21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/83

1.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, izmantojot stabilāku aprites modeli, kas aprites ciklā ļauj saglabāt produktu, materiālu un resursu vērtību, cenšas izveidot ilgtspējīgu, tehnoloģiski progresīvu mazoglekļa ekonomiku, kurā resursi tiek taupīti un izmantoti efektīvi, tādējādi radot Eiropai ilgstošas konkurētspējas priekšrocības un darbvietas;

2.

uzsver: lai sasniegtu šos mērķus, pasākumi visās dalībvalstīs jāīsteno saskaņā ar vienādu modeli, kas atbilstoši Videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvai un Jaunu prasmju programmai (1) ļaus radīt nodarbinātības iespējas jaunajās darba tirgus nišās, kuras rada aprites ekonomika (ekoloģiski ilgtspējīga būvniecība, atkritumu apsaimniekošana u. c.), un darba ņēmējiem nodrošināt vajadzībām atbilstošu kvalifikāciju. Ar atbalstu un pienācīgu apmācību daudzi bezdarbnieki varētu atgriezties darba tirgū, bet darba ņēmējiem kopumā pavērtos jaunas nodarbinātības iespējas;

3.

uzsver, ka daudzas problēmas, ko izraisa ražošana un patēriņš Eiropas Savienībā, skar arī citas pasaules daļas, galvenokārt jaunattīstības un jaunietekmes valstis, un ka pārmaiņas ražošanā un patēriņā var pozitīvi ietekmēt arī tās. RK apzinās, kādu atbildību tas uzliek ES politikai, ekonomikai un sabiedrībai, un tāpēc, ņemot vērā arī 2016. gada 1. janvārī spēkā stājušos ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, iesaka īpašu uzmanību veltīt pasākumiem starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu, ka arī ārpus ES tiek ierosināti vajadzīgie pasākumi resursu aizsardzībai un saglabāšanai;

4.

uzsver: lai sasniegtu tālejošo mērķi par noslēgta aprites loka ekonomikas izveidi, visos līmeņos ir nepieciešama politiskā griba veikt tam vajadzīgos pasākumus. Tie ietver produktu un pakalpojumu ekodizaina izstrādi, atkritumu rašanās novēršanu, tāpat arī pārstrādi, materiālu un sastāvdaļu reģenerāciju un atkārtotu izmantošanu, kā arī tādu sastāvdaļu daudzuma samazināšanu, kas ir kaitīgas un apgrūtina pārstrādi; tas veicinātu remontēšanas, pārstrādes, atjaunināšanas un ilglietošanas iespējas. Nepieciešamas arī noturīgas pārmaiņas attiecībā uz to, kā šo tēmu uztver sabiedrība un kā rīkojas patērētāji, un jāizveido stabils no otrreizējām izejvielām ražotu produktu un materiālu tirgus;

5.

atbalsta Padomes aicinājumu, kas pausts secinājumos par ES rīcības plānu aprites ekonomikas jomā (2), proti, savlaicīgi un vērienīgi īstenot Eiropas Komisijas aprites ekonomikas rīcības plānu, un norāda, ka pārejā uz aprites ekonomiku nepieciešama ilgtermiņa apņemšanās un rīcība virknē ES politikas jomu un visos dalībvalstu pārvaldības līmeņos, tajā skaitā visu ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku, kā arī iedzīvotāju aktīva iesaistīšana no visu pārvaldes līmeņu puses;

6.

šajā sakarā norāda, ka atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi bieži tiek sniegti kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi saskaņā ar LESD 14. pantu un ka 26. protokols par sabiedriskiem pakalpojumiem nodrošina plašu rīcības brīvību arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tas paver iespēju izstrādāt un īstenot optimālus reģionālos un vietējos atkritumu apsaimniekošanas risinājumus;

7.

norāda, ka dalībnieku un nozaru efektīva sadarbība ir priekšnoteikums aprites ekonomikas ieviešanai plašā mērogā. Lai panāktu produktu kopīgu izstrādi, ar informātikas un informācijas apmaiņas starpniecību nodrošinātu pārredzamību, kā arī kopējas datu vākšanas sistēmas, nozares standartus, tāpat arī stimulu un starpniecības mehānismu saskaņošanu, varētu izveidot uzņēmumu un politikas veidotāju sadarbības platformas un klasterus dažādās nozarēs;

8.

uzskata: lai patiešām panāktu paradigmas maiņu, aprites ekonomikas stratēģijai ir jābalstās uz mērķi rast videi draudzīgākos risinājumus visa aprites cikla laikā (cradle-to-cradle) – turklāt neatkarīgi no pašreizējā atsevišķu tiesību normu, stratēģiju un instrumentu veida, un tie jāattīsta tālāk un atbilstoši jāpārveido vai jāpapildina tā, lai kalpotu vispārējam mērķim;

9.

ir pārliecināta, ka to var panākt tikai tad, ja līdztekus rīcības plānā minētajiem īstermiņa pasākumiem nosaka arī konkrētus un reālus vidēja un ilgtermiņa mērķus un tādējādi ļauj visām ieinteresētajām pusēm uz drošiem pamatiem veikt nepieciešamos plānošanas pasākumus un radīt infrastruktūras priekšnoteikumus;

10.

tāpēc, ņemot vērā ieilgušos politikas izstrādes un ieviešanas procesus, ierosina aplūkot laika posmu līdz 2050. gadam (3), nosakot starpposma mērķus un pasākumus 2030. gadam;

11.

uzskata, ka vispirms ir svarīgi kritiski izvērtēt, lai parādītu, kuras finansējuma programmas, atbalsta un reglamentējošie pasākumi ir neefektīvi vai pat rada pretēju ietekmi un kuras prioritārās problēmas kādos laika posmos ir jārisina;

12.

uzskata, ka pētniecības programmas, finansējuma pasākumi un brīvprātīgie instrumenti to nelielās ietekmes dēļ var nodrošināt tikai atbalsta funkciju gadījumos, kad jārod piemērots risinājums problēmām, ar ko saskaras ES. Kā nelielas efektivitātes piemēru var minēt jau 20 gadus pastāvošo Eiropas Savienības vides vadības un audita sistēmu EMAS, ko Eiropas Savienībā līdz šim ieviesuši tikai aptuveni 4 000 uzņēmumu un nekomerciālu struktūru aptuveni 10 000 vietās. Turpretim apmēram 30 miljoni uzņēmumu no šā instrumenta lietošanas ir atteikušies;

13.

ierosina izstrādāt tālejošas tiesību normas kopā ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem. Būtu jācenšas ieviest arī novatoriskas pieejas, piemēram, Top-Runner  (4). Tas labvēlīgi ietekmētu ne vien dabas resursus un klimatu, bet galvenokārt patērētājus, kam ilgtermiņā būtu mazākas izmaksas, un ekonomiku, kurai inovācijas ziņā rastos priekšrocības salīdzinājumā ar konkurējošām ekonomikām;

14.

konstatē, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau ir ieviesušas dažādas iniciatīvas, lai veicinātu resursu lietderīgu izmantošanu un aprites ekonomiku. Šīs iniciatīvas ir labi piemēri, kurus vajadzētu ņemt vērā arī citiem. Komisijai vajadzētu atbalstīt pašreizējās platformas, kas paredzētas pieredzes apmaiņai;

15.

pauž nožēlu, ka rīcības plānā nav veltīta uzmanība izglītības un informētības aspektam, un aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī citiem partneriem labot šo trūkumu un veicināt zināšanu un attiecīgas, pārbaudītas paraugprakses veidošanu un apmaiņu, lai uzlabotu informētību; šajā saistībā atzinīgi vērtē īpašu specializētu moduļu izveidi atbilstoša līmeņa studiju programmās un piemērotos profesionālās pilnveidošanās kursos ciešā sadarbībā starp uzņēmumiem, pētniecības aprindām un izglītības iestādēm;

16.

konstatē, ka Komisija balstās uz pastāvošajām stratēģijām un daudzās jomās trūkst konkrētu pasākumu, piemēram, nav arī vienotu kritēriju šo stratēģiju piemērošanai un īstenošanai. Ierosinātajos tiesību aktu priekšlikumos attiecībā uz paplašinātu ražotāja atbildību vajadzētu konkretizēt, kādā veidā ražotājiem būtu jāveic visu produktu izmaksu internalizācija, lai aptvertu visu vērtības ķēdi;

17.

lai sasniegtu vispārējos mērķus un visas politikas jomas būtu saskaņotas, ierosina izstrādāt procedūras, ko vajadzētu pielietot, pārbaudot subsīdiju atļaujas, un tādējādi nodrošināt, ka turpmāk netiek piešķirts finansējums tādām ražotnēm vai ražojumu izstrādei, kas neatbilst ekodizaina prasībām;

18.

uzsver, ka ir pamatīgi jāpārskata ekodizaina prasības (5) un ka būtu jāizskata iespēja noteikt konkrētiem ražojumiem un nozarēm paredzētas ekodizaina prasības;

19.

šajā saistībā aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīzāk nākt klajā ar vērienīgu “Ekodizaina darba plānu”, ar ko īsteno Direktīvu 2009/125/EK (Ekodizaina direktīvu) un ko bija paredzēts pieņemt laikposmam no 2015. gada līdz 2017. gadam;

20.

uzsver, ka ražošanas atkritumus un blakusproduktus var izmantot par otrreizējām izejvielām citās nozarēs un ka rūpnieciskās simbiozes ziņā patiesai aprites ekonomikai šajā jomā, it īpaši mazos un vidējos uzņēmumos (MVU), kas daudzos reģionos ir ekonomikas pamats, ir vēl aizvien liels attīstības potenciāls. Šajā saistībā, ciktāl iespējams, būtu jāsamazina esošie juridiskie šķēršļi, kas apgrūtina MVU, un jaunajos noteikumos tie būtu pēc iespējas jāierobežo. Piemēram, Atkritumu pamatdirektīvas 5. panta 2. punktā un 6. panta 2. punktā minētos pasākumus vajadzētu veikt, lai noteiktu kritērijus paziņošanai par blakusproduktiem vai atkritumiem, kas vairs nav atkritumi;

21.

ja netiek pildītas brīvprātīgās saistības pienācīgā laikā un apjomā, vajadzētu, lai Komisija un dalībvalstis nosaka arī tautsaimniecībai obligātus noteikumus attiecībā uz ilgtspējīgu apgādi un sadarbību visā vērtības ķēdē. Šajā procesā tām būtu jāapspriežas ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

22.

konstatē, ka, neņemot vērā 12. punktā minēto EMAS nelielo ietekmi, šim instrumentam faktiski piemīt liels potenciāls [ražošanas] procesos atpazīt un izprast [neefektīvas un/vai videi kaitīgas] materiālu plūsmas, un tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānā pausto ieceri uzlabot šo instrumentu, lai uzņēmumi, it īpaši MVU, varētu gūt labumu. Turklāt RK atgādina, ka EMAS, ņemot vērā tai raksturīgo sistēmisko pārredzamību un kontroli, ir vienīgā pārvaldības sistēma, kas ir lieliski piemērota, lai pārbaudītu šādas materiālu plūsmas;

23.

tādēļ iesaka citos tiesību aktos un attiecīgajos izpildes nodrošināšanas pasākumos vairāk nekā līdz šim iekļaut EMAS kā brīvprātīgu instrumentu, kas dod iespēju uzticami pārbaudīt apliecinošos dokumentus un datus;

24.

uzsver, ka, aizvien saīsinoties produktu, piemēram, elektronisko ierīču un apģērba, lietošanas ciklam, patērētāju uzvedība un sabiedrībā valdošās tendences iegūst lielāku nozīmi nekā produktu iespējamā un faktiskā tehniskā novecošanās;

25.

norāda, ka, ņemot vērā galvenokārt šo sabiedrisko un ētisko aspektu, Komisijai, dalībvalstīm un it īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas iedzīvotājiem ir vistuvākais politiskais līmenis, jāveic pasākumi izglītības, tālākizglītības un kvalifikācijas paaugstināšanas jomā, lai būtiski uzlabotu gan iedzīvotāju, gan arī uzņēmumu informētību un izpratni par sakarībām starp ilgtspējīgu un neilgtspējīgu patēriņu, atkritumu samazināšanu, resursu saglabāšanu un vidi, ražotāja atbildību un produktu veidošanu un reklamēšanu. RK iesaka šādus aspektus vairāk uzsvērt izglītības programmās un informācijas kampaņās;

26.

iesaka ar atbilstoša marķējuma palīdzību pilnā mērā atspoguļot produktu ietekmi uz vidi un šajā saistībā izmantot līdzšinējā marķējuma jomā gūto pieredzi. Marķējumam jābūt vienkāršam un saprotamam, un tajā norādītajai informācijai jābūt pārredzamai un pārbaudāmai;

27.

uzskata, ka šajā nolūkā var labi izmantot produktu vides pēdas nospiedumu, tomēr norāda, ka šādas metodikas izstrādē vēl ir jāiegulda ievērojams darbs un ka produktu vides pēdas nospiedums var efektīvi pretdarboties marķējumu dažādībai un ar to saistītajai nepietiekamajai pārredzamībai tikai tad, ja tas ir obligāts visiem. Tāpēc jāpanāk, lai šā instrumenta izmantošana, arī ņemot vērā tā konkurētspēju un proporcionalitāti, produktu ražotājiem būtu vienkārša, taču netiktu mazināta tā informatīvā vērtība un kontrolējamība. To varētu panākt, izveidojot Eiropas preču zīmi, kas garantētu skaidru un pozitīvu reputāciju, kas savukārt pavērtu iespējas aprites ekonomikai. Ir vajadzīga preču zīmes un tās reklāmas stratēģija, kas jāīsteno, izmantojot plānu, citstarp arī uzlabošanas programmas un reklāmas kampaņas Eiropas mērogā;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis vidējā termiņā pārveidot nodokļu sistēmas tā, lai primāro izejvielu izmantojumam piemērotu augstākus nodokļus nekā atkārtoti izmantojamu otrreizējo izejvielu, materiālu un sastāvdaļu izmantojumam un šādā veidā ievērojami stimulētu nevis jaunu primāro izejvielu, bet ekonomikas aprites lokā jau izmantoto izejvielu, materiālu un sastāvdaļu atkārtotu izmantošanu. Iespējams, ka jāpārstrādā ES direktīva par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, lai tā nekavētu atšķirīgu pievienotās vērtības nodokļa likmju izmantošanu šo mērķu sasniegšanai. Turklāt Komisijai un dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jādara vēl vairāk, lai arī ar citiem piemērotiem ekonomikas instrumentiem veicinātu otrreizējo izejvielu, materiālu un sastāvdaļu izmantošanu;

29.

atzīst, ka zaļie publiskie iepirkumi, kas veido lielu procentuālo īpatsvaru iekšzemes kopproduktā, var būt svarīgs virzītājspēks pārejā uz aprites ekonomiku. RK arī uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību procentuālais īpatsvars ES publisko iepirkumu kopapjomā ir ļoti augsts, tāpēc tām zaļo publisko iepirkumu jomā ir būtiska loma. Šādā veidā gan zaļā ekonomika saņem nepieciešamos stimulus izaugsmei, gan arī nodarbinātībai paveras lielas iespējas, un tas ļaus labāk īstenot “Zaļās rīcības plānu MVU” un “Videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu” (6);

30.

konstatē, ka jau pirms daudziem gadiem popularizētā zaļā publiskā iepirkuma jomā joprojām nav panākts būtisks progress īstenošanas ziņā, un tāpēc atzinīgi vērtē ikvienu Komisijas iniciatīvu, kas vērsta uz šādas iepirkumu politikas efektīvāku piemērošanu; uzsver to, ka publiskajā iepirkumā svarīgi ir orientēties ne vien uz zemāko cenu, bet arī uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Tas nozīmē lielāku uzsvaru uz tādiem iepirkuma variantiem, kuriem ir zemākas cikla kopējās izmaksas, stabils tehnoloģiskais sniegums un lielāka ilgtspēja; šāda veida praksi vajadzētu iekļaut struktūrfondu regulās, jo tas veicinātu otrreizējo izejvielu laišanu tirgū;

31.

norāda: lai arī ES dalībvalstis ir ieviesušas jaunos ES publiskā iepirkuma noteikumus (7), pastāv vēl citas iespējas ilgtspējīgam, konkurētspējīgam, inovāciju veicinošam un pārredzamam publiskajam iepirkumam, piemēram, pārdomātāki noteikumi un aizvien plašāks elektronisko procedūru pielietojums; uzskata, ka uzņēmēju (īpaši MVU) vidū būtu jāuzlabo izpratne par jaunajām iespējām, ko paredz atjauninātie ES publiskā iepirkuma noteikumi;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt vadlīnijas un priekšlikumus pastiprinātai zaļo publisko iepirkumu izmantošanai. Komisijas izdotā rokasgrāmata “Zaļais iepirkums. Rokasgrāmata par zaļo publisko iepirkumu” šajā sakarā ir labs sākums. RK aicina minētajā rokasgrāmatā iekļaut un regulāri atjaunināt sarakstu ar zaļajam publiskajam iepirkumam piemērotām otrreizējām izejvielām un materiāliem, kā arī produktiem, kas izgatavoti, izmantojot šādas izejvielas un materiālus;

33.

ņemot vērā gaidāmās izmaiņas 2016. gadā spēkā stājušajā ES tiesiskajā regulējumā, aicina obligāti ievērot zaļā publiskā iepirkuma prasības publiskā iepirkuma gadījumā, ja tie pārsniedz ES mērogā izsludināta konkursa robežvērtības, kā arī tādu projektu gadījumā, kas saņem publisku finansējumu. Zaļo publisko iepirkumu noteikti vajadzētu īstenot attiecībā uz ES finansējuma programmām, lai šie projekti kalpotu par paraugu un stimulu zaļo publisko iepirkumu izmantošanai;

34.

turklāt atbilstīgi iepriekšējam ieteikumam ierosina ES tiesību aktu konsekvences nodrošināšanas nolūkā pārskatīt Direktīvu par publisko iepirkumu (2014/24/ES), lai publiskajos iepirkumos priekšroka tiktu dota ilgtspējīgiem un resursefektīviem produktiem un risinājumiem, savukārt šādu produktu un risinājumu noraidīšana tiktu obligāti pamatota; turklāt iesaka ieviest monitoringu, lai, ņemot vērā visu vērtības ķēdi, novērtētu, kādas izmaksas ir parastā publiskā iepirkuma pasākumiem, kuri ir orientēti tikai uz īstermiņa ieguvumiem cenas un izpildījuma ziņā, salīdzinājumā ar zaļā publiskā iepirkuma pasākumiem; ierosina izstrādāt iepirkumu izziņošanas sistēmas, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu salīdzināmus datus par dažādiem projektiem un to kritērijiem;

35.

atbalsta Komisijas iniciatīvas, kas vērstas uz labāku sadarbību ar dalībvalstīm, lai sekmīgāk īstenotu ES tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā, un uzsver, ka svarīga loma šajā saistībā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tāpēc RK lūdz Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis cieši iesaista vietējās un reģionālās pašvaldības vajadzīgajos tehniskajos un fiskālajos pasākumos, kā arī paraugprakses apmaiņā;

36.

atkārtoti mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt kvalitatīvas pārstrādes ieviešanu, it īpaši mazāk attīstītajos reģionos, kā arī paātrināt tādu ekonomikas instrumentu ieviešanu kā princips “piesārņotājs maksā”, izgāztuvju nodevas un sistēmas, ar ko nosaka tūlītēju samaksu par atkritumu izmešanu (8);

37.

uzsver: ņemot vērā ES reģionos un dalībvalstīs vērojamās atšķirības Eiropas Savienībā spēkā esošajos atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktos izvirzīto mērķu sasniegšanā, ļoti svarīgi šajā jomā ir veicināt sadarbību un labas prakses piemēru izplatīšanu, lai tādējādi palīdzētu sasniegt galamērķus atpalikušākajām dalībvalstīm un reģioniem, jo īpaši reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu, salu reģioniem un tālākajiem reģioniem, kuros ir augsts demogrāfiskais spiediens un kuri atrodas tālu no atkritumu pārstrādes centriem, jo tajos ir gandrīz neiespējami sasniegt bezatkritumu mērķi;

38.

uzsver, ka patērētāji ir daudz plašāk jāiesaista visos pasākumos, kas saistīti ar atkritumu likvidēšanu. Šajā nolūkā vietējām un reģionālajām iestādēm, kas ir atbildīgas par cieto sadzīves atkritumu apstrādi, jāsniedz pārskatāma informācija par visu materiālu apstrādes un pārstrādes uzraudzības procesiem, lai plašāk iesaistītu patērētājus šo atkritumu likvidēšanā vai pārstrādē;

39.

uzsver, ka atkritumu likvidēšanas noteikumu īstenošanas laikā ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas ir nozīmīgs faktors MVU konkurētspējai Eiropas iekšējā tirgū;

40.

atzinīgi vērtē Komisijas plānus analizēt, kāda loma enerģētikas un klimata politikā ir atkritumu utilizācijai enerģijas iegūšanas nolūkā. RK uzsver, ka minētajiem plāniem jābalstās uz ES atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un aprites cikla koncepciju, lai maksimāli samazinātu atkritumu daudzumu, un ka aprites ekonomikas modelis, kam raksturīgi augsti atkārtotas izmantošanas un pārstrādes rādītāji, nedrīkst zaudēt savu nozīmi enerģijas ražošanas interesēs (9);

41.

turklāt norāda, ka atkritumus, kuru rašanos nevar novērst vai kurus nevar pārstrādāt, ir lietderīgi apstrādāt ļoti efektīvās termiskās iekārtās (waste-to-energy), it īpaši, ja vienlaikus notiek enerģijas izmantošana, turklāt jāizvairās no pārāk lielām atkritumu likvidēšanas vai sadedzināšanas iekārtām;

42.

stingri atbalsta Eiropas Komisijas nodomu atjaunot pārskatītās Atkritumu sūtījumu regulas izpildi, lai nepieļautu pēclietošanas atkritumu nelegālu eksportu un atkritumu nonākšanu tādās pārstrādes iekārtās, kas neatbilst standartiem, neatkarīgi no tā, vai šīs iekārtas atrodas Savienības teritorijā vai ārpus tās. Eiropas Komisijai savā darbībā būtu cieši jāiesaista kompetentās vietējās un reģionālās pašvaldības un jāpilnveido elektroniska datu apmaiņa par atkritumu sūtījumiem, kā arī jāizstrādā pamatnostādnes pienācīgai inspekciju plānošanai, kas direktīvas jaunākajā pārskatītajā versijā ir noteikta kā obligāta prasība;

43.

principā uzskata, ka kvalitātes standartu noteikšana vajadzības gadījumā ir jāveic rūpniecības nozarei, kas šīs izejvielas izmanto, jo tikai ražotāji zina, kādas kvalitātes izejvielas un materiāli ir nepieciešami ražošanai. Šajā saistībā komiteja uzsver, ka noteicošai nav jābūt vis produkta izcelsmei, bet gan kvalitātei;

44.

tomēr uzskata, ka Komisija ir atbildīga par to, lai konstatētu un novērstu pastāvošos tiesiskos šķēršļus, kas nepieļauj vai apgrūtina otrreizējo izejvielu izmantošanu, ja vien tie neattiecas uz drošības aspektiem (piemēram, piesārņotāji, dzīvnieku slimības, higiēna);

45.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu precizēt saikni starp ķīmisko produktu, patēriņa produktu un atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem un uzskata, ka tam jānotiek iespējami drīz. RK šajā sakarā uzsver, ka bīstamu un toksisku vielu aizstāšana ar jau pieejamām vai vēl izstrādes procesā esošām drošām alternatīvām, kā arī bīstamu ķīmisku vielu izsekojamība vērtības ķēdē un materiālu dzīves ciklā ir būtisks priekšnosacījums aprites ekonomikas pareizai darbībai;

46.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš plastmasas jomai, un norāda uz savu atzinumu par tematu “Zaļā grāmata “Par Eiropas stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē”” (10), un uzsver, ka attiecībā uz plastmasas izmantošanu noteiktās jomās ir jānosaka noteikumi, lai atvieglotu plastmasas atkritumu pārstrādi vai lai samazinātu tās izmantošanu konkrētās jomās. Plastmasas, kas satur videi vai veselībai kaitīgas vielas, nevajadzētu atkārtoti izmantot vai pārstrādāt, ja kaitīgās vielas nav iespējams pārstrādes procesā atdalīt un izņemt no materiālu aprites. Plastmasas, kas satur kaitīgas vielas, būtu jāizņem no aprites, piemēram, sadedzinot. Komisijai tas būtu jāņem vērā, izstrādājot noteikumus un izvirzot mērķus; Komisijai turklāt būtu jācenšas panākt, ka primārā ražošana iespējami drīz atsakās no videi un veselībai kaitīgu vielu izmantošanas;

47.

norāda, ka daudzi jaunie kombinētie materiāli var pozitīvi ietekmēt vidi (piemēram, izolācija, svara ekonomija utt.), taču, no otras puses, savā aprites ciklā tie var radīt jaunas problēmas saistībā ar atkārtotu izmantošanu, pārstrādi vai apglabāšanu;

48.

kritizē to, ka tādi svarīgi jautājumi kā piedrazojums (littering) un kaitīgo vielu izdalīšanās no plastmasas (plastic leaching) nav sīkāk izklāstīti rīcības plānā, un aicina Komisiju 2017. gadā gaidāmajā stratēģijā attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā pievēst šiem jautājumiem lielāku uzmanību un izvirzīt skaidrus mērķus problēmu risināšanai;

49.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt uz tirgu orientētas iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt otrreizējo izejvielu izmantošanu – proti, radot fiskālus un ekonomiskus stimulus, lai uzņēmumi izmantotu aprites ekonomikai labvēlīgus uzņēmējdarbības modeļus un patērētāji pirktu produktus un pakalpojumus, kas atbalsta aprites ekonomiku;

50.

uzskata pārtikas izšķērdēšanas samazināšanu par svarīgu aprites ekonomikas jomu ne vien no ekonomikas, bet arī vides un ētikas viedokļa un norāda uz saviem atzinumiem saistībā ar tiesību aktu kopumu par šo tematu, kā arī uz pašiniciatīvas atzinumu “Pārtikas izšķērdēšana” (11);

51.

uzskata, ka pasākumi pārtikas izšķērdēšanas novēršanai visā vērtības ķēdē ir ne tikai dalībvalstu, vietējo un reģionālo pašvaldību un uzņēmumu kompetencē, tāpat arī Eiropas Komisijai un citām ES iestādēm ir izšķiroša nozīme, jo šis temats ir saistīts ar citām politikas jomām (piemēram, higiēnas noteikumiem/patērētāju aizsardzību, tirdzniecības standartiem, lauksaimniecības subsīdijām);

52.

uzskata, ka visaptverošs būvniecības nozares novērtējums ir ļoti nepieciešams, ņemot vērā šajā nozarē radīto atkritumu daudzumu un to sastāva aizvien lielāku sarežģītību. Īpaši būvniecības materiālu gadījumā ekodizaina prasībām ir jāaptver viss to aprites cikls, un tāpēc ir jāpievērš īpaša uzmanība šo ražojumu ekodizainam. Kaut arī nav šaubu, ka ES būvniecības nozarē ir jāuzlabo resursu izmantošanas efektivitāte, valstu publiskā un privātā sektora atšķirīgās pieejas padara darba vidi sarežģītāku visām ieinteresētajām pusēm. Vienotu mērķu, rādītāju un datu trūkums, kā arī dažādo pieeju savstarpēja neatzīšana varētu ātri vien iznīcināt līdz šim panākto progresu un radīt iekšējā tirgus traucējumus plānošanas, projektēšanas, būvniecības un ražošanas jomā;

53.

uzskata, ka, piemērojot aprites ekonomikas principus nekustamā īpašuma un būvniecības nozarē, ir jāprojektē “vairākās kārtās”, jāizvēlas atbilstoši materiāli un komponenti un jau būvniecības procesā jāņem vērā demontāžas metodes un pielāgojamība. Attiecīgi jāiesaista rūpniecība, atkritumi jāpārdefinē par vērtīgu resursu un ēkām jākļūst par “materiālu bankām” nākamajām paaudzēm. Šajā nolūkā ir jārada materiālu struktūras un konstrukcijas, kuras var pilnībā vai daļēji izjaukt vai demontēt, lai dažādās sastāvdaļas varētu izmantot atkārtoti, materiālus reģenerēt vai visu ēku pārbūvēt citā vietā;

54.

norāda uz aprites ekonomikas reģionālo nozīmi būvniecības atkritumu jomā, jo šādu atkritumu tāla pārvadāšana to daudzuma un svara dēļ nav ekonomiski pamatota, tāpēc tie lielākoties paliek to izcelsmes reģionā;

55.

uzskata, ka būvniecība ir nozare, kas ir svarīga visos pārvaldības līmeņos, jo valsts pārvaldei pieder publiskās ēkas un tā atbild par infrastruktūras izveidi un uzturēšanu, tāpēc tai būtu jārāda piemērs, nodrošinot plašu piekļuvi inovatīvu un videi draudzīgu procesu un produktu tirgum, piemēram, no būvgružiem un ēku nojaukšanas atkritumiem iegūtu sekundāru minerālo materiālu izmantošana ceļu būvniecībā un inženiertehniskajās būvēs (12);

56.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma ēku būvniecības un nojaukšanas atļauju izsniegšanā un ka pārejas procesā uz aprites ekonomiku šajā sektorā tām būtu jāsaņem atbalsts ES pamatnostādņu veidā;

57.

atgādina, ka no ES vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļa liela nozīme ir tādu kritēriju izstrādei, ar kuru palīdzību varētu novērtēt ēku aprites cikla vides rādītājus, un šādi kritēriji ir priekšnoteikums, lai varētu izstrādāt vispārējos vides aizsardzības mērķus un standartus būvniecības nozarē. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista šo kritēriju izstrādē (13);

58.

konstatē, ka rīcības plānā nav sadaļas nedz par zālēm un nanomateriāliem kā atkritumiem, nedz par to nokļūšanu apkārtējā vidē, tāpēc šie jautājumi ir steidzami jārisina ar atbilstošu stratēģiju palīdzību;

59.

atzinīgi vērtē to, ka rīcības plānā Komisija apņemas ar mērķorientētiem pasākumiem atbalstīt dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības, lai stiprinātu to izstrādātos aprites ekonomikas pasākumus, un aprites ekonomikas attīstīšanai paredzēto projektu izstrādei piešķirt dažādu ES finanšu instrumentu, piemēram, Eiropas strukturālo un investīciju fondu, ESIF, LIFE, “Apvārsnis 2020” vai COSME, līdzekļus; uzsver, ka ir jāuzlabo dažādu fondu un programmu sinerģija un jāvienkāršo to izmantošana. RK aicina īstenot vienas pieturas aģentūras pieeju;

60.

šajā sakarā norāda, ka minētie finanšu instrumenti bieži neatbilst reģionu un vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzībām, un tāpēc aicina tos pielāgot gan to attiecīgajām vajadzībām, gan arī to finansiālajām un administratīvajām iespējām; pasākumi un instrumenti ir jāpielāgo Eiropas reģionu atšķirīgajiem teritoriālajiem apstākļiem, jo īpaši ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu un izkliedētību attiecīgajā teritorijā;

61.

norāda, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbības programmas tika pieņemtas jau pirms rīcības plāna un tāpēc tajās nebija iespējams iekļaut aprites ekonomikai nepieciešamos investīciju pasākumus tādā veidā, lai tiktu atbalstīti arī mazāki projekti, kas vērsti, pirmkārt, uz atkritumu samazināšanu, otrkārt, uz tādu tīklu izveidi, kuri veicina atkārtotu izmantošanu, remontu un kopīgošanas ekonomiku, un, treškārt, uz jauno metožu testēšanu atkritumu šķirošanas un apstrādes jomā, kā arī, ceturtkārt, uz MVU veiktspējas projektu īstenošanu un sabiedrības informētības līmeņa paaugstināšanu;

62.

tāpēc aicina Eiropas Komisiju nākamajā finansēšanas periodā šiem jautājumiem pievērst īpašu uzmanību un saistībā ar strukturālajiem un investīciju fondiem aprites ekonomikai piešķirt tādu pašu prioritāti, kāda pašreiz ir piešķirta klimata pārmaiņu politikai;

63.

aicina Eiropas Komisiju aprites ekonomikas ietvaros vairāk atbalstīt arī tā sauktās revolucionārās tehnoloģijas, kas attiecīgā gadījumā var masveidā mainīt vai pat izstumt veselus tirgus segmentus, un tādējādi nodrošināt zināšanu labāku izmantošanu;

64.

aicina Eiropas Komisiju regulāri sniegt Reģionu komitejai progresa ziņojumus par stāvokli rīcības plāna īstenošanā, regulāri apspriesties ar Reģionu komiteju par sekmēm un izskatīt iespēju pieprasīt Reģionu komitejai perspektīvas atzinumus, lai tā varētu dot ieguldījumu jau politikas sagatavošanas posmā.