Regulas (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem piemērošana:  atbrīvojumi, ko dalībvalstis piešķir atbilstoši regulas 2. pantam

Ievads

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem[1] (turpmāk “regula”) stājās spēkā 2009. gada 3. decembrī. Regulas mērķis ir aizsargāt dzelzceļa pasažieru tiesības ES, jo īpaši gadījumos, kad ceļojums tiek pārtraukts, un uzlabot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu kvalitāti un efektivitāti.

Lai gan principā regula attiecas uz visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem ES, regula nolūkā atvieglot tās pakāpenisku īstenošanu ļauj dalībvalstīm piešķirt atbrīvojumus iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem lielos attālumos. Ņemot vērā pilsētas, piepilsētas un reģionālo dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu īpašo raksturu, šī regula ļauj dalībvalstīm arī atbrīvot šos pakalpojumus no regulas piemērošanas.

Tādējādi regulas 2. pants ļauj dalībvalstīm noteiktus pakalpojumus atbrīvot no šīs regulas pilnīgas piemērošanas:

1. regulas 2. panta 4. punkts. Iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem var piešķirt atbrīvojumu ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, kuru var atjaunot divas reizes (izņemot noteikumus, kas uzskaitīti regulas 2. panta 3. punktā);

2. regulas 2. panta 5. punkts. Pilsētas, piepilsētas un reģionālie dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumi (izņemot noteikumus, kas uzskaitīti regulas 2. panta 3. punktā);

3. regulas 2. panta 6. punkts. Dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem vai braucieniem, kuru ievērojama daļa notiek ārpus ES, uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus. Šo atbrīvojumu var atjaunot.

Komisija 2. panta 7. punktā tiek aicināta iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par atbrīvojumiem, ko dalībvalstis piešķīrušas saskaņā ar 2. panta 4., 5., un 6. punktu.

I. Atbrīvojumu status quo

No regulas stāšanās spēkā 2009. gada 3. decembrī līdz pirmā piecu gadu perioda beigām 2014. gada 2. decembrī

Attiecībā uz regulas piemērošanas vispārējo stāvokli jāatzīmē, ka četras dalībvalstis pašlaik to piemēro pilnībā, bet 22 dalībvalstis dažādā mērā ir piešķīrušas atbrīvojumus. Ziņojumā detalizēti tiks analizēta situācija saistībā ar dažādiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, ko sniedz dalībvalstīs.

1. Valsts līmeņa dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumi (iekšzemes, pilsētas, piepilsētas un reģionālie pakalpojumi)

Ņemot vērā to, kā atbrīvojumi tika piešķirti pirmajā piecu gadu periodā, redzamas šādas atšķirības starp dalībvalstīm[2]:

1) regulas pilnīga piemērošana bez atbrīvojumiem

Tikai četras dalībvalstis ir nolēmušas piemērot regulu pilnībā, neizvēloties nekādus atbrīvojumus: Dānija, Itālija, Nīderlande un Slovēnija;

2) atbrīvojums visiem pakalpojumiem (iekšzemes, pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem)

Piecas dalībvalstis ir nolēmušas piešķirt pilnīgu atbrīvojumu, tā ka tiek piemēroti tikai obligātie noteikumi, kas minēti regulas 2. panta 3. punktā[3]: Bulgārija, Francija, Īrija, Latvija un Rumānija;

3) daļējs atbrīvojums

· Atbrīvojumi, kas piešķirti atbilstīgi pakalpojuma veidam (iekšzemes vai pilsētas, piepilsētas un reģionālais)

o Atbrīvojums iekšzemes pakalpojumiem, bet ne pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem

Trīs dalībvalstis ir piešķīrušas atbrīvojumus saviem tālsatiksmes iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem, bet ne pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem: Beļģija, Čehijas Republika un Lietuva.

o Atbrīvojums pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem, bet ne iekšzemes pakalpojumiem

Piecas dalībvalstis nav piešķīrušas atbrīvojumus iekšzemes (tālsatiksmes) pakalpojumiem, bet gan vienīgi pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem: Austrija, Luksemburga, Somija, Vācija un Zviedrija.

· Atbrīvojumi, kas piešķirti atbilstīgi prasības veidam (t. i. atbilstīgi pantam)

o Atbrīvojumi, kas piešķirti noteiktiem pakalpojumiem no noteiktiem pantiem

Beļģija ir atbrīvojusi tālsatiksmes iekšzemes pasažieru pārvadājumu pakalpojumus tikai no tiesībām uz informāciju brauciena laikā saskaņā ar regulas II pielikuma II daļu. Spānija ir atbrīvojusi tālsatiksmes iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumus tikai no 27. panta par sūdzību izskatīšanu.

o Atbrīvojumi, kas piešķirti visiem valsts pakalpojumiem no vairākiem pantiem

Deviņas dalībvalstis ir piešķīrušas atbrīvojumus no konkrētiem pantiem: Apvienotā Karaliste, Grieķija, Horvātija[4], Igaunija, Polija, Portugāle, Slovākija, Spānija un Ungārija.

2. Pārrobežu pakalpojumi ar trešām valstīm

Desmit dalībvalstis ir piešķīrušas vai nu pilnīgu, vai daļēju atbrīvojumu saskaņā ar 2. panta 6. punktu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem vai braucieniem, kuru ievērojama daļa notiek ārpus ES: Bulgārija, Horvātija, Grieķija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Somija un Ungārija. Tas nozīmē, ka visas valstis, kam ir pārrobežu pakalpojumi ar trešām valstīm, ir atbrīvojušas šos pakalpojumus no regulas piemērošanas savā teritorijā.

Papildu elementi

Lielākā daļa dalībvalstu, kuras ir atbrīvojušas savus tālsatiksmes iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, ir piešķīrušas atbrīvojumus saistībā ar 8., 10., 13., 15., 17. un 18. pantu. Lielākā daļa dalībvalstu kuras ir atbrīvojušas savus pilsētas, piepilsētas un reģionālos dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumus, ir piešķīrušas atbrīvojumus saistībā ar 8., 10., 15., 16., 17. un 18. pantu. Dalībvalstīm nav jāsniedz konkrēts pamatojums, lai piešķirtu atbrīvojumus, bet tam jānotiek pārredzamā un nediskriminējošā veidā. Šķiet skaidrs, ka atbrīvojumi piešķirti galvenokārt saistībā ar tiem pantiem, ko var uzskatīt par finansiāli visapgrūtinošākajiem, proti, tiem, kas saistīti ar avansa maksājumiem nelaimes gadījumā (13. pants), un tiem, kas saistīti ar atbildību par kavēšanos, nokavētu pārsēšanos un atceltiem reisiem un tādējādi ar atlīdzību, kompensāciju un palīdzību (15., 16., 17. un 18. pants). Arī 8. pantu (par informāciju) un 10. pantu (par informācijas un rezervēšanas sistēmu) var uzskatīt par apgrūtinošu un dārgu, ja šo pantu prasību izpildei vajag jaunu vai atjaunotu ritošo sastāvu vai datoru sistēmas.

Iepriekš minētais liecina, ka atbrīvojumu izmantošana, jo īpaši iekšzemes pakalpojumiem, ir radījusi atšķirīgas dzelzceļa pasažieru tiesības ES, jo gadījumā, ja nav vienotu ES pasažieru tiesību, tiek piemēroti dažādi valstu tiesību akti. Jau 2013. gada 14. augusta ziņojuma Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas piemērošanu[5] secinājumos Komisija norādīja, ka “atbrīvojumu plašā izmantošana ir nopietns šķērslis regulas mērķu sasniegšanai”, kas ir uzlabot dzelzceļa pasažieru pārvadājumu kvalitāti un efektivitāti. Atbrīvojumi liedz dalībvalstīm izveidot vienlīdzīgus konkurences nosacījumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem visā ES. Tie arī atņem dzelzceļa pasažieriem tiesisko noteiktību un neļauj pilnībā īstenot savas tiesības.

Kopsavilkuma tabulu, kas atspoguļo situāciju attiecībā uz atbrīvojumiem 2014. gada novembrī, var atrast ziņojuma[6] beigās.

II. SITUĀCIJA PĒC 2014. GADA 3. DECEMBRA

Ziņojumā arī apsver turpmāko situāciju attiecībā uz regulas piemērošanu un, jo īpaši, ņemot vērā iespēju, ka dalībvalstis atjauno atbrīvojumus. Saskaņā ar informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm, pēc 2014. gada 3. decembra situācija būtiski nemainīsies, jo iespējams, ka tikai piecas dalībvalstis regulu piemēros pilnībā un 21 turpinās dažādā mērā piešķirt atbrīvojumus.

Dalībvalstis var atjaunot atbrīvojumus saskaņā ar regulas 2. panta 4. un 6. punktu, bet ir prasība informēt Komisiju par visiem pagarinājumiem pēc 2014. gada 3. decembra. Tas pats attiecas uz deviņām dalībvalstīm, kuras izvēlējušās piecus gadus ilgus atbrīvojumus attiecībā uz pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pakalpojumiem saskaņā ar 2. panta 5. punktu ar atjaunošanas iespēju[7].

Šajā sakarā dalībvalstīm ir uzdots jautājums par to nodomiem attiecībā uz atbrīvojumu samazināšanu vai atjaunošanu[8].

No saņemtās informācijas izriet, ka četras dalībvalstis plāno samazināt to pantu skaitu, no kuriem nākamo piecu gadu periodā tiks piešķirti atbrīvojumi: Beļģija, Bulgārija, Igaunija un Polija. Beļģijas gadījumā tas nozīmē, ka regula tiks pilnībā piemērota visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem.

12 dalībvalstis paredz saglabāt atbrīvojumu status quo vēl uz pieciem gadiem: Austrija, Čehijas Republika, Francija, Grieķija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Somija, Ungārija un Vācija. Apvienotā Karaliste norādīja, ka tā pagarinās pastāvošos atbrīvojumus kā pagaidu pasākumu un 2015. gadā rīkos apspriešanās un pārskatīšanu, pirms pieņemt lēmumu par to, vai atbrīvojumi būtu jāpagarina vai arī pilnībā vai daļēji jāatceļ. Dānija, Itālija, Nīderlande un Slovēnija jau piemēro regulu pilnībā.

Zviedrijā, kura iepriekš nebija paredzējusi atbrīvojumu, kas attiektos uz pilsētas, piepilsētas vai reģionālajiem pakalpojumiem, tagad ir paziņojusi Komisijai par savu plānu atbrīvot šos pakalpojumus no dažiem regulas pantiem.

Lai gan dažas dalībvalstis vēl nav oficiāli paziņojušas ne par atbrīvojumu atjaunošanu, ne par to atcelšanu saskaņā ar regulas 2. panta 7. punktu, var lēst, ka situācija attiecībā uz regulas piemērošanu iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumos pēc pirmā piecu gadu perioda būtiski nemainīsies. Tas nozīmē, ka attiecībā uz pakalpojumiem pasažieru aizsardzība saskaņā ar regulu uzlabosies tikai nedaudz, ja vispār. Līdzīga situācija ir attiecībā uz starptautiskajiem pārvadājumiem un braucieniem, ja to ievērojama daļa notiek ārpus ES.

Noslēgumā var teikt, ka dalībvalstis piešķīra plašus atbrīvojumus Regulas (EK) Nr. 1371/2007 piemērošanas pirmajos piecos gados, un tuvākajā laikā var būt gaidāmi tikai ļoti niecīgi uzlabojumi. Tādējādi vienlīdzīgi konkurences apstākļi visiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem un augsta līmeņa aizsardzība pasažieriem ES joprojām ir tālu no realitātes.

[1]       OV L 315, 3.12.2007., 14. lpp.

[2]       Maltā un Kiprā nav dzelzceļa pasažieru pārvadājumu.

[3]       Saskaņā ar 2. panta 3. punktu 9., 11., 12., 19. pants, 20. panta 1. punkts un 26. pants attiecas uz visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem visā ES.

[4]       Horvātijas pievienošanās ES notika 2013. gada 1. jūlijā. Horvātija ir piešķīrusi atbrīvojumus no tās pievienošanās datuma līdz pirmo 5 gadu perioda beigām pēc regulas stāšanās spēkā, t. i., līdz 2.12.2014.

[5]       COM(2013) 587 final, 14.8.2013.

[6]       Atbrīvojumu saraksts pamatojas uz dalībvalstu sniegto informāciju.

[7]       Bulgārija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Īrija, Latvija, Portugāle, Spānija un Ungārija.

[8]       Dalībvalstis, kuras nav atbildējušas uz neoficiālā apsekojuma jautājumiem, nav iekļautas.