12.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/1


KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Prasības un procedūra trešās valstīs esošu rūpnīcu iekļaušanai Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstā

Tehniskās norādes saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi

(2016/C 128/01)

Šīs “Tehniskās norādes par prasībām un procedūru trešās valstīs esošu rūpnīcu iekļaušanai Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstā” ir ar mērķi precizēt dažus aspektus Regulā (ES) Nr. 1257/2013 (“regula”), kas stājās spēkā 2013. gada 30. decembrī. Šīs norādes ir pieņēmusi Eiropas Komisija pēc apspriedēm ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām.

Regulas 15. panta 4. punkta trešajā daļā ir norādīts, ka Eiropas Komisija “var izdot tehniskas norādes, lai atvieglotu .. [trešā valstī esošu kuģu pārstrādes rūpnīcu] sertificēšanu”, kas nepieciešama, lai tās varētu iesniegt pieteikumu par iekļaušanu Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstā (“Eiropas saraksts”). Šajā dokumentā precizēti šādi elementi, kuri minēti 15. panta 4. punktā vai uz kuriem šajā punktā ir atsauces:

sertificēšanas priekšmets, t. i., projektēšanas, būvniecības, ekspluatācijas, pārvaldības, uzraudzības un administratīvās prasības, kas rūpnīcām jāievēro,

sertificētāja (“neatkarīgā inspektora”) statuss un kvalifikācija,

rūpnīcu inspicēšana un vēlāku pārbaužu procedūra,

kārtība, kādā Eiropas Komisijai iesniedzams pieteikums par iekļaušanu Eiropas sarakstā.

Šajā dokumentā sniegti skaidrojumi saskaņā ar attiecīgajiem Honkongas konvencijas noteikumiem un attiecīgajām Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO), Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) un Bāzeles konvencijas pamatnostādnēm. Tomēr, lai gan vairums regulā iekļauto prasību izriet no Honkongas konvencijas, dažas prasības ir jaunas, un tām ir nepieciešams skaidrojums, ko ne vienmēr var atrast SJO un citās līdz šim izstrādātajās pamatnostādnēs.

Šīs tehniskās norādes pēc vajadzības var atjaunināt, ņemot vērā regulas īstenošanā gūto pieredzi. Komisija saglabā tiesības publicēt turpmākas tehniskas norādes par šo tematu, piemēram, par regulas 15. panta 4. punkta pirmajā daļā minēto starpposma pārskatīšanu, kuras mērķis ir pārbaudīt atbilstību prasībām.

Šis dokuments atspoguļo Eiropas Komisijas viedokli, un tāpēc tas nav juridiski saistošs. Saistoša ir tikai tāda ES tiesību aktu interpretācija, ko sniegusi Eiropas Savienības Tiesa (EST). Pēc šajās norādēs paustā viedokļa nevar spriest par nostāju, kāda Komisijai varētu būt Eiropas Savienības Tiesā.

Saīsinājumi

HK

Honkongas konvencija

SJO

Starptautiskā Jūrniecības organizācija

SDO

Starptautiskā Darba organizācija

BK TP

Bāzeles konvencijas tehniskās pamatnostādnes

KPRP

Kuģu pārstrādes rūpnīcas plāns

IAL

Individuālie aizsarglīdzekļi

SATURS

1.

Vispārīgi jautājumi par Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstu 3

1.1.

Kas ir Eiropas rūpnīcu saraksts? 3

1.2.

Kurš var iesniegt pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā? 3

1.3.

Kā var iesniegt pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā? 3

1.4.

Kas jāiekļauj pieteikumā? 4

1.5.

Kad var iesniegt pieteikumu? 4

1.6.

Kā Eiropas Komisija izvērtēs pieteikumus? 4

1.7.

Kā tiks izveidots Eiropas saraksts? 4

1.8.

Vai rūpnīcu var svītrot no Eiropas saraksta? 4

2.

Prasības, kas jāizpilda, lai rūpnīcu iekļautu Eiropas sarakstā 5

2.1.

Vispārīgas prasības 5

2.1.1.

Kādi pilnvarojumi un atļaujas ir vajadzīgas, lai rūpnīca būtu tiesīga tikt iekļauta Eiropas sarakstā? 5

2.1.2.

Kas jāietver kuģu pārstrādes rūpnīcas plānā? 5

2.1.3.

Kas ir atbilstīgs “gatavības un reaģēšanas plāns avārijas situācijās”? 6

2.1.4.

Kas ir pienācīgas vadības un monitoringa sistēmas? 6

2.2.

Vides prasības 7

2.2.1.

Ko nozīmē “nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi uz vidi” un “jebkādu noplūžu kontrole, īpaši plūdmaiņu zonās”? 8

2.2.2.

Ko nozīmē “necaurlaidīgs segums” un “efektīvas kanalizācijas sistēmas”? 8

2.2.3.

Ko nozīmē “bīstamu materiālu savākšana”? 9

2.2.4.

Ko nozīmē “izbūvētas struktūras”? 10

2.2.5.

Kas regulas izpratnē ir atbilstīga atkritumu apsaimniekošana? 12

2.3.

Veselības aizsardzības un drošības prasības 14

2.3.1.

Ko nozīmē “nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību”? 14

2.3.2.

Kas ir piemēroti individuālie aizsarglīdzekļi? 15

2.3.3.

Kādi ir ar apmācību saistītie pienākumi? 15

2.3.4.

Kas ir atbilstīgs incidentu, negadījumu, arodsaslimšanu un hronisku iedarbību reģistrs? 16

3.

Sertificēšana un inspekcijas 16

3.1.

Kādas ir jaunajā regulā paredzētā inspekciju režīma galvenās iezīmes? 16

3.2.

Kādi ir neatkarīgo inspektoru uzdevumi? 18

3.3.

Kas var būt neatkarīgs inspektors? 18

3.4.

Vai Eiropas Komisija publicēs neatkarīgo inspektoru sarakstu? 18

3.5.

Kādai vajadzētu būt neatkarīgo inspektoru akreditācijai un kvalifikācijai? 18

3.6.

Vai Eiropas Komisija var nolemt veikt vēl citas inspekcijas rūpnīcā? 19

1.   Vispārīgi jautājumi par Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstu

1.1.    Kas ir Eiropas rūpnīcu saraksts?

2. panta 1. punkts: “Šo regulu .. piemēro kuģiem, kas kuģo ar dalībvalsts karogu.”

6. panta 2. punkta a) apakšpunkts: “[Kuģu īpašnieki nodrošina, ka pārstrādei paredzētie kuģi] tiek pārstrādāti tikai Eiropas sarakstā iekļautajās kuģu pārstrādes rūpnīcās.”

16. panta 1. punkta b) apakšpunkts: “[Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko izveido Eiropas sarakstu, kurā iekļauj kuģu pārstrādes rūpnīcas, kas ..] atrodas trešā valstī un par kuru iekļaušanu sarakstā tiek lemts, pamatojoties uz tās informācijas un pierādījumu izvērtēšanu, kuri ir sniegti vai savākti saskaņā ar 15. pantu.”

Saskaņā ar regulas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu Eiropas Komisija izveidos tādu kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstu (“Eiropas saraksts”), kuras atbilst regulas prasībām. Eiropas sarakstā iekļaus gan ES, gan ārpus ES esošas rūpnīcas.

Saskaņā ar regulu (2. panta 1. punkts par darbības jomu un 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts par vispārīgajām prasībām kuģu īpašniekiem) to kuģu īpašnieki, kas kuģo ar ES dalībvalsts karogu, nosūta savus kuģus demontāžai tikai uz tādām rūpnīcām, kas ir iekļautas Eiropas sarakstā.

1.2.    Kurš var iesniegt pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā?

15. panta 1. punkts: “Kuģu pārstrādes uzņēmums, kuram pieder kuģu pārstrādes rūpnīca, kas atrodas trešā valstī, un kurš paredz pārstrādāt kuģus, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, Komisijai iesniedz pieteikumu, lai minēto kuģu pārstrādes rūpnīcu iekļautu Eiropas sarakstā.”

Procedūra, kuras rezultātā rūpnīcas iekļauj sarakstā, ir atkarīga no rūpnīcas ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Rūpnīcas, kas atrodas ES, sarakstā iekļaus to attiecīgās valsts kompetentās iestādes, kas pēc tam savus valsts sarakstus nosūtīs Eiropas Komisijai, kura tos tieši iekļaus Eiropas sarakstā. Ārpus ES esošām rūpnīcām būs jāiesniedz pieteikums Eiropas Komisijai.

Praktisko kārtību, kādā rūpnīcas iekļauj valsts sarakstos, nosaka katra dalībvalsts, savukārt regulā noteikts, ka gan ES, gan ārpus tās esošām rūpnīcām jāievēro vienas un tās pašas darbības prasības, kas noteiktas regulas 13. pantā.

1.3.    Kā var iesniegt pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā?

15. panta 1. punkts: “Kuģu pārstrādes uzņēmums, kuram pieder kuģu pārstrādes rūpnīca, kas atrodas trešā valstī, un kurš paredz pārstrādāt kuģus, kas kuģo ar dalībvalsts karogu, Komisijai iesniedz pieteikumu, lai minēto kuģu pārstrādes rūpnīcu iekļautu Eiropas sarakstā.”

Saskaņā ar regulu kuģu pārstrādes uzņēmums, kuram pieder kuģu pārstrādes rūpnīca (KPR), kas atrodas ārpus ES, un kurš paredz pārstrādāt kuģus, kas kuģo ar ES dalībvalsts karogu, Eiropas Komisijai iesniedz pieteikumu, lai minēto KPR iekļautu Eiropas sarakstā.

Pieteikums jānosūta elektroniski uz adresi env-ship-recycling@ec.europa.eu, un divi drukāti eksemplāri jānosūta pa pastu (1) uz adresi:

European Commission

Waste Management and Recycling unit

Directorate-General for the Environment

Avenue de Beaulieu 9, BU5/107

1049 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË

Eiropas Komisija kuģu pārstrādes uzņēmumam nosūtīs rakstisku saņemšanas apstiprinājumu un aptuveno termiņu, kad par pieteikumu varētu pieņemt lēmumu. Pēc tam Eiropas Komisija nosūtīs rakstisku paziņojumu par to, vai nolemts iekļaut vai neiekļaut Eiropas sarakstā KPR, kas iesniegusi pieteikumu.

1.4.    Kas jāiekļauj pieteikumā?

15. panta 2. punkts: “Šā [15.] panta 1. punktā minētajam pieteikumam pievieno pierādījumus, ka attiecīgā kuģu pārstrādes rūpnīca atbilst 13. pantā noteiktajām prasībām, lai tai būtu atļauts veikt kuģu pārstrādi un lai to iekļautu Eiropas sarakstā saskaņā ar 16. pantu.”

Regulas 15. pantā ir prasība, ka kuģu pārstrādes uzņēmumam jāiesniedz pieteikuma dokumentācija, lai pierādītu, ka rūpnīca atbilst regulas prasībām. Pieteikumā jāietver:

1)

aizpildīta veidlapa “Informācija un dokumentācija saistībā ar pieteikumu uz iekļaušanu Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstā” un apliecinošie dokumenti, kā minēts Komisijas Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/2398 par informāciju un dokumentāciju saistībā ar pieteikumu uz rūpnīcas, kas atrodas trešā valstī, iekļaušanu Eiropas kuģu pārstrādes rūpnīcu sarakstā (2);

2)

neatkarīga inspektora izsniegta kuģu pārstrādes rūpnīcas sertifikāta kopija (veidne šā dokumenta 1. pielikumā);

3)

kuģu pārstrādes rūpnīcas plāna kopija.

Visiem dokumentiem jābūt sagatavotiem angļu valodā vai arī tiem jāpievieno tulkojums angļu, franču vai vācu valodā.

1.5.    Kad var iesniegt pieteikumu?

Pieteikumu var iesniegt jebkurā laikā. Pēc Eiropas saraksta publicēšanas to regulāri atjauninās, lai iekļautu rūpnīcas, kas iesniegušas sekmīgu pieteikumu, un svītrotu rūpnīcas, kas vairs neatbilst regulas prasībām (sk. jautājumu un atbilžu 1.8. punktu).

Lai rūpnīca tiktu iekļauta sarakstā līdz 2016. gada beigām, pieteikums jāiesniedz pirms 2016. gada 1. jūlija (piektdiena).

1.6.    Kā Eiropas Komisija izvērtēs pieteikumus?

Eiropas Komisija (Vides ģenerāldirektorāts) izvērtēs no ārpus ES esošām kuģu pārstrādes rūpnīcām saņemtos pieteikumus, salīdzinot tos ar regulā paredzētajām prasībām. Tiks izskatīti tikai pilnīgi pieteikumi. Ja pieteikums būs nepilnīgs, uzņēmumam prasīs iesniegt trūkstošo(-os) elementu(-us).

1.7.    Kā tiks izveidots Eiropas saraksts?

Eiropas saraksts jāizveido un jāatjaunina, pieņemot īstenošanas aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. pantu. Priekšlikumus par iekļaušanu Eiropas sarakstā izskatīs Kuģu pārstrādes regulas komiteja, kurā būs dalībvalstu pārstāvji un kura sniegs atzinumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/2011 (3) 5. pantā izklāstīto pārbaudes procedūru.

Saskaņā ar regulas 16. panta 2. punktu Eiropas Komisijai jāpublicē Eiropas saraksts līdz 2016. gada 31. decembrim. Tas tiks sadalīts divos apakšsarakstos, kuros attiecīgi būs uzskaitītas ES esošās kuģu pārstrādes rūpnīcas un ārpus ES esošās kuģu pārstrādes rūpnīcas.

Eiropas sarakstu publicēs Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē. Eiropas sarakstu regulāri atjauninās, lai pēc vajadzības iekļautu vai svītrotu kuģu pārstrādes rūpnīcas.

1.8.    Vai rūpnīcu var svītrot no Eiropas saraksta?

16. panta 4. punkta b) apakšpunkts: “[Komisija pieņem īstenošanas aktus, lai regulāri atjauninātu Eiropas sarakstu nolūkā: (..)] svītrot kuģu pārstrādes rūpnīcu no Eiropas saraksta, ja: i) kuģu pārstrādes rūpnīca vairs neatbilst 13. panta prasībām; vai ii) vismaz trīs mēnešus pirms beidzas šā panta 3. punktā minētais piecu gadu laikposms, nav iesniegtas atjauninātas liecības.”

Jā. Ja Eiropas Komisija konstatē, ka rūpnīca vairs neatbilst regulas prasībām, tiks sākta procedūra, kuras rezultātā rūpnīca tiks izslēgta no Eiropas saraksta. Kuģu pārstrādes uzņēmumam, kam tiek piemērota šī procedūra, tiks dota iespēja aizstāvēt savu viedokli un atbildēt uz Eiropas Komisijas jautājumiem, ja tādi būs.

Lai no Eiropas saraksta varētu svītrot trešā valstī esošu rūpnīcu, arī būs jāpieņem īstenošanas akts saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta jautājumu un atbilžu 1.7. punktā.

Lai gan lēmums par rūpnīcas svītrošanu no Eiropas saraksta ir galīgs, nekas neliedz uzņēmumam pēc tam atkal iesniegt pieteikumu par savas rūpnīcas iekļaušanu sarakstā.

2.   Prasības, kas jāizpilda, lai rūpnīcu iekļautu Eiropas sarakstā

Šajā iedaļā aplūkotas dažādas regulas prasības, kas jāizpilda kuģu pārstrādes rūpnīcām, kuras vēlas pārstrādāt ES kuģus. Skaidrības labad dažādās prasības ir sagrupētas trīs kategorijās (vispārīgas prasības, vides prasības, veselības aizsardzības un drošības prasības). Dažas prasības var atbilst vairākām kategorijām, jo tām var būt vairāki mērķi. Tādā gadījumā, aprakstot prasības, ņemts vērā to galvenais mērķis.

2.1.    Vispārīgas prasības

2.1.1.   Kādi pilnvarojumi un atļaujas ir vajadzīgas, lai rūpnīca būtu tiesīga tikt iekļauta Eiropas sarakstā?

13. panta 1. punkta a) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “ir saņēmusi kompetento iestāžu kuģu pārstrādes darbību atļauju”.

Pats pirmais, kas rūpnīcai nepieciešams, lai to varētu iekļaut Eiropas sarakstā, ir savas valsts kompetento iestāžu piešķirta atļauja pārstrādāt kuģus. Eiropas Komisija sarakstā neiekļaus rūpnīcas, kurām to valsts iestādes nav atļāvušas darboties. Ja sarakstā iekļauta rūpnīca zaudē valsts iestāžu piešķirto atļauju pārstrādāt kuģus, to svītro no Eiropas saraksta. Eiropas Komisija var tieši sazināties ar attiecīgajām iestādēm, lai pārliecinātos, ka pieteikumam pievienotais(-ie) atļaujas dokuments(-i) ir īsts(-i).

Atļaujas piešķiršanas kārtība, uz ko attiecas regulas 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir atkarīga no tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgā rūpnīca.

Ja attiecīgā(-ās) kompetentā(-ās) iestāde(-es) neizsniedz īpašu atļauju, licenci vai pilnvarojumu kuģu pārstrādei, pieteikuma iesniedzējs pieteikumā to skaidri norāda un iesniedz citas attiecīgas atļaujas, licences vai pilnvarojumus, kas attiecas uz uzņēmuma darbībām.

2.1.2.   Kas jāietver kuģu pārstrādes rūpnīcas plānā?

13. panta 1. punkta e) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “sagatavo kuģu pārstrādes rūpnīcas plānu”.

KPRP ir pamatdokuments, kas ieviests ar Honkongas konvenciju un pārņemts regulā. Analizējot kuģu pārstrādes rūpnīcas plāna saturu, Komisija varēs pārbaudīt atbilstību regulas pamatprasībām. Iesniedzot pierādījumus par atbilstību regulas prasībām, ieteicams atsaukties uz attiecīgajām kuģu pārstrādes rūpnīcas plāna daļām.

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs (4) ir norādīts: “KPRP pieņem pārstrādes uzņēmuma valde vai pienācīga pārvaldes struktūra (..) Ir ļoti svarīgi, lai KPRP būtu pilnīgi aprakstītas darbības un procedūras, kas tiek īstenotas kuģu pārstrādes rūpnīcā, lai panāktu atbilstību konvencijai.” KPRP arī pilnīgi jāapraksta darbības un procedūras, kas tiek īstenotas kuģu pārstrādes rūpnīcā, lai nodrošinātu atbilstību tām regulas prasībām, kuras papildina HK prasības (sk. jo īpaši turpmāk jautājumus 2.2. punktā par īpašajām prasībām).

Ieteicamais KPRP formāts ir ietverts SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādņu 1. papildinājumā (5).

2.1.3.   Kas ir atbilstīgs “gatavības un reaģēšanas plāns avārijas situācijās”?

13. panta 1. punkta h) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “sagatavo un uztur gatavības un reaģēšanas plānu avārijas situācijās”.

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādņu 3.3.5. iedaļā, kā arī SDO pamatnostādņu (6) 4.6. un 16. iedaļā un Bāzeles konvencijas tehnisko pamatnostādņu par pilnīgas vai daļējas kuģu demontāžas pārvaldību videi nekaitīgā veidā (turpmāk “BK TP”) (7) 4.5. un 6.2. iedaļā sniegtajās norādēs aprakstīts, kā sagatavot gatavības un reaģēšanas plānu avārijas situācijās (GRPAS).

Turklāt pienācīgā GRPAS ir atspoguļots pārstrādes rūpnīcas pašreizējais izkārtojums, un ar GRPAS iepazīstina visus rūpnīcā strādājošos, tostarp darbuzņēmēju personālu un darbiniekus ar īstermiņa līgumu.

2.1.4.   Kas ir pienācīgas vadības un monitoringa sistēmas?

13. panta 1. punkta d) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīcā “ir vadības un monitoringa sistēmas, procedūras un metodes, kuru mērķis ir nepieļaut, samazināt, ierobežot līdz minimumam un, cik vien praktiski iespējams, novērst veselības apdraudējumus attiecīgajiem darba ņēmējiem un iedzīvotājiem kuģu pārstrādes rūpnīcas tuvumā un kuģu pārstrādes nelabvēlīgo ietekmi uz vidi”.

Vadības un monitoringa sistēmas aptver atkritumus un bīstamos materiālus, kuģu pārstrādes nodarīto kaitējumu videi kopumā, kā arī drošības un veselības apdraudējumus. Šīs sistēmas palīdz īstenot procedūras un metodes, kuru mērķis ir nepieļaut, samazināt, ierobežot līdz minimumam un, cik vien praktiski iespējams, novērst veselības apdraudējumus un nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.

Ar vadības un monitoringa sistēmām kontrolē KPRP aprakstīto procesu un apstākļu ieviešanu. Tās piemēro pilnīgi visam procesam, sākot no pārstrādei paredzēta kuģa pieņemšanas līdz atkritumu apsaimniekošanai (8) (ja to veic kuģu pārstrādes rūpnīcā). Tas cita starpā ietver uz kuģa esošo bīstamo elementu novērtēšanu (to veic, cita starpā pamatojoties uz bīstamo materiālu sarakstu un sertifikātu par gatavību pārstrādei), pārstrādājamajiem kuģiem piemērojamo juridisko prasību noteikšanu un ievērošanu, kuģa pārstrādes procesa īstenošanu drošā un videi nekaitīgā veidā (tas ietver arī uz kuģa esošo un kuģa pārstrādes procesā radušos materiālu un atkritumu uzglabāšanu un apsaimniekošanu), nepieciešamās apmācības nodrošināšanu un visa procesa dokumentācijas kontrolēšanu.

a)   Vides vadības un monitoringa sistēmas

Regulas izpratnē BK TP par vides vadības sistēmu izstrādi un ieviešanu (9) ir 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta vajadzībām piemērots starptautisks avots attiecībā uz nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.

Saskaņā ar SJO vides monitoringa pamatnostādnēm (10) vides monitoringa programma attiecas uz “iespējamu nelabvēlīgu ietekmi, ko rada kuģu pārstrāde [un ko] var iedalīt četrās pamatkategorijās: bīstamu materiālu nonākšana zemē un nogulsnes, bīstamu materiālu nonākšana ūdenī, bīstamu materiālu emisija gaisā un troksnis/vibrācija”. Vēl viens iespējamas nelabvēlīgas ietekmes veids, ko vajadzētu apsvērt, ir augstas temperatūras ietekme.

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs arī norādīts, ka “monitoringa programmai .. jābūt paredzētai tieši konkrētajai rūpnīcai, proti, tajā jāņem vērā rūpnīcas īpatnības, piemēram, vai tiek izmantots sausais doks, mols/muliņi un/vai pārstrādes laukumi sauszemes un jūras sadurā, un tajā jānorāda ķīmiskās, bioloģiskās un fiziskās izmaiņas kuģu pārstrādes rūpnīcas apkārtējā vidē”. “Monitoringa programmā .. jāizmanto plaši atzīti standarti par attiecīgu vides parametru paraugu ņemšanu un analīzi.”

b)   Veselības aizsardzības un drošības vadības un monitoringa sistēmas

Saskaņā ar SDO pamatnostādnēm visaptverošas vadības un monitoringa sistēmas, kuru mērķis ir nepieļaut, samazināt, ierobežot līdz minimumam un, cik vien praktiski iespējams, novērst kuģu pārstrādes radītos veselības apdraudējumus attiecīgajiem darba ņēmējiem un iedzīvotājiem kuģu pārstrādes rūpnīcas tuvumā, aptver divus būtiskus aspektus:

a)

rūpnīcai ir darba drošības un veselības aizsardzības vadības sistēmas (11);

b)

darba ņēmējiem ir SDO pamatnostādnēs (12) minētās tiesības, lai tie varētu uzņemties atbildību par veselības aizsardzības un drošības vadības sistēmām un galu galā palīdzēt tās uzlabot.

SDO pamatnostādnēs (13) pieņemts, ka darba devēji “rīkojas, lai atklātu un periodiski novērtētu drošības un veselības apdraudējumus un riskus, ko rada bīstami apkārtējās vides faktori katrā pastāvīgajā vai pagaidu darba vietā un kas rodas, īstenojot dažādas darbības un izmantojot dažādus rīkus, iekārtas, aprīkojumu un vielas”, un “īsteno pienācīgus profilaktiskus un aizsardzības pasākumus, kas nepieciešami, lai nepieļautu minētos apdraudējumus un riskus vai samazinātu tos līdz zemākajam saprātīgajam un praktiski panākamajam līmenim, saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem”.

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs sīkāk paskaidrots kuģu pārstrādes uzņēmuma pienākums, proti, veikt “darbā pastāvošo apdraudējumu novērtējumus, lai noteiktu vislabāko metodi, kā līdz maksimumam palielināt darba ņēmēju drošību. Apdraudējumu novērtēšana darbā jāuztic kompetentai personai, kas pārzina katram darbam raksturīgos apdraudējumus. Novērtējumus ieteicams veikt darbinieku grupai, kurā ietverta kompetentā persona, vadības pārstāvis un pietiekami lietpratīgi darba ņēmēji” (14).

Saskaņā ar regulas 3. panta 3. punktu “kompetentā persona var būt apmācīts darba ņēmējs vai vadošs darbinieks, kurš spēj atklāt un novērtēt darba drošības apdraudējumus, riskus un potenciāli bīstamu materiālu vai bīstamu apstākļu ietekmi uz darbiniekiem kuģu pārstrādes rūpnīcā un kurš spēj norādīt, kādi aizsargpasākumi un profilakses pasākumi jāveic, lai minētos drošības apdraudējumus, riskus vai iedarbību pilnībā novērstu vai samazinātu”.

Otra veselības aizsardzības un drošības vadības sistēmu darbības joma attiecas uz kuģu pārstrādes uzņēmuma vajadzību informēt darba ņēmējus, nodrošināt to līdzdalību un saņemt no tiem atsauksmes, lai uzlabotu drošību. Darba ņēmēju attiecīgo tiesību saraksts pieejams SDO pamatnostādnēs (15). Tās ir dažādas tiesības, sākot ar tiesībām informēt kompetento iestādi par drošības riskiem un beidzot ar tiesībām saņemt pienācīgu medicīnisko aprūpi un tiesībām ievēlēt pārstāvjus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, regulējumu un praksi. Jebkurā gadījumā kuģu pārstrādes uzņēmums veic pasākumus, kas nepieciešami, lai informētu darba ņēmējus par veselības aizsardzības un drošības jautājumiem, nodrošinātu to līdzdalību un saņemtu no tiem atsauksmes šajā jautājumā.

Veselības aizsardzības un drošības parametru uzraudzība uzskatāma par īstenotu, ja kuģu pārstrādes uzņēmums ir ieviesis attiecīgās SDO pamatnostādnes (16). SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs arī minēts, ka rūpnīcai ir “procedūras, ko izmanto ekspozīcijas monitoringam un medicīniskajai uzraudzībai” (17).

2.2.    Vides prasības

Šīs iedaļas pamatā galvenokārt ir SJO 2012. gada drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādņu 3. iedaļa. Norādes ņemtas arī no šādiem materiāliem:

SJO pamatnostādņu par drošību un veselības aizsardzību kuģu demontāžā II daļa (18) ,

Bāzeles konvencijas tehnisko pamatnostādņu par pilnīgas vai daļējas kuģu demontāžas pārvaldību videi nekaitīgā veidā 5. iedaļa (19) ,

Bāzeles konvencijas sekretariāta pamatnostādnes kuģu pārstrādes rūpnīcu kompetentajām iestādēm (“BKS 2013. gada pamatnostādnes”) (20) .

Šajā iedaļā jo īpaši atzīts, ka “videi nekaitīgas vadības principu piemērošana un kuģu pārstrādes noteikumu ievērošana vismaz daļēji būs atkarīga no tā, vai būs izveidota piemērota infrastruktūra” (21). Darbības ziņā no jautājumu un atbilžu 2.2.1. un 2.2.3. punktā sniegtajām atbildēm izriet, ka elementus no kuģa pārvieto uz rūpnīcas necaurlaidīgo segumu tā, lai elementi nenonāktu saskarē ar jūru, plūdmaiņu zonu vai jebkuru citu caurlaidīgu virsmu, piemēram, smiltīm vai granti (22).

2.2.1.   Ko nozīmē “nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi uz vidi” un “jebkādu noplūžu kontrole, īpaši plūdmaiņu zonās”?

13. panta 1. punkta f) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīcā “netiek pieļauta nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību un vidi, tostarp pierādot, ka tiek kontrolētas jebkādas noplūdes, īpaši plūdmaiņu zonās”.

Būtiskākie norādījumi par to, kā nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi uz vidi ir pieejamas SJO pamatnostādnēs par nelabvēlīgas ietekmes uz vidi nepieļaušanu (23). Norādes par to, kas ir pienācīgas darbības, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi, ir sniegtas arī BK TP (24).

Ar prasību, ka kuģu pārstrādes rūpnīcā “netiek pieļauta nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību un vidi”, regulā tiek likts uzsvars uz nepieļaušanu. Rūpnīcā, kas ir “projektēta, uzbūvēta un tiek ekspluatēta drošā un videi nekaitīgā veidā” (25), ir ieviesti gan pasākumi, gan infrastruktūra, kas nepieciešami, lai nepieļautu noplūdes vidē.

Rūpnīcai ir arī jāpierāda, “ka tiek kontrolētas jebkādas noplūdes”, t. i., jāpierāda, ka tā spēj nepieļaut nekādas noplūdes (izlīšanu, emisijas gaisā utt.) un reaģēt uz noplūdēm un mazināt to ietekmi, ja tās, neraugoties uz to, ka rūpnīca projektēta, uzbūvēta un ekspluatēta atbilstīgā veidā, tomēr pieļautas.

Kontroles sistēmas ir, piemēram, šādas: uz kuģa atlikušo piesārņotāju iepriekšējs novērtējums, ātrās reaģēšanas grupas, eļļu absorbējošas bonas, eļļas norobežošanas bonas (26), kanalizācijas kanāli un necaurlaidīgi segumi (sīkāka informācija par šiem segumiem sniegta nākamajā jautājumu un atbilžu punktā).

Plūdmaiņu zona ir zona starp viszemāko bēguma un visaugstāko paisuma atzīmi. Lai gan uzmanība jāpievērš visām rūpnīcas zonām, regulā īpaši minētas plūdmaiņu zonas, jo tajās ir īpaši grūti kontrolēt noplūdes, tāpēc ka tajās plūdmaiņu dēļ pastāvīgi mainās apstākļi.

2.2.2.   Ko nozīmē “necaurlaidīgs segums” un “efektīvas kanalizācijas sistēmas”?

13. panta 1. punkta g) apakšpunkta i) punkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “nodrošina bīstamo materiālu un atkritumu apsaimniekošanu un uzglabāšanu drošā un videi nekaitīgā veidā, tostarp (..) tā ar bīstamiem materiāliem un atkritumiem, kas radušies kuģa pārstrādes laikā, darbojas tikai uz necaurlaidīga seguma, kas aprīkots ar efektīvām kanalizācijas sistēmām”.

Regulā ir prasība ar “bīstamiem materiāliem” un “atkritumiem, kas radušies kuģa pārstrādes laikā” darboties “tikai uz necaurlaidīga seguma, kas aprīkots ar efektīvām kanalizācijas sistēmām”.

“Darbošanās” ir ļoti plašs jēdziens, kas neaprobežojas tikai ar atkritumu apsaimniekošanas darbībām. Tā sākas ar elementu griešanu/atdalīšanu no kuģa un ietver bīstamu materiālu un kuģa pārstrādes laikā radušos atkritumu šķirošanu un pārvadāšanu.

Visi no kuģa atdalītie elementi, tostarp lieli bloki, ir vai nu “bīstami materiāli”, vai arī “atkritumi, kas radušies kuģa pārstrādes laikā”.

“Segums” ir līdzena vienlaidu balstvirsma. “Necaurlaidīgs segums” ir segums, kam šķidrumi nevar izsūkties cauri. Tas atspoguļo vajadzību ne vien ierobežot bīstamus šķidrumus, bet arī novērst iespēju, ka bīstami materiāli tiek ieskaloti vidē. Paša kuģa tērauda plāksnes var uzskatīt par necaurlaidīgu segumu regulas izpratnē, ja ir ievēroti konkrēti nosacījumi (sk. turpmāk tekstā) vai ja tiek izmantoti peldoši doki.

Regulā minētās “efektīvās kanalizācijas sistēmas” ir kanalizācija, kas pieslēgta ūdens attīrīšanas iekārtai (pašas rūpnīcas vai kopīgai/pašvaldības iekārtai), vai, kā minēts BKS 2013. gada pamatnostādnēs, “vienkārša infrastruktūra (piem., betona pamatne), kas ir barjera, kura neļauj aizplūst piesārņojošiem materiāliem. Jāierīko kanalizācija piesārņotājiem un jāparedz iespējas kanalizācijas kanālus periodiski iztīrīt, piemēram, kanalizācijas kanāli jāpārsedz ar noņemamām restēm” (27). Kanalizācijas sistēmu tilpums jānosaka saskaņā ar meteoroloģiskajiem datiem (piem., nokrišņu daudzumu), iespējamo noplūžu daudzumu, noplūžu veidu, necaurlaidīgā seguma platību un ārēju ūdeņu ieplūdi.

Tā kā ar bīstamiem materiāliem un atkritumiem, kas radušies kuģa pārstrādes laikā, jādarbojas “tikai” uz necaurlaidīga seguma, gadījumos, kad elementu atdala no kuģa, tas nedrīkst nonākt saskarē ar caurlaidīgu segumu, piemēram, smiltīm. Tomēr to drīkst uzcelt (piem., ar celtni) uz necaurlaidīga seguma.

Paša kuģa iekšpusi var uzskatīt par necaurlaidīgu segumu regulas izpratnē, ja:

a)

tā korpuss ir noslēgts, viss korpusa dibens ir izpētīts un nav bojāts;

b)

kaitīgas vielas, kas krīt no kuģa griešanas laikā, tiek kontrolētas saskaņā ar jautājumu un atbilžu 2.2.1. punktu, piemēram, savāktas un apsaimniekotas videi nekaitīgā veidā;

c)

pirms jebkādas darbības, kas apdraud vidi, no kuģa korpusa līdz krastam/piestātnei izvieto eļļas norobežošanas bonas, un ir viegli pieejami eļļas nosmēlēji;

d)

blokus drošā veidā uzceļ uz griešanas zonām, kas aprīkotas ar necaurlaidīgu segumu;

e)

krāsas skaidiņu un toksisku pārklājumu nokļūšana jūrā/uz caurlaidīgas virsmas tiek kontrolēta saskaņā ar jautājumu un atbilžu 2.2.1. punktu;

f)

atlikušo kuģa dibenu pēc iespējas agrāk pārvieto uz zonām, kas aprīkotas ar necaurlaidīgu segumu, drošā un videi nekaitīgā veidā, piemēram, izmantojot celtņus, slieces vai stieņus savienojumā ar vinčām, lai kuģa dibenu varētu sagriezt virs necaurlaidīgas virsmas, kas aprīkota ar efektīvu kanalizācijas sistēmu, tostarp virs peldošas konstrukcijas, piemēram, peldoša sausā doka, plakanvirsmas baržas vai līdzvērtīgas konstrukcijas, kas aprīkota ar efektīvu kanalizācijas sistēmu.

2.2.3.   Ko nozīmē “bīstamu materiālu savākšana”?

13. panta 1. punkta g) apakšpunkta i) punkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “nodrošina bīstamo materiālu un atkritumu apsaimniekošanu un uzglabāšanu drošā un videi nekaitīgā veidā, tostarp visu uz kuģa esošo bīstamo materiālu savākšanu visas kuģa pārstrādes laikā, lai nepieļautu minēto materiālu nonākšanu vidē”.

Regulā prasīta nepārtraukta (“visas kuģa pārstrādes laikā”) “visu bīstamo materiālu savākšana” (28), lai nepieļautu “nonākšanu vidē”. Tas nozīmē, ka visus bīstamos materiālus aizvāc no kuģa un savāc, uzglabā, pārvadā un apglabā, tiem nenonākot tiešā saskarē ar vidi vai darba ņēmējiem (piem., saskarē ar kailām rokām, tiešā saskarē ar elpceļiem utt.). Šajā jautājumu un atbilžu punktā galvenā uzmanība pievērsta bīstamu materiālu aizvākšanai, savākšanai un uzglabāšanai, bet jautājumu un atbilžu 2.2.5. punktā – atkritumu apsaimniekošanas aspektiem.

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs, kā arī BK TP 4.2. iedaļā (par iespējamo piesārņotāju noteikšanu un noplūžu nepieļaušanu), 5.3. iedaļā (par projektēšanu un būvniecību) un 5.4. iedaļā (par darbību) norādīts, kā pareizi jādarbojas ar konkrētiem materiāliem, jo īpaši šādiem:

azbesta aizvākšanas darbības uz kuģa klāja (29),

azbesta aizvākšanas darbības ārpus kuģa (30),

uz kuģa korpusa esošās krāsas un pārklājumi (31) (uz BK TP minēto ieteikumu izmantot īpašus elpceļu aizsarglīdzekļus faktiski attiecas regulas 13. panta 1. punkta i) apakšpunkts),

šķidrie atkritumi (32).

Šajā saistībā jāņem vērā vēl citi elementi:

a)

pasākumus, ar ko nodrošina aizsardzību tādā līmenī, kāds paredzēts 2009. gada 30. novembra Direktīvā 2009/148/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar pakļaušanu azbesta iedarbībai darba vietā (33), piemēro darbībām, kurās darba ņēmēji aizvāc azbestu. Tā apraksta pasākumus, kas jāveic darba ņēmēju darba devējam, ja paredzams, ka tiks pārsniegta azbesta koncentrācijas gaisā vienotā maksimālā robežvērtība – 0,1 šķiedra uz cm3, aprēķinot vidējo daudzumu astoņās stundās (TWA);

b)

ir ieteicams eļļainas atliekas glabāt paceltās tvertnēs, jo tā neatkarīgajam inspektoram būs vieglāk pārbaudīt, vai atliekas nav izkļuvušas pa konteinera apakšu.

2.2.4.   Ko nozīmē “izbūvētas struktūras”?

Regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “darbojas izbūvētās struktūrās”.

Regulā ir prasība, ka rūpnīcām jādarbojas izbūvētās struktūrās. Izbūvētu struktūru mērķis ir sniegt iespēju kuģu pārstrādes darbības veikt drošā un videi nekaitīgā veidā, nodrošinot darba ņēmēju drošību, noplūžu kontroli, bīstamu materiālu savākšanu un necaurlaidīgu pamatni bīstamiem materiāliem un atkritumiem, kas radušies kuģa pārstrādes laikā.

Prasība darboties izbūvētās struktūrās nenozīmē, ka pilnīgi visai rūpnīcai jābūt izbūvētai, ja vien tā spēj ievērot regulas prasības. Izbūvētas struktūras var papildināt, piemēram, ar “mašīnām, kam ir riteņi, kuri aprīkoti ar kāpurķēdēm, vai riepas, kuras rada mazu spiedienu uz zemi” (34), pārvietojamām nosēdtvertnēm un peldošiem celtņiem, ja nav iespējams uzstādīt stacionārus celtņus. Tas jo īpaši attiecas uz pagaidu iekārtām, kurām, piemēram, sienu vietā var izmantot pagaidu nožogojumu, ja tas nodrošina līdzvērtīgu aizsardzības līmeni. Regula neaizliedz izmantot pagaidu kuģu pārstrādes iekārtas, kur pamatobjekts (piem., osta, piestātne vai mols) ir aprīkots ar papildu aprīkojumu, ja pats pamatobjekts atbilst regulas prasībām par projektēšanu un būvniecību.

Regulā minētās izbūvētās struktūras kuģu pārstrādes zonās, kurās notiek primārā sagriešana, var būt, piemēram, šādas:

pontoni,

stāpeļi un piekļuves rampas,

piestātnes,

doki,

sausie doki,

kuģu pacēlāji,

tiltveida konstrukcijas (steķi),

kanāli,

nojumes,

slūžas.

Izbūvētas struktūras, kas papildina “stacionāras iekārtas”, kā minēts BKS 2013. gada pamatnostādnēs (35), ir, piemēram, šādas:

“stacionāri celtņi un citas pacēlājierīces (..), ko izmanto saskaņā ar konstrukcijas limitiem (piem., gādājot, lai netiktu pārsniegts bruto svars, ko celtnis var pacelt)”,

“vinčas aprīkojums un tauvas, ar ko var droši pavilkt kuģi tālāk no krasta līnijas demontāžas laikā”,

“šķidrumu pārsūknēšanai paredzēti sūkņi, ar ko izsūknē šķidrumus no kanalizācijas ūdeņu savāktuvēm”,

“ģeneratori, kas ražo elektroenerģiju apgaismojumam, lai uzlabotu darba drošību tumšā laikā”.

Izbūvētās struktūras, kas atrodas kuģu pārstrādes rūpnīcas zonās, kuras paredzētas sekundārajai sagriešanai, ir minētas attiecīgajās Bāzeles konvencijas pamatnostādnēs un var būt, piemēram, šādas:

“darbstacijas, kurās notiek sekundārā demontāža un pēc tam sadalīšana sastāvdaļās”, un “īpaši aprīkotas darbstacijas, kurās tiek aizvākti bīstami un toksiski atkritumi” (36),

“ar aizsargvaļņiem apņemti nodalījumi” (37) un tvertnes,

“sienas (..) (koka, betona, tērauda) (..) ar piekļuvi no vienas puses, pa kuru var nodot materiālus glabāšanai un tos iekraut” (38),

“pagaidu uzglabāšanas zona nekaitīgiem materiāliem un tērauda izstrādājumiem” (39),

“uzglabāšanas zonas pilnīgi apstrādātam aprīkojumam un materiāliem, kas ir gatavi atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai apglabāšanai” (40).

Izbūvētās struktūras, kas saistītas ar regulas prasībām par veselības aizsardzību un drošību, ir, piemēram, šādas:

“cieti, līdzeni ceļi (vienkāršu ceļa pamatni no sākuma var veidot, piemēram, no sadrupināta betona)” vai “blīvēta ceļa pamatne”, lai neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi un ugunsdzēsēju automašīnas varētu piekļūt kuģim un pie tā stāvēt (41) vai, ja izmanto sauso doku, piekļūt avārijas izejai (piem., pacēlājam),

“stacionāri celtņi un citas pacēlājierīces (..), ko izmanto saskaņā ar to konstrukcijas limitiem (piem., gādājot, lai netiktu pārsniegts bruto svars, ko celtnis var pacelt)” (sk. iepriekš),

stabili izejas trapi,

SDO pamatnostādnēs (42) minēti papildelementi, konkrētāk, dzeramā ūdens apgāde, sanitāro un mazgāšanas telpu un ģērbtuvju, kā arī patvertņu un ēšanai un dzeršanai paredzētu telpu atrašanās vieta un darbības apstākļi,

SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs minētie papildelementi (43): “mazgāšanas telpas, dušas, ēdināšanas un atpūtas zonas, tualetes un ģērbtuves (..), lai kontrolētu bīstamo materiālu ietekmi un izvairītos no to izplatīšanas”; “sanitārās un mazgāšanas telpas, kas ir ērti pieejamas un atrodas tādā vietā, lai tās neapdraudētu darba vietas radītais piesārņojums”; “atsevišķas un piemērotas ģērbtuves un sanitārās un mazgāšanas telpas, kas paredzētas tikai tiem darba ņēmējiem, kuri darbojas ar azbestu”; “atsevišķas un nepiesārņotas zonas, kas paredzētas darba ņēmējiem ēšanai, dzeršanai un citiem pārtraukumiem”.

2.2.5.   Kas regulas izpratnē ir atbilstīga atkritumu apsaimniekošana?

13. panta 1. punkta g) apakšpunkta ii) punkts: kuģu pārstrādes rūpnīca nodrošina, “ka visi atkritumi, kas radušies no kuģa pārstrādes darbības, un to daudzumi tiek dokumentēti un nosūtīti tikai uz tādiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, tostarp atkritumu pārstrādes uzņēmumiem, kam ir atļauts nodarboties ar šo atkritumu apstrādi, neapdraudot cilvēka veselību un nenodarot kaitējumu videi”.

15. panta 5. punkts: “Šīs regulas 13. panta vajadzībām var uzskatīt, ka attiecīgā atkritumu reģenerācija vai apglabāšanas darbība tiek veikta vidi saudzējošā veidā tikai tad, ja kuģu pārstrādes uzņēmums var uzskatāmi parādīt, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, kas saņem atkritumus, darbosies saskaņā ar cilvēka veselības un vides aizsardzības standartiem, kas ir lielā mērā līdzvērtīgi attiecīgajiem starptautiskajiem un Savienības standartiem.”

Regulā ir vairākas prasības attiecībā uz bīstamu un citu kuģa pārstrādes laikā radušos atkritumu apsaimniekošanu.

Atkarībā no rūpnīcas tajā uz vietas var reģenerēt un apglabāt visus atkritumus vai daļu no tiem vai arī to reģenerācija un apglabāšana var notikt ārpus rūpnīcas. Piemēram, dažās kuģu pārstrādes rūpnīcās ir atkritumu dedzināmās krāsnis, dažas rūpnīcas spēj apstrādāt tikai dažu veidu atkritumu plūsmas, savukārt daļa rūpnīcu var nolemt uzticēt visu atkritumu reģenerēšanu vai apglabāšanu ārējiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem. Regulā nav prasības rīkoties kādā konkrētā veidā. Tomēr tajā prasīts, lai kuģu pārstrādes uzņēmums spētu pierādīt, ka dažādas atkritumu plūsmas tiek apstrādātas atbilstoši noteiktiem standartiem neatkarīgi no tā, kur atkritumi tiek reģenerēti vai apglabāti. Tāpēc rūpnīcai ieteicams pieteikuma veidlapā skaidri norādīt, kuras atkritumu plūsmas tā spēj un tai ir atļauts pārstrādāt/apglabāt un kuras atkritumu plūsmas tā nosūtīs ārējiem pakārtotiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem.

a)   Dokumentācija un atkritumu nosūtīšana

Var uzskatīt, ka ir panākta atbilstība 13. panta 1. punkta g) apakšpunkta ii) punktam par dokumentāciju un atkritumu nosūtīšanu, ja rūpnīca saskaņā ar SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēm (44) ievieš “procedūras bīstamu materiālu un atkritumu izsekošanai, kad tie tiek pārvesti no kuģu pārstrādes rūpnīcas uz galamērķi, un dokumentācijas, tai skaitā apakšuzņēmēju dokumentācijas, pārvaldībai un uzglabāšanai.”

b)   Atļaujas piešķiršana pakārtotiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem

Regulā kuģu pārstrādes uzņēmumiem ir prasīts nodrošināt, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam ir atļauts darboties, neapdraudot cilvēka veselību un nenodarot kaitējumu videi. Šajā prasībā pārņemtas SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnes (45).

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, uz kuru attiecas šī prasība, ir:

kuģu pārstrādes rūpnīcas daļa, ja kuģu pārstrādes rūpnīca pati reģenerē vai apglabā atkritumus, vai

ārējs atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, ja kuģu pārstrādes rūpnīca šo darbības daļu uzticējusi ārpakalpojumu sniedzējam, vai

abi, ja kuģu pārstrādes rūpnīca apsaimnieko dažas atkritumu plūsmas pati, bet pārējo plūsmu apsaimniekošanu uztic ārpakalpojumu sniedzējam.

Prasībā minētā atļauja ir attiecīgās(-o) kompetentās(-o) iestādes(-žu) piešķirtā atļauja valstī, kurā atrodas attiecīgais atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums. Ja atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums un kuģu pārstrādes rūpnīca atrodas dažādās valstīs, atļauja ietver arī dokumentāciju, kas attiecas uz atkritumu importu/eksportu, un attiecīgā gadījumā dokumentāciju, kas saistīta ar iepriekš norunātu piekrišanu (PIC). Pieteikuma veidlapā jāiekļauj attiecīgo to atļauju kopija, kas minētas Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/2398.

c)   Atkritumu apsaimniekošana atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā

Ārpus ES esošām rūpnīcām, kas iesniedz pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā, ir jāpierāda, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums(-i) ievēro standartus, kas visumā ir līdzvērtīgi starptautiskajiem un ES standartiem.

Prasība neparedz, ka ir pilnībā jāievēro ES prasības, kas noteiktas citos tiesību aktos, nevis regulā, un citos starptautiskajos standartos, bet gan to, ka ir jānodrošina, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā ievērotās prasības/standarti garantē tādu pašu cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeni.

Uzņēmumiem, kas iesniedz pieteikumu, jāparaksta dokumenti, kas prasīti Īstenošanas lēmumā (ES) 2015/2398, un jāpievieno visu to dokumentu kopijas, kas ietverti tā darbības jomā.

Uzskatāms, ka kopumā ir panākta atbilstība starptautiskajiem un ES standartiem, ja atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums ievēro šādus pamatprincipus, kas izriet no starptautiskajiem standartiem un ES direktīvām.

—   Starptautiskie standarti

Starptautiskā mērogā izstrādāto attiecīgo pamatnostādņu saraksts ir ietverts Regulas (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem VIII pielikumā, un vienas no šīm pamatnostādnēm ir arī tehniskās pamatnostādnes par pilnīgas vai daļējas kuģu demontāžas pārvaldību videi nekaitīgā veidā, ciktāl tās attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu pakārtotos uzņēmumos. Bāzeles konvencijas ietvaros izstrādāto tehnisko pamatnostādņu jaunākās versijas pieejamas konvencijas tīmekļa vietnē (46).

Bāzeles konvencijas puses ir pieņēmušas arī satvaru bīstamu atkritumu un citu atkritumu apsaimniekošanai videi nekaitīgā veidā (ESM(47). Šajā satvarā izklāstīta kopīga izpratne par to, ko ESM ietver, un minēti, piemēram, vairāki pamatprincipi un darbības, kas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem jāīsteno, lai nodrošinātu ESM.

—   Savienības standarti

Uz atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem attiecināmie Eiropas Savienības standarti par cilvēka veselības un vides aizsardzību ir pieejami ES Atkritumu pamatdirektīvā un tiesību aktos par konkrētām atkritumu plūsmām.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvā 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (48) (tā sauktā “Atkritumu pamatdirektīva”) minētās galvenās prasības attiecas uz šādiem jautājumiem:

atkritumu apsaimniekošanas hierarhija (4. pants): prioritārā kārtībā izmanto šādu atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju: a) atkritumu rašanās novēršana; b) sagatavošana atkārtotai izmantošanai; c) pārstrāde; d) cita tipa reģenerācija, piemēram, enerģijas reģenerācija; un e) apglabāšana,

cilvēku veselības un vides aizsardzība (13. pants): atkritumu apsaimniekošana norit, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi, un jo īpaši: a) neapdraudot ūdeni, gaisu, augsni, augus vai dzīvniekus; b) neradot neērtības trokšņa vai smakas dēļ; kā arī c) neradot negatīvu ietekmi uz lauku vidi un īpaši aizsargājamām teritorijām,

bīstamie atkritumi (17., 18. un 19. pants): bīstamos atkritumus uzglabā un apstrādā tādos apstākļos, lai tiktu nodrošināta veselības un vides aizsardzība. Tos nekādā gadījumā nesajauc ar citiem bīstamiem atkritumiem, un tos iepako un marķē.

Uz atkritumu apstrādes darbību standartiem, kas saistīti ar regulas 15. panta 5. punktu, attiecas ne vien Atkritumu pamatdirektīvas pamatprincipi, bet arī šādi ES tiesību akti:

Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīva 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (49),

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 4. decembra Direktīva 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu un grozījumu akti (50),

Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (51).

Visbeidzot, uz konkrētu atkritumu plūsmu apstrādes darbībām attiecināmie standarti, kas saistīti ar Regulas 15. panta 5. punktu, ir iekļauti šādos ES tiesību aktos:

Padomes 1996. gada 16. septembra Direktīva 96/59/EK par polihlorētu bifenilu un polihlorētu terfenilu apglabāšanu (52),

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīva 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK (53),

elektriskās un elektroniskās iekārtas apglabā, ievērojot darbības pamatprincipus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvā 2002/96/EK par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (54).

2.3.    Veselības aizsardzības un drošības prasības

2.3.1.   Ko nozīmē “nepieļaut nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību”?

13. panta 1. punkta f) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīcā “netiek pieļauta nelabvēlīga ietekme uz cilvēka veselību”.

Papildus fiziskajām sistēmām (sk. iepriekš jautājumu un atbilžu 2.2.4. punktu par izbūvētām struktūrām) SDO pamatnostādnēs minēts plašs darbības pasākumu klāsts, sākot no bērnu darba ļaunāko formu nepieļaušanas un pienācīgas dzīves vietas nodrošināšanas, ja dzīves vieta atrodas rūpnīcā vai par to kā citādi ir atbildīgs kuģu pārstrādes uzņēmums, līdz dzirdes aizsardzībai. Šie dažādie fiziskie un darbības elementi kopā garantē regulā minētās “drošās darbības”, “darba ņēmēju drošību” un “procedūras un metodes, kuru mērķis ir nepieļaut, samazināt, ierobežot līdz minimumam un, cik vien praktiski iespējams, novērst veselības apdraudējumus” (55).

Var uzskatīt, ka tiek ievērotas ar drošību saistītās prasības, ja rūpnīca ir veikusi iepriekš minētos darbības pasākumus un tai, kā norādīts SJO pamatnostādnēs (56), “ir darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības plāni un procedūras”, un tā spēj “pierādīt zināšanas un izpratni par piemērojamajiem darba ņēmēju drošības un arodveselības procesiem, procedūrām, tiesību aktiem, regulējumu un norādēm”. Rūpnīcai arī jāizveido un jāuztur “iedarbīgs evakuācijas plāns, lai visu personālu varētu evakuēt ātri un droši” (57).

Turklāt rūpnīca nodarbina “vienu vai vairākus galvenos darbiniekus, kas ir pietiekami apmācīti un pieredzējuši, lai varētu ar labiem rezultātiem nodrošināt, ka kuģu pārstrādes rūpnīcas darbībās tiek uzturēti droši apstākļi, tai skaitā vienu vai vairākas kompetentas personas, kas spēj veikt konkrētu darbu. Atkarībā no kuģu pārstrādes rūpnīcas lieluma un darba ņēmēju skaita [kuģu pārstrādes rūpnīca varētu izmantot] dažādu hierarhijas pakāpju drošības un veselības aizsardzības vadības darbiniekus, tai skaitā vispārējo vadītāju, uzraudzības darbiniekus un parastus strādniekus” (58). Regulā definēts, ka kompetentā persona ir “persona, kurai ir attiecīga kvalifikācija, izglītība un pietiekamas zināšanas, pieredze un prasmes, lai veiktu konkrētus darbus” (59). Šī persona “var būt apmācīts darba ņēmējs vai vadošs darbinieks, kurš spēj atklāt un novērtēt darba drošības apdraudējumus, riskus un potenciāli bīstamu materiālu vai bīstamu apstākļu ietekmi uz darbiniekiem kuģu pārstrādes rūpnīcā un kurš spēj norādīt, kādi aizsargpasākumi un profilakses pasākumi jāveic, lai minētos drošības apdraudējumus, riskus vai iedarbību pilnībā novērstu vai samazinātu” (60).

Visbeidzot, SJO pamatnostādnēs skaidri minētas starptautiskas konvencijas, kas attiecas uz kuģu pārstrādi, tai skaitā 1999. gada Bērnu darba ļaunāko formu konvencija un 1973. gada Konvencija par minimālo vecumu. Dažas valstis, kurās notiek kuģu pārstrāde, iespējams, vēl nav ratificējušas visas šīs konvencijas. Tomēr, lai panāktu atbilstību regulas prasībām, kuģu pārstrādes uzņēmumiem pašiem uzņēmuma mērogā jāīsteno SJO pamatnostādņu 4. papildinājumā uzskaitītajās starptautiskajās konvencijās paredzētie dažādie noteikumi par darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību.

2.3.2.   Kas ir piemēroti individuālie aizsarglīdzekļi?

13. panta 1. punkta i) punkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “gādā par strādnieku darba drošību .., tostarp nodrošina, ka operācijās, kurās tas vajadzīgs, tiek izmantoti individuālie aizsarglīdzekļi”.

Individuālie aizsarglīdzekļi (IAL) ir jebkura ierīce vai ietaise, kas paredzēta indivīdam valkāšanai vai turēšanai ar mērķi aizsargāties pret vienu vai vairākiem veselības un drošības apdraudējumiem (61). Regulā minētie IAL ir pilnīgi un sīki aprakstīti SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs (62) un SDO pamatnostādnēs (63).

2.3.3.   Kādi ir ar apmācību saistītie pienākumi?

13. panta 1. punkta i) punkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “gādā par strādnieku .. apmācību”.

Uzskatāms, ka ar apmācību saistītās prasības ir ievērotas, ja rūpnīca ir īstenojusi attiecīgās SDO pamatnostādnes (64) un tai, kā noteikts SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs (65), ir “apmācības procedūras, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un vides aizsardzību pienācīgā līmenī. Apmācības programmās jāiesaista visi kuģu pārstrādes rūpnīcas darba ņēmēji un locekļi, tai skaitā darbuzņēmēju personāls un darbinieki, .. un jānosaka apmācības veids un biežums”.

Attiecībā uz ugunsaizsardzību un ugunsdrošību īpaša uzmanība jāpievērš SJO pamatnostādnēm (66), kurās minēts, ka rūpnīcai ir “procedūras, ar ko nodrošina pienācīgu apmācību, instruktāžu un informāciju visiem uzraugiem un darba ņēmējiem .. par ugunsgrēka draudiem, piemērotiem profilakses pasākumiem, kas jāveic, un ugunsdzēsības aprīkojuma izmantošanu, lai visā darba laikā bez grūtībām pieejams pienācīgi apmācīts personāls”. Atbilstību šīm prasībām vislabāk var pierādīt, ievērojot attiecīgās SJO pamatnostādnes (“jāuztur apmācības un treniņu/mācību reģistrs, kurā norāda tādu informāciju kā apmācības/treniņa veids, apmācītās personas loma, izmantotais aprīkojums, ilgums, vieta, datums un laiks”).

2.3.4.   Kas ir atbilstīgs incidentu, negadījumu, arodsaslimšanu un hronisku iedarbību reģistrs?

13. panta 1. punkta j) apakšpunkts: kuģu pārstrādes rūpnīca “reģistrē incidentus, negadījumus, arodsaslimšanas un hronisku iedarbību un, ja kompetentās iestādes to prasa, ziņo par visiem incidentiem, negadījumiem, arodsaslimšanām un hroniskām iedarbībām, kas izraisa vai var izraisīt apdraudējumu strādnieku drošībai, cilvēka veselībai un videi”.

Datus par arodsaslimšanām un hroniskām iedarbībām iegūst ikgadējās medicīniskajās pārbaudēs, kurās paņem vismaz asins un urīna paraugus, kā arī matu paraugus, ja iespējams. Informāciju par saslimšanu un hroniskas iedarbības cēloņiem vislabāk var iegūt no augsnes, gaisa un putekļu paraugiem.

Lai ieraksti būtu pilnīgi, vispirms jāzina, kas rūpnīcā strādā. Rūpnīca reģistrā identificē visus darba ņēmējus, tai skaitā darbuzņēmēju personālu un īstermiņa darbiniekus, un nodrošina, ka vienmēr ir pieejams visu darba ņēmēju saraksts par jebkuru dienu.

Lai atbilstu regulas 13. panta 1. punkta i) un j) apakšpunktam, rūpnīcai arī jāievēro ieteikumi, kas sniegti SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs (67) un SDO pamatnostādnēs (68).

Turklāt, kā norādīts SDO pamatnostādnēs, reģistrs ir paredzēts, lai to faktiski “izmantotu darba ņēmēju veselības aizsardzībā”. Rezultātus “attiecīgajiem darba ņēmējiem vai to izvēlētajām personām skaidri izskaidro profesionāls veselības aprūpes darbinieks”, tos “neizmanto nelikumīgai diskriminācijai”, tie ir “pieejami, ja tos pieprasa kompetentā iestāde vai jebkura cita persona, par kuru vienojušies darba devēji un darba ņēmēji, pienācīgas statistikas par veselību un epidemioloģisku pētījumu sagatavošanai ar nosacījumu, ka tiek saglabāta anonimitāte”. SJO drošas un videi nekaitīgas kuģu pārstrādes pamatnostādnēs arī norādīts, ka “tad, ja valsts prasībās nav noteikts konkrēts laikposms, ieteicams reģistrētos*//datus glabāt piecus gadus”.

3.   Sertificēšana un inspekcijas

3.1.    Kādas ir jaunajā regulā paredzētā inspekciju režīma galvenās iezīmes?

Ar regulas 15. panta 4. punktu ievieš divu posmu inspekcijas un pārbaudes režīmu rūpnīcām, kas atrodas trešās valstīs un vēlas pārstrādāt kuģus, kuri kuģo ar ES dalībvalsts karogu.

15. panta 4. punkta pirmā daļa: “Lai Eiropas sarakstā iekļautu kuģu pārstrādes rūpnīcu, kas atrodas trešā valstī, to, vai tā atbilst 13. pantā izklāstītajām prasībām, sertificē pēc inspekcijas uz vietas, kuru veic atbilstīgi kvalificēts neatkarīgs inspektors. Minētās sertifikācijas apstiprinājumu kuģu pārstrādes uzņēmums iesniedz Komisijai, sniedzot pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā un pēc tam reizi piecos gados, kad tiek atjaunota iekļaušana Eiropas sarakstā. Veicot sākotnējo iekļaušanu sarakstā un tās atjaunināšanu, nodrošina starpposma pārskatīšanu, lai apstiprinātu, ka tiek pildītas 13. pantā noteiktās prasības.”

15. panta 4. punkta otrā daļa: “Iesniedzot pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā, kuģu pārstrādes uzņēmumi piekrīt iespējai, ka attiecīgajā kuģu pārstrādes rūpnīcā notiek inspekcijas uz vietas, ko Komisija vai pārstāvji, kas rīkojas Komisijas vārdā, veic pirms vai pēc iekļaušanas Eiropas sarakstā, lai pārliecinātos par atbilstību 13. panta prasībām. Lai veiktu minētās inspekcijas uz vietas, neatkarīgais inspektors, Komisija vai pārstāvji, kas rīkojas Komisijas vārdā, sadarbojas ar tās trešās valsts kompetentajām iestādēm, kurā atrodas kuģu pārstrādes rūpnīca.”

Pirmais posms (15. panta 4. punkta pirmā daļa) notiek, pirms rūpnīca iesniedz pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā. Tajā neatkarīgs inspektors (NI) veic rūpnīcas inspekciju uz vietas, lai novērtētu atbilstību regulas prasībām.

Vēlāk (15. panta 4. punkta otrā daļa) Eiropas Komisija var nolemt pārliecināties par rūpnīcas atbilstību, veicot inspekcijas uz vietas. Šīs pārbaudes var notikt pirms vai pēc lēmuma par rūpnīcas iekļaušanu Eiropas sarakstā pieņemšanas.

Attēls

Ārpus ES esošu kuģu pārstrādes rūpnīcu inspekcijas un pārbaudes procesa galvenie posmi

Image

3.2.    Kādi ir neatkarīgo inspektoru uzdevumi?

Neatkarīgo inspektoru uzdevums ir sertificēt rūpnīcu, pārbaudot, vai tā atbilst regulas prasībām. Tiem savs darbs jāveic neatkarīgi, tāpēc ar līgumu, kas noslēgts starp kuģu pārstrādes rūpnīcas īpašnieku un neatkarīgu inspektoru, inspektoram tiek dotas tiesības veikt visas darbības, kas nepieciešamas, lai pārbaudītu rūpnīcas atbilstību regulas prasībām un ziņotu par to. Neatkarīgo inspektoru līgumsaistības nekādā veidā neliedz tiem veikt kādas darbības un tās neierobežo.

Eiropas Komisija ir gatava pēc pieprasījuma sniegt konsultācijas neatkarīgajiem inspektoriem.

3.3.    Kas var būt neatkarīgs inspektors?

Nevajadzētu uzskatīt, ka termins “neatkarīgs inspektors” apzīmē atsevišķu fizisku personu. Lai varētu ar labiem rezultātiem izpildīt neatkarīga inspektora uzdevumus, parasti būs nepieciešama komanda ar daudzveidīgu kvalifikāciju. Neatkarīgie inspektori ievēro tās valsts normatīvos aktus, kurā tie darbojas; tie attiecīgā gadījumā ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem apstiprināti uzņēmumi.

3.4.    Vai Eiropas Komisija publicēs neatkarīgo inspektoru sarakstu?

Nē. Komisija nesniegs neatkarīgo inspektoru sarakstu, jo regulā tas nav paredzēts. Uzņēmumam, kam pieder kuģu pārstrādes rūpnīca vai kas to vada, jānolīgst neatkarīgs inspektors un jāpārliecinās, ka tas ir neatkarīgs un atbilstīgi kvalificēts.

3.5.    Kādai vajadzētu būt neatkarīgo inspektoru akreditācijai un kvalifikācijai?

Saskaņā ar regulu inspektoriem, kas sertificē atbilstību 13. panta prasībām, jābūt “neatkarīgiem” un “atbilstīgi kvalificētiem”. Lai gan regulā neatkarīgajiem inspektoriem nav paredzēta kāda konkrēta akreditācija, to, ka inspektors ir neatkarīgs un tam ir vajadzīgā kvalifikācija, vislabāk var pierādīt, ja tas ir akreditēts saskaņā ar standartu, ko sagatavojušas ES akreditācijas struktūras vai ILAC/MRA parakstītājas struktūras. Sīkāka informācija turpmāk tekstā.

ES ir izstrādājusi akreditācijas sistēmu, kuras ietvaros saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 765/2008 (69) ES dalībvalsts iecelta valsts akreditācijas struktūra var piešķirt akreditāciju atbilstoši konkrētam standartam. Šādas struktūras piešķirtu akreditāciju automātiski atzīst visā ES. Akreditāciju var piešķirt arī ārpus ES esoša akreditācijas struktūra, kas parakstījusi Starptautiskās Laboratoriju akreditācijas kooperācijas (ILAC) Savstarpējās atzīšanas vienošanos (MRA) attiecībā uz atbilstošo darbības jomu (šajā gadījumā – ISO/IEC 17020 (70)(71) (72).

Regulā prasīto neatkarību un piemērotību vislabāk var pierādīt, ja ir ievērotas trešām (“A tips”) inspekcijas struktūrām piemērojamās prasības, kas paredzētas standartā ISO/IEC 17020, kurā izklāstītas prasības dažādu inspicējošo struktūru darbībai.

ISO/IEC 17020:2012(E)

Šis starptautiskais standarts ir sagatavots, lai palielinātu uzticību inspicējošām struktūrām. Inspicējošās struktūras veic novērtējumus privātu klientu, to mātesorganizāciju vai iestāžu vārdā, lai sniegtu informāciju par inspicēto elementu atbilstību noteikumiem, standartiem, specifikācijām, inspicēšanas shēmām vai līgumiem.

Standartā ISO/IEC 17020 ir sīki izklāstītas inspicēšanas struktūrām piemērojamās prasības. Konkrētāk, inspicēšanas struktūrām, kas novērtētas atbilstoši ISO/IEC 17020, jāpierāda, ka tās ir objektīvas un neatkarīgas (sk. standarta A pielikumu), sīki jāizklāsta sava juridiskā, organizatoriskā un vadības struktūra un inspicēšanas metodes un procedūras, kā arī jānodarbina pietiekami daudz kvalificētu darbinieku (tieši vai slēdzot apakšlīgumus), jāreģistrē dažādi dati, jāsagatavo inspekcijas ziņojumi un sertifikāti, jābūt ieviestām sūdzību un pārsūdzību izskatīšanas procedūrām un vadības sistēmām. Šīs sīki izklāstītās prasības izmanto kā kontrolsarakstu akreditācijā, kas apliecina kompetenci konkrētu inspicēšanas uzdevumu veikšanā, šajā gadījumā kuģu pārstrādes rūpnīcu pārbaudē saskaņā ar regulu (ES) Nr. 1257/2013. Prasības vienmēr tiek pielāgotas konkrētai darbībai un nekad netiek aplūkotas ārpus konteksta.

Kuģu pārstrādes uzņēmumiem ieteicams līgumā pieprasīt, lai neatkarīgais inspektors, ko tie aicina novērtēt uzņēmuma atbilstību regulas prasībām, būtu kvalificēts šādās jomās:

kuģu būvētāja vai līdzvērtīga kvalifikācija kuģubūvē un/vai lielu tērauda konstrukciju demontāžā,

vides un veselības aizsardzības un darba drošības vadības sistēmas,

bīstamu materiālu apsaimniekošana un atkritumu apsaimniekošana, tai skaitā bīstamu atkritumu apsaimniekošana.

Turklāt ieteicams, lai neatkarīgā inspektora darba grupas vadītājam būtu vismaz piecu gadu pieredze vismaz divās no iepriekš minētajām jomām un lai citiem grupas locekļiem būtu vismaz trīs gadu pieredze vismaz divās no iepriekš minētajām jomām.

Lai saskaņotu sertificēšanas praksi, Eiropas Komisija var organizēt apmācības pasākumus un darbseminārus, kas īpaši paredzēti neatkarīgiem inspektoriem.

3.6.    Vai Eiropas Komisija var nolemt veikt vēl citas inspekcijas rūpnīcā?

Iesniedzot pieteikumu par iekļaušanu Eiropas sarakstā, kuģu pārstrādes uzņēmumi piekrīt iespējai, ka Eiropas Komisija vai pārstāvji, kas rīkojas tās vārdā, ar iepriekšēju brīdinājumu vai bez brīdinājuma var veikt inspekcijas attiecīgajā rūpnīcā uz vietas. Šīs inspekcijas veic sadarbībā ar tās valsts iestādēm, kurā atrodas attiecīgā rūpnīca. Kuģu pārstrādes uzņēmumam nebūs jāsedz inspekciju izmaksas.

Eiropas Komisija pieņems lēmumus par sertificētu rūpnīcu inspicēšanu pēc tam, kad, vadoties no iespējamiem riskiem, būs noteiktas prioritātes. Eiropas Komisija vai pārstāvji, kas rīkojas tās vārdā, var veikt inspekcijas visās sertificētajās rūpnīcās, kas atrodas trešā valstī. Lēmumu par konkrētas rūpnīcas inspicēšanu pieņems, ņemot vērā pieteikumā sniegtās informācijas kvalitāti un pilnīgumu.

Papildu aspekti, kas palielina iespēju, ka Eiropas Komisija vai pārstāvji, kuri rīkojas tās vārdā, veiks papildu inspekcijas, cita starpā ir šādi: Eiropas Komisijai iesniegtās sūdzības un paustās bažas par rūpnīcas darbību.


(1)  Apjomīgus dokumentus, piemēram, kuģu pārstrādes rūpnīcas plānu, var sūtīt tikai pa e-pastu.

(2)  OV L 332, 18.12.2015., 145. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(4)  SJO, 2012. gada 2. martā pieņemtā Rezolūcija MEPC.210(63) “2012 Guidelines for safe and environmentally sound ship recycling”, 7.–36. lpp.

(5)  SJO MEPC.210(63) 1. papildinājums, 37. lpp.

(6)  SDO, “Safety and health in shipbreaking, guidelines for Asian countries and Turkey”, 2004. gads (turpmāk “SDO DVP”), 4.6. iedaļa, 32. lpp., un 16. iedaļa, 128.–133. lpp.

(7)  Bāzeles konvencija, “Technical Guidelines for the Environmentally Sound Management of the Full and Partial Dismantling of Ships” (turpmāk “BK TP”), 4.5. iedaļa, 63.–64. lpp., un 6.2. iedaļa, 84.–88. lpp.

(8)  Sīkāku informāciju par Regulā paredzētajām atkritumu apsaimniekošanas prasībām skatiet jautājumu un atbilžu 2.2.5. punktā.

(9)  BK TP, 6.2. iedaļa, 85.–87. lpp.

(10)  SJO MEPC.210(63) 3.4.1. iedaļa, 24. lpp.

(11)  SDO DVP, 28.–33. lpp.

(12)  SDO DVP, 21.–23. lpp.

(13)  SDO DVP, 3.4.2. iedaļa, 19. lpp., un III pielikums, 155.–172. lpp.

(14)  SJO MEPC.210(63), 3.3.3. iedaļa.

(15)  SDO DVP, 3.6. iedaļa, 21.–23. lpp.

(16)  SJO DVP, I pielikums (par darba ņēmēju veselības uzraudzību), 2. un 3. iedaļa, 147.–150. lpp., un II pielikums (par darba vides uzraudzību), 152.–154. lpp.

(17)  SJO MEPC.210(63), 3.3.4.11. iedaļa, 21. lpp.

(18)  SJO DVP, II daļa, 47.–140. lpp. (izņemot 14. un 16. iedaļu, kas minētas šo pamatnostādņu nākamajā nodaļā).

(19)  BK TP, 5. iedaļa, 66.–83. lpp.

(20)  Bāzeles konvencijas sekretariāts, “Guidance for competent authorities of ship recycling facilities”, 4.8.2013.

(21)  BKS 2013. gada pamatnostādnes, 13. lpp.

(22)  Tā kā bloki ir “kuģu pārstrādes procesā radītie atkritumi”, turklāt parasti ir ļoti liela iespēja, ka griešanas laikā tie pārklāsies ar eļļainām atliekām un/vai krāsas un pārklājuma daļiņām, tos nevar nomest un/vai noskrāpēt plūdmaiņu zonā vai uz jebkuras citas caurlaidīgas virsmas, piemēram, smiltīm vai grants, jo tādējādi tiktu pārkāpti noteikumi par noplūžu kontroli (13. panta 1. punkta f) apakšpunkts), savākšanu (13. panta 1. punkta g) apakšpunkta i) punkts) un darbošanos uz necaurlaidīga seguma (13. panta 1. punkta g) apakšpunkta ii) punkts).

(23)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.4. iedaļa, 33.–36. lpp.

(24)  BK TP, 81.–83. lpp.

(25)  Regulas 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

(26)  Izmantojamo eļļas norobežošanas bonu veids būs atkarīgs no kuģu pārstrādes rūpnīcas atrašanās vietas un apstākļiem. Var būt vajadzīga divu līmeņu norobežošana, jo īpaši rūpnīcās, kurās kuģi pietauvojas, izmantojot savu jaudu, kā rezultātā jūrā var ieplūst piesārņots noteces ūdens; viena kārta ir ap demontējamo kuģi izvietotas eļļu norobežojošas uzsūcošas bonas, bet otra, pastāvīgāka, ir neuzsūcošu piekrastes vai okeāna bonu kārta.

(27)  BKS 2013. gada pamatnostādnes, 14. lpp.

(28)  “Visu bīstamo materiālu savākšana”“visas kuģa pārstrādes laikā” (13. panta 1. punkta g) apakšpunkta i) punkts).

(29)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.3.1. iedaļa, 29. lpp., un BK TP, 82. lpp.

(30)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.3.1. iedaļa, 30. lpp., un BK TP, 80. lpp.

(31)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.3.4.1. iedaļa, 32. lpp., un BK TP, 82.–83. lpp.

(32)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.3.5. iedaļa par bīstamajiem šķidrumiem, atliekām un nogulsnēm (piem., eļļu, sateces un balasta ūdeņiem), 32. lpp., un BK TP, 81. lpp.

(33)  OV L 330, 16.12.2009., 28. lpp.

(34)  BKS 2013. gada pamatnostādnes, 17. lpp.

(35)  BKS 2013. gada pamatnostādnes, 15. lpp.

(36)  BK TP, 68. lpp.

(37)  BKS 2013. gada pamatnostādnes, 16. lpp.

(38)  Skatīt 37. zemsvītras piezīmi.

(39)  Skatīt 36. zemsvītras piezīmi.

(40)  Skatīt 36. zemsvītras piezīmi.

(41)  Saskaņā ar Regulas 13. panta 1. punkta h) apakšpunktu (kuģu pārstrādes rūpnīca nodrošina, ka kuģim un visai kuģu pārstrādes rūpnīcas teritorijai var ātri piekļūt ar avārijas aprīkojumu, piemēram, ugunsdzēsības aprīkojumu un transportlīdzekļiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļiem un celtņiem) rūpnīcas, kurās avārijas transportlīdzekļi nevar stāvēt blakus pašam kuģim (“kuģis”) vai pie izejas trapa, jo, piemēram, pamatne ir klāta ar ūdeni vai nestabila un nav piemērota transportlīdzekļu balstīšanai, neatbilst Regulas prasībām.

(42)  SDO DVP, 138.–140. lpp.

(43)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.4.9. iedaļa, 20. lpp.

(44)  SJO MEPC.(210)63, 3.4.2.6. iedaļas trešā rindkopa.

(45)  SJO MEPC.(210)63, 3.2.6. iedaļa: “Ja materiālus vai atkritumus aizvāc no kuģu pārstrādes rūpnīcas tālākai apstrādei un/vai apglabāšanai, KPRP jāsniedz informācija par procedūrām, ar kurām tiks nodrošināts, ka tie tiek nosūtīti tikai uz tādu uzņēmumu, kam ir atļauts tos apstrādāt un/vai apglabāt, nenodarot kaitējumu videi.”

(46)  Sīkāku informāciju skatīt tīmekļa vietnē http://www.basel.int/Implementation/TechnicalMatters/DevelopmentofTechnicalGuidelines/AdoptedTechnicalGuidelines/tabid/2376/Default.aspx

(47)  Sīkāku informāciju skatīt tīmekļa vietnē http://www.basel.int/Implementation/CountryLedInitiative/EnvironmentallySoundManagement/ESMFramework/tabid/3616/Default.aspx

(48)  OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.

(49)  OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp.

(50)  OV L 332, 28.12.2000., 91. lpp.

(51)  OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.

(52)  OV L 243, 24.9.1996., 31. lpp.

(53)  OV L 266, 26.9.2006., 1. lpp.

(54)  OV L 37, 13.2.2003., 24. lpp.

(55)  Skatīt 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta i) punktu un 13. panta 1. punkta i) apakšpunktu.

(56)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.1. iedaļa, 11. lpp.

(57)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.6. iedaļas sestā rindkopa, 23. lpp.

(58)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.2. iedaļa.

(59)  Regulas 3. panta 1. punkta 13. punkts.

(60)  Regulas 3. panta 3. punkts.

(61)  Definīcija sniegta Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvā 89/686/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (OV L 399, 30.12.1989., 18. lpp.).

(62)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.4.10. iedaļa, 21. lpp.

(63)  SDO DVP, 15. iedaļa, 122.–127. lpp.

(64)  SDO DVP, 14. iedaļa, 117.–121. lpp.

(65)  SJO MEPC.(210)63, 3.1.2. iedaļa, 8. lpp.

(66)  SJO MEPC.(210)63, 3.3.6. iedaļas septītā rindkopa, 23. lpp.

(67)  SJO MEPC.(210)63, 3.1.4. iedaļa, 9. lpp.

(68)  SDO DVP, 5. iedaļa, 34.–40. lpp., un I pielikums (par darba ņēmēju veselības uzraudzību), 4. iedaļa, 150.–151. lpp.

(69)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regula (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.).

(70)  Standarts ISO/IEC 17020:2012 “Prasības dažāda veida institūcijām, kas veic inspekciju”.

(71)  Šo struktūru sarakstu var atrast saitēs http://www.european-accreditation.org/mla-and-bla-signatories#6 un https://www.ilac.org/documents/mra_signatories.pdf

(72)  Regulas (EK) Nr. 765/2008 11. panta 2. punktā ir paredzēts, ka valsts iestādes atzīst to akreditācijas struktūru pakalpojumu vienlīdzību, kuras ir veiksmīgi īstenojušas salīdzinošo pārskatīšanu, un pieņem šo struktūru akreditācijas sertifikātus un to atbilstības novērtējuma struktūru izdotos apliecinājumus, kuras ir akreditējušas šīs akreditācijas struktūras.


1. PIELIKUMS

Neatkarīga inspektora izsniegta sertifikāta kopija

Image

Teksts attēlu

INSPEKTORA VĀRDS/NOSAUKUMS (LOGOTIPS)

Adrese

ATBILSTĪBAS SERTIFIKĀTS

Nr.

___(Inspektora vārds/nosaukums)___, ko ___(valsts akreditācijas struktūras nosaukums) (1) akreditējusi(-is) kā atbilstīgu ISO/IEC 17020__ prasībām, apliecina, ka:

(kuģu pārstrādes rūpnīcas nosaukums)

(rūpnīcas adrese)

atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Regulas (ES) Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1013/2006 un Direktīvu 2009/16/EK 13. pantā izklāstītajām prasībām, un par to tiek izsniegts šis sertifikāts.

No ___(dd.mm.gggg.)___ līdz ___(dd.mm.gggg.) tika veikta inspekcija uz vietas, kuras laikā tika pārbaudīta atbilstība visām 13. pantā noteiktajām prasībām. Šīs inspekcijas un attiecīgo kuģu pārstrādes rūpnīcas dokumentu un reģistru pārbaudes rezultāti bija apmierinoši.

___(Inspektora vārds/nosaukums)___ apliecina savu neatkarību gan no kuģu pārstrādes uzņēmuma, kam pieder iepriekš minētā kuģu pārstrādes rūpnīca, gan no iepriekš minētās kuģu pārstrādes rūpnīcas un apstiprina, ka ir veicis minētajā regulā paredzētās darbības sabiedrības interesēs. (Inspektora vārds/nosaukums) un tā juridiskās personas daļas (ja tādas ir) arī apliecina, ka nav ne kuģu pārstrādes uzņēmums, ne arī kuģu pārstrādes rūpnīcas īpašnieks un ka tiem nav tādu saistību ar iepriekš minēto uzņēmumu, kuras varētu ietekmēt to neatkarību un objektivitāti.

Sertifikāts izsniegts: ______(vieta)_______

Izsniegšanas datums: ___(dd.mm.gggg.)___

Derīgs līdz (2): ___(dd.mm.gggg.)___

Paraksts: ___________________________

(1) Valsts akreditācijas struktūrai jābūt parakstījušai Starptautiskās Laboratoriju akreditācijas kooperācijas (ILAC) Savstarpējās atzīšanas vienošanos attiecībā uz inspekciju vai jābūt ES dalībvalsts izveidotai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 4. pantā noteiktajiem vispārīgajiem principiem.

(2) Sertifikātu izsniedz uz laikposmu, kas nepārsniedz piecus gadus.


2. PIELIKUMS

Avoti un ārējās atsauces

SJO, Honkongas Starptautiskā konvencija par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi, 2009. gads.

http://ec.europa.eu/environment/waste/ships/pdf/Convention.pdf

SJO, 2012. gada 2. martā pieņemtā Rezolūcija MEPC.211(63) “2012 Guidelines for the authorization of ship recycling facilities”.

http://www.imo.org/OurWork/Environment/ShipRecycling/Documents/211(63).pdf

SJO, 2012. gada 2. martā pieņemtā Rezolūcija MEPC.210(63) “2012 Guidelines for safe and environmentally sound ship recycling”.

http://www.imo.org/OurWork/Environment/ShipRecycling/Documents/210(63).pdf

SDO, “Safety and health in shipbreaking, guidelines for Asian countries and Turkey”, 2004. gads.

http://ilo.org/safework/info/standards-and-instruments/codes/WCMS_107689/lang--en/index.htm

(Ņemiet vērā, ka šis dokuments ir pieejams arī bengāļu, franču, hindi, ķīniešu un spāņu valodā.)

Bāzeles konvencija, “Technical Guidelines for the Environmentally Sound Management of the Full and Partial Dismantling of Ships”.

http://www.basel.int/Portals/4/Basel%20Convention/docs/meetings/sbc/workdoc/techgships-e.pdf

Bāzeles konvencijas sekretariāts, “Guidance for competent authorities of ship recycling facilities”, 4.8.2013.

http://www.basel.int/Portals/4/download.aspx?d=UNEP-CHW-SHIPS-GUID-CompetentAuthorities.English.pdf