PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Šis priekšlikums iekļaujas pasākumu kopumā, kuru Komisija ierosināja pēc Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija sanāksmes 1 , kurā tika uzsvērts, ka ir ievērojami jāpastiprina neatbilstīgo migrantu faktiskā atgriešana, un atzinīgi vērtēts Komisijas nodoms sagatavot leģislatīvus priekšlikumus efektīvākai un saskaņotākai Eiropas atgriešanas politikai. Galvenie principi, par kuriem tika panākta vienošanās Eiropadomes secinājumos un kurus arī dalībvalstis ir atbalstījušas dažādos forumos 2 , uzsver nepieciešamību stiprināt Eiropas solidaritātes instrumentus, jo īpaši stiprinot Eiropas robežu un krasta apsardzi, lai nodrošinātu ārējo robežu un migrācijas efektīvu pārvaldību un izveidotu efektīvāku un saskaņotāku Eiropas atgriešanas politiku.

Efektīva to trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kuriem nav tiesību uzturēties ES, ir būtisks komponents Eiropas programmā migrācijas jomā 3 . ES līmenī atgriešanas politikas regulējums ir noteikts Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/115/EK 4 (“Atgriešanas direktīva”), kurā paredzēti kopējie standarti un procedūras, kas dalībvalstīs, pilnībā ievērojot neizraidīšanas principu, jāpiemēro to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Kopš Atgriešanas direktīvas stāšanās spēkā 2010. gadā migrācijas spiediens uz dalībvalstīm un Savienību kopumā ir palielinājies. Līdz ar to aktīvāk nekā jebkad ir jārisina problēmas, kas saistītas ar neatbilstīgo migrantu efektīvu atgriešanu.

Ir apzinātas divas galvenās problēmas.

Pirmkārt, dalībvalstis saskaras ar grūtībām un šķēršļiem atgriešanas procedūrās saistībā ar atgriešanas lēmumu izpildi. Valstu prakse ES regulējuma īstenošanā dažādās dalībvalstīs atšķiras un nav tik efektīva, kā tai vajadzētu būt. Cita starpā nekonsekventas definīcijas un interpretācijas attiecībā uz bēgšanas risku un aizturēšanas izmantošanu izraisa neatbilstīgo migrantu bēgšanu un sekundārās kustības. Atgriešanas procedūru īstenošanu kavē arī trešo valstu valstspiederīgo nesadarbošanās. Dalībvalstis nav pietiekami labi aprīkotas, lai kompetentās iestādes varētu ātri apmainīties ar informāciju, kas vajadzīga, lai veiktu atgriešanu.

Otrkārt, ES atgriešanas politikas efektivitāte ir atkarīga arī no izcelsmes valstu sadarbošanās. Pēdējo trīs gadu laikā ES neatlaidīgie centieni iesaistīt galvenās izcelsmes valstis sadarbībā migrācijas pārvaldības jomā ir devuši labus panākumus, un ir ieviestas vairākas juridiski nesaistošas atgriešanas un atpakaļuzņemšanas vienošanās. Šo vienošanos īstenošana jau ir sākusies, un tagad ir svarīgi, lai visas dalībvalstis gūtu labumu no šiem rezultātiem un pilnībā izmantotu šīs vienošanās, lai palielinātu atgriešanu uz attiecīgajām valstīm. Turklāt Komisija ir arī ierosinājusi pastiprināt ES vīzu politikas izmantošanu kā instrumentu progresa panākšanai sadarbībā ar trešām valstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Kad šis priekšlikums kļūs par tiesību aktu, tas būtiski palielinās ES rīcības efektivitāti attiecībās ar izcelsmes valstīm.

Atgriešanas efektivitātes uzlabošana pēdējo gadu laikā ir bijusi viena no prioritātēm. Komisija 2016. gadā ierosināja pārskatīt Eiropas Robežu un krasta apsardzes pilnvaras, kas atgriešanas jomā tika ievērojami pastiprinātas. Ievērojot jaunās pilnvaras, Aģentūra izstrādā jaunus instrumentus, kuru mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm un atbalstīt tās atgriešanas pasākumu un procedūru īstenošanā. 2017. gada atjauninātajā rīcības plānā par atgriešanu 5 Komisija norādīja, kā dalībvalstu atgriešanas procedūru un prakses trūkumi mazina ES atgriešanas sistēmas efektivitāti. Tāpēc Komisija 2017. gadā pieņēma ieteikumu, iesakot dalībvalstīm veikt pasākumu kopumu, lai panāktu efektīvāku atgriešanu 6 , tostarp pilnībā izmantojot Atgriešanas direktīvā paredzēto elastību. Ieteikumā Komisija arī norādīja, ka, pamatojoties uz pieredzi, kas tiks gūta tā īstenošanā, un atkarībā no nepieciešamības veikt turpmākus pasākumus, lai būtiski palielinātu atgriešanas rādītājus, tā ir gatava uzsākt Atgriešanas direktīvas pārskatīšanu.

Neraugoties uz šiem centieniem, ir atgriešanas efektivitātes palielināšanā panāktais progress ir neliels. Turklāt visā ES fiksētais atgriešanas īpatsvars pat samazinājās: no 45,8 % 2016. gadā līdz tikai 36,6 % 2017. gadā. Lai atrisinātu galvenās problēmas, kas saistītas ar efektīvu atgriešanu, ir nepieciešams mērķtiecīgi pārskatīt Atgriešanas direktīvu, lai manāmi samazinātu atgriešanas procedūru ilgumu, nodrošinātu ciešāku saikni starp patvēruma un atgriešanas procedūrām un nodrošinātu bēgšanas novēršanas pasākumu efektīvāku izmantošanu. Lai panāktu efektīvāku un saskaņotāku Eiropas atgriešanas politiku, kas atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā nostiprinātajām pamattiesībām, ir steidzami jāpieņem mērķtiecīgi pārstrādāta Atgriešanas direktīvas redakcija.

Šādai mērķtiecīgi pārstrādātai redakcijai būtu:

–jāievieš jauna robežprocedūra, kuras ietvaros var ātri atgriezt tos starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus, kuru pieteikums noraidīts patvēruma robežprocedūrā;

–jāparedz skaidrāki un efektīvāki noteikumi par atgriešanas lēmumu pieņemšanu un par šo lēmumu pārsūdzēšanu;

–jāparedz skaidrs neatbilstīgo migrantu un kompetento valsts iestāžu sadarbības satvars, jāracionalizē noteikumi par brīvprātīgas izceļošanas laika posma noteikšanu un jāizveido satvars finansiālās, materiālās un natūrā sniegtās palīdzības sniegšanai neatbilstīgajiem migrantiem, kuri ir gatavi atgriezties labprātīgi;

–jāievieš efektīvāki instrumenti, kas palīdzētu pārvaldīt un atvieglot atgriešanas procedūru administratīvo apstrādi, informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm un atgriešanas nodrošināšanu nolūkā atturēt no nelikumīgās migrācijas;

–jānodrošina saskaņotība un sinerģija ar patvēruma procedūrām;

–jānodrošina aizturēšanas efektīvāka izmantošana atgriešanas nodrošināšanā.

Ierosinātās mērķtiecīgās izmaiņas nemaina ne direktīvas darbības jomu, ne migrantu pastāvošo tiesību aizsardzību, tostarp attiecībā uz bērna interesēm, ģimenes dzīvi un veselības stāvokli. Direktīva joprojām nodrošina migrantu pamattiesību pilnīgu ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz neizraidīšanas principu.

•Saskanība ar spēkā esošajiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

Ar šo priekšlikumu tiek pilnveidoti spēkā esošie Atgriešanas direktīvas noteikumi par kopīgiem standartiem un procedūrām attiecībā uz neatbilstīgo migrantu faktisku atgriešanu, ievērojot viņu pamattiesības un neizraidīšanas principu.

Tas ir balstīts jo īpaši uz Komisijas atjauninātajā rīcības plāna un 2017. gada marta ieteikuma par atgriešanu īstenošanu, kā arī uz pārskatīto Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos, kas pieņemta 2017. gada novembrī 7 , un papildina priekšlikumu par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras lomas stiprināšanu nolūkā nodrošināt ES ārējo robežu efektīvu kontroli un ievērojami pastiprināt neatbilstīgo migrantu faktisku atgriešanu.

Turklāt, lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīs vajadzētu ieviest darbības programmas, kas paredz pastiprinātu atgriešanās palīdzību un konsultācijas un var ietvert atbalstu reintegrācijai atgriešanas trešās valstīs, ņemot vērā atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmu kopīgos standartus 8 , kas palīdzētu saskaņot minētās programmas.

•Atbilstība pārējiem Savienības politikas virzieniem

Šis priekšlikums ir saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā, kas Komisijas priekšsēdētāja Junkera politikas pamatnostādnes iestrādā saskanīgās un savstarpēji nostiprinošās iniciatīvās, kuras pamatojas uz četriem pīlāriem. Šie pīlāri ir neatbilstīgas migrācijas stimulu samazināšana, ārējo robežu drošība un dzīvību glābšana, spēcīga patvēruma politika un jauna likumīgas migrācijas politika.

Priekšlikums atbilst arī Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija secinājumiem, kuros bija norādīts, ka ir ievērojami jāpastiprina neatbilstīgo migrantu faktiskā atgriešana, un atzinīgi vērtēts Komisijas nodoms sagatavot leģislatīvus priekšlikumus efektīvākai un saskaņotākai Eiropas atgriešanas politikai.

Šis priekšlikums atbilst pārējiem Savienības politikas virzieniem, ieskaitot:

·Kopējo Eiropas patvēruma sistēmu – tiek palielināta sinerģiju starp patvēruma un atgriešanas procedūrām, jo īpaši saistībā ar robežprocedūrām;

·Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulu – tā pastiprina Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras pilnvaras atgriešanas jomā. Turklāt šajā priekšlikumā ir paredzēts izveidot valsts līmeņa atgriešanas pārvaldības sistēmas, kam būtu jākomunicē ar centrālo sistēmu, ko izveidos minētā aģentūra, kā paredzēts jaunajā priekšlikumu par Eiropas Robežu un krasta regulu, kas ietilpst šajā tiesību aktu kopumā.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

Ar šo priekšlikumu tiek pārstrādāta Atgriešanas direktīva, tāpēc tā pamatā būtu jābūt Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 2. punkta c) apakšpunktam, kas pilnvaro Savienību veikt pasākumus nelikumīgās imigrācijas un neatļautas uzturēšanās jomā, tostarp attiecībā uz personu, kuras uzturas neatļauti, izraidīšanu un repatriāciju.

•Valstu atšķirīgās nostājas

Attiecībā uz valstu atšķirīgajām nostājām šajā priekšlikumā ir līdzīgs režīms tam, kas noteikts pašreizējā Atgriešanas direktīvā.

Saskaņā ar Līgumiem pievienotā protokola Nr. 22 par Dānijas nostāju 4. pantu Dānija sešos mēnešos no dienas, kad Padome pieņēmusi lēmumu par šo direktīvu, izlems, vai tā ieviesīs savos tiesību aktos šo priekšlikumu, kas pilnveido Šengenas acquis.

Attiecībā uz Apvienoto Karalisti un Īriju Atgriešanas direktīvas gadījumā ir hibrīdsituācija, kā atspoguļots 48. un 49. apsvērumā. Tas nozīmē, ka uz šo priekšlikumu attiecas gan Līgumiem pievienotais Protokols Nr. 19 par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, gan Līgumiem pievienotais protokols Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

Pamatojoties uz attiecīgajiem nolīgumiem, ar ko Islande, Norvēģija, Šveice un Lihtenšteina asociētas Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidē, tām šī ierosinātā direktīva ir saistoša.

•Subsidiaritāte

Šā priekšlikuma mērķis ir novērst galvenos trūkumus un šķēršļus, ar ko dalībvalstis saskaras, veicot atgriešanu. Nelikumīgās imigrācijas novēršana un apkarošana un to personu atgriešana, kurām nav likumīgas uzturēšanās tiesību, ir visu dalībvalstu kopīgās interesēs, kuru īstenošanu dalībvalstis nevar sasniegt, rīkojoties atsevišķi. Tāpēc, lai uzlabotu Savienības atgriešanas politikas efektivitāti, ir vajadzīga turpmāka ES rīcība, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 3. punktā.

•Proporcionalitāte

Kopā ar priekšlikumu palielināt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras pilnvaras šis priekšlikums ir vērsts uz to, lai risinātu problēmas, ar kurām Savienība saskaras saistībā ar migrācijas pārvaldību un nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu. Tas pieder pie līdz šim izveidotā vispārīgā atgriešanas politikas satvara, kurā ietilpst arī operatīvā atbalsta instrumenti un programmas, kā arī finansēšanas mehānismi, kas pieejami atgriešanas jomā iesaistītajām dalībvalstu iestādēm un organizācijām. Atgriešanas direktīvā veiktās izmaiņas ir ierobežotas un mērķtiecīgas, vērstas uz to, lai efektīvi risinātu atgriešanas procedūru galvenās nepilnības un mazinātu šķēršļus, ar kuriem dalībvalstis saskaras, veicot atgriešanu, vienlaikus ievērojot attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesības. Šajā priekšlikumā paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas vajadzīgi, lai sasniegtu nospraustos mērķus.

•Instrumenta izvēle

Atgriešanas direktīvā jau ir ietverts spēcīgs normu kopums attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo efektīvu un cieņpilnu atgriešanu. Šā priekšlikuma nolūks ir paredzēt minētās direktīvas mērķtiecīgas izmaiņas, kas paredzētas, lai novērstu konkrētus konstatētos trūkumus un šķēršļus, ar kuriem dalībvalstis saskaras, veicot atgriešanu. Tā kā šis priekšlikums paredz pārstrādāt Atgriešanas direktīvu, vispiemērotākais ir tas pats juridiskais instruments.

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaudes

Izvērtēšanas un uzraudzības mehānisms, ar kuru pārbauda Šengenas acquis piemērošanu 9 , un informācija, kas savākta, izmantojot Eiropas migrācijas tīkla Atgriešanas ekspertu grupu (EMN REG) un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru, ir ļāvuši visaptveroši izvērtēt to, kā dalībvalstis īsteno Savienības politiku atgriešanas jomā.

Kopš 2015. gada, kad tika veikts pirmais izvērtējums atgriešanas jomā, ir apzināti vairāki transversāli elementi, kas ir kopīgi valstu atgriešanas situācijām un sistēmām, kuras līdz šim novērtētas (21 dalībvalstī un Šengenas asociētajās valstīs).

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Eiropadome 2016. gada oktobra secinājumos aicināja stiprināt valsts administratīvos procesus atgriešanas jomā. Maltas 2017. gada februāra valstu vai to valdību vadītāju paziņojumā tika uzsvērts, ka Eiropas politika atgriešanas jomā ir jāpārskata, pamatojoties uz objektīvu analīzi par to, kā tiek piemēroti Savienības un valstu mērogā pieejamie juridiskie, operatīvie, finanšu un praktiskie rīki. Tajā tika pausts gandarījums par Komisijas ieceri drīzumā nākt klajā ar atjauninātu ES Rīcības plānu par atgriešanu un sniegt norādījumus par operatīvākām ES un dalībvalstu atgriešanas operācijām un efektīvu atpakaļuzņemšanu, balstoties uz spēkā esošo acquis. 2015. gada ES rīcības plānā par atgriešanu un pēc tam 2017. gada paziņojumā par efektīvāku atgriešanas politiku un tam pievienotajā ieteikumā Komisija uzsvēra, ka ir vajadzīga stingrāka ES atgriešanas noteikumu izpilde, lai palielinātu ES atgriešanas politikas vispārējo efektivitāti. Eiropadome 2018. gada jūnija secinājumos atzinīgi novērtēja Komisijas nodomu sagatavot leģislatīvus priekšlikumus efektīvākai un saskaņotākai Eiropas atgriešanas politikai.

Pēdējo divu gadu laikā Eiropas Migrācijas tīkls ir devis savu ieguldījumu ar specializētiem pētījumiem, ad hoc apsekojumiem un EMN Informs dokumentiem par atgriešanas efektivitāti ES dalībvalstīs, alternatīvām aizturēšanai, atbalstītu brīvprātīgo atgriešanos un reintegrācijas shēmām, aizturēšanu un tās materiālajiem apstākļiem, juridisko palīdzību aizturēšanas vietās un citiem tematiem.

•Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Tehniskā līmeņa viedokļu apmaiņa ar dalībvalstīm par pašreizējām īstenošanas problēmām notika Atgriešanas jautājumu kontaktgrupā, EMN REG un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras ietvaros, kā rezultātā cita starpā tika pārskatīta Rokasgrāmata atgriešanas jautājumos un sagatavots Eiropas Migrācijas tīkla pētījums “The effectiveness of return in EU Member States”. Pētījuma mērķis bija izanalizēt, kāda ietekme uz dalībvalstu atgriešanas politiku un praksi un līdz ar to atgriešanas procesa efektivitāti visā ES ir bijusi ES noteikumiem par atgriešanu, tostarp Atgriešanas direktīvai un ar to saistītajai Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai.

•Ietekmes novērtējums

Atgriešanas efektivitātes uzlabošana pēdējo gadu laikā ir bijusi viena no Komisijas prioritātēm. Būtisku uzlabojumu atgriešanas jomā dod Eiropas Robežu un krasta apsardzes regula un no tās izrietošās jaunās pilnvaras, kas dotas šai aģentūrai. Turklāt tas, kā dalībvalstu atgriešanas procedūru un prakses trūkumi mazina ES atgriešanas sistēmas efektivitāti, bija norādīts atjauninātajā rīcības plānā par atgriešanu un 2017. gada marta ieteikumā par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu. Ņemot vērā šo kontekstu, Komisija un dalībvalstis uzsāka tehniskās apspriedes, lai izanalizētu pašreizējās problēmas atgriešanas jomā un identificētu trūkumus, kurās tika atzīta nepieciešamība mērķtiecīgi pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šo apspriežu un ar attiecīgās galveno jautājumu analīzes rezultātā 2017. gada novembrī tika pārskatīta Rokasgrāmata atgriešanas jautājumos. Notika arī apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, un papildus tam pamatīgu pārskatu par atgriešanas jomā risināmajiem jautājumiem sniedza Šengenas izvērtēšanas mehānisma ietvaros veiktais darbs. Ieinteresētās personas minētajos procesos apzināja gan juridiskos, gan praktiskos šķēršļus Atgriešanas direktīvā paredzētās atgriešanas efektīvai īstenošanai un pārliecinājās, ka direktīva ir mērķtiecīgi jāpārskata.

Eiropadome 2018. gada jūnija secinājumos atzinīgi novērtēja Komisijas nodomu sagatavot leģislatīvus priekšlikumus efektīvākai un saskaņotākai Eiropas atgriešanas politikai. Ņemot vērā, ka ir veikts padziļināts galveno jautājumu novērtējums atgriešanas jomā, to, ka leģislatīvo aktu priekšlikumi ir jāiesniedz steidzami, un atzīstot, ka esošās direktīvas pārskatīšana ir vispiemērotākais risinājums gan pēc būtības, gan laika ziņā, ietekmes novērtējums par šo priekšlikumu netiek uzskatīts par nepieciešamu.

•Pamattiesības

Šajā priekšlikumā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 2. un 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

Konkrētāk, šajā priekšlikumā ir pilnībā ievērota cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības uz patvērumu un aizsardzību izraidīšanas un piespiedu izraidīšanas gadījumā, neizraidīšanas un nediskriminācijas principi, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un bērna tiesības.

4.IETEKME UZ BUDŽETU

Šis priekšlikums Savienībai nerada nekādu finansiālo vai administratīvo slogu. Tādējādi tas neietekmē Savienības budžetu.

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

Komisija sniegs ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu, kad būs apritējuši trīs gadi no tās spēkā stāšanās, un pēc tam ik pēc trim gadiem. šajos ziņojumos Komisija var ierosināt grozījumus, kas tiek uzskatīti par vajadzīgiem.

•Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

Šajā priekšlikumā ietverto mērķtiecīgo izmaiņu mērķis ir uzlabot atgriešanas procedūras efektivitāti, kā arī tās sasaisti ar patvēruma procedūru izbeigšanu. Ar šīm izmaiņām netiek grozītas trešo valstu valstspiederīgo garantijas un tiesības un tiek ievērotas viņu pamattiesības, jo īpaši neizraidīšanas princips.

Turpmāk sniegti paskaidrojumi par veiktajām izmaiņām.

1) Bēgšanas risks (6. pants): pastāv liela nepieciešamība pēc objektīviem ES mēroga kritērijiem, saskaņā ar kuriem noteikt bēgšanas, tostarp neatļautu sekundāro kustību, risku. Lai novērstu atšķirīgas vai neefektīvas interpretācijas, priekšlikumā ir noteikts kopējs, neizsmeļošs objektīvu kritēriju saraksts, pēc kura noteikt bēgšanas risku, veicot konkrētā gadījuma konkrēto apstākļu vispusīgu izvērtējumu.

2) Sadarbošanās pienākums (7. pants): arvien biežāk tiek konstatēts, ka ne visi trešo valstu valstspiederīgie sadarbojas atgriešanas procedūru laikā, tādējādi kavējot viņu atgriešanu. Tāpēc ir nepieciešams trešo valstu valstspiederīgajiem noteikt nepārprotamu pienākumu visos atgriešanas procedūru posmos sadarboties ar valsts iestādēm, jo īpaši, lai varētu noteikt un pārbaudīt viņu identitāti nolūkā iegūt derīgu ceļošanas dokumentu un nodrošinātu atgriešanas lēmuma sekmīgu izpildi. Tas sasaucas ar līdzīgu pienākumu sadarboties ar kompetentajām iestādēm, kas jau pastāv un ko piemēro saistībā ar patvēruma procedūrām.

3) Atgriešanas lēmuma izdošana saistībā ar likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (8. pants): tā kā dalībvalstis ne vienmēr pieņem atgriešanas lēmumus saistībā ar likumīgas uzturēšanās izbeigšanu, priekšlikumā ir precizēts, ka tūlīt pēc lēmuma, ar ko atsaka vai izbeidz likumīgu uzturēšanos, jāpieņem atgriešanas lēmums. Ja atgriešanas lēmums tiek pieņemts tūlīt pēc tam, kad ir pieņemts lēmums, ar kuru noraida starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai tas tiek pieņemts ar to pašu lēmumu vai aktu, atgriešanas lēmuma izpildi aptur līdz brīdim, kad noraidījums kļūst galīgs, kā paredz Eiropas Savienības Tiesas judikatūra.

4) Brīvprātīga izceļošana (9. pants): ir jāpielāgo noteikumi par brīvprātīgas izceļošanas laika posma noteikšanu. Šis laika posms nedrīkstētu pārsniegt 30 dienas, kā tas jau paredzēts pašlaik spēkā esošajā Atgriešanas direktīvā. Tomēr, nosakot brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laika posma ilgumu, saskaņā ar šo priekšlikumu vairs nav obligāti jāparedz vismaz septiņas dienas. Tādējādi dalībvalstis var lemt par īsāku laika posmu. Priekšlikumā arī paredzēti vairāki gadījumi, kad laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vispār nedrīkst paredzēt.

5) Ieceļošanas aizliegumi, kas izdoti izceļošanas robežpārbaudēs (13. pants): ja trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas nelikumīgi, tiek pirmo reizi pieķerts, izbraucot no Savienības, dažos gadījumos var būt lietderīgi noteikt ieceļošanas aizliegumu, lai novērstu atkārtotu ieceļošanu un samazinātu nelikumīgas imigrācijas riskus. Vienlaikus tam nevajadzētu aizkavēt viņa izbraukšanu, ņemot vērā to, ka persona jau gatavojas atstāt dalībvalstu teritoriju. Ar šo priekšlikumu dalībvalstīm tiek ieviesta iespēja noteikt ieceļošanas aizliegumu, neizdodot atgriešanas lēmumu, pēc katra gadījuma atsevišķa izvērtējuma un ņemot vērā samērīguma principu.

6) Atgriešanas pārvaldība (14. pants): efektīvas atgriešanas procedūras prasa instrumentus, kas ļauj ātri nodot informāciju kompetentajām iestādēm, un darbības shēmas, kas nodrošina pastiprinātu palīdzību un konsultācijas personām, kas atgriežas, ar atbilstošu operatīvo un finansiālo ES atbalstu. Priekšlikumā paredzēts pienākums, ka jābūt valsts līmeņa atgriešanas pārvaldības sistēmām, kas laikus sniedz tādu informāciju par trešo valstu valstspiederīgo identitāti un tiesisko statusu, kura ir būtiska individuālo gadījumu uzraudzībai un pēcpārbaudēm. Tās jāsavieno ar centrālo sistēmu, ko Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra izveidos saskaņā ar jauno regulu, kas ietilpst šajā paketē.

Priekšlikumā dalībvalstīm arī noteikts pienākums izveidot brīvprātīgas atgriešanās programmas, kas var ietvert arī reintegrācijas atbalstu.

7) Tiesiskās aizsardzības līdzekļi un pārsūdzība (16. pants): līdztekus atgriešanas procedūru efektivitātei un ātrumam ir vajadzīgas arī atbilstošas garantijas. Termiņi pārsūdzības iesniegšanai pret atgriešanas lēmumiem dalībvalstu vidū būtiski atšķiras, sākot no dažām dienām līdz vienam mēnesim vai vairāk. Ievērojot pamattiesības, noteiktajam termiņam ir jādod pietiekami daudz laika, lai būtu nodrošināta piekļuve efektīvai tiesību aizsardzībai, vienlaikus neaizkavējot atgriešanas procedūras.

Priekšlikumā paredzēts konkrēts termiņš (piecas dienas) pārsūdzību iesniegšanai par atgriešanas lēmumiem, kas pieņemti gadījumos, kad atgriešanas lēmums ir tāda galīga lēmuma sekas, ar kuru tiek noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

Ja tiesu iestāde neizdošanas principa pārkāpuma risku jau nav izvērtējusi patvēruma procedūrās, pārsūdzībai par atgriešanas lēmumu ir jāparedz automātiska apturoša iedarbība. Šis ir vienīgais obligātais gadījums, kad saskaņā ar šo priekšlikumu tiek paredzēta automātiska apturošā iedarbība, neskarot dalībvalstu kompetento valsts iestāžu vai struktūru iespēju uz laiku apturēt atgriešanas lēmuma izpildi atsevišķos gadījumos, kad tas tiek uzskatīts par nepieciešamu citu iemeslu dēļ. Lēmums par pagaidu apturēšanu jāpieņem ātri, parasti 48 stundu laikā.

Priekšlikumā arī noteikts, ka pārsūdzībai attiecībā uz atgriešanas lēmumu, kas pamatojas uz tādu iepriekšēju negatīvu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kuram tiesību aizsardzība tiesā jau tikusi piemērota, tiesību aizsardzībai tiesā būtu jābūt pieejamai tikai vienā instancē.

Visbeidzot, noteikumi par bezmaksas juridiskās palīdzības un/vai pārstāvības nodrošināšanu pēc pieprasījuma ir saskaņoti ar nosacījumiem, kas noteikti patvēruma acquis.

8) Aizturēšana (18. pants): ir vajadzīgas mērķtiecīgas izmaiņas noteikumos par aizturēšanu. Pirmkārt, pēdējos gados ir radušies jauni riski, kas nozīmē to, ka vajadzības gadījumā jābūt iespējai aizturēt trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Lai gan šis ir jauns pamats aizturēšanai atgriešanas procedūru kontekstā, šis aizturēšanas pamats jau pastāv patvēruma acquis.

Otrkārt, maksimālais aizturēšanas laikposms, kas pašlaik noteikts vairākās dalībvalstīs, ir ievērojami īsāks nekā Atgriešanas direktīvā atļautais, un tas liedz panākt efektīvu izraidīšanu. Lai gan nav mainīts 6 mēnešu maksimālais aizturēšanas periods un iespēja īpašos apstākļos to pagarināt, šis priekšlikums paredz, ka valsts tiesību aktos sākotnējais minimālais aizturēšanas laiks jānosaka ne mazāks kā 3 mēneši, lai būtu labāk ņemts vērā laiks, kas vajadzīgs, lai sekmīgi īstenotu atgriešanas un atpakaļuzņemšanas procedūras ar trešām valstīm. Tomēr aizturēšanai ir jābūt iespējami īsai, un tā drīkst turpināties tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un tie tiek veikti ar pienācīgu rūpību.

9) Robežprocedūra (22. pants): saglabājot iespēju dalībvalstīm atkāpties no Atgriešanas direktīvas noteikumu piemērošanas “robežas šķērsošanas gadījumiem”, uz kuriem attiecas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, priekšlikumā paredzēti konkrēti vienkāršoti noteikumi, ko piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kam bija piemērojamas patvēruma robežprocedūras: lēmuma pieņemšana vienkāršotas veidlapas formā, laika posma neparedzēšana brīvprātīgai izceļošanai (vispārīgā gadījumā – izņemot, ja trešās valsts valstspiederīgajam ir derīgs ceļošanas dokuments un viņš sadarbojas ar valsts iestādēm), īsāks termiņš pārsūdzības iesniegšanai, speciāls pamats aizturēšanai. Šī atgriešanas robežprocedūra sekos patvēruma robežprocedūrai. Lai atvieglotu atgriešanu, ir ierosināts nodrošināt, ka trešās valsts valstspiederīgo, kurš jau bija aizturēts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā patvēruma robežprocedūrā, var turpināt aizturēt ilgākais 4 mēnešus atgriešanas robežprocedūras ietvaros. Ja minētajā laikposmā atgriešanas lēmums nav izpildīts, trešās valsts valstspiederīgo var aizturēt vēl ilgāk, ja ir izpildīts kāds no nosacījumiem, kas paredzēti vispārīgajos noteikumos par aizturēšanu, attiecīgo aizturēšanas periodu nosakot saskaņā ar 18. pantu.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

2018/0329 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par kopējiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (pārstrādāta redakcija)

Eiropas Komisijas ieguldījums vadītāju
2018. gada 19.–20. septembra sanāksmē Zalcburgā

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu Ö Līgumu par Eiropas Savienības darbību Õ un jo īpaši tā 63. panta 3. punkta b) apakšpunktu Ö 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu Õ,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

ò jauns

1)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/115/EK 10 ir jāizdara vairāki grozījumi. Skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

2)Efektīva un taisnīga atgriešanas politika ir būtisks elements Savienības pieejā ar mērķi labāk pārvaldīt migrāciju visos tās apsektos, kā norādīts 2015. gada maija Eiropas programmā migrācijas jomā 11 .

3)Eiropadome 2018. gada 28. jūnija secinājumos uzsvēra, ka ir ievērojami jāpastiprina neatbilstīgo migrantu faktiskā atgriešana, un atzinīgi vērtēja Komisijas nodomu sagatavot leģislatīvus priekšlikumus efektīvākai un saskaņotākai Eiropas atgriešanas politikai.

ê 2008/115/EK 1. apsvērums (pielāgots)

Tamperes Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobrī izstrādāja saskaņotu pieeju imigrācijas un patvēruma jomā, kurā vienlaikus pievēršas kopējas patvēruma sistēmas izveidei, likumīgas imigrācijas politikai un cīņai pret nelikumīgu imigrāciju.

ê 2008/115/EK 2. apsvērums (pielāgots)

Briseles Eiropadome 2004. gada 4. un 5. novembrī aicināja izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personas atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību.

ê 2008/115/EK 3. apsvērums (pielāgots)

Eiropas Padomes Ministru komiteja 2005. gada 4. maijā pieņēma “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu atgriešanai”.

ê 2008/115/EK 4. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

4)Ö Minētajai Eiropas atgriešanas politikai būtu jābalstās uz kopīgējiem standartiem, lai personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot to pamattiesības un cieņu Õ ð, kā arī starptautiskās tiesības, ieskaitot pienākumus bēgļu aizsardzības un cilvēktiesību jomā. ï Ir jānosaka skaidri, pārskatāmi un taisnīgi noteikumi, kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam ð , kura attur no neatbilstīgās migrācijas un nodrošina saskaņotību ar kopējo Eiropas patvēruma sistēmu un likumīgās migrācijas sistēmu un sekmē to integritāti ï.

ê 2008/115/EK 5. apsvērums (pielāgots)

5)Ar šo direktīvu būtu jāievieš horizontāls noteikumu kopums, ko piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī.

ê 2008/115/EK 6. apsvērums (pielāgots)

6)Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu uzturēšanos pārtrauc Ö izbeidz Õ, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru. Saskaņā ar ES tiesību aktu pamatprincipiem lēmumi atbilstīgi šai direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot Ö kas nozīmē Õ, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu Ö nelikumīgu Õ uzturēšanos. Izmantojot standarta veidlapas lēmumiem, kas saistīti ar par atgriešanu, proti, atgriešanas un, ja tādi izsniegti izdoti, ieceļošanas aizlieguma lēmumiem un izraidīšanas lēmumiem, dalībvalstīm būtu jāievēro minētais princips un pilnībā jāievēro visi šajā direktīvā paredzētie piemērojamie nosacījumi noteikumi.

ò jauns

7)Lai samazinātu bēgšanas risku un neatļauto sekundāro kustību iespējamību, būtu jāpastiprina saikne starp lēmumu par trešās valsts valstspiederīgā likumīgas uzturēšanās izbeigšanu un atgriešanas lēmuma izdošanu. Ir nepieciešams nodrošināt, ka atgriešanas lēmumu izdod uzreiz pēc lēmuma, ar ko atsaka vai izbeidz likumīgu uzturēšanos, vai ideālā gadījumā – tajā pašā aktā vai lēmumā. Minētajai prasībai būtu jo īpaši jābūt piemērojamai gadījumos, kad tiek noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ar nosacījumu, ka atgriešanas procedūra tiek apturēta, līdz minētais noraidījums kļūst galīgs un kļūst zināms minētā noraidījuma pārsūdzības iznākums.

ê 2008/115/EK 7. apsvērums (pielāgots)

8)Ir Tiek uzsvērta vajadzība pēc Kopienas vai Ö Savienības un Õ divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem ar trešām valstīm, lai atvieglotu atgriešanas procesu. Priekšnoteikums tam, lai nodrošinātu ilgtspējīgu atgriešanu, ir starptautiska sadarbība ar izcelsmes valstīm visos atgriešanas procesa posmos.

ê 2008/115/EK 8. apsvērums

9)Ir Tiek atzīts, ka dalībvalstīm ir likumīgas tiesības atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ar noteikumu, ka ir ieviestas taisnīgas un efektīvas patvēruma sistēmas, kas pilnībā ievēro neizraidīšanas principu.

ê 2008/115/EK 9. apsvērums (pielāgots)

10)Saskaņā ar Padomes Direktīvu 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu 12 trešās valsts valstspiederīgais, kas ir pieprasījis pieteicies uz patvērumu dalībvalstī, nebūtu jāuzskata par personu, kas nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kamēr nav stājies spēkā negatīvs lēmums par minēto pieprasījumu pieteikumu vai lēmums, ar ko tiek pārtrauktas Ö izbeigtas Õ viņa vai viņas tiesības uz patvēruma meklētāja statusu.

ò jauns

11)Lai nodrošinātu skaidrākus un efektīvākus noteikumus par labprātīgas izbraukšanas laika posma noteikšanu un trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanu, bēgšanas riska noteikšanā būtu jābalstās uz objektīviem Savienības mēroga kritērijiem. Turklāt šajā direktīvā būtu jāparedz konkrēti kritēriji, kas nosaka pamatu atspēkojamai prezumpcijai, ka pastāv bēgšanas risks.

12)Lai pastiprinātu atgriešanas procedūras efektivitāti, būtu jānosaka skaidri trešo valstu valstspiederīgo pienākumi un jo īpaši pienākums visos atgriešanas procedūras posmos sadarboties ar iestādēm, tostarp sniedzot viņu individuālās situācijas izvērtēšanai nepieciešamo informāciju un elementus. Līdztekus ir nepieciešams nodrošināt, ka trešo valstu valstspiederīgie tiek informēti par minēto pienākumu neizpildes sekām, kas iestātos attiecībā uz bēgšanas riska noteikšanu, labprātīgas izbraukšanas laika posma noteikšanu un iespēju piemērot aizturēšanu, un loģistikas, finansiālās un citas materiālās vai natūrā sniegtās palīdzības programmu pieejamību.

ê 2008/115/EK 10. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

13)Piespiedu izraidīšanas Ö atgriešanas Õ vietā priekšroka dodama brīvprātīgas atgriešanās iespējai, un būtu jāpiešķir ð atbilstīgs ï laiks brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ, ð kas nepārsniedz trīsdesmit dienas un ir jo īpaši atkarīgs no atgriešanās izredzēm, ï ja nav pamata uzskatīt, ka Ö labprātīgas izbraukšanas laika posma noteikšana Õ tas varētu negatīvi ietekmēt atpakaļnosūtīšanas Ö atgriešanas Õ procedūras mērķi. ð Laika posms labprātīgai izbraukšanai nebūtu paredzams, ja atbilstoši izvērtējumam attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo gadījumā ir bēgšanas risks, viņu iepriekšējie likumīgās uzturēšanās pieteikumi noraidīti kā krāpnieciski vai acīmredzami nepamatoti vai viņi rada risku sabiedriskajai kārtībai, sabiedriskajai drošībai vai valsts drošībai. ï Dalībvalstīm vajadzētu pagarināt Brīvprātīgai izceļošanai Ö Labprātīgai izbraukšanai Õ paredzēto laiku Ö vajadzētu pagarināt, ja to uzskata par nepieciešamu Õ, ņemot vērā konkrētaā gadījuma īpašos konkrētos apstākļus. Lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīm būtu jāsniedz lielāka atgriešanās palīdzība un konsultācijas, kā arī pēc iespējas labāk jāizmanto attiecīgas finansēšanas iespējas, ko sniedz Eiropas Atgriešanās fonds.

ò jauns

14)Lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīs vajadzētu būt darbības programmām, kas paredz pastiprinātu atgriešanās palīdzību un konsultācijas un var ietvert atbalstu reintegrācijai atgriešanas trešās valstīs, ņemot vērā atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmu kopējos standartus, ko izstrādājusi Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm un apstiprinājusi Padome.

ê 2008/115/EK 11. apsvērums (pielāgots)

15)Būtu jānosaka kopīgs minimālo tiesisko garantiju kopums attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar atpakaļnosūtīšanu Ö atgriešanu Õ, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu interešu aizstāvību Ö aizsardzību Õ.

ò jauns

16)Pārsūdzības iesniegšanas termiņam attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar atgriešanu, būtu jādod pietiekami daudz laika, lai būtu nodrošināta piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai, vienlaikus ņemot vērā to, ka ilgi termiņi var negatīvi ietekmēt atgriešanas procedūras. Lai novērstu tiesību un procedūru ļaunprātīgas izmantošanas iespēju, atgriešanas lēmuma pārsūdzēšanai būtu jāparedz maksimālais periods, kas nepārsniedz piecas dienas. Šis noteikums būtu jāpiemēro tikai pēc tam, kad lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu ir kļuvis galīgs, tostarp pēc iespējamās pārskatīšanas tiesā.

17)Pārsūdzībai attiecībā uz atgriešanas lēmumu, kas pamatojas uz lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, kuram jau bijusi piemērojama efektīva tiesiskā aizsardzība tiesā, būtu jānotiek tikai vienā instancē, jo tiesu iestāde jau būtu izskatījusi attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā individuālo situāciju un lēmusi par to patvēruma procedūrā.

18)Atgriešanas lēmuma pārsūdzībai vajadzētu būt ar automātisku apturošu iedarbību vienīgi tajos gadījumos, kad ir risks pārkāpt neizraidīšanas principu.

19)Gadījumos, kad neizraidīšanas principa ievērošana nav apdraudēta, atgriešanas lēmumu pārsūdzībām nevajadzētu būt ar automātisku apturošu iedarbību. Tiesu iestādēm vajadzētu būt iespējai konkrētos gadījumos, kad tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, uz laiku apturēt atgriešanas lēmuma izpildi citu iemeslu dēļ vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieprasījuma, vai pēc pašu iestāžu iniciatīvas. Šādi lēmumi parasti būtu jāpieņem 48 stundu laikā. Ja to attaisno jautājuma sarežģītība, tiesu iestādēm šāds lēmums būtu jāpieņem bez nepamatotas kavēšanās.

20)Lai uzlabotu atgriešanas procedūru efektivitāti un novērstu lieku kavēšanos, tomēr netiktu negatīvi ietekmētas attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo tiesības, atgriešanas lēmumu izpilde nebūtu automātiski apturama gadījumos, kad neizraidīšanas principa pārkāpšanas risks jau izvērtēts un tiesiskā aizsardzība tiesā jau efektīvi īstenota patvēruma procedūrā, kura veikta, pirms izdots attiecīgais atgriešanas lēmums, kurš tiek pārsūdzēts, izņemot, ja attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācija kopš tā laika ir būtiski mainījusies.

ê 2008/115/EK 11. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

21)Jānodrošina nNepieciešamā juridiskā palīdzība ð pēc pieprasījuma ï Ö būtu jādara pieejama Õ tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. Dalībvalstīm vValsts tiesību aktos jāparedz Ö būtu jānosaka saraksts ar gadījumiem, kuros Õ , kādos gadījumos juridiskā palīdzība jāuzskata par nepieciešamu.

ê 2008/115/EK 12. apsvērums (pielāgots)

22)Būtu jārisina situācija, kādā atrodas trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kurus Ö vēl Õ nevar izraidīt. Nosacījumi attiecībā uz viņu pamata iztikas līdzekļiem Ö Viņu iztikas pamatvajadzības Õ būtu jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Lai varētu uzskatāmi parādīt viņu īpašo stāvokli administratīvu kontroļu vai pārbaužu gadījumā, šādām personām būtu jāizdod rakstisks apstiprinājums par viņu situāciju. Dalībvalstīm būtu jābūt plašai rīcības brīvībai attiecībā uz rakstiskā apstiprinājuma veidu un formu, un tām būtu jābūt iespējai šādu apstiprinājumu ietvert lēmumos, kas saistīti ar atgriešanu un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu.

ê 2008/115/EK 13. apsvērums (pielāgots)

23)Piespiedu līdzekļu piemērošanai no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa būtu jābūt skaidri saistītai ar proporcionalitātes samērīguma un efektivitātes principu. Būtu jJānosaka minimālās garantijas piespiedu izraidīšanas Ö atgriešanas Õ īstenošanai, ievērojot Padomes Lēmumu 2004/573/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi 13 . Dalībvalstīm būtu jābūt dažādām iespējām piespiedu izraidīšanas Ö atgriešanas Õ pārraudzīšanai.

ê 2008/115/EK 14. apsvērums (pielāgots)

24)Valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei bBūtu jānodrošina Eiropas mērogs valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei, ieviešot ieceļošanas aizliegumu, kas aizliedz ieceļot un uzturēties ikvienas dalībvalsts teritorijā. Ieceļošanas aizlieguma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi apsverot visus atsevišķa konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, un Ö parasti Õ tas nedrīkstētu pārsniegt piecus gadus. Šajā sakarā īpaši būtu jāņem vērā tas, ka par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir jau pieņemts vairāk nekā viens atpakaļnosūtīšanas Ö atgriešanas Õ lēmums vai izraidīšanas rīkojums, vai ka tas viņš ieceļojis dalībvalsts teritorijā ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības laikā.

ò jauns

25)Ja trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturas nelikumīgi, tiek atklāts izceļošanas pārbaudēs pie ārējām robežām, var būt lietderīgi noteikt ieceļošanas aizliegumu, lai novērstu atkārtotu ieceļošanu un tādējādi samazinātu nelikumīgas imigrācijas riskus. Pamatotos gadījumos kompetentā iestāde pēc individuāla izvērtējuma un atbilstoši samērīguma principam var noteikt ieceļošanas aizliegumu, neizdodot atgriešanas lēmumu, lai tādējādi novērstu attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izbraukšanas atlikšanu.

ê 2008/115/EK 15. apsvērums (pielāgots)

26)Dalībvalstu ziņā būtu jābūt jautājuma lemšanai par to, vai ar atpakaļnosūtīšanu Ö atgriešanu Õ saistītu lēmumu pārskatīšanai ir vai nav jāparedz pilnvaras iestādei vai struktūrai, kas veic pārskatīšanu, aizstāt savu agrāk pieņemtu lēmumu par atpakaļnosūtīšanu Ö , kurš saistīts ar atgriešanu Õ.

ê 2008/115/EK 16. apsvērums (pielāgots)

27)Aizturēšanai izraidīšanas nolūkā no izmantojamo līdzekļu un mērķu viedokļa būtu jābūt ierobežotai un saistītai ar proporcionalitātes samērīguma principu. Aizturēšana ir pamatota tikai, ja jāsagatavojas atpakaļnosūtīšanai vai jāīsteno atgriešanas Ö jāsagatavo atgriešana vai jāīsteno izraidīšanas Õ process un ja vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana nebūtu pietiekama.

ò jauns

28)Aizturēšana, ņemot vērā katra gadījuma individuālu izvērtējumu, būtu jāpiemēro, ja pastāv bēgšanas risks, ja trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas sagatavošanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tos vai ja attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais rada risku sabiedriskajai kārtībai, sabiedriskajai drošībai vai valsts drošībai.

29)Tā kā maksimālie aizturēšanas periodi dažās dalībvalstīs nav pietiekami ilgi atgriešanas īstenošanai, nolūkā paredzēt pietiekami daudz laika atgriešanas procedūru sekmīgai pabeigšanai būtu jānosaka trīs līdz sešus mēnešus ilgs maksimālais aizturēšanas periods, kuru var pagarināt, neskarot noteiktās garantijas, kas nodrošina, ka aizturēšanu piemēro tikai tad, kad tas ir nepieciešami un samērīgi, un tik ilgi, kamēr tiek veikti izraidīšanas pasākumi.

30)Šai direktīvai nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju par migrācijas noteikumu pārkāpumiem noteikt iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus un kriminālsodus, ieskaitot apcietinājumu, ja vien šie sodi ir saderīgi ar šīs direktīvas mērķiem, negatīvi neietekmē šīs direktīvas piemērošanu un pilnībā atbilst pamattiesībām.

ê 2008/115/EK 17. apsvērums (pielāgots)

31)Ö Pret aizturētajiem Õ Ttrešo valstu valstspiederīgajiem, kurus tur apsardzībā, būtu jānodrošina humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības un saskaņā ar starptautiskajiem un valsts tiesību aktiem. Neskarot sākotnējuo aizturēšanu, ko veic tiesībaizsardzības iestādes un ko reglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā Ö aizturēšana Õ parasti būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās.

ò jauns

32)Neskarot dalībvalstu iespēju nepiemērot šo direktīvu gadījumos, kas minēti 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, tad, ja tiek piemērota robežprocedūra saskaņā ar Regulu (ES) …/… [patvēruma procedūru regula], tādu nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanā, kuru starptautiskās aizsardzības pieteikums minētajā patvēruma robežprocedūrā noraidīts, būtu jāseko īpašai robežprocedūrai, lai tādējādi nodrošinātu tiešu papildināmību starp patvēruma un atgriešanas robežprocedūrām un novērstu plaisas starp šīm procedūrām. Šādiem gadījumiem ir nepieciešams noteikt konkrētus noteikumus, kas nodrošina saskaņotību un sinerģiju starp abām procedūrām un gādā, ka tiek saglabāta visa procesa integritāte un efektivitāte.

33)Lai nodrošinātu faktisku atgriešanu robežprocedūras ietvaros, laika posms labprātīgai izbraukšanai nebūtu paredzams. Tomēr laika posms labprātīgai izbraukšanai būtu jāparedz tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un kuri visos atgriešanas procedūru posmos sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Tādos gadījumos nolūkā novērst bēgšanu trešo valstu valstspiederīgajiem ceļošanas dokuments līdz izbraukšanas brīdim būtu jānodod kompetentajai iestādei.

34)Gadījumu ātras risināšanas nolūkā būtu jānosaka, kāds ir maksimālais termiņš, kurā var pārsūdzēt atgriešanas lēmumu, kas pieņemts pēc lēmuma, ar kuru robežprocedūras ietvaros noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums un kurš ir kļuvis galīgs.

35)Robežprocedūras ietvaros pieņemtu atgriešanas lēmumu pārsūdzībai vajadzētu būt ar automātisku apturošu iedarbību tajos gadījumos, ja ir risks pārkāpt neizraidīšanas principu, ja attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācija ir būtiski mainījusies, kopš patvēruma robežprocedūras ietvaros pieņemts lēmums par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, vai ja attiecībā uz patvēruma robežprocedūras ietvaros pieņemtu lēmumu par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu nav efektīvi īstenota tiesiskā aizsardzība tiesā.

36)Ir nepieciešami un samērīgi nodrošināt, ka trešās valsts valstspiederīgo, kurš jau bija aizturēts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā patvēruma robežprocedūrā, var turpināt aizturēt nolūkā sagatavot atgriešanu un/vai veikt izraidīšanas procesu, ja viņa pieteikums ir noraidīts. Lai novērstu, ka trešās valsts valstspiederīgo automātiski atbrīvo un ļauj viņam ieceļot dalībvalsts teritorijā neraugoties uz to, ka viņam ir liegtas uzturēšanās tiesības, ir vajadzīgs ierobežots periods, kurā cenšas izpildīt pie robežas izdoto atgriešanas lēmumu. Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo robežprocedūras ietvaros var aizturēt ilgākais četrus mēnešus un tik ilgi, kamēr tiek veikti izraidīšanas pasākumi, un ja tie tiek veikti ar pienācīgu rūpību. Minētajam aizturēšanas periodam nevajadzētu skart citus šajā direktīvā noteiktos aizturēšanas periodus. Ja līdz pirmā minētā perioda beigām atgriešanu nav bijis iespējams panākt, var izdot rīkojumu par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas turpināšanu saskaņā ar kādu citu šīs direktīvas noteikumu uz tajā paredzēto laiku.

ê 2008/115/EK 18. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

37)Dalībvalstīm būtu jābūt ātrai piekļuvei informācijai par ð atgriešanas lēmumiem un ï ieceļošanas aizliegumiem, ko izdevušas citas dalībvalstis. Šāda informācijas apmaiņa būtu jāveic Ö Šai piekļuvei būtu jānotiek Õ saskaņā ar ð Regulu (ES) …/… 14 [regula par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi] un ï Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu 15 ð , tostarp nolūkā atvieglot šo lēmumu savstarpēju atzīšanu kompetento iestāžu vidū atbilstoši Padomes Direktīvai 2001/40/EK 16 un Padomes Lēmumam 2004/191/EK 17 ï.

ò jauns

38)Atgriešanas pārvaldības sistēmu izveide dalībvalstīs sekmē atgriešanas procesa efektivitāti. Katrai valsts sistēmai būtu laikus jāsniedz tāda informācija par trešās valsts valstspiederīgā identitāti un tiesisko statusu, kas ir būtiska individuālo gadījumu uzraudzībai un pēcpārbaudēm. Nolūkā panākt efektīvu darbību un būtiski samazināt administratīvo slogu šīs valstu atgriešanas sistēmas būtu jāsavieno ar Šengenas Informācijas sistēmu, lai atvieglotu un paātrinātu ar atgriešanu saistītās informācijas ievadīšanu, kā arī ar centrālo sistēmu, ko Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra izveido saskaņā ar Regulu (ES) …/… [ERKA regula].

ê 2008/115/EK 19. apsvērums (pielāgots)

ð jauns

39)Sadarbībai starp visos atpakaļnosūtīšanas Ö atgriešanas Õ procesa līmeņos iesaistītajām iestādēm un paraugprakses apmaiņai un veicināšanai ð – tostarp ņemot vērā un regulāri atjauninot Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos nolūkā atspoguļot tiesisko un politikas aspektu attīstību – ï būtu jāpapildina šīs direktīvas īstenošana un jārada Eiropas mēroga pievienotā vērtība.

ò jauns

40)Savienība sniedz finansiālo un operatīvo atbalstu, lai panāktu šīs direktīvas efektīvu īstenošanu. Dalībvalstīm būtu pēc iespējas efektīvi jāizmanto pieejamie Savienības finanšu instrumenti, programmas un projekti atgriešanas jomā, jo īpaši saskaņā ar Regulu (ES) …/… [regula par Patvēruma un migrācijas fonda izveidi], kā arī Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras operatīvā palīdzība saskaņā ar Regulu (ES) …/… [ERKA regula]. Šis atbalsts jo īpaši būtu jāizmanto atgriešanas pārvaldības sistēmu izveidei un loģistikas, finansiālās un citas materiālās vai natūrā sniegtās palīdzības programmām ar mērķi atbalstīt nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu un attiecīgā gadījumā – reintegrāciju.

ê 2008/115/EK 20. apsvērums (pielāgots)

41)Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, kopīgu noteikumu ieviešanu attiecībā uz atgriešanu, izraidīšanu, piespiedu līdzekļu izmantošanu, aizturēšanu un ieceļošanas aizliegumiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga vai Ö un Õ iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas Ö Savienības Õ līmenī, Kopiena Ö Savienība Õ var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma Ö par Eiropas Savienību Õ 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā minētā mērķa sasniegšanai.

ê 2008/115/EK 21. apsvērums

42)Dalībvalstīm būtu jāīsteno šī direktīva šī direktīva būtu jāīsteno bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, piederības nacionālai minoritātei un īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

ê 2008/115/EK 22. apsvērums (pielāgots)

43)Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Bērnu tiesību konvenciju, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā “bērna intereses” Ö “bērna interesēm” vajadzētu būt primāram dalībvalstu apsvērumam Õ. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību Ö aizsardzības Õ konvenciju, īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā ģimenes dzīves neaizskaramība Ö ģimenes dzīves neaizskaramībai vajadzētu būt primāram dalībvalstu apsvērumam Õ.

ê 2008/115/EK 23. apsvērums

44)Šīs direktīvas piemērošana neskar saistības, kas paredzētas 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu.

ê 2008/115/EK 24. apsvērums

45)Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

ò jauns

46)Trešo valstu valstspiederīgo, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas vai uzturēšanās nosacījumiem, atgriešanas efektīva īstenošana saskaņā ar šo direktīvu ir būtisks komponents vispusīgajā darbā pie neatbilstīgās migrācijas apkarošanas un ir nozīmīgs temats, kas piesaista būtisku sabiedrības interesi.

47)Lai nodrošinātu atgriešanas procedūru pienācīgu īstenošanu un atgriešanas lēmumu sekmīgu izpildi, dalībvalstu atgriešanas iestādēm ir jāapstrādā personas dati. Nav daudz tādu atgriešanas trešo valstu, uz kurām attiecas lēmumi par aizsardzības līmeņa pietiekamību, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 18 45. pantu vai Direktīvas (ES) 2016/680 19 36. pantu, un kuras ar Savienību ir noslēgušas vai plāno noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu vai citādi nodrošina atbilstošas garantijas Regulas (ES) 2016/679 46. panta nozīmē vai to valsts noteikumu nozīmē, ar kuriem transponēts Direktīvas (ES) 2016/680 37. pants. Neraugoties uz lielajām Savienības pieliktajām pūlēm sadarbībā ar galvenajām izcelsmes valstīm, no kurām nāk nelikumīgi uzturošies trešo valstu valstspiederīgie, kuriem noteikts atgriešanās pienākums, ne vienmēr ir iespējams nodrošināt, ka šīs trešās valstis sistemātiski izpilda starptautiskajās tiesībās noteikto pienākumu uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos. Tikai uz nedaudzām no šīm trešām valstīm attiecas atpakaļuzņemšanas nolīgumi, kas ir noslēgti vai par kuriem tiek risinātas sarunas ar Savienību vai dalībvalstīm un kas datu nosūtīšanai uz trešām valstīm paredz atbilstošas garantijas saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 46. pantu vai tiem valsts noteikumiem, ar kuriem transponēts Direktīvas (ES) 2016/680 36. pants. Gadījumā, ja šādu nolīgumu nav, dalībvalstu kompetentajām iestādēm personas dati, ko izmanto Savienības atgriešanas operāciju īstenošanā, būtu jānosūta atbilstoši nosacījumiem, kas noteikti Regulas (ES) 2016/679 49. panta 1. punkta d) apakšpunktā vai tajos valsts noteikumos, ar kuriem transponēts Direktīvas (ES) 2016/680 38. pants.

ê 2008/115/EK 25. apsvērums (pielāgots)

48)Saskaņā ar 1. un 2. pantu Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienotajā protokolā par Dānijas nostāju Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un šis lēmums tai nav saistošs Ö Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša Õ un nav jāpiemēro. Ņemot vērā to, ka Tā kā šī direktīva – tiktāl, ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Šengenas Robežu kodeksam 20 Ö Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/399 21 Õ, – papildina pilnveido Šengenas acquis saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma trešās daļas IV sadaļas noteikumiem, un saskaņā ar minētā protokola 5. pantu Dānija sešu mēnešu laikā pēc šīs direktīvas pieņemšanas Ö , Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo direktīvu, Õ izlemj, vai tā to šo direktīvu ieviesīs savos tiesību aktos.

ê 2008/115/EK 26. apsvērums (pielāgots)

49)Ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Ö Regulai (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksam, šī direktīva papildina Šengenas acquis, kurā Apvienotā Karaliste nav iesaistīta, Ö ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nepiedalās Õ saskaņā ar Padomes Lēmumau 2000/365/EK 22 (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā; . Tturklāt saskaņā ar Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju 1. un 2. pantu Ö 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Õ un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva kopumā nav tai tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

ê 2008/115/EK 27. apsvērums (pielāgots)

50)Ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Ö Regulai (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksam, šī direktīva papildina Šengenas acquis, kurā Īrija nav iesaistīta, Ö ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās Õ saskaņā ar Padomes Lēmumau 2002/192/EK 23 (2002. gada 28. februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā; . Tturklāt saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Ö Nr. 21 Õ par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju Ö saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Õ, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam Ö Līgumam par Eiropas Savienības darbību Õ, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva kopumā nav tai tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

ê 2008/115/EK 28. apsvērums (pielāgots)

51)Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju Ö – saskaņā ar Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, Õ šī direktīva, ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Ö Regulai (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksam, – papildina Šengenas acquis noteikumus tā nolīguma nozīmē, ko Eiropas Savienības Padome noslēgusi ar Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis ieviešanā, piemērošanā un izstrādē jomā, kas noteikta 1. panta C punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK par dažiem pasākumiem minētā nolīguma piemērošanai Ö ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK 24 1. panta C. punktā Õ.

ê 2008/115/EK 29. apsvērums (pielāgots)

52)Attiecībā uz Šveici Ö – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā 25 , Õ šī direktīva, ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Ö Regulai (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksam, – papildina Šengenas acquis noteikumus tā nolīguma nozīmē, kas noslēgts starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā jomā, kas noteikta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C punktā, to skatot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/146/EK par to, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu minēto Nolīgumu Ö ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK 26 3. pantu Õ.

ê 2008/115/EK 30. apsvērums (pielāgots)

53)Attiecībā uz Lihtenšteinu Ö – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā 27 , Õ šī direktīva, ciktāl tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem atbilstīgi Ö Regulai (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksam, – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, papildina Šengenas acquis noteikumus jomā, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C punktā, to skatot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/261/EK 28 par minētā Protokola parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu, Ö ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta C. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES 29 3. pantu. Õ

ò jauns

54)Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina vienīgi uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no iepriekšējās direktīvas.

55)Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem I pielikumā minētās direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos,

ê 2008/115/EK (pielāgots)

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro piemērojami attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Ö vispārīgos Õ Kopienas Ö Savienības Õ tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.

2. pants

Darbības joma

1.Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

2.Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

(a)uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Ö Regulas (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksa 1413. pantu vai kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās (zemes, jūras vai gaisa) robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī;

(b)kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas Ö atgriešanas Õ procedūrai krimināltiesisku sankciju dēļ vai to rezultātā, vai kuriem piemēro izdošanas procedūras.

3.Šo direktīvu nepiemēro personām, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienā Ö kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām Õ, kā definēts Ö Regulas (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

1.“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis Ö Līguma par Eiropas Savienības darbību Õ Eiropas Kopienas dibināšanas līguma Ö 20. panta Õ 17. panta 1. punkta nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienā Ö kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām Õ, kā noteikts definēts Ö Regulas (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā;

2.“nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Ö Regulas (ES) 2016/399 Õ Šengenas Robežu kodeksa 65. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;

3.“atgriešana” ir, attiecīgai personai Ö trešās valsts valstspiederīgajam Õ brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās atpakaļ uz:

a)- personas viņa izcelsmes valsti vai

b)- tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas Ö Savienības Õ vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem režīmiem, vai

c)- citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj atgriezties un kurā viņu uzņems;

4.“atgriešanas lēmums” ir administratīvs vai tiesas nolēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts vai atzīts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un uzlikts vai noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums;

5.“izraidīšana” ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts;

6.“ieceļošanas aizliegums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalstsu teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam;

7.“bēgšanas iespējamība Ö risks Õ” nozīmē to, ka attiecīgā konkrētajā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanāas procedūras, varētu aizbēgt;

8.“brīvprātīga izceļošana Ö labprātīga izbraukšana Õ” ir atgriešanās pienākuma izpilde laikposmā Ö termiņā Õ, kas šim mērķim paredzēts atgriešanas lēmumā;

9.“mazāk aizsargātas personas” ir nepilngadīgie, nepavadīti nepilngadīgie, invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki, grūtnieces, vientuļi vecāki ar nepilngadīgiem bērniem un personas, kas ir spīdzinātas, izvarotas vai cietušas no citas nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības.

4. pants

Labvēlīgāki nosacījumi noteikumi

1.Šo direktīvu piemēro, neierobežojot Šī direktīva neskar labvēlīgākus noteikumus, kas ietverti:

(a)divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp Kopienu Ö Savienību Õ vai Kopienu Ö Savienību Õ un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses;

(b)divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp vienu vai vairākām dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses.

2.Šī direktīva neierobežo neskar tādus noteikumus, kas varētu būt labvēlīgāki trešās valsts valstspiederīgajieam, kuri noteikti Kopienas Ö Savienības Õ tiesību aktos Ö acquis Õ imigrācijas un patvēruma jomā.

3.Šī direktīva neierobežo neskar dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie Ö tā Õ attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai.

4.Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem šī direktīva saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu neattiecas šī direktīva, dalībvalstis:

(a)nodrošina, ka to attieksme Ö attieksme pret viņiem Õ un aizsardzība nav mazāk labvēlīgas par 108. panta 4. un 5. punktā (kopīgu noteikumu Ö piespiedu līdzekļu Õ izmantošanas ierobežojumi) noteikto, 119. panta 2. punkta a) apakšpunktā (izraidīšanas atlikšana) noteikto, 1714. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā (neatliekamā medicīniskā aprūpe un mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana) noteikto, kā arī 1916. un 2017. pantā (turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ apstākļi) noteikto, un

(b)ievēro neizdošanas principu.

5. pants

Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā Ö pienācīgi Õ ņem vērā:

(a)bērna intereses,

(b)ģimenes dzīvi,

(c)attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli

un ievēro neizdošanas principu.

ò jauns

6. pants

Bēgšanas risks

1.Objektīvie kritēriji, kas minēti 3. panta 7. punktā, ietver vismaz šādus kritērijus:

(a)identitāti apliecinošu dokumentu neesība;

(b)dzīvesvietas, pastāvīgas uzturēšanās vietas vai ticamas adreses neesība;

(c)finanšu līdzekļu trūkums;

(d)nelikumīga ieceļošana dalībvalstu teritorijā;

(e)neatļauta pārvietošanās uz citas dalībvalsts teritoriju;

(f)skaidri pausts nodoms neizpildīt ar atgriešanu saistītos pasākumus, kas piemēroti saskaņā ar šo direktīvu;

(g)citas dalībvalsts izdots atgriešanas lēmums par attiecīgo personu;

(h)atgriešanas lēmuma neizpilde, tostarp atgriešanās pienākuma neizpilde noteiktajā labprātīgas izbraukšanas laika posmā;

(i)neizpildīta 8. panta 2. punkta prasība nekavējoties doties uz citas tādas dalībvalsts teritoriju, kura piešķīrusi derīgu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod uzturēšanās tiesības;

(j)neizpildīts 7. pantā minētais pienākums visos atgriešanas procedūru posmos sadarboties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

(k)kriminālsodāmība, tostarp par smagu noziedzīgu nodarījumu citā dalībvalstī;

(l)notiekoša kriminālizmeklēšana un kriminālprocess;

(m)piesavinātu vai viltotu personu apliecinošo dokumentu izmantošana, esošo dokumentu iznīcināšana vai cita veida atbrīvošanās no tiem vai atsacīšanās sniegt pirkstu nospiedumus atbilstoši Savienības vai valsts tiesību aktiem;

(n)vardarbīga vai krāpnieciska pretošanās atgriešanas procedūrām;

(o)9. panta 3. punktā minētā bēgšanas riska novēršanas pasākuma neizpilde;

(p)spēkā esoša ieceļošanas aizlieguma neievērošana.

2.Bēgšanas riska pastāvēšanu nosaka uz konkrētā gadījuma konkrēto apstākļu vispusīga izvērtējuma pamata, ņemot vērā 1. punktā minētos objektīvos kritērijus.

Tomēr, ja ir izpildīts kāds no objektīvajiem kritērijiem, kas minēti 1. punkta m), n), o) un p) apakšpunktā, dalībvalstis konstatē, ka bēgšanas risks konkrētajā gadījumā pastāv, ja vien netiek pierādīts pretējais.

7. pants

Sadarbošanās pienākums

1.Dalībvalstis trešo valstu valstspiederīgajiem uzliek pienākumu visos atgriešanas procedūru posmos sadarboties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Minētais pienākums ietver jo īpaši:

(a)pienākumu sniegt visus identitātes noteikšanai vai pārbaudei nepieciešamos elementus;

(b)pienākumu sniegt informāciju par tranzītā šķērsotajām trešām valstīm;

(c)pienākumu palikt uz vietas un būt pieejamam visā procedūru norises laikā;

(d)pienākumu iesniegt trešo valstu kompetentajām iestādēm pieprasījumu derīga ceļošanas dokumenta saņemšanai.

2.Elementi, kas minēti 1. punkta a) apakšpunktā, ietver trešo valstu valstspiederīgo paziņojumus un viņu rīcībā esošus dokumentus attiecībā uz identitāti, valstspiederību vai valstspiederībām, vecumu, iepriekšējo uzturēšanās valsti vai valstīm un vietu vai vietām, pārvietošanās maršrutiem un ceļošanas dokumentāciju.

3.Dalībvalstis informē trešo valstu valstspiederīgos par sekām, kas iestājas 1. punktā minētā pienākuma neizpildes gadījumā.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

II NODAĻA
NELIKUMĪGAS UZTURĒŠANĀS IZBEIGŠANA

86. pants

Atgriešanas lēmums

1.Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem izdod atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

2.Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur uzturēties dod uzturēšanās tiesības, lūdz Ö tiek pieprasīts Õ nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nepilda šo lūgumu Ö prasību Õ vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.

3.Dalībvalstis var atturēties pieņemt izdot atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās to teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā Ö 2009. gada 13. janvārī Õ dienā, kad stājas spēkā šī direktīva. Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.

4.Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu Ö patstāvīgu Õ uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem neizdod. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts izdots, to atceļ Ö atsauc Õ vai atliek Ö aptur Õ uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

5.Ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzsākta procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties, attiecīgā dalībvalsts, neskarot 6. punktu, var nepieņemt Ö apsver iespēju neizdot Õ atgriešanas lēmumu, līdz uzsāktā procedūra ir pabeigta.

6.ð Dalībvalstis atgriešanas lēmumu izdod tūlīt pēc tam, kad pieņemts lēmums par trešās valsts valstspiederīgā likumīgas uzturēšanās izbeigšanu, ieskaitot lēmumu, ar ko trešās valsts valstspiederīgajam liedz bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu saskaņā ar Regulu (ES) .../... [kvalifikācijas regula]. ï

Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt Ö atgriešanas Õ lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai Ö lēmumu par trešās valsts valstspiederīgā likumīgas uzturēšanās izbeigšanu, Õ izraidīšanas lēmumu Ö un/vai ieceļošanas aizliegumu Õ, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.

ò jauns

Pirmā un otrā daļa neskar garantijas saskaņā ar III nodaļu un saskaņā ar citiem attiecīgajiem Savienības un valsts tiesību aktu noteikumiem.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

97. pants

Brīvprātīga izceļošana Ö Labprātīga izbraukšana Õ

1.Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām ð maksimāli ï līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.

Ar pPirmajā daļā paredzētoais laika posmus neizslēdz iespēju attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem atstāt valsti ātrāk.

ò jauns

Labprātīgas izbraukšanas laika posmu nosaka, pienācīgi ievērojot konkrētā gadījuma konkrētos apstākļus un jo īpaši ņemot vērā atgriešanās izredzes.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

2.Dalībvalstis vajadzības gadījumā pagarina brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ noteikto laika posmu uz piemērotu laiku, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos konkrētos apstākļus, piemēram, uzturēšanās ilgumu, to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes locekļi Ö un vai ir citas ģimenes Õ un sociālās saites.

3.Attiecībā uz brīvprātīgai izceļošanai Ö Labprātīgai izbraukšanai Õ noteiktoajā laika posmuā var paredzēt dažus pienākumus, kuru mērķis ir novērst bēgšanas iespējamību Ö risku Õ, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgajās iestādēs, atbilstošas finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā vietā.

4.ð Dalībvalstis labprātīgas izbraukšanas laika posmu neparedz šādos gadījumos: ï

a) Jja pastāv bēgšanas iespējamība Ö risks Õ ð , kas noteikts saskaņā ar 6. pantu ï ;

b)vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana Ö noraidīts kā acīmredzami nepamatots vai krāpniecisks Õ;,

c)vai arī, ja attiecīgāais persona Ö trešās valsts valstspiederīgais Õ apdraud sabiedrības Ö sabiedrisko Õ kārtību, Ö sabiedrisko Õ drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.

108. pants

Atgriešana Ö Izraidīšana Õ

1.Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 97. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 97. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ. ð Minētie pasākumi ietver visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai apstiprinātu to nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo identitāti, kuriem nav derīga ceļošanas dokumenta, un lai iegūtu šādu dokumentu. ï

2.Ja dalībvalsts saskaņā ar 97. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ, atgriešanas lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 97. panta 4. punktā minētie draudi Ö minētais risks vai apdraudējums Õ.

3.Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kurosā noteikta izraidīšana.

4.Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīguo spēku. Tos piemēro, kā tas noteikts valsts tiesību aktos, saskaņā ar pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli Ö fizisko integritāti Õ.

5.Īstenojot izraidīšanu pa gaisa ceļu, dalībvalstis ievēro kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu kopīgai izraidīšanai pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam 2004/573/EK.

6.Dalībvalstis nodrošina efektīvu piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu.

119. pants

Izraidīšanas atlikšana

1.Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

a)ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas princips vai

b)tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana Ö apturēšana Õ saskaņā ar 16. pantu13. panta 2. punktu.

2.Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu laika posmu, ņemot vērā konkrētaā gadījuma īpašos konkrētos apstākļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā:

a)trešās valsts valstspiederīgā fizisko stāvokli vai garīgās spējas;

b)tehniskus iemeslus, piemēram, transporta trūkumsu, vai izraidīšanas neiespējamību personu apliecinošu datu trūkuma dēļ.

3.Ja izraidīšanu atliek, kā paredzēts 1. un 2. punktā, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var piemērot 97. panta 3. punktā izklāstītos pienākumus.

1210. pants

Nepavadītu nepilngadīgo atgriešana un izraidīšana

1.Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu izdošanu attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgaās iestādes, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanosu, sniedz atbilstīgu palīdzību, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses.

2.Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā nepilngadīgais tiks nogādāts pie viņa ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic atgriešanu.

1311. pants

Ieceļošanas aizliegums

1.Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu pievieno:

a)ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas Ö labprātīgas izbraukšanas Õ laika posms vai

b)ja nav ievērota izpildīts atgriešanās pienākumsa izpilde.

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

ò jauns

2. Dalībvalstis var noteikt atgriešanas lēmumam nepievienotu ieceļošanas aizliegumu tādam trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir nelikumīgi uzturējies dalībvalstu teritorijā un kura nelikumīgā uzturēšanās tiek atklāta izceļošanas robežpārbaudēs saskaņā ar Regulas (ES) 2016/399 8. pantu, ja tas ir attaisnojami, balstoties uz konkrētā gadījuma konkrētajiem apstākļiem, un ņemot vērā samērīguma principu.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

32.Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrētaā gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 piecus gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības Ö sabiedriskajai Õ drošībai vai valsts drošībai.

43.Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu Ö apturēšanu Õ, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi viņš ir atstājis dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas Ö Cilvēku tirdzniecības upuriem, kuriem uzturēšanās atļauja izdota Õ saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm 30 , nepiemēro ieceļošanas aizliegumu, neskarot 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības Ö sabiedriskajai Õ drošībai vai valsts drošībai.

Atsevišķos Konkrētos gadījumos dalībvalstis var atturēties izdot, var atsaukt vai pārtraukt Ö apturēt Õ ieceļošanas aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

Atsevišķos Konkrētos gadījumos vai konkrētām kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt ieceļošanas aizliegumu citu iemeslu dēļ.

54.Ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas aizliegums, tā vispirms konsultējas apspriežas ar dalībvalsti, kas ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, un ņem vērā tās intereses, ievērojot Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. pantu 31 ð saskaņā ar Regulas (ES) 2018/XXX 32 27. pantu ï.

65.Šā panta 1. līdz 54. punktu piemēro, neierobežojot neskarot tiesības uz starptautiskuo aizsardzību kādā no dalībvalstīm, kā noteikts Direktīvas 2011/95/ES Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 33 2. panta a) punktā.

ò jauns

14. pants

Atgriešanas pārvaldība

1.Katra dalībvalsts izveido, ekspluatē, uztur un pilnveido valsts līmeņa atgriešanas pārvaldības sistēmu, kurā tiek apstrādāta visa šīs direktīvas īstenošanai nepieciešamā informācija, jo īpaši attiecībā uz konkrēto gadījumu, kā arī visu ar atgriešanu saistīto procedūru pārvaldību.

2.Valsts sistēmu izveido tā, lai nodrošinātu tehnisko savietojamību, kas ļauj komunicēt ar centrālo sistēmu, ko izveido saskaņā ar Regulas (ES) .../... [ERKA regula] 50. pantu.

3.Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem izveido programmas loģistikas, finansiālās un citas materiālās vai natūrā sniegtās palīdzības sniegšanai ar mērķi atbalstīt to nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri ir Padomes Regulas 539/2001 34 I pielikumā uzskaitīto trešo valstu valstspiederīgie.

Šī palīdzība var ietvert atbalstu reintegrācijai atgriešanas trešās valstī.

Šīs palīdzības piešķiršana, tostarp attiecībā uz tās veidu un apmēru, ir atkarīga no attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā sadarbošanās ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kā paredzēts šīs direktīvas 7. pantā.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

III NODAĻA
PROCESUĀLĀS GARANTIJAS

1512. pants

Veids

1.Atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem izdod – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus pamatojumu, kā arī informāciju par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Informāciju par faktiskajiemo iemesliem pamatojumu var ierobežot, ja attiecīgās valsts tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz informācijas ierobežošanu Ö akti ļauj ierobežot tiesības uz informāciju Õ, jo īpaši, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības Ö sabiedrisko Õ drošību un lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus un sodītu par tiem Ö veiktu kriminālvajāšanu Õ.

2.Šā panta 1. punktā minētā atgriešanas lēmuma galvenajām sastāvdaļām, tostarp informācijai par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, dalībvalstis pēc pieprasījuma nodrošina rakstisku vai mutisku tulkojumu valodā, kuru trešās valsts valstspiederīgais saprot vai ko tam viņam vajadzētu saprast.

3.Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šā panta 2. punktu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi ieceļojuši dalībvalsts teritorijā un pēc tam nav ieguvuši atļauju vai tiesības uzturēties šajā dalībvalstī.

Šādos gadījumos ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 1. punktā, noformē uz standarta veidlapas, kā izklāstīts kas noteikta valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis nodrošina vispārējas informācijas lapas, kurās izskaidroti standarta veidlapas galvenie elementi vismaz piecās valodās no tām, kuras visbiežāk izmanto un vai saprot nelegālie Ö nelikumīgie Õ imigranti, kas ieceļo attiecīgajā dalībvalstī.

1613. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

1.Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus Ö tiesiskās aizsardzības Õ līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 1512. panta 1. punktā, kompetentā tiesāu vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

ò jauns

Ja atgriešanas lēmums balstās uz tādu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, kurš pieņemts saskaņā ar Regulu (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] un kuram bijusi piemērojama efektīva pārskatīšana tiesā saskaņā ar minētās regulas 53. pantu, attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam dod tiesības atgriešanas lēmumu pārsūdzēt tikai vienā instancē.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

2.Šā panta 1. punktā minētā ðtiesu ï iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 1512. panta 1. punktā, tostarp paredzēt iespēju uz laiku pārtraukt Ö apturēt Õ to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

ò jauns

3.Ja pastāv risks pārkāpt neizraidīšanas principu, atgriešanas lēmuma izpildi automātiski aptur uz laiku, kas paredzēts pārsūdzības iesniegšanai pirmajā instancē, un, ja lēmums noteiktajā termiņā pārsūdzēts, uz laiku, kamēr tiek izskatīta pārsūdzība. Ja tiek iesniegta turpmāka pārsūdzība par pirmo vai pēcāko nolēmumu, kas pieņemts pārsūdzības lietā, un visos pārējos gadījumos atgriešanas lēmuma izpildi neaptur, izņemot, ja tiesa pēc prasītāja pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas nolemj citādi, pienācīgi ņemot vērā konkrētā gadījuma konkrētos apstākļus.

Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumu par pieprasījumu uz laiku apturēt atgriešanas lēmuma izpildi pieņem 48 stundu laikā no brīža, kad attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais iesniedzis šo pieprasījumu. Konkrētos gadījumos, kuros ir sarežģīti faktu vai juridiskie jautājumi, kompetentā tiesu iestāde pēc vajadzības var pagarināt šajā punktā noteiktos termiņus.

Ja konkrētā gadījuma konkrētos apstākļus būtiski nemaina tādi jauni relevanti elementi vai fakti, kuri parādījušies vai kurus iesniedzis attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, šā punkta pirmo un otro daļu nepiemēro, ja:

(a)tajos minētās pagaidu apturēšanas pamatojums ir izvērtēts procedūrā, kura veikta, piemērojot Regulu (ES) …/… [patvēruma procedūru regula], un tam ir bijusi piemērojama efektīva pārskatīšana tiesā saskaņā ar minētās regulas 53. pantu;

(b)atgriešanas lēmums ir tāda lēmuma sekas, ar kuru tiek izbeigta likumīga uzturēšanās un kurš pieņemts, ievērojot šīs procedūras.

4. Dalībvalstis nosaka saprātīgus termiņus un citus nepieciešamos noteikumus, lai nodrošinātu tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību īstenošanu saskaņā ar šo pantu.

Attiecībā uz atgriešanas lēmumiem, kuri ir tāda galīga lēmuma sekas, ar kuru tiek noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums un kurš pieņemts saskaņā ar Regulu (ES) …/… [patvēruma procedūru regula], dalībvalstis paredz pārsūdzības iesniegšanas termiņu, kas nepārsniedz piecas dienas.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

53.Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja saņemt juridiskas konsultācijas, pārstāvību un – vajadzības gadījumā – palīdzību valodas ziņā.

64.Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma bez maksas tiek nodrošināta nepieciešamā juridiskā palīdzība un/vai īstenota pārstāvība tiek nodrošināta pēc pieprasījuma bez maksas saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem vai noteikumiem par juridisko atbalstu, un var noteikt, ka šādu bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību reglamentē noteikumi nosacījumi, kas paredzēti 15. panta 3. līdz 6. punktā Padomes Direktīvā 2005/85/EK.

1714. pants

Garantijas pirms atgriešanas

1.Dalībvalstis, izņemot 1916. un 2017. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 97. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 119. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

a)uztur Ö saglabā Õ ģimenes vienotību ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā;

b)nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro Ö pirmās nepieciešamības Õ ārstēšanu;

c)nepilngadīgajiem nodrošina piekļuvi pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma;

d)ņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

2.Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dDalībvalstis 1. punktā minētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rakstiski apstiprina, ka brīvprātīgai izceļošanai Ö labprātīgai izbraukšanai Õ noteiktais laika posms ir pagarināts saskaņā ar 97. panta 2. punktu vai ka atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

IV NODAĻA
TURĒŠANA APSARDZĪBĀ Ö AIZTURĒŠANA Õ IZRAIDĪŠANAS NOLŪKĀ

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

1815. pants

Turēšana apsardzībā Ö Aizturēšana Õ

1.Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja:

a)pastāv bēgšanas iespējamība Ö risks Õ ð , kas noteikts saskaņā ar 6. pantu; ï vai

b)attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu Ö atgriešanas sagatavošanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tos Õ;. Ö vai Õ

ò jauns

c)attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību vai valsts drošību.

Visus aizturēšanas pamatus nosaka valsts tiesību aktos.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

Ikviena turēšana apsardzībā Ö aizturēšana Õ ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda Ö ja tie tiek veikti Õ ar pienācīgu rūpību.

2.Rīkojumu par turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ izdod administratīvās vai tiesasu iestādes.

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ izdod rakstiski un norāda faktiskos un juridiskos iemeslus pamatus.

Ja rīkojumu par turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ ir izdevušas administratīvaās iestādes, dalībvalstis:

a)vai nu paredz rīkojuma par turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ likumīguma ātru juridisku pārskatīšanu Ö tiesā Õ iespējami īsā laikā no turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ sākuma brīža;

b)vai arī nodrošina attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tiesības vērsties tiesā, lai tā iespējami īsā laikā lemtu par viņa turēšanas apsardzībā Ö kura ātri pārskata aizturēšanas Õ likumību un pieņemtu attiecīgu lēmumu pēc iespējas ātrāk no attiecīgā tiesas procesa sākšanas brīža. Šādā gadījumā dalībvalstis nekavējoties informē attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo par iespēju veikt šādas darbības Ö celt šādu prasību Õ.

Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā Ö aizturēšana Õ nav likumīgsa.

3.Visos gadījumos turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio. Pagarinātas turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu uzrauga tiesu iestāde.

4.Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatotau iemesla Ö izredžu Õ, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

ð jauns

5.Turēšana apsardzībā Ö Aizturēšanu Õ ir spēkā turpina tik ilgi, kamēr saglabājas ir izpildīti 1. punktā noteiktie apstākļi nosacījumi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu ð maksimālo ï turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt ð kas ir vismaz trīs mēneši un nepārsniedz ï sešus mēnešus.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

6.Dalībvalstis nedrīkst Ö nevar Õ pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus, gadījumos, ja neatkarīgi no Ö visiem Õ to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ:

a)attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais atsakās sadarboties vai

b)kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm.

1916. pants

Turēšanas apsardzībā Ö Aizturēšanas Õ apstākļi

1.Turēšanu apsardzībā Ö Aizturēšanu Õ parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītajiem.

2.Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pēc viņu lūguma ļauj laicīgi sazināties ar juridiskajiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un kompetentajām konsulārajām iestādēm.

3.Īpašu uzmanību pievērš mazāk aizsargātu personu stāvoklim. Tām nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro Ö pirmās nepieciešamības Õ ārstēšanu.

4.Attiecīgajām un kompetentajām valstu, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām un struktūrām jābūt iespējai apmeklēt 1. punktā minētās aizturēšanas telpas, lai pārliecinātos, ka Ö ciktāl tās Õ saskaņā ar šo nodaļu tās tiek izmantotas trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanas nodrošināšanai. Var noteikt, ka šādiem apmeklējumiem nepieciešama atļauja.

5.Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem sistemātiski nodrošina informāciju, kas skaidro aizturēšanas telpu noteikumus un izklāsta to viņu tiesības un pienākumus. Tajā ir ietverta arī informācija par to viņu tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem sazināties ar 4. punktā minētajām organizācijām un struktūrām.

2017. pants

Nepilngadīgo un ģimeņu turēšana apsardzībā Ö aizturēšana Õ

1.Attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un ģimenēm, kurās ir nepilngadīgie, turēšanu apsardzībā Ö aizturēšanu Õ piemēro tikai kā galējo līdzekli un uz īsāko atbilstošo laikposmu.

2.Ģimenēm, kas tiek turētas apsardzībā Ö ir aizturētas Õ, gaidot izraidīšanu, nodrošina uzturēšanos atsevišķās telpās, kas garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību.

3.Aizturētajiem nepilngadīgajiem ir iespēja iesaistīties atpūtas Ö brīvā laika Õ aktivitātēs, tostarp spēlēs, un atpūtas pasākumos, kas atbilst viņu vecumam, un atkarībā no uzturēšanās ilguma – arī piekļuve izglītībai.

4.Nepavadītiem nepilngadīgajiem pēc iespējas nodrošina uzturēšanos institūcijās, kurās ir personāls un iekārtas, kuras atbilst attiecīgā vecuma personu vajadzībām.

5.Saistībā ar nepilngadīgajiem, kurus tur apsardzībā, gaidot izraidīšanu, vispirms ņem vērā bērna intereses Ö Attiecībā uz nepilngadīgo aizturēšanu, kamēr tiek gaidīta izraidīšana, primārs apsvērums ir bērna intereses Õ.

2118. pants

Ārkārtas situācijas

1.Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā Ö aizturēšanai Õ paredzēto telpu izmantojuma noslodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesasu iestāžu personāla noslodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi tikmēr, kamēr šāda ārkārtas situācija turpinās, var nolemt noteikt ilgākus laika posmus juridiskai pārskatīšanai Ö tiesā Õ, nekā tie, kas noteikti saskaņā ar 1815. panta 2. punkta trešo daļu, un veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā Ö aizturēšanas Õ apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 1916. panta 1. punktā un 2017. panta 2. punktā.

2.Izšķiroties veikt šādus ārkārtas pasākumus, attiecīgā dalībvalsts ietekmē Ö informē Õ Komisiju. Tā arī informē Komisiju, tiklīdz ir novērsti iemesli, lai šādus ārkārtas pasākumus vairs nepiemērotu Ö beiguši pastāvēt iemesli šo ārkārtas pasākumu piemērošanai Õ.

3.Šo pantu netulko tā, ka tas ļautu dalībvalstīm atkāpties no to vispārējā pienākuma veikt visus vispārējos un īpašus Ö vispārīgos vai konkrētos Õ atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kuri noteikti šajā direktīvā.

ò jauns

V NODAĻA
ROBEŽPROCEDŪRA

22. pants

Robežprocedūra

1.Dalībvalstis nosaka atgriešanas procedūras, kas piemērojamas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas nelikumīgi un uz kuriem attiecas atgriešanās pienākums, kas izriet no saskaņā ar Regulas (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] 41. pantu pieņemta lēmuma, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

2.Ja vien šajā nodaļā nav paredzēts citādi, saskaņā ar 1. punktu veiktajām atgriešanas procedūrām piemēro II, III un IV nodaļas noteikumus.

3.Atgriešanas lēmumus, ko izdod saskaņā ar šā panta 1. punktu veiktajās atgriešanas procedūrās, saskaņā ar 15. panta 3. punktu noformē, izmantojot standarta veidlapu, kas noteikta valsts tiesību aktos.

4.Labprātīgas izbraukšanas laika posmu neparedz. Dalībvalstis tomēr paredz atbilstošu laika posmu labprātīgai izbraukšanai saskaņā ar 9. pantu tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir derīgs ceļošanas dokuments un kuri izpilda saskaņā ar 7. pantu noteikto pienākumu visos atgriešanas procedūru posmos sadarboties ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Dalībvalstis attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pieprasa līdz izbraukšanas brīdim nodot derīgo ceļošanas dokumentu kompetentajai iestādei.

5.Attiecībā uz atgriešanas lēmumiem, kuri balstās uz tādu galīgu lēmumu, ar kuru tiek noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums un kurš pie dalībvalstu robežas vai to tranzīta zonās pieņemts saskaņā ar Regulas (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] 41. pantu, dalībvalstis paredz pārsūdzības iesniegšanas termiņu, kas nepārsniedz 48 stundas.

6.Atgriešanas lēmuma izpildi automātiski aptur uz laiku, kas paredzēts pārsūdzības iesniegšanai pirmajā instancē, un, ja lēmums noteiktajā termiņā pārsūdzēts, uz laiku, kamēr tiek izskatīta pārsūdzība, ja pastāv risks pārkāpt neizraidīšanas principu un ir izpildīts viens no šādiem diviem nosacījumiem:

(a)konkrētā gadījuma konkrētos apstākļus būtiski maina tādi jauni relevanti elementi vai fakti, kuri parādījušies vai kurus attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais iesniedzis pēc tam, kad saskaņā ar Regulas (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] 41. pantu pieņemts lēmums, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums; vai

(b)saskaņā ar Regulas (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] 41. pantu pieņemtajam lēmumam, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, nav bijusi piemērojama efektīva pārskatīšana tiesā saskaņā ar minētās regulas 53. pantu.

Ja tiek iesniegta turpmāka pārsūdzība par pirmo vai pēcāko nolēmumu, kas pieņemts pārsūdzības lietā, un visos pārējos gadījumos atgriešanas lēmuma izpildi neaptur, izņemot, ja tiesa pēc prasītāja pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas nolemj citādi, ņemot vērā konkrētā gadījuma konkrētos apstākļus.

Dalībvalstis paredz, ka lēmumu par attiecīgās personas pieprasījumu uz laiku apturēt atgriešanas lēmuma izpildi pieņem 48 stundu laikā no brīža, kad attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais iesniedzis šo pieprasījumu. Konkrētos gadījumos, kuros ir sarežģīti faktu vai juridiskie jautājumi, kompetentā tiesu iestāde pēc vajadzības var pagarināt šajā punktā noteiktos termiņus.

7.Lai sagatavotu atgriešanu vai veiktu izraidīšanas procesu, vai tos abus, dalībvalstis var turpināt aizturēt trešās valsts valstspiederīgo, kurš aizturēts saskaņā ar Direktīvas (ES) …/… [pārstrādātā uzņemšanas apstākļu direktīva] 8. panta 3. punkta d) apakšpunktu procedūrā, kuru veic atbilstoši Regulas (ES) …/… [patvēruma procedūru regula] 41. pantam, un uz kuru attiecas atgriešanas procedūras saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem.

Aizturēšanas periods ir pēc iespējas īss un nekādā gadījumā nepārsniedz četrus mēnešus. To var turpināt tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un ja tie tiek veikti ar pienācīgu rūpību.

Ja atgriešanas lēmuma izpildi šajā punktā minētajā maksimālajā periodā nav iespējams panākt, trešās valsts valstspiederīgo var turpināt aizturēt saskaņā ar 18. pantu.

ê 2008/115/EK (pielāgots)

VIV NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI

2319. pants

Informācijas Ziņojumu sniegšana

Komisija reizi trijos gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs un, ja vajadzīgs, ierosina grozījumus.

Komisija pirmo reizi sniedz ziņojumu līdz 2013. gada 24. decembrim, un tajā sakarā velta īpašu uzmanību 11. panta, 13. panta 4. punkta un 15. panta piemērošanai dalībvalstīs. Saistībā ar 13. panta 4. punktu Komisija īpaši izvērtē papildu finansiālo un administratīvo ietekmi dalībvalstīs.

20. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2010. gada 24. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Attiecībā uz 13. panta 4. punktu, dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai līdz 2011. gada 24. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt paziņo Komisijai šo aktu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2421. pants

Saistība ar Šengenas Konvenciju

Ar šo direktīvu aizstāj 23. un 24. panta noteikumus Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas Nnolīgumu.

25. pants

Transponēšana

1.Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz [datums sešus mēnešus no spēkā stāšanās dienas] izpildītu 6. līdz 10., 13. panta, 14. panta 3. punkta, 16., 18. un 22. panta prasības un līdz [datums vienu gadu no spēkā stāšanās dienas] izpildītu 14. panta 1. un 2. punkta prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvos un administratīvos aktos uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

26. pants

Atcelšana

Direktīvu 2008/115/EK atceļ no [...] [viena diena no otrā datuma, kas minēts 25. panta 1. punkta pirmajā daļā], neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz III pielikuma B daļā noteikto termiņu direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu II pielikumā.

ê 2008/115/EK

2227. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

[…]. pantu [panti, kas salīdzinājumā ar atcelto direktīvu nav mainīti] piemēro no […] [viena diena no otrā datuma, kas minēts 25. panta 1. punkta pirmajā daļā].

ê 2008/115/EK (pielāgots)

2823. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu Ö Līgumiem Õ.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija secinājumi.

(2) Vācijas un Francijas deklarācija Mēzebergā “Renewing Europe’s promises of security and prosperity”, 2018. gada 19. jūnijs.

(3) COM(2015) 240 final.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.).

(5) COM(2017) 200 final.

(6) C(2017) 1600 final.

(7) C(2017) 6505.

(8) Non-binding common standards for Assisted Voluntary Return (and Reintegration) Programmes implemented by Member States (8829/16).

(9) Padomes Regula (ES) Nr. 1053/2013 (2013. gada 7. oktobris), ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu, un ar ko atceļ Izpildu komitejas lēmumu (1998. gada 16. septembris), ar ko izveido Šengenas izvērtēšanas un īstenošanas pastāvīgo komiteju (OV L 295, 6.11.2013., 27. lpp.).

(10) Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.).

(11) COM(2015) 285 final.

(12) Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp.).

(13) Padomes Lēmums 2004/573/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi (OV L 261, 6.8.2004., 28. lpp.).

(14)

[Regula par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi] (OV L …).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.).

(16)

Padomes Direktīva 2001/40/EK (2001. gada 28. maijs) par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 149, 2.6.2001., 34. lpp.).

(17)

Padomes Direktīva 2001/40/EK (2001. gada 28. maijs) par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, OV L 149, 2.6.2001., 34. lpp.; un Padomes Lēmums 2004/191/EK (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 60, 27.2.2004., 55. lpp.).

(18) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).

(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), (OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.).

(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).

(22) Padomes Lēmums 2000/365/EK (2000. gada 29. maijs) par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.).

(23) Padomes Lēmums 2002/192/EK (2002. gada 28.februāris) par Īrijas lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.)

(24) Padomes Lēmums 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.).

(25) OV L 53, 27.2.2008., 52. lpp.

(26) Padomes Lēmums 2008/146/EK (2008. gada 28. janvāris) par to, lai Eiropas Kopienas vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (OV L 53, 27.2.2008., 1. lpp.).

(27) OV L 160, 18.6.2011., 21. lpp.

(28) OV L 83, 26.3.2008., 3. lpp.

(29) Padomes Lēmums 2011/350/ES (2011. gada 7. marts) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā saistībā ar kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām un personu pārvietošanos (OV L 160, 18.6.2011., 19. lpp.).

(30) Padomes Direktīva 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm (OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.).

(31) OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

(32) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/… […] par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu robežpārbaužu jomā un ar kuru groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, un groza un atceļ Regulu (EK) Nr. 1987/2006 [pieņemšanas procesā].

(33) Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.).

(34) Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.).

Direktīva	Termiņš transponēšanai	Termiņš 14. panta 1. un 2. punkta transponēšanai
2008/115/EK	[seši mēneši no spēkā stāšanās dienas]	[1 gads no spēkā stāšanās dienas]

Direktīva 2008/115/EK	Šī direktīva
1.–5. pants	1.–5. pants
_	6. un 7. pants
6. panta 1.–5. punkts	8. panta 1.–5. punkts
_	8. panta 6. punkta pirmā daļa
6. panta 6. punkts	8. panta 6. punkta otrā daļa
_	8. panta 6. punkta trešā daļa
7. panta 1. punkts	9. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa
_	9. panta 1. punkta trešā daļa
7. panta 2.–4. punkts	9. panta 2.–4. punkts
8. pants	10. pants
_	10. panta 1. punkta otrais teikums
9. pants	11. pants
10. pants	12. pants
11. panta 1. punkts	13. panta 1. punkts
_	13. panta 2. punkts
11. panta 2.–5. punkts	13. panta 3.–7. punkts
_	14. pants
12. pants	15. pants
13. panta 1. punkts	16. panta 1. punkta pirmā daļa
_	16. panta 1. punkta otrā daļa
13. panta 2. punkts	16. panta 2. punkts
_	16. panta 3. un 4. punkts
13. panta 3. un 4. punkts	16. panta 5. un 6. punkts
14. pants	17. pants
15. panta 1. punkts	18. panta 1. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunkts
_	18. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts un otrā daļa
15. panta 2.–6. punkts	18. panta 2.–6. punkts
16.–18. pants	19.–21. pants
_	22. pants
19. pants	23. pants
20. pants	25. pants
21. pants	24. pants
22. pants	27. pants
23. pants	28. pants
_	I pielikums
_	II pielikums