9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/75


Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā pārskatīšana”

(2017/C 185/10)

Ziņotājs:

Yoomi RENSTRÖM (SE/PSE), Ovanåker komūnas padomes locekle

Atsauces dokuments:

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā

COM(2016) 128 final

I.   IETEIKUMI GROZĪJUMIEM

1. grozījums

Priekšlikums direktīvai

4. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Teju divdesmit gadus pēc tās pieņemšanas ir nepieciešams izvērtēt, vai Darba ņēmēju norīkošanas direktīva vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un vajadzību aizsargāt norīkoto darba ņēmēju tiesības.

Teju divdesmit gadus pēc tās pieņemšanas ir nepieciešams izvērtēt, vai Darba ņēmēju norīkošanas direktīva vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un vajadzību aizsargāt norīkoto darba ņēmēju tiesības. Norīkošana darbā nekādā gadījumā nedrīkst radīt norīkotajiem darba ņēmējiem mazāk labvēlīgu situāciju.

2. grozījums

Priekšlikums direktīvai

8. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Ņemot vērā dažu darbā norīkojumu ilgumu, ir nepieciešams nodrošināt, ka gadījumos, kad norīkojums pārsniedz 24 mēne šus, uzņēmējdalībvalsts tiek uzskatīta par valsti, kurā tiek veikts darbs . Atbilstoši regulas Roma I principam tādējādi šādu norīkoto darba ņēmēju darba līgumam piemēro uzņēmējdalībvalsts tiesību aktus, ja puses nav izdarījušas citu tiesību normām atbilstošu izvēli. Ja cita izvēle ir izdarīta, tai nedrīkst būt ietekme, kā rezultātā darba ņēmējam tiktu liegta aizsardzība, ko nodrošina tādi noteikumi, no kuriem nevar atkāpties ar līgumu saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem. Tas būtu jāpiemēro no norīkojuma sākuma katrreiz, kad norīkojums paredzēts uz laiku, kas pārsniedz 24 mēnešus , un no pirmās dienas pēc 24 mēnešiem , kad šis ilgums tiek reāli pārsniegts. Šis noteikums neskar tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus, arī tad, ja norīkojums darbā pārsniedz 24 mēne šus. Tā mērķis ir radīt tiesisko noteiktību regulas Roma I piemērošanā konkrētā situācijā, šo regulu nekādā veidā negrozot. Uz darba ņēmēju jo īpaši attieksies aizsardzība un priekšrocības saskaņā ar regulu Roma I.

Ņemot vērā dažu darbā norīkojumu ilgumu, ir nepieciešams nodrošināt, ka gadījumos, kad norīkojums pārsniedz 12 mēne šus, darba tiesiskajās attiecībās piemēro uzņēmējdalībvalsts tiesību aktus . Atbilstoši regulas Roma I principam šos tiesību aktus piemēro , ja puses nav izdarījušas citu tiesību normām atbilstošu izvēli. Ja cita izvēle ir izdarīta, tai nedrīkst būt ietekme, kā rezultātā darba ņēmējam tiktu liegta aizsardzība, ko nodrošina tādi noteikumi, no kuriem nevar atkāpties ar līgumu saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem. Tas būtu jāpiemēro no norīkojuma sākuma katrreiz, kad norīkojums paredzēts uz laiku, kas pārsniedz 12 mēnešus , un no pirmās dienas pēc 12 mēnešiem , kad šis ilgums tiek reāli pārsniegts. Šis noteikums neskar tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus, arī tad, ja norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus .

Pamatojums

Laikposms, pēc kura beigām saskaņā ar Komisijas priekšlikumu norīkojuma gadījumā darba tiesiskajās attiecībās pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti, atbilst laikposmam, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 12. pantā. Atbilstīgi minētajiem noteikumiem uzņēmējvalsts tiesību akti jāpiemēro, kad tiek pieņemts, ka paredzamais darba ņēmēja norīkošanas periods pārsniegs 24 mēnešus.

Regulas (EK) Nr. 883/2004 mērķis ir galvenokārt sadalīt dalībvalstu atbildību attiecībā uz ES pilsoņu tiesībām saņemt pabalstus atbilstīgi konkrētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā runa ir par norīkoto darba ņēmēju aizsardzību un pakalpojumu sniegšanas brīvības veicināšanu. RK uzskata, ka laikposmi, kas ir spēkā saskaņā ar šiem abiem tiesību aktiem, nav obligāti saskaņojami vien tādēļ, ka tie attiecas uz situācijām, kad ES pilsoņi uz laiku uzturas kādā dalībvalstī un tur strādā.

Pēc RK domām, būtu jāsaīsina laikposms, pēc kura beigām darba tiesiskajās attiecībās norīkojuma gadījumā ir pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti. RK uzskata, ka plānotais vai faktiskais darba ņēmēja norīkošanas ilgums 12 mēnešu garumā ir atbilstīgs laikposms, kas ļauj pieņemt, ka norīkotam darbam ņēmējam ir izveidojusies saikne ar norīkojuma valsti tā, ka šīs valsts tiesības ir pilnībā piemērojamas darba tiesiskajās attiecībās.

Pēc RK domām, tas, kuras valsts tiesību akti jāpiemēro norīkotu darba ņēmēju gadījumā, būtu jānosaka Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā, nevis piemērojot regulu Roma I.

3. grozījums

Priekšlikums direktīvai

12. apsvērums

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

Paredzēt noteikumus par atalgojumu saskaņā ar saviem tiesību aktiem un praksi ir dalībvalstu kompetence . Tomēr valsts tiesību aktiem par atalgojumu, ko piemēro norīkotajiem darba ņēmējiem, jābūt pamatotiem ar vajadzību aizsargāt norīkotos darba ņēmējus un ar tiem nedrīkst neproporcionāli ierobežot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

Šī direktīva neskar dalībvalstu kompetenci paredzēt noteikumus par atalgojumu saskaņā ar saviem tiesību aktiem un praksi. Tomēr valsts tiesību aktiem par atalgojumu, ko piemēro norīkotajiem darba ņēmējiem, jābūt pamatotiem ar vajadzību aizsargāt norīkotos darba ņēmējus un ar tiem nedrīkst neproporcionāli ierobežot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

Pamatojums

Darba ņēmēju norīkošanas direktīva kā tāda neietekmē dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz algu jautājumiem. Katra dalībvalsts pati atbilstīgi attiecīgajiem darba tirgus modeļiem izlemj, kāds valstī būs atalgojums. Darba ņēmēju norīkošanas direktīva vienīgi paredz, ka konkrēts atalgojums (kas ir noteikts norīkojuma valstī) tiek maksāts uz šo valsti norīkotajiem darba ņēmējiem.

Komisijas priekšlikuma 12. apsvērumu varētu interpretēt tā, ka valstu līmenī noteiktie tiesību akti par atalgojumu varētu tikt pārbaudīti, ņemot vērā Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu un Līguma noteikumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Būtu skaidri jānorāda, ka runa ir par to, ka valstu līmenī noteiktā atalgojuma piemērošanu norīkotu darba ņēmēju gadījumā attaisno norīkoto darba ņēmēju aizsardzības vajadzība un šādai piemērošanai nevajadzētu nesamērīgi ierobežot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

4. grozījums

Priekšlikums direktīvai

1. panta 1. punkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

pievienot šādu 2.a pantu.

pievienot šādu 2.a pantu.

2.a pants

2.a pants

Norīkojums, kas pārsniedz divdesmit četrus mēnešus

Norīkojums, kas pārsniedz divpadsmit mēnešus

1.   Ja plānotā vai faktiskā norīkojuma ilgums pārsniedz divdesmit četrus mēnešus, to dalībvalsti , kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots, uzskata par valsti, kurā viņš parasti veic darbu .

1.   Ja plānotā vai faktiskā norīkojuma ilgums pārsniedz divpadsmit mēnešus, norīkojuma laikā darba līgumam pilnībā piemēro tās dalībvalsts tiesību aktus , kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots , ja vien darba devējs un darba ņēmējs nav vienojušies par citiem piemērojamiem tiesību aktiem .

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā darba ņēmēja aizstāšanas gadījumā attiecībā uz vienu un to pašu uzdevumu un vietu, ņem vērā attiecīgo darba ņēmēju norīkojuma kumulatīvo ilgumu. To piemēro darba ņēmējiem, kas faktiski norīkoti vismaz sešus mēnešus.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā darba ņēmēja aizstāšanas gadījumā attiecībā uz vienu un to pašu uzdevumu un vietu, ņem vērā attiecīgo darba ņēmēju norīkojuma kumulatīvo ilgumu. To piemēro darba ņēmējiem, kas faktiski norīkoti vismaz sešus mēnešus.

 

3.     Vienošanās attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem nedrīkst radīt situāciju, ka darba ņēmējam tiek liegta aizsardzība, kas viņam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem atbilstīgi tiesību aktiem, kas būtu piemērojami 1. punktā, nedrīkst atkāpties, savstarpēji vienojoties.

 

4.     1. punkta piemērošana saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), 8. pantu nedrīkst radīt norīkotajam darba ņēmējam nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar to, kāda rastos, ja darba līgumam piemērotu citas valsts tiesību aktus.

Pamatojums

Laikposms, pēc kura beigām saskaņā ar Komisijas priekšlikumu norīkojuma gadījumā darba tiesiskajās attiecībās pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti, atbilst laikposmam, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 12. pantā. Atbilstīgi minētajiem noteikumiem uzņēmējvalsts tiesību akti jāpiemēro, kad tiek pieņemts, ka paredzamais darba ņēmēja norīkošanas periods pārsniegs 24 mēnešus.

Regulas (EK) Nr. 883/2004 mērķis ir galvenokārt sadalīt dalībvalstu atbildību attiecībā uz ES pilsoņu tiesībām saņemt pabalstus atbilstīgi konkrētās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā runa ir par norīkoto darba ņēmēju aizsardzību un pakalpojumu sniegšanas brīvības veicināšanu. RK uzskata, ka laikposmi, kas ir spēkā saskaņā ar šiem abiem tiesību aktiem, nav obligāti saskaņojami vien tādēļ, ka tie attiecas uz situācijām, kad ES pilsoņi uz laiku uzturas kādā dalībvalstī un tur strādā.

Pēc RK domām, būtu jāsaīsina laikposms, pēc kura beigām darba tiesiskajās attiecībās norīkojuma gadījumā ir pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti. RK uzskata, ka plānotais vai faktiskais darba ņēmēja norīkošanas ilgums 12 mēnešu garumā ir atbilstīgs laikposms, kas ļauj pieņemt, ka norīkotam darbam ņēmējam ir izveidojusies saikne ar norīkojuma valsti tā, ka šīs valsts tiesības ir pilnībā piemērojamas darba tiesiskajās attiecībās.

Komisijas priekšlikums – ar noteikumiem par to, ka uzņēmējvalsts tiesību akti kļūst par darba tiesiskajās attiecībās piemērojamajiem tiesību aktiem, netieši un pirmām kārtām piemērojot regulu Roma I, – rada dažus jautājumus. Atbilstīgi Komisijas priekšlikuma 8. apsvērumam direktīvas tekstā būtu skaidri jānorāda, ka saskaņā ar regulas Roma I 8. pantā paredzētajiem noteikumiem vēl aizvien pastāvēs iespēja vienoties par to, ka piemēro nevis uzņēmējvalsts, bet gan citas valsts tiesību aktus. Turklāt būtu jānodrošina, ka uzņēmējvalsts tiesību aktu piemērošana darba tiesiskajās attiecībās nerada kaitējumu darba ņēmējam, piemēram, tad, ja uzņēmējvalsts tiesību akti nodrošina mazāku aizsardzību vai rada nelabvēlīgus apstākļus darba ņēmējam.

RK uzskata, ka noteikumi par uzņēmējvalsts tiesību aktu piemērošanu būtu jāizklāsta tieši Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā. Ar grozījumu tiek izmainīts 8. apsvērums.

Ieteikums 5. grozījumam

Priekšlikums direktīvai

1. panta 2. punkta a) apakšpunkts

Komisijas ierosinātais teksts

RK grozījums

“[…] Šajā direktīvā atalgojums ir visi obligātie atalgojuma elementi saskaņā ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem, un/vai gadījumā, ja nav sistēmas kolektīvu līgumu vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem, citiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem 8. punkta otrās daļas nozīmē dalībvalstī , kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots.

Saistībā ar šo direktīvu atalgojumu un sociālā nodrošinājuma iemaksas nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem un/vai praksi , kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots.

Dalībvalstis Direktīvas 2014/67/ES 5. pantā minētajā vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē publicē atalgojuma pamatelementus saskaņā ar c) apakšpunktu;

Dalībvalstis Direktīvas 2014/67/ES 5. pantā minētajā vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē publicē atalgojuma pamatelementus saskaņā ar c) apakšpunktu;

Pamatojums

Svarīgi ir noteikt, ka atalgojums ir dalībvalstu kompetencē, un tas jādara, lai nepieļautu, ka direktīva paver iespēju ES Tiesā izskatīt dalībvalstu noteikumus, kas attiecas uz atalgojumu.

II.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

RK piezīmes

1.

norāda, ka brīvība sniegt pārrobežu pakalpojumus ir garantēta ar LESD 56. un 62. pantu. Labi funkcionējošs pakalpojumu iekšējais tirgus ne tikai sniedz nepārprotamas priekšrocības pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem Eiropas Savienībā, bet ir arī svarīgs priekšnoteikums ekonomiskajai izaugsmei, kas visiem ES iedzīvotājiem varētu dot labumu lielākas labklājības un augstākas sociālās aizsardzības veidā;

2.

uzskata, ka labi funkcionējošs pakalpojumu iekšējais tirgus ir svarīgs pakalpojumu sniedzējiem pirmām kārtām tajos reģionos, kas atrodas tieši pie robežas ar citu dalībvalsti;

3.

uzskata, ka svarīgs pakalpojumu sniegšanas brīvības priekšnoteikums ir tas, ka pakalpojumu sniedzējs, kas ir reģistrēts vienā dalībvalstī, pakalpojumus citā dalībvalstī var sniegt atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā savā mītnes valstī. Vēl viens labi funkcionējoša pakalpojumu iekšējā tirgus priekšnoteikums ir tas, ka konkurencei, tostarp pārrobežu konkurencei, jābalstās pirmām kārtām nevis uz darbaspēka izmaksām, bet uz tādiem faktoriem kā sniegto pakalpojumu kvalitāte un efektivitāte;

4.

norāda: tā kā starp dalībvalstīm pastāv atšķirības it īpaši attiecībā uz darbaspēka izmaksām, darba ņēmēju norīkošana pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā varētu arī izraisīt spiedienu, kura rezultātā pasliktinātos samaksas apstākļi tajā dalībvalstī, uz kuru norīko darba ņēmējus. Ja konkurence attiecībā uz darba un nodarbinātības apstākļiem ir negodīga, uzņēmējvalstī var rasties sociālā dempinga situācija. Šāds sociālais dempings rada spiedienu samazināt cenas, apdraudot uzņēmumus, kas neizmanto norīkošanu darbā;

5.

uzskata, ka pienācīgs līdzsvars starp pakalpojumu sniegšanas brīvību, no vienas puses, un norīkoto darba ņēmēju aizsardzību pret atalgojuma dempingu un sociālo dempingu, no otras puses, ir priekšnoteikums tam, lai ES iedzīvotāji un pirmām kārtām darba ņēmēji tajās pakalpojumu jomās, kurās norīkošana notiek un varētu būt ļoti izplatīta, atbalstītu iekšējā tirgus darbību; uzsver, ka nolūkā efektīvi apkarot sociālo dempingu tomēr ir vajadzīgi pasākumi, ar ko aizsargāt arī pašnodarbinātos, kā arī tos darba ņēmējus, kuri veic darbu ar digitālo platformu starpniecību;

6.

norāda, ka interešu līdzsvarošana, ko mēģina panākt ar Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu, ir arī viens no priekšnoteikumiem, kurš pārrobežu kontekstā ļauj nodrošināt veselīgu un godīgu konkurenci pakalpojumu nozarē;

7.

šajā sakarā atbalsta principu, uz ko balstās Komisijas priekšlikums, proti, to, ka par vienu un to pašu darbu tajā pašā vietā būtu jāsaņem tāds pats atalgojums;

8.

uzskata, ka nepietiekamas zināšanas par darba ņēmēju darbā pieņemšanas administratīvajām prasībām uzņemošajā dalībvalstī un grūtības, kas dažiem uzņēmumiem (it īpaši MVU) rodas, tās pildot, var kavēt pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību Eiropas Savienībā un apdraudēt norīkoto darba ņēmēju aizsardzību. Šos trūkumus varētu mazināt, ja Komisija un dalībvalstis attiecībā uz šiem jautājumiem izveidotu skaidrus un viegli pieejamus informācijas un konsultāciju mehānismus;

9.

ir ar Komisiju vienisprātis, ka ir vajadzīgs konkrēts datums, sākot no kura norīkota darba ņēmēja gadījumā ir pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti. RK uzskata, ka Regula (EK) Nr. 883/2004 nav obligāti jāizmanto kā pamats, lai noteiktu termiņu vai laikposmu, pēc kura beigām norīkojuma gadījumā darba tiesiskajās attiecībās pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti. Pēc RK domām, norīkojuma ilgumam Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā vajadzētu būt divpadsmit mēnešiem;

10.

turklāt uzskata, ka nosacījumi par to, kad darba tiesiskajās attiecībās ir pilnībā jāpiemēro uzņēmējvalsts tiesību akti, nedrīkst radīt situāciju, ka norīkotā darba ņēmēja apstākļi faktiski pasliktinās;

11.

konstatē, ka Komisijas priekšlikums par to, ka atsauce uz “minimālajām algas likmēm” jāaizstāj ar atsauci uz “atalgojumu”, atbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, citstarp lietā Sähköalojen ammattiliitto ry (C-396/13), kā arī tam, kā Tiesa šajā lietā interpretē minimālās algas likmes jēdzienu;

12.

norāda: tā kā uzņēmējvalstī ir un būtu jāizmanto tikai obligātie atalgojuma un aprēķina pamatelementi, lai atbilstīgi direktīvas interpretācijai konkrētajā dalībvalstī noteiktu atalgojumu, tas nozīmē, ka arī turpmāk uzņēmējvalstij nebūs iespējas prasīt, lai darba devējs, kas nosūta darba ņēmējus, maksātu “normālo” vai vidējo algu, kāda tiktu maksāta viņa nodarbinātajiem par līdzīga veida darbu uzņēmējvalstī;

13.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par to, ka atalgojuma pamatelementi, kuri norīkojuma gadījumā veido atalgojumu uzņēmējvalstī, jāpublicē valsts oficiālajā tīmekļa vietnē, kas dalībvalstīm ir jāizveido saskaņā ar Izpildes direktīvas 5. pantu, lai uzlabotu piekļuvi informācijai pirms norīkojuma;

14.

kopumā uzskata, ka, pateicoties Komisijas priekšlikumam – atsaukties uz “atalgojumu”, nevis uz “minimālo algas līmeni” un veikt citus grozījumus šajā nodaļā –, ir panākts tas, ka Darba ņēmēju norīkošanas direktīva ļauj panākt līdzsvaru attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju iespējām Eiropas Savienībā: viņi var bez pārmērīgiem ierobežojumiem sniegt pārrobežu pakalpojumus, savukārt norīkotie darba ņēmēji ir aizsargāti un negodīga konkurence tiek novērsta;

15.

tomēr norāda uz nepieciešamību precizēt, ka Darba ņēmēju norīkošanas direktīva kā tāda nekādi neietekmē dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci risināt atalgojuma jautājumus atbilstīgi to attiecīgajam darba tirgus modelim;

16.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka pienākums piemērot uzņēmējvalsts nosacījumus jautājumos, kas ir minēti Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas 3. panta 1. punktā saistībā ar būvniecības nozari, būtu jāattiecina uz visām tautsaimniecības nozarēm un neatkarīgi no tā, vai atalgojums noteikts ar likumu, vispārēji pieņemtiem koplīgumiem vai koplīgumiem saskaņā ar 3. panta 8. punkta pirmo vai otro ievilkumu;

17.

vērš Komisijas uzmanību uz darbā norīkošanas praksi, kad tiek izmantoti vairāklīmeņu apakšuzņēmuma līgumi, kas mazina darba devēja atbildību, un darba ņēmēji dažkārt paliek bez jebkāda atbalsta un palīdzības. Eiropas atbalsta fonds varētu nodrošināt ātru iesaistīšanos, lai šie darba ņēmēji ar labākajiem nosacījumiem varētu atgriezties savā izcelsmes valstī. Turklāt ierosina izveidot Eiropas reģistru un uzlikt par pienākumu uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus visās dalībvalstīs, deklarēt norīkoto darba ņēmēju vēlākais tad, kad pakalpojumu sniegšana sākas;

18.

konstatē, ka darba devējs ļoti bieži apzināti par zemu novērtē norīkoto darba ņēmēju prasmes, lai attaisnotu zemāku atalgojuma līmeni. Šāda prakse var tikt izmantota arī turpmāk, lai apietu pienākumu ievērot vienlīdzīgu attieksmi darba samaksas jomā. Komisijai būtu jāapsver iespēja izveidot Eiropas profesiju un profesionālo prasmju katalogu, lai novērstu šādu situāciju un aizsargātu to darba ņēmēju intereses, kuriem nav diploma vai sertifikāta;

19.

konstatē, ka Direktīvai (2008/104/EK) par pagaidu darba aģentūrām bija jābūt īstenotai vēlākais līdz 2011. gada 5. decembrim. Viens no minētās direktīvas mērķiem ir nodrošināt pagaidu darba aģentūru darba ņēmēju aizsardzību, un šī direktīva ietver arī principu par vienlīdzīgu attieksmi darba samaksas, atvaļinājuma un darba laika ziņā (5. pants);

20.

piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka Pagaidu darba aģentūru direktīvā minētais vienlīdzīgas attieksmes princips būtu obligāti jāpiemēro arī tad, ja pagaidu darba aģentūra ir reģistrēta citā dalībvalstī un runa ir par norīkojumu Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas izpratnē;

Subsidiaritāte un proporcionalitāte

21.

norāda, ka četrpadsmit valstu parlamenti/palātas no vienpadsmit dalībvalstīm (Bulgārija, Čehijas Republika, Horvātija, Dānija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija un Slovākija), pamatojoties uz subsidiaritātes pārbaudi, iesniedza pamatotus atzinumus, un tas nozīmē, ka priekšlikums saņēma “dzelteno karti”;

22.

konstatē, ka Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā ir reglamentēts, kurus uzņēmējvalsts darba un nodarbinātības apstākļus citā dalībvalstī reģistrētais pakalpojumu sniedzējs nodrošina uz uzņēmējvalsti norīkotajiem darba ņēmējiem. Nedz pašreiz spēkā esošajā direktīvā, nedz grozītajā direktīvā nav izvirzīts mērķis saskaņot dalībvalstīs pastāvošos apstākļus;

23.

uzsver, ka direktīvu var grozīt vienīgi ES līmenī. Ņemot vērā Līguma noteikumus par pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību Eiropas Savienībā un regulu Roma I, dalībvalstu līmenī nav iespējams noteikt, kādi darba tiesiskie apstākļi jānodrošina norīkojuma gadījumā;

24.

Izpildes direktīvā, kas dalībvalstīm valsts tiesību aktos bija jātransponē līdz 2016. gada 18. jūnijam, ir iekļauti instrumenti, kas paredzēti, lai ļautu dalībvalstīm ierobežot ļaunprātīgu izmantošanu un sociālo dempingu saistībā ar norīkošanu darbā (proti, krāpšana, noteikumu apiešana un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm). Komiteja pieņem zināšanai faktu, ka pārskatītā Darba ņēmēju norīkošanas direktīva un Izpildes direktīva ir lielā mērā savstarpēji pastiprinoši juridiski instrumenti, un tāpēc ar nepacietību gaida pilnīgu novērtējumu par Izpildes direktīvas īstenošanas dalībvalstīs sekām un ietekmi uz darba ņēmēju norīkošanu darbā;

25.

uzsver, ka saistībā ar norīkotiem darba ņēmējiem joprojām ir problemātiski nodrošināt saskaņotu kontroles pasākumu veikšanu dalībvalstīs, jo Izpildes direktīvā paredzēta tikai divpusēja dalībvalstu sadarbība; tāpēc piekrīt, ka ierosinātās pārskatītās direktīvas mērķi, tas ir, kopīgi izstrādāt darba ņēmēju norīkošanai piemērojamus noteikumus, var labāk sasniegt ES līmenī.

26.

Jāpaātrina datu apmaiņa starp nosūtītājdalībvalstu un uzņēmējdalībvalstu reģistrācijas iestādēm un/vai sociālā nodrošinājuma iestādēm un jāievieš pienākums reģistrēties uzņēmējdalībvalsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai īstenotu efektīvus pasākumus pret viltotu norīkošanu un tādu uzņēmumu dibināšanu, kuru darbības mērķis ir viltota norīkošana, un pret negodīgu konkurenci, ko izraisa zemāki sociālās apdrošināšanas maksājumi. Ja sāk uzplaukt tādu uzņēmumu dibināšana, kuru mērķis ir viltota norīkošana, jāapsver iespēja noteikt, ka darba ņēmējam nosūtītājdalībvalstī pirms norīkošanas ir jānostrādā noteikts laika posms.

Briselē, 2016. gada 7. decembrī

Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Markku MARKKULA