10.7.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 242/24

P8_TA(2017)0010

Eiropas sociālo tiesību pīlārs

Eiropas Parlamenta 2017. gada 19. janvāra rezolūcija par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (2016/2095(INI))

(2018/C 242/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā LESD 9. pantu, kas prasa ES veicināt augstu nodarbinātības līmeni, nodrošināt pietiekamu sociālo aizsardzību, apkarot sociālo atstumtību un nodrošināt augstu izglītības, apmācības un cilvēku veselības aizsardzības līmeni,

—	ņemot vērā LESD 151.–156. pantu,

—	ņemot vērā 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā aicināja “izlīdzināt un uzlabot darba ņēmēju dzīves apstākļus”,

—	ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu, tai pievienoto protokolu un tā pārskatīto versiju, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā, jo īpaši tās I un II sadaļu un 2., 4., 16. un 27. pantu, par darbinieku ar ģimenes pienākumiem tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām un attieksmi,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2010. gadā,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kas stājās spēkā 1990. gadā,

—	ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kuru pieņēma 1989. gada 9. decembrī,

—	ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības mērķus 2030. gadam, kurus ANO pieņēma 2015. gadā un kuri ir piemērojami visā pasaulē, tostarp arī ES,

—	ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (1),

—	ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas un ieteikumus,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Sociālā nodrošinājuma kodeksu un tā protokolu, kas ir galvenais Eiropas sociālā nodrošinājuma sistēmu obligātās saskaņošanas instruments un kas nosaka obligātos standartus un atļauj līgumslēdzējām pusēm pārsniegt šos standartus,

—	ņemot vērā ANO neatkarīgā eksperta ziņojumu par to, kā veci cilvēki var izmantot visas cilvēktiesības,

—

ņemot vērā spēkā esošos ES tiesību aktus, politikas koordinācijas mehānismus un finanšu instrumentus nodarbinātības, sociālās politikas, ekonomikas un monetārās politikas, iekšējā tirgus, preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites, Eiropas Sociālā fonda un ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta un 2010. gada 17. jūnija secinājumus un Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—	ņemot vērā Padomes ieteikumus un secinājumus par romu integrāciju,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (3),

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus “Veicināt sociālo ekonomiku — vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā”,

—	ņemot vērā Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu (4),

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Maternitātes atvaļinājuma direktīvu (COM(2008)0637),

—	ņemot vērā Direktīvu par rakstisko paziņojumu (5),

—	ņemot vērā Noteikta darba laika direktīvu (6),

—	ņemot vērā Pagaidu darba aģentūru direktīvu (7),

—	ņemot vērā Nepilna darba laika direktīvu (8),

—	ņemot vērā Rasu vienlīdzības direktīvu (9),

—	ņemot vērā politikas pamatnostādnes Komisijai “Jauns sākums Eiropai — mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām”, ar kurām 2014. gada 15. jūlijā iepazīstināja Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker,

—	ņemot vērā 2015. gada 22. jūnija ziņojumu “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (piecu priekšsēdētāju ziņojums),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 8. marta paziņojumu “Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127) un tā pielikumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” (COM(2016)0356),

—	ņemot vērā Komisijas paziņojumus par romu integrāciju (COM(2010)0133, COM(2011)0173, COM(2012)0226, COM(2013)0454, COM(2015)0299 un COM(2016)0424),

—	ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. oktobra paziņojumu “Garantija jauniešiem un jaunatnes nodarbinātības iniciatīva — pēc trīs gadiem” (COM(2016)0646),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 21. marta ziņojumu par Direktīvas 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām piemērošanu (COM(2014)0176),

—	ņemot vērā EESK 2015. gada 17. septembra atzinumu par efektīvu un uzticamu sociālā nodrošinājuma sistēmu izveides principiem (10),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par stratēģiskajām prioritātēm attiecībā uz Komisijas 2017. gada darba programmu (11),

—	ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (12),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (13),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem (14),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (15),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (16),

—	ņemot vērā Eiropas Komisijas stratēģisko apņemšanos dzimumu līdztiesības jomā, 2016.–2019. gads,

—	ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gadam),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai (17),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (18),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus (19),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem (20),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā (21),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi (22),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūciju par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (23),

—	ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes (24),

—	ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu (25),

—	ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu — atbildes reakciju uz krīzi (26) un Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi, tostarp Komisijas ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

—	ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par romiem (27),

—	ņemot vērā Eurofound Eiropas Darba attiecību vārdnīcu,

—	ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu “Atalgojums Eiropā 21. gadsimtā”,

—	ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu “Piekļuve veselības aprūpei krīzes laikā”,

—	ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu “Piekļuve sociālajiem pabalstiem: pabalstu nepieprasīšanas līmeņa samazināšana”,

—	ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu “Jauni nodarbinātības veidi”,

—	ņemot vērā Eurofound 2016. gada ziņojumu “Nepiemēroti mājokļi Eiropā: izmaksas un sekas”,

—	ņemot vērā paredzamo 2016. gada Eurofound 6. Eiropas Darba apstākļu apsekojuma pārskata ziņojumu,

—	ņemot vērā SDO 2016. gada pētījumu “Eiropas sociālo tiesību pīlāra veidošana Eiropas konverģences nolūkā”,

—	ņemot vērā darbu, ko veikusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), un īpaši tās migrantu un minoritāšu aptaujas un ziņojumus par smagu darba ekspluatāciju, bērnu aizsardzības sistēmām un invalīdu tiesībām uz patstāvīgu dzīvi,

—	ņemot vērā 2015. gada 10. septembra Tiesas spriedumu lietā C-266/14 par darba laika organizēšanu darba ņēmējiem, kuriem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas,

—	ņemot vērā 2016. gada 20. septembra Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-8/15 P – C-10/15 P (Ledra Advertising un citi), kas nostiprina iedzīvotāju pamattiesības attiecībā uz Komisiju un Eiropas Centrālo banku saistībā ar Saprašanās memoranda pieņemšanu ESM vārdā,

—	ņemot vērā Eiropas sociālo partneru, BusinessEurope, CEEP, ETUC un UEAPME 2007. gada oktobra kopīgo analīzi “Galvenās problēmas Eiropas darba tirgos” un 2015. gada jūlija kopīgo analīzi “Eiropas sociālo partneru padziļināta nodarbinātības analīze”,

—	ņemot vērā Nodarbinātības komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas kopīgo atzinumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Padome apstiprināja 2016. gada 13. oktobrī,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0391/2016),

tā kā ES ir steidzami un pamanāmi jāreaģē uz daudzu cilvēku pieaugošo neapmierinātību un bažām par neskaidrajām dzīves izredzēm, bezdarbu, arvien lielāku nevienlīdzību un iespēju trūkumu, jo īpaši jauniešiem; tā kā publiskā apspriešana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ko Komisija veica līdz 2016. gada decembrim, ir pāraugusi padziļinātās pārdomās par spēkā esošajiem sociālās jomas acquis un plašās sociālo partneru, valstu valdību un parlamentu, pilsoniskās sabiedrības un ES iestāžu diskusijās par Eiropas sociālā modeļa nākotni un struktūru; tā kā šīs debates var palīdzēt vērst uzmanību uz ES pamatvērtībām un to, ka Eiropā – salīdzinot pasaules mērogā – ir moderni darba un sociālie standarti un sociālās aizsardzības sistēmas; tā kā debates par Eiropas sociālo tiesību pīlāru un par nepieciešamajiem papildu pasākumiem tā uzraudzībai var arī palīdzēt veidot stingrākus pamatus Eiropas projektam un uzlabot iedzīvotāju piederības sajūtu Eiropas integrācijas procesam;

tā kā ES ir jāturpina attīstīt Eiropas sociālo modeli, kas ir sociālās tirgus ekonomikas daļa, iedvesmo cilvēkus un nodrošina ilgtspējīgu labklājību un augstu ražīgumu, kura pamatā ir solidaritāte, sociālais taisnīgums un iespēju vienlīdzība, taisnīgs bagātības sadalījums, paaudžu solidaritāte, tiesiskums, nediskriminēšana, dzimumu līdztiesība, visaptverošas un kvalitatīvas izglītības sistēmas, kvalitatīva nodarbinātība un ilgtspējīga, darbvietām bagāta un iekļaujoša ilgtermiņa izaugsme saskaņā ar globāliem ilgtspējīgas attīstības mērķiem, — modeli, kas ir patiesi vērsts uz pilnīgu nodarbinātību, nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību un kvalitatīvus pamatpakalpojumus visiem, cīnās pret ekonomisko nevienlīdzību, dod iespēju personām, kuras ir neaizsargātā situācijā, izskauž nabadzību un sociālo atstumtību, sekmē dalību pilsoniskajā un politiskajā dzīvē un uzlabo visu ES iedzīvotāju dzīves līmeni, īstenojot mērķus un tiesības, kas noteiktas ES līgumos, Pamattiesību hartā un Eiropas Sociālajā hartā;

tā kā Komisija ir apņēmusies panākt ES “AAA reitingu” sociālajā jomā un 2017. gada pavasarī ir paredzējusi nākt klajā ar priekšlikumu Eiropas sociālo tiesību pīlāram, kas veicinās labi funkcionējošus un iekļaujošus darba tirgus un labklājības sistēmas iesaistītajās dalībvalstīs un kalpos kā virzienrādītājs konverģences atjaunošanai, i) atjauninot spēkā esošos ES tiesību aktus, ii) uzlabojot ES ekonomikas un sociālās politikas koordināciju, cita starpā izmantojot valsts reformu centienu sociālajā jomā salīdzinošo novērtēšanu, neveidojot neefektīvas paralēlās struktūras, un iii) nodrošinot atbilstīgu finansiālu atbalstu dalībvalstu un ES līmenī; tā kā Parlamentam, kuru tiešās vēlēšanās ievēlējuši Eiropas pilsoņi, ir galvenā atbildība un uzdevums noteikt un pieņemt Eiropas sociālo tiesību pīlāru;

tā kā ekonomikas un sociālajai politikai ir jākalpo iedzīvotājiem, tostarp veicinot ilgtspējīgas un sociāli atbildīgas ekonomiskās darbības un ievērojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un tā kā cilvēki ir arī svarīgākais faktors, kas nodrošina uzņēmuma konkurētspēju un visas ekonomikas pienācīgu darbību kopumā;

tā kā sociālais dialogs var pozitīvi ietekmēt izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju; tā kā Savienībai ir pienākums atzīt un veicināt sociālo partneru lomu, veicināt dialogu starp tiem un ievērot to autonomiju, tostarp attiecībā uz algu noteikšanu, tiesībām apspriest, noslēgt un īstenot koplīgumus un tiesībām uz kolektīvu rīcību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi; tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlāram vajadzētu mudināt sociālos partnerus un dalībvalstis noteikt augstākus standartus par tiem, par kuriem panākta vienošanās Eiropas līmenī; tā kā Komisija apspriežas ar sociālajiem partneriem par Savienības rīcības sociālās politikas jomā iespējamiem virzieniem; tā kā visu līmeņu sociālajam dialogam ir vajadzīgs pastāvīgs atbalsts;

tā kā ir būtiski, ka uzņēmumi rīkojas sociāli atbildīgi, patiesi ņemot vērā ilgtspējības aspektu un sabiedrības intereses; tā kā ir svarīgi lēmumu pieņemšanā iesaistīt darba ņēmējus; tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi, piemēram, kooperatīvi, ir labs kvalitatīvas nodarbinātības veidošanas, sociālās iekļaušanas atbalsta un līdzdalību veicinošas ekonomikas piemērs;

tā kā sociālās pamattiesības attiecas uz visiem cilvēkiem Eiropas Savienībā un tā kā pašreizējā Savienības tiesību sistēma, kas regulē darba, produktu un pakalpojumu tirgu, attiecas uz visām dalībvalstīm; tā kā ekonomiskā integrācija padara dalībvalstis savstarpēji atkarīgas attiecībā uz to spēju nodrošināt pienācīgus darba apstākļus un sociālo kohēziju; tā kā iekšējā tirgus darbībai ir vajadzīgs darba ņēmēju sociālo tiesību pamatkopums, lai novērstu darba apstākļu radītu konkurenci; tā kā subsidiaritātes princips, kā noteikts Līgumos, ar ierosinātās rīcības mērogu vai sekām pamato rīcību Savienības līmenī; tā kā ES sociālo mērķu sasniegšana ir atkarīga arī no valsts tiesību aktiem un labi attīstītām valsts sociālajām sistēmām; tā kā reģionālās atšķirības starp algu līmeņiem un sociālās nodrošināšanas sistēmām zināmā mērā ir neizbēgamas, bet būtu jārūpējas par to, lai nodrošinātu, ka tās nerada negatīvu spiedienu uz darba un dzīves apstākļiem; tā kā palielināta sociālā un ekonomiskā konverģence ir ļoti svarīga Savienības pienācīgai darbībai; tā kā Savienība nesaskaņo sociālā nodrošinājuma sistēmas, bet gan tās koordinē, veicina to attīstību un atvieglo efektīvu sociālo aizsardzību cilvēkiem, kas izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos; tā kā tiesiskā regulējuma attīstībai ir jābūt pieskaņotai tehnoloģiju un cita veida inovācijai, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un ar godīgu konkurenci veicinātu ekonomikas attīstību; tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai būs vajadzīga daudzlīmeņu rīcība, starpnozaru pieejas un pilnīga visu ieinteresētu personu iesaistīšana; tā kā noteikumos par darba ņēmēju atpūtas laiku vajadzības gadījumā būtu jāņem vērā kopīga iknedēļas atpūtas diena, kas atzīta attiecīgās valsts vai reģiona tradīcijās un paražās;

tā kā Eiropas sociālās valstis ir jāatjaunina un jānostiprina, lai atbalstītu augšupēju pāreju uz darba tirgu un tā ietvaros un saglabātu ekonomisko drošību visa cilvēka mūža garumā; tā kā, darba tirgum kļūstot sarežģītākam, ir dabiski, ka arī sociālajai valstij ir jāpielāgo mehānismi un instrumenti, lai pienācīgi pārvaldītu dažādus radušos sociālos riskus; tā kā šīs atjaunināšanas procesā būtu arī jāuzlabo iedzīvotāju piekļuve sociālajai valstij un mijiedarbība ar to un jāatvieglo attiecīgo noteikumu piemērošana, tostarp attiecībā uz MVU; tā kā tomēr sociālās valsts nozīme ir plašāka – tā neattiecas tikai uz darba tirgu vien; tā kā tā cita starpā ietver arī sociālās nodrošināšanas sistēmu darbību, cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību un ieguldījumus izglītībā, bērnu aprūpē, veselības aprūpē, sociālajos pakalpojumos un citos būtiskos pakalpojumos; tā kā “sociālajiem ieguldījumiem”, kas atbalsta cilvēku attīstību no agrīnās bērnības līdz sirmam vecumam, ir izšķiroša nozīme, nodrošinot cilvēku pilnvērtīgu dalību 21. gadsimta sabiedrībā un ekonomikā; tā kā būs jāpieliek lielākas pūles, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” iekļauto nabadzības samazināšanās un sociālās iekļaušanas mērķi; tā kā mājokļa nodrošināšana ir neatliekami risināms jautājums daudzās dalībvalstīs un tā kā daudzas mājsaimniecības tērē salīdzinoši lielu daļu pieejamo līdzekļu par mājokli un enerģijas izmaksām;

tā kā SDO Ieteikumā Nr. 202 teikts, ka sociālās aizsardzības minimumā ir jāiekļauj vismaz tādas elementāras sociālās aizsardzības garantijas kā a) piekļuve precēm un pakalpojumiem, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpei, jo īpaši tiem, kas valsts līmenī noteikti kā pamata veselības aprūpē ietverami un kas atbilst pieejamības, piekļuves, pieņemamības un kvalitātes kritērijiem; b) pamatienākumi bērniem vismaz valsts noteiktajā minimālo ienākumu līmenī, nodrošinot pieeju pārtikai, izglītībai, aprūpei un visām citām vajadzīgajām precēm un pakalpojumiem; c) pamatienākumi vismaz valsts noteiktajā minimālo ienākumu līmenī tām darbaspējīgā vecumā esošajām personām, kas nespēj nopelnīt pietiekamus ienākumus, jo īpaši slimības, bezdarba, grūtniecības un invaliditātes dēļ; un d) pamatienākumi vismaz valsts noteiktajā minimālo ienākumu līmenī veciem cilvēkiem; tā kā Eiropas sociālo tiesību pīlārā vajadzētu ņemt vērā šo definīciju un censties nodrošināt, ka šāda sociālā pamataizsardzība tiek pilnībā nodrošināta visās dalībvalstīs un, vēlams, tās prasības pat tiek pārsniegtas; tā kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir devusi noderīgu ieguldījumu šajā sakarībā, vienojoties par efektīvu un uzticamu sociālā nodrošinājuma sistēmu principiem;

tā kā visas ES dalībvalstis saskaras ar kādām problēmām nodarbinātības un sociālajā jomā; tā kā sociālo tiesību īstenošana ir atkarīga arī no politikas nostādnēm un instrumentiem, ar kuriem atbalsta teritoriālo kohēziju, jo īpaši reģionos, kur ir nopietni un pastāvīgi dabas, demogrāfiskie vai ekonomiskie trūkumi, tostarp reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu un zemu apdzīvotības blīvumu vai attālākajos reģionos; tā kā nelabvēlīgā situācijā esošiem reģioniem ir vajadzīgs lielāks stratēģiskais ieguldījums un atbalsts kohēzijai, lai paaugstinātu to konkurētspēju, uzlabotu viņu sociāli ekonomisko struktūru un novērstu turpmāku demogrāfisko lejupslīdi; tā kā eurozona ar savu pašreizējo makroekonomisko sistēmu, tiecoties sasniegt nodarbinātības un sociālos mērķus, kas noteikti Līgumos; tā kā tādas pietiekamas sociāli ekonomiskās drošības atjaunošanai, kas kompensētu minēto lielāko iekšējo elastību, var būt vajadzīga konkrētu sociālo mērķu, standartu un/vai finanšu instrumentu apspriešana eurozonas līmenī;

tā kā Eiropas darba tirgos biežāk izplatās “netipiski” jeb “nestandarta” nodarbinātības veidi, piemēram, pagaidu darbs, nebrīvprātīgs nepilna darba laika darbs, gadījuma darbs, sezonas darbs, darbs pēc pieprasījuma, atkarīga pašnodarbinātība vai darbs ar digitālu platformu starpniecību; tā kā tomēr pastāvīgas darbvietas joprojām visvairāk sekmē nodarbinātības palielināšanos, to skaitam pēdējos divarpus gados pieaugot ātrāk nekā pagaidu nodarbinātībai (28); tā kā darbaspēka pieprasījuma dažādība pieaug vairāk nekā iepriekš; tā kā dažos gadījumos tam var būt labvēlīga ietekme uz produktivitāti, darba un privātās dzīves līdzsvaru, pāreju uz darba tirgu un vēl vienas karjeras iespējas sniegšanu tiem, kam tas nepieciešams; tā kā daži nestandarta nodarbinātības veidi tomēr ir saistīti ar ilgstošu ekonomisko nedrošību un sliktiem darba apstākļiem, jo īpaši radot mazākus un nenoteiktākus ienākumus, atņemot iespēju aizsargāt tiesības, nesniedzot sociālo un veselības apdrošināšanu, nenodrošinot profesionālo identitāti un karjeras iespējas, kā arī radot grūtības darbu pēc pieprasījuma saskaņot ar privāto un ģimenes dzīvi; tā kā dinamiskam darba tirgum būtu jānodrošina, ka visiem ir iespēja darba mūžā likt lietā savas prasmes un spējas, cita starpā veselībai nekaitīgos un drošos darba apstākļos, balstoties uz aktīvu darba tirgus politiku un dzīves laikā pilnveidojot prasmes ar regulāru iesaistīšanos mūžizglītībā; tā kā attiecīgajā ES Tiesas judikatūrā ir precizēti jēdzieni “darba attiecības” un “darba ņēmējs” to piemērošanai ES tiesību aktos, neskarot dalībvalstu tiesību aktos izmantotās “darba ņēmēja” definīcijas, kas ir noteiktas izmantošanai valsts tiesību aktos saskaņā ar subsidiaritātes principu;

L.	tā kā aktīva darba tirgus politika, individuālā atbildība un līdzdalība mūžizglītībā ir svarīgi integrēta darba tirgus aspekti, lai gan bezdarbu vairumā gadījumu izraisa brīvo darbvietu trūkums vai citi apstākļi ārpus personas kontroles;

tā kā cilvēki, kas atrodas neaizsargātā situācijā vai biežāk cieš no diskriminācijas, piemēram, sievietes, etniskās minoritātes, ilgstoši bezdarbnieki, vecākie iedzīvotāji un personas ar invaliditāti, var pieprasīt papildu pasākumus, kas veicinātu viņu dalību darba tirgū un nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus mūža garumā; tā kā ES ir apņēmusies aplēstajiem 80 miljoniem cilvēku ar invaliditāti ES izveidot Eiropu bez šķēršļiem un tā kā nabadzības samazināšanas un nodarbinātības mērķi netiks sasniegti, ja personas ar invaliditāti netiks pilnībā integrētas ekonomikā un sabiedrībā; tā kā ES ir ratificējusi ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tādēļ tās principi būtu jāintegrē sociālo tiesību pīlārā; tā kā krīzes negatīvā ietekme uz veselības aprūpes pieejamību bieži vien ir bijusi novēlota un tā kā daudzi cilvēki ir konstatējuši, ka nespēj izmantot veselības aprūpi, pat ja tās pakalpojumi oficiāli ir apdrošināti, galvenokārt tādēļ, ka nespēj samaksāt līdzmaksājumus vai sagaidīt savu kārtu rindā;

N.	tā kā sievietes ES joprojām saskaras ar daudziem diskriminācijas veidiem un vēl joprojām nav pietiekami pārstāvētas visās lēmumu pieņemšanas jomās;

tā kā dzimumu līdztiesība ir noteikta ES Līgumos un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ir ES pamatvērtība; tā kā, neraugoties uz to, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas darba tirgū kopumā (nodarbinātības līmenis vīriešiem ir 75,6 % salīdzinājumā ar 64,5 % sievietēm) un vairāk strādā nepilnas slodzes darbu un mazāk apmaksātās nozarēs, kā arī saņem zemāku samaksu par darba stundu, tādēļ veidojas vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības (16 %), kas veicina pensiju atšķirības (39 %), un šajā jomā pastāv būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā diskriminācija dzimuma dēļ joprojām dominē darbā pieņemšanas procedūrās dalībvalstīs, neskatoties uz to, ka sievietēm ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem;

tā kā sociālo tiesību, pakalpojumu un pienācīgu ienākumu jautājumi ir saistīti ar dzimumu, jo sievietes biežāk strādā zemāk apmaksātās darbvietās, viņas ir pakļautas augstākam nabadzības riskam un ir vairāk atkarīgas no sociālajiem pakalpojumiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kā arī viņas tradicionāli pilda bērnu un vecāku ģimenes locekļu aprūpētājas lomu un uzņemas galveno atbildību par mājsaimniecību vajadzību nodrošināšanu, kas kopumā ir iemesls tam, ka sieviešu pensijas ir zemākas;

tā kā 2002. gada Barselonas mērķi vēl nekādā ziņā nav sasniegti, bet Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikts, ka bērniem ir tiesības uz aizsardzību un aprūpi, un tā kā tas negatīvi ietekmē sieviešu dalību darba tirgū, dzimumu līdztiesību, darba un privātās dzīves līdzsvaru un sieviešu nabadzību;

tā kā Eiropa var darīt daudz vairāk, attīstot tādu nozaru kopu, kas cenšas atbalstīt cilvēku veselību, zināšanas un spēju piedalīties ekonomikā; tā kā uz cilvēkiem vērstiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei, bērnu aprūpei, citiem aprūpes pakalpojumiem un sportam, ir liels darbvietu radīšanas potenciāls, un tie nebūtu jāuzskata par nastu ekonomikai, bet gan par ilgtspējīgas labklājības nodrošināšanas līdzekļiem;

tā kā ir vajadzīga stratēģiska pieeja, lai risinātu problēmas, ko rada ES iedzīvotāju grupas darbspējīgā vecumā novecošana un to skaita samazināšanās, jo īpaši saistībā ar nākotnē paredzamo prasmju trūkumu un neatbilstību prasībām ES darba tirgū un demogrāfiskās slodzes rādītāju prognozes, ņemot vērā arī trešo valstu valstspiederīgos, kuri legāli dzīvo Eiropas Savienībā; tā kā ir svarīgi veicināt profesionālās mobilitātes iespējas, jo īpaši jauniešiem, tostarp tiem, kuri apgūst profesionālo izglītību, sniedzot viņiem stažēšanās iespējas,

aicina Komisiju turpmākajā darbā izmantot pārskatītos sociālās jomas acquis un ES nodarbinātības un sociālās politikas nostādnes, kā arī 2016. gada publiskās apspriešanas rezultātus, sniedzot priekšlikumus spēcīgam Eiropas sociālo tiesību pīlāram (ESTP), kurā ne tikai tiek deklarēti principi vai labie nodomi, bet arī sociālās tiesības tiek pastiprinātas ar konkrētiem un īpašiem instrumentiem (tiesību akti, politikas veidošanas mehānismi un finanšu instrumenti), ar ko pozitīvi ietekmē cilvēku dzīvi īstermiņā un vidējā termiņā un kas ļauj sniegt atbalstu 21. gadsimta Eiropas veidošanai, efektīvi ievērojot Līgumos minētos sociālos mērķus, atbalstot sociālās valstis, stiprinot kohēziju, solidaritāti un augšupvērstu konverģenci ekonomikas un sociālajā jomā, nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību, samazinot nevienlīdzību, panākot ilgi gaidīto progresu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā, sekmējot valstu reformas ar salīdzinošo novērtēšanu un palīdzot uzlabot Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) un ES vienotā tirgus darbību;

uzskata, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāram vajadzētu arī palīdzēt nodrošināt pareizu starptautisko darba standartu piemērošanu un palīdzēt atjaunināt sociālās jomas acquis; uzskata, ka standarti, ko noteiks Eiropas sociālo tiesību pīlārs, būtu jāpiemēro visām valstīm, kas piedalās vienotajā tirgū, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un ka tiesību akti, pārvaldības mehānismi un finanšu instrumenti, kas ir būtiski to sasniegšanai, ir jāpiemēro visām ES dalībvalstīm; uzsver, ka sociālo tiesību pīlārs būtu jāņem vērā ES ekonomikas politikas nostādnēs; uzskata, ka konkrētie ierobežojumi, ko rada dalība eurozonā, prasa veidot konkrētus papildu sociālos mērķus un standartus un apsvērt attiecīga finanšu atbalsta ieviešanu eurozonas līmenī, saglabājot zonas atvērtību dalībvalstu, kas nav eurozonas dalībnieces, brīvprātīgai dalībai; norāda uz iespēju vajadzības gadījumā izmantot uzlaboto sadarbības mehānismu saskaņā ar LES 20. pantu, lai izveidotu stabilu Eiropas sociālo tiesību pīlāru;

uzsver, ka ESTP vajadzētu nodrošināt ES iedzīvotājiem spēcīgākus līdzekļus, ar kuriem saglabāt kontroli pār savu dzīvi, dodot viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un realizēt savus sapņus, ko panāk, samazinot dažādus sociālos riskus, kuri rodas visa mūža garumā, un dodot iespēju cilvēkiem pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē un būt gataviem pielāgoties biežajām pārmaiņām tehnoloģijās un ekonomikā, tostarp piedāvājot prasmju pilnveidošanu un atbalstu uzņēmējdarbībai; uzsver, ka ESTP būtu jānodrošina, ka darba tirgi darbojas kopīgas pārticības, labklājības un ilgtspējīgas attīstības labā tādas augsti konkurētspējīgas sociālās tirgus ekonomikas kontekstā, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību un likt lietā ES līmeņa rūpniecības politiku; uzskata, ka ESTP vajadzētu to īstenot, veicinot attiecīgos sociālos standartus un mudinot sociālās valstis saglabāt sociālo kohēziju un vienlīdzību visā Eiropas Savienībā, izmantojot atbilstošas, pieejamas un finansiāli ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas un sociālās integrācijas politikas nostādnes; uzsver, ka tam būtu arī jāveicina brīva darba ņēmēju pārvietošanās integrētākā un taisnīgākā Eiropas darba tirgū; uzsver, ka ar nodarbinātības un sociālo politiku ESTP būtu jāatbalsta arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminēšanas un vienādu iespēju principi; iesaka, ka tādā veidā pīlārs ļautu efektīvi īstenot esošās sociālās tiesības un ka tas pamatotos gadījumos radītu jaunas tiesības, ņemot vērā jauno tehnoloģiju un sociāli ekonomisko attīstību; uzskata, ka šādā veidā pīlārs arī stiprinās ES leģitimitāti;

Pašreizējo darba un sociālo standartu atjaunināšana

aicina sociālos partnerus un Komisiju sadarboties, lai iesniegtu priekšlikumu pamatdirektīvai par pienācīgiem darba apstākļiem visos nodarbinātības veidos, tādā veidā paplašinot esošos minimālos standartus attiecībā uz jauna veida darba attiecībām un pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu; uzskata, ka ar šo pamatdirektīvu vajadzētu uzlabot ES tiesību aktu izpildi, palielināt juridisko noteiktību visā vienotajā tirgū un novērst diskrimināciju, papildinot spēkā esošos ES tiesību aktus un katram darba ņēmējam nodrošinot īstenojamo tiesību pamatkopumu neatkarīgi no viņa darba līguma vai darba attiecību veida, tostarp vienlīdzīgu attieksmi, darba drošību un veselības aizsardzību, aizsardzību grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, noteikumus par darba laiku un atpūtas laiku, darba un privātās dzīves līdzsvaru, apmācības pieejamību, atbalstu strādājošajām personām ar invaliditāti, atbilstošas informācijas, konsultāciju un līdzdalības tiesības, biedrošanās brīvību un pārstāvību, darba koplīgumu slēgšanu un kolektīvu rīcību; uzsver, ka šī pamatdirektīva būtu jāpiemēro nodarbinātām personām un visiem darba ņēmējiem, kuri ir iesaistīti nestandarta nodarbinātībā, neparedzot jau spēkā esošo direktīvu grozīšanu; atgādina, ka dalībvalstis piemēro pašreiz spēkā esošās darba tiesības saskaņā ar valsts un ES tiesību aktiem; prasa arī efektīvāk un lietderīgāk īstenot un kontrolēt pašreizējo darba standartu ievērošanu, lai uzlabotu tiesību īstenojamību un novērstu nedeklarētu darbu;

Darba apstākļi

atzīst, ka noteikta nodarbinātības līgumu dažādība ir lietderīga efektīvai darba ņēmēju un darba devēju kombināciju veidošanai; tomēr atgādina par darba tirgus duālisma risku un draudiem cilvēku nokļūšanai nedrošu darba līgumu varā bez reālām karjeras izaugsmes izredzēm; uzsver beztermiņa darba līgumu nozīmi sociāli ekonomiskās drošības garantēšanā un norāda uz ieguvumiem, ko šādi darba līgumi sniedz darba devējiem dažādās nozarēs; atbalsta arī sociāli ekonomisku uzņēmējdarbības modeļu veicināšanu; aicina Komisiju paplašināt Rakstiskā paziņojuma direktīvas (91/533/EEK) darbības jomu, lai tajā iekļautu visus nodarbinātības veidus un darba attiecības; prasa pamatdirektīvā par pienācīgiem darba apstākļiem iekļaut arī attiecīgos spēkā esošos minimuma standartus, kas jānodrošina dažās specifiskās darba attiecībās, jo īpaši:

pienācīgu mācīšanos un apmācības saturu un pienācīgus darba apstākļus, lai veicinātu stažēšanos, praksi un māceklību un nodrošinātu, ka tie kļūst par patiesiem atspēriena punktiem pārejā no izglītošanās uz darba dzīvi, kā paredzēts Padomes ieteikumā par stažēšanās kvalitātes sistēmu, un ka tie ir ierobežoti laikā un neaizstāj jauniešiem nodarbinātību; atalgojuma līmenim vajadzētu būt samērīgam ar ieguldīto darbu, personas prasmēm un pieredzi, kā arī nepieciešamību ļaut darba tirgū esošajiem praktikantiem, stažieriem un mācekļiem, kas tur darbojas papildus mācību plānā paredzētajai slodzei, nodrošināt sev iztiku;

ES tiesību aktu nolūkā un neskarot valsts tiesību aktus, attiecībā uz darbu, ko veic ar digitālo platformu starpniecību, un citiem atkarīgas pašnodarbinātības veidiem — skaidru nodalījumu attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām un darba attiecībās esošām personām, ņemot vērā SDO Ieteikumu Nr. 198, saskaņā ar kuru vairāku rādītāju izpilde ir pietiekama, lai noteiktu darba attiecības; tāpēc būtu precīzi jādefinē platformas statuss un pamatpienākumi, klients un persona, kas veic darbu; būtu jāievieš arī sadarbības noteikumu minimuma standarti ar pilnīgu un visaptverošu informāciju pakalpojumu sniedzējam par viņa tiesībām un pienākumiem, darba tiesībām, attiecīgo sociālās aizsardzības līmeni un darba devēja identitāti; nodarbinātām personām un patiesi pašnodarbinātām personām, kuras ir nodarbinātas ar tiešsaistes platformu starpniecību, vajadzētu būt tādām pašām tiesībām kā pārējās tautsaimniecības nozarēs nodarbinātām personām un būtu jāsaņem aizsardzība, ko sniedz dalība sociālās nodrošināšanas un veselības apdrošināšanas shēmās; dalībvalstīm būtu jānodrošina darba attiecību nosacījumu un apstākļu pienācīga uzraudzība, novēršot ļaunprātīgu izmantošanu, kas izriet no platformu dominējošā stāvokļa;

c)	ierobežojumi attiecībā uz darbu pēc pieprasījuma — nulles stundu līgumi būtu jāaizliedz, ņemot vērā ārkārtīgi lielo nedrošību, ko tie rada;

atzīst pēdējās desmitgadēs novēroto darbaspēka īpatsvara samazināšanos kopējos ieņēmumos Eiropā; uzsver vajadzību pēc atjaunotas augšupējas sociālās konverģences un vajadzību novērst darba samaksas atšķirības visā ES, lai palielinātu pieprasījumu, nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un samazinātu nevienlīdzību; atzīst, ka pienācīga apmēra atalgojums ir svarīgs līdzeklis, lai novērstu nodarbinātu personu nabadzību; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt plašāku darba koplīgumu izplatību saskaņā ar dalībvalstu nacionālajām tradīcijām un praksi un pienācīgi ievērojot sociālo partneru autonomiju; iesaka atbilstošos gadījumos noteikt algu minimālo līmeni valsts minimālās algas veidā, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts praksi un apspriežoties ar sociālajiem partneriem; aicina Komisiju palīdzēt īstenot paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

atgādina, ka tiesības uz veselībai nekaitīgiem un drošiem darba apstākļiem ietver arī aizsardzību pret riskiem darbvietā, kā arī darba laika ierobežojumus un noteikumus par minimālo atpūtas laiku un ikgadējo atvaļinājumu; mudina dalībvalstis pilnībā īstenot attiecīgos tiesību aktus; gaida Komisijas priekšlikumus konkrētiem pasākumiem, ar kuriem šīs visu darba ņēmēju, tostarp sezonas strādnieku un līgumdarbinieku, tiesības efektīvi ievēro, un iekļaut arī visus pasākumus, ar kuriem novērš vardarbību pret sievietēm un uzmākšanos viņām; norāda, ka šādiem pasākumiem būtu jābalstās uz ietekmes novērtējumu, kurā būtu atspoguļotas visas pašreizējās zināšanas par riskiem veselībai un drošībai un ņemti vērā jaunie nodarbinātības veidi, kuri saistīti ar digitalizāciju un citiem tehnoloģiju sasniegumiem;

uzsver, cik svarīgas ir tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, kas ir ES primārajos tiesību aktos nostiprinātas pamattiesības; cer, ka Komisija palielinās konkrētu atbalstu, lai stiprinātu un ņemtu vērā sociālo dialogu visos līmeņos un nozarēs, jo īpaši tajos, kur tas nav pietiekami attīstīts, vienlaikus ņemot vērā dažādo praksi dalībvalstīs; atzīst ieguvumus, ko sniedz darba ņēmēju iesaistīšana uzņēmuma, tostarp starptautisku uzņēmumu, pārvaldībā, un vajadzību uzlabot to informēšanu, konsultēšanu un līdzdalību, tostarp arī nolūkā lietderīgi izmantot jaunos darba organizēšanas veidus, nodrošinot jēgpilnu un ienesīgu darbu un paredzot pārmaiņas ekonomikā; prasa uzraudzīt Eiropas tiesību aktu par Eiropas Uzņēmumu padomēm piemērošanu un darba ņēmēju informēšanu un konsultēšanu, kā arī veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu uzņēmumu pārstrukturēšanu sociāli atbildīgā veidā;

uzsver, ka ir vajadzīgi visaptveroši, ticami un sistemātiski atjaunināti darba un nodarbinātības kvalitātes dati, ko var izmantot darba un nodarbinātības kvalitātes uzraudzībai laika gaitā un kas sniedz pierādījumus politikas veidošanai šajā jomā; aicina Eurofound turpināt pilnveidot savas darbības, nodrošinot darba kvalitātes un darba apstākļu uzraudzību ar Eiropas darba apstākļu apsekojumu, kura pamatā ir darba kvalitātes jēdziens, kas ietver ieņēmumu, perspektīvas, fiziskās vides, sociālās vides, darba intensitātes, prasmju izmantošanas un izvēles un darba laika kvalitāti; aicina Eurofound turpināt pilnveidot pētījumus par politiku, līgumiem ar sociālajiem partneriem un uzņēmumu praksi, kas atbalsta labāku darba kvalitāti un darba apstākļus;

Piemērota un ilgtspējīga sociālā aizsardzība

10.

norāda, ka tiesības uz sociālo aizsardzību ir individuālas tiesības; atbalsta sociālās aizsardzības pabalstu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu integrētāku sniegšanu, jo tas ir veids, kā sociālo valsti padarīt saprotamāku un pieejamāku, vienlaikus nevājinot sociālo aizsardzību; uzsver, ka visā cilvēka mūža garumā jānodrošina atbilstīga sociālā aizsardzība un jāveic sociālie ieguldījumi, sniedzot iespēju visiem pilnībā piedalīties sabiedriskajā dzīvē un ekonomikā un uzturēt pienācīgu dzīves līmeni; norāda uz to, cik svarīgi ir iedzīvotājus informēt par sociālajām tiesībām un pieejamo e-pārvaldes risinājumu potenciālu, tostarp varbūt arī par Eiropas sociālās drošības karti, kas sniedz spēcīgas datu aizsardzības garantijas un kas varētu uzlabot ES sociālās drošības koordinēšanu un individuālo izpratni un palīdzēt mobilajiem darba ņēmējiem noskaidrot un saglabāt savas iemaksas un tiesības to mītnes un uzņēmējā valstī un kas atvieglotu valsts darba inspekciju darbu; uzsver, ka liela nozīme ir individualizēta un tieša atbalsta sniegšanai, jo īpaši atstumtām un neaizsargātam mājsaimniecībām;

11.

atbalsta nozīmi, kāda ir vispārējai piekļuvei savlaicīgai, labas kvalitātes un izmaksu ziņā pieejamai profilaktiskajai un ārstnieciskajai veselības aprūpei un zālēm; uzskata to par tiesībām, kas jānodrošina arī lauku apvidos un pārrobežu reģionos; uzsver, ka visiem iedzīvotājiem ir jāsaņem veselības apdrošināšana; piekrīt, ka lielāka profilaktiskā veselības aprūpe un slimību profilakse ir pašsaprotams sociālais ieguldījums, kas atmaksājas arī tādā veidā, ka personas noveco labākā veselības stāvoklī;

12.

apzinās, ka dzīves ilguma pieaugums un darbaspēka samazināšanās rada problēmas pensiju sistēmu ilgtspējai un piemērotībai un solidaritātes nodrošināšanai starp paaudzēm; norāda, ka sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršanai šajā sakarībā arī jābūt prioritātei; vēlreiz apstiprina, ka labākais risinājums ir palielināt vispārējo nodarbinātības līmeni, ieviešot nodarbinātības modeļus, kas saistīti ar pilnu pensijas apdrošināšanas segumu, un īpašu uzmanību pievēršot jaunākajām paaudzēm un tiem, kuri ir visvairāk atstumti no darba tirgus; uzskata, ka pensionēšanās vecumam būtu jāatspoguļo ne tikai paredzamais mūža ilgums, bet arī tādi citi valsts līmenī noteikti faktori kā darba ražīgums, demogrāfiskās slodzes koeficients un atšķirības darba grūtības pakāpē; atgādina par ieguldījumu aktīvas novecošanas jomā nozīmi un tādu pasākumu nozīmi, kas ļauj pensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem izvēlēties turpināt vēlamās intensitātes darbu, vienlaikus nodrošinot iespēju saņemt daļēju pensiju, ja viņi nestrādā pilnu slodzi;

13.

aicina Komisiju veikt analīzi pēc būtības par paraugpraksi, lai palīdzētu dalībvalstīm aprēķināt minimālās pensijas;

14.

iesaka, ka visiem darba ņēmējiem vajadzētu būt apdrošinātiem pret bezdarbu vai piespiedu nepilna laika darbu, tostarp jāsaņem palīdzība darba meklēšanā un atbalsts apmācībā/ pārkvalificēšanā atbilstīgi nosacījumiem, kas katrā dalībvalstī noteikti, saskaņojot ar sociālajiem partneriem; atgādina, ka atbilstīgi bezdarbnieka pabalsti uzlabo darba meklēšanas procesu un tā labvēlīgi ietekmē produktivitāti, turklāt tiem ir būtiska nozīme nabadzības novēršanā un samazināšanā; uzskata, ka ESTP būtu jāierosina valsts bezdarba apdrošināšanas shēmu kvalitātes kritēriji, jo īpaši attiecībā uz šādu tiesību nodrošināšanu, izmantošanas prasībām, saikni starp pabalstu izmaksas ilgumu un vidējo darba meklēšanas laiku valstī un tā atbalsta kvalitāti, ko sniedz nodarbinātības dienesti;

15.

uzsver pienācīgu minimālo ienākumu shēmu nozīmi cilvēka cieņas saglabāšanā un nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā, kā arī šo shēmu kā sociālo ieguldījumu veida nozīmi, lai sniegtu cilvēkiem iespēju piedalīties sabiedrībā un apmācībā un/vai meklēt darbu; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt minimālo ienākumu shēmas Eiropas Savienībā, tostarp to, vai minētās shēmas nodrošina mājsaimniecībām iztiku; aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz to, novērtēt, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem visās dalībvalstīs nodrošināt pienācīgus minimālos ienākumus, un apsvērt turpmākus pasākumus, ar ko atbalstīt sociālo konverģenci visā Eiropas Savienībā, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos apstākļus katrā dalībvalstī, kā arī ar valstu tradīcijas un praksi;

16.

uzstāj, ka personu ar invaliditāti tiesības būtu jāintegrē visā sociālo tiesību pīlārā, izmantojot uz cilvēktiesībām pamatotu pieeju saskaņā ar ES un tās dalībvalstu saistībām, kas noteiktas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD); uzskata, ka noteikumos jāparedz vismaz:

—	tiesības uz pienācīgu darbu bez ierobežojumiem pilnībā iekļaujošā, atvērtā un pieejamā darba vidē un darba tirgū;

—	īpašām individuālajām vajadzībām pielāgoti pakalpojumi un pamatienākumu nodrošinājums, kas ļauj nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un sociālo iekļaušanu;

—	brīvas pārvietošanās garantēšana un pakalpojumu pārnesamība visās ES dalībvalstīs;

—	iekļaujoša izglītība un apmācība, tostarp noteikumi par atbilstīgām digitālām prasmēm;

—	īpaši noteikumi par personu ar invaliditāti, jo īpaši personu ar intelektuālās un psihosociālās attīstības traucējumiem vai personu, kam atņemta tiesībspēja un rīcībspēja, aizsardzību pret ekspluatāciju un piespiedu darbu;

17.

ar bažām norāda, ka piekļuve ilgtermiņa aprūpei un tās pieejamība izmaksu ziņā joprojām ir liela problēma Eiropā, kas liek oficiāli nereģistrētajiem ģimenes aprūpētājiem palikt mājās un liedz viņiem turpināt savu profesionālo karjeru; pauž nožēlu, ka ar darba aģentūru starpniecību nolīgtie vai oficiāli nereģistrētie aprūpētāji bieži tiek izmantoti ļaunprātīgi; uzskata piekļuvi augstas kvalitātes un pieņemamiem ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, tostarp aprūpei mājās un patstāvīgas dzīvošanas shēmām, par tiesībām, kas būtu jānodrošina, piesaistot atbilstoši kvalificētus speciālistus, kuri nodarbināti pienācīgos darba apstākļos; uzskata – lai nepieļautu institucionalizāciju un nabadzības risku, būtu jānodrošina, ka mājsaimniecībām, jo īpaši mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, ir pieejami atbilstīgi publiskie pakalpojumi un palīdzība; atkārto savu prasību iesniegt tiesību akta priekšlikumu par aprūpētāja atvaļinājumu, lai ierobežotu to, ka atalgojumu un sociālās aizsardzības tiesības ietekmē tas, ka darba ņēmējam uz laiku ir jāuzņemas rūpes par radiniekiem; aicina Komisiju paredzēt konkrētu darbības plānu šajā jomā, tostarp noteikt Barselonas mērķiem līdzīgus mērķus attiecībā uz vecu cilvēku, personu ar invaliditāti un citu apgādājamo personu aprūpi, un uzraudzības instrumentus kvalitātes, piekļuves un pieejamības izmaksu ziņā novērtēšanai; prasa arī vairāk dalīties ar labo praksi šajā jomā un to izmantot;

18.

uzskata, ka bērnu nabadzība ir galvenais jautājums, saistībā ar kuru Eiropai būtu jāveic vērienīgi pasākumi; uzskata, ka tiesības uz vispārējo izglītību, veselības aprūpi un sociālo nodrošinājumu ir pamatnosacījumi nabadzības, īpaši bērnu nabadzības, novēršanai; ņemot vērā šo mērķi, aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt steidzamu ieteikuma “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” īstenošanu un veikt konkrētus pasākumus visās dalībvalstīs bērna garantijas īstenošanai, lai katram bērnam, kam patlaban draud nabadzības risks, būtu piekļuve bezmaksas veselības aprūpei, bezmaksas izglītībai, bezmaksas bērnu aprūpei, pienācīgam mājoklim un pilnvērtīgam uzturam; norāda uz saiknes nepieciešamību ar programmām, kas vecākiem piedāvā atbalstu un iespējas izkļūt no sociālās atstumtības un iekļauties darba tirgū; atzīst, ka šādu politikas nostādņu īstenošanai ir vajadzīgs atbilstīgs finansējums dalībvalstu līmenī un Eiropas strukturālo un investīciju fondu atbalsts;

19.

aicina dalībvalstis nodrošināt tiesības uz pienācīgu mājokli, garantējot visiem iedzīvotājiem piekļuvi kvalitatīviem un izmaksu ziņā pieejamiem piemērotas platības mājokļiem, lai novērstu un mazinātu bezpajumtniecību nolūkā to pakāpeniski likvidēt; mudina tās pieņemt valsts tiesību aktus un/vai citus vajadzīgos pasākumus, ar kuriem piekļuvi sociālajiem mājokļiem vai atbilstīgiem mājokļa pabalstiem nodrošina trūcīgām personām un ģimenēm, tostarp arī bezpajumtniekiem, un aizsargāt neaizsargātās personas un nabadzīgās mājsaimniecības pret izlikšanu no mājokļa vai piedāvāt tām atbilstošus alternatīvos mājokļus; prasa mājokļu nodrošināšanas pasākumus papildināt ar attiecīgiem sociālajiem pakalpojumiem, kas atbalsta sociālo un ekonomisko iekļaušanu; prasa veikt efektīvus pasākumus, lai palīdzētu jauniešiem ar zemiem ienākumiem izveidot savas mājsaimniecības; uzsver, ka ieguldījumi energoefektīvu sociālo mājokļu jomā nodrošina daudzpusējus ieguvumus nodarbinātības, vides, enerģētiskās nabadzības mazināšanas un sociālo tiesību īstenošanas jomā; prasa Eiropas finanšu instrumentus vairāk izmantot tam, lai atbalstītu pilsētu atjaunošanu un piekļuves un izmaksu ziņā pieejamu, energoefektīvu mājokļu nodrošināšanu un attīstītu sociālo mājokļu nozari reģionos, kuros šī joma nav attīstīta; prasa atcelt nabadzības visu veidu kriminalizēšanu, piemēram, netaisnīgu sodīšanu par bezpajumtniecību vai citu veidu materiālo nenodrošinātību;

20.

prasa pieņemt atbilstošus pasākumus, tostarp, ja nepieciešams, likumdošanas uzlabojumus, ar kuriem visiem nodrošina piekļuves un izmaksu ziņā pieejamus, labas kvalitātes vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus, kā arī citus vispārējas nozīmes pakalpojumus vai arī tādus būtiskus pakalpojumus kā ūdensapgāde, atkritumu apsaimniekošana, izglītība, veselības aprūpe, elektroniskie sakari, ātrdarbīgs platjoslas pieslēgums, enerģētika, transports un finanšu pakalpojumi; uzsver publiskā sektora pakalpojumu sniedzēju, kuriem ir pietiekams aprīkojums un personāls, sociālo uzņēmumu un bezpeļņas organizāciju svarīgo nozīmi šajā jomā, ņemot vērā to, ka to galvenais mērķis ir pozitīvas sociālās ietekmes nodrošināšana; norāda arī uz sociālās ekonomikas uzņēmumu svarīgo lomu šo pakalpojumu sniegšanā un iekļaujošāka darba tirgus veidošanā; prasa novērst esošo juridisko nenoteiktību, ar ko saskaras valsts iestādes, finansējot vispārējas nozīmes sociālos pakalpojumus; atbalsta sociālā kritērija izmantošanu publiskajā iepirkumā; atgādina, ka īpaši lauku teritorijām ir nepieciešams turpmāks atbalsts, lai modernizētu infrastruktūru un uzturēt dinamisku ekonomiku; norāda arī uz finanšu izglītības, kas palīdz novērst mājsaimniecību pārāk lielās parādsaistības, juridiskās palīdzības un citu mehānismu nozīmi, kas aizsargā aizņēmējus pret agresīvu praksi un atbalsta viņus šajā jomā, kā arī sniedz viņiem otro iespēju;

Vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum

21.

uzskata, ka arvien digitalizētākā mūsdienu pasaulē mazkvalificētām personām ir ne vien mazākas nodarbinātības iespējas, bet tās ir arī neaizsargātākas pret ilgstošu bezdarbu un saskaras ar lielākām grūtībām piekļūt pakalpojumiem un pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, un šāda situācija kaitē ne vien pašai personai, bet arī ļoti dārgi izmaksā ekonomikai un sabiedrībai kopumā; tādēļ atbalsta prasmju garantiju kā jaunas tiesības ikvienam visa mūža garumā iegūt 21. gadsimtā vajadzīgās pamatprasmes, tostarp prasmi lasīt, rakstīt un rēķināt, digitālās prasmes un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, kritisku domāšanu, sociālās prasmes un citas prasmes, kas nepieciešamas zaļajā aprites ekonomikā, ņemot vērā jaunās nozares un galvenās izaugsmes jomas un nodrošinot pilnīgu to cilvēku iesaistīšanu, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, tostarp personu ar invaliditāti, patvēruma meklētāju, ilgtermiņa bezdarbnieku un nepietiekami pārstāvēto grupu iesaistīšanu; uzsver, ka izglītības sistēmām vajadzētu būt iekļaujošām, vienlīdzīgi nodrošinot kvalitatīvu izglītību visiem iedzīvotājiem, sniedzot visiem iespēju būt aktīviem Eiropas pilsoņiem, nodrošinot viņu iespējas turpmāk mācīties un spēt pilnveidoties visa mūža garumā un reaģējot uz sabiedrības un darba tirgus vajadzībām; uzskata, ka par obligātu nosacījumu 21. gadsimta Eiropā būtu jāizvirza vidējās izglītības iegūšana un ka ir jānodrošina piekļuve attiecīgām programmām, lai visiem jauniešiem, kuri pametuši mācības, nepabeidzot pamatskolu vai vidusskolu, sniegtu otro iespēju; uzskata, ka prasmju garantijā vajadzētu ietvert izglītības vajadzību individualizētu novērtēšanu, kvalitatīvas mācīšanās iespējas un iegūto prasmju un zināšanu sistemātisku apstiprināšanu, nodrošinot iespēju viegli panākt to atzīšanu darba tirgū; norāda, ka ir jānodrošina vispārēja piekļuve platjoslas tīkliem, lai nodrošinātu digitālās prasmes; uzsver prasmju garantiju, kas ir svarīgs sociālais ieguldījums, kuram vajadzīga atbilstoša īstenošana un pienācīgs finansējums, tostarp ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu atbalstu;

22.

pauž bažas par sociāli ekonomiskās nenoteiktības izplatīšanos un darba apstākļu pasliktināšanos daudziem darba ņēmējiem; atzīst, ka daudziem darba ņēmējiem, kuri ir iesaistīti nestandarta nodarbinātībā, ir grūti darbā īstenot savas tiesības vai piekļūt sociālā nodrošinājuma pabalstiem un ka sievietes un migranti ar šo problēmu saskaras daudz lielākā mērā; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt direktīvas par noteiktu darba laiku, direktīvas par nepilnu darba laiku un direktīvas par pagaidu darba aģentūrām īstenošanu un ieviešanu; aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai uzlabotu to sociālo tiesību pārnesamību, kas iegūtas dažādos darbos; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamas iespējas dalībvalstu līmenī nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību personām neatkarīgi no viņu nodarbinātības veida, standarta vai nestandarta darba attiecībām vai pašnodarbinātas personas statusa; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu šajā jautājumā; jo īpaši uzskata, ka:

dalībvalstīm sociālās apdrošināšanas shēmas būtu jāorganizē tā, lai dotu iespēju visām personām – neatkarīgi no to nodarbinātības veida un darba attiecībām – un pašnodarbinātām personām uzkrāt tiesības, kas garantē ienākumu drošību tādās situācijās kā bezdarbs, piespiedu nepilna laika darbs, veselības problēmas, vecums vai karjeras pārtraukumi bērnu audzināšanas, cita veida aprūpes vai mācību dēļ;

visām personām visos nodarbinātības veidos, darba attiecībās un pašnodarbinātības statusā, sākot ar pirmo ienākšanu darba tirgū, ir jābūt personīgās darbības kontam, kas ir viegli pieejams, izmantojot personisku kontaktu un elektroniskos saziņas līdzekļus, un tajā ir pienācīgi ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības, lai šādā kontā viņi varētu iepazīties ar savām uzkrātajām sociālajām tiesībām un citām sociālajām tiesībām, tostarp uz mūžizglītību, un varētu attiecīgā gadījumā uzzināt šādu tiesību pārnesamību uz citu dalībvalsti; šādiem personīgās darbības kontiem vajadzētu būt izmaksu ziņā rentabli pieejamiem un nodrošināt pienācīgu datu aizsardzību;

c)	digitālo platformu un citu starpnieku uzdevums būtu ziņot kompetentajām iestādēm par visiem darba piedāvājumiem, kuri pieņemti, izmantojot to starpniecību, lai nodrošinātu atbilstīgus ieguldījumus un aizsardzību, paredzot sociālo nodrošinājumu un veselības apdrošināšanu visiem darba ņēmējiem;

23.

norāda, ka profesionālajām pārmaiņām ir vajadzīgi atbilstoši ieguldījumi gan valsts nodarbinātības dienestu institucionālās jaudas ziņā, gan nodrošinot individuālu palīdzību darba meklēšanā un kvalifikācijas celšanā pēc iespējas agrākā posmā; uzskata, ka tāda aktīva nodarbinātības politika kā palīdzība apmācības un darbā iekārtošanas jomā ir lietderīgs instruments, lai bezdarbniekus – neatkarīgi no viņu vecuma – no jauna integrētu darba tirgū; atgādina par Eiropas Sociālā fonda noderīgumu, atbalstot aktīvu darba tirgus politiku Eiropā, un par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu, kas atbalsta pārkvalificēšanos un atgriešanos darbā pēc reģionāliem ekonomikas satricinājumiem un masveida atlaišanas no darba; turklāt atgādina par sociālās apdrošināšanas shēmu būtisko nozīmi, sniedzot atbalstu drošu karjeras pārmaiņu īstenošanai; uzsver, ka būtu jānodrošina karjeras un dzīves cikla laikā uzkrāto sociālo tiesību saglabāšana un pārnesamība, lai veicinātu darbvietu maiņu un profesionālās pārmaiņas;

24.

uzsver, ka aktīva nodarbinātības politika nozīmē valsts atbalstu attīstības nozarēm, kurām ir būtisks nodarbinātības potenciāls, un daudzās valstīs arī vajadzību palielināt valsts nodarbinātības dienestu lomu un nodrošināt, ka tām ir pietiekama administratīvā kapacitāte, lai uzņemtos tiešu kontaktu ar uzņēmumiem, nodrošinot pārkvalificēšanos un cita veida palīdzību darba meklētājiem saskaņā ar darba meklētāju profilu un vietējās ekonomikas vajadzībām; prasa pilnībā īstenot garantiju jauniešiem attiecībā uz visiem cilvēkiem, kuri jaunāki par 30 gadiem, liekot uzsvaru uz kvalitatīvu piedāvājumu un efektīvu visu NEET iesaistīšanu, un Padomes ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbniekiem, tostarp izstrādājot papildu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šīs politikas nostādņu pieejamību personām, kam vajadzīgs atbalsts; uzsver, ka ir jāņem vērā vecāko darba ņēmēju un darba meklētāju vajadzības un jāveicina sadarbība starp gados jauniem un vecākiem darba ņēmējiem; uzsver, ka šīs politikas jomas veido svarīgas strukturālās reformas un sociālos ieguldījumus, kuriem ir vajadzīgs pienācīgs Eiropas un valstu līmeņa finansējums, tostarp no Eiropas Sociālā fonda, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un/vai citiem instrumentiem;

25.

atgādina, ka sievietes biežāk saskaras ar nestabilu un slikti apmaksātu nodarbinātību un piedzīvo karjeras pārtraukumus un ka tas ietekmē visu viņu dzīvi; uzskata, ka būtisks progress ir steidzami nepieciešams dzimumu līdztiesības un darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanas jomā, lai novērstu pieaugošo diskrimināciju; gaida Komisijas priekšlikumus šajā jomā, kā paziņots tās 2017. gada darba programmā, jo īpaši attiecībā uz šādiem jautājumiem:

ir jānostiprina esošie mehānismi, ar kuriem nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, ir jānovērš pastāvošās algu un vīriešu un sieviešu pensiju atšķirības un jāsamazina profesiju segregācija; šajā sakarībā būtu jāuzrauga Direktīvas 2006/54/EK ieviešana un īstenošana, un direktīva vajadzības gadījumā būtu jāpārskata; ir jāturpina īstenot Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020) un Stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam, tostarp ar gada ziņojumiem par dzimumu līdztiesību;

ir vajadzīgi jauni un iedarbīgi Eiropas un dalībvalstu līmeņa pasākumi profesionālās, privātās un ģimenes dzīves līdzsvarošanai, tostarp tiesību aktu priekšlikumi par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, bērna kopšanas atvaļinājumu, aprūpētāja atvaļinājumu, piekļuvi kvalitatīviem aprūpes pakalpojumiem, un elastīgi darba laika noteikumi; ir jāmudina visu darba ņēmēju kategoriju vīriešus un sievietes vienlīdzīgi izmantot atvaļinājumus, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi darba tirgum un viņu stāvokli tajā, palielinot tēva nozīmi bērnu audzināšanā, un veicinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru; Komisijai vajadzētu arī atbalstīt dalībvalstis paraugprakses apmaiņā un pārņemšanā šajā jomā;

26.

atgādina, ka ES Pamattiesību harta aizliedz jebkāda veida diskrimināciju tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā un sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, ticība vai pārliecība, politiskie vai jebkuri citi uzskati, piederība nacionālai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija; uzsver, ka visiem cilvēkiem vajadzētu būt vienlīdzīgām iespējām mūža garumā, tostarp darba meklēšanā un darbā; uzsver vajadzību pareizi piemērot Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu (2000/78/EK) un Rasu vienlīdzības direktīvu (2000/43/EK); mudina dalībvalstis pastiprināt tādu pasākumu īstenošanu, ar kuriem nodrošina nediskriminēšanu un vienlīdzīgas iespējas, un Komisiju izvērtēt to, kā arī palielināt nepietiekami pārstāvēto grupu līdzdalību darba tirgū un sociālo integrāciju; aicina Komisiju vajadzības gadījumā nākt klajā ar jauniem, konkrētiem priekšlikumiem vai citiem pasākumiem šajā jautājumā; atgādina, ka 2008. gadā ierosinātā un vēl nepieņemtā Vienlīdzīgas attieksmes direktīva veido likumdošanas sistēmas nediskriminēšanas jomā trūkstošo elementu; vērš uzmanību uz ES un dalībvalstu tiesu praksi, kurā norādīts, ka pienākums noteikt saprātīgus pielāgojumus attiecībā uz visiem diskriminācijas iemesliem būtu jāparedz ar nosacījumu, ka tas nerada nesamērīgu slogu darba devējiem vai pakalpojumu sniedzējiem; aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu tiesisko regulējumu un politiku, lai saskaņā ar piemērojamiem ES tiesību aktiem nodrošinātu, ka visiem cilvēkiem bēgļa statusā tiek garantēta integrācija, vienlīdzīga attieksme un cilvēka cienīgi darba apstākļi; uzsver, ka būtu jānodrošina, lai visiem ekspluatācijas un diskriminācijas upuriem būtu piekļuve taisnīgumam un aizsardzībai;

Darbaspēka mobilitāte

27.

uzsver, ka cilvēku brīva pārvietošanās ir viens no lielākajiem ES sasniegumiem un ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir iekšējā tirgus stūrakmens, kam ir būtiska nozīme konverģences un integrācijas uzlabošanā starp dalībvalstīm; uzsver, ka darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā ir iespēja un pamattiesības, kuru izmantošana ir jāatbalsta, tostarp nodrošinot labi funkcionējošu sociālā nodrošinājuma koordinācijas sistēmu; prasa pienācīgi ieviest un īstenot ES noteikumus attiecībā uz darba ņēmēju mobilitāti un pārrobežu pakalpojumu sniegšanu; turklāt prasa atbalstīt darba ņēmēju mobilitāti, nodrošinot atbilstošu valodu apmācību visos izglītības līmeņos, uzlabojot izglītības sistēmu salīdzināmību un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, sniedzot viegli pieejamu informāciju par mobilo darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem, un pasākumus, kas garantē pienācīgus darba apstākļus un efektīvu sadarbību starp valsts nodarbinātības dienestiem visā Eiropā; norāda, ka mobilitātei nevajadzētu būt nodarbinātības iespēju trūkuma vai neatbilstīgas sociālās aizsardzības darba ņēmēju mītnes reģionos rezultātam, jo ilgstoša darbaspēka aizplūšana var apdraudēt ekonomisko konverģenci; tādēļ norāda uz kohēzijas politikas un citu instrumentu nozīmi teritoriāli līdzsvarotā ekonomikas attīstībā; uzskata, ka darbaspēka mobilitātei nevajadzētu apdraudēt mītnes valstu sociālos standartus krāpniecības vai sociālā dempinga dēļ; uzsver, ka mobilie darba ņēmēji parasti ir neto maksātāji uzņēmējas valsts budžetā; prasa veikt atbilstīgus ieguldījumus sabiedriskajos pakalpojumos teritorijās, kurās pieaug iedzīvotāju skaits, un norāda uz atbalstu, kuru šajā sakarībā var sniegt Eiropas Sociālais fonds;

28.

prasa ES un dalībvalstīm ņemt vērā mobilitātes sociālo ietekmi uz jauktas tautības ģimeņu skaita pieaugumu, piemēram, nodrošināt iespējas izmantot atvaļinājumu ģimenes locekļa aprūpei citā valstī un izglītības sistēmu rezultātu pārnesamību un salīdzināmību, kas ir būtiska skolas vecuma bērnu mobilitātei;

29.

aicina dalībvalstis izvirzīt obligātu prasību, ka darba devējiem ir jānodrošina darba līgums ES mobilajiem iedzīvotājiem zināmā valodā, lai darba ņēmējiem darba līgums būtu saprotams;

Instrumentu veidošana, lai panāktu praktiskus rezultātus

30.

aicina Komisiju turpmākajā darbā izmantot publiskās apspriešanas rezultātus un ES iestāžu viedokļus, veidojot skaidru ceļvedi ar konkrētiem pasākumiem, lai pilnībā īstenotu Eiropas sociālo tiesību pīlāru un pilnībā pildītu Līgumu sociālos mērķus; uzsver, ka sociālo pamattiesību aizsardzībai ES politikas veidošanā un visās ES iestāžu darbībās ir pienācīgi jāpiemēro noteikumi, kas minēti LESD 8., 9. un 10. pantā, tostarp veicot sociālās ietekmes novērtējumu;

31.

prasa, pārskatot Līgumus, tajos ieviest sociālo protokolu, lai sociālās pamattiesības stiprinātu ekonomisko brīvību jomā;

32.

aicina dalībvalstis parakstīt un ratificēt grozīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Konvenciju par sociālo drošību (ETS Nr. 78); mudina Komisiju novērtēt vajadzīgos pasākumus, lai Eiropas Savienība varētu pievienoties pārskatītajai hartai, un piedāvāt laika grafiku šī mērķa īstenošanai;

33.

aicina Komisiju kā neatņemamu Eiropas sociālo tiesību pīlāra daļu iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu un pamattiesību ievērošanas novērtējumā paredzēt sistemātiskus ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus;

34.

pauž bažas par tās ieilgušās ekonomikas krīzes jūtamo negatīvo ietekmi, kas Eiropu skāra šīs desmitgades pirmajā pusē un kas dažas valstis un reģionus ietekmēja vairāk nekā citus; uzskata, ka augšupējas ekonomiskās un sociālās konverģences mērķi vajadzētu atbalstīt ar vairākiem pakārtotiem mērķiem, kuru pamatā ir stratēģija “Eiropa 2020” un ilgtspējīgas attīstības mērķi, kuri palīdz koordinēt ekonomikas, nodarbinātības un sociālo politiku Eiropas Savienībā un kuri darbojas kā eurozonas virzienrādītājs, izceļot jomas, kurās īpaša uzmanība ir jāvelta augšupējai ekonomiskajai un sociālajai konverģencei;

35.

norāda uz divējādo saikni starp sociālajiem apstākļiem un ekonomiskajiem rādītājiem; prasa stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, spēkā esošo galveno nodarbinātības un sociālo rādītāju rezultātu apkopojumu un jauno konverģences kodeksu tieši un pārredzami ņemt vērā, izstrādājot konkrētajai valstij adresētos ieteikumus un eurozonas ieteikumus, un izmantot ES instrumentus; uzskata, ka šajā sakarībā būtu jāpastiprina arī Eiropas nodarbinātības stratēģijas instrumenti un sociālā atvērtā koordinācijas metode; mudina lielāku lomu piešķirt makroekonomikas dialogam ar sociālajiem partneriem, izstrādājot ekonomikas politikas pasākumu kopumu Eiropas līmenī; uzskata, ka makroekonomikas sociālajai uzraudzībai ir liela nozīme, lai nepieļautu, ka ekonomikas nelīdzsvarotība tiek samazināta uz nodarbinātības un sociālās situācijas pasliktināšanās rēķina un ka ES sociālie standarti pazeminās; atkārtoti prasa arī izstrādāt Eiropas reformu un ieguldījumu programmu, kuras mērķis ir stiprināt izaugsmes potenciālu uz kvalitatīvu darbvietu un produktivitātes pamata, veicināt taisnīgas, stabilas, efektīvas un ilgtspējīgas labklājības sistēmas, kā arī sekmēt dalībvalstu ekonomikas ilgtspējīgu pāreju uz efektīvāku resursu izmantošanu;

36.

uzskata, ka sieviešu dalības darba tirgū un viņu sociālās neatkarības veicināšana ir būtiski svarīga stratēģijas “Eiropas 2020” mērķa, proti, nodarbinātības 75 % apmērā, sasniegšanai un ka tas paaugstinātu IKP; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt politiku un palielināt investīcijas, ar kurām atbalsta sieviešu nodarbinātību kvalitatīvās darbvietās, īpaši nozarēs un amatos, kuros sievietes nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas jomā, un zaļās ekonomikas nozarēs vai augstākajos vadošajos amatos visās nozarēs;

37.

norāda, ka sievietes un meitenes ir nesamērīgi pakļautas nabadzībai un sociālajai atstumtībai, un prasa atjaunot politisko stimulu tālejošai Eiropas stratēģijai cīņā pret nabadzību un paust jaunu apņemšanos sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības izskaušanas mērķus; mudina dalībvalstis veidot sīki izstrādātus valsts stratēģijas plānus nabadzības izskaušanai un Komisiju uzsvērt nabadzības samazināšanu saistībā ar Eiropas pusgadu;

38.

aicina dalībvalstis un Komisiju strādāt pie pienācīga līmeņa sociālo ieguldījumu nodrošināšanas, jo tie ir būtiski sabiedrības kohēzijas nodrošināšanai un tiem ir pozitīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi īstermiņā un ilgtermiņā (piemēram, bērnu aprūpe, izglītība, garantija jauniešiem un prasmju garantija); uzskata, ka šīm bažām būtu jāatspoguļojas arī publisko tēriņu kvalitātes novērtējumā;

39.

atkārtoti aicina organizēt kopīgas EPSCO un ECOFIN Padomes struktūru sanāksmes, lai veicinātu labāk koordinētu sociālekonomisko politiku, kā arī organizēt regulāras eurozonas nodarbinātības un sociālo lietu ministru sanāksmes nolūkā uzlabot politikas koordinēšanu eurozonā un pienācīgi risināt sociālo nelīdzsvarotību;

40.

uzsver, ka tādas mūsdienu parādības kā kapitāla ziņā intensīva ražošana un svarīgais nemateriālo aktīvu ieguldījums pievienotās vērtības radīšanā, no vienas puses, un augsts nevienlīdzības līmenis, bezdarbs, nestandarta darba noturīgs pieaugums un darbaspēka daļas samazināšanās kopējos ienākumos, no otras puses, rada vajadzību paplašināt labklājības sistēmu finansiālo bāzi ar fiskālo neitralitāti, lai visiem nodrošinātu pienācīgu sociālo aizsardzību un kvalitatīvus pakalpojumus; uzskata, ka to vajadzētu darīt, galvenokārt virzoties uz citiem nodokļu ieņēmumu avotiem; mudina dalībvalstis šajā sakarībā izvērtēt savas vajadzības; atgādina, ka tiesību uz sociālo apdrošināšanu uzkrāšana darbā ir svarīgs pienācīga darba aspekts un ka tas dod būtisku ieguldījumu ekonomiskajā un sociālajā stabilitātē; taču norāda, ka pašreizējo darba nodokļu likmi var samazināt, vienlaikus nodrošinot ilgtspēju un valsts sociālās apdrošināšanas shēmu pietiekamību; uzsver arī to, ka atbilstīga publisko ieguldījumu līmeņa un labklājības sistēmu ilgtspējas nodrošināšanai izšķirīgi svarīgi ir apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu;

41.

uzskata, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārs var būt uzticams tikai tad, ja to atbalsta ar pienācīgu valsts un Eiropas līmeņa finansējumu, nodrošinot, ka dalībvalstis spēj pildīt kopīgi pieņemtos mērķus; atkārto prasību paātrināti īstenot attiecīgās darbības programmas un attiecīgā gadījumā pārskatīt DFS 2014.–2020. gadam, lai nodrošinātu atbilstību pieaugošajām vajadzībām; īpaši prasa vēl vairāk stiprināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu un veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu vieglāku piekļuvi Eiropas Sociālajam fondam, EGF un FEAD un tos pilnībā izmantotu; uzskata, ka šiem finanšu instrumentiem vajadzētu arī turpmāk būt pieejamiem visām dalībvalstīm un vajadzības gadījumā tie ir jāpastiprina, tostarp attiecībā uz izglītību un apmācību, prasmju garantiju, bērnu nabadzību un neparedzētām jaunām problēmām, piemēram, bēgļu integrāciju darba tirgū; uzskata, ka ir jāsaglabā noteikums par 20 % ESF finansējuma piešķiršanu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību;

42.

prasa turpināt ES atbalstu iestāžu spēju veidošanai, piemēram, attiecībā uz sociālo dialogu, valsts nodarbinātības dienestu Eiropas tīklu, Sociālā nodrošinājuma informācijas elektronisku apmaiņu un platformu cīņai pret nedeklarētu darbu, kas ilgākā termiņā varētu kļūt par Eiropas darba inspekciju sistēmu; šajā kontekstā norāda uz to, cik svarīgs ir Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalsts attiecīgo spēju veidošanai valsts līmenī;

43.

aicina Komisiju un EIB grupu turpināt veidot Investīciju plānu Eiropai, lai palielinātu ieguldījumus ekonomikas atveseļošanā, radītu jaunas, kvalitatīvas darbvietas un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un sociālo ieguldījumu cilvēku pašreizējās un nākotnes spējās iesaistīties darba tirgū;

44.

uzskata, ka ekonomisko korekciju sociālā ietekme eurozonā varētu mazināties un ar atbilstīgu finansējumu pastiprinātos augšupēja ekonomiskā un sociālā konverģence, lai nepieļautu turpmāku situācijas pasliktināšanos nevienlīdzības un dalībvalstu izaugsmes potenciāla ziņā un novērstu nopietnus makroekonomiskos satricinājumus, vienlaikus palielinot dalībvalstu ekonomiku konkurētspēju un stabilitāti; tādēļ aicina Komisiju, Padomi un citas attiecīgās ES struktūras risināt šo jautājumu turpmākajās apspriedēs;

45.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par Eiropas sociālo tiesību pīlāru saistībā ar tās paziņotās baltās grāmatas par turpmāko ES un EMS nākotni iznākšanu;

46.

aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis turpināt ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru saskaņotu ārējo darbību, jo īpaši veicinot ANO konvenciju un ilgtspējīgas attīstības mērķu, SDO konvenciju, attiecīgo G20 secinājumu, attiecīgo Eiropas Padomes konvenciju un ES tirdzniecības nolīgumu un stratēģisko partnerattiecību īstenošanu;

47.

uzskata, ka ESTP būtu jāpieņem 2017. gadā kā nolīgums starp Parlamentu, Komisiju un Eiropadomi, kurā visaugstākajā līmenī iesaistīti sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība, un tajā būtu jāiekļauj skaidrs tā īstenošanas plāns; aicina Komisiju ierosināt mehānismus, lai ESTP īstenošanā visos attiecīgajos līmeņos pietiekami iesaistītu visas attiecīgās ieinteresētās personas;

o o

48.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp.

(2) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.

(3) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.

(4) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).

(5) Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīva 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem (OV L 288, 18.10.1991., 32. lpp.).

(6) Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 10.07.1999., 43. lpp.)

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām (OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp.).

(8) Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV L 014, 20.01.1998., 9. lpp.)

(9) Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

(10) OV C 13, 15.1.2016., 40. lpp.

(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0312.

(12) OV C 440, 30.12.2015., 23. lpp.

(13) OV C 353, 27.9.2016., 39. lpp.

(14) OV C 482, 23.12.2016., 141. lpp.

(15) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp..

(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.

(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0401.

(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0411.

(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0136.

(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0318.

(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0346.

(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.

(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0377.

(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.

(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0008.

(26) OV C 419, 16.12.2015., 5. lpp.

(27) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0085, P7_TA(2010)0312, P7_TA(2011)0092, P7_TA(2013)0545, P7_TA(2013)0594, P8_TA(2015)0095.

(28) Eiropas Komisijas 2016. gada rudenī publicētais Nodarbinātības un sociālās attīstības ceturkšņa pārskats.