1.7.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 212/1

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

ES vadlīnijas par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu cilvēku ārstēšanā

(2017/C 212/01)

Saturs

Ievads

Definīcijas

Tvērums un mērķis

Vadlīnijas

4.1.

Nacionālās, reģionālās un vietējās valsts pārvaldes iestādes

4.2.

Veselības aprūpes iestādes (resursi, sistēmas un procesi)

4.3.

Klīniskie mikrobiologi

4.4.

Infekcijas slimību speciālisti

4.5.

Izrakstītāji

4.6.

Farmaceiti

4.7.

Medmāsas

4.8.

Infekciju kontroles speciālisti

4.9.

Sabiedrība un pacienti

4.10.

Profesionālās apvienības un zinātniskās biedrības

4.11.

Pētījumu finansētāji

4.12.

Farmācijas nozare

4.13.

Diagnostikas nozare

4.14.

Starptautiska sadarbība.

1. IEVADS

Rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem ir Komisijas prioritāte, un Komisija 2011. gadā pieņēma rīcības plānu pret pieaugošajiem draudiem, ko rada mikrobu rezistence. Par pamatmērķi tika izvirzīta tiekšanās uz piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu gan cilvēku ārstēšanā, gan veterinārmedicīnā. 2015. gadā tika publicētas pamatnostādnes antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā (1). 2016. gada Padomes secinājumos par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu mikrobu rezistenci, Komisija un dalībvalstis tika aicinātas izstrādāt Eiropas Savienības pamatnostādnes par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu medicīnā, lai atbalstītu valstu pamatnostādnes un ieteikumus (2).

Šīs vadlīnijas par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu cilvēku ārstēšanā ir balstītas uz tehnisku ziņojumu, kuru ar ES dalībvalstu ekspertu un ieinteresēto personu palīdzību izstrādājis Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) un kurā atrodama plašāka informācija par vadlīniju izstrādē izmantoto metodiku, kā arī papildu norādes (3).

Šo vadlīniju sagatavošanā cita starpā izmantoti tādi avoti kā Padomes 2001. gada 15. novembra Ieteikums 2002/77/EK par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgo izmantošanu cilvēku ārstēšanā (4) un Pasaules Veselības organizācijas Globālais rīcības plāns cīņai pret rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem (5).

2. DEFINĪCIJAS

Antimikrobiāls līdzeklis ir jebkura dabīgas, daļēji sintētiskas vai sintētiskas cilmes viela, kas in vivo koncentrācijās, selektīvi iedarbojoties uz konkrētu mērķstruktūru, iznīcina mikroorganismus vai nomāc to vairošanos (6). Antimikrobiālos līdzekļus, kas iedarbojas uz baktērijām, sauc par antibakteriāliem līdzekļiem.

Antibiotika ir mikroorganisma producēta vai no tā iegūta (ķīmiski producēta) viela, kas selektīvi iznīcina citus mikroorganismus vai nomāc to vairošanos (7). Ar apzīmējumu “antibiotika” bieži vien saprot antibakteriālus līdzekļus.

Iemantotā rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem ir mikroorganisma rezistence pret antimikrobiālu līdzekli, ar ko iepriekš bijis iespējams ārstēt šā mikroorganisma izraisītās infekcijas.

Multirezistents organisms ir mikroorganisms, kas ir neuzņēmīgs vismaz pret vienu līdzekli katrā no trim vai vairākām antimikrobiālo līdzekļu kategorijām (8) (vai, ja tas ir Mycobacterium tuberculosis, katrā no divām vai vairākām antimikrobiālo līdzekļu kategorijām).

Antimikrobiālā terapija: empīriskas antimikrobiālās terapijas pamatā ir saprātīgs, informēts klīnisks spriedums par to, kurš organisms ir visvarbūtīgākais infekcijas izraisītājs; dokumentētu antimikrobiālo terapiju īsteno, kad attiecīgā diagnostiskajā testēšanā vai referenctestēšanā ir noskaidrota infekcijas izraisītāja identitāte un uzņēmība pret antimikrobiālajiem līdzekļiem.

Antimikrobiālā profilakse ir antimikrobiālo līdzekļu izmantošana infekciju profilaksei.

Piesardzīga antimikrobiālo līdzekļu lietošana ir tāda šo līdzekļu lietošana, kas nāk par labu pacientam, vienlaikus līdz minimumam samazinot varbūtību, ka tai varētu būt blaknes (piem., tā varētu izraisīt toksicitāti un tādu patogēnu kā Clostridium difficile selekciju) vai ka tā varētu izraisīt vai kāpināt rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem (9). To pašu izsaka ar tādiem apzīmējumiem kā “pārdomāta”, “izsvērta”, “racionāla”, “pienācīga”, “pareiza” un “optimāla”.

Antimikrobiālo līdzekļu pārvaldība ir organizācijā vai visā veselības aprūpes sistēmā īstenota pieeja, kuras mērķis ir veicināt un monitorēt antimikrobiālo līdzekļu pārdomātu lietošanu, lai tie nezaudētu savu iedarbīgumu arī nākotnē (10).

Antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmas ir koordinētas programmas, kurās ar korektīviem pasākumiem nodrošina, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek izrakstīti pareizi (11).

Izrakstītāji ir visi veselības aprūpes speciālisti, kam ir tiesības izrakstīt antimikrobiālus līdzekļus. Līdztekus visu specialitāšu ārstiem un zobārstiem šis apzīmējums atkarībā no vietējiem tiesību aktiem var attiekties arī uz medmāsām, farmaceitiem, klīniskajiem mikrobiologiem, vecmātēm un citiem veselības aprūpes speciālistiem, kas izraksta zāles.

3. TVĒRUMS UN MĒRĶIS

Mikroorganismu eksponētība antimikrobiāliem līdzekļiem rada izlases spiedienu, kas var novest pie rezistences. Antimikrobiālu līdzekļu lietošana nevietā rezistences rašanos un izplatību paātrina.

Saglabāt kontroli pār rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem var tikai ar spēcīgu infekciju profilaksi un kontroli kombinācijā ar piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu. Inficēšanās gadījumu skaitu samazināt palīdz infekciju profilakse un kontrole, arī vakcinācija; tādējādi samazinās arī antimikrobiālo līdzekļu patēriņš un sarūk varbūtība, ka tie tiks lietoti nevietā.

Vadlīniju mērķis ir mazināt antimikrobiālo līdzekļu lietošanu nevietā un veicināt antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu. Šīs vadlīnijas papildina nacionālas infekciju profilakses un kontroles vadlīnijas, ja tādas ir.

Šīs vadlīnijas paredzēts izmantot par informācijas avotu un palīglīdzekli centienos panākt, ka antimikrobiālie līdzekļi cilvēku ārstēšanā tiek lietoti piesardzīgi. Tās ir domātas visiem aktoriem, kuri atbild par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu vai tajā iesaistīti un bez kuru pienesuma nevar nodrošināt, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek lietoti pareizi. Šajās vadlīnijās ietverti pasākumi, kas dalībvalstīm jāapdomā, izstrādājot un īstenojot nacionālās stratēģijas piesardzīgākai antimikrobiālo līdzekļu izmantošanai, un paraugprakses elementi, kas būtu jāievēro veselības aprūpes speciālistiem. Tajās ietverta laba klīniskā prakse un norādīts, kādi resursi, sistēmas un procesi iestādēm un aktoriem būtu jāapsver, izstrādājot un īstenojot stratēģijas piesardzīgākai antimikrobiālo līdzekļu izmantošanai cilvēka medicīnā. Tajās turklāt norādīts, kādos veidos starptautiskās organizācijas un aģentūras varētu atbalstīt nacionālo stratēģiju izstrādi un īstenošanu.

Šīs vadlīnijas attiecas uz antimikrobiālu līdzekļu un jo sevišķi antibakteriālu līdzekļu piesardzīgu lietošanu cilvēku ārstēšanā. Daudzi šeit minētie aspekti attiecas arī uz citiem antimikrobiālo līdzekļu paveidiem, piem., pretvīrusu un pretsēnīšu līdzekļiem.

Šajās vadlīnijās nav aplūkoti konkrēti veselības traucējumi vai antimikrobiālie līdzekļi.

Šīs vadlīnijas neskar valstu vai ES tiesību aktu normas un ne dalībvalstīm, ne citām pusēm nav saistošas. Tās ir daļa no Komisijas vispārējās stratēģijas attiecībā uz rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem.

4. VADLĪNIJAS

4.1. Nacionālās, reģionālās un vietējās valsts pārvaldes iestādes

Pienākums izstrādāt, īstenot un atbalstīt rīcībpolitikas, pasākumus un struktūras, ar kurām var panākt, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek izmantoti piesardzīgi, galvenokārt gulstas uz nacionālo, reģionālo un vietējo valsts pārvaldes iestāžu pleciem. To pienākumos ietilpst likumdošana, regulēšana un juridisko un rīcībpolitisko prasību un profesionālo standartu ievērošanas revidēšana. Šo rīcībpolitiku izstrādes un īstenošanas priekšnoteikums ir sadarbība starp valdību un citām organizācijām, arī organizācijām, kas atbildīgas par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, regulatoriem, organizācijām, kas pārvalda maksājumus par veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī profesionālās izglītības organizācijām.

Būtu jāizstrādā PVO Globālajam rīcības plānam cīņai pret rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem (12) atbilstošas nacionālās stratēģijas rezistences apkarošanai.

Lai sekmētu antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu cilvēku ārstēšanā, nacionālajās stratēģijās līdzās citiem daudzšķautņainiem pasākumiem, kas piemēroti vietējiem apstākļiem, vajadzētu ietvert šādus pamatelementus:

—	Antimikrobiālo līdzekļu piekļūstamības un lietojuma regulējums

—

Antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšana un pārvaldība

—	Antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmas visos aprūpes līmeņos (ambulatorā aprūpe, stacionārā aprūpe, ilglaicīgā aprūpe)

—	Nacionālo antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības pasākumu integrēšana ar infekciju profilaksi/kontroli un vakcināciju; visu pasākumu pamatā vajadzētu būt nacionālajiem mikrobu rezistences apkarošanas plāniem, kas izstrādāti saskaņā ar starpnozaru pieeju “Viena veselība” (13)

—	Kvalitatīvi un kvantitatīvi antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas uzlabojumu mērķrādītāji

—	Savlaicīga standartizētu atvērtu antimikrobiālo līdzekļu patēriņa datu pieejamība etalonrādītāju izstrādei un standartizētu atvērtu mikrobu rezistences datu pieejamība klīnisko norādījumu izstrādei ambulatorajā un stacionārajā aprūpē

—	Mehānisms (piem., nacionāla komiteja vai platforma) klīnisko infekcijām veltīto norādījumu izstrādāšanai, īstenošanai un pārraudzīšanai; šādam mehānismam būtu jāaptver diagnostika, terapija, pārvaldība un infekciju profilakse un kontrole

—	Veselības aprūpes speciālistu izglītošana

Pamatkomponenti un īstenošanas pasākumi

Antimikrobiālo līdzekļu regulējums

—

Nodrošināt piekļuvi klīniskajos norādījumos ieteiktajiem antimikrobiālajiem līdzekļiem, izskatot to pieejamību valsts tirgū, īstenojot pasākumus, ar ko varētu uzlabot gan inovatīvu, gan ģenērisku zāļu pastāvīgu pieejamību tirgū, un novēršot to nepietiekamību. Vienlaikus, nosakot stingrus lietošanas ierobežojumus, ierobežot galējās iespējas antimikrobiālo līdzekļu lietošanu, lai nepieļautu, ka tie zaudē iedarbīgumu.

—	Nodrošināt, ka informācija par mikrobu rezistences riskiem un antimikrobiālo līdzekļu nepareizu lietošanu ir iekļauta zāļu aprakstā un lietošanas instrukcijā.

—	Izskatīt tiesību normas, kas reglamentē antimikrobiālo līdzekļu pieejamību internetā, vai, ja tādu nav, tādas ieviest.

—	Nodrošināt, ka tiek ievēroti tiesību akti, kas attiecas uz antimikrobiālo līdzekļu izsniegšanu aptiekās bez receptes.

—	Izskatīt iespēju izsniegt tieši vienam kursam nepieciešamo antimikrobiālo līdzekļu daudzumu (per unit dispensing), ievērojot visas attiecīgās vadlīnijas un tiesību aktus.

—	Apsvērt iespēju uz antimikrobiālo līdzekļu iepakojuma papildus brīdināt par risku, ka nepamatota šo līdzekļu lietošana var palielināt rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem.

Antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšana un pārvaldība

—	Nodrošināt vadlīnijas un instrumentus, kas vajadzīgi, lai īstenotu antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmas, kuras aptver gan ambulatoro aprūpi, gan ilglaicīgās aprūpes iestādes un slimnīcas.

—	Izglītojot pietiekamu skaitu infekcijas slimību un klīniskās mikrobioloģijas speciālistu un citu profesionāļu, nodrošināt, ka antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības jomā pietiek speciālistu.

—	Monitorēt, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek lietoti pienācīgi, un veikt attiecīgas revīzijas, tostarp ieviest relevantus kvantitatīvus un kvalitatīvus indikatorus un šo indikatoru monitoringa sistēmas. Nodrošināt, ka izrakstītāji tiek regulāri informēti par rezultātiem.

—	Nodrošināt, ka tiek ieviestas un monitorētas elektroniskas antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas sistēmas, kurās būtu vēlama iespēja sasaistīt klīniskas indikācijas, mikrobioloģiskos datus un patēriņa datus.

—	Nodrošināt, ka ir pieejami adekvāti mikrobioloģiskie pakalpojumi un diagnostika, arī ātri un aprūpes vietā veicami diagnostiskie testi.

—	Apsvērt un attiecīgā gadījumā ieviest sistēmas, kas stimulē pareizu izrakstīšanu.

—

Finansēt, izstrādāt, īstenot un pēc tam izvērtēt nacionālas kampaņas, kas veicina izpratni un izglīto par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un kas orientētas uz veselības aprūpes speciālistiem un sabiedrību (arī bērniem, pusaudžiem, studentiem, vecākiem cilvēkiem un mazāk aizsargātām sabiedrības grupām).

—	Atbalstīt uzvedības maiņu, tā panākot, ka antimikrobiālie līdzekļi retāk tiek izrakstīti bez vajadzības.

—	Izskatīt motivējošas un ar sistēmiskām izmaiņām saistītas pieejas antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas optimizēšanai.

—	Sadarbībā ar farmācijas nozari noskaidrot, kāda ir antimikrobiālo līdzekļu reklamēšanas paraugprakse, lai pārliecinātos, ka šī prakse atbalsta antimikrobiālo līdzekļu pareizu izrakstīšanu un izsniegšanu.

—	Sabiedriskajā vidē ieviest piemērotas zāļu izmešanas sistēmas un sabiedrību informēt par to, kā antimikrobiālos līdzekļus pareizi izmest.

—	Nodrošināt, ka ir pieejami nacionāli klīniskie norādījumi par infekciju profilaksi un pārvaldību, kuri balstīti uz nacionālajiem mikrobu rezistences modeļiem ambulatorajā aprūpē, ilglaicīgās aprūpes iestādēs un slimnīcās.

—	Izstrādāt klīniskās vadlīnijas un nodrošināt lēmumu pieņemšanas atbalsta instrumentus, kas veicinātu pienācīgu testēšanu un pārvaldību.

—

Nodrošināt, ka nacionālie klīniskie norādījumi tiek izskatīti un pārskatīti, kad mikrobu rezistences jomā notiek būtiskas pārmaiņas vai kad klajā nāk jauni pierādījumi par infekciju pārvaldību, vai regulāros intervālos (piem., reizi 2–3 gados); nacionālajos klīniskajos norādījumos būtu jāņem vērā jaunākie derīgie zāļu apraksti.

—	Ar plašu izplatīšanu, mācībām un popularizēšanu nodrošināt, ka piekļuve vadlīnijām ir visiem izrakstītājiem.

—	Nodrošināt, ka ir pieejamas antimikrobiālo līdzekļu terapeitiskas un profilaktiskas izrakstīšanas vadlīnijas konkrētām klīniskajām situācijām, arī zobārstniecībai.

Izglītojoši pasākumi

—	Pārliecināties, ka visi veselības aprūpes speciālisti pastāvīgi piedalās profesionālās kvalifikācijas celšanas pasākumos, kas garantē to kompetenci pareizā antimikrobiālo līdzekļu lietošanā.

—	Nodrošināt, ka antimikrobiālo līdzekļu pārvaldība ir ietverta visu klīnisko disciplīnu programmās.

—	Piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu mācīt arī medicīnas, medmāsu, farmācijas, zobārstniecības un vecmāšu programmās. Šajās mācībās starpdisciplināras pieejas ietvaros vajadzētu lielu uzsvaru likt arī uz praksi.

—	Par piesardzīgu antibakteriālo līdzekļu lietošanu, rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, vakcināciju un higiēnu sākt izglītot arī sākumskolā, pamatskolā un vidusskolā.

4.2. Veselības aprūpes iestādes (resursi, sistēmas un procesi)

Rīcībpolitiku un procedūru īstenošanā vislielākā loma ir veselības aprūpes iestādēm, un tās arī nodrošina uzraudzības un monitoringa datus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu. Uz tām galvenokārt orientētas arī revīzijas, kurās pārbauda, kā iestāde ievēro rīcībpolitiku un profesionālos standartus.

Vislielāko uzmanību veselības aprūpes iestādēm vajadzētu veltīt šādiem elementiem:

—	Katrā veselības aprūpes iestādē izveidot antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmu, kas sasaistīta ar infekciju novēršanas un kontroles programmu un/vai pacientu drošības programmu, un tai nodrošināt vajadzīgo finansējumu un resursus.

—	Nodrošināt savlaicīgu piekļuvi klīniskās mikrobioloģijas laboratoriju pakalpojumiem un rezultātu nosūtīšanu.

—	Atbalstīt ātru diagnostikas instrumentu ieviešanu.

—	Konkrētām pacientu grupām izmantot validētu ātru un/vai aprūpes vietā veicamu diagnostiku, ar to papildinot klīnisko novērtēšanu un optimizējot ārstēšanu ar antimikrobiālajiem līdzekļiem, ja tas iespējams.

—	Nodrošināt antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības darbībām vajadzīgo informācijas tehnoloģiju atbalstu, tostarp zāļu elektronisko izrakstīšanu, un ieviest elektroniskas lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmas, kas palīdzētu antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu uzlabot.

—	Palīdzēt organizēt tādas rezistences un antimikrobiālo līdzekļu patēriņa uzraudzības sistēmas, pētījumus un izplatības apsekojumus, arī molekulārepidemioloģiskus izmeklējumus, ko īsteno iestāžu, valstu un reģionu mērogā.

Ambulatorā aprūpe / primārā veselības aprūpe

—

Nodrošināt, ka šajās jomās veselības aprūpes speciālistu vadībā un ar viņu aktīvu iesaisti tiek veikti antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības pasākumi, kas ir piemēroti aprūpes līmenim un konstatētajām antimikrobiālo līdzekļu pārmērīgas lietošanas un nepareizas lietošanas situācijām un atbilst nacionālajiem un vietējiem noteikumiem.

—	Ieviest daudzpusīgu pieeju, kurā ietilpst tādi elementi kā izglītība klīnikās, lietošanas instrukcijas un plakāti, farmaceitu konsultācijas pacientiem par ārstēšanos ar antimikrobiāliem līdzekļiem, izrakstītāju atsauksmes un saziņas prasmju apguve klīnicistiem.

—	Nodrošināt, ka vizītes ilgums ir pietiekams, lai pacientus varētu pienācīgi novērtēt un konsultēt.

Slimnīcu antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmās vajadzētu ietvert tālāk uzskaitītos elementus.

—	Antimikrobiālo līdzekļu komiteja vai cita līdzīga oficiāla organizatoriska struktūra, kurai ir augstākās vadības atbalsts.

—

Antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības grupa, kurā ideālā gadījumā ietilpst infekciju diagnosticēšanā, profilaksē un ārstēšanā apmācīts, pieredzējis un profesionāli iesaistījies klīnicists (ja iespējams, infekcijas slimību speciālists), slimnīcas farmaceits un mikrobiologs (ja iespējams, klīniskais mikrobiologs). Grupas sastāvu nosaka slimnīcas lielums un aprūpes līmenis, kā arī nacionālie un vietējie noteikumi.

—	Papildu samaksa par antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības darbībām un tām īpaši atvēlēts laiks.

—	Vadlīnijas, kas veltītas infekciju diagnosticēšanai un pārvaldībai, kā arī perioperatīvajai antimikrobiālajai profilaksei.

—	Indikāciju, izraudzīto zāļu, devas, lietošanas ceļa un kursa ilguma dokumentēšana pacienta medicīniskajā kartē.

—	Rīcībpolitika, kas paredz, ka uz atsevišķām antimikrobiālo līdzekļu receptēm attiecas priekšatļaušana un/vai pēcizrakstīšanas pārskatīšana.

—	Kritiski svarīgu paraugu analīzei slimnīcās, kas sniedz akūto aprūpi, pastāvīgi (24/7) būtu jānodrošina mikrobioloģiskās laboratorijas pakalpojumi.

—	Vajadzētu būt pieejamiem iestādei specifiskiem kumulatīvās uzņēmības ziņojumiem par bieži sastopamu bakteriālo patogēnu uzņēmību pret antibiotikām, kuras ieteiktas attiecīgajās ārstēšanas vadlīnijās.

—	Revīzija, kurā pārbauda perioperatīvās antimikrobiālās profilakses indikācijas, zāļu izvēli, došanas laiku un kursa ilgumu.

—	Vadībai ik gadu iesniedzams ziņojums par antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības darbībām (arī to rezultativitātes novērtējums).

—	Antimikrobiālo līdzekļu lietošanas kvalitatīvo indikatoru un kvantitatīvo parametru monitorings ar atgriezenisko saiti izrakstītājiem un vienošanos par izrakstītāju rīcību.

Ilglaicīgā aprūpe

—	Nodrošināt, ka tiek īstenota antimikrobiālo līdzekļu pārvaldība un ka tai tiek īpaši atvēlēts laiks un ir vadības atbalsts, ka tā šajā jomā norit veselības aprūpes speciālistu vadībā un ar viņu aktīvu iesaisti un ka tā atbilst nacionālajiem un vietējiem noteikumiem.

—	Ieviest daudzpusīgu pieeju, kurā ietilpst tādi elementi kā medmāsu un ārstu izglītošana, antimikrobiālo līdzekļu lietošanas revīzijas, atgriezeniskā saite izrakstītājiem un fokuss uz konstatētajām antimikrobiālo līdzekļu pārmērīgas lietošanas un nepareizas lietošanas situācijām.

4.3. Klīniskie mikrobiologi

Klīniskie mikrobiologi nodrošina būtisku diagnostisko informāciju. Klīniskajiem mikrobiologiem turklāt ir vajadzīgās zināšanas, lai tie varētu rezultatīvi kontrolēt infekcijas, cīnīties pret mikrobu rezistences veidošanos un infekcijas pienācīgi ārstēt. Tie arī konsultē par optimālām infekciju diagnosticēšanas stratēģijām un palīdz tās izvēlēties. To klīniskie pienākumi ir atkarīgi no situācijas, klīniskās apmācības un nacionālajiem noteikumiem. Šajā sadaļā norādītie pienākumi var pārklāties ar tālāk norādītajiem infekcijas slimību speciālistu pienākumiem.

Klīniskajiem mikrobiologiem būtu:

—	jānodrošina, ka uzņēmības testēšana un ziņošana norit saskaņā ar ārstēšanas vadlīnijām (selektīvā ziņošana) un Eiropas (piem., EUCAST) un valsts standartiem; jānodrošina savlaicīga diagnostika un kritisku rezultātu (piem., asins kultūru) paziņošana,

—	jāsniedz kumulatīvās uzņēmības ziņojumi par bieži sastopamu bakteriālo patogēnu uzņēmību pret vadlīnijās ieteiktajām antibiotikām konkrētajā iestādē,

—	klīnicisti vajadzības gadījumā jākonsultē par infekcijas slimību diagnostiku, tostarp pareizu paraugošanu un testu rezultātu interpretēšanu, ārstēšanai nepakļāvīgiem patogēniem un komplicētām infekcijām,

—	kā pilntiesīgiem antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības grupas locekļiem jāuzņemas tādi pienākumi kā koordinēšana, plānošana, pēcizrakstīšanas pārskatīšana un atsauksmju sniegšana.

4.4 Infekcijas slimību speciālisti

Infekcijas slimību speciālisti veic infekcijas slimnieku klīnisko novērtēšanu, izmeklēšanu, diagnostiku un ārstēšanu, kas ietver arī antimikrobiālo līdzekļu optimālu lietošanu. Šie speciālisti arī konsultē par nozokomiālu infekciju (piemēram, intensīvās aprūpes nodaļās sastopamu infekciju un ķirurģisku brūču infekciju) profilaksi un ārstēšanu, tāpēc tiem ir svarīga loma piesardzīgā antimikrobiālo līdzekļu lietošanā slimnīcās.

Atkarībā no situācijas, apmācības un nacionālajiem noteikumiem šajā sadaļā izklāstītie pienākumi var pārklāties ar iepriekš izklāstītajiem klīnisko mikrobiologu pienākumiem.

Infekcijas slimību speciālistiem būtu:

—	vajadzības gadījumā jākonsultē par infekcijas slimību diagnostisko izvērtēšanu un ārstēšanu, arī ārstēšanai nepakļāvīgiem patogēniem un komplicētām infekcijām, kā arī antimikrobiālo līdzekļu pareizu lietošanu,

—	kā pilntiesīgiem antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības grupas locekļiem jāuzņemas tādi pienākumi kā koordinēšana, plānošana, pēcizrakstīšanas pārskatīšana un atsauksmju sniegšana.

4.5. Izrakstītāji

Galvenie atbildīgie par lēmumu pacienta aprūpē izmantot antimikrobiālos līdzekļus ir izrakstītāji. Izrakstītāji arī izvēlas, kādus antimikrobiālos līdzekļus pacientu aprūpē izmantot. Tāpēc izrakstītājiem būtu jānodrošina mācības, vadlīnijas un informācija, lai tie antimikrobiālos līdzekļus prastu izrakstīt piesardzīgi. Izrakstītāji turklāt būtu jāinformē, kā novērtēt un ņemt vērā vai virzīt pacientu gaidas. Izrakstītājiem, kas strādā ambulatorajā aprūpē, slimnīcās, zobārstniecības iestādēs vai citur, vajadzētu zināt visus norādījumus, kas attiecas uz konkrēto darba situāciju.

Izrakstītājiem būtu:

—	pirms antimikrobiāla līdzekļa izrakstīšanas jāiepazīstas ar relevantajām vadlīnijām, jaunākajiem derīgajiem zāļu aprakstiem un izrakstīšanas ieteikumiem,

—	jāseko līdzi jaunākajai informācijai par antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu, piemēram, jāapmeklē mācību kursi, jāorientējas vadlīnijās un tās jāievēro,

—	antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanā jālūdz padoms speciālistiem un tas jāuzklausa.

Lemjot, vai izrakstīt antimikrobiālu līdzekli, izrakstītājiem būtu jārīkojas šādi:

—	pirms antibiotiku izrakstīšanas jānosaka diagnoze klātienes vizītē, ja vien situācija nav ārkārtēja,

—	jārūpējas, lai pirms jebkādas ārstēšanas ar antimikrobiāliem līdzekļiem tiktu paņemti vajadzīgie mikrobioloģiskie paraugi,

—	jāizvairās ārstēt ar antibakteriāliem līdzekļiem, ja ir liecības tikai par vīrusa infekciju vai pašlimitējošu bakteriālu infekciju,

—	jāizvairās noteikt pretkolonizācijas terapiju, ja pēc attiecīgas klīniskās izmeklēšanas un diagnostiskās testēšanas nav liecību par infekciju, ja vien vadlīnijās nav skaidru attiecīgu norādījumu,

—	profilaksei antimikrobiālie līdzekļi jāizmanto tikai tad, ja to paredz attiecīgās vadlīnijas,

—	jāizvairās no antimikrobiālo līdzekļu kombinācijām, ja vien tādas nav skaidri ieteikts izmantot vadlīnijās,

—

ja ārstēšana ar antimikrobiālajiem līdzekļiem nešķiet nepieciešama, pacients jāinformē par gaidāmo slimības gaitu, to, ka antimikrobiālie līdzekļi palīdzētu minimāli vai nepalīdzētu nemaz, kā arī par iespējamām antimikrobiālo līdzekļu blaknēm, piem., caureju un izsitumiem; jāiesaka, kā mazināt simptomus un ko darīt, ja klīniskais stāvoklis pasliktinās (drošības tīkls).

Izrakstot antimikrobiālu līdzekli, izrakstītājiem būtu:

—	antimikrobiālais līdzeklis jāizvēlas atbilstoši attiecīgajām vadlīnijām pienācīgā devā, nosakot visīsāko iedarbīgo kursu un pienācīgu lietošanas ceļu (vēlams, orālo ceļu),

—

jāņem vērā relevanti ar pacientu saistīti faktori – vecums, citas veselības problēmas (piem., imūndeficīts), nieru un aknu stāvoklis, grūtniecība, barošana ar krūti, alerģijas, protēžu materiālu klātbūtne, iespējama zāļu mijiedarbība, ķermeņa masas indekss un mikrobu rezistences riska faktori (piem., nesena antimikrobiālo līdzekļu lietošana, nesens ceļojums),

—	pacientiem, kam bijusi alerģiska reakcija uz bēta laktāmiem, jāiesaka alerģijas testi, lai pirmās rindas antimikrobiālie līdzekļi tiktu izmantoti nealerģiskiem pacientiem,

—	jāizraugās antimikrobiāls līdzeklis ar pēc iespējas šaurāku aktivitātes spektru; jānodrošina antimikrobiālo līdzekļu savlaicīga administrēšana pacientiem ar smagām infekcijām, piem., septicēmiju, smagu sadzīvē iegūtu pneimoniju,

—

ja iespējams, pacients un/vai atbildīgais aprūpētājs jāinformē, kāpēc vajadzīga ārstēšana ar antimikrobiālajiem līdzekļiem un kādas varētu būt blaknes, un jāgādā, lai pacients saprastu, kādās devās un cik ilgi līdzekļi jālieto; tas palielina izredzes, ka pacients norādījumus ievēros un ārstēšana būs veiksmīga,

—	pacienta gaidas, jautājumi un vēlmes jāuzskata par neatņemamu pacientorientētas aprūpes elementu un efektīvu līdzekli, kā veicināt piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu,

—	slimnīcās un konkrētās citās vadlīnijās norādītās situācijās ārstēšana ar antimikrobiālajiem līdzekļiem pēc 48–72 stundām jāizvērtē atkārtoti un jāapsver korekcijas (piem., deeskalācija, terapijas izbeigšana vai pāreja uz orālo terapiju).

Ambulatorajā aprūpē izrakstītājiem būtu:

—	jāatturas izrakstīt antimikrobiālos līdzekļus vīrusa infekciju vai pašlimitējošu bakteriālu infekciju ārstēšanai,

—	konkrētās situācijās un saskaņā ar vadlīnijām jāapsver atliktā antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšana kopā ar pienācīgu drošības tīklu pieaugušajiem vai bērniem, piemēram, atlikta antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšana akūta vidusauss iekaisuma vai akūta rinosinusīta gadījumā,

—	jāizvērtē simptomi un jāizmanto punktu sistēma vai simptomu kontrolsaraksti, lai noteiktu, vai vajadzīga diagnostiskā testēšana, ārstēšana ar antimikrobiālajiem līdzekļiem un nekavējoša nosūtīšana pie cita speciālista.

Slimnīcās izrakstītājiem būtu:

—

pacienta medicīniskajā kartē jāreģistrē indikācijas, izraudzītās zāles, devas, lietošanas ceļš un kursa ilgums; jāievēro norādījumi par perioperatīvo antimikrobiālo profilaksi; jāīsteno pastiprināta savlaicīga un adekvāta ķirurģisko infekciju avota kontrole un jāizvairās lietot antimikrobiālus līdzekļus ķirurģiskas ārstēšanas vietā, ja ķirurģiska ārstēšana ir skaidri indicēta,

—	jāizvērtē, vai vajadzīgi parenterāli antimikrobiālie līdzekļi un, ja iespējams, jāpāriet uz perorāli lietojamiem antimikrobiālajiem līdzekļiem saskaņā ar pieejamajiem klīniskajiem kritērijiem,

—	lai saskaņā ar vadlīnijām konkrētos apstākļos pielāgotu devu režīmu, ieteicams veikt terapeitisko zāļu monitoringu.

4.6. Farmaceiti

Ambulatorās vai stacionārās aprūpes kontekstā farmaceiti ir zāļu speciālisti un antimikrobiālo līdzekļu lietošanas sargi. Tādējādi farmaceiti pacientiem un izrakstītājiem var dot vērtīgus ieteikumus un informāciju par to, kā droši, racionāli un rezultatīvi lietot antimikrobiālos līdzekļus (arī informāciju par blakusparādībām, norādījumu ievērošanu, blaknēm, brīdinājumiem un kontrindikācijām, mijiedarbību, glabāšanu un izmešanu un terapijas pamatotību). Tāpēc farmaceitiem būtu jānodrošina pienācīgas mācības, vadlīnijas un informācija, lai tie veicinātu piesardzību antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanā un varētu ņemt vērā vai virzīt pacientu gaidas. Slimnīcā farmaceitam vajadzētu būt antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības grupas loceklim un aktīvi iesaistīties antimikrobiālo līdzekļu pārvaldībā multidisciplinārajā aprūpes grupā. Farmaceita pienākums ir, piemēram, izvērtēt recepti saskaņā ar vietējo antimikrobiālo līdzekļu lietošanas rīcībpolitiku, izskatīt antimikrobiālo līdzekļu kursa ilgumu, konsultēt par ierobežoti lietojamu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu, konsultēt par devām, sagatavošanu un administrēšanu (īpaši tad, ja pacients pieder pie kādas īpašas pacientu kohortas, piem., ir bērns) un pacientus pamācīt, kā antimikrobiālos līdzekļus pareizi lietot. Farmaceitiem būtu jāiesaistās arī antimikrobiālo līdzekļu lietošanas monitoringā.

Farmaceitiem būtu:

—	jāizsniedz tikai izrakstīti antimikrobiālie līdzekļi, ja vien īpaši noteikumi nepieļauj konkrētos apstākļos tos kontrolēti izsniegt arī bez receptes,

—	jārūpējas, lai pacients un/vai aprūpētājs saprastu, kādās devās un cik ilgi zāles jālieto, jo tas var palielināt izredzes, ka pacients norādījumus ievēros un ārstēšana būs veiksmīga,

—	jāaicina pāri palikušos antimikrobiālos līdzekļus pareizi izmest,

—	saskaņā ar noteikumiem jāinformē par nevēlamiem ar antimikrobiālajiem līdzekļiem saistītiem notikumiem,

—	jāpiedalās vietējās, reģionālās vai nacionālās sabiedrības veselības kampaņās, kurās tiek aicināts antimikrobiālos līdzekļus lietot piesardzīgi,

—	pacienti un veselības aprūpes speciālisti jākonsultē par kontrindikācijām, zāļu mijiedarbību un uztura un zāļu mijiedarbību.

4.7. Medmāsas

Klīniskajā komandā izšķirīga nozīme ir medmāsām, jo medmāsas regulāri kontaktējas ar pacientiem un administrē zāles. Medmāsas pārliecinās, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek lietoti pēc receptes, un uzrauga reakciju uz tiem (arī iespējamās blaknes). Parasti medmāsas atbild par antimikrobiālo līdzekļu administrēšanu un pacienta uzraudzīšanu un drošību.

Svarīga loma ir arī medmāsām, kas izraksta zāles.

Medmāsām būtu:

—	aktīvi jāiesaistās antimikrobiālo līdzekļu pārvaldībā multidisciplinārajā aprūpes grupā,

—	jāparūpējas, lai antimikrobiālie līdzekļi tiktu savlaicīgi administrēti atbilstoši izrakstītāja norādījumiem,

—	jādod padomi un pacienti jāizglīto par to, kā antimikrobiālie līdzekļi pareizi lietojami,

—	jāizmanto protokoli un rīki, kas palīdz neatkarīgi noteikt, ka pacientam ir smaga infekcija, un aktivēt attiecīgus diagnostiskos un terapeitiskos algoritmus,

—	klīnicistam jāatgādina pēc 48–72 stundām antimikrobiālo ārstēšanu pārskatīt.

4.8. Infekciju kontroles speciālisti

Infekciju kontroles speciālistiem ir svarīga loma infekciju (kas daudzas saistītas ar nepareizu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu) profilaksē un kontrolē. Infekciju kontroles speciālisti tāpēc var atbalstīt antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu ar padomiem un profesionālvērtēšanu.

Infekciju kontroles speciālistiem būtu:

—	jānodrošina, ka antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības programmas un infekciju profilakses un kontroles programmas norit koordinēti un sadarbīgi, vēršot uzmanību uz galvenajiem pareizas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas aspektiem veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksē un kontrolē.

4.9. Sabiedrība un pacienti

Ļoti būtiska nozīme antimikrobiālo līdzekļu pareizas lietošanas panākšanā un nodrošināšanā ir sabiedrības un pacientu zināšanām, attieksmei un rīcībai, jo tā gan ietekmē iedzīvotāju gaidas, gan rada normatīvo spiedienu uz veselības aprūpes speciālistiem un citiem sabiedrības locekļiem, gan atstāj iespaidu uz zāļu lietošanas grafiku ievērošanu.

Sabiedrībai un pacientiem būtu:

—	jāiepazīstas ar attiecīgo informāciju un vajadzības gadījumā jālūdz veselības aprūpes speciālistiem komentēt pareizu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu, rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem un antimikrobiālo līdzekļu lietošanas blaknes,

—	antimikrobiāli līdzekļi jālieto tikai tad, ja tie izrakstīti,

—	jāatturas lietot neizrakstītus antimikrobiālos līdzekļus, piemēram, pāri palikušus antimikrobiālos līdzekļus, citai personai izrakstītus antimikrobiālos līdzekļus vai bez receptes iegūtus antimikrobiālos līdzekļus,

—	pāri palikušie antimikrobiālie līdzekļi jānodod aptiekās un tuvējās savākšanas vietās saskaņā ar vietējiem izmešanas noteikumiem.

4.10. Profesionālās apvienības un zinātniskās biedrības

Profesionālās apvienības un zinātniskās biedrības pārstāv veselības aprūpes speciālistus un atbalsta savu locekļu profesionālo un zinātnisko attīstību, tā ietekmējot klīnisko un laboratorisko praksi.

Profesionālajām apvienībām un zinātniskajām biedrībām būtu:

—	visās attiecīgajās jomās cieši jāsadarbojas ar regulatīvajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka ierosinātie piesardzīgas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas atbalsta pasākumi ir pierādījumos balstīti un reālistiski,

—	izstrādājot attiecīgas vadlīnijas un organizējot mācības, jāatbalsta piesardzīga antimikrobiālo līdzekļu lietošana savu locekļu vidū,

—	jāatbalsta informētības un izpratnes veicināšanas pasākumi, kuru mērķis ir veicināt antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu,

—	jāizvairās no interešu konfliktiem un komerciāliem apsvērumiem,

—	jāpopularizē un jāveic attiecīgi pētījumi.

4.11. Pētījumu finansētāji

Lai mazinātu pašreizējo mikrobu rezistences līmeni un cīnītos pret tā tendenci augt, ir katrā ziņā vajadzīga pētniecība. Konkrētāk, praktiskajā izpētē jānoskaidro, kā varētu uzlabot esošo antimikrobiālo līdzekļu lietošanu. Jāizpēta arī, kā varētu mazinātu mikrobu rezistences veidošanās risku.

Pētījumu finansētājiem un pētniecības politikas veidotājiem būtu:

—	jāatbalsta pētījumi, kuros tiek novērtētas un salīdzinātas dažādas pieejas, kā, ņemot vērā kultūras atšķirības, panākt antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas modeļu maiņu, lai varētu labāk saprast, kā panākt racionālu antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas praksi,

—	jāatbalsta intervencionāli pētījumi par antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu,

—	jāatbalsta pētījumi par konkrētu antimikrobiālo līdzekļu un antimikrobiālo līdzekļu kategoriju spēju uz mikrobiotu izdarīt izlases spiedienu, kas veicina mikrobu rezistences veidošanos,

—	jāatbalsta klīniski pētījumi par esošajiem antimikrobiālajiem līdzekļiem, arī farmakokinētikas/farmakodinamikas pētījumi, nodrošinot, ka pētījumos pietiekami ņemti vērā tādi faktori kā dzimums, dzimte un vecums un ka tie aptver visas vecuma grupas,

—	jāatbalsta pētījumi par diagnostikas instrumentiem, arī ātriem un aprūpes vietā izmantojamiem diagnostikas instrumentiem, jo tā var iegūt pierādījumos balstītām vadlīnijām vajadzīgās ziņas par diagnostikas nozīmi pareizā antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanā,

—	jāatbalsta pētījumi par terapeitisko antimikrobiālo līdzekļu monitoringu īpašās populācijās (piem., kritiski slimu cilvēku, apdegumu upuru, pediatrijas pacientu, pastāvīgas nieru aizstājterapijas pacientu populācijās),

—	jāatbalsta pētījumi par izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumiem, kas orientēti uz sabiedrību un pacientiem,

—	jāatbalsta darbības, kas ļauj pētījumu rezultātus ieviest praksē, sistemātiski pārskati un metaanalīzes, kā arī pētījumu rezultātu izmantošana klīnisko vadlīniju izstrādē un lēmumu pieņemšanā.

4.12. Farmācijas nozare

Svarīgs partneris vispārējos centienos panākt, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek lietoti piesardzīgi, ir farmācijas nozare.

Farmācijas nozarei būtu:

—	jānodrošina, ka tirgdarbība un zāļu reklamēšana veselības aprūpes speciālistiem notiek saskaņā ar ES tiesību aktiem; piemēram, veselības aprūpes speciālistiem reklamējot zāles, ir jāievēro zāļu aprakstā minētās ziņas un jāaicina tās lietot racionāli,

—	jānodrošina, ka uzņēmuma finansiālie stimuli ir saskaņā ar iepriekš izklāstītajiem antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības principiem,

—	jānodrošina, ka pēc jaunu savienojumu laišanas tirgū saskaņā ar attiecīgajām prasībām tiek uzraudzīta rezistence un zāļu lietošana neatbilstīgi lietošanas instrukcijai,

—

sadarbībā ar valsts un starptautiskajiem politikas veidotājiem un regulatoriem jāatbalsta tādu rīcībpolitiku izstrāde, kas veicina antimikrobiālo līdzekļu pareizu izrakstīšanu, piemēram, jaunu atlīdzināšanas sistēmu izstrāde, iepakojuma lieluma korekcijas un citi procesi, kas palīdz sasniegt zāļu piekļūstamības un to efektivitātes saglabāšanas mērķus.

4.13. Diagnostikas nozare

Diagnostiskā testēšana – ne vien testēšana laboratorijās, bet arī diagnostika aprūpes vietā un jaunas diagnostikas metodes – sniedz būtisku informāciju, kas ļauj izvairīties no nevajadzīgas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas un optimizēt antimikrobiālo līdzekļu izvēli.

Diagnostikas nozarei būtu:

—	jācenšas apmierināt dažādās diagnostiskās vajadzības, arī vajadzību pēc testēšanas aprūpes vietā un uzraudzības,

—	sadarbībā ar zinātniskajām kopienām un sabiedrības veselības iestādēm jāizstrādā pierādījumos balstītas vadlīnijas par testu (arī jaunu diagnostikas metožu un aprūpes vietā izdarāmu testu) izmantošanu infekciju diagnosticēšanā,

—	jāatbalsta pētījumi par jaunu diagnostikas metožu ietekmi uz piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un par diagnostikas izmaksefektivitāti.

4.14. Starptautiska sadarbība

Lai izveidotu standartus, sistēmas un procedūras, kas nodrošinātu antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu, dalīšanos paraugpraksē un atbalstu spēju veidošanai, ir vajadzīga starptautiska starpnozaru, starpvaldību un starporganizāciju sadarbība un koordinācija.

Starptautiskajā sadarbībā jātiecas:

—	veicināt koordinētu reakciju uz pārrobežu apdraudējumiem, kas saistīti ar rezistentiem organismiem,

—	izstrādāt, īstenot un uzraudzīt antimikrobiālo līdzekļu pārvaldības pasākumus un kampaņas, kuru mērķis ir sekmēt antimikrobiālo līdzekļu pareizu lietošanu un ierobežot to nepareizu lietošanu,

—	izveidot mehānismus, kā kopīgot paraugprakses pasākumus pareizas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas veicināšanai un informāciju par to ietekmi uz attiecīgajiem kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem iznākumu rādītājiem,

—	pavērt ceļu uz antimikrobiālo līdzekļu patēriņa un mikrobu rezistences sadarbīgu uzraudzīšanu pēc saskaņotas metodikas nolūkā iegūt savlaicīgu informāciju par rezistentu organismu radītajiem pārrobežu apdraudējumiem, kā arī derīgu un starptautiski salīdzināmu informāciju par rezistenci un patēriņu,

—	saskaņot antimikrobiālās uzņēmības testēšanas klīniskās robežvērtības un metodes,

—	atbalstīt tādu pieredzē balstītu klīniskās paraugprakses vadlīniju izstrādi, kurās būtu aplūkotas visbiežāk sastopamās infekcijas un kuras būtu pielāgojamas lokāliem rezistences modeļiem un pieejamajiem licencētajiem antibakteriālajiem līdzekļiem,

—	atvieglot piekļuvi svarīgākajiem antimikrobiālajiem līdzekļiem un diagnostiskajiem testiem, atbalstot to pieejamību tirgū un cenšoties novērst to nepietiekamību,

—	nacionālā līmenī veicināt standartu izstrādi un selektīvu mikrobioloģisko rezultātu ziņošanu, lai optimizētu antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu,

—	atbalstīt pierādījumos balstītu ātras un aprūpes vietā veicamas diagnostikas izmantošanas vadlīniju izstrādi,

—	virzīt un finansiāli atbalstīt jaunu antimikrobiālo līdzekļu un aprūpes vietā veicamu testu izpēti un izstrādi,

—	sekmēt dzīvnieku veselības, pārtikas ražošanas un veselības aprūpes nozaru savstarpējo sadarbību antimikrobiālo līdzekļu lietošanas uzraudzībā un rīcībpolitikas īstenošanā.

(1) Pamatnostādnes antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā (OV C 299, 11.9.2015., 7. lpp.).

(2) Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumi par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu mikrobu rezistenci:

http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/17-epsco-conclusions-antimicrobial-resistance/

(3) Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs. Proposals for EU guidelines on the prudent use of antimicrobials in humans (Priekšlikums ES vadlīnijām par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu cilvēku ārstēšanā). Stokholma, ECDC, 2017

(http://ecdc.europa.eu/en/publications/_layouts/forms/Publication_DispForm.aspx?List=4f55ad51-4aed-4d32-b960-af70113dbb90&ID=1643).

(4) OV L 34, 5.2.2002., 13. lpp.

(5) Pasaules Veselības organizācija (PVO). Globālais rīcības plāns cīņai pret rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem. Ženēva, PVO, 2015. Pieejams: http://www.wpro.who.int/entity/drug_resistance/resources/global_action_plan_eng.pdf

(6) Pasaules Veselības organizācija (PVO) / Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija. Guidelines for risk analysis of foodborne antimicrobial resistance (Vadlīnijas par pārtikas izraisītas mikrobu rezistences riska analīzi), CAC/GL 77-2011, 2011. Pieejams: http://www.fao.org/input/download/standards/11776/CXG_077e.pdf

(7) Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA), Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja (SCENIHR). Joint Opinion on antimicrobial resistance (AMR) focused on zoonotic infections (Kopīgais atzinums par rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem ar fokusu uz zoonotiskām infekcijām). EFSA, 2009. Pieejams: http://www.efsa.europa.eu/sites/default/files/scientific_output/files/main_documents/1372.pdf

(8) Magiorakos AP, Srinivasan A, Carey RB, Carmeli Y, Falagas ME, Giske CG, et al. Multidrug-resistant, extensively drug-resistant and pandrug-resistant bacteria: an international expert proposal for interim standard definitions for acquired resistance. Clin Microbiol Infect. 2012; 18: 268-281. doi: 10.1111/j.1469-0691.2011.03570.x

(9) Dellit TH, Owens RC, McGowan JE, Jr., Gerding DN, Weinstein RA, Burke JP, et al. Infectious Diseases Society of America and the Society for Healthcare Epidemiology of America guidelines for developing an institutional program to enhance antimicrobial stewardship. Clin Infect Dis. 2007; 44: 159-177. doi: 10.1086/510393

(10) National Institute for Health and Care Excellence (NICE). Antimicrobial stewardship: systems and processes for effective antimicrobial medicine use. 2015. Pieejams: www.nice.org.uk/guidance/ng15?unlid=5776159082016524134857

(11) Transatlantic Taskforce on Antimicrobial Resistance (TATFAR). Summary of the modified Delphi process for common structure and process indicators for hospital antimicrobial stewardship indicators. 2015. Pieejams: www.cdc.gov/drugresistance/pdf/summary_of_tatfar_recommendation_1.pdf

(12) Pasaules Veselības organizācija (PVO). Global action plan on antimicrobial resistance (Globālais rīcības plāns cīņai pret rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem). Ženēva, PVO, 2015. Pieejams: http://www.wpro.who.int/entity/drug_resistance/resources/global_action_plan_eng.pdf

(13) Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumi par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu mikrobu rezistenci:

http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2016/06/17-epsco-conclusions-antimicrobial-resistance/