Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgais ziņojums par stratēģiskas sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) īstenošanu

Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā

(2015/C 417/04)

1.   KONTEKSTS

Eiropā patlaban jāveic vairāki neatliekami uzdevumi – jāatjauno darbvietu veidošana un jāsekmē ekonomikas atveseļošana; jāpanāk ilgtspējīga izaugsme; jānodrošina trūkstošās investīcijas; jāuzlabo sociālā kohēzija; jākoordinē darbības reaģēšanai uz migrācijas plūsmu; galvenā uzmanība jāpievērš radikalizācijas un vardarbības novēršanai. Vienlaikus Eiropā jārisina ilgtermiņa jautājumi, tādi kā novecošana, pielāgošanās digitālajam laikmetam un konkurētspēja globālā, uz zināšanām balstītā ekonomikā.

Eiropas politiskā atbilde saskaņā ar Eiropas Komisijas politiskajām pamatnostādnēm “Jauns sākums Eiropai: mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām” (1) iezīmē jaunu sākumu. Šajā jaunajā programmā būtiska nozīme ir ekonomiskajai argumentācijai par to, ka izglītība un apmācība ir izaugsmi veicinoša nozare. Investējot cilvēkkapitālā, līdzekļi tiek izmantoti lietderīgi. Laba izglītība un apmācība palīdz veicināt ilgstošu ekonomikas izaugsmi, kā arī ilgtspējīgu attīstību, – tās sekmē pētniecību un attīstību, inovāciju, produktivitāti un konkurētspēju. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgās investīcijas visās izglītības un apmācības sistēmās, lai sekmētu to efektivitāti un lietderību, uzlabojot darbaspēka prasmes un kompetences, un tādējādi ļaujot tām aizvien digitālākas ekonomikas apstākļos un saistībā ar tehnoloģijas, vides un demogrāfiskajām izmaiņām labāk prognozēt strauji mainīgās vajadzības dinamiskajos darba tirgos un apmierināt tās. Dalībvalstīm būtu jāstiprina centieni, lai uzlabotu kvalitatīvas mūžizglītības pieejamību visiem, un jāīsteno aktīvu vecumdienu stratēģijas, kas dod iespēju paildzināt darba mūžu.

Vardarbīgā ekstrēmisma traģiskie uzliesmojumi 2015. gada sākumā bija spēcīgs atgādinājums tam, ka mūsu sabiedrības ir neaizsargātas. Izglītībai un apmācībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka mūsu kopīgās humānās un pilsoniskās vērtības tiek saglabātas un nodotas nākamajām paaudzēm, tiek veicināta domas un izteiksmes brīvība, sociālā iekļaušana un cieņa pret apkārtējiem, kā arī lai novērstu un apkarotu diskrimināciju visos tās izpausmes veidos, pastiprinātu šo kopējo pamatvērtību mācīšanu un pieņemšanu un ar izglītību jau no agrīna vecuma veidotu pamatus iekļaujošākai sabiedrībai. (2) Izglītība un apmācība var palīdzēt novērst un izskaust nabadzību un sociālo atstumtību, veicināt savstarpēju cieņu un veidot pamatu atvērtai un demokrātiskai sabiedrībai, kas ir aktīva pilsoniskuma balsts.

Tajā pašā laikā izglītības un apmācību sistēmas saskaras ar izaicinājumu – kā nodrošināt vienlīdzīgu kvalitatīvas izglītības pieejamību, jo īpaši iekļaujot tos, kas ir visnelabvēlīgākajā situācijā, un dažādas izcelsmes cilvēkus, tostarp mācību vidē pienācīgi integrējot nesen ieceļojušus migrantus (3), tādējādi veicinot augšupēju sociālo konverģenci.

Ņemot to vērā, izglītība un apmācība sniedz būtisku ieguldījumu vairākās ES stratēģijās un iniciatīvās, tostarp stratēģijā “Eiropa 2020”, Garantijā jauniešiem, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā, Digitālā vienotā tirgus iniciatīvā, Eiropas Drošības programmā un Eiropas programmā migrācijas jomā un Investīciju plānā Eiropai, vienlaikus pilnībā ņemot vērā dalībvalstu kompetenci par to izglītības un apmācības sistēmām. Sadarbība ET 2020 sistēmas ietvaros papildina valsts rīcību un ar pieredzes apmaiņas, savstarpējas mācīšanās, pierādījumu un datu apkopošanas palīdzību sniedz atbalstu dalībvalstīm reformu īstenošanā, lai vēl vairāk uzlabotu to rezultātus.

Izglītība un apmācība cilvēkiem sniedz zināšanas, prasmes un kompetences, kas viņiem ļauj augt un ietekmēt savu stāvokli, nodrošinot viņiem lielākas izredzes un labāk sagatavojot viņus turpmākajai dzīvei, liekot pamatu aktīvam pilsoniskumam un demokrātiskām vērtībām un veicinot iekļautību, taisnīgumu un līdztiesību.

Komisijas 2015. gada izglītības un apmācības pārraudzības pārskats apliecina, ka joprojām pastāv būtiskas problēmas:

2014. gadā veiktajā visaptverošajā stratēģiskās sistēmas ET 2020 starpposma izvērtēšanā, kurā iesaistījās dalībvalstis un svarīgākās ieinteresētās puses un uz kuru balstās šis ziņojums, tika izdarīti trīs galvenie politiskie secinājumi:

Ņemot vērā iepriekš izklāstītās problēmas un politiskos secinājumus un nolūkā labāk saskaņot ET 2020 ar ES politikas jēdzienu un prioritātēm šajā kopīgajā ziņojumā ierosināts īstenot Eiropas sadarbību saskaņā ar šo sistēmu līdz 2020. gadam, tādējādi palielinot tās darba ciklu no trim līdz pieciem gadiem.

2.   GALVENĀS PROBLĒMAS, KAS NOSAKA TURPMĀKO PRIORITĀŠU IZVĒLI

Pamatojoties uz izvērtēšanu un vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu atšķirības, šajā sadaļā sniegti galvenie attīstības virzieni un problēmas Eiropas izglītībā un apmācībā, pamatojoties uz kurām ir noteiktas jaunās prioritārās jomas un konkrētie jautājumi turpmākam darbam līdz 2020. gadam.

Jaunās prioritārās jomas ir šādas:

Minētās prioritārās jomas un ar tām saistītie konkrētie jautājumi ir ieskicēti šā dokumenta pielikumā.

2.1.   Mācību rezultātu kvalitāte un atbilstīgums ir prasmju un kompetenču attīstības pamats

Pamatzināšanu un pamatprasmju zemais līmenis Eiropā kavē ekonomikas attīstību un būtiski ierobežo personu profesionālo, sociālo un personisko piepildījumu. Lai veicinātu nodarbināmību, inovāciju un aktīvu pilsoniskumu un pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada ieteikumu “Pamatprasmes mūžizglītībā”, papildus pamatprasmēm ir jānodrošina arī citas galvenās prasmes un attieksmes – radošums, uzņēmējdarbības gars un pašiniciatīva, digitālās kompetences (8), svešvalodu prasme, kritiskā domāšana, tostarp ar elektronisko prasmju un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes starpniecību, un prasmes, kuras atspoguļo pieaugošās vajadzības, piemēram, zaļās ekonomikas jomā un digitālajā un veselības nozarē.

Mācību rezultātu kvalitātes veicināšana mūža garumā. Lai gan vairākums dalībvalstu ir ieviesušas visaptverošas mūžizglītības stratēģijas, visām dalībvalstīm būtu jāizstrādā šādas stratēģijas un būtu jānodrošina caurlaidība starp dažādu veidu un līmeņu mācībām, kā arī no izglītības un apmācības līdz darbam. Tas prasa pastāvīgus koordinācijas un partnerības centienus starp dažādām mācību nozarēm un starp izglītības iestādēm un attiecīgiem ieinteresētajiem dalībniekiem.

Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe ( APIA ) ir sākumpunkts un viens no efektīvākajiem līdzekļiem galveno kompetenču vairošanā, taču šajā jomā ir jāveic divi uzdevumi – jāpaplašina pieejamība un jāuzlabo kvalitāte. Dažās valstīs īpaši problemātiska ir pakalpojumu nodrošināšana bērniem, kas jaunāki par trim gadiem. Kā ierosināts APIA kvalitātes sistēmā, ko dalībvalstu eksperti izstrādājuši iepriekšējā darba ciklā, starp svarīgākajiem jautājumiem turpmākajā darbā varētu būt pieejamības uzlabošana, galveno uzmanību pievēršot nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, darbinieku profesionalizācija un efektīvas pārvaldības, mācību programmu, finansējuma un pārraudzības sistēmas.

Visas dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus ar mērķi mazināt priekšlaicīgi mācības pārtraukušo skaitu , taču tie ne vienmēr papildina visaptverošas stratēģijas, kā prasīts Padomes 2011. gada ieteikumā (9), vai tām līdzvērtīgas, uz faktiem balstītas politikas. Lai sasniegtu sekmīgus rezultātus, ir vajadzīga ilgtermiņa apņemšanās un dažādu nozaru sadarbība, galvenokārt pareizi apvienojot novēršanas, agrīnas iejaukšanās un kompensācijas pasākumus. Skolām paredzētajā politikā, ar ko mazina priekšlaicīgi mācības pārtraukušo skaitu, būtu jāietver aktīva vecāku iesaistīšana, uz sadarbību balstītas pieejas, partnerības ar ārējiem ieinteresētajiem dalībniekiem un sabiedrību, pasākumi, ar kuriem veicina skolēnu labklājību, un augstas kvalitātes ievirze un konsultācijas, nodrošinot, lai visiem skolēniem būtu vienādas iespējas piekļūt augstas kvalitātes izglītībai, piedalīties tajā un gūt labumu no tās, un nodrošinot visiem izglītojamajiem iespējas pilnībā izmantot savu potenciālu.

Augstākās izglītības sistēmām būtu jāveicina uz zināšanām balstīta ekonomika un jāreaģē uz sabiedrības vajadzībām. Augstākajai izglītībai ir efektīvi jāreaģē uz mainīgās sabiedrības un darba tirgus vajadzībām, pilnveidojot prasmes un cilvēkkapitālu Eiropā un vairāk ieguldot ekonomikas izaugsmē. Lai to sasniegtu, tai būtu jānodrošina, ka modernizācijā galvenā uzmanība tiek pievērsta sinerģijām starp izglītību, pētniecību, inovāciju un nodarbinātību, izveidojot saiknes starp augstākās izglītības iestādēm ar vietējo vidi un reģioniem, īstenojot inovatīvas pieejas, lai padarītu mācību programmas atbilstošākas, tostarp izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), uzlabojot pārejas uz nodarbinātību un pastiprinot starptautisko sadarbību. Kaut arī mācības pametušo studentu skaita mazināšana un augstskolu absolvēšanas rādītāju uzlabošana daudzās dalībvalstīs, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošu sabiedrības grupu vidū, joprojām ir grūts uzdevums, prioritāte ir panākt, lai visi augstākās izglītības veidi studentiem nodrošinātu atbilstīgas augsta līmeņa zināšanas, prasmes un kompetences, kas tos sagatavo turpmākajai karjerai. Augstākajai izglītībai ir arī jāpalīdz sagatavot studentus aktīvam pilsoniskumam, kura pamatā ir atvērta attieksme un kritiska domāšana, kā arī jāveicina personiskā izaugsme, vienlaikus pilnībā īstenojot savu lomu zināšanu nodošanā un veidošanā.

Profesionālajai izglītībai un apmācībai ir būtiska loma atbilstīgo prasmju attīstībā. Lielākajā daļā dalībvalstu jau ir labi rādītāji par profesionālās izglītības un apmācības absolventu nodarbinātības līmeni. Tas panākts arī ar pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot profesionālās izglītības un apmācības sniegumu, kvalitāti un pievilcību un kuri saistībā ar Kopenhāgenas procesu veikti laikposmā no 2011. gada līdz 2014. gadam, lai īstenotu 2010. gada Briges paziņojumā noteiktos mērķus. Papildu reformas būtu jāīsteno saskaņā ar vidēja termiņa mērķiem, kas noteikti 2015. gada 22. jūnija Rīgas secinājumos (skatīt pielikumu). Atbilstīgās prasmes būtu jāpilnveido, vēl vairāk veicinot visus darbā īstenotas mācīšanās veidus, piemēram, stažēšanos, māceklību un duālas profesionālās izglītības un apmācības sistēmas, pastiprinot Eiropas Māceklību aliansi, veidojot turpmākas partnerības ar visiem ieinteresētajiem dalībniekiem vietējā, reģionālā un valsts līmenī un labāk prognozējot, kādas prasmes ir vajadzīgas. Vienlaikus būtu jāveicina profesionālās izglītības un apmācības skolotāju, pasniedzēju un darbaudzinātāju sākotnējā un turpmākā profesionālā izaugsme, tostarp izmantojot iekārtošanu darbā uzņēmumos un ražošanā, lai sekotu līdzi situācijai uz vietas.

Pieaugušo izglītība ir prasmju pilnveides, jaunu prasmju apguves, aktīva pilsoniskuma un sociālās kohēzijas pamats. Ņemot vērā nesenās aptaujas (10), kas liecina, ka pamatprasmes pieaugušo vidū ir zemā līmenī, kā arī globalizācijas ietekmi uz vajadzīgajām prasmēm un augsto bezdarba līmeni, ir vēl intensīvāk jāīsteno Atjaunotā Eiropas izglītības programma pieaugušajiem. Kā prioritātes būtu jānosaka efektīvāka pārvaldība, ievērojams pieaugums piedāvājumā un mācības uzsākušo skaitā, elastīgāka nodrošināšana, plašāka pieejamība, stingrāka pārraudzība un labāka kvalitātes nodrošināšana (skatīt pielikumu). Pieaugušo izglītība nesen ieceļojušiem migrantiem un personām ar migrantu izcelsmi sniedz iespēju turpināt izglītību vai pārkvalificēties, un tādējādi šīm personām ir vairāk iespēju iesaistīties darba tirgū un integrēties sabiedrībā.

2.2.   Izglītībai un apmācībai ir būtiska loma sociālās kohēzijas, līdztiesības, nediskriminācijas un pilsonisko prasmju veicināšanā

Nevienlīdzība ir sasniegusi pēdējos 30 gados augstāko līmeni lielākajā daļā Eiropas un ESAO valstu, un tā negatīvi ietekmē izglītības rezultātus, jo izglītības sistēmām ir tendence atspoguļot pastāvošos sociāli ekonomiskā stāvokļa modeļus. Tāpēc par prioritāti ir jāizvirza tāda cikla pārtraukšana, kurā zemas kvalifikācijas ieguve pāriet no paaudzes paaudzē. Vairums dalībvalstu ir īstenojušas pasākumus, ar ko nelabvēlīgā situācijā esošiem izglītojamajiem uzlabo izglītības pieejamību. Tomēr būtiskas nepilnības izglītībā joprojām pastāv, un kvalitatīvas izglītības un apmācības pieejamība, sākot ar agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi, joprojām ir problēma vairākās ES teritorijās. Ir vajadzīga efektīva rīcība, lai reaģētu uz daudzveidību visos tās veidos un lai visiem izglītojamajiem nodrošinātu iekļaujošu izglītību un apmācību, galveno uzmanību pievēršot nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, piemēram, izglītojamajiem ar īpašām vajadzībām, nesen ieceļojušiem migrantiem, personām ar migrantu izcelsmi un romiem. Būtu pilnībā jāizmanto garantija jauniešiem (t. i., iesaiste darba tirgū, māceklība un otrās iespējas izglītība un apmācība).

Jārisina jautājums par dzimumu atšķirību izglītībā un apmācībā, kuras pamatā ir arī dzimumu stereotipu saglabāšanās, un jāpievēršas atšķirībām, kādas izglītības izvēlē ir starp dzimumiem. Nav pieļaujama iebiedēšana, aizskaršana un vardarbība mācību vidē, tostarp saistībā ar dzimumu. Izglītības iestādēm un skolotājiem, pasniedzējiem, skolu vadītājiem un citiem izglītības darbiniekiem ir jābūt pienācīgi aprīkotiem un apgādātiem, lai izglītojamajiem mācību vidē nodrošinātu iekļaušanu, līdztiesību, vienlīdzību, nediskrimināciju un demokrātisko pilsoniskumu. Kā sociālās iekļaušanas veicinātājai plašākas iespējas būtu jādod tādai atvērtai mācību videi kā sabiedriskās bibliotēkas, atvērti pieaugušo izglītības centri un atvērtās universitātes.

Izglītības ministri 2015. gada 17. marta Parīzes deklarācijā aicināja rīkoties visos līmeņos, lai pastiprinātu izglītības nozīmi pilsoniskuma un tādu kopējo vērtību kā brīvība, iecietība un nediskriminācija veicināšanā, sociālās kohēzijas stiprināšanā un atbalstā jauniešiem kļūt atbildīgiem, brīviem no aizspriedumiem un aktīviem mūsu daudzveidīgās un iekļaujošās sabiedrības locekļiem (11). Izglītībai ir liela nozīme atstumtības un radikalizācijas novēršanā un izskaušanā. Turpmākie pasākumi, kas izriet no deklarācijas, ir svarīga prioritāte jaunajā darba ciklā. Tie noritēs kā kopīga analīze, mācīšanās no līdzbiedriem, tikšanās, labas prakses izplatīšana un konkrēti pasākumi, kuru pamatā ir Erasmus+ programmas finansējums, ievērojot četras deklarācijā noteiktās jomas: i) nodrošināt, lai bērni un jaunieši apgūtu sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences, sekmējot demokrātiskās vērtības un pamattiesības, sociālo iekļaušanu un nediskrimināciju, kā arī aktīvu pilsoniskumu; ii) uzlabot kritisku domāšanu un mediju lietotprasmi; iii) veicināt izglītības ieguvi nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem un jauniešiem; kā arī iv) veicināt starpkultūru dialogu, sadarbībā ar citām atbilstīgām politikas jomām un ieinteresētām pusēm, izmantojot visus mācīšanās veidus.

Minēto rīcības jomu nozīmi pastiprina pašreizējais migrantu pieplūdums Eiropā. Tas, ka ierodas cilvēki ar daudzveidīgu iepriekšējo pieredzi, rada pārbaudījumu izglītības un apmācības nozarei un tās dalībniekiem visā Eiropā. Tiem migrantiem, kas paliek mūsu valstīs, integrācija izglītības un mācību procesā ir būtisks solis ceļā uz viņu sociālo iekļaušanu, nodarbināmību, profesionālo un personisko piepildījumu un aktīvu pilsoniskumu. Saistībā ar minēto pirmā prioritāte ir veicināt efektīvu uzņēmējvalsts valodas(-u) apguvi. Turklāt sekmīga migrantu integrācija ir atkarīga arī no starpkultūru prasmju attīstības starp skolotājiem, pasniedzējiem, skolu vadītājiem, citiem izglītības darbiniekiem, izglītojamajiem un vecākiem, lai viņi būtu gatavāki kultūru dažādībai mācību vidē. Eiropas dimensija migrācijā izceļ to, cik lietderīgi ir integrācijas darbībās pilnībā atbalstīt dalībvalstis, piemēram, cita starpā izmantojot kopīgu analīzi, mācīšanos no līdzbiedriem, konferences un labas prakses izplatīšanu.

2.3.   Atbilstīgu un augstas kvalitātes mācību priekšnosacījumi…

Inovatīvas pedagoģijas un rīku aktīvāka izmantošana digitālo kompetenču attīstīšanai. Visu līmeņu izglītībai un apmācībai par labu var nākt tādu labi pārbaudītu inovatīvu pedagoģisku paņēmienu un didaktisko materiālu ieviešana, kuri ir apliecinājuši savu spēju konkrēti palīdzēt dažādiem izglītojamajiem iekļaujoši un aktīvi mācīties. Vairākas dalībvalstis ziņo par iniciatīvām, kā uzlabot skolotāju un izglītojamo digitālās kompetences, un trešdaļa valstu ir ieviesušas valsts stratēģijas izglītības digitalizācijai. Tomēr joprojām pastāv būtiskas problēmas. Sabiedrība kļūst arvien digitālāka, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc digitālām kompetencēm. Izglītībai un apmācībai ir jāņem vērā šī vajadzība, un tam ir nepieciešamas investīcijas infrastruktūrā, organizatoriskas izmaiņas, digitālas ierīces un digitālās kompetences skolotājiem, pasniedzējiem, skolu vadītājiem un citiem izglītības darbiniekiem, kā arī digitālu (un atklāti pieejamu) izglītības resursu un augstas kvalitātes izglītības programmatūras izveide. Izglītībai un apmācībai būtu jāizmanto jauno IKT attīstības priekšrocības un jāpieņem inovatīva un aktīva pedagoģija, kuras pamatā ir uz līdzdalību un projektiem balstītas metodes. Tāda atvērta mācību vide kā sabiedriskās bibliotēkas, atvērti pieaugušo izglītības centri un atvērtās universitātes var sekmēt sadarbību starp izglītības nozarēm, tostarp attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošiem izglītojamajiem.

Stingrs atbalsts skolotājiem, pasniedzējiem, skolu vadītājiem un citiem izglītības darbiniekiem, kuriem ir izšķiroša nozīme izglītojamo sekmības nodrošināšanā un izglītības politikas īstenošanā. Daudzas dalībvalstis ziņo par pasākumiem skolotāju apmācības uzlabošanai un uzsver, ka skolotāju un pasniedzēju sākotnējai izglītībai un pastāvīgai profesionālajai izaugsmei vajadzētu būt mērķim atbilstošai, apvienojot mācību priekšmeta jomu, pedagoģiju un praksi. Prioritāte joprojām ir attiecīgajam personālam visos līmeņos un visās izglītības un apmācības nozarēs nodrošināt spēcīgas pedagoģiskās prasmes un kompetences, kuras balstītas uz pamatīgu izpēti un praksi. Viņi būtu jāapmāca, kā tikt galā ar izglītojamo individuālajām vajadzībām un arvien pieaugošo daudzveidību attiecībā uz izglītojamo sociālo, kultūras, ekonomisko un ģeogrāfisko kontekstu, lai novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un optimāli izmantotu inovatīvas pedagoģijas metodes un IKT rīkus, vienlaikus savas karjeras sākumā saņemot ievadīšanu amatā.

Darbinieku trūkums daudzās valstīs ievērojami apgrūtina kvalitatīvas mācības, turklāt interese par skolotāja profesiju lielā mērā samazinās. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai vairotu skolotāja profesijas pievilcību un celtu tās statusu (12). Ir vajadzīga visaptveroša ilgtermiņa politika ar mērķi nodrošināt, lai tiktu izraudzīti vispiemērotākie kandidāti ar dažādu pieredzi un zināšanām un lai skolotājiem karjeras veidošanā tiktu piedāvātas vilinošas iespējas, arī tādēļ, lai dotu pretsparu iesīkstējušiem dzimumu aizspriedumiem.

Mācību mobilitātes veicināšana visos līmeņos. Pirmajā mobilitātes rezultātu apkopojumā (2014), kas tapis pēc 2011. gada Padomes ieteikuma par mācību mobilitāti, atklājās, ka mācību mobilitātes vide dalībvalstīs ievērojami atšķiras, turklāt joprojām ir vērojami būtiski šķēršļi informācijas, studentu atbalsta un atzīšanas jomā. Jāparedz un jāīsteno pasākumi, kas saistīti ar pārredzamību, kvalitātes nodrošināšanu, kā arī prasmju un kvalifikāciju validēšanu un atzīšanu. Ir nepieciešami pilnvērtīgāki dati, lai pārraudzītu faktus par mobilitāti.

Par prioritāti joprojām tiks izvirzīts atbalsts internacionalizācijai augstākajā izglītībā un profesionālajā izglītībā un apmācībā. Tas varētu aptvert sadarbību politikas jomā ar citiem pasaules reģioniem saistībā ar kvalitātes nodrošināšanu un mācību rezultātu sekmēšanu, stratēģisku partnerību un kopēju kursu izstrādi un studentu, darbinieku un pētnieku mobilitātes veicināšanu, kā arī darbu pie tā, lai atvieglotu to kvalifikāciju izmantošanu, kuras iegūtas ārpus ES.

Stingrāki un vienkāršoti ES pārredzamības un atzīšanas līdzekļi un ciešāka to sinerģija. Mobilitātei, nodarbināmībai un mūžizglītībai būtiski ir pārredzamības un atzīšanas līdzekļi. Daži no tiem, piemēram, Europass, tiek plaši izmantoti. Lai nodrošinātu lielāku pārredzamību, vairākums dalībvalstu ir izstrādājušas valsts kvalifikāciju sistēmu (NQF) ar atsauci uz Eiropas kvalifikāciju sistēmu (EQF). Vairākas dalībvalstis ir īstenojušas Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu sistēmu profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET) un Eiropas augstākās izglītības telpas kvalifikāciju sistēmu (QF-EHEA).

Turpmākajā darbā būtu jāsekmē neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšana, kā arī jāatvieglo kvalifikāciju pārredzamība un salīdzināmība visā Eiropā. Kas attiecas uz nesen ieceļojošiem migrantiem, pašreizējie pārredzamības instrumenti var arī palīdzēt labāk izprast ārvalstī iegūtas kvalifikācijas ES un otrādi. Piemērota atzīšana un validēšana var palīdzēt ieviest atklātus un inovatīvus mācīšanās paņēmienus, tostarp tādus, kuros izmantotas digitālās tehnoloģijas.

Turpmākajā darbā jo īpaši būtu jāpievēršas EQF un NQF efektīvākai īstenošanai un turpmākajai EQF attīstībai, lai uzlabotu kvalifikāciju pārredzamību un salīdzināmību. EQF un NQF izmantošana var atbalstīt pašreizējās atzīšanas prakses un tādējādi atvieglot atzīšanas procesu.

Īpaša uzmanība būtu jāvelta – pēc iepriekš veikta ietekmes novērtējuma – arī tādu jau pastāvošu ES instrumentu vienkāršošanai un racionalizēšanai kā plašākai sabiedrībai paredzēti rīki, portāli un citi pakalpojumi saistībā ar prasmēm un kvalifikācijām, lai stiprinātu saskari.

Trūkstošo investīciju nodrošināšana. Ilgtspējīgas izaugsmes pamatā ir efektīvas investīcijas kvalitatīvā izglītībā un apmācībā. Tomēr kopš krīzes valstu budžeti joprojām ir ierobežoti, un vairākas valstis ir faktiski samazinājušas izglītības un apmācības izdevumus. Tas norāda uz nepieciešamību atbalstīt dalībvalstis tādu reformu izstrādē, kuras efektīvāk nodrošinātu kvalitatīvu izglītību un apmācību plašas sabiedrības kontekstā. Investīciju plāns Eiropai, Erasmus+, Eiropas strukturālie un investīciju fondi, tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva un “Apvārsnis 2020”, var palīdzēt veicināt investīcijas un atbalstīt ET 2020 politikas prioritātes, vienlaikus nodrošinot spēcīgu saikni ar politiku.

3.   PĀRVALDĪBA UN DARBA METODES

Kopš 2012. gada kopīgā ziņojuma ET 2020 pārvaldība ir uzlabojusies; jo īpaši nostiprinot faktiskās informācijas apkopošanu (izglītības un apmācības pārraudzība) un darba grupu darbības veidu, kā arī izveidojot regulāras platformas viedokļu apmaiņai starp svarīgām ieinteresētajām pusēm, piemēram, Izglītības, apmācības un jaunatnes forumu. Izvērtēšanā tika vienprātīgi konstatēts, ka nākamajā darba ciklā tiek atbalstīta šāda pieeja:

ET 2020 rīki ir apliecinājuši savu vērtību, taču tiem ne vienmēr ir bijusi efektīva ietekme valsts līmenī, kas galvenokārt ir tādēļ, ka darbības netiek saskaņotas, nepietiekami tiek izplatīti rezultāti un ir zema valsts mēroga informētība par to lietderīgumu. ET 2020 rīku kopums tiks stiprināts šādi:

(1)  Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker) 2014. gada 15. jūlijā Strasbūrā tās prezentēja Eiropas Parlamentam.

(2)  Deklarācija par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību, Parīze, 2015. gada 17. marts.

(3)  Visos gadījumos, kad šajā tekstā ir atsauce uz migrantiem, piemērojami šādi nosacījumi:

šis teksts neskar juridisko situāciju attiecībā uz dažādu migrantu kategoriju pieeju izglītībai un apmācībai, kas paredzēta piemērojamās starptautiskās tiesībās, Eiropas Savienības tiesībās un valsts tiesību aktos.

(4)  ESAO 2012. gada Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas rezultāti: Izcilība, izmantojot taisnīgumu (Excellence through equity).

(5)  Pētījums par pieaugušo prasmēm: ietekme uz izglītības un apmācību rīcībpolitiku Eiropā, Eiropas Komisija (2013).

(6)  To iedzīvotāju skaits, kuri ir vecumā no 18 līdz 24 gadiem un kuri ir beiguši tikai pamatizglītības otro vai zemāku posmu un vairs neturpina izglītību vai apmācību.

(7)  To iedzīvotāju procentuālā daļa, kuri ir vecumā no 30 līdz 34 gadiem un kuri ir veiksmīgi ieguvuši terciāru izglītību (Eurostat).

(8)  Digitālo kompetenču apgūšana un ieguve nav tikai IKT prasmes; tā ietver arī drošu, uz sadarbību balstītu un radošu IKT lietošanu, tostarp kodēšanu.

(9)  Apvienotā Karaliste balsoja pret šo ieteikumu.

(10)  Skatīt jo īpaši ESAO pētījumu par pieaugušo prasmēm, kas veikts saskaņā ar Starptautisko pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmu (PIAAC).

(11)  Neformālā izglītība ir svarīga, lai veicinātu jauniešu sociālo un demokrātisko līdzdalību, kas ir prioritāte ES sadarbībā jaunatnes jomā (2015. gada ES ziņojums par jaunatni).

(12)  Skatīt pētījumu par politikas pasākumiem, lai uzlabotu skolotāja profesijas pievilcību Eiropā, Eiropas Komisija (2013).

(13)  Minētās darba grupas, kuras Komisija pirmo reizi izveidoja ar darba programmu “Izglītība un apmācība 2010”, lai izglītībā un apmācībā īstenotu atvērto koordinācijas metodi, ir forums, kur apmainīties ar paraugpraksi minētajās jomās. Tajās brīvprātīgi sanāk kopā speciālisti no dalībvalstīm.

(14)  Līdzbiedru konsultēšana ir instruments, ar kura starpniecību, ievērojot brīvprātīgumu un pārredzamību, pulcējas profesionāli amata līdzinieki no neliela valsts pārvalžu skaita, lai kādai valstij sniegtu ārējas konsultācijas kādas būtiskas politikas izstrādes procesā. Konsultēšanu iecerēts veikt tā, lai tā pārsniegtu vienkāršu dalīšanos informācijā un nodrošinātu forumu, kura mērķis ir līdzdarbošanās seminārā rast risinājumus valsts problēmām;