19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/64

Ziņotājs:

Mindaugas MACIULEVIČIUS

1.1.

Ņemot vērā ar pārtikas ražošanu un patēriņu saistītās dažādās ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās sekas, EESK atzīst, ka ir steidzami jārīkojas, un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis izstrādāt skaidru ES politiku un īstenošanas plānu, lai veidotu ilgtspējīgu, noturīgu, veselīgu, taisnīgu un klimatam draudzīgu pārtikas sistēmu, kas rosina visu pārtikas piegādes ķēdē ieinteresēto personu sadarbību un savstarpējo izpratni. Ir jānodrošina ar pārtiku saistīto politikas mērķu un instrumentu (piemēram, lauksaimniecības, vides, veselības, klimata, nodarbinātības un citās jomās) labāka saskaņotība un integrācija, ņemot vērā ilgtspējības trīs pīlārus.

1.2.

Pāreja uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām, kas aptver visus posmus, sākot no ražošanas līdz patēriņam, ir patiešām nepieciešama – ražotājiem jāsaražo vairāk pārtikas, vienlaikus mazinot ietekmi uz vidi, savukārt patērētāji jāmudina pāriet uz uzturvielām bagātu un veselīgu uzturu ar mazāku oglekļa emisiju ietekmi. ES būtu jāpastiprina centieni, lai īstenotu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo tie nodrošina ļoti svarīgu satvaru kopīgai rīcībai, lai līdz 2030. gadam ilgtspējīgi nodrošinātu pārtiku pasaules iedzīvotājiem.

1.3.

EESK atzīst, ka pārtiku visiem planētas iedzīvotājiem pietiekami varēs nodrošināt nevis tikai pārtikas ražošanas sistēma, bet gan dažādu tradicionālu, inovatīvu un agroekoloģisku risinājumu kopums, kas var labāk palīdzēt mazināt pašreizējo pārtikas ražošanas sistēmu radīto ietekmi uz vidi un klimatu. Proti, precīzās lauksaimniecības risinājumu kopums, kas ietver informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un satelītsistēmu turpmāku attīstību, kā arī agroekoloģija varētu papildināt tradicionālo lauksaimniecību, nodrošinot principu un prakses kopumu, kas veicinātu lauksaimniecības sistēmu ilgtspējību, un šādi principi un prakse varētu būt biomasas labāka izmantošana, kā arī biomasas glabāšanas un mobilizēšanas uzlabošana, labvēlīgu augsnes apstākļu nodrošināšana, kultūraugu dažādības veicināšana, kā arī pesticīdu izmantojuma mazināšana. Slēgto lauksaimniecības modeļu turpmākā attīstība ļautu virzīties uz lauksaimniecību, kurā neizmanto fosilo kurināmo. Īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, ir ieviesti dažādi pasākumi (zaļināšana, agrovides-klimata shēmas u. c.), kas uzskatāmi par soli pareizajā virzienā.

1.4.

Ir jānodrošina stabili un atbilstoši ienākumi visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, lai panāktu ilgtspējīgus un stabilus turpmākos ieguldījumus agrovides tehnoloģijās un klimatam labvēlīgās metodēs.

1.5.

Par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un mazināšanu kopīga atbildība jāuzņemas visiem pārtikas aprites dalībniekiem. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri, kas paredzēta aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā, proti, izveidot ieinteresēto personu platformu, kas palīdzētu izstrādāt nepieciešamos pasākumus un apmainīties ar paraugpraksi par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un mazināšanu. EESK aicina Komisiju izpētīt, kā pārtikas izmantošanas hierarhija tiek izmantota praksē dalībvalstīs, tostarp saistībā ar ekonomiskajiem stimuliem, kas var sniegt pretrunīgus signālus uzņēmējiem. Atbalstot atkritumu hierarhijas efektīvu īstenošanu, EESK arī aicina pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1069/2009, lai cilvēku patēriņam nepiemērotu pārtiku varētu izmantot kā dzīvnieku barību, ja tas ir droši.

1.6.

Ir jāveicina ilgtspējīgas pārtikas izvēle, palielinot šādas pārtikas nodrošinājumu un pieejamību patērētājiem. Ilgtspējīgas pārtikas produktu patēriņu būtu jāveicina, sekmējot lielāku tirgus pieprasījumu, izmantojot videi draudzīgas valsts iepirkuma procedūras un citas pieejas. EESK aicina dalībvalstis pārskatīt valsts veselīga uztura pamatnostādnes, lai ņemtu vērā ilgtspējības aspektu, kā arī atbalstīt uzturmācības iekļaušanu skolu mācību programmās. ES būtu jāveicina izcelsmes marķējums, tāda marķējuma izstrāde, kas nepārprotami norāda uz pārtikas produkta ilgtspējības aspektu, kā arī jāveicina ES mēroga vizuālās reklāmas kampaņas par veselīgāku pārtiku un uzturu.

1.7.

ES politikas pasākumiem, kā arī konkrētām pētniecības un inovācijas programmām apvienojumā ar finanšu stimuliem pārtikas ražotājiem būtu:

1.8.

Lai veiktu pāreju uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, ir vajadzīga ne tikai lauksaimniecības politika, bet arī visaptveroša pārtikas politika, kas integrēta ar plašu bioekonomikas stratēģiju. Lai risinātu šajā atzinumā uzsvērtās savstarpēji saistītās problēmas, nevajadzētu iesaistīties atsevišķās diskusijās, bet gan rosināt starpdisciplināru domāšanu, kas apvienotu Komisijas ģenerāldirektorātus, dažādas dalībvalstu ministrijas un iestādes, vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī ieinteresētās personas pārtikas sistēmās. EESK cer, ka tiks atzīta pārtikas ražošanas un patēriņa savstarpējā atkarība un ka tiks izstrādāta piemērota Eiropas politikas pieeja, tostarp dažādas atsevišķas iniciatīvas, tādējādi ieskicējot virzību uz ilgtspējību, veselību un noturību. Tomēr kopējai lauksaimniecības politikai un kopējai zivsaimniecības politika arī turpmāk būs svarīga nozīme Eiropas Savienībā.

2.1.

EESK, pamatojoties uz ES prezidentvalsts Nīderlandes pieprasījumu, izstrādā šo atzinumu, lai uzsvērtu gan pilsoniskās sabiedrības pieaugošās bažas par pārtikas ražošanas un patēriņa ietekmi uz vidi, veselību, ekonomiku un sociālo jomu, gan ar šo ietekmi saistītās problēmas, proti, kā ierobežotu resursu apstākļos paēdināt planētas iedzīvotājus, kuru skaits aizvien palielinās. Pārtika ir visas mūsu sabiedrības centrālais elements – tā ir atkarīga no dabas resursiem un vienlaikus ietekmē tos, tai ir ietekme uz sabiedrības veselību un būtiska nozīme Eiropas ekonomikā, jo pārtikas nozare ir Savienības lielākā nozare gan nodarbinātības, gan arī ietekmes uz IKP ziņā.

2.2.

Saskaņā ar Pasaules Pārtikas nodrošinājuma komitejas Augsta līmeņa ekspertu grupas jautājumos par pārtikas nodrošinājumu un uzturu viedokli ilgtspējīga pārtikas sistēma (IPS) ir definēta kā pārtikas sistēma, kas sniedz pārtikas nodrošinājumu un uzturu visiem tādā veidā, ka netiek apdraudēta ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā bāze, kas garantē pārtikas nodrošinājumu un uzturu nākamajām paaudzēm (1). Tādēļ pāreja uz noturīgākām un ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām skar visas savstarpēji saistītās darbības, ko ietver pārtikas ražošana, pārstrāde, transportēšana, uzglabāšana, tirdzniecība un patēriņš. Ir atzīta arī globālo patēriņa tendenču nozīme, kas ietekmē to, kā pārtika tiek ražota un kādi pārtikas veidi tiek ražoti.

2.3.

Atzinumā EESK jautājumu par ilgtspējīgām pārtikas sistēmās izskatīs visaptveroši un galvenokārt ES kontekstā, tomēr tiks ņemta vērā arī saikne ar ārējām attiecībām, jo ES ir lielākā lauksaimniecības un pārtikas produktu eksportētāja un importētāja pasaulē.

2.4.

Bija paredzēts, ka 2014. gadā tiks izstrādāts paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku, taču to vēlāk svītroja no Komisijas darba programmas. Eiropas Savienības 2015. gada decembrī izstrādātajā Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku tika risināti daži no šiem jautājumiem un pārtikas atkritumu mazināšana tika iekļauta kā svarīga prioritāte, tādējādi atspoguļojot ES un dalībvalstu apņemšanos saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) 2030. gadam, proti, uz pusi samazināt pārtikas atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju mazumtirdzniecības un patērētāju līmenī, kā arī mazināt pārtikas zudumus ražošanas un piegādes ķēdēs (IAM 12.3.).

3.1.

ANO Starptautiskā ekspertu grupa resursu jomā atzīst, ka pārtikas ražošana ir nozare, kas rada vislielāko ietekmi uz vidi resursu izmantošanas ziņā globālā līmenī (2), lai gan ES šī ietekme ir daudz zemāka. Pārtikas sistēmas patērē daudz dabas resursu, tostarp zemi, augsni, ūdeni un fosforu, kā arī enerģiju, kas nepieciešama slāpekļa mēslošanas līdzekļa ražošanai, kā arī pārtikas apstrādei, iepakošanai, pārvadāšanai un saldēšanai. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka pārtikas ražošana ietekmē vidi globālā līmenī, tostarp ietekmē bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, atmežošanu un augsnes degradāciju, ūdens un gaisa piesārņojumu un siltumnīcefekta gāzu emisiju rašanos. Nopietnas bažas joprojām rada lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības pastāvīgs zudums saimniecību līmenī (3). Globālā līmenī lielākā daļa zivsaimniecību tiek pilnīgi vai pārmērīgi izmantotas. Tādēļ ir nepieciešama visu šo resursu efektīva un ilgtspējīga pārvaldība, lai nodrošinātu veselīgas un cenas ziņā pieejamas pārtikas pastāvīgu piegādi.

3.2.

Pasaulē tiek zaudēta vai izmesta atkritumos trešā daļa cilvēka patēriņam saražotās pārtikas, kas veido līdz pat 1,6 miljardiem tonnu pārtikas un rada 8 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām (4). Uzturā neizlietotas pārtikas ražošana rada vairāk nekā 20 % no globālā spiediena uz bioloģisko daudzveidību, un šādas pārtikas ražošanai tiek izmantoti gandrīz 30 % no visas pasaules lauksaimniecības zemes.

3.3.

Katru gadu Eiropas Savienībā atkritumos nonāk aptuveni 100 miljoni tonnu pārtikas  (5), un tiek prognozēts, ka tad, ja netiks veiktas preventīvas darbības, šis daudzums līdz 2020. gadam palielināsies par 20 %. Pārtikas atkritumi Eiropā rodas visā piegādes ķēdes garumā, un to koncentrācija mājsaimniecību līmenī tiks lēsta 46 % apmērā (6). Jāatzīmē, ka mazumtirdzniecības un apstrādes nozares pēdējos gados ir pielikušas ievērojamas pūles, lai uzlabotu pārtikas izšķērdēšanas novēršanu un samazināšanu. Centieniem uzlabot ražošanas un piegādes ķēdes ilgtspējību nav lielas nozīmes, ja netiek īstenotas empātiskas darbības atkritumu mazināšanai.

3.4.

Pašreiz ir ļoti maz informācijas par pārtikas zudumu un atkritumu rašanos lauksaimniecības uzņēmumos (7). Pārtikas zudumi un atkritumi, piemēram, var rasties tādēļ, ka daži lauksaimniecības uzņēmumi nav modernizēti, kā arī pasūtījumu atcelšanas un preču cenu nepastāvības dēļ: tad zemē tiek ieartas kultūras, kuru novākšana nav ekonomiski izdevīga (bet tam vismaz ir pozitīva ietekme uz vidi, jo tas palīdz uzlabot augsnes organisko vielu saturu), vai tiek izgāzti vai kompostēti tādi pārtikas produkti, ko nevar atkārtoti pārdot. Vēl viena svarīga problēma, kas kļūs aizvien nozīmīgāka, ir klimata pārmaiņu ievērojamā ietekme uz laika apstākļiem un iespējamo slimību uzliesmojumi. Ja ņem vērā šo ietekmi, var uzskatīt, ka katru gadu pārtikas atkritumos nonāk liela pārtikas daļa. Salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ES ir ļoti aktīvi pievērsusies šim jautājumam, un tāpēc tādēļ ES būtu aktīvi jārīkojas, lai izplatītu savu labo praksi un zinātību.

3.5.

Pārtikas sistēmas ir viens no klimata pārmaiņu iemesliem, un klimata pārmaiņas atstāj būtisku ietekmi uz pārtikas sistēmām (8). Klimata pārmaiņas ietekmēs pamata dabas resursu (ūdens, augsnes) pieejamību, dažos reģionos būtiski mainot nosacījumus pārtikas ražošanai un rūpnieciskajai ražošanai (9). Ekstrēmi klimatiskie apstākļi, piemēram, plūdi, sausums, ugunsgrēki un spēcīgi vēji, kā arī ar klimatu saistītā augu un dzīvnieku slimību izplatība jau tagad ietekmē pārtikas ražošanu un radīs vēl lielāku ietekmi nākotnē.

3.6.

Šodien pasaulē vienlaikus vērojama gan uztura nepietiekamība, gan arī pārtikas pārpilnības radītā ietekme citos pasaules reģionos. Aptuveni 795 miljoni cilvēku nav paēduši, savukārt cilvēku ar lieko svaru/aptaukojušos cilvēku skaits pasaulē pārsniedz 1,4 miljardus pieaugušo vidū, kas ir aptuveni 30 % no pieaugušo kopskaita; ar aptaukošanos saistīto veselības problēmu izplatība strauji palielinās gan jaunattīstības valstīs, gan attīstītajās valstīs (10). Šie rādītāji liecina par izteiktu nelīdzsvarotību pārtikas ražošanā, izplatīšanā un patēriņā. Abas problēmas pastiprinās iedzīvotāju skaita pieaugums un prognozētais gaļas patēriņa pasaulē pieaugums par 82 % līdz 2050. gadam (11). Pēdējo 20 gadu laikā, kad valstīs visā pasaulē bija vērojama urbanizācija un ekonomikas izaugsme, ir notikusi uztura ieradumu maiņa, radot pārmaiņas arī pārtikas ražošanā un patēriņā. Visā pasaulē uztura ieradumu maiņas ietvaros notiek pāreja uz lielākā mērā saliktiem produktiem, lielāku gaļas un piena produktu patēriņu, lielāku cukura un cukuru saturošo dzērienu patēriņu (12). Vienlaikus arvien lielākam skaitam cilvēku ir mazkustīgs dzīvesveids, un līdz ar to trūkst fizisko aktivitāšu.

3.7.

Lauksaimniecības dzīvnieki ir būtiska un neaizstājama pārtikas sistēmu daļa – tie ir augstas kvalitātes proteīnu, kā arī citu uzturvielu, piemēram, vitamīnu un minerālvielu, avots. Lauksaimniecības dzīvniekiem ir būtiska nozīme arī saimniecību un reģionālajās barības vielu aprites sistēmās, daudzveidīgu atklātu ainavu, ilggadīgu zālāju, daļēji dabisku sistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, turklāt tie nodrošina cilvēkiem ienākumus, aktīvus un iztikas līdzekļus. Vienlaikus Eiropas Savienībā arī ir lielas lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības, kas praksē ir piemērotas tikai lauksaimniecības dzīvnieku ganībām. Taču pēdējo 50 gadu laikā ir pieredzēts, ka gaļas un olu ražošanas apjoms pasaulē ir palielinājies vairāk nekā četras reizes un piena ražošanas apjoms ir palielinājies vairāk nekā divas reizes. Savukārt pasaules iedzīvotāju skaits šajā periodā ir palielinājies tikai divas reizes (13). Jāatzīmē, ka ir mainījusies arī pieprasījuma struktūra un ka gaļas, piena un olu ražošanas palielināšanās ir saistīta ar ienākumu palielināšanos, bet cenas saglabājās zemas.

3.8.

Ja ņem vērā augu izcelsmes pārtiku, kas izaudzēta cilvēkiem, augu izcelsmes barību, kas izaudzēta lauksaimniecības dzīvniekiem, kā arī augu izcelsmes pārtikas kultūraugus, ko izmanto sēklu ieguvei un rūpnieciskiem nolūkiem, piemēram, biodegvielas ražošanai, pasaulē šobrīd saražotās pārtikas apjoms pusotru reizi pārsniedz apjomu, kas nepieciešams, lai paēdinātu pašreizējos pasaules iedzīvotājus, un šis apjoms būtu pietiekams, lai paēdinātu visus iedzīvotājus 2050. gadā. Taču pašreizējais pārtikas atkritumu daudzums pasaulē, kā arī dzīvnieku barības ražošana, lai nodrošinātu arvien pieaugošo gaļas patēriņu, rada pieprasījumu pēc pārtikas ražošanas apjoma ievērojama pieauguma. Lai ilgtspējīgi paēdinātu pasaules iedzīvotājus 2050. gadā un pēc tam, ir jāpanāk ražīguma pieaugums un jāoptimizē esošo lauksaimniecības zemju un esošo zivsaimniecību izmantošana – vienlaikus nodrošinot vides stabilitāti un kvalitāti, darba drošību, arodveselību un sociālo taisnīgumu –, un jāpāriet uz ilgtspējīgu uzturu, kā arī ilgtermiņā jāsamazina pārtikas zudumi un pārtikas atkritumu apjoms.

3.9.

Arvien pieaugošās lauksaimniecības produktu un lauksaimniecības izejvielu cenas un cenu nestabilitāte pēdējā desmitgadē ir apdraudējušas pārtikas nodrošinājumu un pārtikas sistēmas stabilitāti, radot nopietnas bažas gan patērētājiem, gan arī ražotājiem. No vienas puses, augstās galīgās cenas nav palielinājušas pārtikas ražotāju ienākumus; gluži pretēji – ienākumu samazināšanās vai stagnācija negatīvi ietekmē darbaspēku, tādējādi apdraudot visu operatoru ienākumu stabilitāti. No otras puses, ekonomikas krīze ir mazinājusi patērētāju pirktspēju. Ir jānodrošina stabili un atbilstoši ienākumi visiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, lai panāktu ilgtspējīgus un stabilus turpmākos ieguldījumus agrovides tehnoloģijās un klimatam labvēlīgās metodēs.

3.10.

Nesenie notikumi lauksaimniecības produktu tirgos, jo īpaši piena ražošanas nozarē, ir skaidrs pierādījums tam, ka iespējama šāda nelīdzsvarotība, kuras iemesls ir ne tikai pārprodukcija tirgū, bet arī politiski noteikti aizliegumi līdzšinējos eksporta tirgos. Stabilitāte nākotnē lielā mērā būs atkarīga no piegādes bāzes noturības pret satricinājumiem, no kuriem būtiskākais ir klimata pārmaiņas. ES politikas izstrādē būtu stingri jāatbalsta lauksamniecības uzņēmumu dažādošana, inovatīvs finansējums, ienākumu apdrošināšanas shēmas un citi inovatīvi tirgus pārvaldības mehānismi, kas piedāvā aizsardzību pret klimata vai tirgus radītiem satricinājumiem.

3.11.

Jautājums par pārtikas cenu sociālo ietekmi, kā arī to ietekmi uz pārtikas sadali, būtu jārisina gan no ražotāju, gan arī patērētāju perspektīvas. Mūsdienās daudzi patērētāji nevar atļauties samaksāt par augstākās kvalitātes pārtiku. Pēdējos gados varas attiecības pārtikas piegādes ķēdē ir mainījušās – tirgū ir vērojama pārtikas ražotāju un mazumtirgotāju arvien lielāka koncentrācija, un līdz ar to pārbīdās spēja panākt izdevīgus noteikumus, lielākoties par labu mazumtirdzniecības sektoram uz primāro ražotāju rēķina. Šis jautājums tiks skatīts atsevišķā EESK atzinumā par tēmu “Taisnīgāka pārtikas piegādes ķēde”.

3.12.

Tā kā sakarā ar to, ka nav pabeigta PTO Dohas sarunu kārta, pasaules tirdzniecībā uzsvars tiek likts uz divpusējām un lielreģionālām sarunām, ir būtiski pilnībā ņemt vērā ietekmi uz vidi un klimatu, pārtikas kvalitātes un veselības aizsardzības standartus, plašākus sanitāros un fitosanitāros (SPS) standartus, kā arī ražošanas procesu (“industriālo ekosistēmu”, kurā notiek ražošana, darba apstākļus, ar ražošanu saistītos kultūras aspektus un darba attiecības). ES kategoriski jāizvairās no pārtikas ražošanas pārcelšanas uz trešām valstīm, ja tas būtu tikai vai galvenokārt tādēļ, ka juridiskais pamats pārtikas ražošanas jomā tur nav tik stingrs kā ES. ES politikai ir ļoti būtiska nozīme globālā līmenī, veicinot drošu un veselīgu pārtikas ražošanu un aizliedzot tādu pārtikas produktu importu, kas neatbilst starptautiskajiem SPS vai Eiropas pārtikas nekaitīguma standartiem.

3.13.

Kopš 140 gadiem ražotāju kooperatīvi ir uzskatāmi parādījuši, ka ir noturīgāki pret satricinājumiem lauksaimniecības produktu tirgos un palīdz izvairīties no pārtikas ražošanas pārvietošanas. Tādēļ būtiska nozīme ir turpmākam, vēl lielākam, uz nozarēm un reģioniem vērstam atbalstam, kura mērķis ir veicināt ražotāju un kooperatīvu, it īpaši nelielu kooperatīvu, sadarbību. Konkrētāk, īpaša uzmanība būtu jāpievērš nozarēm un reģioniem, kur sadarbības līmenis ir zems.

4.1.

Lai mazinātu lauksaimniecības, akvakultūras un zivsaimniecības ietekmi uz vidi, tostarp mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir jāveic izmaiņas pārtikas ražošanā. Ir jāpieņem ilgtspējīgāka prakse, lai apturētu dabas resursu noplicināšanu, kā arī pielāgotos klimata pārmaiņu radītajām izmaiņām un mazinātu tās. Vairāki pasākumi varētu uzlabot ražīgumu, vienlaikus paaugstinot vides ilgtspējību un noturību pret klimata pārmaiņām, – piemēram, augu un dzīvnieku sugu daudzveidības palielināšana, ganāmpulka uzlabošana, veicot selekciju, augu selekcija, agroekosistēmu un ūdens apsaimniekošanas funkcionalitātes uzlabojumi, pētniecības un inovācijas veicināšana un pētniecības rezultātu izmantošana, augsnes funkciju optimizācija, zināšanu nodošanas un izglītošanās veicināšana, kā arī tehnoloģisko izmaiņu rosināšana, atbalstot ieguldījumus. Būtu jāveicina ES satelītsistēmu un lielo datu centru turpmākā attīstība, lai sekmētu ekstrēmu laikapstākļu un dažādu slimību savlaicīgu konstatāciju un novēršanu vai uzlabotu spēju sagatavoties šādiem laikapstākļiem un slimībām. Būtu jāveicina precīzās lauksaimniecības izmantošana.

4.2.

Būtiska nozīme ir arī ģimenes saimniecības modeļa saglabāšanai Eiropā, un šajā saistībā būtu jāveicina paaudžu maiņa saimniecībās, lai spētu stāties pretī sabiedrības novecošanas problēmai. Tas pozitīvi ietekmētu darba vietu radīšanu lauku apvidos. Svarīgi ir arī nodrošināt, ka varam saglabāt daudzveidīgu lauksaimniecisko ražošanu visos ES reģionos. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš reģioniem, kur lauksaimniecībai ir mazāk labvēlīgi apstākļi. Būtu jāatzīst dažāda veida saimniecības, un būtu jāievieš īpaši uz so mērķi orientēti instrumenti.

4.3.

Pēdējos gados ir īstenoti pārtikas piegādes ķēdes reorganizācijas pasākumi, lai no jauna radītu saikni starp ražotājiem un patērētājiem un atkal lokalizētu lauksaimniecību un pārtikas ražošanu. Šie pasākumi ietver kopienas atbalstītu lauksaimniecību, īsas piegādes ķēdes, alternatīvus pārtikas tīklus, vietējās lauksaimniecības sistēmas un tiešo pārdošanu. Pat ja nozare ir salīdzinoši maza, to būtu jāturpina attīstīt, jo tā ļoti pozitīvi ietekmē svaigas, kvalitatīvas un veselīgas tradicionālās pārtikas tirdzniecību, kas rada pozitīvu sociālo un ekonomisko ietekmi. Šajā jomā būtiska nozīme ir arī MVU. Būtu jāuzsver pilsētu pašvaldību īpašā loma, jo lauku rajonos būtu jāveido nepieciešamā infrastruktūra un jāveic attiecīgi ieguldījumi, lai ražotājiem atvieglotu tiešo tirdzniecību. Būtu jārosina arī laba prakse privātajā sektorā, piemēram, ja šāda infrastruktūra ir izveidota pēc vietējo tirdzniecības centru privātas iniciatīvas.

4.4.

Lai veicinātu resursefektīvāku pārtikas ražošanu, kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) tika ieviesti dažādi pasākumi, tostarp obligātā zaļināšana un agrovides shēmas, un nodrošināts vērienīgs atbalsts saimniecību konsultatīvai sistēmai un lietišķiem pētījumiem, lai risinātu problēmas saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, klimata pārmaiņām un dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību, vienlaikus pievēršot vērību lauku apvidiem un saglabājot lauku ekonomikas dzīvotspēju. To var uzskatīt par nozīmīgu soli pareizajā virzienā; taču KLP īstenošanu būtu jāturpina uzlabot gan attiecībā uz birokrātijas mazināšanu, gan rezultātu sasniegšanu.

4.5.

Saistībā ar zvejas produktu apriti ir svarīgi nodrošināt pareizu līdzsvaru starp veselību un ilgtspējību, jo zivju lietošana uzturā ir veselīga, savukārt pārmērīgs spiediens uz zivsaimniecību bieži vien ir pilnīgi pretrunā ekoloģiskai ilgtspējībai. Kopējās zivsaimniecības politikas reformai, ko izdevās panākt 2013. gadā, būtu jāveicina zvejas resursu efektīvāka izmantošana, jo īpaši, piemērojot obligāto mērķi attiecībā uz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, kas noteikts visiem Eiropas zivju krājumiem. Būtiska nozīme ir arī atkrastes un iekšzemes akvakultūras modeļiem.

4.6.

Aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā pausta ES un tās dalībvalstu apņemšanās sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi 12.3., proti, līdz 2030. gadam uz pusi samazināt pārtikas atkritumu daudzumu. Lai atbalstītu šā mērķa sasniegšanu, pārtikas izlietojuma hierarhijai jākļūst par pamatprincipu pārtikas resursu pārvaldībā, turklāt ekonomiskajiem stimuliem būtu jānodrošina atbalsts visās attiecīgajās ES politikas jomās šajā saistībā. Tādējādi būtu iespējams izvairīties no pašreizējās situācijas, kad bieži vien ekonomiski izdevīgāk ir apglabāt ēdamu pārtiku atkritumu izgāztuvē, nevis sagatavot to un nogādāt tā dēvētajās pārtikas bankās.

4.7.

Arī resursu ilgtspējīga pārvaldība prasa pastiprināt centienus, lai atkārtoti izmantotu pārpalikušo pārtiku, radot pēc iespējas augstāku vērtību. Jauni pētījumi, kuros tiktu salīdzinātas pārtikas sagatavošanas apritei izmaksas, kas rodas, veicot pārtikas sadali, novirzot pārtiku dzīvnieku pārtikas ražošanai, anaerobai pārstrādei un apglabāšanai izgāztuvēs ES 28 dalībvalstīs, palīdzētu noteikt, kāda nozīme ekonomiskiem stimuliem, lai atbilstīgi īstenotu ES atkritumu hierarhiju. Pārtikas ziedošana, ko veic viesmīlības nozares un ēdināšanas nozares dalībnieki, joprojām ir problemātiska, un izpratne par attiecīgajiem tiesību aktiem ir vāja. Šī ir būtiska joma, kurā īpaši noderīgas būtu Eiropas pamatnostādnes, kas tiktu aktīvi izplatītas viesmīlības uzņēmumu vidū.

4.8.

Aprites ekonomikas tiesību aktu kopumā arī atzīta nepieciešamība precizēt pašreizējās pamatnostādnes par cilvēka uzturam nepiemērotas pārtikas izmantošanu dzīvnieku barībā. Stingri tiesību akti, kas reglamentētu jaunas pārtikas atkritumu sterilizācijas tehnoloģijas centralizēti rūpnieciskā līmenī, varētu nodrošināt dzīvnieku pārtikas mikrobioloģisko drošību, vienlaikus radot jaunas darbavietas un ieguldījumu iespējas, kā arī pastiprinot ekoloģiskos ieguvumus, ko sniedz atkritumu hierarhijas efektīvāka piemērošana.

4.9.

Tā kā izšķiroša nozīme ir patērētāju informētībai un vēlmei akceptēt pārmaiņas, tiek plānots piedāvāt mācību materiālus, kas attiecas uz pārtiku, pārtikas ilgtspējību un pārtikas atkritumiem, lai palielinātu pārtikas vērtību un panāktu sistēmiskas izmaiņas attieksmē; jau ir pieejami mācību modeļi pamatskolām, vidējās izglītības iestādēm un augstskolām, kā arī lauksaimniecības, ražošanas un viesmīlības nozarēm paredzētas specializētas programmas, kuru pamatā ir labas prakses kopums.

4.10.

ES jau vairākus gadus ir proaktīvi veicinājusi pasākumus, kuru mērķis ir samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Eiropas Savienības labajam piemēram 12.3. mērķa sasniegšanā būs svarīga nozīme, lai šo mērķi sekmīgi īstenotu visā pasaulē, piemēram, izplatot Eiropas labas prakses piemērus un nododot zinātību.

4.11.

Klimata pārmaiņu ietekme ir jūtama saistībā ar visiem pārtikas nodrošinājuma aspektiem – ne tikai saistībā ar ražīgumu un ražu, bet arī lauksaimnieku veselību, kaitēkļu un slimību izplatību, bioloģiskās daudzveidības zudumu, ienākumu nestabilitāti, ūdens kvalitāti un citiem aspektiem. Bažas var radīt arī aramzemju samazināšanās augsnes degradācijas un lauksaimniecības zemes urbanizācijas dēļ. Tāpēc ir būtiski arī turpmāk par prioritāti noteikt zemes izmantošanu pārtikas ražošanai. Iestādēm un privātajam sektoram ir izšķiroša nozīme pārtikas sistēmu noturīguma nodrošināšanā, piemēram, atbalstot sociālās aizsardzības shēmas nolūkā mazināt satricinājumu ietekmi uz mājsaimniecībām un nodrošinot pastāvīgus ieguldījumus zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās lauksaimniecības un pārtikas nozarē, uzlabojot kultūraugu dažādošanu un attīstot ģenētiskos resursus, veicot ieguldījumus noturīgas lauksaimniecības attīstībā gan saimniecību, gan arī plašākā līmenī, kā arī ieviešot sistēmas, lai labāk pārvaldītu riskus, kas saistīti ar klimata pārmaiņām.

4.12.

Ņemot vērā ilgtspējības ekonomisko pīlāru, Komisijai un dalībvalstīm ir jāizvērtē gan oglekļa dioksīda mazināšanas, gan arī piesaistes augsnē potenciāls, vienlaikus nodrošinot visas finansiālā atbalsta iespējas publiskās un privātās partnerības sadarbības mehānismu īstenošanai un veicināšanai. Papildu rādītāji attiecībā uz lauksaimniecības ražīguma palielināšanu, pieejamo zemi, uztura paradumiem un pārtikas zudumu un atkritumiem nodrošinātu lielāku skaidrību par pārtikas sistēmu ietekmi uz klimata pārmaiņām.

4.13.

Veselīgas pārtikas izvēle bieži vien ir ilgtspējīga izvēle, īpaši tad, ja ir līdzsvarots uzturs. (14). Piemēram, vairāk un daudzveidīgāku sezonālo un vietējo augu izcelsmes pārtikas produktu lietošana uzturā pozitīvi ietekmē gan veselību, gan arī vidi. Veselīgāks uzturs arī samazina hronisko slimību risku, veselības aprūpes izmaksas, kā arī darba ražīguma zudumu ekonomikā. Ir jānosaka principi veselīga un ilgtspējīga uztura pamatnostādņu izstrādei – šādas pamatnostādnes varētu izstrādāt dalībvalstis. Uztura un iepirkuma pamatnostādnēm ir tieša ietekme uz patēriņu, ja šādas pamatnostādnes pieņem valsts iestādes, piemēram, skolas un slimnīcas. Būtu jāatzīst arī pašreiz notiekošā uztura paradumu maiņa pasaulē, kā arī ES nozīme, sniedzot pozitīvu modeli ilgtspējīga uztura jomā. Šajā ziņā par veiksmīgu uzskatāma“flexitarian” (daļēji veģetāra uztura) pieeja, kad gaļas patēriņš tiek samazināts vismaz reizi nedēļā, kas tiek aktīvi popularizēta, piemēram, Nīderlandē.

4.14.

Līdzsvarotāka uztura principu ievērošanu veicina tādas iniciatīvas kā ES skolas pārtikas shēma, kas ietver konsultācijas par uzturu, kā arī uzturvielām bagātu produktu izplatīšanu. Komisijai būtu jāaicina dalībvalstis veicināt veselīgu un ilgtspējīgu patēriņu. Būtu jāatbalsta ES mēroga vizuālās reklāmas kampaņas par veselīgu pārtiku; tas būtu arī labs risinājums, lai palielinātu vietējo patēriņu laikā, kad pasaules tirgos vērojami satricinājumi.

4.15.

Tā kā patērētāji arvien vairāk pieraduši pie tā, ka var iegādāties lētus produktus, no jauna būtu jāuzsver pārtikas patiesā vērtība. Ražojot zemu izmaksu produktus, netiek ņemti vērā ārējie apstākļi, piemēram, izmaksas saistībā ar ūdens attīrīšanu. Kā jau minēts iepriekš, skolās jāievieš uzturmācība, kā arī jāuzlabo izpratne par veselīga uztura paradumiem un ēdiena gatavošanas pamatprasmes, kas var veicināt labu veselību ar mājās gatavotu maltīšu palīdzību atbilstīgi ieteikumiem uztura jomā, kā arī pārtikas atkritumu mazināšanas principiem.

4.16.

Ir jāpiemin, ka Nīderlandes Veselības, labklājības un sporta ministrija ar ražotāju, mazumtirgotāju, ēdināšanas un viesmīlības nozaru asociācijām ir noslēgusi nolīgumu par pārtikas sastāva uzlabošanu, lai padarītu produktus veselīgākus un ļautu panākt, ka veselīga izvēle ir vieglākā izvēle. Šajā nolīgumā noteikti vērienīgi mērķi attiecībā uz sāls, piesātināto tauku un kaloriju pakāpenisku samazināšanu pārtikas produktos līdz 2020. gadam, pēc iespējas novēršot pamanāmas garšas izmaiņas (15). Ar šo atzinumu tiek pausts aicinājums īstenot ES satvaru attiecībā uz dalībvalstu iniciatīvām par konkrētām uzturvielām, proti, nesen apstiprināto pielikumu par pievienoto cukuru.

4.17.

Produktu pilnveide, tirgus attīstība un nozīmīgu partnerību veidošana par palīdzēt nodrošināt, ka veselīgāka un ilgtspējīgāka izvēle ir gan viegla, gan saistoša. Rūpniecības nozarei un pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāizvērtē un jāizmanto iespējas palielināt sezonālo un vietējo augļu un dārzeņu, kā arī tādu produktu patēriņu, kas ir dabiski bagāti šķiedrvielām, piemēram, pilngraudu produkti un pākšaugi. Šā gada pasludināšana par ANO starptautisko pākšaugu gadu ir uzskatāma par pirmo soli.

4.18.

Skaidras marķēšanas sistēmas ieviešana, kas sniegtu norādes par pārtikas izcelsmi, ražošanas metodēm un uzturvērtību, atvieglotu patērētāju izvēli. Arī izsekojamība ir ļoti būtiska gan pārtikas ražotājiem, gan patērētājiem, lai nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu. Būtu jāapsver iespēja izstrādāt vienotu, viegli saprotamu marķējumu “ilgtspējīgs produkts”, un Komisijai būtu jāapsver iespēja šādu marķējumu ieviest. Lielāks uzsvars būtu jāliek uz tehnoloģijām, piemēram, mobilajām lietojumprogrammām un patērētājiem paredzētiem displejiem mazumtirdzniecībā, sniedzot visu nepieciešamo informāciju, turklāt arī turpmāk būtu jācenšas nodrošināt pilnīga izsekojamība.

4.19.

Lai risinātu daudzas problēmas saistībā ar pārtikas un uzturvielu nodrošinātību pasaulē, ir jāiesaistās pētniecības aprindu pārstāvjiem nolūkā radīt zināšanu bāzi, veicināt inovāciju, sadarboties ar sabiedrību un palīdzēt veidot ilgtspējīgāku pārtikas sistēmu. Šim mērķim atvēlēts ievērojams finansējums ES pētniecības un inovācijas programmā “Apvārsnis 2020” un bijušajā Septītajā pamatprogrammā. Tomēr pētījumiem par uztura paradumiem, pārtikas zudumiem un atkritumiem netika pievērsta pienācīga vērība, tādēļ jāpastiprina centieni šajā jomā. EESK stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju Eiropas pētījumiem un inovācijai lauksaimniecības jomā un arī Pētniecības ģenerāldirektorāta jaunāko vērienīgo lēmumu izstrādāt visaptverošu stratēģiju attiecībā uz ES Pārtikas pētniecības telpu, un Eiropa var veicināt ilgtspējīgu uztura paradumu maiņu un samazināt pārtikas zudumus un atkritumus arī citos pasaules reģionos, izmantojot savu SWITCH programmu (16).

4.20.

Izstādē Expo 2015 Milānā ES Zinātniskā koordinācijas komiteja noteica pētniecības uzdevumus septiņās plašās jomās un uzsvēra, cik svarīgi ir veicināt sistēmiskas pieejas piemērošanu un ieguldījumus nozaru un starpnozaru pētījumos. Tika ieteikts arī izveidot starptautisku ekspertu grupu pārtikas un uztura nodrošinājuma jautājumos, un tas būtu nepārprotams solis uz priekšu starpdisciplināras un starpnozaru pieejas sekmēšanā.

4.21.

Pētniecība, inovācija un attīstība ir galvenie virzītājspēki pārejai uz ilgtspējīgu pārtikas sistēmu atbilstīgi klimata politikas mērķiem. EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis palielināt finansējumu darbam šajā jomā un mudina pētnieku kopienas, praktiķus un citas ieinteresētās personas sadarboties un informēt par saviem atklājumiem kolēģus. Eiropas Inovācijas partnerībai lauksaimniecības ražīgumam un ilgtspējai (EIP-AGRI), ko atbalsta Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), ir būtiska loma sadarbības uzlabošanā starp dažādām ieinteresētajām personām un ciešākas saiknes nodrošināšanā starp praktiķiem un pētniekiem. Turklāt vairāku dalībnieku pieeja pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki ir svarīgi dalībnieki šajā procesā. Lai jauninājumus varētu sekmīgi ieviest, tie ar konsultatīvo un izglītības iestāžu starpniecību ir aktīvi jāpopularizē tiešajiem lietotājiem pārtikas sistēmā, turklāt tieši lietotāji ir aktīvi jāiesaista pētniecības un inovācijas darbībās.

4.22.

EESK uzsver, ka jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un pašreizējo Komisijas programmu, piemēram, Galileo un Copernicus, izmantošana lauksaimniecībā palīdz uzlabot ilgtspējīgas izejvielu ražošanas metodes Eiropas Savienībā. EESK aicina turpināt pētīt un attīstīt IKT piemērošanu visās pārtikas ražošanas jomās. Šīm tehnoloģijām ir izšķiroša nozīme, lai turpinātu veicināt precīzās un resursu ziņā efektīvākas metodes pārtikas ražošanai, kā arī slimību, klimata anomāliju un ekstrēmu laikapstākļu savlaicīgu konstatāciju. Savukārt šīs darbības ļautu samazināt pārtikas zudumu apjomu primārajā ražošanā. Vairāk pētījumu būtu jāveic, lai izvērtētu inovatīvu lauksaimniecības veidu (piemēram, urbānās lauksaimniecības) potenciālu, kā arī uzlabotu dzīvnieku barību.

4.23.

Dzīvnieku un augu kaitēkļu un slimību izplatībai, ko pastiprina globalizētā tirdzniecība un klimata pārmaiņas, ir negatīva ietekme uz pārtikas sistēmām. Nesenie Āfrikas cūku mēra vai Xylella fastidiosa uzliesmojumi, kas skāra olīvkokus Dienviditālijā, ir tikai daži piemēri tam, ka augu un dzīvnieku slimības var kaitēt pārtikas sistēmai un veicināt pārtikas zudumu rašanos. Lai gan ES ir gandrīz labākā agrīnas konstatācijas un novēršanas sistēma pasaulē, ES politikas un tiesību aktus būtu jāturpina pilnveidot un nostiprināt, vairāk uzmanības pievēršot krīzes novēršanai, labākai uzraudzībai un agrīnai konstatācijai, sagatavotībai un pārvaldībai, kā arī iespējamu vai jaunu risku noteikšanai un izvērtēšanai gan ES, gan ārpus tās. Jau ir izveidots references laboratoriju tīkls saistībā ar dzīvnieku slimībām, taču šāda tīkla nav saistībā ar augu slimībām. Zināšanas un pētījumi ir būtiskākais aspekts slimību novēršanā. EESK aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties vēl vērienīgāk – steidzami finansēt dzīvnieku slimību izpētes centrus un izveidot references laboratorijas saistībā ar augu slimībām. Būtu jāpilnveido arī agrīnas konstatācijas un novēršanas sistēmas, vienlaikus nodrošinot, ka tiek atbilstīgi kompensēti visi pārtikas ražotājiem un citiem operatoriem (piemēram, laukstrādniekiem) radušies zaudējumi, to skaitā finansiālie zaudējumi, ko lauksaimniekiem rada tirdzniecības ierobežojumi, kas vispārējās sabiedrības interesēs ieviesti slimību uzliesmojumu gadījumos. Turklāt galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai tiktu veidotas daudzveidīgākas lauksaimniecības sistēmas, kas ir noturīgākas pret biotiskiem satricinājumiem.

4.24.

Ieguldījumi pētniecībā būtu jānovirza slimību novēršanai un agrīnai konstatācijai, jo tādu slimību ārstēšana un apturēšana, kas jau izplatījušās, var būt ļoti dārga un traucējoša. Izšķiroša nozīme ir spēju veidošanai un informētības uzlabošanai, kā arī zināšanām, ko pētnieki nodod lauksaimniekiem un citiem nozares pārstāvjiem. Būtiska nozīme ir arī zināšanu apmaiņai un sadarbībai ar trešām valstīm. ES būtu jānodrošina ieteikuma tiesības, pamatnostādnes un mehānismi labākas uzraudzības nodrošināšanai, taču ārkārtīgi svarīga ir arī stingrāka importa kontrole. Ļoti būtiski ir risināt arī jautājumu par rezistenci pret antibiotikām, un būtu jāpieņem integrēta pieeja, kurā apkopotas zināšanas cilvēku un veterinārajā veselības aprūpes jomā (“vienas veselības” pieeja).