EIROPAS KOMISIJA

Strasbūrā, 7.6.2016

COM(2016) 378 final

2016/0176(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augstprasmes nodarbinātības nolūkos

{SWD(2016) 193 final}
{SWD(2016) 194 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

•Saskanība ar spēkā esošajiem noteikumiem politikas jomā

•Saskanība ar citām ES politikas jomām

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

•Subsidiaritāte

Aizvien aktuālāks ir kļuvis jautājums par to, kā uzlabot spēju piesaistīt un paturēt talantīgus darba ņēmējus no ārpuskopienas valstīm, un tas ir kopīgs jautājums visām dalībvalstīm. Lai gan katra dalībvalsts varētu saglabāt pati savu augstprasmīgu darba ņēmēju sistēmu, tas nepalielinātu ES pievilcību kopumā. Īpaši, ja salīdzina ES ar citiem lieliem galamērķiem, kam ir vienotāka pieeja, individuālu rīcību īstenojošo dalībvalstu, it sevišķi mazāku dalībvalstu, rīcībā nav pietiekamu instrumentu, lai starptautiski sacenstos par augstprasmīgiem darba ņēmējiem.

Pašreizējā sadrumstalotā situācija ar atšķirīgiem un paralēliem valstu noteikumiem attiecībā uz vienas un tās pašas kategorijas trešo valstu valstspiederīgajiem dalībvalstīs ir neefektīva un nelietderīga visām iesaistītajām pusēm. Pieteikumu iesniedzējiem un darba devējiem nākas ievērot sarežģītu tiesisko regulējumu, kas rada izmaksas un administratīvo slogu, kuru sevišķi smagi izjūt mazie un vidējiem uzņēmumi (MVU). Turklāt dalībvalstu iestādēm būtu vieglāk un rentablāk piemērot vienotu, skaidru un nepārprotamu noteikumu kopumu attiecībā uz augstprasmīgu darba ņēmēju uzturēšanās un darba atļauju pieteikumu izskatīšanu.

Rīkojoties kā vienots dalībnieks attiecībā pret pārējo pasauli, ES var nodrošināt apjomradītus ietaupījumus un tādējādi labāk sacensties ar citiem lieliem galamērķiem par ierobežoto augstprasmīgu darba ņēmēju skaitu. Šā priekšlikuma mērķis ir uzlabot ES vispārējo pievilcību, paredzot vienotu, pārredzamu, elastīgu un racionalizētu shēmu augstprasmīgiem darba ņēmējiem visā ES. Tas augstprasmīgiem darba ņēmējiem nepārprotami norāda, ka ES viņus labprāt sagaida, piedāvājot skaidras un ātras uzņemšanas procedūras kopā ar pievilcīgiem uzturēšanās nosacījumiem viņiem un viņu ģimenēm.

Turklāt tikai ES līmeņa rīcība var augstprasmīgiem darba ņēmējiem piedāvāt iespēju viegli pārvietoties, strādāt un uzturēties ES dalībvalstīs. Mobilitāte ES iekšienē palīdz labāk reaģēt uz pieprasījumu pēc augstprasmīga darbaspēka un novērst prasmju trūkumu. Savukārt valstu shēmas savas būtības dēļ nevar piedāvāt šādu iespēju brīvi pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu gadījumos, kad rodas darbaspēka trūkums vai darba iespējas.

Pat ar saskaņotāku ES mēroga shēmu un paralēlu valstu shēmu atcelšanu dalībvalstu kompetences jomā paliks konkrēti aspekti, piemēram, to uz Līgumu pamatotā privilēģija noteikt uzņemto trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kas no trešām valstīm ierodas to teritorijā, lai meklētu darbu. Dalībvalstīm arī būs iespēja ieviest darba tirgus pārbaudes gadījumā, ja to darba tirgus saskaras ar nopietniem traucējumiem, piemēram, augstu bezdarba līmeni konkrētā profesijā vai nozarē. Turklāt dalībvalstis pašas varēs kontrolēt algas slieksni (pat ja tas būs saskaņotāks un ar zemāko un augstāko robežvērtību), ko aprēķinās, pamatojoties uz vidējo algu valstī, un trūkstošās profesijas, uz kurām attieksies zemākais slieksnis.

•Proporcionalitāte

Šis priekšlikums attiecas uz trešo valstu augstprasmīgu darba ņēmēju uzņemšanas nosacījumiem, procedūrām un tiesībām, kas saskaņā ar LESD 79. pantu ir kopējas imigrācijas politikas elementi. Paralēli valstu noteikumiem jau pastāv ES mēroga noteikumi attiecībā uz šo trešo valstu valstspiederīgo grupu, taču tie ir jāgroza, lai risinātu noteiktās problēmas un pilnībā sasniegtu direktīvas mērķus, savukārt Savienības rīcības saturam un veidam nevajadzētu pārsniegt to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šos mērķus.

Priekšlikums, no vienas puses, nodrošina līdzsvaru starp pilnveidotām tiesībām, tostarp mobilitāti ES iekšienē, pateicoties plašākai saskaņotībai, un, no otras puses, iekļaujošāku shēmu ar atvieglotākām uzņemšanas procedūrām (tostarp zemākiem algu sliekšņiem, tādējādi palielinot mērķa grupu), nodrošinot dalībvalstīm konkrētu elastīgumu, proti, iespēju pielāgot šo shēmu konkrētajai situācijai valstī.

•Instrumenta izvēle

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaude

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

•Ietekmes novērtējums

2a) ES zilās kartes pieejamības nodrošināšana plašākai grupai augstprasmīgu darba ņēmēju

2b) ES zilās kartes izmantošana, lai piesaistītu konkrētu visaugstprasmīgāko darba ņēmēju grupu

2c) Divu līmeņu zilās kartes izveide, kas paredzēta augstprasmīgu darba ņēmēju dažādiem prasmju līmeņiem

Arī sociālā ietekme būs pozitīva, ja ES iedzīvotāji gūtu labumu no pozitīvās ietekmes uz vispārējo ekonomikas izaugsmi, pateicoties darbaspēka un prasmju trūkuma novēršanai, kas var netieši veicināt uz zināšanām balstītas ekonomikas un darbvietu radīšanas nostiprināšanu ES. Tā kā šī shēma ir paredzēta augstprasmīgiem darba ņēmējiem, to nosaka pieprasījums un tā ir samērā selektīva, kā arī ir iestrādāti atbilstīgi aizsardzības pasākumi, sagaidāms, ka būs maza ietekme uz ES darba ņēmēju pārvietošanu. Zilās kartes turētāji gūtu labumu no pozitīvas ietekmes, ko nodrošinātu pilnveidotas ģimenes atkalapvienošanas tiesības, piekļuve ilgtermiņa statusam un mobilitāte ES iekšienē. Tāpat var prognozēt pozitīvu sociālo ietekmi, pateicoties starptautiskās aizsardzības saņēmēju iekļaušanai, jo šādi augstprasmīgi saņēmēji, saņemot ES zilo karti, būtu pamanāmāki darba devējiem savā uzņēmējvalstī un varētu piekļūt darba tirgiem arī citās dalībvalstīs, nevis tikai tajā, kas piešķīrusi aizsardzību. Tas atvieglo viņu dalību darba tirgū, veicinot viņu integrāciju un spēju pašiem nodrošināt sev iztiku.

Regulējuma kontroles padomes atzinums

Ietekmes novērtējumu 2016. gada 5. februārī iesniedza Regulējuma kontroles padomei, un 2016. gada 2. martā notika sanāksme. Padome 2016. gada 4. martā izdeva pirmo atzinumu (kas bija negatīvs). Ietekmes novērtējumu atkārtoti iesniedza 14. martā, un otrais atzinums (kas bija pozitīvs) tika izdots 2016. gada 18. martā. Turpmāk uzskaitīti galvenie jautājumi, attiecībā uz kuriem Regulējuma kontroles padome prasīja veikt uzlabojumus, un norādīts, kā tie tika ņemti vērā.

•Pamattiesības

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzības, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

•Skaidrojošie dokumenti

•Konkrētu priekšlikuma noteikumu sīks skaidrojums

Priekšlikuma mērķis ir paredzēt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz uzturēšanās pieteikumus ES, lai iegūtu augstprasmes nodarbinātību, vai nu no valstīm ārpus ES, vai, likumīgi dzīvojot ES citā statusā, un viņu ģimenes locekļiem, kā arī noteikt šo personu tiesības. Priekšlikumā arī ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstī likumīgi dzīvojoši trešo valstu valstspiederīgie atbilstīgi šā priekšlikuma noteikumiem var pārcelties un ar saviem ģimenes locekļiem dzīvot citā dalībvalstī. Šis noteikums būtībā ir līdzīgs attiecīgajam noteikumam Direktīvā 2009/50/EK, bet ir pielāgots, lai ņemtu vērā to, ka zilā karte kļūs par vienīgo iespēju, kā uzņemt augstprasmīgus trešo valstu valstspiederīgos.

Šajā pantā ir noteiktas priekšlikumā izmantotās definīcijas, kas daudzējādā ziņā atbilst citu spēkā esošo likumīgas migrācijas direktīvu definīcijām. Ir definēta „augstprasmes nodarbinātība”, kas aizstāj jēdzienu „augsti kvalificēta nodarbinātība” pašreiz spēkā esošajā direktīvā. Šī definīcija attiecas uz tādas personas algotu nodarbinātību saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi, kam ir vajadzīgā kompetence, kuru apliecina „augstākā profesionālā kvalifikācija”. Šādu kvalifikāciju var apliecināt vai nu ar „augstākās izglītības kvalifikāciju” (t. i., sekmīgi pabeigtu pēcvidusskolas līmeņa augstāko izglītību vai līdzvērtīgu terciārās izglītības programmu, kas atbilst vismaz ISCED 23 (2011. gads) 6. līmenim vai Eiropas kvalifikāciju sistēmas (EQF) 6. līmenim), vai ar „augstākām profesionālām prasmēm” (t. i., prasmes, ko apliecina ar vismaz trīs gadu tāda līmeņa profesionālo pieredzi, kura salīdzināma ar augstākās izglītības kvalifikāciju un kura attiecas uz veicamo darbu vai profesiju). Vajadzīgais prasmju līmenis nemainās, bet dalībvalstīm tiek piemērots obligāts pienākums atzīt profesionālo pieredzi kā alternatīvu izglītības kvalifikācijai. Turklāt atsauces uz ISCED un EQF ir jaunas, un to mērķis ir nodrošināt papildu skaidrību.

Līdzīgi kā Direktīva 2009/50/EK, priekšlikums neattiecas uz ES pilsoņiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir ES pastāvīgie iedzīvotāji un vēlas pārvietoties uz citu dalībvalsti, sezonas darba ņēmējiem un norīkotiem darba ņēmējiem. Tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 24 un šā tiesību akta darbības jomas var sakrist, šajā pantā ir skaidri noteikts, ka direktīvu nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kas piesakās uz uzturēšanos kādā dalībvalstī pētnieka statusā Direktīvas (ES) 2016/801 nozīmē, lai īstenotu pētniecības projektu. Tomēr pēc uzņemšanas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801 pētnieki, kas valstī uzturas likumīgi, var atbilstīgi šai direktīvai pieteikties saņemt ES zilo karti citā nolūkā, nevis tajā, uz kuru attiecas Direktīva (ES) 2016/801.

Grozot Direktīvu 2009/50/EK, visām personām, kas ir trešo valstu valstspiederīgie un ES pilsoņu ģimenes locekļi, tiek nodrošināta piekļuve ES zilajai kartei, lai tās varētu iesaistīties augstprasmes nodarbinātībā un doties komandējumos uz dažādām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās pavada ES pilsonis. Šīm augstprasmīgajām personām, kas ir trešo valstu valstspiederīgie un ES pilsoņu ģimenes locekļi, ir tādas pašas īstermiņa un ilgtermiņa profesionālas mobilitātes vajadzības ES iekšienē kā citiem augstprasmīgiem trešo valstu valstspiederīgajiem, un tām nevajadzētu liegt iespēju pieteikties uz ES zilo karti, kāda tām savā izcelsmes valstī tiktu piešķirta tāpēc vien, ka tās likumīgi uzturas ES kā ES valstspiederīgo ģimenes locekļi.

Ierosinātā direktīva joprojām neattiecas uz personām, kas piesakās uz starptautisko aizsardzību un gaida lēmumu par savu statusu, vai uz personām, kuras ir pagaidu aizsardzības saņēmējas vai uzturas dalībvalstī tikai uz pagaidu laiku. Tomēr jaunums ir tas, ka direktīva tagad ir piemērojama personām, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES (Kvalifikāciju direktīva). Šīs personas varēs iesniegt pieteikumu uz ES zilo karti kā jebkurš cits trešās valsts valstspiederīgais, vienlaikus saglabājot visas tiesības, kas tām pienākas kā aizsardzības saņēmējiem (sk. arī komentārus par 15. un 16. pantu). Tāpat piekļuvi ES zilajai kartei nodrošinās trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uz dalībvalstīm pārcelsies saskaņā ar nākotnē pieņemtām ES shēmām un kam piešķirs līdzīgas tiesības tām, kādas noteikts Kvalifikāciju direktīvā. Tādējādi augstprasmīgi starptautiskās aizsardzības saņēmēji būs pieejamāki darba devējiem un varēs mērķtiecīgāk iesaistīties nodarbinātībā atbilstīgi savām prasmēm un izglītībai, novēršot trūkumus nozarēs un profesijās jebkurā no dalībvalstīm. Tas viņiem ļaus aktīvi iesaistīties darba tirgū, kas savukārt atbalstīs viņu integrāciju, un vieglāk nodrošināt sev iztiku. Turklāt tas palīdz izvairīties no šo personu prasmju izniekošanas gadījumā, ja viņu konkrētajā jomā nav vakanču tajā dalībvalstī, kas piešķīra aizsardzību, kā rezultātā būs iespējams lietderīgāks darba tirgus sadalījums. Kvalifikāciju direktīvas gaidāmās pārskatīšanas gaitā tiks ieviestas vajadzīgās atsauces un grozījumi, lai nodrošinātu konsekvenci.

Tāpat ir ietverts noteikums, lai aizsargātu starptautiskos nolīgumus, ko Savienība un/vai tās dalībvalstis ir noslēgušas nolūkā nodrošināt ētisku pieņemšanu darbā, t. i., lai aizsargātu nozares, kuras saskaras ar darbinieku trūkumu jaunattīstības valstīs.

Atšķirībā no Direktīvas 2009/50/EK jaunais priekšlikums nepieļauj dalībvalstu paralēlas valstu shēmas, kas paredzētas tai pašai augstprasmīgu darba ņēmēju grupai. Lai ES zilā karte kļūtu par patiesu ES mēroga shēmu, dalībvalstīm ir pienākums valsts atļaujas vietā piešķirt ES zilo karti augstprasmes darbam personām, kas ietilpst šīs kartes darbības jomā. Dalībvalstis drīkst izdot valsts atļaujas vienīgi tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz ko neattiecas direktīvas darbības joma, ievērojot citos ES likumīgas migrācijas jomas tiesību aktos noteiktos ierobežojumus.

Priekšlikums saskaņo uzņemšanas nosacījumus un procedūras savā darbības jomā ietilpstošo trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī viņu turpmākai mobilitātei uz citām dalībvalstīm.

Tomēr dalībvalstis joprojām drīkst paredzēt labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz šo darba ņēmēju tiesībām, it sevišķi saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi (15. pants) un ģimenes locekļu tiesībām (16. pants). Dalībvalstis var arī paredzēt labvēlīgākus nosacījumus pagaidu bezdarba situācijās (14. pants) un atļaut izceļošanu no teritorijas pēc tam, kad ir saņemts pastāvīgā iedzīvotāja statuss (17. panta 5. punkts). Turklāt dalībvalstis var ieviest labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz procesuālām garantijām (10. pants).

Direktīvas 5. pantā paredzēti nosacījumi, kādiem pieteikuma iesniedzējam ir jāatbilst, lai tas tiktu uzņemts kā ES zilās kartes turētājs. Papildus vispārējiem nosacījumiem, kas līdzīgi nosacījumiem Direktīvā 2009/50/EK un citos spēkā esošajos tiesību aktu kopumos par likumīgu migrāciju (t. i., derīgs ceļošanas dokuments, veselības apdrošināšana un sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības un sabiedrības veselības neapdraudēšana), īpašie nosacījumi ietver turpmāk norādīto.

- 4. un 5. punkts: ar šiem noteikumiem ievieš obligātu zemāko algas slieksni (80 % apmērā no vispārējā sliekšņa) dalībvalstu noteiktajām trūkstošajām profesijām, kas ietilpst ISCO 1. un 2. pamatgrupā 26 , kā arī jaunajiem absolventiem. Direktīvā 2009/50/EK ir noteikts vienīgi brīvprātīgs zemākais algas slieksnis trūkstošām profesijām ne zemāk kā 1,2 vidējo algu apmērā. Atkāpe attiecībā uz jauniem absolventiem, kāda nebija paredzēta Direktīvā 2009/50/EK, atvieglo piekļuvi ES zilajai kartei jauniem profesionāļiem, kam, visticamāk, nav pietiekamas profesionālās pieredzes, lai pieprasītu augstas algas 27 . Šāds atvieglojums atbilst nesenajiem grozījumiem ES tiesību aktos attiecībā uz studentiem (Direktīva (ES) 2016/801), saskaņā ar ko absolventi var meklēt nodarbinātību uzņēmējvalstī uz vismaz deviņiem mēnešiem.

6. un 7. pants — ES zilās kartes atteikuma, atsaukšanas vai neatjaunošanas iemesli

Šajos noteikumos ir paredzēti obligāti un brīvprātīgi iemesli atteikumam, kā arī atsaukšanai un neatjaunošanai. Minētie noteikumi daudzējādā ziņā ir līdzīgi Direktīvā 2014/66/ES paredzētajiem iemesliem saistībā ar uzņēmuma ietvaros pārvietotiem darbiniekiem, un salīdzinājumā ar Direktīvu 2009/50/EK tiesību akts ir papildināts ar dažiem noteikumiem.

Lai gan saskaņā ar Direktīvu 2009/50/EK dalībvalstīm ir neierobežotas tiesības veikt darba tirgus pārbaudi, priekšlikumā šāda iespēja ir atļauta vienīgi gadījumā, ja dalībvalsts darba tirgus saskaras ar nopietniem traucējumiem, piemēram, augstu bezdarba līmeni kādā profesijā vai nozarē konkrētā savas teritorijas reģionā. Ja dalībvalsts vēlas veikt darba tirgus pārbaudes, tā nosūta pamatotu paziņojumu Komisijai un informē pieteikumu iesniedzējus un darba devējus. Ar savu darba tirgu saistīto apstākļu novērtēšanā dalībvalstis var iesaistīt sociālos partnerus.

8., 9., 10. un 11. pants — ES zilā karte, uzņemšanas pieteikumi, procesuālās garantijas un maksas

Pieteikuma iesniedzēji, par kuriem attiecīgajā dalībvalstī pieņemts pozitīvs lēmums, saņem uzturēšanās atļauju, kura tiek dēvēta par ES zilo karti un kurā uzskaitīti nosacījumi, saskaņā ar ko minētajām personām ir atļauts strādāt. ES zilās kartes standarta derīguma termiņš ir vismaz 24 mēneši. Tikai tad, ja darba līgums aptver īsāku laikposmu, ES zilo karti izsniedz vismaz uz darba līguma termiņu un vēl trim mēnešiem. Tomēr, ES zilo karti atjaunojot, derīguma termiņam jebkurā gadījumā jābūt vismaz 24 mēnešiem. Saskaņā ar Direktīvu 2009/50/EK dalībvalstis var izvēlēties standarta derīguma termiņu no 1 līdz 4 gadiem vai līguma termiņu un vēl trīs mēnešus, un tas ir vienlīdz piemērojams pirmajai atļaujai un atjaunotajām atļaujām.

Pieteikumus uz ES zilo karti var iesniegt, atrodoties ārpus dalībvalsts teritorijas vai tajā. Ja pieteikuma iesniedzējs atrodas dalībvalstī, viņam dalībvalsts teritorijā ir jāatrodas likumīgi neatkarīgi no tā, uz kāda pamata persona tur atrodas (tomēr jāpatur prātā no darbības jomas izslēgtās kategorijas saskaņā ar 3. panta 2. punktu). Tas ir brīvāks nosacījums salīdzinājumā ar Direktīvas 2009/50/EK noteikumiem, kas dalībvalstīm paredz vienīgi iespēju atļaut visiem savā teritorijā likumīgi esošiem trešo valstu valstspiederīgajiem iesniegt pieteikumus.

Dalībvalstis informēs pieteikuma iesniedzēju par pieteikuma lietā pieņemto lēmumu ne vēlāk kā 60 dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas. Šis laikposms ir saīsināts no 90 dienām, kas noteiktas Direktīvā 2009/50/EK.

Ir ieviesta brīvprātīga „atzītu darba devēju” sistēma, kāda nebija paredzēta Direktīvā 2009/50/EK. Atzīšanas procedūru reglamentē valsts līmenī, tomēr šādai procedūra jābūt pārredzamai un tā nedrīkst būt saistīta ar nesamērīgu vai pārmērīgu administratīvo slogu un izmaksām darba devējiem. Kad darba devējs ir atzīts saskaņā ar šo pantu, pieteikšanās procedūra ES zilās kartes saņemšanai ir jāpaātrina (tai jāaizņem ne ilgāk kā 30 dienu) un jābūt saistītai ar atvieglotu procedūru (t. i., netiek pieprasīti pierādījumi par kvalifikāciju nereglamentētām profesijām un par veselības apdrošināšanu).

Kā jaunums salīdzinājumā ar Direktīvu 2009/50/EK 23. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm pieteikumu iesniedzējiem ir jānodrošina viegli pieejama informācija par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, kā arī tiesībām. Šajā pantā ir arī paredzēts, ka dalībvalstīm ir Komisijai jāpaziņo dati par vairākiem aspektiem, piemēram, gada algas sliekšņiem, trūkstošo profesiju saraksts, gadījumi, kad dalībvalstis izmanto ētiskas darbā pieņemšanas klauzulu, un atļautām saimnieciskajām darbībām to teritorijā.

Direktīvas 23. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir Komisijai jāsniedz statistikas dati par izdoto, noraidīto, atjaunoto un atsaukto zilo karšu skaitu, kā arī par ģimenes locekļiem izdoto atļauju skaitu. Šie statistikas dati ir jāsniedz dalījumā pa atļauju derīguma periodiem, pēc pieteikumu iesniedzēju dzimuma un vecuma un pa ekonomikas nozarēm. Tāpat jābūt iespējai nošķirt trešo valstu valstspiederīgos, kam piešķirta ES zilā karte un kas ir starptautiskās aizsardzības vai brīvas pārvietošanās tiesību saņēmēji, kā arī ES zilās kartes turētājus, kuri ir saņēmuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Jau saskaņā ar Direktīvu 2009/50/EK ir paredzēta dažu statistikas datu sniegšana, bet priekšlikums dalībvalstīm piemēro papildu prasības, kas ir kritiski svarīgi, lai uzraudzītu shēmas īstenošanu un attīstību.

Pamatojoties uz 25. pantu, Komisija reizi trīs gados ziņos Eiropas Parlamentam un Padomei par direktīvas piemērošanu, it īpaši novērtēs 5., 12., 19. un 20. panta ietekmi, kā arī ierosinās jebkādus vajadzīgos grozījumus. Šis ir standarta noteikums, savukārt sevišķi interesanti ir jaunie mobilitātes noteikumi.

Saskaņā ar 26. pantu dalībvalstīm ir jānorīko kontaktpunkts, lai apmainītos ar informāciju saistībā ar 17. pantu (pastāvīgs statuss), 19. pantu (saimnieciskā darbība), 20. pantu (ilgtermiņa mobilitāte) un 23. pantu (īstenošanas pasākumi). Mērķis ir paplašināt informācijas apmaiņu salīdzinājumā ar Direktīvu 2009/50/EK.

2016/0176 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA

par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augstprasmes nodarbinātības nolūkos

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 79. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktus,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc tiesību akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 28 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 29 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā „EIROPA 2020 Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” 30 Savienībai ir izvirzīts mērķis kļūt par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām un inovāciju, samazināt administratīvo slogu uzņēmumiem un nodrošināt labāku atbilsmi starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu. Pasākumi augstprasmīgu darba ņēmēju, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, uzņemšanas atvieglošanai ir jāaplūko šādā plašākā kontekstā.

(2)Kā norādīts Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmes secinājumos, lai Eiropa joprojām būtu pievilcīgs galamērķis talantiem un prasmēm, tai jāiesaistās globālajā sacensībā par talantīgiem cilvēkiem. Tādēļ būtu jāizstrādā stratēģijas, lai radītu pēc iespējas plašākas likumīgas migrācijas iespējas, tostarp būtu jāracionalizē spēkā esošie noteikumi.

(3)Eiropas programmā migrācijas jomā, kas tika pieņemta 2015. gada 13. maijā, ir aicināts izveidot pievilcīgu ES mēroga shēmu augsti kvalificētiem trešo valstu valstspiederīgajiem un norādīts, ka ir jāpārskata Padomes Direktīva 2009/50/EK 31 , lai tā Savienībai efektīvāk piesaistītu talantus, tādējādi risinot gan Savienības demogrāfiskās problēmas, gan darbaspēka un prasmju trūkumu Savienības ekonomikas svarīgākajās nozarēs.

(4)Ir jāreaģē uz Direktīvas 2009/50/EK īstenošanas ziņojumā noteiktajām problēmām. Savienībai būtu jācenšas izveidot pievilcīgāku un efektīvāku ES mēroga shēmu augstprasmīgiem darba ņēmējiem. Būtu vēl vairāk jāsaskaņo Savienības pieeja augstprasmīgu darba ņēmēju piesaistīšanā, un šajā saistībā ES zilajai kartei jākļūst par galveno instrumentu, nodrošinot ātrākas procedūras, elastīgākus un iekļaujošākus uzņemšanas kritērijus, kā arī plašākas tiesības, tostarp atvieglotu mobilitāti ES iekšienē. Tā kā tas būtu saistīts ar būtiskām izmaiņām Direktīvā 2009/50/EK, minētā direktīva būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu direktīvu.

(5)Būtu jāizveido ES mēroga uzņemšanas sistēma augstprasmīgu darba ņēmēju piesaistīšanai un paturēšanai Savienībā. Dalībvalstīm būtu visiem pieteikumu iesniedzējiem, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, valsts atļaujas vietā jāizdod ES zilā karte. Dalībvalstīm vajadzētu saglabāt tiesības šīs direktīvas darbības jomā neietilpstošajiem trešo valstu valstspiederīgajiem nodarbinātības nolūkos izdot citas atļaujas, kas nav ES zilā karte, ievērojot no citām darbaspēka migrācijas direktīvām izrietošos ierobežojumus.

(6)Augstprasmīga darba ņēmēja jēdzienam būtu jāaizstāj jēdziens „augsti kvalificēts darba ņēmējs”, lai uzsvērtu, ka gan oficiālas izglītības kvalifikācija, gan līdzvērtīga profesionālā pieredze būtu vienlīdz jāņem vērā kā uzņemšanas kritērijs. Saskaņā ar Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu 32 apmācības rezultātu, proti, kompetences (zināšanu, prasmju un attieksmju) 33 , kas iegūta neformālas un ikdienējas mācīšanās ietvaros, validēšanai var būt būtiska nozīme nodarbināmības un mobilitātes uzlabošanā. Padome dalībvalstīm iesaka ne vēlāk kā 2018. gadā ieviest pasākumus neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai. Tā kā ne visās dalībvalstīs ir pieejami gatavi mehānismi un pasākumi profesionālās pieredzes izvērtēšanai un validēšanai, noteikumiem, kas attiecas uz profesionālās pieredzes atzīšanu, būtu jāparedz divu gadu papildu transponēšanas periods pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, lai ļautu dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā izstrādāt šādus mehānismus un pasākumus. Dalībvalstu ES zilās kartes kontaktpunktiem būtu efektīvi jāsadarbojas ar ieinteresētajām personām un tīkliem izglītības, mācību, nodarbinātības un jaunatnes jomās, kā arī citās saistītās politikas jomās, lai atzītu profesionālo pieredzi saskaņā ar šo direktīvu.

(7)Šai direktīvai nevajadzētu skart dalībvalstu tiesības noteikt uzņemto trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kas no trešām valstīm ieceļo to teritorijā, lai meklētu darbu saskaņā ar Līguma 79. panta 5. punktu. Uz šāda pamata dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai vai nu ES zilās kartes pieteikumu uzskatīt par nepieņemamu, vai to noraidīt. Tā kā LESD 79. panta 5. punktā ir minēti vienīgi tie trešo valstu valstspiederīgie, kas ierodas no trešām valstīm, tiesības noteikt uzņemšanas apjomu nav piemērojamas situācijās, kad trešās valsts valstspiederīgais jau ir uzņemts dalībvalstu teritorijā saskaņā ar šo direktīvu un vēlas turpināt uzturēšanās periodu tajā pašā vai citā dalībvalstī.

(8)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES 34 2. panta a) apakšpunktā noteiktajiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir plašas tiesības, tostarp piekļuve darba tirgum dalībvalstī, kas piešķīrusi aizsardzību. Lai vēl vairāk veicinātu šo personu sociālo iekļaušanu un uzlabotu viņu iespējas Savienības darba tirgū, augstprasmīgām personām vajadzētu būt tiesībām pieteikties uz ES zilo karti. Viņiem būtu jāpiemēro tādi paši noteikumi kā jebkuram citam trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, vienlaikus esot starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusā un paralēli esot ES zilās kartes turētājam. Tomēr juridiskās skaidrības un saskaņotības labad šīs direktīvas noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi un ģimenes atkalapvienošanos nevajadzētu piemērot šai ES zilās kartes turētāju grupai dalībvalstī, kas piešķīra starptautisko aizsardzību. Šīs tiesības arī turpmāk būtu nepieciešams reglamentēt saskaņā ar patvēruma acquis un attiecīgos gadījumos ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK 35 .

(9)Atbildības nodošana saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju aizsardzību neietilpst šīs direktīvas darbības jomā: aizsardzības statusu un ar to saistītās tiesības nevajadzētu uz ES zilās kartes izdošanas pamata nodot citai dalībvalstij.

(10)Lai atvieglotu neatkarīgu mobilitāti ES iekšienē un saimniecisko darbību augstprasmīgiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kam piešķirtas brīvas pārvietošanās tiesības, šīm personām būtu jāpiešķir piekļuve ES zilajai kartei saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā jebkuram citam trešās valsts valstspiederīgajam, uz kuru attiecas šīs direktīvas darbības joma. Tas būtu jāpiemēro neatkarīgo no tā, vai attiecīgais Savienības pilsonis, uz kuru varētu atsaukties, ir izmantojis pamattiesības brīvi pārvietoties un uzturēties saskaņā ar LESD 21. pantu un vai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vispirms bija ES zilās kartes turētājs vai izmantoja tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tiesībām, ko šie trešo valstu valstspiederīgie iegūst kā ES zilās kartes turētāji, nevajadzētu skart tiesības, kuras viņiem pienākas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK 36 . Juridiskās skaidrības un saskaņotības labad saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos un vienlīdzīgu attieksmi par prioritāriem būtu jāuzskata Direktīvas 2004/38/EK noteikumi. Visi šīs direktīvas noteikumi par tiesību uz brīvu pārvietošanos saņēmējiem būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad šīs tiesības izriet no to trešo valstu valstspiederīgo tiesībām, kuru tiesības uz brīvu pārvietošanos ir vienlīdzīgas Savienības pilsoņu tiesībām, ko paredz nolīgumi vai nu starp Savienību un tās dalībvalstīm un trešām valstīm, vai starp Savienību un trešām valstīm.

(11)Šo direktīvu nevajadzētu piemērot trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, uz ko attiecas kāda īpaša shēma saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, paredzot konkrētus ieceļošanas nosacījumus un tiesību kopumu, ja šo kategoriju ietveršana minētajā direktīvā būtu pretrunā konkrētās shēmas pamatojumam, radītu nevajadzīgus juridiskos sarežģījumus vai būtu saistīta ar ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šo direktīvu nevajadzētu piemērot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas piesakās uz uzturēšanos dalībvalstī kā pētnieki, lai īstenotu pētniecības projektu, jo uz šādām personām attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 37 darbības joma, ar ko ievieš īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātnisku pētījumu veikšanas nolūkā. Tomēr pēc uzņemšanas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/801 pētniekiem, kas valstī uzturas likumīgi, vajadzētu būt tiesībām iesniegt pieteikumu uz ES zilo karti saskaņā ar šo direktīvu citiem nolūkiem, nevis tiem, uz kuriem attiecas Direktīva (ES) 2016/801.

(12)Turklāt šai direktīvai nevajadzētu ierobežot ES zilās kartes turētāju iespējas izmantot papildu tiesības un labumus, kas var būt paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos un ir saderīgi ar šo direktīvu.

(13)Ir jāparedz elastīga, pieprasījuma virzīta uzņemšanas sistēma, kas pamatojas uz objektīviem kritērijiem, piemēram, darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu uz vismaz 6 mēnešiem, algas slieksni, kuru dalībvalstis var pielāgot situācijai savā darba tirgū, un augstāku profesionālo kvalifikāciju.

(14)Šī direktīva neskar valsts diplomu atzīšanas procedūras. Lai izvērtētu, vai attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir augstākā izglītība vai līdzvērtīga kvalifikācija, būtu jāatsaucas vai nu uz ISCED (Starptautiskā standartizētā izglītības klasifikācija) 2011 6., 7. un 8. līmeni, vai uz daudzējādā ziņā līdzvērtīgās EKI (Eiropas kvalifikāciju ietvarsturktūra) 6., 7. un 8. līmeni pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles.

(15)Lai nodrošinātu uzņemšanas nosacījumu pietiekamu saskaņošanu visā Savienībā, būtu jānosaka gan algas sliekšņa aprēķināšanas minimālie, gan maksimālie faktori. Dalībvalstīm savs slieksnis būtu jānosaka atbilstīgi to darba tirgus situācijai un organizācijai un vispārīgajai imigrācijas politikai.

(16)Zemāku algas slieksni vajadzētu noteikt īpašām profesijām, ja attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka pastāv darbaspēka trūkums un ja šīs profesijas ietilpst ISCO (Starptautiskā standartizētā profesiju klasifikācija) 1. vai 2. pamatgrupā.

(17)Tāpat zemāku algas slieksni vajadzētu noteikt, lai atbalstītu trešo valstu valstspiederīgos konkrētā periodā pēc absolvēšanas. Šādu periodu vajadzētu piešķirt ikreiz, kad trešās valsts valstspiederīgais sasniedz izglītības līmeni, kas ir aktuāls šīs direktīvas kontekstā, proti, ISCED 2011 6., 7. vai 8. līmeni vai EKI 6., 7. vai 8. līmeni saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Šis periods būtu jāpiemēro vienmēr, kad trešās valsts valstspiederīgais piesakās uz pirmo vai atjaunotu ES zilo karti trīs gadu laikā no kvalifikācijas iegūšanas datuma, kā arī tad, kad minētais trešās valsts valstspiederīgais piesakās uz ES zilās kartes pirmo atjaunošanu un pirmā ES zilā karte izdota uz laikposmu, kas bijis īsāks par 24 mēnešiem. Pēc tam, kad šie labvēlības periodi, kas var ilgt paralēli, ir beigušies, var pamatoti sagaidīt, ka jaunie profesionāļi ir uzkrājuši pietiekamu profesionālo pieredzi, lai atbilstu parastajam algas slieksnim.

(18)Būtu jāparedz nosacījumi, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie ieceļo un uzturas augstprasmes nodarbinātības nolūkā, tostarp ar algas slieksni saistītie atbilstības kritēriji. Direktīvas mērķim nevajadzētu būt algu noteikšanai, tāpēc tai nevajadzētu atkāpties no noteikumiem vai prakses dalībvalstu līmenī vai no koplīgumiem, un to nevajadzētu izmantot kā līdzekli jebkādai saskaņošanai šajā jomā. Šai direktīvai būtu pilnībā jāievēro dalībvalstu kompetence, jo īpaši nodarbinātības, darbaspēka un sociālajā jomā.

(19)No trešās valsts valstspiederīgā nevajadzētu prasīt, lai tā rīcībā ir ceļošanas dokuments, kura derīguma termiņš aptver visu pirmās ES zilās kartes derīgumu. Trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāļauj atjaunot savi ceļošanas dokumenti laikā, kad viņi ir ES zilās kartes turētāji.

(20)Ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, sabiedriskā drošība un sabiedrības veselība, dalībvalstīm būtu jānoraida pieteikumi uz ES zilo karti un jābūt pilnvarotām atsaukt vai attiekties atjaunot ES zilo karti. Ja noraidījuma pamatā ir sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apsvērumi, šādam noraidījumam būtu jābalstās uz attiecīgās personas konkrēto rīcību saskaņā ar proporcionalitātes principu. Slimībai vai invaliditātei, kas iegūta pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts pirmās dalībvalsts teritorijā, nevajadzētu būt vienīgajam iemeslam, kāpēc tiek atsaukta ES zilā karte vai noraidīta tās atjaunošana vai kāpēc ES zilā karte netiek izdota otrā dalībvalstī.

(21)Dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarotām atsaukt vai atteikties atjaunot ES zilo karti, ja ES zilās kartes turētājs vai nu neievēro mobilitātes nosacījumus saskaņā ar šo direktīvu, vai ir vairākkārt ļaunprātīgi izmantojis mobilitātes tiesības, piemēram, piesakoties uz ES zilo karti otrā dalībvalstī un nekavējoties uzsākot nodarbinātību, lai gan ir skaidrs, ka atbilstība nosacījumiem netiks nodrošināta un ka pieteikums tiks noraidīts.

(22)Pieņemot jebkuru lēmumu par ES zilās kartes pieteikuma noraidīšanu vai par ES zilās kartes atsaukšanu vai neatjaunošanu, būtu jāņem vērā attiecīgā gadījuma konkrētie apstākļi un jāievēro proporcionalitātes princips. It sevišķi, ja noraidījuma iemesls ir saistīts ar darba devēja rīcību, nebūtiskam pārkāpumam nekādā gadījumā nevajadzētu būt vienīgajam pieteikuma noraidīšanas vai atļaujas atsaukšanas vai neatjaunošanas iemeslam.

(23)Līdzko ir nodrošināta atbilstība visiem uzņemšanas nosacījumiem, dalībvalstīm būtu noteiktajā termiņā jāizdod ES zilā karte. Ja dalībvalsts izdod uzturēšanas atļaujas tikai attiecībā uz savu teritoriju un ir atbilstība visiem šīs direktīvas nosacījumiem saistībā ar uzņemšanu, dalībvalstij būtu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam jāpiešķir vajadzīgā vīza. Būtu jānodrošina kompetento iestāžu efektīva sadarbība, lai nekavējoties izdotu vīzu.

(24)ES zilās kartes pieteikumu izskatīšanas termiņu noteikumiem būtu jānodrošina atļauju ātra izdošana visos gadījumos. ES zilās kartes pieteikuma izskatīšanas termiņā nebūtu jāietver laiks, kas vajadzīgs profesionālās kvalifikācijas atzīšanai vai — attiecīgā gadījumā — vīzas izsniegšanai, ja tāda ir vajadzīga.

(25)ES zilās kartes formai būtu jāatbilst Regulai (EK) Nr. 1030/2002 38 , tādējādi ļaujot dalībvalstīm it sevišķi atsaukties uz informāciju par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem personai ir atļauts strādāt.

(26)Attiecīgajai dalībvalstij būtu jānodrošina, lai pieteikumu iesniedzējiem būtu tiesības jebkuru lēmumu par ES zilās kartes pieteikuma noraidīšanu vai par ES zilās kartes neatjaunošanu vai atsaukšanu apstrīdēt tiesā vai tribunālā. Tas neskar iespēju norīkot administratīvu iestādi, lai veiktu šādu lēmumu iepriekšēju administratīvu pārbaudi.

(27)Tā kā ES zilās kartes turētāji ir augstprasmīgi darba ņēmēji, kas palīdz novērst darbaspēka un prasmju trūkumu svarīgākajās nozarēs, principam par piekļuvi darba tirgum vajadzētu būt vispārējam nosacījumam. Tomēr gadījumos, kad vietējais darba tirgus saskaras ar nopietniem traucējumiem, piemēram, augstu bezdarba līmeni konkrētā profesijā vai nozarē, kas var attiekties uz konkrētiem reģioniem vai citām teritorijas daļām, dalībvalstij pirms ES zilās kartes izdošanas vajadzētu būt iespējai ņemt vēra sava darba tirgus situāciju.

(28)Gadījumā, ja dalībvalstis izlemj izmantot šo iespēju attiecībā uz konkrētu profesiju vai nozari un, iespējams, konkrētā savas teritorijas daļā, tām būtu par to jāpaziņo Komisijai, paskaidrojot ekonomiskos, sociālos un citus iemeslus, kas ir pamatā lēmumam veikt šādu darba tirgus pārbaudi nākamos 12 mēnešus, un sniedzot šādu paskaidrojumu vēlreiz par katru nākamo 12 mēnešu periodu. Ar darba tirgu saistīto apstākļu novērtēšanā dalībvalstis var iesaistīt sociālos partnerus. Šādu pārbaudi nevajadzētu pieļaut, kad ES zilā karte tiek atjaunota pirmajā dalībvalstī. Attiecībā uz ES zilajām kartēm otrā dalībvalstī, darba tirgus situāciju vajadzētu ņemt vērā tikai tad, ja dalībvalsts pārbaudes veica arī saistībā ar pirmajiem pieteikumiem no trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ieceļojuši no trešām valstīm, un tikai pēc atsevišķa un pamatota paziņojuma. Gadījumā, ja dalībvalstis izlemj izmantot šo iespēju, tām būtu skaidri, pieejami un pārredzami jāinformē, tostarp tiešsaistē, pieteikumu iesniedzēji un darba devēji.

(29)Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāatturas aktīvi nodarbināt darba ņēmējus no jaunattīstības valstīm nozarēs, kurās izjūtams darbinieku trūkums. Svarīgākajās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes nozarē, vajadzētu izstrādāt ētiskas darbā pieņemšanas politiku un principus, kas piemērojami valsts un privātā sektora darba devējiem. Tas ir saskaņā ar ES apņemšanos īstenot Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2010. gada PVO Globālo rīcības kodeksu par veselības jomas personāla starptautisko atlasi 39 papildus Padomes un dalībvalstu 2007. gada 14. maija secinājumiem par Eiropas rīcības programmu, lai likvidētu veselības aprūpes darbinieku kritisko trūkumu jaunattīstības valstīs (2007.–2013. gads) un — attiecīgā gadījumā — izglītības nozarē. Šie principi un politika būtu jāstiprina, izstrādājot un piemērojot mehānismus, pamatnostādnes un citus instrumentus, lai vajadzības gadījumā veicinātu cirkulāro un pagaidu migrāciju, kā arī citus pasākumus, kas mazinātu augstprasmes imigrācijas negatīvo ietekmi uz jaunattīstības valstīm un vairotu tās pozitīvo ietekmi, lai „intelektuālā darbaspēka aizplūšanu” pārvērstu par „intelektuālā darbaspēka pieplūdumu”.

(30)Dalībvalstīm būtu brīvprātīgi jāparedz vienkāršota procedūra šim nolūkam atzītiem darba devējiem. Atzīta darba devēja statusam būtu jānodrošina konkrēti atvieglojumi attiecībā uz šajā direktīvā noteiktajām procedūrām un uzņemšanas nosacījumiem, rezultātā veicinot vienkāršotu procedūru, un dalībvalstīm būtu jāparedz pietiekami aizsardzības pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. Ja atzīta darba devēja statuss tiek atsaukts tādas ES zilās kartes derīguma laikā, kas izsniegta saskaņā ar vienkāršoto procedūru, šīs ES zilās kartes atjaunošanai būtu jāpiemēro parastie uzņemšanas nosacījumi, ja vien attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nenodarbina cits atzīts darba devējs.

(31)Lai veicinātu inovatīvu uzņēmējdarbību, saskaņā ar šo direktīvu uzņemtajiem trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāpiešķir tiesības iesaistīties paralēlā pašnodarbinātībā, neskarot viņu ES zilās kartes turētāja uzturēšanās tiesības. Minētajām tiesībām nevajadzētu skart pienākumu nepārtraukti nodrošināt atbilstību uzņemšanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, tāpēc ES zilās kartes turētājam vajadzētu palikt iesaistītam augstprasmes nodarbinātībā.

(32)ES zilās kartes turētājiem nodrošinātajai vienlīdzīgajai attieksmei būtu jāietver vienlīdzīga attieksme saistībā ar tām sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 40 3. pantā. Ar šo direktīvu nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Tās mērķis ir tikai piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tās darbības jomā.

(33)Mobilitātes gadījumā starp dalībvalstīm piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 41 . Ar šo direktīvu mobilam ES zilās kartes turētājam nevajadzētu piešķirt vairāk tiesību par tām, kas sociālā nodrošinājuma jomā jau paredzētas spēkā esošajos Savienības tiesību aktos attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir saistība ar vairākām dalībvalstīm.

(34)Profesionālā kvalifikācija, ko trešās valsts valstspiederīgais ir ieguvis citā dalībvalstī, būtu jāatzīst tāpat, kā tiek atzīta Savienības pilsoņu kvalifikācija. Trešās valstīs iegūta kvalifikācija būtu jāņem vērā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK 42 . Ja trešās valsts valstspiederīgais piesakās uz ES zilo karti, lai iesaistītos nereglamentētā profesijā, dalībvalstij vajadzētu izvairīties no pārmērīgām formālām prasībām un pilnām atzīšanas procedūrām attiecībā uz kvalifikācijām, ja pietiekamus pierādījumus var iegūt citādi.

(35)Tiesībām, ko starptautiskās aizsardzības saņēmējs iegūst kā ES zilās kartes turētājs, nevajadzētu skart tiesības, kuras attiecīgajai personai ir piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES un Ženēvas Konvenciju dalībvalstī, kas piešķīrusi aizsardzības statusu. Lai izvairītos no pretrunīgiem noteikumiem, minētajā dalībvalstī nevajadzētu piemērot šīs direktīvas noteikumus par vienlīdzīgu attieksmi un ģimenes atkalapvienošanos. Personām, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmējas vienā dalībvalstī un ES zilās kartes turētājas citā dalībvalstī, vajadzētu būt tādām pašām tiesībām, tostarp uz vienlīdzīgu attieksmi, salīdzinājumā ar uzturēšanās dalībvalsts valstspiederīgajiem kā jebkuriem citiem ES zilās kartes turētājiem minētajā citā dalībvalstī.

(36)Labvēlīgiem nosacījumiem ģimenes atkalapvienošanai un dzīvesbiedra neierobežotai piekļuvei nodarbinātībai vajadzētu būt šīs direktīvas pamatelementiem, lai sekmētu augstprasmīgu darba ņēmēju piesaisti. Lai sasniegtu šo mērķi, būtu jāparedz īpašas atkāpes no Padomes Direktīvas 2003/86/EK. Pirms ģimenes atkalapvienošanās nevajadzētu piemērot nosacījumus, kas saistīti ar integrāciju vai nogaidīšanas periodiem, jo augstprasmīgiem darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, visticamāk, jau būs labvēlīgi apstākļi integrācijai uzņēmējkopienā. Lai atvieglotu augstprasmīgu darba ņēmēju ātru ieceļošanu, uzturēšanās atļaujas viņu ģimenes locekļiem būtu jāizdod vienlaikus ar ES zilo karti, ja ir atbilstība attiecīgajiem nosacījumiem un ja pieteikumi ir iesniegti vienlaikus.

(37)Lai piesaistītu augstprasmīgus darba ņēmējus un mudinātu viņus turpināt uzturēties Savienībā, vienlaikus nodrošinot mobilitātes iespējas Savienības iekšienē un cirkulāro migrāciju, būtu jāparedz atkāpes no Padomes Direktīvas 2003/109/EK 43 , lai ES zilās kartes turētājiem nodrošinātu vieglāku piekļuvi ES pastāvīgā iedzīvotāja statusam.

(38)Lai sekmētu augstprasmīgu darba ņēmēju mobilitāti starp Savienību un viņu izcelsmes valstīm, būtu jāparedz atkāpes no Direktīvas 2003/109/EK, lai pieļautu ilgākus prombūtnes periodus, nekā ir paredzēts minētajā direktīvā, pēc tam, kad augstprasmīgi trešo valstu darba ņēmēji ir ieguvuši ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

(39)Trešo valstu augstprasmīgu darba ņēmēju profesionālā un ģeogrāfiskā mobilitāte būtu jāatzīst par svarīgu aspektu, kas veicina darba tirgus efektivitātes uzlabošanu visā Savienībā, novēršot prasmju trūkumu un mazinot reģionālās nelīdzsvarotības. Būtu jāatvieglo mobilitāte Savienības iekšienē.

(40)Paredzot augstprasmīgu darba ņēmēju komandējumu jēdziena definīciju un izstrādājot sarakstu ar darbībām, kas jebkurā gadījumā būtu uzskatāmas par saimnieciskām darbībām visās dalībvalstīs, būtu jārisina šajā saistībā pašreiz pastāvošā juridiskā nenoteiktība. Otrās dalībvalstis nevajadzētu pilnvarot ES zilās kartes turētājiem, kas iesaistās saimnieciskās darbībās, pieprasīt darba atļauju vai jebkādu citu atļauju, bet gan tikai pirmās dalībvalsts izdoto ES zilo karti. Ja ES zilo karti ir izdevusi dalībvalsts, kas nepiemēro visu Šengenas acquis, tās turētājam vajadzētu būt tiesībām ieceļot un uzturēties vienā vai vairākās otrajās dalībvalstīs, lai veiktu saimniecisko darbību, uz laiku līdz 90 dienām jebkurā 180 dienu periodā, pamatojoties uz ES zilo karti.

(41)ES zilās kartes turētājiem būtu jāļauj pārcelties uz otru dalībvalsti saskaņā ar vienkāršotiem nosacījumiem, ja viņi plāno pieteikties uz jaunu ES zilo karti, pamatojoties uz esošu darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu. Otrās dalībvalstis nevajadzētu pilnvarot ES zilās kartes turētājiem pieprasīt jebkādu citu atļauju, bet gan tikai pirmās dalībvalsts izdoto ES zilo karti. Tiklīdz personas iesniedz ES zilās kartes pieteikumu šajā direktīvā noteiktajā termiņā, tām vajadzētu ļaut uzsākt nodarbinātību. Otrajā dalībvalstī ES zilās kartes izdošanas procedūru salīdzinājumā ar pirmo ES zilo karti vajadzētu vienkāršot; tā kā mobils ES zilās kartes turētājs jau ir konkrētu laiku veicis augstprasmes darbību vienā dalībvalstī, otrai dalībvalstij nevajadzētu būt nepieciešamībai otrreiz pārbaudīt visus tos pašus datus. Tomēr mobilitātei joprojām vajadzētu būt pieprasījuma virzītai, tāpēc otrā dalībvalstī vienmēr vajadzētu pieprasīt darba līgumu, un algai būtu jāatbilst otrās dalībvalsts noteiktajam slieksnim saskaņā ar šo direktīvu.

(42)Lai gan šajā direktīvā ir paredzēti daži īpaši noteikumi attiecībā uz ieceļošanu un palikšanu otrā dalībvalstī saimnieciskās darbības veikšanas nolūkā un uz pārcelšanos uz otru dalībvalsti, lai pieteiktos uz jaunu ES zilo karti otrās dalībvalsts teritorijā, ir piemērojami visi pārējie noteikumi, kas reglamentē personu pārvietošanos pāri robežām, kā noteikts Šengenas acquis attiecīgajos noteikumos.

(43)Ja ES zilo karti ir izdevusi dalībvalsts, kas nepiemēro visu Šengenas acquis un ES zilās kartes turētājs šajā direktīvā paredzētajās mobilitātes situācijās šķērso ārējo robežu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 44 nozīmē, dalībvalstij vajadzētu būt tiesībām pieprasīt pierādījumus, ka ES zilās kartes turētājs ieceļo tās teritorijā vai nu saimniecisku darbību nolūkā, vai ar mērķi pieteikties uz jaunu ES zilo karti, pamatojoties uz darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu. Ja mobilitāte notiek saimniecisko darbību veikšanas nolūkā, šai dalībvalstij vajadzētu arī būt iespējai pieprasīt pierādījumus par uzturēšanās saimniecisko mērķi, piemēram, ielūgumus, ieejas biļetes, dokumentus, kuros aprakstītas uzņēmuma saimnieciskās darbības un ES zilās kartes turētāja amats uzņēmumā.

(44)Ja ES zilās kartes turētājs pārceļas uz otru dalībvalsti, lai pieteiktos uz ES zilo karti, un ja viņu pavada ģimenes locekļi, šai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieprasīt pierādījumus par to likumīgu uzturēšanos pirmajā dalībvalstī. Turklāt gadījumā, kad tiek šķērsota ārējā robeža Regulas (ES) 2016/399 nozīmē, dalībvalstīm, kuras piemēro visu Šengenas acquis, būtu jāizmanto Šengenas informācijas sistēma un jāliedz ieceļot tām personām (vai jāiebilst pret viņu mobilitāti), attiecībā uz kurām minētajā sistēmā ir izdots brīdinājums, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 45 .

(45)Saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzturēšanos dalībvalstīs ir jānodrošina, ka dalībvalstis, starp kurām nav dalībvalsts, kas piešķīra starptautisko aizsardzību, ir saņēmušas attiecīgo personu aizsardzības procesa pamatinformāciju, lai dalībvalstis spētu pildīt savas saistības attiecībā uz neizraidīšanas principu.

(46)Ja dalībvalsts plāno izraidīt personu, kas šajā dalībvalstī saņēmusi ES zilo karti un kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēja citā dalībvalstī, šai personai būtu jānodrošina aizsardzība pret izraidīšanu, kuru garantē Direktīva 2011/95/ES un 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu 33. pants saskaņā ar grozījumiem, kas ieviesti ar Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī parakstīto protokolu (Ženēvas Konvencija).

(47)Gadījumos, kad saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES ir atļauta starptautiskās aizsardzības saņēmēja izraidīšana no dalībvalstu teritorijas, dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam nodrošināt to, ka visu informāciju iegūst no attiecīgajiem avotiem, vajadzības gadījumā arī no dalībvalsts, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, un šo informāciju rūpīgi izvērtē, lai garantētu, ka lēmums izraidīt starptautiskās aizsardzības saņēmēju ir saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu.

(48)Būtu jāparedz īpaši noteikumi par ziņošanu, lai uzraudzītu šīs direktīvas īstenošanu, nolūkā konstatēt un, iespējams, neitralizēt tās varbūtējo ietekmi saistībā ar jaunattīstības valstu intelektuālā darbaspēka aizplūšanu un nolūkā novērst intelektuālā darbaspēka izšķērdēšanu.

(49)Ņemot vērā to, ka dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt šīs direktīvas mērķus, proti, izveidot īpašu uzņemšanas procedūru un pieņemt ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kā arī tiesības, kas augstprasmes nodarbinātības nolūkā piemērojamas trešo valstu valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, jo īpaši, lai labāk izmantotu ES vispārējo pievilcību attiecībā uz viņu mobilitātes nodrošināšanu starp dalībvalstīm un skaidra un vienota uzņemšanas kritēriju kopuma piedāvāšanu, un to, ka tāpēc šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kuri ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(50)Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, saskaņā ar LES 6. pantu.

(51)Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem 46 dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(52)Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(53)Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(54)Tāpēc Direktīva 2009/50/EK būtu jāatceļ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I nodaļa

Vispārīgi noteikumi

1. pants

Priekšmets

Šī direktīva paredz:

a)nosacījumus, ar kādiem dalībvalstu teritorijā var ieceļot un uzturēties ilgāk par trim mēnešiem trešo valstu valstspiederīgie augstprasmes nodarbinātības nolūkā un viņu ģimenes locekļi, kā arī šādu personu tiesības;

b)nosacījumus, ar kādiem a) punktā minētie trešo valstu valstspiederīgie un viņu ģimenes locekļi var ieceļot un uzturēties dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kura pirmā piešķīra ES zilo karti, kā arī šādu personu tiesības.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā:

a)„trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis Līguma 20. panta 1. punkta nozīmē;

b)„augstprasmes nodarbinātība” ir tādas personas nodarbinātība:

–kura attiecīgajā dalībvalstī ir aizsargāta kā nodarbinātais atbilstīgi valsts nodarbinātības tiesību aktiem vai valsts praksei neatkarīgi no juridiskajām attiecībām, un šīs nodarbinātības mērķis ir kāda cita labā vai vadībā veikt īstu un efektīvu darbu;

–kura ir atalgota; un

–kurai ir vajadzīgā kompetence, ko apliecina augstākā profesionālā kvalifikācija;

c)„ES zilā karte” ir uzturēšanās atļauja, kas tiek dēvēta par „ES zilo karti” un kas turētājam dod tiesības dzīvot un strādāt dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem;

d)„pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura pirmā trešās valsts valstspiederīgajam piešķir „ES zilo karti”;

e)„otrā dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts, kurā ES zilās kartes turētājs ir iecerējis izmantot vai izmanto mobilitātes tiesības šīs direktīvas nozīmē un kura nav pirmā dalībvalsts;

f)„ģimenes locekļi” ir trešās valsts valstspiederīgie, kā noteikts Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punktā;

g)„augstākā profesionālā kvalifikācija” ir kvalifikācija, ko apliecina pierādījumi par augstāko izglītības kvalifikāciju vai augstākajām profesionālajām prasmēm;

h)„augstākā izglītības kvalifikācija” ir jebkurš diploms, apliecība vai citi pierādījumi par oficiālu kvalifikāciju, ko izdevusi kompetenta iestāde un kas apliecina sekmīgi pabeigtu pēcvidusskolas līmeņa augstāko izglītību vai līdzvērtīgu terciārās izglītības programmu, proti, tādu kursu kopumu, kuru nodrošina izglītības iestāde, ko tās atrašanās vietas valsts ir atzinusi par augstākās izglītības iestādi vai līdzvērtīgu terciārās izglītības iestādi, kurā kvalifikācijas iegūšanai mācības ilga vismaz trīs gadus, un kas atbilst vismaz ISCED 2011 6. līmenim vai EKI 6. līmenim saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

i)„augstākās profesionālās prasmes” ir prasmes, ko apliecina vismaz trīs gadu profesionālā pieredze līmenī, kas līdzvērtīgs augstākās izglītības kvalifikācijai attiecīgajā profesijā vai nozarē, kura noteikta darba līgumā vai saistošajā darba piedāvājumā;

j)„profesionālā pieredze” ir faktiska un likumīga strādāšana attiecīgajā profesijā;

k)„reglamentēta profesija” ir reglamentēta profesija, kā noteikts Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

l)„saimnieciskā darbība” ir pagaidu darbība, kas saistīta ar darba devēja ekonomiskajām interesēm, piemēram, iekšēju vai ārēju uzņēmējdarbības sanāksmju apmeklēšana, konferenču un semināru apmeklēšana, darījumu sarunu virzīšana, pārdošanas vai mārketinga darbību īstenošana, iekšējo vai klientu revīziju veikšana, uzņēmējdarbības iespēju izpēte vai apmācību apmeklēšana vai apgūšana;

m)„starptautiskā aizsardzība” ir aizsardzība, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES 2. panta a) punktā.

3. pants

Darbības joma

1.Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu uzņemšanai vai kas ir uzņemti kādas dalībvalsts teritorijā augstprasmes nodarbinātības nolūkā.

2.Šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

a)kuri vēlas saņemt starptautisko aizsardzību un gaida lēmumu par savu statusu vai kuri ir pagaidu aizsardzības saņēmēji saskaņā ar Padomes Direktīvu 2001/55/EK 47 kādā dalībvalstī;

b)kuri vēlas saņemt aizsardzību saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesību aktiem, starptautiskajām saistībām vai praksi un gaida lēmumu par savu statusu vai kuri ir aizsardzības saņēmēji saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesību aktiem, starptautiskajām saistībām vai praksi;

c)kuri piesakās uz uzturēšanos kādā dalībvalstī pētnieka statusā Direktīvas (ES) 2016/801 nozīmē, lai veiktu pētniecības projektu;

d)kuriem ir ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss kādā no dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvu 2003/109/EK un kuri izmanto savas tiesības uzturēties citā dalībvalstī, lai veiktu saimniecisko darbību darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā;

e)kuri ieceļo kādā no dalībvalstīm saskaņā ar saistībām, kas ietvertas kādā no starptautiskajiem nolīgumiem, kas atvieglo ieceļošanu un pagaidu uzturēšanos noteiktām fizisku personu kategorijām, kuras saistītas ar tirdzniecību un ieguldījumiem, izņemot trešo valstu valstspiederīgos, kas ir uzņemti kādas dalībvalsts teritorijā kā uzņēmuma ietvaros pārcelti darbinieki saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/66/ES 48 ;

f)kuri uzņemti kādas dalībvalsts teritorijā kā sezonas darba ņēmēji saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/36/ES 49 ;

g)kuru izraidīšana ir atlikta faktiska vai juridiska pamatojuma dēļ;

h)uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK 50 , kamēr viņi ir norīkoti attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

i)kuriem ir Savienības pilsoņiem līdzvērtīgas brīvas pārvietošanās tiesības saskaņā ar nolīgumiem starp Savienību un tās dalībvalstīm un trešām valstīm.

3.Šī direktīva neskar nolīgumus starp Savienību un tās dalībvalstīm vai starp dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm, kuros uzskaitītas profesijas, uz ko šī direktīva neattiecas, lai nodrošinātu ētisku darbā pieņemšanu nozarēs, kuras izjūt darbinieku trūkumu, aizsargājot cilvēkresursus jaunattīstības valstīs, kas ir šo nolīgumu parakstītājas.

4.Dalībvalstis trešo valstu valstspiederīgajiem augstprasmes nodarbinātības nolūkos neizdod nekādu citu atļauju kā vien ES zilo karti.

4. pants

Labvēlīgāki noteikumi

1.Šo direktīvu piemēro, neierobežojot labvēlīgākus noteikumus, kas ietverti:

a)Savienības tiesību aktos, tostarp divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp Savienību vai Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses;

b)divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kas noslēgti starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām trešām valstīm pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā.

2.Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības pieņemt vai paturēt labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz 10., 14., 15. un 16. pantu un 17. panta 5. punktu.

II nodaļa

Uzņemšanas, atteikuma un atsaukšanas kritēriji

5. pants

Uzņemšanas kritēriji

1.Trešās valsts valstspiederīgais, kas piesakās uz ES zilo karti:

a)uzrāda derīgu darba līgumu vai — ja tā paredzēts valsts tiesību aktos — saistošu darba piedāvājumu attiecībā uz augstprasmes nodarbinātību uz vismaz sešiem mēnešiem attiecīgajā dalībvalstī;

b)reglamentētām profesijām — uzrāda dokumentu, kas apliecina, ka ir izpildīti valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi par to, kā Savienības pilsoņi strādā darba līgumā vai saistošā darba piedāvājumā norādītajā reglamentētajā profesijā, kā paredzēts valsts tiesību aktos;

c)nereglamentētām profesijām — uzrāda pierādījumus, kas apliecina augstāko profesionālo kvalifikāciju;

d)uzrāda derīgu ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos, un, ja vajadzīgs, vīzas pieteikumu vai derīgu vīzu, vai — attiecīgā gadījumā — derīgu uzturēšanās atļauju vai derīgu ilgtermiņa uzturēšanās vīzu;

e)uzrāda pierādījumu par to, ka viņam ir veselības apdrošināšana vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, ka viņš ir pieteicies uz veselības apdrošināšanu, kas sedz visus riskus, kurus parasti aptver attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgo apdrošināšana, periodiem, kad šāds apdrošināšanas segums un atbilstīgās tiesības uz pabalstiem netiek nodrošinātas saskaņā ar darba līgumu vai neizriet no darba līguma.

2.Papildus 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem bruto gada alga, kas izriet no darba līgumā vai saistošajā darba piedāvājumā noteiktās mēnešalgas vai gada algas, nav mazāka par valsts algas slieksni, ko šajā nolūkā noteikušas un publicējušas dalībvalstis. Dalībvalstu noteiktais algas slieksnis ir vismaz attiecīgās dalībvalsts 1 vidējās bruto gada algas apmērā un nepārsniedz 1,4 šādas bruto gada algas.

3.Dalībvalstis prasa, lai tiktu ievēroti visi nosacījumi, kas paredzēti piemērojamos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajās augstprasmes nodarbinātības profesiju nozarēs.

4.Atkāpjoties no 2. punkta, un attiecībā uz nodarbinātību profesijās, kurās īpaši vajadzīgi darba ņēmēji no trešām valstīm un kuras ietilpst ISCO 1. un 2. pamatgrupā, algas slieksnis ir 80 % no algas sliekšņa, ko attiecīgā dalībvalsts noteikusi saskaņā ar 2. punktu.

5.Atkāpjoties no 2. punkta, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ieguvuši augstāko izglītības kvalifikāciju ne vairāk kā pirms trim gadiem no laika, kad tiek iesniegts ES zilās kartes pieteikums, algas slieksnis ir 80 % no algas sliekšņa, ko attiecīgā dalībvalsts noteikusi saskaņā ar 2. punktu. Šo trīs gadu periodu piemēro atkārtoti katru reizi, kad tiek sasniegts ikviens no augstākās izglītības kvalifikācijas līmeņiem.

Šā punkta pirmajā daļā minētais algas slieksnis ir piemērojams vienmēr, kad pieteikums uz pirmo ES zilo karti vai uz tās atjaunošanu tiek iesniegts minētā trīs gadu perioda laikā. Ja trīs gadu perioda laikā izdotā ES zilā karte tiek atjaunota pēc šā trīs gadu perioda izbeigšanās, ir piemērojams 2. punktā minētais algas slieksnis. Tomēr, ja pirmā ES zilā karte, kas izdota šā trīs gadu perioda laikā, tika izdota uz laiku, kurš mazāks par 24 mēnešiem, pie pirmās atjaunošanas piemēro šā punkta pirmajā daļā minēto zemāko algas slieksni.

6.Dalībvalstis atvieglo tādu dokumentu validēšanu un atzīšanu, kas apliecina attiecīgo augstāko profesionālo kvalifikāciju saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu.

7.Dalībvalstis noraida tādu trešo valstu valstspiederīgo pieteikumus, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņi apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību un sabiedrības veselību.

8.Dalībvalstis var attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam pieprasīt norādīt adresi savā teritorijā.

Ja dalībvalsts valsts tiesību aktos ir prasīts adresi iesniegt pieteikuma iesniegšanas laikā un attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vēl nezina savu turpmāko adresi, dalībvalsts pieņem pagaidu adresi. Tādā gadījumā trešās valsts valstspiederīgais norāda savu pastāvīgo adresi ne vēlāk kā tad, kad tiek izdota ES zilā karte saskaņā ar 8. pantu.

6. pants

Atteikuma iemesli

1.Dalībvalstis noraida ES zilās kartes pieteikumu jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)ja pieteikuma iesniedzējs neatbilst 5. pantā paredzētajiem nosacījumiem;

b)ja uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti.

2.Gadījumos, kad vietējais darba tirgus saskaras ar nopietniem traucējumiem, piemēram, augstu bezdarba līmeni konkrētā profesijā vai nozarē, kas var attiekties uz konkrētu dalībvalsts teritorijas daļu, dalībvalstis var pārbaudīt, vai attiecīgo brīvo darba vietu varētu aizpildīt ar valsts vai Savienības darbaspēku, ar trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi dzīvo attiecīgajā dalībvalstī un saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem jau ir tās darba tirgū, vai arī ar ES pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas vēlas pārcelties uz minēto dalībvalsti augstprasmes nodarbinātības nolūkā atbilstīgi Direktīvas 2003/109/EK III nodaļai.

Attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju par savu nolūku veikt šādu pārbaudi konkrētajā profesijā vai nozarē, kas var attiekties uz konkrētu dalībvalsts teritorijas daļu, attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ieceļo no trešām valstīm, uz nākamajiem 12 mēnešiem, un sniedz Komisijai visus attiecīgos iemeslus, kas pamato šādu lēmumu. Attiecīgā dalībvalsts nosūta jaunu pamatotu paziņojumu par katru 12 mēnešu pagarinājumu.

3.Dalībvalstis var noraidīt ES zilās kartes pieteikumu, ja:

a)darba devējs nav izpildījis savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)darba devējs ir pieteicis sava uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā, vai netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība; vai

c)darba devējam ir piemērotas sankcijas par to, ka tas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kas valstī uzturas nelikumīgi, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/52/EK 51 9. pantā, vai par nedeklarētu darbu vai nelegālu nodarbinātību saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4.Dalībvalstis var noraidīt ES zilās kartes pieteikumu, lai izcelsmes valstīs nodrošinātu ētisku darbā pieņemšanu nozarēs, kurās trūkst kvalificētu darba ņēmēju.

5.Neskarot 1. punktu, jebkurā lēmumā noraidīt pieteikumu ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes principu.

7. pants

ES zilās kartes atsaukšana vai neatjaunošana

1.Dalībvalstis atsauc vai neatjauno ES zilo karti, ja:

a)ES zilā karte vai uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

b)trešās valsts valstspiederīgajam vairs nav derīga darba līguma augstprasmes nodarbinātībai vai kvalifikācijas, kas noteikta 5. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, vai viņa vai viņas alga vairs neatbilst algas slieksnim, kurš noteikts saskaņā ar 5. panta 2., 4. vai 5. punktu (pēc nepieciešamības), neskarot 14. pantu.

2.Dalībvalstis var atsaukt vai neatjaunot saskaņā ar šo direktīvu izsniegto ES zilo karti jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ;

b)pēc vajadzības, ja darba devējs nav izpildījis savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

c)ja vairs netiek ievēroti nosacījumi, kas paredzēti piemērojamos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajās augstprasmes nodarbinātības profesiju nozarēs;

d)ja trešās valsts valstspiederīgais nav informējis — attiecīgā gadījumā — par 13. panta 1. punktā un 14. panta 3. punktā minētajām izmaiņām;

e)ja trešās valsts valstspiederīgajam vairs nav derīga ceļošanas dokumenta;

f)ja trešās valsts valstspiederīgais neievēro mobilitātes nosacījumus saskaņā ar šo nodaļu vai vairākkārt ļaunprātīgi izmanto šajā nodaļā paredzētos mobilitātes noteikumus.

Ja ES zilo karti atsauc vai neatjauno, pamatojoties uz 2. punkta e) apakšpunktu, dalībvalstis pirms ES zilās kartes atsaukšanas vai neatjaunošanas attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nosaka saprātīgu termiņu derīga ceļošanas dokumenta iegūšanai un uzrādīšanai.

3.Šīs direktīvas 13. panta 1. punktā un 14. panta 3. punktā paredzētā paziņojuma nesniegšanu neuzskata par pietiekamu iemeslu ES zilās kartes atsaukšanai vai neatjaunošanai, ja turētājs var pierādīt, ka paziņojums nesasniedza kompetentās iestādes tāda iemesla pēc, kas nav atkarīgs no turētāja gribas.

4.Neskarot 1. punktu, jebkurā lēmumā par ES zilās kartes atsaukšanu vai neatjaunošanu ņem vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus un ievēro proporcionalitātes principu.

III nodaļa

ES zilā karte un procedūra

8. pants

ES zilā karte

1.Ja trešās valsts valstspiederīgais atbilst 5. pantā noteiktajiem kritērijiem un ja nav piemērojams 6. pantā paredzētais noraidījuma iemesls, viņam vai viņai izdod ES zilo karti.

Ja dalībvalsts izdod uzturēšanās atļaujas tikai savā teritorijā un ja trešās valsts valstspiederīgais atbilst visiem direktīvā paredzētajiem uzņemšanas nosacījumiem, attiecīgā dalībvalsts viņam vai viņai izdod vajadzīgo vīzu.

2.Dalībvalstis ES zilajai kartei nosaka standarta derīguma termiņu, kas ir vismaz 24 mēneši. Ja darba līgums aptver īsāku laikposmu, ES zilo karti izsniedz vismaz uz darba līguma termiņu plus trim mēnešiem. Kad ES zilo karti atjauno, tās derīguma termiņš ir vismaz 24 mēneši.

3.ES zilo karti izsniedz dalībvalsts kompetentās iestādes, izmantojot vienotu formu, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002. Saskaņā ar minētās regulas pielikuma a) punkta 7.5.–9. apakšpunktu dalībvalstis ES zilajā kartē norāda nosacījumus piekļuvei darba tirgum, kā noteikts šīs direktīvas 13. panta 1. punktā. Uzturēšanās atļaujas pozīcijā „atļaujas veids” dalībvalstis norāda „ES zilā karte”.

4.Ja dalībvalsts izdod ES zilo karti trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, dalībvalsts šā trešās valsts valstspiederīgā ES zilajā kartē pozīcijā „Piezīmes” norāda šādu piezīmi: „Starptautisko aizsardzību piešķīrusi [dalībvalsts nosaukums] [datums]”. Ja šī dalībvalsts atsauc ES zilās kartes turētājam piešķirto starptautisko aizsardzību, tā atbilstošā gadījumā izdod jaunu ES zilo karti bez šādas piezīmes.

5.Ja dalībvalsts izdod ES zilo karti trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs citā dalībvalstī, dalībvalsts, kura izdod ES zilo karti, ES zilajā kartē norāda piezīmi „Starptautisko aizsardzību piešķīrusi [dalībvalsts nosaukums] [datums]”.

Pirms dalībvalsts norāda šo piezīmi, tā informē dalībvalsti, kuru tā norādīs šajā piezīmē, par ES zilās kartes izdošanu un pieprasa šai dalībvalstij sniegt informāciju par to, vai ES zilās kartes turētājs joprojām ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs. Piezīmē norādītā dalībvalsts sniedz atbildi ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc informācijas pieprasījuma saņemšanas. Ja starptautiskā aizsardzība ir atsaukta saskaņā ar galīgu lēmumu, dalībvalsts, kas izdod ES zilo karti, nenorāda šādu piezīmi.

Ja saskaņā ar attiecīgajiem starptautiskajiem instrumentiem vai valsts tiesību aktiem atbildību par ES zilās kartes turētāja starptautisko aizsardzību nodeva dalībvalstij pēc tam, kad tā izdeva ES zilo karti saskaņā ar pirmo daļu, šī dalībvalsts attiecīgi groza piezīmi trīs mēnešu laikā pēc nodošanas.

6.ES zilās kartes derīguma termiņā tās turētājam ir šādas tiesības:

a)ieceļot, atkārtoti ieceļot un uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kas izdevusi ES zilo karti;

b)izmantot šajā direktīvā atzītās tiesības.

9. pants

Uzņemšanas pieteikumi

1.Dalībvalstis izlemj, vai ES zilās kartes pieteikumi ir jāiesniedz trešās valsts valstspiederīgajam vai darba devējam. Dalībvalstis var pieļaut, ka pieteikumu var iesniegt jebkurš no tiem.

2.Pieteikumu izskata un izvērtē vai nu tikmēr, kamēr trešās valsts valstspiederīgais uzturas ārpus tās dalībvalsts teritorijas, kurā viņš vai viņa vēlas tikt uzņemts(-a), vai arī tad, kad viņš vai viņa jau likumīgi atrodas šīs dalībvalsts teritorijā.

10. pants

Procesuālās garantijas

1.Dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem lēmumu par ES zilās kartes pieteikumu un rakstiski paziņo pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar paziņošanas procedūrām, kas noteiktas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos. Paziņojumu nosūta ne vēlāk kā 60 dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas datuma.

Ja darba devējs ir atzīsts saskaņā ar 12. pantu, paziņojumu nosūta ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas datuma.

2.Ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos, kas saistīti ar pieteikuma sarežģītību, dalībvalstis var 1. punktā minēto maksimālo periodu pagarināt par 30 dienām. Dalībvalstis paziņo pieteikuma iesniedzējam par pagarinājumu pirms maksimālā perioda beigām.

3.Ja pieteikuma pamatojumā sniegtā informācija vai dokumenti nav pietiekami vai pilnīgi, kompetentās iestādes paziņo pieteikuma iesniedzējam, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un nosaka saprātīgu termiņu tās sniegšanai. Šā panta 1. punktā minēto termiņu aptur līdz laikam, kad iestādes saņēmušas vajadzīgo papildu informāciju vai dokumentus. Ja papildu informācija vai dokumenti noteiktajā termiņā nav iesniegti, pieteikumu var noraidīt.

4.Jebkuru lēmumu noraidīt ES zilās kartes pieteikumu vai lēmumu neatjaunot vai atsaukt ES zilo karti rakstiski paziņo attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam un — attiecīgā gadījumā — viņa darba devējam saskaņā ar paziņošanas procedūrām, kādas noteiktas attiecīgajos valsts tiesību aktos. Paziņojumā norāda lēmuma iemeslus un kompetento iestādi, kam var iesniegt apelāciju, kā arī apelācijas iesniegšanas termiņu. Dalībvalstis paredz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

5.Pieteikuma iesniedzējs var iesniegt atjaunošanas pieteikumu pirms ES zilās kartes derīguma termiņa beigām. Atjaunošanas pieteikuma iesniegšanai dalībvalstis var noteikt maksimālu 60 dienu termiņu pirms ES zilās kartes termiņa beigām.

6.Ja ES zilās kartes atļaujas derīguma termiņš beidzas atjaunošanas procedūras laikā, dalībvalstis trešās valsts valstspiederīgajam atļauj palikt savā teritorijā, kamēr kompetentās iestādes pieņem lēmumu par pieteikumu.

11. pants

Maksas

Dalībvalstu noteiktās maksas par pieteikumu izskatīšanu nedrīkst būt nesamērīgas vai pārmērīgas.

12. pants

Atzīti darba devēji

1.Dalībvalstis var izlemt paredzēt darba devēju atzīšanas procedūras saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai ES zilās kartes saņemšanai piemērotu vienkāršotas procedūras.

Ja dalībvalsts izlemj paredzēt atzīšanas procedūras, tā attiecīgajiem darba devējiem sniedz skaidru un pārredzamu informāciju cita starpā par apstiprinājuma nosacījumiem un kritērijiem, atzinuma derīguma termiņa un nosacījumu neievērošanas sekām, ietverot iespējamu atsaukšanu un neatjaunošanu, kā arī par jebkādām piemērojamām sankcijām.

Atzīšanas procedūras nedrīkst būt saistītas ar nesamērīgu vai pārmērīgu administratīvo slogu vai izmaksām darba devējiem.

2.Dalībvalstis var atteikties atzīt darba devēju saskaņā ar 1. punktu, ja šim darba devējam ir piemērotas sankcijas par tādu trešo valstu valstspiederīgo nodarbināšanu, kas valstī uzturas nelikumīgi, kā noteikts Direktīvā 2009/52/EK.

Vienkāršotās procedūras ietver pieteikumu izskatīšanu saskaņā ar 10. panta 1. punkta otro daļu. Pieteikumu iesniedzējus atbrīvo no pienākuma uzrādīt 5. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā un 5. panta 8. punktā minētos pierādījumus.

3.Dalībvalsts paredz pasākumus, lai novērstu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu. Šie pasākumi var ietvert uzraudzību, regulārus novērtējumus un — attiecīgā gadījumā — pārbaudes saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi.

Dalībvalstis var papildus citiem pasākumiem atteikties atjaunot vai izlemt atsaukt atzīta darba devēja statusu, ja šis darba devējs nav ievērojis savas saistības saskaņā ar šo direktīvu vai gadījumos, kad atzinums ir iegūts krāpnieciskā ceļā.

IV nodaļa

Tiesības

13. pants

Piekļuve darba tirgum

1.ES zilās kartes turētājiem ir neierobežota piekļuve augstprasmes nodarbinātībai attiecīgajā dalībvalstī. Dalībvalstis var pieprasīt, lai darba devēja maiņa un izmaiņas, kas ietekmē atbilstību 5. pantā izklāstītajiem uzņemšanas kritērijiem, tiek paziņotas saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām.

Paziņošanas procedūra neaptur ES zilās kartes turētāja tiesības turpināt nodarbinātību.

2.Neskarot 5. pantā izklāstītos uzņemšanas kritērijus, ES zilās kartes turētāji var paralēli augstprasmes nodarbinātībai iesaistīties pašnodarbinātībā.

3.Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var saglabāt ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, ja šādas nodarbinātības darbības ietver iesaisti valsts pilnvaru īstenošanā un pienākumu aizsargāt valsts vispārējās intereses.

4.Šo pantu piemēro, neskarot priekšrocības principu Savienības pilsoņiem, kad tas ir piemērojams saskaņā ar attiecīgo pievienošanās aktu noteikumiem.

14. pants

Pagaidu bezdarbs

1.Bezdarbs pats par sevi nav iemesls ES zilās kartes atsaukšanai, ja vien bezdarba periods nepārsniedz trīs secīgus mēnešus vai ja bezdarbs iestājas vairāk nekā vienu reizi ES zilās kartes derīguma termiņa laikā.

2.Šā panta 1. punktā minētajā periodā ES zilās kartes turētājam ir atļauts meklēt un uzsākt nodarbinātību saskaņā ar 13. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

3.ES zilās kartes turētājs par bezdarba perioda sākumu un — attiecīgā gadījumā — beigām paziņo uzturēšanās dalībvalsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām.

15. pants

Vienlīdzīga attieksme

1.ES zilās kartes turētāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar ES zilās kartes izsniedzējas dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz šādiem aspektiem:

a)nodarbinātības noteikumi, tostarp minimālais darbspējas vecums, darba apstākļi, tostarp atalgojums un atlaišana, darba laiks, atvaļinājums un brīvdienas, kā arī veselības aizsardzības un drošības prasības darba vietā;

b)biedrošanās brīvība un piederība organizācijai/dalība organizācijā, kas pārstāv darba ņēmējus vai darba devējus, vai jebkurā organizācijā, kuras locekļi ir konkrētu profesiju pārstāvji, ieskaitot šo organizāciju piešķirtās tiesības un priekšrocības, neskarot valsts tiesību aktu noteikumus par sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību;

c)izglītība un arodmācības;

d)diplomu, sertifikātu un citu profesionālo kvalifikāciju atzīšana saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām;

e)Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. pantā noteiktās sociālā nodrošinājuma jomas;

f)piekļuve precēm un pakalpojumiem un sabiedriski pieejamu preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, tostarp mājokļa iegūšanas procedūras, kā arī informācijas un palīdzības pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti.

2.Saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktu attiecīgā dalībvalsts var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz stipendijām un uzturēšanas pabalstiem, kā arī aizdevumiem vai citām dotācijām un aizdevumiem attiecībā uz vidusskolas un augstāko izglītību un arodmācībām. Piekļuve universitātes un pēcvidusskolas izglītībai var būt atkarīga no atbilstības valsts tiesību aktos paredzētiem īpašiem priekšnoteikumiem.

Saistībā ar 1. punkta f) apakšpunktu attiecīgā dalībvalsts var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz mājokļa iegūšanas procedūrām. Tas neskar līgumslēgšanas brīvību saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem.

3.ES zilās kartes turētāji, kas pārceļas uz trešo valsti, vai šādu ES zilās kartes turētāju apgādību zaudējušas personas, kuras uzturas trešā valstī un kuru tiesības izriet no šāda ES zilās kartes turētāja statusa, saņem obligātās pensijas saistībā ar vecumu, invaliditāti un nāvi, pamatojoties uz šo ES zilās kartes turētāju iepriekšēju nodarbinātību un kārtību, kas minēta Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. pantā, ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādām pašām likmēm, kādas piemēro attiecīgo dalībvalstu valstspiederīgajiem, kad tie pārceļas uz trešo valsti.

4.Šā panta 1. punktā noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi neskar dalībvalsts tiesības atsaukt vai atteikties atjaunot ES zilo karti saskaņā ar 7. pantu.

5.Šo pantu nepiemēro ES zilās kartes turētājiem, kas attiecīgajā dalībvalstī ir tiesību uz brīvu pārvietošanos saņēmēji saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

6.Šis pants attiecas uz ES zilās kartes turētājiem, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji tikai tad, ja viņi uzturas dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kas viņiem piešķīra starptautisko aizsardzību.

16. pants

Ģimenes locekļi

1.Padomes Direktīvu 2003/86/EK piemēro ar atkāpēm, kas noteiktas šajā pantā.

2.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 3. panta 1. punkta un 8. panta, ģimenes atkalapvienošanos nepadara atkarīgu no prasības, lai ES zilās kartes turētājam būtu saprātīgas iespējas iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības un viņš būtu nodzīvojis dalībvalstī obligāto minimālo periodu.

3.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punkta trešās daļas un 7. panta 2. punkta otrās daļas, minētajos noteikumos paredzētos integrācijas nosacījumus un pasākumus var piemērot vienīgi pēc tam, kad attiecīgajām personām ir atļauta ģimenes atkalapvienošanās.

4.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 5. panta 4. punkta pirmās daļas, ja ir atbilstība ģimenes atkalapvienošanās nosacījumiem un ja pieteikumi iesniegti vienlaikus, uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem piešķir kopā ar ES zilo karti. Ja ģimenes locekļi pievienojas ES zilās kartes turētājam pēc tam, kad viņam vai viņai ir izsniegta ES zilā karte, un ja ir atbilstība ģimenes atkalapvienošanās nosacījumiem, uzturēšanās atļaujas piešķir ne vēlāk kā 60 dienu laikā, sākot no pieteikuma iesniegšanas datuma.

5.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 13. panta 2. un 3. punkta, ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju derīguma termiņš ir tāds pats kā ES zilās kartes turētājam, ciktāl to pieļauj viņu ceļošanas dokumentu derīguma termiņš.

6.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta, dalībvalstis nepiemēro nekādu laika ierobežojumu attiecībā uz piekļuvi darba tirgum. Neskarot šīs direktīvas 13. panta 3. punktā minētos ierobežojumus, ģimenes locekļiem attiecīgajā dalībvalstī ir piekļuve jebkādai nodarbinātībai vai pašnodarbinātībai.

Pirms ģimenes loceklim piešķir piekļuvi nodarbinātībai, dalībvalstis var pārbaudīt, vai attiecīgo brīvo darba vietu varētu aizpildīt ar valsts vai Savienības darbaspēku, ar trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi dzīvo attiecīgajā dalībvalstī un saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem jau ir tās darba tirgū, vai arī ar ES pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri vēlas pārcelties uz minēto dalībvalsti nodarbinātības nolūkā atbilstīgi Direktīvas 2003/109/EK III nodaļai.

7.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/86/EK 15. panta 1. punkta, lai aprēķinātu piecu gadu uzturēšanās termiņu, kas nepieciešams, lai saņemtu pastāvīgu uzturēšanās atļauju, summē uzturēšanos dažādās dalībvalstīs.

8.Analogi piemēro 17. pantā paredzētos noteikumus par ES zilās kartes turētāja uzturēšanās periodu dažādās dalībvalstīs summēšanu, lai iegūtu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

9.Šo pantu nepiemēro ES zilās kartes turētājiem, kas attiecīgajā dalībvalstī ir tiesību uz brīvu pārvietošanos saņēmēji saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

10.Šis pants attiecas uz ES zilās kartes turētājiem, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji tikai tad, ja viņi uzturas dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kas viņiem piešķīra starptautisko aizsardzību.

17. pants

ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss ES zilās kartes turētājiem

1.Direktīvu 2003/109/EK piemēro ar atkāpēm, kas noteiktas šajā pantā.

2.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/109/EK 4. panta 1. punkta, dalībvalstis piešķir ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir likumīgi un nepārtraukti uzturējušies to teritorijā kā ES zilās kartes turētāji trīs gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.

Saskaņā ar šā punkta pirmo daļu piešķirtu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu var atsaukt pirms Direktīvas 2003/109/EK 4. panta 1. punktā minētā likumīgas un nepārtrauktas piecu gadu ilgas uzturēšanās perioda dalībvalstu teritorijā pabeigšanas, ja trešās valsts valstspiederīgais kļūst par bezdarbnieku un ja tam nav pietiekamu resursu, lai uzturētu sevi un — attiecīgos gadījumos — savus ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu.

Tomēr ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu neatsauc, ja trešās valsts valstspiederīgais:

a)uz laiku ir darbnespējīgs slimības vai nelaimes gadījuma dēļ;

b)ir pienācīgi reģistrēts kā piespiedu bezdarbnieks un attiecīgajā nodarbinātības dienestā ir reģistrējies kā darba meklētājs;

c)uzsāk arodmācības, kas, ja vien trešās valsts valstspiederīgais nav piespiedu bezdarbnieks, ir saistītas ar iepriekšējo nodarbinātību.

3.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/109/EK 4. panta 1. punkta, ES zilās kartes turētājam, kas izmantojis šīs direktīvas 20. pantā noteikto iespēju, ir atļauts summēt uzturēšanās periodus dažādās dalībvalstīs, lai izpildītu prasību par uzturēšanās ilgumu, ja šis turētājs ir sasummējis:

a)piecu gadu ilgu likumīgu un nepārtrauktu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā; un

b)divu gadu ilgu likumīgu un nepārtrauktu uzturēšanos, esot ES zilās kartes turētājam, tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir iesniegts pieteikums uz ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

4.Lai aprēķinātu piecu gadu ilgas likumīgas un nepārtrauktas uzturēšanās periodu Savienībā, kā minēts 3. punkta a) apakšpunktā, un atkāpjoties no Direktīvas 2003/109/EK 4. panta 3. punkta pirmās daļas, prombūtnes periodi no dalībvalstu teritorijas nepārtrauc šo piecu gadu periodu, ja šie prombūtnes periodi nepārsniedz divpadsmit secīgus mēnešus un kopā nepārsniedz astoņpadsmit mēnešus piecu gadu likumīgas un nepārtrauktas uzturēšanās periodā.

5.Atkāpjoties no Direktīvas 2003/109/EK 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta, dalībvalstis līdz 24 secīgiem mēnešiem pagarina prombūtnes periodu no dalībvalstu teritorijas, kas atļauts ES pastāvīgajam iedzīvotājam, kuram ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja ar šīs direktīvas 18. panta 2. punktā minēto piezīmi, un viņa ģimenes locekļiem, kam piešķirts ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss.

6.Šā panta 4. un 5. punktā paredzētās atkāpes var attiecināt vienīgi uz gadījumiem, kad attiecīgais trešo valstu valstspiederīgais var pierādīt, ka viņš bijis prom no dalībvalstu teritorijas, lai veiktu saimniecisko darbību darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā vai lai pildītu brīvprātīgo dienestu, vai studētu savā izcelsmes valstī.

7.Direktīvas 15. panta 1. punkta f) apakšpunktu, 19. pantu un — attiecīgā gadījumā — 16. un 21. pantu piemēro personām, kam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja ar 18. panta 2. punktā minēto piezīmi.

8.Ja ES pastāvīgais iedzīvotājs, kam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja ar šīs direktīvas 18. panta 2. punktā minēto piezīmi, izmanto savas tiesības pārcelties uz otru dalībvalsti saskaņā ar Direktīvas 2003/109/EK III nodaļu, nepiemēro minētās direktīvas 14. panta 3. un 4. punktu un 15. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Otrā dalībvalsts piemēro pasākumus saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 6. punktu.

18. pants

Pastāvīgā uzturēšanās atļauja

1.ES zilās kartes turētājiem, kas atbilst šīs direktīvas 17. pantā izklāstītajiem nosacījumiem ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai, izsniedz uzturēšanās atļauju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1030/2002 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

2.Dalībvalstis šā panta 1. punktā minētajā uzturēšanās atļaujā pozīcijā „Piezīmes” norāda „Bijušais ES zilās kartes turētājs”.

V nodaļa

Mobilitāte starp dalībvalstīm

19. pants

Saimnieciskā darbība otrā dalībvalstī

1.Ja trešās valsts valstspiederīgais, kam ir derīga ES zilā karte, kuru izdevusi dalībvalsts, kas piemēro visu Šengenas acquis, ieceļo un uzturas vienā vai vairākās otrajās dalībvalstīs, lai veiktu saimniecisko darbību, uz laiku līdz 90 dienām jebkurā 180 dienu periodā, otrā dalībvalsts nepieprasa nekādu citu atļauju šādas darbības veikšanai kā vien ES zilo karti, kuru izdevusi pirmā dalībvalsts.

2.Trešās valsts valstspiederīgajam, kam ir derīga ES zilā karte, kuru izdevusi dalībvalsts, kas nepiemēro visu Šengenas acquis, ir tiesības ieceļot un uzturēties vienā vai vairākās otrajās dalībvalstīs, lai veiktu saimniecisko darbību, uz laiku līdz 90 dienām jebkurā 180 dienu periodā, pamatojoties uz ES zilo karti, kuru izdevusi pirmā dalībvalsts. Otrā dalībvalsts nepieprasa nekādu citu atļauju saimnieciskās darbības veikšanai kā vien ES zilo karti, ko izdevusi pirmā dalībvalsts.

20. pants

ES zilās kartes pieteikums otrā dalībvalstī

1.Pēc divpadsmit mēnešu ilgas likumīgas uzturēšanās pirmajā dalībvalstī, esot zilās kartes turētājam, trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības ieceļot otrā dalībvalstī augstprasmes nodarbinātības nolūkā, pamatojoties uz ES zilo karti un derīgu ceļošanas dokumentu saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

2.Iespējami ātrāk un ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc ieceļošanas otras dalībvalsts teritorijā ES zilās kartes turētājs vai viņa darba devējs, vai tie abi iesniedz šīs dalībvalsts kompetentajai iestādei ES zilās kartes pieteikumu un uzrāda visus dokumentus, kas apliecina atbilstību 3. punktā minētajiem nosacījumiem otrajai dalībvalstij.

ES zilās kartes turētājam atļauj strādāt otrajā dalībvalstī tūlīt pēc pieteikuma iesniegšanas.

Pieteikumu otrās dalībvalsts kompetentajai iestādei var iesniegt arī, kamēr ES zilās kartes turētājs vēl uzturas pirmās dalībvalsts teritorijā.

3.Saistībā ar 2. punktā minēto pieteikumu ES zilās kartes turētājs uzrāda:

a)derīgu ES zilo karti, ko izdevusi pirmā dalībvalsts;

b)derīgu darba līgumu vai — ja tā paredzēts valsts tiesību aktos — saistošu darba piedāvājumu attiecībā uz augstprasmes nodarbinātību uz vismaz sešiem mēnešiem otrajā dalībvalstī;

c)reglamentētām profesijām — dokumentu, kas apliecina, ka ir izpildīti valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi par to, kā Savienības pilsoņi strādā darba līgumā vai saistošā darba piedāvājumā norādītajā reglamentētajā profesijā, kā paredzēts valsts tiesību aktos;

d)derīgu ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos;

e)pierādījumus par atbilstību algas slieksnim, kas otrajā dalībvalstī noteikts, piemērojot 5. panta 2. punktu vai — attiecīgā gadījumā — minētā panta 4. vai 5. punktu.

4.Otrā dalībvalsts noraida ES zilās kartes pieteikumu jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)nav iesniegti 3. punktā noteiktie dokumenti;

b)dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

c)nodarbinātība neatbilst piemērojamos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē paredzētajiem nosacījumiem, kā minēts 5. panta 3. punktā.

5.Otrā dalībvalsts noraida ES zilās kartes pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību un sabiedrības veselību.

6.Otrā dalībvalsts var noraidīt ES zilās kartes pieteikumu, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar 6. panta 2. punktu, pēc minētajā pantā noteiktā pamatotā paziņojuma un tikai tad, ja arī otrā dalībvalsts ir ieviesusi šādas pārbaudes attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ieceļo no trešām valstīm saskaņā ar šo direktīvu.

7.Otrā dalībvalsts var noraidīt ES zilās kartes pieteikumu, ja trešās valsts valstspiederīgais atkārtoti ļaunprātīgi izmanto iespēju ieceļot un strādāt otrajās dalībvalstīs saskaņā ar šo pantu. Otrā dalībvalsts par noraidījumu informē pirmo dalībvalsti 7. panta 2. punkta f) apakšpunkta vajadzībām.

8.Atkāpjoties no 10. panta 1. punkta, otrā dalībvalsts pieņem lēmumu par ES zilās kartes pieteikumu un ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas datuma rakstiski paziņo pieteikuma iesniedzējam un pirmajai dalībvalstij par savu lēmumu:

a)gadījumā, ja ir atbilstība šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem — izdot ES zilo karti un atļaut trešās valsts valstspiederīgajam uzturēties savā teritorijā augstprasmes nodarbinātības nolūkā; vai

b)gadījumā, ja nav atbilstības šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem — atteikties izdot ES zilo karti un uzlikt par pienākumu pieteikuma iesniedzējam un viņa ģimenes locekļiem pamest tās teritoriju saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām.

9.Gadījumos, kad procedūras laikā beidzas termiņš ES zilajai kartei, ko izsniegusi pirmā dalībvalsts, otrā dalībvalsts, ja to paredz valsts tiesību akti, var izsniegt valsts pagaidu uzturēšanās atļaujas vai līdzvērtīgas atļaujas, kuras pieteikuma iesniedzējam ļauj turpināt likumīgi uzturēties tās teritorijā, līdz kompetentās iestādes pieņem lēmumu par attiecīgo pieteikumu.

10.Sākot ar otro reizi, kad ES zilās kartes turētājs un — attiecīgā gadījumā — viņa ģimenes locekļi izmanto iespēju pārcelties uz citu dalībvalsti saskaņā ar šo pantu, „pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona pārceļas, un „otrā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kam viņš iesniedz uzturēšanās pieteikumu. Atkāpjoties no 20. panta 1. punkta, ES zilās kartes turētājs var otrreiz pārcelties uz citu dalībvalsti pēc sešu mēnešu likumīgas uzturēšanās pirmajā dalībvalstī kā ES zilās kartes turētājs.

21. pants

Ģimenes locekļu uzturēšanās otrajā dalībvalstī

1.Ja ES zilās kartes turētājs pārceļas uz otru dalībvalsti saskaņā ar 20. pantu un ja ģimene jau bija izveidota pirmajā dalībvalstī, viņa vai viņas ģimenes locekļiem ir atļauts doties viņam vai viņai līdzi un ieceļot, un uzturēties otrajā dalībvalstī, pamatojoties uz derīgām uzturēšanās atļaujām, ko tie saņēmuši kā ES zilās kartes turētāja ģimenes locekļi pirmajā dalībvalstī.

2.Ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc ieceļošanas otrās dalībvalsts teritorijā attiecīgie ģimenes locekļi vai ES zilās kartes turētājs saskaņā ar valsts tiesību aktiem iesniedz šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujas pieteikumu.

Ja procedūras laikā beidzas termiņš ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujai, ko izsniegusi pirmā dalībvalsts, vai tā vairs nedod turētājam tiesības likumīgi dzīvot otrās dalībvalsts teritorijā, otrā dalībvalsts ļauj ģimenes loceklim uzturēties savā teritorijā, vajadzības gadījumā izsniedzot valsts pagaidu uzturēšanās atļaujas vai līdzvērtīgas atļaujas, līdz otrās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņem lēmumu par attiecīgo pieteikumu.

3.Otrā dalībvalsts var pieprasīt, lai attiecīgie ģimenes locekļi kopā ar uzturēšanās atļaujas pieteikumu iesniedz:

a)savu uzturēšanās atļauju pirmajā dalībvalstī un derīgu ceļošanas dokumentu vai to apliecinātas kopijas;

b)pierādījumus, ka viņi kā ES zilās kartes turētāja ģimenes locekļi dzīvojuši pirmajā dalībvalstī.

4.Atkāpjoties no 16. panta 4. punkta, ja ģimenes locekļi pievienojas ES zilās kartes turētājam pēc pārcelšanās uz otro dalībvalsti, uzturēšanās atļaujas piešķir ne vēlāk kā 30 dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas datuma, ja ir atbilstība ģimenes atkalapvienošanās nosacījumiem.

5.Papildus 16. pantā uzskaitītajām atkāpēm otrā dalībvalsts nepieprasa Direktīvas 2003/86/EK 7. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos pierādījumus.

6.Ja ģimene nebija izveidota jau pirmajā dalībvalstī, piemēro 16. pantu.

7.Šis pants attiecas uz ES zilās kartes turētājiem, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji, tikai tad, ja viņi pārceļas, lai uzturētos dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kas viņiem piešķīra starptautisko aizsardzību.

8.Šo pantu nepiemēro ES zilās kartes turētājiem, kas otrajā dalībvalstī ir tiesību uz brīvu pārvietošanās saņēmēji saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

22. pants

Aizsardzības pasākumi un sankcijas

1.Ja ES zilo karti izdevusi dalībvalsts, kas nepiemēro visu Šengenas acquis un ja ES zilās kartes turētājs šķērso ārēju robežu 19. un 20. pantā minētās mobilitātes nolūkā, otrajai dalībvalstij ir tiesības kā ES zilās kartes turētāja mobilitātes pierādījumus pieprasīt:

a)derīgu ES zilo karti, ko izdevusi pirmā dalībvalsts;

b)direktīvas 19. panta vajadzībām — pierādījumus par uzturēšanās saimniecisko nolūku;

c)direktīvas 20. panta vajadzībām — derīgu darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu attiecībā uz augstprasmes nodarbinātību uz vismaz sešiem mēnešiem otrajā dalībvalstī.

2.Ja ES zilo karti izdevusi dalībvalsts, kas nepiemēro visu Šengenas acquis un ja ES zilās kartes turētāja ģimenes locekļi pievienojas viņam vai viņai, šķērsojot ārēju robežu, lai pārceltos uz otru dalībvalsti, kā minēts 21. panta 1. punktā, otrajai dalībvalstij ir tiesības papildus šā panta 1. punktā minētajiem pierādījumiem pieprasīt, lai ģimenes locekļi uzrāda savas uzturēšanās atļaujas pirmajā dalībvalstī kā ES zilās kartes turētāja ģimenes locekļi.

3.Ja otrā dalībvalsts noraida ES zilās kartes pieteikumu saskaņā ar 20. panta 8. punkta b) apakšpunktu, pirmā dalībvalsts pēc otrās dalībvalsts pieprasījuma ļauj ES zilās kartes turētājam un — attiecīgos gadījumos — viņa ģimenes locekļiem nekavējoties atkārtoti ieceļot bez nekādām formalitātēm. To piemēro arī gadījumos, kad ES zilajai kartei, ko izsniegusi pirmā dalībvalsts, ir beidzies derīguma termiņš vai tā atsaukta pieteikuma izskatīšanas laikā. Direktīvas 14. pantu piemēro pēc atkārtotas ieceļošanas pirmajā dalībvalstī.

4.ES zilās kartes turētājam vai viņa darba devējam otrajā dalībvalstī var likt uzņemties izmaksas, kas saistītas ar ES zilās kartes turētāja un viņa ģimenes locekļu atkārtotu ieceļošanu, kā minēts 4. punktā.

5.Dalībvalstis var ES zilās kartes turētāja darba devēju saukt pie atbildības par šajā nodaļā paredzēto mobilitātes nosacījumu neievērošanu vai par šīs nodaļas mobilitātes noteikumu atkārtotu ļaunprātīgu izmantošanu.

Ja darba devēju sauc pie atbildības, attiecīgā dalībvalsts paredz sankcijas. Minētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

6.Ja dalībvalsts atsauc vai neatjauno ES zilo karti, kurā ietverta 8. panta 4. punktā minētā piezīme, un izlemj izraidīt trešās valsts valstspiederīgo, tā pieprasa piezīmē minētajai dalībvalstij apstiprināt, vai attiecīgā persona joprojām ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs šajā dalībvalstī. Piezīmē norādītā dalībvalsts sniedz atbildi viena mēneša laikā pēc informācijas pieprasījuma saņemšanas.

Ja trešās valsts valstspiederīgais joprojām ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs piezīmē norādītajā dalībvalstī, minēto personu izraida uz minēto dalībvalsti, kura, neskarot piemērojamos Savienības vai valsts tiesību aktus un ģimenes vienotības principu, nekavējoties un bez formalitātēm atļauj atkārtoti ieceļot minētajai personai un tās ģimenes locekļiem.

Atkāpjoties no otrās daļas, dalībvalsts, kas pieņēmusi lēmumu par izraidīšanu, saglabā tiesības saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām izraidīt trešās valsts valstspiederīgo uz citu valsti, kura nav dalībvalsts, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, ja minētā persona atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Direktīvas 2011/95/ES 21. panta 2. punktā.

7.Ja ES zilās kartes turētājs vai viņa vai viņas ģimenes locekļi šķērso ārējo robežu dalībvalstij, kas piemēro visu Šengenas acquis, minētā dalībvalsts pārbauda datus Šengenas informācijas sistēmā. Šī dalībvalsts noraida tādu personu ieceļošanu, par kurām Šengenas informācijas sistēmā ir izdots brīdinājums, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos.

VI nodaļa

Nobeiguma noteikumi

23. pants

Piekļuve informācijai un uzraudzība

1.Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējiem būtu viegli pieejama informācija par visiem dokumentārajiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai iesniegtu pieteikumu, un informācija par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tostarp par trešo valstu valstspiederīgo, uz kuriem attiecas šī direktīva, un arī viņu ģimenes locekļu tiesībām, pienākumiem un procesuālajām garantijām. Šī informācija ietver informāciju par algas sliekšņiem, kas attiecīgajā dalībvalstī noteikti saskaņā ar 5. panta 2., 4. un 5. punktu, un par piemērojamām maksām.

Tāpat šī informācija ietver informāciju par:

a)saimnieciskajām darbībām, ko ES zilās kartes turētājam no citas dalībvalsts atļauts veikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā minēts 19. pantā;

b)procedūrām, kas piemērojamas, lai saņemtu ES zilo karti, kā arī uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem otrā dalībvalstī, kā minēts 20. un 21. pantā.

Gadījumā, ja dalībvalstis izlemj izmantot 6. panta 2. punktā paredzēto iespēju, paziņojumu par darba tirgus situācijas pārbaudi konkrētā profesijā vai nozarē konkrētā reģionā sniedz tādā pašā veidā.

2.Dalībvalstis katru gadu un katra grozījuma gadījumā paziņo Komisijai nosacījumu, ko tās izlēmušas piemērot, lai noteiktu gada algas sliekšņus, un izrietošās nominālās summas saskaņā ar 5. panta 2., 4. un 5. punktu.

Dalībvalstis katru gadu paziņo Komisijai sarakstu ar profesijām, uz ko attiecas atkāpe saskaņā ar 5. panta 4. punktu.

Ja dalībvalstis noraida ES zilās kartes pieteikumus, pamatojoties uz ētiskas darbā pieņemšanas apsvērumiem saskaņā ar 6. panta 4. punktu, tās paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm pienācīgi pamatotu lēmumu, norādot attiecīgās valstis un nozares.

Dalībvalstis katru gadu paziņo Komisijai sarakstu ar atļautajām saimnieciskajām darbībām, kā definēts 2. panta 1) punktā, lai piemērotu 19. pantu.

3.Dalībvalstis uzrauga un katru gadu paziņo Komisijai šīs direktīvas ietekmi uz valstu darba tirgiem.

24. pants

Statistikas dati

1.Reizi gadā un pirmo reizi ne vēlāk kā ... 52 dalībvalstis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 862/2007 53 paziņo Komisijai statistikas datus par trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuriem iepriekšējā kalendārajā gadā piešķirtas ES zilās kartes un kuru pieteikumi ir noraidīti, norādot tos, kas saņēmuši noraidījumu, piemērojot 6. panta 2. punktu, kā arī par trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuriem iepriekšējā kalendārajā gadā atjaunotas vai atsauktas ES zilās kartes. Šos statistikas datus sniedz dalījumā pēc pilsonības, profesijas, atļauju derīguma periodiem, pieteikumu iesniedzēju dzimuma un vecuma un ekonomikas nozarēm. Statistikas datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, kam piešķirtas ES zilās kartes, sniedz arī dalījumā pēc starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, tiesību uz brīvu pārvietošanos saņēmējiem un personām, kuras saņēmušas ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar 17. pantu.

Tāpat paziņo statistikas datus par uzņemtajiem ģimenes locekļiem, izņemot informāciju par viņu profesiju un ekonomikas nozari.

Attiecībā uz ES zilās kartes turētājiem un viņu ģimenes locekļiem, kam ir piešķirtas uzturēšanās atļaujas otrā dalībvalstī saskaņā ar 20. un 21. pantu, sniegtajā informācijā papildus norāda iepriekšējās uzturēšanās dalībvalsti.

2.Direktīvas 5. panta 2., 4. un 5. punkta īstenošanas vajadzībām ievieto atsauci uz datiem, kas nosūtīti Eurostat saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 549/2013 54 .

25. pants

Ziņošana

Reizi trijos gados un pirmo reizi [piektajā gadā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma] Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu dalībvalstīs, jo īpaši par 5., 12., 19. un 20. panta ietekmes novērtējumu, un šīs direktīvas ietekmi uz situāciju valstu darba tirgos. Komisija ierosina jebkādus vajadzīgos grozījumus.

Komisija jo īpaši izvērtē 5. pantā noteiktā algas sliekšņa un minētajā pantā paredzēto atkāpju atbilstību, cita starpā ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās ekonomiskās, nozaru un ģeogrāfiskās situācijas, kā arī ietekmi uz darba tirgiem.

26. pants

Sadarbība starp kontaktpunktiem

1.Dalībvalstis norīko kontaktpunktus, kas ir atbildīgi par 17., 19., 20. un 23. panta īstenošanai vajadzīgās informācijas saņemšanu un nosūtīšanu un kas efektīvi sadarbojas cits ar citu.

2.Dalībvalstu kontaktpunkti jo īpaši efektīvi sadarbojas attiecībā uz validēšanas pasākumiem ar ieinteresētajām personām izglītības, apmācības, nodarbinātības un jauniešu nozarēs, kā arī citās aktuālās politikas jomās, kas vajadzīgas, lai īstenotu 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 5. panta 6. punktu.

3.Dalībvalstis nodrošina pienācīgu sadarbību 1. punktā minētās informācijas un dokumentācijas apmaiņā. Dalībvalstis priekšroku dod informācijas apmaiņai ar elektroniskiem saziņas līdzekļiem.

27. pants

Direktīvas 2009/50/EK atcelšana

Direktīvu 2009/50/EK atceļ no ..[divi gadi+1 diena pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma].

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulām [] pielikumā.

28. pants

Transponēšana

1.Dalībvalstis pieņem tiesību aktus, noteikumus un administratīvos noteikumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai līdz [divi gadi pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma]. Tās par to nekavējoties informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3.Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis pieņem tiesību aktus, noteikumus un administratīvos noteikumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību 2. panta g) un i) punktam attiecībā uz augstāko profesionālo prasmju atzīšanu par augstāko profesionālo kvalifikāciju, līdz [2 gadi pēc vispārējā transponēšanas termiņa].

29. pants

   Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

30. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Strasbūrā,

(1) Lai gūtu pārskatu, sk. tīmekļa vietni Īsi un kodolīgi par stratēģiju „Eiropa 2020” .

(2) Padomes 2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.).

(3) Juncker politikas pamatnostādnes ; šīs Komisijas prioritātes ; komisāra D. Avramopoulos misijas vēstule .

(4) Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojums „Eiropas programma migrācijas jomā”, COM(2015) 240 final .

(5) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei „Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā” COM(2016) 197 final .

(6) Ziņojums par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā, 2016. gada 23. marts, (2015/2095(INI)) .

(7) Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija nepiedalās ES zilās kartes direktīvā saskaņā ar attiecīgajiem protokoliem, kas pievienoti Līgumiem.

(8) Eurostat statistikas dati. Valstu atļauju skaits augstprasmīgiem darba ņēmējiem no 19 755 atļaujām 2012. gadā palielinājās līdz 21 940 atļaujām 2013. gadā un 24 922 atļaujām 2014. gadā, savukārt ES zilo karšu skaits no 3664 kartēm 2012. gadā pieauga līdz 12 964 kartēm 2013. gadā un 13 852 kartēm 2014. gadā.

(9) Senne, J.-N. un David, A., „General Context and Contribution of Labour Migration in Europe” (Darbaspēka migrācijas Eiropā vispārējais konteksts un ieguldījums), ESAO, 2016. gads, tiks publicēts.

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp.).

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta versija) (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).

(12) COM(2016)377 final .

(13) 2015. gada 28. oktobra paziņojums „Vienotā tirgus pilnīgošana”, COM(2015) 550 final .

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regula (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 13. aprīļa Regula (ES) 2016/589 par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013 (OV L 107, 22.4.2016., 1. lpp.).

(16) COM(2016)381 final.

(17) Apvienotai Karalistei, Īrijai un Dānijai Direktīva 2009/50/EK nav saistoša.

(18) 2014. gada 22. maija paziņojums par to, kā tiek īstenota Direktīva 2009/50/EK, COM(2014) 287 final .

(19) Sk. pievienotā ietekmes novērtējuma 5. pielikumu.

(20) Rezultāti un komentāri ir aplūkojami tiešsaistē .

(21) Komisijas ekspertu grupu reģistrs: E03253 .

(22) Dalībnieku biedra statuss, sanāksmes ziņojumi un rakstiski komentāri ir pieejami:  http://ec.europa.eu/transparency/regexpert/index.cfm?do=groupDetail.groupDetail&groupID=3253

(23) Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Starptautiskā standartizētā izglītības klasifikācija.

(24) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīva (ES) 2016/801 par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp.).

(25) Analīze par dažādo algas sliekšņu ietekmi un „iekļautību” ir sniegta šim priekšlikumam pievienotā ietekmes novērtējuma 7. un 14. pielikumā, SWD(2016)193

(26) Starptautiskās standartizētās profesiju klasifikācijas (ISCO) 1. un 2. pamatgrupa attiecīgi ietver vadītājus un profesionāļus. http://www.ilo.org/public/english/bureau/stat/isco/intro.htm .

(27) Sk. priekšlikumam pievienotā ietekmes novērtējuma 7. pielikumu, SWD(2016)193

(28) OV C ,, lpp.

(29) OV C ,, lpp.

(30) COM(2010) 2020 galīgā redakcija.

(31) Padomes 2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.).

(32) Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikums 2012/C 398/01 par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu ( 2012/C 398/01 ) (OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.).

(33) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikums par pamatprasmēm mūžizglītībā (OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.).

(34) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta versija) (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).

(35) Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.).

(36) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

(37) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīva (ES) 2016/801 par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV L 132, 21.5.2016., 21. lpp.).

(38) 2002. gada 13. jūnija Regula (EK) Nr. 1030/2002, ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.).

(39) PVO Globālais rīcības kodekss par veselības jomas personāla starptautisko atlasi , ko 2010. gada 21. maijā pieņēma 63. Pasaules Veselības asambleja Rezolūcijā WHA63.16 .

(40) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29 aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.).

(41) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1231/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV L 344, 29.12.2010., 1. lpp.).

(42) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.).

(43) Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp.).

(44) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regula (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).

(45) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1987/2006 par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.).

(46) OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(47) Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).

(48) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV L 157, 27.5.2014., 1. lpp.).

(49) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp.).

(50) Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.).

(51) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.).

(52) Ceturtajā gadā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma.

(53) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, kā arī lai atceltu Padomes Regulu (EEK) Nr. 311/76 attiecībā uz statistikas vākšanu par ārvalstu darba ņēmējiem (OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.).

(54)