EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 27.9.2016
COM(2016) 619 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
Ziņojums par to, kā tiek piemērota Regula (ES) Nr. 181/2011 par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 27.9.2016
COM(2016) 619 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
Ziņojums par to, kā tiek piemērota Regula (ES) Nr. 181/2011 par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004
1. Ievads
1.1. Pamatinformācija
Regulā (ES) Nr. 181/2011 1 (“regula”) ir noteiktas dažādas autobusu pasažieru tiesības Eiropas Savienībā. To piemēro no 2013. gada 1. marta.
Komisija šo ziņojumu iesniedz saskaņā ar regulas 32. pantu, kas paredz tai ziņot Eiropas Parlamentam un Padomei par regulas darbību un tās ietekmi un nepieciešamības gadījumā sagatavot tiesību aktu priekšlikumus regulas noteikumu precīzākai īstenošanai vai tās grozīšanai.
Ziņojums balstās uz datiem par regulas īstenošanu un piemērošanu, kurus tieši apkopo Komisija, valstu iestāžu ziņojumiem par regulas izpildi 2 , to struktūru apspriedēm, kas Eiropas līmenī pārstāv pasažierus un nozari 3 , un vispusīgu pētījumu par pasažieru pārvadājumiem ar autobusu Eiropā — ārēju pētījumu, kas Komisijas uzdevumā veikts 2015. un 2016. gadā 4 .
1.2. ES autobusu pārvadājumu nozares nozīmība un iezīmes
Autobusi ir viegli pielāgojams transporta veids, un atšķirībā no vilcieniem vai lidmašīnām tie parasti var uzņemt un izlaist pasažierus jebkurā vietā, kur ierīkota minimāla stacionāra infrastruktūra.
Pasažierkilometru izteiksmē autobusu pārvadājumi veido 9,2 % no visiem sauszemes pasažieru pārvadājumiem ES, un tas ir vissvarīgākais pasažieru sauszemes pārvadājumu veids pēc personīgajiem automobiļiem (81,7 %) 5 . Starptautiskā autobusu pārvadājumu tirgus liberalizācija pirms vairāk nekā desmit gadiem 6 un nesenā iekšzemes autobusu pārvadājumu tirgus liberalizācija vairākās dalībvalstīs (tostarp Vācijā un Francijā 7 ) nodrošinājusi autobusu pārvadājumu nozares stabilu izaugsmi.
Autobusu pārvadājumiem ir raksturīgas vairākas īpatnības, kas ietekmē gan operatorus, gan pasažierus.
Atšķirībā no gaisa un dzelzceļa transporta autobusu pārvadājumu nozarē parasti darbojas mazie un vidējie uzņēmumi, un autobusi izmanto kopīgu infrastruktūru ar citiem ceļu lietotājiem. Šīs īpatnības ir ņemtas vērā dažos noteikumos, kas iekļauti regulā 8 .
Vairākās dalībvalstīs veikti apsekojumi valsts līmenī 9 liecina, ka pasažieri, kas izmanto šo pārvadājumu veidu, parasti ir neaizsargātāki, jo bieži vien viņiem ir mazāki ienākumi (ļoti liela daļa autobusu pasažieru ir studenti un gados veci cilvēki, kam ir maza pensija) vai viņi dzīvo ģeogrāfiski nomaļās vietās, kur autobuss ir vienīgais pieejamais sabiedriskā transporta veids. Bieži vien pasažieriem nav autovadītāja apliecības vai automobiļa, un tāpēc autobusu pārvadājumi viņiem ir ļoti svarīgi, lai dotos uz darbu vai skolu, apciemotu ģimenes locekļus un draugus vai dotos atpūtas braucienos un ceļojumos. Nepietiekama piekļuve autobusu pārvadājumiem var ļoti kavēt šo cilvēku integrāciju sabiedrībā.
2. Regulas darbības joma un saturs
ES pieņēma tiesību aktus par pasažieru tiesībām attiecībā uz visiem transporta veidiem (aviācijas, dzelzceļa, ūdenstransporta un autobusu pārvadājumiem), lai iedzīvotājiem garantētu minimālu aizsardzību, pārvietojoties pa Eiropu, un tādējādi veicinātu to mobilitāti un sociālo integrāciju. Tiesību aktos garantētais vienotais pasažieru tiesību kopums visos četros transporta veidos (ar noteikumiem, kuros ņemtas vērā katra transporta veida īpatnības) arī palīdz izveidot līdzvērtīgus nosacījumus operatoriem attiecībā uz vienu vai vairākiem transporta veidiem.
Darbības joma
Kopumā regulu piemēro regulāriem nenorādītas kategorijas pasažieru pārvadājumiem (tādi braucieni, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus ar autobusu noteiktos laika intervālos pa noteiktiem maršrutiem, pasažieriem iekāpjot un izkāpjot iepriekš noteiktās pieturvietās), ja iekāpšanas vai izkāpšanas vieta atrodas dalībvalsts teritorijā 10 .
Saturs
Pasažieriem, kas izmanto jebkura veida regulāros pārvadājumus neatkarīgi no plānotā attāluma, ir izdevīgas pamattiesības, kuras attiecas uz:
1) nediskriminējošiem pārvadājumu nosacījumiem (it sevišķi nediskriminējošiem tarifiem);
2) piekļuvi pārvadājumiem personām ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām bez papildu maksas (pārvadātāji var atteikties pārvadāt pasažierus ar invaliditāti tikai tad, ja to pārvadāšana ir fiziski neiespējama, ņemot vērā transportlīdzekļa, autobusa pieturas vai autoostas infrastruktūras uzbūvi, vai ja tādējādi tiktu pārkāptas veselības un drošības prasības);
3) minimāliem noteikumiem saistībā ar informāciju par braucienu, ko sniedz visiem pasažieriem pirms brauciena un brauciena laikā, tostarp informāciju par pasažieru tiesībām;
4) sūdzību izskatīšanas mehānismu, kas pārvadātājiem ir jānodrošina visiem pasažieriem, un
5) neatkarīgām valsts izpildstruktūrām katrā dalībvalstī, kam ir pilnvaras nodrošināt regulas izpildi un vajadzības gadījumā piemērot sodu.
Pasažieriem ir izdevīgas arī šādas papildu tiesības, izmantojot regulāros pārvadājumus, kuru plānotais attālums ir 250 km vai vairāk:
6) saņemt biļetes (elektroniskā vai papīra veidā) vai citus dokumentus, kas dod tiesības uz pārvadājumu;
7) saņemt kompensāciju un palīdzību nāves, miesas bojājumu vai bagāžas nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu;
8) saņemt informāciju, ja pārvadājums ir atcelts vai atiešana aizkavējas;
9) saņemt visas biļetes cenas atlīdzinājumu vai mainīt maršrutu, ja pārvadājums ir atcelts vai atiešana ilgi aizkavējas;
10) saņemt atbilstīgu palīdzību, ja pārvadājums ir atcelts vai atiešana ilgi aizkavējas (piemērojams tikai gadījumā, ja plānotais brauciena ilgums ir vairāk nekā 3 stundas);
11) saņemt kompensāciju 50 % apmērā no biļetes cenas, ja pārvadātājs nepiedāvā pasažierim iespēju izvēlēties starp biļetes cenas atlīdzinājumu un maršruta maiņu, ja pārvadājums ir atcelts vai atiešana ilgi aizkavējas; un
12) bez papildu maksas saņemt īpašu palīdzību personām ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām autoostās un autobusā.
Atbrīvojumi no regulas piemērošanas 11
Dalībvalstis var piešķirt iekšzemes regulārajiem pārvadājumiem atbrīvojumus attiecībā uz tiesībām, kas nav pamattiesības, ne ilgāk kā uz četriem gadiem (vēlākais, līdz 2017. gada 28. februārim), un tos var atjaunot vienu reizi. Šādu atbrīvojumu pamatojumam ir jābūt pārredzamam un nediskriminējošam. Pašlaik šādi atbrīvojumi ir piešķirti kopā 12 dalībvalstīs (Apvienotajā Karalistē, Čehijas Republikā, Grieķijā, Horvātijā, Igaunijā, Latvijā, Nīderlandē, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā un Ungārijā).
Dalībvalstis var arī piešķirt atbrīvojumus no visas regulas piemērošanas regulārajiem pārvadājumiem, ja būtiska šāda pārvadājuma daļa tiek veikta ārpus ES (tostarp vismaz viena paredzētā pietura neatrodas ES). Šādi atbrīvojumi, kas arī ir jāpiešķir pārredzami un nediskriminējoši, ir spēkā, vēlākais, līdz 2017. gada 28. februārim, un tos var atjaunot vienu reizi. Pašlaik šādi atbrīvojumi ir piešķirti kopā 13 dalībvalstīs (Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Grieķijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā, Nīderlandē, Slovākijā, Slovēnijā, Somijā, Ungārijā un Vācijā).
Citi ES tiesību akti, kas attiecas uz autobusu pasažieriem
Pasažieriem, kuru brauciens ar autobusu ir kompleksa ceļojuma daļa, ir papildu tiesības saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/2302 12 .
Regulā (EK) Nr. 661/2009 13 ir noteiktas pieejamības prasības, kas jāievēro attiecībā uz visiem jaunajiem autobusiem, lai tos drīkstētu pārdot, reģistrēt vai nodot ekspluatācijā ES.
Ievērojama autobusu pārvadājumu daļa tiek veikta Kopienas ietvaros, proti, pasažieri ceļo, izmantojot vai nu pārrobežu pārvadājumus, vai iekšzemes pārvadājumus, atrodoties ārpus savas dalībvalsts. Lai aizsargātu šādu pasažieru intereses, Regulā (EK) Nr. 2006/2004 14 paredzēts izveidot pienācīgu sistēmu valstu izpildstruktūru sadarbībai savā starpā un pasažieru kolektīvo interešu aizstāvībai pārrobežu kontekstā.
3. Kā dalībvalstis piemēro regulu
Regulā noteikts, ka dalībvalstis izraugās valstu izpildstruktūras (VIS), kas ir atbildīgas par regulas izpildi, un savos valstu tiesību aktos nosaka iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai sodītu operatorus, kas regulu pārkāpj. Dalībvalstīm arī jānorāda autoostas, kur sniedz atbilstošu palīdzību pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām.
VIS izraudzīšanās 15
Lielākā daļa dalībvalstu ir izraudzījušās VIS, kas jau iepriekš bija atbildīgas par pasažieru tiesībām attiecībā uz citiem transporta veidiem. VIS ir vai nu transporta iestādes, vai arī patērētāju tiesību aizsardzības iestādes. Dažas dalībvalstis izraudzījušās vairākas VIS — patērētāju tiesību aizsardzības iestāde parasti ir atbildīga par sūdzību izskatīšanu, bet transporta iestāde veic pārbaudes, piemēro sankcijas un uzrauga transportlīdzekļu un autoostu pieejamību pasažieriem ar invaliditāti. Lielākajā daļā dalībvalstu VIS ir izraudzītas tikai valsts līmenī, bet dažās dalībvalstīs būtiska nozīme regulas izpildes nodrošināšanā ir arī reģionālajām iestādēm.
Sūdzību izskatīšana
Pasažieri par regulas varbūtējiem pārkāpumiem var iesniegt sūdzības pārvadātājam (regulā noteikts, ka pārvadātājiem ir jābūt sūdzību izskatīšanas mehānismam) vai VIS.
Regulā nav noteikta sūdzību iesniegšanas hronoloģiskā kārtība, bet tajā ir atļauts dalībvalstīm pieprasīt, lai pasažieri sūdzības vispirms iesniedz pārvadātājam, VIS piešķirot apelācijas instances funkcijas, ja pasažieris nav apmierināts ar saņemto atbildi. Kopumā 20 dalībvalstis ir izvēlējušās šo risinājumu. Tā priekšrocība ir tāda, ka VIS sūdzības var izskatīt efektīvāk un ātrāk, jo to rīcībā jau no paša sākuma ir sarakste starp sūdzības iesniedzēju un pārvadātāju un tādējādi arī plašāks gadījuma pārskats no abu pušu skatu punkta.
Nav publiski pieejamu skaitļu par to sūdzību skaitu, ko no 2013. līdz 2015. gadam pasažieri iesniedza pārvadātājiem. Lai arī šādi dati būtu noderīgi regulas darbības novērtēšanai, pārvadātājiem nav pienākuma apkopot datus par sūdzībām vai ziņot par tiem VIS.
Tomēr ir zināms, ka VIS ir izskatījušas ļoti maz sūdzību (skatīt tabulu). Tam ir dažādi iemesli: i) Regula ir pieņemta samērā nesen, un daudzi pasažieri varētu pilnībā neapzināties savas tiesības; ii) lielākajā daļā dalībvalstu pasažieriem sūdzības vispirms jāiesniedz pārvadātājiem, kuri, šķiet, lielāko daļu sūdzību atrisina apmierinoši, tādējādi tās nenonāk līdz VIS, un iii) dažās dalībvalstīs tikai tiesa var pārvadātājiem piemērot saistošu lēmumu, un lēnais un dārgais lietu izskatīšanas process attur pasažierus no savu tiesību īstenošanas.
Sankcijas
Vairums dalībvalstu tiesību aktos ir paredzējušas sodu sistēmu, kas balstās tikai uz naudas sodiem, bet dažas VIS var arī anulēt operatora licenci, ja tas tīši un sistemātiski pārkāpj regulas noteikumus.
Regulas piemērošanas pirmajos divos gados VIS ir piemērojušas ļoti maz sankciju (skatīt tabulu). Pārsvarā VIS konstatējušas, ka operatori ir gatavi izpildīt noteikumus un atrisināt sūdzības, pirms kļūst nepieciešams piemērot sankcijas.
Tabula — VIS izskatīto sūdzību skaits un piemēroto sankciju skaits 16
|
Dalībvalsts |
Izskatīto sūdzību skaits |
Piemēroto sankciju skaits |
|
Austrija |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Beļģija |
1 |
0 |
|
Bulgārija |
9 |
0 |
|
Horvātija |
0 |
0 |
|
Kipra |
0 |
0 |
|
Čehijas Republika |
132 |
9 |
|
Dānija |
0 |
0 |
|
Igaunija |
0 |
0 |
|
Somija |
12 |
0 |
|
Francija |
21 |
0 |
|
Vācija |
192 |
0 |
|
Grieķija |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Ungārija |
24 |
16 |
|
Īrija |
4 |
0 |
|
Itālija |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Latvija |
0 |
0 |
|
Lietuva |
0 |
0 |
|
Luksemburga |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Malta |
0 |
0 |
|
Nīderlande |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Polija |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Portugāle |
nav pieejams |
nav pieejams |
|
Rumānija |
0 |
0 |
|
Slovākija |
0 |
0 |
|
Slovēnija |
0 |
0 |
|
Spānija |
1194 |
54 |
|
Zviedrija |
2 |
0 |
|
Apvienotā Karaliste |
4 |
0 |
Citi izpildes un komunikācijas pasākumi
Sūdzību izskatīšana un sodu piemērošana par neatbilstībām ir tikai divi regulā minētie piemēri tam, kā īstenot autobusu pasažieru tiesības. Daudzas VIS ir bijušas aktīvas un ir veikušas papildu darbības 17 .
Tādu autoostu norādīšana, kur sniedz palīdzību pasažieriem ar invaliditāti un pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām
Regulā noteikts, ka dalībvalstīm jānorāda autoostas ar apkalpojošo personālu un aprīkojumu, kas nepieciešams atbilstošas palīdzības sniegšanai pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām. Sniegt palīdzību autoostā ir ļoti svarīgi, jo pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām visbiežāk vajag palīdzību, iekāpjot autobusā vai izkāpjot no tā, un vairumā gadījumu šo prasību visvieglāk ir ievērot autoostās, kur notiek intensīvi pasažieru pārvadājumi.
Dalībvalstis izmanto dažādas pieejas: dažas lielākās un blīvāk apdzīvotās dalībvalstis ir norādījušas tikai vienu autoostu vai ļoti nedaudzas autoostas, un tas neatbilst ne valsts izmēram, ne autobusos pārvadāto pasažieru skaitam 18 .
Vairākas citas dalībvalstis arī sākumā norādīja autobusa pieturas bez apkalpojošā personāla un bez atbilstoša aprīkojuma, kas noteikti neatbilda regulas prasībām 19 . Pēc Komisijas aizrādījuma dalībvalstis šādas pieturas vairs nenorādīja 20 .
4. Regulas darbība un darbības uzlabošanas pasākumi
4.1. Regulas darbības novērtējums
Apspriešanās rezultāti
2016. gada janvārī Komisija lūdza dažādas struktūras, kas ES līmenī pārstāv pasažierus un nozari, paust savu viedokli par regulas darbību 21 .
Visi dalībnieki piekrita, ka divi faktori būtiski ietekmē regulas darbību:
- atbilstošu autoostu nepietiekamība dažās dalībvalstīs ir viens no galvenajiem šķēršļiem autobusu pārvadājumu attīstībai: mūsdienīgas, pieejamas un drošas autoostas, kas nodrošina savienojumus ar citiem transporta veidiem, varētu pārliecināt jaunus pasažierus izvēlēties autobusu pārvadājumus. Autoostām ir arī būtiska nozīme regulas piemērošanā: augstas kvalitātes autoostās pasažieriem var nodrošināt vieglāku piekļuvi informācijai par pakalpojumiem un par viņu tiesībām autoostās, autoostas personāls var nodrošināt pasažieriem ar invaliditāti vajadzīgo palīdzību un pasažieriem var labāk palīdzēt transporta kustības traucējumu gadījumā;
- regula neieviesa jaunas autobusu un autoostu pieejamības prasības, un tāpēc tā nepalīdzēja būtiski uzlabot transportlīdzekļu un transporta infrastruktūras (autobusa pieturu un autoostu) pieejamību pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām. Lai padarītu autobusu pārvadājumus pieejamus šiem pasažieriem, gan transportlīdzekļiem, gan autoostām ir jābūt pieejamiem. Tāpēc dažu dalībvalstu ieviestajiem pasākumiem, kas paredz, ka turpmāk pārvadātājiem būs jāizmanto tikai tādi transportlīdzekļi, kuros var pārvadāt pasažierus ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām 22 , būs tikai ierobežoti rezultāti, ja infrastruktūra vēla aizvien būs neatbilstoša. Tomēr Komisija ir informēta arī par vietējām un reģionālām iniciatīvām, kuru ietvaros operatori ir cieši sadarbojušies ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, lai padarītu to pakalpojumus pieejamus šīm personām 23 .
Dažādas personas, ar kurām notika apspriešanās, piekrita minētajiem punktiem, tomēr uzskatāmi atšķīrās nozari pārstāvošo organizāciju un pasažieru organizāciju viedoklis par regulas ietekmi. Organizācijas, kas pārstāv pārvadātājus, uzskatīja, ka regula nodrošina optimālu līdzsvaru starp pārvadātāju pienākumiem un pasažieru tiesībām, ņemot vērā nozares īpašos ierobežojumus, un ka tā nodrošina vajadzīgo elastīgumu.
Organizācijas, kas pārstāv pasažierus (EDF un EPF), pauda nožēlu, ka lielākā daļa regulas noteikumu attiecas tikai uz regulāriem pārvadājumiem, kuru plānotais attālums ir 250 km vai vairāk. Praksē tas nozīmē, ka lielākajam vairumam autobusu regulāro pārvadājumu piemērojami tikai regulas pamatnoteikumi 24 . Pasažieru organizācijas arī kritizēja dalībvalstis par to, ka ir piešķirti pārāk daudzi atbrīvojumi 25 . Tās uzskata, ka atbrīvojumu plašā piemērošana liedz pasažieriem pilnībā izmantot savas tiesības un mazina juridisko noteiktību (jo īpaši tāpēc, ka pasažieriem ir grūti noskaidrot, kurās dalībvalstīs ir noteikti kādi atbrīvojumi).
Personas, ar kurām notika apspriešanās, uzskatīja, ka nav nepieciešams grozīt konkrētus regulas noteikumus, tomēr pašreizējā regula operatoriem būtu labāk jāpiemēro un valstu iestādēm tā būtu stingrāk jāizpilda.
Komisijas veikts novērtējums
Komisija nav konstatējusi nevienu tīšu vai būtisku regulas noteikumu pārkāpumu. Lielākā daļa individuālo sūdzību, par kurām Komisijai ir zināms, ir saistītas ar informācijas vai kompensāciju trūkumu vai palīdzības nesniegšanu ilgas kavēšanās vai atcelšanas gadījumā 26 . No VIS ziņojumiem izriet, ka daudzas sūdzības neietilpst šīs regulas darbības jomā 27 .
Neraugoties uz kopumā pozitīvo situāciju, Komisija ir konstatējusi vairākus faktorus, kas kavē efektīvāku regulas piemērošanu:
a) pasažieri un operatori nav pietiekami informēti par savām tiesībām un pienākumiem
Tā kā regula ir pieņemta samērā nesen, iedzīvotājiem tā nav pietiekami labi zināma. VIS un attiecīgo personu pārstāvji norādīja, ka tad, kad regula tika pieņemta, daudzi operatori par to nebija informēti, un dažās dalībvalstīs šī problēma vēl aizvien pastāv. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai VIS, valstu un ES līmeņa pārstāvju struktūras un Komisija turpinātu izglītot pasažierus par viņu tiesībām un operatorus par viņu pienākumiem;
b) dažās dalībvalstīs izpilde atpaliek
Dalībvalstis regulas piemērošanas pasākumus uzsāka novēloti. Līdz 2013. gada 1. martam, kad regulu sāka piemērot, neviena dalībvalsts nebija pieņēmusi visus nepieciešamos valsts pasākumus. Dažas dalībvalstis pieņēma nepieciešamos pasākumus ar divu gadu kavējumu.
Dažādu VIS pieeja regulas izpildes nodrošināšanai ievērojami atšķiras. Dažas VIS ļoti aktīvi informē pasažierus par viņu tiesībām, kā arī uzrauga regulas piemērošanu, savukārt citas VIS parasti tikai izskata sūdzības.
Pastāv arī liela atšķirība saistībā ar pasažieru tiesību faktisku īstenošanu. Dažās dalībvalstīs nav strīdu alternatīvas izšķiršanas mehānisma 28 , tādēļ pasažieriem ar savām sūdzībām jāvēršas tiesā, un tas ir dārgi un laikietilpīgi un attur pasažierus no savu tiesību īstenošanas;
c) grūtības konkrētu noteikumu interpretēšanā
Dažus regulas noteikumus dažādas VIS vai pārvadātāji ir interpretējuši atšķirīgi.
Pārstāvju struktūras un VIS vienojās, ka, lai precizētu šos noteikumus, nav nepieciešams grozīt regulu, bet Komisijai un VIS būtu jāvienojas par to, kā minētie noteikumi būtu piemērojami praksē.
4.2. Komisijas darbības regulas piemērošanas uzlabošanai
Lai risinātu iepriekš minētos jautājumus, Komisija ir veikusi šādus pasākumus:
a) darbības pasažieru tiesību un operatoru pienākumu izpratnes uzlabošanai
2013. gada jūnijā Komisija uzsāka divu gadu informācijas kampaņu par pasažieru tiesībām visos transporta veidos, tostarp autobusos. Šīs kampaņas ietvaros izdeva plakātus un bukletus, ko izplatīja visā Eiropā, izmantoja sociālos plašsaziņas līdzekļus un mobilo tālruņu lietojumprogrammu un piedalījās tūrisma gadatirgos.
Komisija publicēja regulas kopsavilkumu, kuru plaši izmanto VIS un operatori, lai pasažierus informētu par viņu tiesībām;
b) darbības izpildes uzlabošanai
Komisija sāka pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kas neizraudzījās valsts izpildstruktūru, savos valsts tiesību aktos nenoteica sankcijas, lai sodītu operatorus, kuri pārkāpj regulas noteikumus, vai nenorādīja autoostas, kur pasažieri ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām var saņemt atbilstošu palīdzību 29 . Līdz 2015. gada jūlijam visas dalībvalstis bija pieņēmušas nepieciešamos pasākumus, un pienākumu neizpildes procedūras tika izbeigtas.
Komisija organizēja ikgadējas ES līmeņa sanāksmes, kurās VIS un ieinteresētās personas varēja dalīties ar pieredzi regulas piemērošanā un apmainīties ar paraugpraksi.
Turklāt, lai uzlabotu VIS savstarpēju sadarbību, Komisija ikgadējās sanāksmēs ar VIS sniedza norādes un informāciju par paraugpraksi;
c) darbības regulas vienādas piemērošanas nodrošināšanai
Ikgadējās sanāksmēs ar VIS un pārstāvju struktūrām, kā arī izmantojot saraksti, Komisija sniedza skaidrojumu par dažādu regulas noteikumu praktisku piemērošanu. Tas veicināja noteikumu vienādu piemērošanu visā ES 30 .
5. Secinājumi un turpmākie pasākumi
Tā kā līdz šim ir gūta neliela pieredze šīs regulas piemērošanā, Komisija uzskata, ka nav pamatojuma to grozīt.
Ieinteresētās personas un VIS piekrīt tam, ka dažus šķēršļus, kas traucē pasažieriem izmantot savas tiesības vai panākt to ievērošanu, var novērst, efektīvāk piemērojot pašreizējo regulu. Tāpēc Komisija veic darbības un sniedz ieinteresētajām personām un VIS šādus ieteikumus.
Laikā no 2016. gada pavasara līdz 2017. gada beigām Komisija organizē trešo informācijas kampaņu pasažieru tiesību izpratnes uzlabošanai, uzmanību īpaši pievēršot sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Tā aicina VIS, nozari un pasažieru tiesību aizsardzības organizācijas kopīgiem spēkiem veikt līdzīgas darbības savā līmenī.
VIS tiek aicinātas veikt autobusu un autoostu pārbaudes, lai cita starpā pārbaudītu, kā regulu piemēro praksē, un lai operatorus izglītotu par to pienākumiem saskaņā ar regulu. VIS tiek arī aicinātas pārbaudīt pārvadātāju tīmekļa vietnes, lai nodrošinātu, ka tajās ir informācija par pasažieru tiesībām un ka līguma pamatnoteikumi atbilst regulai.
Dalībvalstis, kuras pašreiz attiecībā uz pasažieru tiesībām nepiedāvā strīdu alternatīvas izšķiršanas mehānismu, tiek mudinātas ieviest šādu mehānismu saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES 31 , lai nodrošinātu pasažieriem ātrākas un lētākas iespējas savu tiesību aizsardzībai.
Komisija turpinās organizēt regulāras sanāksmes ar VIS un pārstāvju struktūrām, lai panāktu kopēju izpratni par regulas interpretēšanu un īstenošanu un lai uzlabotu sadarbību un dalīšanos pieredzē (par sastaptajām grūtībām un paraugpraksi).
Ja būs nepieciešams, Komisija publicēs vispārējas skaidrojošas pamatnostādnes papildus šai regulai, lai uzlabotu skaidrību par dažiem noteikumiem (kā tas attiecībā uz citiem transporta veidiem tika darīts iepriekš), un/vai paraugprakses dokumentus par konkrētiem jautājumiem (piemēram, kā labāk reaģēt uz personu ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām īpašajām vajadzībām).
Komisija apkopo informāciju par paraugpraksi vietējā un valsts līmenī, lai uzlabotu pieejamību autobusu pārvadājumiem pasažieriem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām. Tā sniegs šo informāciju VIS un pārstāvju struktūrām regulārajās sanāksmēs. Tā arī apsver iespēju publicēt informāciju par paraugpraksi saistībā ar pasažieru ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām pārvadāšanu visos transporta veidos.
Komisija mudina valsts un vietējās iestādes un privātos investorus autoostās nodrošināt multimodālus savienojumus ar citiem transporta veidiem, it sevišķi ar dzelzceļu un reģionālajiem un vietējiem pārvadājumiem pilsētu mezglos, saskaņā ar TEN-T regulas 32 mērķiem un pārbūvēt pašreizējās autoostas vai uzcelt jaunas, modernas autoostas, kas arī būtu pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām. Šīm darbībām var tikt piešķirts ES atbalsts Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta 33 ietvaros, ja attiecīgā autoosta atrodas pilsētas mezglā TEN-T tīklā, vai no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, kas arī atbalsta kolektīvā transporta attīstību.
Komisija mudina tās dalībvalstis, kuras pašreiz piešķir atbrīvojumus no regulas 34 vai tās daļām, pārbaudīt, vai, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, ir nepieciešams turpināt šo atbrīvojumu piemērošanu.