Eiropas Komisijas norādījumi par pamatziņojumiem saskaņā ar 22. panta 2. punktu Direktīvā 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām

Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (Rūpniecisko emisiju direktīva jeb RED) 22. panta 1. punktā paredzēts: “Neskarot Direktīvu 2000/60/EK, Direktīvu 2004/35/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/118/EK (2006. gada 12. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (1), un attiecīgos Savienības tiesību aktus par augsnes aizsardzību, kompetentā iestāde paredz atļaujas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka pēc darbības pilnīgas izbeigšanas tiktu ievērots šā panta 3. un 4. punkts.”

22. panta 2. līdz 4. punktā paredzēti noteikumi par tādu darbību pilnīgu izbeigšanu, kas saistītas ar bīstamu vielu izmantošanu, ražošanu vai novadīšanu, lai novērstu un apkarotu augsnes un gruntsūdeņu iespējamu piesārņošanu ar šādām vielām. Te galvenais rīks ir “pamatziņojuma” (jeb ziņojuma par sākotnējo stāvokli) sagatavošana. Ja darbība saistīta ar bīstamu vielu izmantošanu, ražošanu vai novadīšanu, un ņemot vērā augsnes un gruntsūdeņu piesārņošanas iespējamību, pamatziņojums jāsagatavo pirms iekārtas ekspluatācijas vai pirms tam, kad pirmo reizi kopš 2013. gada 7. janvāra ir atjaunināta iekārtas atļauja. Ziņojums ir atsauces punkts, lai tajā raksturoto piesārņotības stāvokli varētu salīdzināt ar stāvokli pēc darbības pilnīgas izbeigšanas. Ja informācija, kas sagatavota atbilstīgi citiem valsts vai Savienības tiesību aktiem, atspoguļo stāvokli ziņojuma sagatavošanas brīdī, šo informāciju var iekļaut iesniegtajā pamatziņojumā vai pievienot tam.

RED 3. panta 19. punktā precizēts, ka pamatziņojumā jāsniedz informācija par augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma stāvokli ar attiecīgajām bīstamajām vielām.

22. panta 2. punktā norādīts, ka pamatziņojumā sniedz vismaz šādu informāciju:

Saskaņā ar RED 22. panta 2. punkta pēdējo daļu “Komisija nosaka pamatnostādnes attiecībā uz pamatziņojuma saturu.”

Šajā paziņojumā ir sniegti norādījumi (pamatnostādnes) dalībvalstīm, ko tās var izmantot RED īstenošanas gaitā. Tāpat Komisija šos norādījumus izmantos, kad tā izvērtēs ar pamatziņojumu saistīto informāciju dalībvalstu ziņojumos par RED īstenošanu.

Šos norādījumus principā var piemērot visām iekārtām, kas ietilpst RED II nodaļas darbības jomā. Tomēr, kad tiek pieņemts lēmums par to, kā rīkoties, lai sagatavotu pamatziņojumu iekārtas līmenī, pienācīgi jāievēro, ka šādam ziņojumam jābūt pēc iespējas pilnīgākam. Operatora interesēs ir nodrošināt, ka pamatziņojumā augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma stāvoklis ir izklāstīts pietiekami sīki, jo šo informāciju izmantos, lai noteiktu, kāds piesārņojums attiecīgās iekārtas ekspluatācijas laikā ir nācis klāt, tā kā būs noteikts atskaites punkts – sākotnējais stāvoklis.

Šo norādījumu mērķis ir praktiski izskaidrot RED formulējumus un ieceri, lai dalībvalstis varētu to saskanīgi īstenot. Tomēr tā nav juridiski saistoša RED interpretācija. Vienīgais juridiski saistošais teksts ir pati Rūpniecisko emisiju direktīva. Oficiālu RED interpretāciju var sniegt tikai Tiesa.

Šajos norādījumos sniegta informācija par juridiskajām prasībām attiecībā uz pamatziņojumu un aptverti šādi RED 22. panta elementi, kas jāizpilda, sagatavojot pamatziņojumu:

Šie norādījumi neaptver tos 22. panta elementus, kuri nosaka, kā jārīkojas, kad pilnībā tiek pārtraukta darbība, kā aprakstīts 22. panta 3. un 4. punktā.

“Atbilstīgas bīstamas vielas” (3. panta 18. punkts un 22. panta 2. punkta pirmā daļa) ir vielas vai maisījumi, kas definēti 3. pantā Regulā (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (KMI regula) un kas to bīstamības, mobilitātes, noturības un bioloģiskās noārdāmības (kā arī citu īpašību) dēļ var piesārņot augsni vai gruntsūdeņus, un ko iekārtā izmanto, ražo un/vai novada.

“Augsnes un gruntsūdeņu piesārņošanas iespējamība iekārtas uzstādīšanas teritorijā” (22. panta 2. punkta pirmā daļa) aptver vairāku būtiskus elementus. Pirmkārt, pamatziņojumā pienācīga uzmanība jāpievērš attiecīgo bīstamo vielu daudzumiem – ja objektā tiek izmantoti, ražoti vai novadīti ļoti nelieli daudzumi, tad arī piesārņojuma iespēja, domājams, ir niecīga, ciktāl tas attiecas uz pamatziņojuma sagatavošanu. Otrkārt, pamatziņojumā ir jāaplūko objekta augsnes un gruntsūdeņu īpašības un tas, kā šīs īpašības ietekmē augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma rašanos. Treškārt, jāaplūko esošo iekārtu parametri, ja tie ir tādi, ka praksē piesārņojums nav iespējams.

Jēdziens “piesārņojums” jāsaprot tā, kā tas definēts RED 3. panta 2. punktā.

“Kvantitatīva salīdzināšana” (22. panta 2. punkta otrā daļa) nozīmē, ka pamatziņojumā norādīto piesārņojuma apmēru un pakāpi var salīdzināt ar piesārņojuma apmēru un pakāpi darbības pilnīgas izbeigšanas brīdī. Tas nozīmē, ka šis jēdziens, kā tas izmantots 22. panta 2. punktā, neapzīmē tīri kvalitatīvus salīdzinājumus. Operatora interesēs ir nodrošināt, ka kvantificēšana ir pietiekami pareiza un precīza, lai, darbību pilnīgi izbeidzot, varētu izdarīt jēgpilnu salīdzinājumu.

“Informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu augsnes un gruntsūdeņu piesārņojuma apmēru” (22. panta 2. punkta otrā daļa) satur vismaz šādus divus elementus:

Saskaņā ar RED atkritumu poligonus uzskata par īpašu darbības veidu (I pielikums, 5.4. darbība), jo uz tiem attiecas arī Padomes Direktīva 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (Atkritumu poligonu direktīva). No Atkritumu poligonu direktīvas 1. panta 2. punkta nepārprotami izriet, ka Atkritumu poligonu direktīvā ir iekļautas attiecīgas tehniskas prasības poligoniem, uz kuriem attiecas IPPC direktīva (2008/1/EK), un ka šīs attiecīgās tehniskās prasības uzskata par izpildītām, ja ir izpildīta Atkritumu poligonu direktīva.

Tā kā agrākajā IPPC direktīvā nebija iekļautas RED 22. panta prasības, nevar secināt, ka par atkritumu poligoniem nav jāsagatavo pamatziņojumi. Atkritumu poligonu direktīvas noteikumiem, jo īpaši tās I pielikuma 3. punktam (vispārīgas prasības par zemes un ūdens aizsardzību), vajadzētu nodrošināt, ka augsnē un gruntsūdeņos nenonāk nekādi bīstami materiāli. Bez tam Atkritumu poligonu direktīva satur vairākus elementus, kas var noderēt pamatziņojuma sagatavošanā, to attiecīgi pēc vajadzības papildinot. Lai kvantificētu augsnes un gruntsūdeņu stāvokli, var nākties izmantot īpašas procedūras un metodes, lai tiktu ņemta vērā atkritumu poligona specifika (izolācijas slānis). Ja atkritumu poligonā notiek vēl citas, tieši saistītas darbības, tas pats var sevi var nozīmēt, ka ir jāsagatavo pamatziņojums.

Lai noteiktu, vai konkrētajā situācijā vispār ir jāsagatavo pamatziņojums, un lai sagatavotu pašu pamatziņojumu, ir jāveic vairāki svarīgi uzdevumi.

Ja 1.–3. posmā, pamatojoties uz pieejamo informāciju, pierādās, ka pamatziņojums nav vajadzīgs, pārējos posmus var nepildīt. Kompetentajai iestādei ir jāfiksē un jāglabā šādi pierādījumi, tostarp informācija par lēmuma iemesliem.

Var notikt tā, ka par iekārtu nav jāsagatavo pamatziņojumus, taču nākotnē objektā iecerēts veikt citas darbības – tādas, par kurām pamatziņojums ir jāsagatavo, piemēram, ir iecerēts pirmo reizi jaunā procesā izmantot bīstamas vielas. Tādā gadījumā tas, vai pamatziņojums ir vajadzīgs, ir no jauna jāizvērtē saskaņā ar šiem norādījumiem, kad tiek atjaunināta atļauja.

Dažos gadījumos pamatziņojuma sagatavošanā var noderēt informācija, kas sniegta saskaņā ar Direktīvu 2001/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu.

Bez tam pamatziņojuma sagatavošanā var noderēt arī šādi informācijas avoti:

Lai gan posmi ērtības labad ir numurēti no 1. līdz 8., tos var izpildīt citā secībā vai vienlaikus.

5.1. 1. posms. Iekārtā izmantoto, ražoto vai novadīto bīstamo vielu identificēšana

Jāsagatavo visu to bīstamo vielu saraksts, ar kurām darbojas iekārtas robežās (izejvielas, produkti, starpprodukti, blakusprodukti, emisijas vai atkritumi). Te jāiekļauj visas bīstamās vielas, kas iesaistītas gan RED I pielikumā uzskaitītajās darbībās, gan tieši saistītās darbībās, kurām ir tehniska saistība ar veiktajām darbībām un kuras varētu ietekmēt augsnes vai gruntsūdeņu piesārņojumu.

Ja šādas bīstamās vielas ir uzskaitītas ar tirdzniecības nosaukumiem, jānorāda arī to ķīmiskās sastāvdaļas. Maisījumiem vai savienojumiem jānorāda nozīmīgāko ķīmisko sastāvdaļu relatīvās proporcijas.

Par pamatu ņemot 1. posmā izveidoto sarakstu, jānosaka potenciālais piesārņojuma risks ar katru bīstamo vielu, ņemot vērā tās ķīmiskās un fizikālās īpašības: sastāvs, agregātstāvoklis (cieta viela, šķidrums vai gāze), šķīdība, toksicitāte, mobilitāte, noturība u. tml. Šo informāciju izmanto, lai noteiktu, vai vielai piemīt potenciāls piesārņot augsni un gruntsūdeņus. Šie dati un to interpretēšanas loģiskais pamatojums jāizklāsta tā, lai pamatziņojumā būtu skaidri norādīts, kāpēc vielas ir vai nav iekļautas.

Ja vairākām vielām piemīt līdzīgas īpašības, tās var aplūkot visas kopā, ar nosacījumu, ka to sagrupēšana ir pamatota.

Informācijas avoti var ietvert klasifikācijas un marķējumu sarakstu, kurā iekļauta informācija par to vielu klasifikāciju un marķējumu, par ko paziņots saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (KMI regula), un informāciju par ķīmiskām vielām, kas reģistrētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907./2006 (REACH regula). Citi informācijas avoti var būt riska novērtējuma ziņojumi par 141 ķīmisko vielu saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 793/93 (Esošo vielu regula). Visi šie informācijas avoti atrodami ECHA tīmekļa vietnē (2).

Ja ir skaidrs, ka iekārtā izmantotās, ražotās vai novadītās bīstamās vielas nespēj radīt augsnes vai gruntsūdeņu piesārņojumu, pamatziņojums nav jāsagatavo.

5.3. 3. posms. Piesārņojuma iespējamības novērtēšana konkrētajā objektā

Katra 2. posmā atlasītā viela ir jāizvērtē objekta kontekstā, lai noteiktu, vai pastāv apstākļi, kuru ietekmē var notikt vielu novadīšana tādos daudzumos, kas rada piesārņojuma risku, vai nu vienreizējas emisijas, vai vairākkārtēju emisiju akumulācijas ceļā.

Jānosaka, ar kādiem paņēmieniem atbilstīgās bīstamās vielas glabā, izmanto un ar tām apietas, un vai ir kādi norobežošanas mehānismi, kas nepieļauj emisiju rašanos, piem., aizsargvaļņi, necaurlaidīgs virsmas segums, darba procedūras.

Jāveic objekta sīka fiziska izpēte uz vietas, lai pārliecinātos par noplūžu novēršanas pasākumu integritāti un efektivitāti.

Pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju, jāapraksta apstākļi, kādos var notikt emisijas augsnē vai gruntsūdeņos, jāapraksta, cik liela ir iespēja, ka šādas emisijas radīsies, un jāidentificē vielas, kas var nonākt apkārtējā vidē un radīt potenciālu piesārņojuma risku.

Avārijas/starpgadījumi, piem., cisternautomobiļa apgāšanās uz objektā esoša ceļa; tvertnes plīsums; bojāta pazemes cisterna; izolācijas bojājums; nejauša noplūde; noplūde no pārplīsušām notekcaurulēm; ugunsgrēks.

Ikdienas operācijas, piem., pilēšana piegādes laikā vai no cauruļu savienojumiem, nelieli izlijumi/izbirumi produkta pārliešanas vai pārbēršanas laikā, noplūdes no aizsērējušām vai saplīsušām caurulēm, plaisas betona segumā.

Ja ir skaidrs, ka iekārtā izmantotie, saražotie vai novadītie daudzumi ir tādi vai ka objekta augsnes un gruntsūdeņu īpašības ir tādas, ka pastāv niecīga iespēja, ka tiks piesārņota augsne vai gruntsūdeņi, pamatziņojums nav jāsagatavo.

Kas attiecas uz esošām iekārtām, ja tiek veikti pasākumi, kuru dēļ augsnes vai gruntsūdeņu piesārņošana praksē nav iespējama, pamatziņojums nav jāsagatavo.

Ja šajā posmā secināts, ka pamatziņojums nav jāsagatavo, operatoram šāds lēmums, tostarp tā pamatojums, ir jādokumentē, bet kompetentajai iestādei tas ir jānovērtē un jāglabā.

Šajā posmā nosaka, vai pastāv iespēja, ka 3. posmā identificētās atbilstīgās bīstamās vielas jau var būt sastopamas objekta augsnē un gruntsūdeņos, kam par iemeslu ir līdzšinējās darbības, un noteikt, vai ir sakritība ar nākotnē iespējamām emisijas vietām.

Objekta agrākās izmantošanas apskatā ir jāizvērtē gan i) objekta izmantojums pirms pašreizējās/iecerētās iekārtas izveides, gan ii) pašreizējās/iecerētās iekārtas ekspluatācijas vēsture:

1.–4. posmā ir noteiktas tās vietas objektā, kur agrāk var būt notikušas vai nākotnē var notikt emisijas. 5. posmā uzdevums ir noteikt, kas notiks tālāk ar šīm emisijām, kādus augsnes slāņus un gruntsūdeņus tās var skart un cik plašam un dziļam jābūt teritorijas raksturojumam. Tas nozīmē, ka ir jāizprot, kādi zemes un gruntsūdeņu parametri gan objektā, gan tā apkaimē var ietekmēt objektu, kur uzstādīta iekārta.

Ja iespējams, jāizmanto dati par konkrēto objektu. Ja tādu datu nav, jāizmanto atsauces dati, kvalitatīvs/subjektīvs novērtējums, izsecināti dati vai ekstrapolēti dati. Katrā gadījumā ir jānorāda datu avots; ja dati nav par konkrēto objektu, jāpamato, kāpēc izmantoti izvēlētie dati, un jānorāda ziņas par piemērojamām kļūdu robežām.

Vietējā topogrāfija un zemes virsmas tips (betons, nesegta zeme u. tml.) katra emisijas punktu tuvumā nosaka, kāda būs emisiju tūlītējā ietekme; to nosaka arī emisijas vieta attiecībā pret zemes virsmu (t.i., zemes līmenī, virs zemes, piekārtie cauruļvadi, apakšzemes līmenis u. tml.).

Objekta plānā var norādīt zemes virsmas tipu un slīpumu. Bez tam skaidri jānorāda aizsargvaļņu, bedru u. tml. pamati attiecībā pret apkaimes zemes līmeni, it īpaši, ja tie daļēji vai pilnībā atrodas zem zemes.

Jāsagatavo apraksts par augsnes un iežu slāņiem zem objekta un par katra slāņa fizikālķīmiskajām īpašībām, kas var ietekmēt vielu izturēšanos un pārvietošanos zemē.

Par katru slāni jānosaka, vai tajā ir vai var būt sastopami gruntsūdeņi (tostarp maldu gruntsūdeņi), un jānorāda hidrauliskais kritums, ja tas ir zināms.

Jānorāda, kā augsnes un gruntsūdeņu īpašības var ietekmēt vielu pārvietošanos zemē.

Ziņojumā pietiek sniegt vienkāršu datu kopsavilkumu, nevis pilnu ģeotehnisko raksturojumu; sīkākas ziņas var sniegt vai darīt pieejamas vēlāk atkarībā no vajadzībām.

Bez tam te jāapkopo visa pieejamā informācija par vispārīgajiem apstākļiem objektā, nevis jānošķir publicētā ģeoloģiskā un hidroģeoloģiskā informācija no agrākās un pašreizējās izpētes konstatējumiem.

Jānorāda, vai objektā ir virszemes ūdenstilpes, to plūsmas virziens, kvalitāte/klasifikācija un gultnes atrašanās vieta attiecībā pret objekta virsmu. Jānorāda, kā katru ūdenstilpi varētu ietekmēt emisijas no objekta.

Jānorāda antropogēni migrācijas ceļi, tehniskie koridori, notekcaurules, raktuves u. tml., kas var kalpot par bīstamo vielu migrācijas ceļiem, un jānorāda iespējamais migrācijas virziens; jāatceras, ka migrācijas virziens var būt pretējs dabiskajam topogrāfiskajam vai hidrauliskajam kritumam.

Jānorāda zemes izmantojums objekta apkaimē, lai noteiktu, vai apkaimē (īpaši krituma augšienē) notiek rūpnieciskā/saimnieciskā darbība, kuras gaitā darbojas ar tādām pašām vielām un kura var izraisīt piesārņojuma nonākšanu objektā migrācijas ceļā. Kas attiecas uz piesārņojuma nonākšanu objektā migrācijas ceļā, atļaujas nodošanas brīdī operatora pienākums ir pierādīt, ka tas savas darbības laikā nav izraisījis piesārņojumu. Tāpēc ir svarīgi zināt, vai apkaimē varētu būt to pašu vai līdzīgu piesārņotāju avoti.

Objekta aprakstā jāaplūko tādi elementi kā agrākā piesārņojuma un potenciālo nākotnes emisiju avotu atrašanās vieta, veids, apmērs un daudzums un jānorāda šo emisiju potenciāli skartie slāņi un gruntsūdeņi.

Šajā sakarā var izmantot modeļus, lai atklātu sakarības starp emisiju avotiem, piesārņojuma iespējamos pārvietošanās ceļus un potenciāli skartās uztvērējvides. Dažādas informācijas apkopošana palīdzēs labāk izprast, kā piesārņojums var apdraudēt gan vidi, gan cilvēka veselību.

Objekta teorētiskajā modelī ir attēlots gan esošā piesārņotība, gan nākotnē iespējamie piesārņojuma avoti attiecīgajā teritorijā. Šādu modeli var sagatavot, izmantojot 3.–5. posmā iegūto informāciju. Visdrīzāk te ietilps esošā informācija un – mazākā mērā – jauna informācija, kas nav saistīta ar 7. posmu. Ja operators ierosina objekta teorētiskā modeļa izstrādē izmantot esošo informāciju, jāapsver datu uzticamība, pareizība un lietderība.

Ieteicams sagatavot nevis vienu vispārīgu objekta modeli (tekstu vai zīmējumu), bet gan vairākus sīkākus, atsevišķus modeļus par katru objekta problemātisko teritoriju, piemēram, tvertnes apkārtnes teorētisko modeli, kurā norādītas aizsargvaļņu konstrukcijas, zemes slīpuma virziens, tas, vai uzpildīšanas vietas atrodas iekšpus vai ārpus aizsargvaļņiem, virsmas segums, vietas ģeoloģiskais raksturojums un gruntsūdeņu līmenis. Šo informāciju var izmantot, lai secinātu, kur varētu nonākt novadītās atbilstīgās bīstamās vielas.

Objektu teorētisko modeļu raksturs un sarežģītība ir atkarīga no katra objekta un tajā piekoptās darbības/darbībām.

Ja 1. līdz 6. posmā iegūta pietiekama informācija, lai sagatavotu objekta aprakstu gan vertikālā, gan horizontālā plaknē un varētu noteikt atskaites punktu, proti, kvanitificēt augsnes un gruntsūdeņu piesārņojumu ar atbilstīgajām bīstamajām vielām, var pāriet uz 8. posmu. Ja izvēlas izmantot esošo informāciju, gan operatoram (kas to sniedz), gan kompetentajai iestādei (kas to izvērtē) ir jāņem vērā ar šādu datu izmantošanu saistītā nenoteiktība un riski. Pie riskiem var minēt šādus:

Labākais veids, kā garantēt datu pilnīgumu, ir nodrošināt, ka ir skaidri definētas un paziņotas noteikšanas un analīzes metodes. Ja runa ir par esošām iekārtām, kur nav iespējams noteikt, cik uzticama un kvalitatīva ir informācija par agrāko augsnes stāvokli (piemēram, tāpēc, ka rezultāti ir nepilnīgi vai iegūti ar novecojušām metodēm), vispareizāk būtu mērījumus izdarīt no jauna.

Ja raksturojumu var sagatavot tikai par objekta daļu vai arī trūkst informācijas, lai varētu sastādīt pamatziņojumu, tad papildu informācija iegūstama, veicot objekta izpēti. Pats labākais paņēmiens, kā iegūt atskaites datus par augsnes un gruntsūdeņu stāvokli, ir izdarīt jaunus mērījumus – vai nu pirms iekārtas laišanas ekspluatācijā, vai saistībā ar atļaujas pārskatīšanu.

Ja konstatēts, ka nepieciešams izdarīt jaunus mērījumus, jāapsver, kāda būtu piemērotākā paraugu ņemšanas stratēģija, t. i., kādā veidā jāizdara jauni augsnes un gruntsūdeņu mērījumi. Lai izvēlētos vispiemērotāko stratēģiju, operatoram un kompetentajai iestādei ieteicams savā starpā sazināties.

Izraudzītajai paraugu ņemšanas stratēģijai jābūt tādai, lai viestu pietiekamu pārliecību, ka izdarītie mērījumi un ņemtie paraugi pareizi atspoguļo faktisko piesārņojumu ar atbilstīgajām bīstamajām vielām, un lai tādējādi būtu iespējams noteikt, kāds ir augsnes un gruntsūdeņu pašreizējais stāvoklis. Pamatziņojumā jānorāda, kāda ir ierosināta metode objekta piesārņotības novērtēšanai, piem., izmantotie statistiskie testi un piemērojamie ISO/CEN standarti vai, ja tādu nav, nacionālie standarti. Ziņojot par sākotnējā stāvokļa izpētes rezultātiem, ziņojumā pienācīgi jāapraksta paraugu ņemšanas pieeja un analīzes metodes. No tā izriet: kad, darbību pilnīgi izbeidzot, tiks veikta objekta novērtēšana, būs jāizmanto tā pati pieeja un vai nu tās pašas metodes, vai metodes, kuras dod līdzvērtīgus analītiskos rezultātus.

Ieteicams izmantot selektīvo paraugu ņemšanu, neselektīvo paraugu ņemšanu vai abu paņēmienu kombināciju. Paņēmiena izvēle ir atkarīga no objekta apkārtnes, apstākļiem un vietējās vides, tostarp mērāmo vielu rakstura un daudzuma. Tālāk sniegts šo pieeju apraksts. Ja ierosināts izmantot citu paraugu ņemšanas paņēmienu, piem., daudzkārtēju elementārparaugu ņemšanu, gan operatoram, gan kompetentajai iestādei ir jāapsver, cik uzticami ir šie rezultāti salīdzinājumā ar selektīvo vai neselektīvo paraugu ņemšanu.

Ja izmanto šo pieeju, tas nozīmē, ka objektu uzskata par zemes gabalu, kurā jānosaka atskaites dati (t.i., objektu uzskata par vienu veselumu; nav jāņem vērā iekārtas izvietojums vai īpaši apdraudējumi, ko rada tvertnes, cehi u. tml.). Pirms izmanto šādu pieeju, ir jāpieņem lēmums par to, cik lielai katrā gadījumā jābūt piesārņojuma atklāšanas varbūtībai, ņemot vērā apstākli, ka lielāka varbūtība ir neizbēgami saistīta ar lielāku paraugu skaitu un līdz ar to lielākām izmaksām.

Runājot par nenoteiktībām, kas saistītas ar augsnes un gruntsūdeņu datiem, kurus iegūst selektīvā vai neselektīvā paraugu ņemšanā, jāapsver divi svarīgi elementi.

Ja izmanto statistiskās metodes, tad ir jānovērtē, vai izpētes gaitā iegūtā informācija ir šim mērķim derīga (piem., pietiekami, nemainīgi kvalitatīvi dati, kas iegūti pienācīgā dziļumā un vietā). Lai šo pieeju izmantotu, ir nepieciešams labi izstrādāts teorētiskais modelis (sk. 6. posmu), pēc kura vadās, izvēloties paraugu ņemšanas stratēģiju, kas vajadzīga, lai savāktu statistiskai analīzei nepieciešamos datus.

Lai nodrošinātu atskaites stāvokļa izpētes rezultātu salīdzināmību ar vēlāk iegūtiem rezultātiem, ir jāizmanto validētas analīzes metodes (t.i., oficiāli un dokumentēti pierādījumi, ka analīzes metode ir piemērota paredzētajam mērķim, ir pareiza un reproducējama). Ja ir CEN vai ISO standarti vai – ja tādu nav – nacionālie standarti, jāizmanto tie.

Katrā ziņā ir jābūt tieši salīdzināmai to metožu analītiskajai rezultativitātei, kas izmantotas gan pamatziņojuma sastādīšanā, gan objekta novērtēšanā, kad darbība tikusi pilnībā pārtraukta. Sevišķi svarīgi, lai metodes tvērums un determinantu atgūšana ir tieši salīdzināmi. Tā kā laboratoriju paraugprakse laika gaitā var mainīties, ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka izmantotās analīzes metodes ir pienācīgi aprakstītas, lai pēc tā varētu vadīties, veicot tālākās analīzes saskaņā ar RED.

Ir iespējams, ka pēc izpētes, kuras gaitā savākti augsnes un gruntsūdeņu dati, ir nepieciešama tālāka izpēte, piem., ja izpētē konstatēts agrākais piesārņojums (kura iemesls ir vai nu atļautas darbības, vai kas cits), kā dēļ ir nepieciešams sīkāks apraksts un sanācijas pasākumi.

Pēc objekta izpētes var nākties izmantot citus vai atjauninātus objekta teorētiskos modeļus, kā aprakstīts 6. posmā.

Šajā posmā ir jāapkopo visa 1. līdz 7. posmā iegūtā un izvērtētā informācija, lai sagatavotu ziņojumu par augsnes un gruntsūdeņu piesārņotību ar atbilstīgajām bīstamajām vielām. Pamatziņojumā jāsniedz precīzs un skaidrs apraksts par datiem, kas izmantoti augsnes un gruntsūdeņu stāvokļa noteikšanā, par metodēm, kas izmantotas slāņu paraugu ņemšanā un analīzē, un par rezultātu verifikāciju (statistiski vai metodoloģiski). Būtībā pamatziņojumā skaidri jāizklāsta darbību virkne, ko var pilnībā reproducēt, kad objekta darbība tiek pārtraukta, un rezultāti, lai varētu izdarīt kvantificējamu salīdzinājumu. Tālab šā dokumenta pielikumā ir iekļauts kontrolsaraksts.

Ja objektā ir sastopamas potenciāli piesārņojošas vielas, pamatziņojumā jānorāda, ar kādiem slāņiem vai gruntsūdeņu tilpēm tās saistītas, un jāapraksta to koncentrācija, raksturs un apjoms. Identificēt objektā sastopamās atbilstīgās bīstamās vielas ir tikpat svarīgi kā norādīt, kādas no tām objektā nav sastopamas.

Pamatziņojuma veids, precizitāte un izklāsts attiecībā uz dažādām RED aptvertajām darbībām var un drīkst atšķirties, kamēr vien ir iespējams pienācīgi noteikt, kāda ziņojuma sagatavošanas brīdī ir augsnes un gruntsūdeņu piesārņotība ar atbilstīgajām bīstamajām vielām.

Papildinājums

Atskaites stāvokļa izpētes un ziņojuma kontrolsaraksts

NEPIECIEŠAMĪBA PĒC PAMATZIŅOJUMA SAGATAVOŠANAS

Iekārtā izmantoto, ražoto un novadīto bīstamo vielu identificēšana

Novērtējums, lai identificētu tās bīstamās vielas, kas spēj piesārņot augsni vai gruntsūdeņus (atbilstīgās bīstamās vielas)

Noskaidrošana, vai atbilstīgās bīstamās vielas faktiski var izraisīt piesārņojumu

Agrākā piesārņojuma visu iespējamo avotu apzināšana

DATU VĀKŠANAS KĀRTĪBA

Esošie dati

Attiecīgie iekārtas plāni (kuros redzamas robežas un galvenās problēmvietas)

Iepriekšējo ziņojumu apskats un kopsavilkums (ar atsaucēm)

Kopsavilkums par objektā veiktajiem riska novērtējumiem, kas saistīti ar atskaites datu vākšanu

Objekta izpēte

Izpētes pamatojums – var iekļaut potenciālo piesārņojuma avotu sarakstu, kas attiecas uz katru izpētāmo vietu

Grūtības, kas saistītas ar objekta izpētes vietu izvēli

Izpētes aku (piem., urbumu, šurfu, iedzītu cauruļu ar sānu atverēm) veidošanā izmantotās metodes

Metodes, kas izmantotas paraugu ņemšanā, saglabāšanā un nogādāšanā uz analītisko laboratoriju

Paraugu ņemšana un monitoring

Paraugu ņemšanas pamatojums, piem., ja izvēlēta selektīvā paraugu ņemšana, kāds ir ņemšanas vietu izvēles pamatojums, ja izvēlēta neselektīva paraugu ņemšana, pamatojums ņemšanas vietu izvietojumam un atstatumiem

Gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu monitoringa programmu apraksts un skaidrojums

Informācija par monitoringu un paraugu ņemšanu, t.sk. vietām, dziļumu, biežumu

Analīze

Analītisko metožu izvēles pamatojums

Analītisko metožu apraksts un rezultativitāte

DATU IZKLĀSTS UN INTERPRETĀCIJA ZIŅOJUMĀ

Apraksts par objektā novērotajiem apstākļiem, tostarp par gruntsūdeņu režīmu un virszemes ūdeņu parametriem

Kopsavilkuma tabulas par ķīmiskajām analīzēm un objekta monitoringu

Apraksts par piesārņojuma veidu, raksturu un telpisko izplatību, vajadzības gadījumā iekļaujot plānus

Datu kopu analīze un atsevišķu piesārņotāju reprezentatīvu koncentrāciju atvasināšana līdz pienācīgai statistiskai nozīmībai

Objekta izpētes rezultātu salīdzināšana ar teorētisko modeli

IZEJAS DATU IZKLĀSTS (ZIŅOJUMA PIELIKUMS)

Plāns, kurā redzamas monitoringa un paraugu ņemšanas vietas

Apraksts par objektā veiktajiem darbiem un novērojumiem uz vietas

Izpētes urbumi, zondēšanas vai urbšanas žurnāli

Informācija par reakcijas zonu un cita informācija par urbumu monitoringa iekārtām

Monitoringa rezultāti

Analīzei nodoto paraugu apraksts

Attiecīgie kvalitātes vadības/kvalitātes kontroles dati (piem., personāla akreditācija, iekārtu kalibrēšanas sertifikāti, laboratoriju akreditācija (nacionālie un starptautiskie standarti)

Laboratoriju analītiskie ziņojumi, kas sastādīti saskaņā ar attiecīgajiem kvalitātes vadības/kontroles datiem, t.sk. attiecīgiem starptautiskiem analīžu un testa metožu standartiem

Informācija par savākto paraugu un datu izsekojamības ķēdi