmumi. Šādi darījumi nav iekļauti statistikā par pārrobežu iepirkumu;

34.

noslēgumā īpaši uzsver grūtības, kas pretendentiem rodas, izpildot dažādus dalībvalstu nosacījumus attiecībā uz sertifikātiem un elektroniskajiem parakstiem pāri robežām. Tāpēc ir jāizstrādā kopīgas pamatnostādnes attiecībā uz kopēju regulējošo un IT sistēmu sagatavošanu un elektronisko platformu izveidi, kas ļautu piedalīties iestādēm un uzņēmumiem, kas reģistrēti dažādās pierobežas valstīs;

Pasākumi īstenošanas uzlabošanai

35.

norāda uz to, ka Komisijas ierosinātā, tā dēvētā profesionalizācija, kā arī pārvaldes darbinieku izglītība ir tikai dalībvalstu un it sevišķi vietējo un reģionālo pašvaldību organizatoriskajā suverenitātē; turklāt pauž bažas, ka Komisijas jaunas vadlīnijas un rokasgrāmatas par publisko līgumslēdzēju iestāžu profesionalizāciju (piemēram, pašlaik plānotā plašā European Professionalisation Framework (EPF) sistēma) līgumslēdzējām iestādēm, kam jau bez tā ir plašs regulējums, drīzāk nozīmētu papildu pārvaldes izmaksas;

36.

atzinīgi vērtē 2018. gada 26. oktobra ES pilsētprogrammas Inovatīvas un atbildīgas publiskā iepirkuma partnerības galīgo rīcības plānu (14) un jo īpaši atbalsta ES līmenim adresēto ieteikumu apsvērt ES finansējumu kopīgam pārrobežu iepirkumam, inovācijas iepirkumam, stratēģiskajam iepirkumam, īpaši sociālajam iepirkumam (t. i. izmantojot sociālās klauzulas un piešķiršanas kritērijus konkursu un līgumu slēgšanas procesos) un aprites iepirkumam, dalībvalstu līmenim adresēto ieteikumu ieguldīt spēju veidošanā inovatīva un atbildīga publiskā iepirkuma jomā, kā arī dalībvalstu un pilsētu līmenim adresēto ieteikumu pastiprināt apmācību aprites iepirkuma, kā arī inovatīva un atbildīga publiskā iepirkuma jomā;

37.

uzskata, ka ES jānodrošina saskaņotība starp dažādām Eiropas politikas jomām, kas reglamentē publisko iepirkumu, konkurences un atbalsta politiku, lai kopumā stiprinātu ES kā rūpniecības reģionu un Eiropas uzņēmumi kļūtu konkurētspējīgāki globalizētā pasaulē;

38.

aicina Komisiju uzsākt procesu, lai radītu uzticamu un viennozīmīgu, ES mērogā atzītu marķējumu un sertifikātus, it sevišķi vides aizsardzības jomā, lai radītu juridisko noteiktību un atslogotu vietējās līgumslēdzējas iestādes;

39.

vērš uzmanību uz to, ka savas e-iepirkuma sistēmas un valstu iepirkuma portālu izveide daļēji ir radījusi savienojamības problēmas gan starp dalībvalstīm, gan pašās dalībvalstīs; pilnībā savienojamas sistēmas izveide varētu ievērojami vienkāršot un paātrināt publiskā iepirkuma procedūras;

40.

noslēgumā uzsver, ka direktīvas nav sasniegušas galveno mērķi – procedūru būtisku vienkāršošanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām; tomēr, pamatojoties uz nepārtrauktību, kā arī iepriekš minētajiem iemesliem, uzskata, ka tuvākajos gados turpmāka tiesību aktu reforma visnotaļ nebūtu ieteicama.

---

(1)  Reģionu komiteja, Subsidiaritātes vadības grupa, Reģionālo centru (Hubs) tīkls ES politikas īstenošanas pārskatīšanai, īstenošanas pārskats, pirmā apspriešanās par publisko iepirkumu, 2019. gada jūlijs.

(2)  Komisijas paziņojums “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā”, 3.10.2017. (COM(2017) 572 final).

(3)  Sk. RK kopīgi ar Eiropas Pašvaldību un reģionu padomi veikto aptauju “2014. gada direktīvu par publisko iepirkumu īstenošanas novērtējums: problēmas un iespējas reģionālā un vietējā līmenī”.

(4)  Sk. RK/CEMR kopīgi veikto aptauju.

(5)  Sk. Eiropas Reģionu komitejas atzinumu “Publiskā iepirkuma tiesību aktu kopums” (5.7.2018.), ziņotājs Adrian Ovidiu Teban (RO/PPE).

(6)  Komisijas paziņojums “Kā Eiropas interesēs panākt labāku iepirkuma darbību Eiropā”, 3.10.2017. (COM(2017) 572 final).

(7)  RK/CEMR aptauja.

(8)  Komisijas Ieteikums 2003/361/EK, 6.5.2003. (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).

(9)  Lieta C-410/14 – Falk Pharma un lieta C-9/17 – Tirkkonen.

(10)  Atzinums par publiskā iepirkuma efektivitāti un lietderīgumu (atbalsts jauniešiem un sociālā palīdzība), 2019. gada 14. martā pēc Nīderlandes Sabiedrības veselības, labklājības un sporta ministrijas pieprasījuma publicējusi REFIT platforma.

(11)  Eiropas Parlaments, Ekonomikas, zinātnes un dzīves kvalitātes politikas departaments Contribution to Growth. European Public Procurement. Delivering Economic Benefits for Citizens and Businesses, 2019. gada janvāris.

(12)  OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.

(13)  EST, spriedums lietā C-465/17, 21.3.2019.

(14)  https://ec.europa.eu/futurium/en/system/files/ged/final_action_plan_public_procurement_2018.pdf