Briselē,22.11.2017

COM(2017) 677 final

2017/0305(NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm


PASKAIDROJUMA RAKSTS

Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteikts, ka dalībvalstis ekonomikas politiku un nodarbinātības veicināšanu uzskata par vispārsvarīgu jautājumu un savu darbību šajā jomā koordinē Padomē. Līgumā noteikts, ka Padomei jāpieņem nodarbinātības pamatnostādnes (148. pants), un precizēts, ka tām jābūt saskaņotām ar ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (121. pants).

Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes ir izstrādātas uz nenoteiktu laikposmu, taču nodarbinātības  pamatnostādnes jānoformulē katru gadu no jauna. Šīs pamatnostādnes kā integrēta pakete pirmo reizi kopā tika pieņemtas 2010. gadā, stiprinot stratēģiju "Eiropa 2020". Līdz 2014. gadam integrētās pamatnostādnes saglabājās nemainīgas. Pārskatītās integrētās pamatnostādnes tika pieņemtas 2015. gadā. Pamatnostādnes ne vien nosaka dalībvalstu politikas tvērumu un koordinēšanas ievirzi, bet arī kalpo par pamatu konkrētām valstīm adresētu ieteikumu sagatavošanai attiecīgajās jomās.

Pašreizējais integrēto pamatnostādņu kopums stiprina stratēģiju "Eiropa 2020" saistībā ar tādu pieeju ekonomikas politikas veidošanā, kuras pamatā ir investīcijas, strukturālā reforma un fiskālā atbildība. Šajā kontekstā integrētajām pamatnostādnēm ir jāpalīdz sasniegt gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme un Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada mērķi.

Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes tiek iesniegtas kā Padomes lēmums par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm – Integrēto pamatnostādņu II daļa. Dalībvalstu nodarbinātības politikas pārskatītās pamatnostādnes ir grozītas, tekstu saskaņojot ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem, lai tādējādi uzlabotu Eiropas konkurētspēju un veidotu to par labāku vietu investīciju veikšanai, darbvietu izveidei un sociālās kohēzijas stiprināšanai.

Pārskatītās nodarbinātības pamatnostādnes ir šādas:

5. pamatnostādne.    Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka

6. pamatnostādne.    Stiprināt darbaspēka piedāvājumu: piekļuve darba tirgum, prasmes un kompetences

7. pamatnostādne.    Uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti

8. pamatnostādne.    Veicināt vienlīdzīgas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību

2017/0305 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 148. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu,

ņemot vērā Nodarbinātības komitejas atzinumu,

tā kā:

(1)Lai sasniegtu mērķus par pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kuri izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā, dalībvalstīm un Savienībai jāizstrādā koordinēta stratēģija nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku, kā arī darba tirgus, kas spēj reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. Dalībvalstīm, ņemot vērā valsts praksi attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju atbildību, nodarbinātības veicināšana jāuzskata par vispārsvarīgu jautājumu un sava darbība šajā sakarā jākoordinē Padomē.

(2)Savienībai ir jāapkaro sociālā atstumtība un diskriminācija un jāsekmē sociālais taisnīgums un aizsardzība, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesība. Nosakot un īstenojot politiku un darbības, Savienībai ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu un augsta līmeņa izglītību un mācībām.

(3)Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Savienība ir izstrādājusi un īstenojusi politikas koordinēšanas instrumentus fiskālās, makroekonomiskās un strukturālās politikas jomās. Pašreizējās dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas ir daļa no šiem instrumentiem, kopā ar dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm, kas noteiktas Padomes Ieteikumā (ES) 2015/1184, veido Integrētās pamatnostādnes stratēģijas "Eiropa 2020" īstenošanai. Tās nosaka, kā, paturot prātā dalībvalstu savstarpējo atkarību, dalībvalstīs un Savienībā jāīsteno politika. Šīs koordinētās Eiropas un valstu politikas un reformu rezultātā būtu jāspēj izstrādāt atbilstošu vispārēju ekonomikas un sociālās politikas risinājumu kopumu, kam savukārt būtu jārada pozitīvi blakusefekti.

(4)Nodarbinātības politikas pamatnostādnes ir saskaņotas ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, spēkā esošajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem un dažādām ES iniciatīvām, tostarp Padomes ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi 1 , Padomes ieteikumu par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū 2 , Padomes ieteikumu par prasmju pilnveides ceļiem 3 un priekšlikumu Padomes ieteikumam par Eiropas satvaru kvalitatīvai un rezultatīvai māceklībai 4 .

(5)Eiropas pusgads apvieno šos dažādos instrumentus visaptverošā satvarā integrētai daudzpusējai ekonomikas, budžeta, nodarbinātības un sociālās politikas uzraudzībai un tiecas uz to, lai tiktu sasniegti stratēģijas "Eiropa 2020" mērķi, tostarp mērķi nodarbinātības, izglītības un nabadzības mazināšanas jomā, kas noteikti Padomes Lēmumā 2010/707/ES 5 . Kopš 2015. gada Eiropas pusgads ir pastāvīgi stiprināts un optimizēts, īpaši lai stiprinātu tā nodarbinātības un sociālo ievirzi un sekmētu plašāku dialogu ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

(6)Eiropas Savienības atlabšana no ekonomikas krīzes sekmē pozitīvas tendences darba tirgū, tomēr dalībvalstīs un starp tām saglabājas būtiskas problēmas un atšķirības ekonomikas un sociālo rezultātu ziņā. Krīze uzskatāmi parādīja dalībvalstu ekonomikas un darba tirgu ciešo savstarpējo atkarību. Patlaban galvenais uzdevums ir virzīt Savienību uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi un jaunu darbvietu izveidi. Tālab ir nepieciešama koordinēta, vērienīga un efektīva politikas rīcība gan Savienības, gan valstu līmenī saskaņā ar LESD un Savienības noteikumiem par ekonomikas pārvaldību. Kombinējot pasākumus piedāvājuma un pieprasījuma jomā, šādai politikas rīcībai būtu jāpalielina investīcijas, jāatjauno apņemšanās pareizā secībā veikt strukturālas reformas, kas uzlabotu produktivitāti, izaugsmi, sociālo kohēziju un ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos, un jāievēro fiskālā atbildība, vienlaikus ņemot vērā tās ietekmi uz nodarbinātību un sociālo jomu.

(7)Reformās darba tirgū, tostarp valstu mehānismos darba samaksas noteikšanai, būtu jāievēro valstu sociālā dialoga prakse un būtu jānodrošina iespējas, kas vajadzīgas, lai ņemtu vērā daudzveidīgos sociālekonomiskos jautājumus, tostarp uzlabojumi saistībā ar konkurētspēju, darbvietu izveidi, mūžizglītības un mācību politiku, kā arī reālajiem ienākumiem.

(8)Dalībvalstīm un Savienībai būtu arī jārisina jautājums, kas saistīts ar ekonomikas un finanšu krīzes sociālo mantojumu, un jātiecas veidot iekļaujošu sabiedrību, kurā cilvēkiem ir iespējas paredzēt un pārvaldīt pārmaiņas un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un ekonomikā, kā tas arī ticis uzsvērts Komisijas ieteikumā par tādu cilvēku aktīvu iekļaušanu, kuri ir atstumti no darba tirgus 6 . Būtu jānovērš nevienlīdzība, jānodrošina visiem vienlīdzīga piekļuve un iespējas un jāsamazina (tostarp bērnu) nabadzība un sociālā atstumtība, šajā nolūkā jo īpaši panākot darba tirgu un sociālās aizsardzības sistēmu efektīvu darbību un likvidējot šķēršļus, kas kavē izglītību/mācības un dalību darba tirgū. Tā kā ES darbvietās aizvien plašāk tiek izmantoti jauni ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, mainās arī darba tiesiskās attiecības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai Eiropas sociālais modelis jaunajās darba tiesiskajās attiecībās tiktu saglabāts un stiprināts.

(9)Pēc visaptverošas un plašas sabiedriskās apspriešanas Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2017. gada 17. novembrī parakstīja Iestāžu kopīgu proklamāciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru 7 . Pīlārs nosaka 20 principus un tiesības, kas nepieciešami labi funkcionējošu un taisnīgu darba tirgu un sociālās drošības sistēmu atbalstam. Tie ir iedalīti trijās kategorijās: vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, taisnīgi darba apstākļi un sociālā aizsardzība un iekļaušana. Pīlārs veido pamatprincipu kopumu, kas palīdzēs pārraudzīt dalībvalstu nodarbinātības un sociālos rādītājus, veicinās reformas valstu līmenī un kalpos kā virzienrādītājs konverģences atjaunošanai visā Eiropā. Ņemot vērā šo principu nozīmi struktūrpolitikas koordinēšanā, nodarbinātības pamatnostādnes ir saskaņotas ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem.

(10)Eiropas sociālo tiesību pīlāru papildina rezultātu apkopojums, kas, sekojot līdzi tendencēm un darbības rezultātiem ES valstīs, sniedz pārskatu par pīlāra īstenošanu un virzību un novērtē virzību uz augšupēju sociālekonomisko konverģenci. Šī analīze tiks izmantota arī Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadam.

(11)Integrētās pamatnostādnes būtu jāizmanto par pamatu konkrētām valstīm sagatavotiem ieteikumiem, kurus Padome var adresēt dalībvalstīm. Dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu atbalsts, lai sekmētu nodarbinātību, sociālo iekļaušanu, mūžizglītību un izglītību un uzlabotu valsts pārvaldi. Lai gan Integrētās pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm un Savienībai, tās būtu jāīsteno partnerībā ar visām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, šajā darbībā cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

(12)Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgām Līgumos paredzētām pilnvarām būtu jāuzrauga, kā attiecīgā politika tiek īstenota, raugoties no nodarbinātības politikas pamatnostādņu aspekta. Minētajām komitejām un citām Padomes darba sagatavošanas struktūrām, kas iesaistītas ekonomikas un sociālās politikas koordinēšanā, būtu jāstrādā cieši kopā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo tiek pieņemtas pielikumā izklāstītās dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes. Minētās pamatnostādnes ir daļa no integrētajām pamatnostādnēm stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai.

2. pants

Pielikumā izklāstītās pamatnostādnes dalībvalstis ņem vērā to nodarbinātības politikā un reformu programmās, par kurām ziņojumus iesniedz saskaņā ar LESD 148. panta 3. punktu.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē,

   Padomes vārdā –

   priekšsēdētājs

(1)    OV C 120, 26.4.2013., 1.–6. lpp. 
(2)    OV C 67, 20.2.2016., 1.–5. lpp.
(3)    OV C 484, 24.12.2016., 1.–6. lpp.
(4)    COM/2017/0563 final – 2017/0244 (NLE).
(5)    OV L 308, 24.11.2010., 46.–51. lpp.
(6)    COM/2008/0639 galīgā redakcija.
(7)    xxx

Briselē,22.11.2017

COM(2017) 677 final

PIELIKUMS

dokumentam

priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm


PIELIKUMS

5. pamatnostādne. Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka

Sekmējot uzņēmējdarbību un pašnodarbinātību un jo īpaši atbalstot mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu izveidi un izaugsmi, dalībvalstīm būtu jāveicina kvalitatīvu darbvietu izveide, tostarp samazinot šķēršļus, ar kuriem uzņēmumi sastopas darbinieku nolīgšanā. Dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un jāsekmē sociālā inovācija.

Dalībvalstīm būtu jāveicina novatoriskas darba formas, kas atbildīgā veidā radītu darba iespējas visiem.

Būtu jāpārorientē nodokļu slogs, darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem aizstājot ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, kuri – ņemot vērā nodokļu sistēmas pārdales ietekmi – mazākā mērā kaitē nodarbinātībai un izaugsmei, kā arī vienlaikus jāveido ieņēmumu politika, kas nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību, un izdevumi jānovirza izaugsmes veicināšanai.

Dalībvalstīm saskaņā ar valsts praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju būtu jāveicina pārredzamu un paredzamu algu noteikšanas mehānismu izmantošana, kas ļauj darba atalgojumu salāgot ar ražīguma attīstības tendencēm, vienlaikus nodrošinot taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus. Šajos mehānismos būtu jāņem vērā prasmju līmeņu un ekonomisko darbības rezultātu atšķirības starp reģioniem, nozarēm un uzņēmumiem. Vienlaikus ievērojot valstu praksi, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem būtu jānodrošina pienācīgs minimālās algas līmenis, ņemot vērā tā ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu izveidi un nodarbinātu personu nabadzību.

6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka piedāvājumu: piekļuve darba tirgum, prasmes un kompetences

Saistībā ar tehnoloģijas, vides un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāveicina ražīgums un nodarbināmība, visā cilvēka darba dzīves laikā pienācīgi nodrošinot atbilstīgas zināšanas, prasmes un kompetences atbilstīgi pašreizējām un nākotnes darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgās investīcijas gan formālās izglītības, gan tālākizglītības un tālākapmācības jomā. Tām būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzējiem un citām ieinteresētajām personām, lai izglītības un apmācības sistēmās novērstu strukturālās nepilnības, nodrošinātu kvalitatīvu un iekļaujošu vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību. Tām arī būtu jānodrošina, lai darba maiņas gadījumā tiktu pārceltas tiesības uz apmācību. Tādējādi būtu jāpanāk, ka ikvienam ir iespēja labāk paredzēt darba tirgus vajadzības un tām pielāgoties un veiksmīgi nomainīt darbu, līdz ar to palielinot arī vispārējo ekonomikas noturību satricinājumu gadījumos.

Dalībvalstīm izglītības jomā būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas un jāpaaugstina vispārējais izglītības līmenis visiem, bet jo īpaši vismazāk kvalificētajiem. Tām būtu jānodrošina augstas kvalitātes mācību rezultāti, jāuzlabo pamatprasmes, jāsamazina to jauniešu skaits, kuri mācības pārtrauc priekšlaicīgi, jāuzlabo terciārās izglītības programmu atbilstība darba tirgus vajadzībām, jāuzlabo prasmju uzraudzības un prognozēšanas sistēmas un jāpaaugstina pieaugušo dalība tālākizglītībā un tālākapmācībā. Dalībvalstīm savās profesionālās izglītības un apmācības sistēmās būtu jāstiprina mācīšanās darbavietā, tostarp izmantojot kvalitatīvu un efektīvu māceklību, jāpanāk prasmju lielāka redzamība un salīdzināmība un jāsekmē tādu prasmju un kompetenču atzīšana un akreditēšana, kas iegūtas ārpus formālās izglītības un apmācības. Tām būtu jāuzlabo un jāpaplašina elastīgu profesionālās tālākizglītības iespēju piedāvājums un izmantojums. Izveidojot prasmju pilnveides ceļus (tas ietver prasmju novērtēšanu, piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu izglītības un apmācību jomā un apgūto prasmju atzīšanu un akreditēšanu) un tādējādi uzlabojot kvalitatīvu mācību iespēju pieejamību, dalībvalstīm būtu jāatbalsta arī mazprasmīgi pieaugušie, lai tie varētu saglabāt vai uzlabot savu nodarbināmību ilgtermiņā.

Būtu jārisina augstā bezdarba un neaktivitātes jautājums, tostarp sniedzot savlaicīgu un individuāli pielāgotu palīdzību, kas galvenokārt būtu atbalsts saistībā ar darba meklēšanu, apmācībām un pārkvalificēšanos. Lai būtiski samazinātu un novērstu strukturālo bezdarbu, būtu jāizstrādā visaptverošas stratēģijas, kas ietver padziļinātu individuālo novērtējumu ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc nonākšanas bezdarbnieka statusā. Jautājums par jauniešu bezdarbu un to jauniešu lielo skaitu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), būtu jāturpina risināt ar strukturāliem uzlabojumiem pārejā no mācībām uz darbu, tostarp pilnībā īstenojot Garantiju jauniešiem 1 .

Nodokļu reformas, kuru mērķis ir darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem aizstāt ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, būtu jāveido ar mērķi novērst šķēršļus un traucēkļus, kuri kavē dalību darba tirgū, jo īpaši tajā sabiedrības daļā, kas ir visvairāk attālināta no darba tirgus. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta un jāpielāgo darba vide personām ar invaliditāti, tostarp jāpiešķir mērķtiecīgs finansiāls atbalsts darbībām un pakalpojumiem, kas ļauj minētajām personām piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē.

Lai panāktu dzimumu līdztiesību un sieviešu lielāku lielāku iesaisti darba tirgū, būtu jānovērš šķēršļi dalībai darba tirgū un karjeras izaugsmei, tostarp par vienādu darbu nodrošinot vienādu darba samaksu. Būtu jāsekmē darba un ģimenes dzīves saskaņošana, jo īpaši nodrošinot piekļuvi ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem un kvalitatīvas agrīnas pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnu vecākiem un citām personām ar aprūpes pienākumiem ir iespēja izmantot piemērotu atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ un elastīgu darba režīmu, kas tiem ļautu panākt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, kā arī jāsekmē tāda šo tiesību izmantošana, kas būtu līdzsvarota sieviešu un vīriešu vidū.

7. pamatnostādne. Uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti

Lai gūtu labumu no dinamiska un produktīva darbaspēka un jauniem darba organizācijas un uzņēmējdarbības modeļiem, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem, lai īstenotu elastīguma un drošības principus. Tām būtu jāmazina un jānovērš darba tirgus segmentācija, jācīnās pret nedeklarētu darbu un jāveicina pāreja uz beztermiņa nodarbinātības formām. Nodarbinātības aizsardzības noteikumiem, darba tiesībām un iestādēm būtu jānodrošina piemērota vide, kas sekmē pieņemšanu darbā. Būtu jānodrošina, lai darba devējiem ir elastība, kas vajadzīga, lai ātri pielāgotos ekonomiskās situācijas izmaiņām, un vienlaikus jāsaglabā darba ņēmējiem pienācīga drošība un veselīga, droša un labi pielāgota darba vide. Būtu jānovērš tādu darba tiesisko attiecību veidošanās, kurās rodas nedroši darba apstākļi, tostarp jāaizliedz nestandarta līgumu ļaunprātīga izmantošana. Nepamatotas atlaišanas gadījumā vajadzētu būt nodrošinātām iespējām izmantot efektīvu un objektīvu strīdu risināšanas kārtību un tiesībām uz pārsūdzību un pienācīgu kompensāciju.

Ar politiku būtu jātiecas uzlabot atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū un pāreju uz darba tirgu. Dalībvalstīm būtu efektīvi jāmobilizē tie, kuri var piedalīties darba tirgū, un jāsniedz viņiem attiecīgas iespējas. Dalībvalstīm būtu jāsekmē aktīvas darba tirgus politikas efektivitāte, paplašinot tās mērķus, mērķauditorijas sasniegšanas pasākumus, tvērumu un nodrošinot politikas labāku sasaisti ar ienākumu atbalstu, un šajā saistībā pamatā jāorientējas uz bezdarbnieku tiesībām un pienākumiem aktīvi meklēt darbu. Dalībvalstīm vajadzētu tiekties uz efektīvāku valsts nodarbinātības dienestu izveidi, nodrošinot savlaicīgu un individuāli pielāgotu atbalstu darba meklētājiem, atbalstot pieprasījumu darba tirgū un īstenojot rezultātu novērtēšanas sistēmas.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina bezdarbniekiem tiesības uz pienācīgiem saprātīga ilguma bezdarbnieka pabalstiem atbilstoši viņu iemaksām un valsts noteikumiem par tiesībām pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu. Minētajiem pabalstiem nevajadzētu kļūt par stimulu bezdarbniekiem necensties ātri atrast darbu.

Lai uzlabotu nodarbināmībai vajadzīgās prasmes un pilnībā izmantotu Eiropas darba tirgus potenciālu, būtu jāveicina izglītojamo un darba ņēmēju mobilitāte. Būtu jānovērš šķēršļi, kas izglītībā un apmācībā kavē mobilitāti saistībā ar aroda vai privātām pensijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Dalībvalstīm vajadzētu rīkoties, lai nodrošinātu, ka administratīvās procedūras nekļūst par bloķējošu vai apgrūtinošu faktoru darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm, kuri vēlas iesaistīties aktīvā nodarbinātībā. Vienlaikus dalībvalstīm būtu jānovērš spēkā esošo noteikumu ļaunprātīga izmantošana un jārisina problēma, kas saistīta ar iespējamu intelektuālā darbaspēka emigrāciju no dažiem reģioniem.

Saskaņā ar valsts praksi un lai panāktu efektīvāku sociālo dialogu un sasniegtu labākus sociālekonomiskus rezultātus, ekonomikas, nodarbinātības un sociālās jomas reformu un politikas izstrādē un īstenošanā dalībvalstīm būtu jānodrošina savlaicīga un konstruktīva sociālo partneru iesaiste, tostarp atbalstot sociālo partneru spēju uzlabošanu. Sociālie partneri būtu jāmudina slēgt kolektīvus līgumus un iesaistīties sarunās par šādiem līgumiem jautājumos, kuri uz tiem attiecas, vienlaikus pilnībā ņemot vērā sociālo partneru autonomiju un tiesības uz kolektīvo rīcību.

8. pamatnostādne. Veicināt vienlīdzīgas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību

Dalībvalstīm, ieviešot efektīvus pasākumus, kuri veicinātu darba tirgū nepietiekami pārstāvēto grupu iespēju vienlīdzību, būtu jāsekmē visiem pieejamu iekļaujošu darba tirgu izveide. Tām būtu jānodrošina, lai pret visiem neatkarīgi no dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas būtu vienāda attieksme attiecībā uz nodarbinātību, sociālo aizsardzību, izglītību un pieejamām precēm un pakalpojumiem.

Sekmējot sociālo iekļaušanu un augšupējo mobilitāti, stimulējot dalību darba tirgū un novēršot nevienlīdzību, tostarp izveidojot nodokļu un pabalstu sistēmas, dalībvalstīm būtu jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbīgu un atbilstīgu aizsardzību visos mūža posmos. Sociālās aizsardzības sistēmu modernizācijas rezultātā vajadzētu uzlaboties to pieejamībai, ilgtspējai, piemērotībai un kvalitātei.

Dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāīsteno preventīvas un integrētas stratēģijas, apvienojot tajās šādus trīs aktīvas iekļaušanas aspektus: pienācīgs ienākumu atbalsts, iekļaujoši darba tirgi un piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem. Sociālajām aizsardzības sistēmām būtu jānodrošina tiesības uz pienācīgu minimālo ienākumu pabalstu ikvienam, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, un, rosinot cilvēkus aktīvi piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē, jāveicina sociālā iekļaušana.

Cenu ziņā pieņemami, pieejami un kvalitatīvi pakalpojumi, piemēram, bērnu aprūpe, ārpusskolas aprūpe, izglītība, apmācība, mājokļi, veselības aprūpes pakalpojumi un ilgtermiņa aprūpe, ir būtiski, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem, tostarp bērniem un jauniešiem. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, tostarp nodarbinātu personu nabadzības samazināšanai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ikvienam būtu pieejami pamatpakalpojumi, tostarp ūdensapgādes, sanitārijas, energoapgādes, transporta, finanšu pakalpojumi un digitālie sakari. Tāpat dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tiem, kam tas ir vajadzīgs, un neaizsargātām personām, būtu pieejams pienācīgs atbalsts sociālo mājokļu jomā, kā arī tiesības uz atbilstošu palīdzību un aizsardzību pret piespiedu izlikšanu no mājokļa. Bezpajumtniecības jautājums būtu jārisina atsevišķi. Būtu jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina tiesības uz laicīgu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei par pieņemamu cenu, ilgtermiņā panākot šo pakalpojumu ilgtspēju.

Saistībā ar dzīves ilguma palielināšanos un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm būtu jānodrošina pensiju sistēmu ilgtspēja un adekvātums gan sievietēm un vīriešiem tādā veidā, lai sniegtu abu dzimumu darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt pensiju tiesības, tostarp piedalīties papildu shēmās, un tādējādi garantētu cilvēka cienīgu dzīvi. Ņemot vērā paredzamā mūža ilguma pieaugumu, pensiju reformas būtu jāatbalsta ar pasākumiem, kas pagarina darba mūža ilgumu un palielina faktisko pensionēšanās vecumu, piemēram, jāierobežo agrīna aiziešana no darba tirgus un jāpalielina likumā noteiktais pensionēšanās vecums. Dalībvalstīm vajadzētu izveidot konstruktīvu dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un atbilstoši tam pakāpeniski ieviest reformas.

(1)    OV C 120, 26.4.2013., 1.–6. lpp.