Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja””

(COM(2018) 236 final)

(2018/C 440/32)

Ziņotājs:

Martin SIECKER

Apspriešanās	Eiropas Komisija, 18.6.2018.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	6.9.2018.
Pieņemts plenārsesijā	19.9.2018.
Plenārsesija Nr.	537
Balsojuma rezultāts (par / pret / atturas)	121/16/34

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Vārda un informācijas brīvība Eiropas Savienībā ir neaizskarama, tomēr šo brīvību izmanto arī ar mērķi sagraut Savienības principus, lai diskusijas un kritisku domāšanu padarītu neiespējamu, un to lietot nevis kā informēšanas vai pārliecināšanas līdzekli, bet gan kā ieroci. Dezinformācija tiek izmantota kā galējs ļaunprātīgas plašsaziņas līdzekļu lietošanas veids, kura mērķis ir ietekmēt sociālos un politiskos procesus un kurš īpaši iedarbīgs ir tad, ja to sponsorē valdības un ja to izmanto starptautiskajās attiecībās. Patlaban aktuāli jautājumi (tikai daži no daudziem) ir Krievijas valsts sponsorētā dezinformācija, Brexit kampaņa, ko var kvalificēt vienīgi kā frontālu uzbrukumu Eiropas Savienībai, un iejaukšanās ASV vēlēšanās. Visas šīs destabilizējošās darbības rada lielas bažas Eiropas pilsoniskajai sabiedrībai.

1.2.

Pašlaik tiek izmantoti dažādi instrumenti un metodes, lai iedragātu Eiropas vērtības un ES ārējās darbības, kā arī veidotu un provocētu separātisku un nacionālistisku noskaņojumu, manipulētu ar sabiedrību un tieši iejauktos suverēnu valstu un visas ES iekšpolitikā. Turklāt ir novērots, ka aizvien lielāka ietekme ir kiberuzbrukumu spējām un tam, ka tehnoloģijas arvien vairāk tiek izmantotas kā ierocis, ar ko sasniegt politiskus mērķus. Šādu darbību ietekme nereti tiek novērtēta pārāk zemu (1).

1.3.

EESK atbalsta Komisijas aicinājumu pieprasīt lielāku atbildību no sociālo plašsaziņas līdzekļu platformām. Neraugoties uz to, ka pastāv vairāki pētījumi un politikas dokumenti, kurus Eiropas speciālisti izstrādājuši dažos pēdējos gados, Komisijas paziņojumā tomēr nav minēti nekādi praktiski un obligāti pasākumi, kas būtu jāveic šajā nolūkā.

1.4.

Pamatojoties uz pieejamajiem pētījumiem, Eiropas Savienībai būtu jānodrošina un jāturpina pētījumi par dezinformācijas ietekmi Eiropā, turpmākajās Eirobarometra aptaujās novērojot arī Eiropas iedzīvotāju noturību pret dezinformāciju. Šajās aptaujās būtu jāiekļauj ne tikai vispārīgi dati par viltus ziņām, bet jāapzina arī patiesā eiropiešu noturība pret dezinformāciju. Komisijas gausums un mērķtiecības trūkums traucē risināt vairākus būtiskus jautājumus, piemēram, atbalstīt tradicionālos plašsaziņas līdzekļus, lai garantētu iedzīvotāju pamattiesības uz kvalitatīvu un uzticamu informāciju, izpētīt iespējas izveidot publiskā un privātā sektora partnerību, lai radītu apmaksātas tiešsaistes platformas, kas piedāvā drošus un pieejamus tiešsaistes pakalpojumus, meklēt veidus, kā uzlabot šo tiešsaistes sistēmu pamatā esošo algoritmu pārredzamību un uzraudzību, kā arī apsvērt iespēju pārtraukt monopolstāvokļus, lai atjaunotu vienādus apstākļus godīgai konkurencei un tādā veidā novērstu pakāpenisku sabiedrības demoralizēšanu.

1.5.

EESK pauž nožēlu par to, ka ne paziņojumā, ne arī augsta līmeņa ekspertu grupas ziņojumā Krievija nav minēta kā galvenais pret ES vērstas naidīgas dezinformācijas avots. Taču pirmais solis jebkuras problēmas risināšanā ir atzīt, ka problēma pastāv.

1.6.

Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. jūnija rezolūciju par tiešsaistes platformām un digitālo vienoto tirgu (2), Komisija norāda, ka pienācīgi jāīsteno spēkā esošās tiesību normas saistībā ar tiešsaistes platformām, kā to ierosinājusi EESK. Turklāt EESK aicina Komisiju pabeigt debates par tiešsaistes platformu tiesiskās atbildības režīmu un mērķtiecīgi regulēt tiešsaistes platformas, ņemot vērā to definīciju un pazīmes. Tiešsaistes platformām un sociālajiem tīkliem būtu jāuzņemas saistības veikt pasākumus, lai, paskaidrojot, kā algoritmi izvēlas izplatāmās ziņas, nodrošinātu pārredzamību; tiešsaistes platformas un sociālie tīkli būtu jāmudina īstenot efektīvus pasākumus, kas ļautu gan uzlabot drošu un uzticamu ziņu redzamību, gan atvieglot lietotāju piekļuvi tām.

1.7.

Viena no problēmām, kas saistīta ar dezinformāciju, ir tāda, ka nav iespējams pārbaudīt to avotu identitāti, kas internetā izplata dezinformāciju. Kibertelpā var ļoti vienkārši darboties ar viltus identitāti – un tieši to arī dara personas, kuras tiešsaistē aktīvi darbojas ļaunprātīgos nolūkos. Komisija ir ierosinājusi vairākus priekšlikumus, kas izklāstīti 2017. gada septembrī publicētajā kopīgajā paziņojumā par kiberdrošību. Problēma ir tāda, ka šie priekšlikumi nav obligāti jāīsteno. Ja patiesi vēlamies ko panākt cīņā pret dezinformāciju, tad mums var būt vajadzīgi stingrāki identifikācijas pasākumi, kas izmantojami gadījumos, kad cilvēki proaktīvi darbojas internetā. Galu galā tieši tā darbojas kvalitatīvie plašsaziņas līdzekļi, ievērojot 1954. gada Bordo kodeksu, kuru izstrādāja Starptautiskā Žurnālistu federācija un kurā ir izklāstīti ļoti skaidri un stingri principi, kas jāievēro darbā ar informācijas avotiem. Redakcijas darbiniekiem vienmēr jāzina avota vārds vai nosaukums un adrese.

1.8.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka faktu pārbaudītājiem ir cieši jāsadarbojas. Līdzīgi tīkli jau pastāv, tostarp tīkls, kas izveidots Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas paspārnē. Problēma slēpjas faktā, ka tiem ir vajadzīgs pienācīgs finansējums, kas patlaban netiek nodrošināts. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas centienus. Atbalstam būtu jāietver ne tikai pienācīga budžeta nodrošināšana, bet arī visu dalībvalstu aktīva iesaiste grupas darbā, kā pamatā būtu norīkotu ekspertu sūtīšana uz Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu un kontaktpunktu izveide. Sabiedrība ir aktīvāk jāinformē par tīmekļa vietni, kurā apkopoti operatīvās grupas darba rezultāti (3), lai uzlabotu ES iedzīvotāju informētību par draudiem.

2. Komisijas paziņojuma kopsavilkums

2.1.

Veselīgu demokrātisku debašu priekšnoteikums ir labi funkcionējoša, brīva un plurālistiska informācijas ekosistēma, kas balstīta uz augstiem profesionālajiem standartiem. Komisija pievērš lielu uzmanību draudiem, ko mūsu atklātajai un demokrātiskajai sabiedrībai rada dezinformācija.

2.2.

Komisija plāno piedāvāt visaptverošu pieeju, kuras mērķis ir reaģēt uz minētajiem draudiem, atbalstot pārredzamas digitālās ekosistēmas (4), priekšroku dodot kvalitatīvai informācijai, nodrošinot iedzīvotājiem iespējas cīnīties pret dezinformāciju un aizsargājot mūsu demokrātiju un politikas veidošanas procesus.

2.3.

Komisija aicina visas attiecīgās ieinteresētās personas ievērojami pastiprināt centienus, lai pienācīgi risinātu dezinformācijas problēmu. Tā uzskata – ja ierosinātie pasākumi tiks efektīvi īstenoti, tie būtiski veicinās vēršanos pret dezinformāciju tiešsaistē.

2.4.

Komisija norāda uz trim galvenajiem šīs problēmas cēloņiem (dezinformācijas radīšana, amplifikācija, izmantojot sociālos un citus tiešsaistes plašsaziņas līdzekļus, tiešsaistes platformu lietotāju veikta izplatīšana) un izsaka vairākus priekšlikumus tās risināšanai piecās politikas jomās:

—	pārredzamākas, uzticamākas un atbildīgākas tiešsaistes ekosistēmas izveide,

—	droši un noturīgi vēlēšanu procesi,

—	izglītības un medijpratības veicināšana,

—	atbalsts demokrātiskas sabiedrības pamatelementam – kvalitatīvai žurnālistikai,

—	iekšēju un ārēju dezinformācijas draudu novēršana ar stratēģiskās komunikācijas palīdzību.

3. Vispārīgas piezīmes

3.1.

Dažādu valsts un nevalstisko dalībnieku izplatītās dezinformācijas apjoma pieaugums rada reālus draudus demokrātijai. Šo destabilizējošo spēku vidū ir arī tādu valstu valdības, kas ir lielākas par jebkuru ES dalībvalsti. ES ir tieši tā struktūra, kurai jārīkojas, ja tā vēlas vērsties pret šiem draudiem, jo atšķirībā no atsevišķām dalībvalstīm Savienībai ir vajadzīgā kritiskā masa un resursi, kas tai paver vienreizējas iespējas izstrādāt un īstenot stratēģijas un politiku šā sarežģītā jautājuma risināšanai.

3.2.

Demokrātijas pienācīga funkcionēšana ir atkarīga no tā, vai iedzīvotāji ir labi informēti un spēj izdarīt pārdomātu izvēli, balstoties uz ticamiem faktiem un uzticamiem viedokļiem. Šajā saistībā izšķiroša nozīme ir neatkarīgu, uzticamu un pārredzamu plašsaziņas uzņēmumu sistēmai, kurā īpaša vieta ir sabiedriskajām raidorganizācijām un kurā strādā daudz profesionālu darbinieku, kas spēj apkopot, pārbaudīt, izvērtēt, analizēt un interpretēt ziņu avotus, lai nodrošinātu publicēto ziņu atbilstību noteiktam kvalitātes un pamatotības līmenim.

3.3.

Starp viltus ziņām un dezinformāciju pastāv atšķirība. Viltus ziņas ir pastāvējušas visos laikos: tas ir visaptverošs termins, kas attiecas uz baumām, kara propagandu, naida runu, sensācijām, meliem, faktu selektīvu lietojumu utt. Iespiedmašīnas izgudrošana 15. gadsimtā ļāva izplatīt [viltus] ziņas plašākā mērogā, bet 1840. gadā, pēc pastmarku ieviešanas, to ģeogrāfiskais tvērums paplašinājās vēl vairāk. Digitālās tehnoloģijas un internets ir likvidējis pēdējos šķēršļus, kas vēl kavēja informācijas neierobežotu izplatīšanu.

3.4.

Dezinformācija tiek definēta kā pārbaudāmi nepatiesa vai maldinoša informācija, ko sagatavo, publisko un izplata, lai gūtu ekonomisku labumu vai tīši maldinātu sabiedrību, un kas var kaitēt demokrātiskajiem procesiem, ietekmēt vēlēšanas un ir uzskatāma par nopietnu draudu sabiedrībai (5).

3.5.

Dezinformācijas ķēdi veido vairākas iesaistītās personas: dezinformācijas radītāji, tās patērētāji, kā arī tiešsaistes platformas, kurām kā izplatīšanas veicinātājām ir galvenā loma visā procesā.

Tie, kas rada dezinformāciju (cita starpā valdības, reliģiskas organizācijas, uzņēmējdarbības konglomerāti, politiskās partijas, ideoloģiskas organizācijas), to dara dažādu iemeslu dēļ (lai ietekmētu sabiedrisko domu un ar to manipulētu, lai apliecinātu savu iedomāto pārākumu, gūtu vai palielinātu peļņu, iegūtu varu, radītu naidu, attaisnotu atstumšanu utt.).

Tiem, kas izplata dezinformāciju (jo īpaši tiešsaistes platformām, taču arī tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem), ir dažādi motīvi, tostarp finansiālie ieguvumi vai apzināta manipulēšana.

Tie, kas patērē dezinformāciju (interneta lietotāji), bieži vien nav pietiekami kritiski kā patērētāji, un tiešsaistes platformas pēc tam ar viņiem apzināti manipulē. Tehnoloģiju starpniekuzņēmumi, piemēram, Twitter, Google un Facebook (un tie ir tikai daži no daudziem), veicina neierobežotu un nekontrolētu satura koplietošanu tiešsaistes platformās, pretī iegūstot privātus datus, kas ļauj šīm platformām gūt milzīgu peļņu no mērķtiecīgas reklāmas, kurā attiecīgi pielāgoti komercpaziņojumi tiek nosūtīti stingri definētām mērķgrupām. Cilvēku nepietiekamās zināšanas par digitālo pašaizsardzību veicina minētās problēmas palielināšanos.

3.6.

Minētie tehnoloģiju uzņēmumi ir līdzatbildīgi, jo tiem ir vispārēja nozīme procesā. Tie sevi neuzskata par izdevējiem, bet gan “tikai” par tiešsaistes platformām, kas izplata informāciju un citu saturu, ko radījuši vispāratzīti plašsaziņas līdzekļi, neuzņemoties izmaksas, kuras saistītas ar satura radīšanu, piemēram, ar redakcijas darbinieku algošanu. Tiek izplatīts saturs no citiem avotiem, nepārbaudot, neizvērtējot, neanalizējot un neinterpretējot publicējamo materiālu. “Google nav “tikai” platforma. Tā pozicionē, veido un izkropļo mūsu pasaules redzējumu” – šāds bija viens no secinājumiem izdevumā “The Guardian” publicētajā rakstā “Lielā Brexit laupīšana: kā tika nolaupīta mūsu demokrātija” (The great Brexit robbery: how our democracy was hijacked), kurā tika analizēts, kā “neskaidrās globāla mēroga darbības, ko veica (..) tik ļoti atšķirīgie “izstāšanās kampaņas” spēki, ietekmēja ES referenduma rezultātu”. Tā kā dezinformācija un ticamās ziņas tiek publicētas vienkopus, lietotājiem ir grūti tās nodalīt. Tāpēc tehnoloģiju uzņēmumiem būtu jāpiešķir prioritāra nozīme pārredzamu noteikumu un datu nodrošināšanai. Īpaši svarīgi ir tas, cik pārredzama ir saikne starp platformu reklāmas ieņēmumu politiku un dezinformācijas izplatīšanu. (Šajā saistībā būtu rūpīgi jāvēro pašreizējās sarunas par Prakses kodeksu dezinformācijas jomā, kas bija jāpublicē līdz 2018. gada jūlija beigām).

4. Īpašas piezīmes

4.1.

Neraugoties uz ziņu, kanālu, instrumentu, līmeņu, ambīciju un taktisko mērķu dažādību, kā arī spējām strauji pielāgoties, dezinformācijas kampaņu stratēģiskais mērķis ir graut liberālo demokrātiju, kā arī sēt un vairot neuzticēšanos ticamiem informācijas avotiem, valsts ģeopolitiskajai virzībai un starpvaldību organizāciju darbam. Dezinformāciju izmanto, lai, pamatojoties uz dažādu sociālekonomisko grupu etnisko piederību, rasi, ienākumu līmeni, vecumu, izglītību un nodarbošanos, atklātu un palielinātu atšķirības starp tām. Līdztekus tādiem labi pazīstamiem veidiem kā ziņu izdevumi, tiešsaistes platformas, masveida e-pasti utt., dezinformācijas izplatīšanai izmanto arī daudzus citus kanālus, piemēram, sabiedrisko attiecību aģentūras, lobistus, ideju laboratorijas, nevalstiskas organizācijas, elitārus ietekmes aģentus, partiju politiķus, ekspertu aprindas, kultūras pasākumus un galēji kreisas un galēji labējas Eiropas kustības, kuras savukārt saņem atlīdzību no dažādiem “neatkarīgiem” sabiedriskiem fondiem, ārzonu kontiem utt.

4.2.

Krievijas valdība savās dezinformācijas kampaņās izmanto dažādus rīkus un instrumentus, kā to nepārprotami konstatējis Eiropas Parlaments (6), Eiropas Komisija (7) un Eiropadome (8). Šīs dezinformācijas kampaņas ir jāuztver ar vislielāko nopietnību. Tā ir daļa no Krievijas militārās doktrīnas, un to atbalsta svarīgāko Krievijas valstij piederošo plašsaziņas līdzekļu augstākā vadība. Šo kampaņu mērķis ir tieši kaitēt liberālajai demokrātijai, tiesiskumam un cilvēktiesībām, un apklusināt attiecīgās iestādes, starpvaldību organizācijas, kā arī politiķus un indivīdus, kas aizstāv minētās vērtības (9).

4.3.

Mēs dzīvojam laikmetā, kam raksturīgas ārkārtīgi polarizētas politiskās un demokrātiskās attiecības. Dažādas ideju laboratorijas, piemēram, Freedom House, Economist Intelligence Unit u. c., uzskata, ka kopš globālās ekonomikas krīzes 2008. gadā demokrātija ir pakļauta aizvien lielākam spiedienam. Viens no tā rezultātiem ir jauna veida politiskie līderi, kuru profils atspoguļo pārrāvumu demokrātiskajā tradīcijā, kas Eiropā veidota 70 gadu garumā. Demokrātiski izraudzītu liberālu līderu vietā mēs redzam arvien vairāk “stingru vīru”, kuru ievēlēšanu caurvij urdoši jautājumi par viņu ievēlēšanas procesu godprātīgumu. Mums jau ir pazīstami šāda veida līderi ārpus ES ietekmes sfēras, piemēram, Krievijā un Ķīnā. Taču ar tādiem pārstāvjiem kā D. Trump, R. T. Erdoğan un ievēlētie ES dalībvalstu “neliberālie demokrāti”, kuri visi ieguvuši popularitāti tāpēc, ka atbalsta dezinformāciju, nicina demokrātiju un ir zaudējuši saikni ar tiesiskumu, šī tendence kļūst ārkārtīgi uzkrītoša un ir vērojama neticami tuvu.

4.4.

Pienācīgi funkcionējoša demokrātija ir atkarīga no tā, vai iedzīvotāji ir labi informēti un spēj izdarīt pārdomātu izvēli, balstoties uz ticamiem faktiem un uzticamiem viedokļiem, taču “ticamība” un “uzticēšanās” ir jēdzieni, kas mūsdienu sabiedrībā vairs nav pašsaprotami. Šādā ārkārtīgi polarizētā sociālajā vidē, kam raksturīga arī informācijas pārpilnība, cilvēki ir ļoti neaizsargāti pret dezinformāciju, tādēļ ir samērā viegli manipulēt ar viņu uzvedību. Šādas ļoti sekmīgas destabilizējošas darbības esam pieredzējuši vispārējo vēlēšanu laikā dažādās dalībvalstīs, kā arī saistībā ar citiem notikumiem, piemēram, Brexit kampaņu, dezinformācijas kampaņām par uzbrukumiem Krimā un Ukrainā, kā arī ar Krievijas armijas raķešu sistēmu BUK īstenoto 2014. gadā notikušo uzbrukumu Malaysian Airlines lidmašīnai MH 17, kurā tika nogalinātas visas 298 lidmašīnā esošās personas. Komisijai vajadzētu meklēt proaktīvākus veidus, kā sabiedrību izglītot par dezinformācijas kampaņu un kiberuzbrukumu radītajiem draudiem, kā arī par to, kā sabiedrību vispārēji ietekmē ārvalstu darbība. Sekojot jaunākajai situācijas attīstībai citās valstīs, šajā sakarā varētu, piemēram, nodrošināt iedzīvotājiem pieejamu un saistošu informāciju par steidzami risināmiem kiberdrošības jautājumiem, tostarp iekļaujot ieteikumus un paraugpraksi par to, kā vislabāk ikdienā aizsargāt savu digitālo vidi.

4.5.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ņemot vērā jautājuma sarežģītību un straujo attīstību digitālajā vidē, ikvienai politiskai rīcībai vajadzētu būt visaptverošai, būtu pastāvīgi jāizvērtē dezinformācijas parādība un jāpielāgo politikas mērķi, ņemot vērā šīs parādības attīstību. Nav viena risinājuma visām problēmām, taču bezdarbība arī nav risinājums. Komisijas priekšlikumi ir uzskatāmi par soli pareizajā virzienā, taču mums ir jādara vairāk un labāk. Pārredzamībai, daudzveidībai, uzticamībai un iekļautībai vajadzētu būt dezinformācijas novēršanas pasākumu pamatā, un vienlaikus ir jāaizsargā vārda brīvība un citas pamattiesības.

4.6.

Īpaši aktīvi dezinformācijā un hibrīdkarā pret Rietumiem, šķiet, darbojas Krievija, kura galveno uzmanību pievērš Eiropas Savienībai. Lai to novērstu, mums steidzami ir jāveido pārredzamāka, uzticamāka un atbildīgāka tiešsaistes ekosistēma. EESK ieteiktu izmantot Nīderlandes Ārlietu ministrijas un Starptautiskā Višegradas fonda finansēto pētījumu “Prāgas rokasgrāmata” (The Prague Manual), kurā ir sniegts skaidrs pārskats par Krievijas īstenotajiem naidīgajiem ES valstu valdību gāšanas mēģinājumiem un par draudiem, ko tā rada demokrātijai. Lai gan ir tādas dalībvalstis, kuras joprojām apšauba šādu draudu pastāvēšanu vai pat palīdz tos izplatīt, pētījumā ir ļoti skaidri norādīts, ka ES noteikti ir jāsāk rīkoties. Pētījumā ir sniegti konkrēti priekšlikumi, kā veidot un īstenot stratēģijas, kas vērstas pret naidīgu un graujošu ietekmi.

4.7.

Tiešsaistes platformu loma saistībā ar dezinformāciju ir bijusi morāli nepieņemama. Salīdzinoši īsā laika periodā šīs platformas būtībā ir izveidojušas sava veida sabiedrisko pakalpojumu funkciju, kas pielīdzināma tālruņu sakaru uzņēmumiem, raidorganizācijām un laikrakstiem pagātnē. Lai šo tiešsaistes platformu pakalpojumi būtu pieejami “bez maksas”, lietotājiem ir jāmaksā ar saviem personas datiem, kas šīm platformām ļauj pārdot ārkārtīgi lielu mērķtiecīgas reklāmas telpu, ko uzskatāmi parāda “Cambridge Analytica” lieta. Šis izkropļotais (privātuma aizsardzības ziņā) ieņēmumu modelis šīm platformām ir pārāk ienesīgs, lai tās no tā brīvprātīgi atteiktos. Ir izskanējuši ierosinājumi, ka tādām platformām kā Facebook būtu jāpiedāvā arī uzticams un labi funkcionējošs esošajai platformai līdzīgs pakalpojums, kurā lietotājiem būtu jāmaksā neliela maksa apmaiņā pret viņu privātuma ievērošanas garantiju. Rodas jautājums, vai potenciālo lietotāju vidū joprojām valda pietiekama uzticēšanās un paļāvība uz dažādu portālu, piemēram, Facebook, uzticamību un godaprātu, ņemot vērā to, kā šis uzņēmums atskaitījās par savu rīcību ASV Senātā. Lai palielinātu sabiedrības uzticību tiešsaistes platformām un aizsargātu iedzīvotājus no šāda veida ļaunprātīgas izmantošanas, kā arī personas datu nepareizas apstrādes un kopīgošanas, šo platformu darbība ir jāregulē, kā iepriekš norādīts 2016. gada Rīcības kodeksā cīņai pret nelikumīgiem naidīgiem izteikumiem tiešsaistē, Vispārīgajā datu aizsardzības regulā vai TID direktīvā. Tomēr Komisijas ierosinātā pašregulācija ir tikai pirmais solis, lai to panāktu, un tā jāpapildina ar citiem Komisijas veiktiem pasākumiem.

4.8.

Britu uzņēmējs un rakstnieks Andrew Keen, kurš pazīstams kā interneta “antikrists”, ir publicējis četras ļoti kritiskas grāmatas par interneta attīstību. Viņš neiebilst pret internetu vai sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, taču uzskata, ka problēmas pamatā ir lielo tehnoloģiju uzņēmumu darbības, kuru mērķis ir vākt sensitīvu informāciju par cilvēkiem. Privātums ir ļoti vērtīgs – tas nosaka to, kas mēs esam. Tā dēvētais bezmaksas uzņēmējdarbības modelis, kurā mēs nemaksājam ar naudu, bet gan atsakāmies no privātuma, mūsu privātumu iznīcinās. Andrew Keen velk paralēles ar 19. gadsimtu, kad rūpnieciskā revolūcija radīja tāda mēroga izmaiņas, kas pielīdzināmas digitālās revolūcijas pašlaik radītajām pārmaiņām. Ja pārmaiņas tiek definētas kā revolūcija, tās parasti ir saistītas ar nopietnām problēmām. 19. gadsimtā mums izdevās atrisināt šādas problēmas ar tādiem rīkiem kā inovācija, regulējums, patērētāju izvēle, pilsoniskā rīcība un izglītība. Autora vēstījums ir tāds, ka cilvēciskais intelekts (nevis mākslīgais intelekts) to var izdarīt vēlreiz, un, lai nodrošinātu, ka mēs kontrolējam digitālo revolūciju un neļaujam tai gūt pār mums virsroku, jāizmanto visi resursi, kurus izmantojām iepriekšējās revolūcijas ierobežošanai.

4.9.

4.10.

Būtu lietderīgi, piemēram, apsvērt iespēju izveidot tādu tiešsaistes platformu, kuras pamatā ir publiskā un privātā sektora partnerība, kas nodrošina lietotāju privātumu. Šāda Eiropas platforma ar Komisiju kā publiskā sektora partneri varētu būt visai vilinošs un daudzsološs ierosinājums, kas kalpotu kā alternatīva Mark Zuckerberg manipulāciju mašīnai un citiem lielajiem privātajiem un komerciālajiem monopoliem no ASV un Ķīnas. Šādai platformai būtu jāgarantē tās lietotāju privātuma ievērošana.

4.11.

Tirgus ekonomikā ir jāmaksā par visu, taču šī alternatīva nodrošinātu, ka valūta ir nauda, nevis privātums. Šim daļēji sabiedriskajam pakalpojumam vajadzīgā budžeta lielāko daļu varētu finansēt no nodokļu maksātāju naudas, kā tas tiek darīts saistībā ar visiem sabiedriskajiem pakalpojumiem. Lai nodrošinātu atlikušo budžeta daļu, lietotājiem būtu jāmaksā salīdzinoši neliela naudas summa par to, ka tiek nodrošināta viņu privātuma aizsardzība pret pašreizējo “sociālo” platformu neremdināmajām alkām pēc privātiem datiem. Ja ES un dalībvalstu valdības oficiāli paziņotu, ka šādai platformai tiek dota priekšroka kā partnerim, un izmantotu to kā alternatīvu pašreizējiem pēc datiem kārajiem plēsoņām, tad šādai platformai tiktu nodrošināti pietiekami apjomradīti ietaupījumi, lai tā spētu konkurēt ar pašreizējiem tirgus dalībniekiem. ES kā vēlamos partnerus varētu izmantot arī tādas jau esošas meklētājprogrammas, kas garantē absolūtu privātumu, instalēt tās kā noklusējuma lietotnes visos ES iestādēs izmantotajos datoros un ieteikt tās kā noklusējuma lietotnes dalībvalstu pārvaldes iestādēs. Komisija arī varētu rīkoties aktīvāk un apsvērt regulēšanas iespējas saistībā ar algoritmiem un monopolstāvokļu pārtraukšanu.

4.12.

Lai gan faktu pārbaude negarantē problēmas atrisināšanu, tā tomēr ir ļoti svarīga. Tas ir pirmais solis ceļā uz dezinformācijas izprašanu, atklāšanu un analizēšanu, kas ir vajadzīga turpmāko pretpasākumu izstrādei. Zināmas pūles prasa arī plašākas auditorijas uzmanības piesaistīšana, jo ne visi cilvēki lieto sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas vai pat internetu. Attālo reģionu iedzīvotāji var būt īpaši grūti sasniedzami. Redzamība plašsaziņas līdzekļos ir ļoti svarīga. Televīzija joprojām ir cilvēku visbiežāk izmantotais informācijas avots, un regulāri raidījumi, kuros valsts valodā tiek skaidroti dezinformācijas gadījumi, var būtiski uzlabot sabiedrības informētību par problēmu. Lai izvairītos no tādām kļūdām, kādas Komisija nesen pieļāva savā pirmajā mēģinājumā, faktu pārbaudes ir jāveic profesionāļiem. Šādas problēmas var novērst, sadarbojoties ar izdevniecībām un plašsaziņas līdzekļu organizācijām, kurās strādājošie žurnālisti ir iesaistīti faktu pārbaudīšanā.

4.13.

Viena no problēmām, kas saistīta ar dezinformāciju, ir tāda, ka nav iespējams pārbaudīt to avotu identitāti, kas dezinformāciju izplata ar interneta starpniecību. Kibertelpā var ļoti vienkārši darboties ar viltus identitāti – un tieši to arī dara personas, kuras tiešsaistē aktīvi darbojas ļaunprātīgos nolūkos. Komisija ierosina vairākus priekšlikumus, kas izklāstīti 2017. gada septembrī publicētajā kopīgajā paziņojumā par kiberdrošību. Problēma slēpjas tajā, ka šie priekšlikumi nav obligāti jāīsteno – lietotāji varētu izvēlēties tiešsaistes platformās saistīties tikai ar tiem, kas ir pierādījuši savu identitāti; Komisija veicinās tādu brīvprātīgu tiešsaistes sistēmu izmantošanu, kas dod iespēju identificēt informācijas piegādātājus utt. Protams, pastāv iespēja, ka var rasties interešu konflikts starp privātuma aizsardzību un pilnīgu kontroli, un būtu jānodrošina iespēja saglabāt anonimitāti, ja interneta resursi tiek pārlūkoti pasīvi. Tomēr, ja patiesi vēlamies ko panākt cīņā pret dezinformāciju, tad mums var būt vajadzīgi stingrāki identifikācijas pasākumi, kas izmantojami gadījumos, kad cilvēki aktīvi darbojas internetā. Galu galā tieši tā darbojas kvalitatīvie plašsaziņas līdzekļi, ievērojot 1954. gada Bordo kodeksu, kuru izstrādāja Starptautiskā Žurnālistu federācija un kurā ir izklāstīti ļoti skaidri un stingri principi, kas jāievēro darbā ar informācijas avotiem. Tradicionālās kvalitatīvās ziņu organizācijas pamatotu iemeslu dēļ nereti publicē rakstus, nenorādot informācijas avotu, taču vienmēr iekļaujot norādi, ka redakcijai ir zināms avota vārds vai nosaukums un adrese.

4.14.

Tehnoloģijas nav ne “labas”, ne “sliktas”, – tās ir neitrālas. Tās var izmantot vai nu labos, vai arī sliktos nolūkos, taču tas ir atkarīgs no to lietotāju izvēles. Jaunajām tehnoloģijām, piemēram, tām, kas šobrīd tiek izmantotas dezinformācijas izplatīšanai, piemīt arī potenciāls kļūt par svarīgu instrumentu dezinformācijas novēršanai. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pilnībā izmantot darba programmu “Apvārsnis 2020” un tās pēcteci “Apvārsnis Eiropa” ar mērķi mobilizēt pētniecību un tādas tehnoloģijas kā mākslīgais intelekts, blokķēde un algoritmi, lai turpmāk labāk identificētu informācijas avotus, apstiprinātu informācijas uzticamību un novērtētu datu avotu kvalitāti un precizitāti. Tomēr ir svarīgi sīki izanalizēt arī citas iespējas, kā finansēt cīņu pret dezinformāciju, jo lielākā daļa no iniciatīvām neatbilst “Apvāršņa” programmām.

4.15.

Droši un noturīgi vēlēšanu procesi ir ES demokrātijas pamats, taču šo procesu drošība un noturība vairs nav garantēta. Pēdējos gados tiešsaistes manipulēšanas un dezinformācijas taktika vēlēšanu laikā ir konstatēta vismaz 18 valstīs, un dezinformācijas taktika ir veicinājusi interneta brīvības vispārējo samazināšanos jau septīto gadu pēc kārtas. EESK atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko Komisija, gatavojoties Eiropas Parlamenta 2019. gada vēlēšanām, uzsākusi, lai apzinātu labāko praksi, kas varētu palīdzēt konstatēt, mazināt un pārvaldīt vēlēšanu procesam radīto risku, kurš saistīts ar kiberuzbrukumiem un dezinformāciju.

4.16.

Plašsaziņas līdzekļi un digitālās prasmes, kā arī pilsoniskā izglītība, ir būtiski pamatelementi sabiedrības izturētspējas palielināšanai, it īpaši ņemot vērā to, ka jaunieši, kas aktīvi darbojas tiešsaistes platformās, ir ļoti viegli pieejama dezinformācijas mērķauditorija. Izglītības politika ir valstu valdību atbildības joma, tādēļ tieši valstu valdību uzdevums ir nodrošināt medijpratības un pilsoniskās izglītības pieejamību visos valsts izglītības sistēmas līmeņos, kā arī mācībspēku apmācību. Diemžēl valstu valdības savās politikas programmās bieži nepievērš pienācīgu uzmanību medijpratības un informācijpratības izglītības iekļaušanai valstu izglītības sistēmās. Pirmais uzdevums būtu uzlabot šo situāciju, taču medijpratība un informācijpratība neaprobežojas tikai ar izglītības sistēmām. Tā ir jāveicina un jāuzlabo visās sociālajās grupās neatkarīgi no cilvēku vecuma. Šajās jomās būtu jāiesaista nevalstiskās organizācijas. Daudzas no šīm organizācijām jau strādā visā Eiropā, taču lielākā daļa darbojas mazā mērogā un tām nav vajadzīgā tvēruma. Šīs nepilnības varētu novērst ar valstu iniciatīvām nevalstisko organizāciju un valstu valdību sadarbības nodrošināšanai.

4.17.

Kvalitatīviem ziņu plašsaziņas līdzekļiem un uzticamai žurnālistikai ir būtiska nozīme sabiedrības nodrošināšanā ar patiesu un daudzveidīgu informāciju. Šie tradicionālie plašsaziņas līdzekļi patlaban sastopas ar finanšu grūtībām, jo tiešsaistes platformas izplata tradicionālo plašsaziņas līdzekļu sagatavoto saturu, neatlīdzinot tiem nekādas izmaksas un atņemot tiem iespējas gūt ienākumus no reklāmas telpas pārdošanas. Lai uzlabotu izdevēju stāvokli un nodrošinātu, ka tiesību īpašnieki saņems atlīdzību par savu darbu situācijās, kad citi komerciālos nolūkos izmanto viņu darba augļus, būtu vēlams ātri panākt vienošanos par ES autortiesību reformu. Turklāt ieteicams meklēt risinājumus, kā paplašināt 2018. gada septembrī izsludināto Eiropas Parlamenta iniciatīvu, kas pētnieciskai žurnālistikai ES teritorijā paredz konkrētu Eiropas finansējumu. Spēcīga un uzticama prese nodrošina noturīgu un aizstāvamu demokrātiju, kurā pastāv tādas vērtības kā patiesība un pārskatatbildība. Finansējums ir īpaši svarīgs nelieliem plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem, jo tie bieži saskaras ar tiesvedību un sīkumainām prasībām, kuru mērķis ir izbeigt šādu uzņēmumu darbību.

4.18.

Iekšēju un ārēju dezinformācijas draudu novēršanas nolūkā Komisija 2015. gadā izveidoja Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu, lai ar aktīvas stratēģiskās komunikācijas palīdzību izstrādātu ES politiku Krievijas destabilizējošo centienu apkarošanai. EESK vēlētos, lai Komisija aktīvāk informētu sabiedrību par Austrumu Stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas darbu un ieteiktu tai iepazīties ar informāciju, kas pieejama operatīvās grupas tīmekļa vietnē, lai tādējādi uzlabotu sabiedrības informētību par draudiem mūsu demokrātijai un palielinātu izturētspēju pret šādiem draudiem. Jāpalielina arī operatīvās grupas budžets. 2017. gada oktobrī Eiropas Parlaments apstiprināja budžetu 1 000 000 EUR apmērā. Šis budžets gandrīz nav salīdzināms ar finanšu līdzekļiem, ko iegulda citi dalībnieki, piemēram, Krievijas Federācija. (ASV Valsts departamenta aplēses liecina, ka Kremlis mērķorientētām ietekmes kampaņām katru gadu atvēl 1,4 miljardus USD, kas tiek piešķirti iekšējās un ārējās propagandas aparātam, kurš sasniedzot aptuveni 600 miljonus cilvēku 130 valstīs un 30 valodās).

4.19.

Līdzās citiem pasākumiem Komisija tiek mudināta pievērst uzmanību arī faktam, ka valstu iestādes un noteikumi par informācijas drošību dalībvalstīs nereti ir nepilnīgi. Normatīvā vide ir novecojusi, tādēļ attiecīgās regulatīvās aģentūras nevar pienācīgi pārbaudīt dezinformācijas kanālu atbilstību tiesību normām. Iestāžu sadarbība ir nepietiekama, un acīmredzami trūkst valstu ilgtermiņa stratēģiju, kuru mērķis būtu cīnīties pret ārvalstu dezinformācijas kampaņām un radīt jēgpilnu vēstījumu mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām. Ir svarīgi arī rūpīgi pārskatīt ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, kas pašlaik ļauj plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu reģistrēt jebkurā ES dalībvalstī, ja viens no plašsaziņas līdzekļu uzņēmuma valdes locekļiem dzīvo šajā valstī, jo šādi noteikumi ļauj sasniegt Eiropas valstu auditoriju, taču vienlaikus paver iespēju izmantot ES noteikumu nepilnības.

Briselē, 2018. gada 19. septembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Luca JAHIER

(1) Informatīvs ziņojums REX/432 “Plašsaziņas līdzekļu izmantošana sociālo un politisko procesu ietekmēšanai ES un Austrumu kaimiņvalstīs”.

(2) 2016/2276 (INI).

(3) https://euvsdisinfo.eu.

(4) Komisijas dokumentā lietots vārds “ekosistēmas”. Vārds “infrastruktūra” varbūt labāk iederētos šajā kontekstā.

(5) Komisijas paziņojums COM(2018) 236 final.

(6) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//NONSGML+TA+P8-TA-2017-0272+0+DOC+PDF+V0//LV.

(7) http://ec.europa.eu/newsroom/dae/document.cfm?doc_id=50271.

(8) http://www.consilium.europa.eu/lv/meetings/european-council/2015/03/19-20/; http://www.consilium.europa.eu/media/33457/22-euco-final-conclusions-en.pdf; https://www.consilium.europa.eu/media/35936/28-euco-final-conclusions-en.pdf.

(9) The Strategy and Tactics of the Pro-Kremlin Disinformation Campaign, EĀDD.

Par:	68
Pret:	82
Atturas:	24