KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Palīdzot valsts iestādēm cīnīties pret tiesību brīvi pārvietoties ļaunprātīgu izmantošanu: Rokasgrāmata par to, kā ES tiesību aktu par ES pilsoņu brīvu pārvietošanos ietvaros vērsties pret fiktīvām laulībām starp ES pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem /* COM/2014/0604 final */
I.
Ievads Tiesības
brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienības
teritorijā ir viena no četrām pamatbrīvībām, kas
paredzētas ES tiesību aktos, un tās ir Eiropas integrācijas
stūrakmens. Šo tiesību veicināšana un
nostiprināšana ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem. Eiropas
Savienība un tās dalībvalstis ir atzinušas, ka ir svarīgi
nodrošināt ģimenes dzīves aizsardzību, lai novērstu
šķēršļus pārvietošanās pamatbrīvības
izmantošanai. Ja ES pilsoņiem neļautu dzīvot normālu
ģimenes dzīvi uzņēmējā ES valstī, šī
viņu pamatbrīvība tiktu nopietni apdraudēta. Tos
ES pilsoņus, kuri izmanto pārvietošanās pamatbrīvību
un patiesi paļaujas uz ES tiesību aktiem, pilnībā
aizsargā ES noteikumi. Tomēr – tāpat kā jebkurā
citā tiesību jomā – būs gadījumi, kad atsevišķas
personas varētu mēģināt ļaunprātīgi izmantot
pārvietošanās brīvību, cenšoties apiet valstu tiesību
aktus imigrācijas jomā. Ļaunprātīgi izmantotas
tiesības brīvi pārvietoties apdraud šīs ES pilsoņu
pamattiesības. Lai efektīvi vērstos pret šādu ļaunprātīgu
izmantošanu, ir būtiski šīs tiesības aizsargāt. Sanāksmē
2012. gada 26. un 27. aprīlī Tieslietu un iekšlietu padome
apstiprināja ceļvedi „ES rīcība migrācijas spiediena
jautājumā — stratēģiska atbilde”, kurā
norādīts, ka fiktīvas laulības ir līdzeklis, kas
veicina trešo valstu valstspiederīgo nelikumīgu ieceļošanu un
uzturēšanos ES. Ceļvedī ir uzskaitītas vairākas
darbības, kas jāveic Komisijai un / vai
dalībvalstīm, lai uzlabotu izpratni par to, kā trešo valstu
valstspiederīgie un organizētās noziedzības
pārstāvji var ļaunprātīgi izmantot tiesības
brīvi pārvietoties, lai tādējādi veicinātu
nelegālo imigrāciju. Viens no šiem pasākumiem paredzēja
sagatavot rokasgrāmatu par fiktīvām laulībām,
norādot indikatīvus kritērijus, kas palīdzētu
identificēt fiktīvas laulības. Savā
2013. gada 25. novembra paziņojumā "ES pilsoņu un
viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas
darbības, lai panāktu uzlabojumu"[1] Komisija
precizēja ES pilsoņu tiesības un pienākumus
saskaņā ar ES noteikumiem par brīvu pārvietošanos un
izklāstīja piecas darbības, kas palīdzētu valstu
iestādēm efektīvi piemērot šos noteikumus praksē.
Paziņojumā atgādināts, ka ES tiesību aktos ir
virkne stingru tiesisku garantiju, kas ļauj dalībvalstīm
apkarot [tiesību] ļaunprātīgu izmantošanu. Viens no
konkrētiem pasākumiem, kura uzdevums ir palīdzēt
iestādēm izmantot šīs garantijas, bija kopā ar
dalībvalstīm sagatavotā rokasgrāmata cīņai
pret fiktīvām laulībām. Tādēļ,
atbildot uz iepriekš minēto dalībvalstu pieprasījumu un cieši
sadarbojoties ar tām, Komisijas dienesti ir sagatavojuši rokasgrāmatu
par to, kā ES tiesību aktu par ES pilsoņu tiesībām
brīvi pārvietoties ietvaros risināt
jautājumu par iespējamām fiktīvām laulībām
starp ES pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem.
Rokasgrāmata ir pievienota šim paziņojumam kā dienestu darba
dokuments. Tās mērķis ir palīdzēt valsts
iestādēm efektīvi risināt konkrētus gadījumus par
tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā
fiktīvas laulības, vienlaikus neapdraudot pamatmērķi:
garantēt un veicināt to ES pilsoņu un viņu ģimenes
locekļu brīvu pārvietošanos, kuri labticīgi izmanto ES
tiesības. Dalībvalstu
iesniegtie dati par nesen atklātām aprēķina
laulībām starp trešo valstu valstspiederīgajiem un ES
pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties
ES, liecina par to, ka šī parādība pastāv, taču
atkarībā no dalībvalsts aina ir visai atšķirīga[2].
Neraugoties uz lietu nelielo skaitu, satraukumu rada organizētās
noziedzības tīklu ietekme, kas atzīta jaunākajos Eiropola
ziņojumos. ES
un starptautiskā līmenī tiesiskais regulējums, ko valsts
iestādēm vajadzētu ievērot, vēršoties pret
[tiesību] ļaunprātīgu izmantošanu, ietver ES noteikumus par
ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu
pārvietošanos, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
nostiprinātās tiesības un garantijas, un citus attiecīgus
starptautisko tiesību instrumentus, piemēram, Eiropas
Cilvēktiesību konvenciju. Papildus
norādījumiem dalībvalstīm par to, kā novērst
tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, slēdzot fiktīvas
laulības, kuri sniegti Komisijas 2009. gada 2. jūlija
Paziņojumā par norādījumiem, kā labāk
transponēt un piemērot Direktīvu 2004/38/EK[3]
(turpmāk "Komisijas 2009. gada pamatnostādnes"),
šajā rokasgrāmatā tiesiskais regulējums tiek izskaidrots.
Tajā ir izklāstīts, ko praksē nozīmē šo noteikumu
piemērošana, sniedzot valstu iestādēm darbības
pamatnostādnes, lai palīdzētu tām efektīvi atklāt
un izmeklēt gadījumus, kad pastāv aizdomas par
fiktīvām laulībām. Ņemot vērā
rokasgrāmatā sniegtās norādes un informāciju, tai
būtu jānodrošina, ka kompetento valsts iestāžu prakses
pamatā ir vieni un tie paši Savienības faktu un tiesiskie
kritēriji, un jāveicina atbilstība ES tiesību aktiem. Rokasgrāmata
nav ne juridiski saistoša, ne izsmeļoša. Tā neskar spēkā
esošos ES tiesību aktus un to turpmāko attīstību.
Tāpat tā neskar ES tiesību aktu saistošu interpretāciju, ko
varētu sniegt Tiesa. Šajā
paziņojumā ir apkopots rokasgrāmatas saturs, kas
izklāstīts četrās sadaļās: "Ievads",
"Definīcijas", "Piemērojamais tiesiskais
regulējums" un "Darbības pasākumi valstu
kompetencē". II. Rokasgrāmatas saturs 1.
Sadaļas "Ievads"
izklāsts Šajā
sadaļā paskaidrots, ka rokasgrāmata attiecas tikai uz
fiktīvām laulībām, kas noslēgtas starp ES pilsoni un
kādas trešās valsts valstspiederīgo, un ja minētais
valstspiederīgais ir izmantojis savas tiesības brīvi
pārvietoties, uzturoties citā dalībvalstī.
Tādējādi rokasgrāmata neattiecas uz laulībām
starp diviem ES pilsoņiem. Sadaļā arī precizēts, ka
jebkurā pasākumā, ko valsts iestādes veic nolūkā
novērst tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, ir
pilnībā jāievēro ES tiesību pamatnoteikumi un
principi, un ka tiesības brīvi pārvietoties ir galvenais
noteikums, no kura atkāpes pieļaujamas tikai ārkārtas un
individuālos gadījumos, kad tās pamatojamas ar
pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. 2.
Sadaļas
"Definīcijas" izklāsts Rokasgrāmatā
sniegtās vadlīnijas ir vērstas uz fiktīvajām
laulībām Direktīvas 2004/38/EK[4]
("Direktīva") izpratnē: tās ir laulības, kas
noslēgtas vienīgi tādēļ, lai iegūtu brīvas
pārvietošanās un uzturēšanās tiesības
saskaņā ar Direktīvu, un bez šīs laulības personai
šādu tiesību nebūtu. Direktīvas 35. pantā
dalībvalstīm ļauts noteikt pasākumus, kas vajadzīgi,
lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar Direktīvu piešķirtās
tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana,
piemēram, fiktīvas laulības. ES noteikumu par brīvu
pārvietošanos nolūkos Komisijas 2009. gada
pamatnostādnēs ir precizēti tiesību
ļaunprātīgas izmantošanas un fiktīvas laulības
jēdzieni. Rokasgrāmatā
detalizēti aprakstīta šos jēdzienus veidojošo elementu
nozīme un sniegtas papildu norādes par to, kādas ir
atšķirības starp īstām laulībām un fiktīvam
laulībām – tajā aprakstītas dažādu laulības formu
raksturīgākās iezīmes: i)
īstas laulības, ko dažkārt kļūdaini uzskata par fiktīvam
laulībām (piemēram, vecāku norunātas laulības,
laulības noslēgšana bez laulājamo klātbūtnes), un ii)
neīstas laulības (piemēram, fiktīvas laulības,
laulības krāpšanas rezultātā, piespiedu laulības vai
viltus laulības), un sniegtas atsauces uz ES noteikumiem, kas
piemērojami gadījumos, kad fiktīvās laulībās ir
saskatāmi cilvēku tirdzniecības elementi[5]. 3.
Sadaļas
"Piemērojamais tiesiskais regulējums" izklāsts Rokasgrāmatā
vispārīgi aprakstīti noteikumi, kuri valsts iestādēm
jāņem vērā, īstenojot pasākumus ar
mērķi novērst vai apkarot tiesību, jo īpaši ES
noteikumu par pārvietošanās brīvību un
pamattiesībām, ļaunprātīgu izmantošanu, un tajā
uzskatāmi parādīts, ko šie noteikumi nozīmē praksē.
3.1.
ES noteikumi un principi par ES
pilsoņu brīvu pārvietošanos Attiecībā
uz Direktīvas 35. pantu, kurā paredzēts, ka
pasākumiem, kas pieņemti, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar
direktīvu piešķirtās tiesības fiktīvu laulību
gadījumā, "jābūt samērīgiem un uz tiem
jāattiecina procesuālās garantijas, kas paredzētas
Direktīvas 30. un 31. pantā", rokasgrāmatā ir
detalizēti izklāstīts, kā vispārējais ES
proporcionalitātes princips jāpiemēro konkrēto
jautājumu kontekstā. Tajā arī uzsvērts, ka
nepieciešamība nodrošināt Direktīvas 35. pantā
noteiktās materiālās proporcionalitātes garantijas ievērošanu
katrā šādā pasākumā ir sīkāk
atspoguļota šādiem pasākumiem piemērojamajās
procesuālajās garantijās, kas noteiktas Direktīvas 30. un 31. pantā.
3.2.
Eiropas un starptautisko tiesību
aktu plašāks konteksts Rokasgrāmatā
tiek atgādinātas pamattiesības, kas nostiprinātas Eiropas
un starptautiskajos tiesību aktos, kuri jāņem vērā,
kad tiek atklātas un izmeklētas fiktīvas laulības un
piemērots sods par tām. Īpaši svarīgas ir tiesības
stāties laulībā, tiesības uz privātās un
ģimenes dzīves neaizskaramību un bērnu tiesības,
kā arī diskriminācijas aizliegums, tiesības uz
efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz
aizstāvību, kas paredzētas Eiropas Savienības
Pamattiesību hartā (turpmāk "Harta"). Tā
kā Hartā nostiprināto to tiesību nozīmei un
tvērumam, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk
"Konvencija") garantētajām tiesībām,
vajadzētu būt tādam pašam kā Konvencijā[6]
noteiktajam, rokasgrāmatā ir apkopoti attiecīgo Konvencijas
noteikumu galvenie elementi un ar to saistītā Eiropas
Cilvēktiesību tiesas (turpmāk "ECT") judikatūra,
lai sniegtu norādījumus par to interpretāciju. Attiecībā
uz tiesībām stāties laulībā un tiesībām
izveidot ģimeni, kas nostiprinātas Hartas 9. pantā un
Konvencijas 12. pantā, rokasgrāmatā norādīts, ka
minētais pants valsts iestādēm piešķir zināmu
rīcības brīvību attiecībā uz to, kā valsts
līmenī reglamentēt tiesības stāties laulībā,
taču tām piešķirtā rīcības brīvība ir
ierobežota, un rokasgrāmatā aprakstīta arī
attiecīgā ECT judikatūra[7].
Attiecībā
uz tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību,
kas nostiprinātas Hartas 7. pantā un Konvencijas 8. pantā,
rokasgrāmatā aprakstīta ECT judikatūra[8],
kurā noteikti faktori, kas jāņem vērā
attiecībā uz fiktīvām laulībām, lai
novērtētu, vai ieceļošanas un uzturēšanās
tiesības ierobežojošu lēmumu var uzskatīt par nepieciešamu
demokrātiskā sabiedrībā un samērīgu ar
sasniedzamo leģitīmo mērķi tā, lai tas nebūtu
pretrunā ar tiesībām uz ģimenes dzīves
[neaizskaramību]. Gadījumos,
kad fiktīvās laulībās ir iesaistīti bērni
(vairumā gadījumu tie ir bērni no laulāto
iepriekšējām attiecībām), rokasgrāmatā
norādīts uz nepieciešamību pienācīgi ņemt
vērā bērnu tiesības saskaņā ar Hartas 24. pantu
un Konvencijas 8. pantu, kas arī ir piemērojams. Tā kā
Hartas 24. panta pamatā ir ANO Konvencija par bērna
tiesībām, jo īpaši tās 3., 9., 12. un 13. pants,
rokasgrāmatā sniegti vairāki praktiski ieteikumi par šo
noteikumu piemērošanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju
Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos
biroja (UNHCR) 2008. gada maija pamatnostādnēm par
bērna interešu noteikšanu[9].
Proti, tajās norādīts, ka fiktīvu laulību
gadījumā, kad vecāku atbildība par bērnu ir vienam vai
abiem laulātajiem, bērna labklājībai ir jāpiešķir
pietiekama nozīme, lemjot par to, vai persona, kurai ir vecāku
atbildība, būtu jāizraida. Rokasgrāmatā
arī atgādināts, ka gadījumos, kad iesaistītie
bērni ir uzņēmējas ES valsts valstspiederīgie, tiem
saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem
pienākas papildu aizsardzība, proti, valsts nedrīkst
izraidīt savus valstspiederīgos vai – izņēmuma
gadījumos, kas izriet no Tiesas judikatūras par Savienības
pilsonību –, izraidīt vecāku, kas nav ES pilsonis un ir
noslēdzis fiktīvas laulības, ja šādas izraidīšanas
rezultātā bērns būtu spiests atstāt uzņēmēju
ES valsti[10]
vai ES teritoriju[11]. Visbeidzot,
rokasgrāmatā uzsvērts, ka, veicot pasākumus, lai
novērstu iespējamu tiesību ļaunprātīgu
izmantošanu, valsts iestādes nedrīkst pret attiecīgajām
personām izturēties pazemojoši vai tās diskriminēt
jebkādu iemeslu, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas,
etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko
īpatnību, valodas, valstspiederības, reliģijas vai
pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ,
saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes,
kā arī īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai
seksuālās orientācijas dēļ, jo ar šādiem
pasākumiem varētu tikt pārkāpts attiecīgi Hartas 4. pants
(un Konvencijas 3. pants) un Hartas 21. pants (un,
iespējams, arī Konvencijas 14. pants). 3.3.
Pierādījumu nasta un pierādīšanas
pienākums Rokasgrāmatā
uzsvērts, ka visos pasākumos, ko valsts iestādes veikušas
nolūkā izmeklēt gadījumus, kad pastāv aizdomas par
fiktīvam laulībām, un savākt pierādījumus, ir
jāievēro būtiskās procesuālās garantijas, kuras
noteiktas valsts un ES tiesību aktos. Izmeklēšana saistībā
ar laulību var notikt tikai tad, ja pastāv pamatotas šaubas par
tās īstumu. Tomēr, lai arī šādas pamatotas šaubas ir
pietiekams pamats izmeklēšanas sākšanai, pēc tam, kad
izmeklēšana ir pabeigta un ir secināts, ka laulība ir
fiktīva, tiesības brīvas pārvietošanās noteikumu
ietvaros var atteikt tikai tad, ja valsts iestādes to ir pienācīgi
pierādījušas, ievērojot attiecīgos pierādījumu
standartus[12]. Papildus
Komisijas 2009. gada pamatnostādnēs sniegtajām
norādēm rokasgrāmatā paskaidrots, kā praksē
izpaužas pierādīšanas pienākums. Rokasgrāmatā jo
īpaši norādīts, ka, tā kā pierādīšanas
pienākums ir valsts iestādēm, nav tiesību prasīt, lai
precēti pāri sniegtu pierādījumus tam, ka viņu
laulība nav noslēgta ļaunprātīgos nolūkos.
Tomēr, ja valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas par
konkrētas laulības īstumu, par ko liecina arī
pierādījumi (piemēram, laulātie ir snieguši
pretrunīgu informāciju), tās var lūgt, lai
laulātie iesniedz papildu dokumentus vai pierādījumus. Laulātajiem
ir pienākums sadarboties ar iestādēm, un viņi par to
būtu jāinformē. Ja aizdomu kliedēšanai viņi
nespēj sniegt pierādījumus, kādus pamatoti var
sagaidīt no īsta laulātā pāra, vai pat, ja viņi
nolemj nesniegt nekādus pierādījumus, tas nevar būt
vienīgo vai izšķirošo iemeslu secinājumam, ka laulība ir
fiktīva. Tomēr, vērtējot šādu laulību,
iestādes to var ņemt vērā kopā ar visiem
pārējiem būtiskajiem apstākļiem. 3.4.
Procesuālās garantijas Rokasgrāmatā
ir sīki izklāstītas procesuālās garantijas, kas
saskaņā ar Direktīvas 35. pantu valsts iestādēm
ir jānodrošina, pieņemot jebkādu lēmumu, ar ko fiktīvu
laulību dēļ var ierobežot tiesības brīvi
pārvietoties, proti, garantijas, kas paredzētas Direktīvas 30.
un 31. pantā, kas jo īpaši reglamentē jautājumus
saistībā ar šādu lēmumu paziņošanu un
pārskatīšanu. Rokasgrāmatā
arī atgādināts, ka Direktīvā noteiktās garantijas
ir jāskata arī citu pamattiesību kontekstā, piemēram,
tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu
tiesu, un tiesību uz aizstāvību (attiecīgi Hartas 47. un
48. pants) kontekstā. 4.
Sadaļas "Darbības
pasākumi valstu kompetencē" izklāsts Šajā
rokasgrāmatas sadaļā atspoguļota labākā
darbības prakse, kas gūta dalībvalstīs, un sadaļas
mērķis ir palīdzēt valstu iestādēm efektīvi
atklāt un izmeklēt gadījumus, kad pastāv aizdomas par
fiktīvām laulībām. Tajā sniegts risinājumu un
rīku kopums, kas ļautu dalībvalstīm izveidot
pielāgotas, to konkrētajām vajadzībām atbilstošas
darbības shēmas un pieejamos resursus, un šis kopums nav domāts
kā visu izmeklēšanas modeļu un procesu plāns. 4.1.
Iespējamas tiesību
ļaunprātīgas izmantošanas pazīmes, kas varētu būt
par iemeslu izmeklēšanas sākšanai Rokasgrāmatā
ir izskaidroti Komisijas 2009. gada pamatnostādnēs minētie
iespējamie iemesli izmeklēšanas sākšanai, kā arī
Padomes 1997. gada 4. decembra rezolūcijā par
pasākumiem, kas jāpieņem cīņā pret
aprēķina laulībām[13],
minētie indikatīvie kritēriji – "tiesību
ļaunprātīgas izmantošanas pazīmes" –, kas
saistīti ar uzvedību, kura pamatoti biežāk ir sagaidāma no
fiktīviem laulātajiem (ar ļaunprātīgiem
nolūkiem), nevis īstiem laulātajiem. Rokasgrāmatā
izmantotais jēdziens "tiesību ļaunprātīgas
izmantošanas pazīmes" ir jāsaprot tādā
nozīmē, ka šādas pazīmes, ko novērojušas valsts
iestādes, nekad automātiski un nenovēršami nav
apstiprinājums tam, ka attiecīgā laulība ir noslēgta
ļaunprātīgos nolūkos. Vienmēr ir jābūt
plašākam un neitrālam visu elementu novērtējumam – gan to
elementu, kuri apstiprina sākotnējās aizdomas par tiesību
ļaunprātīgu izmantošanu, gan to, kas tās kliedē. Kad
valsts iestādes uz vietas vēršas pret tiesību
ļaunprātīgu izmantošanu, tām var nākties saskarties ar
netipiskiem, bet īstiem pāriem, kam – kā šķiet pirmajā
brīdī – ir raksturīgas vairākas fiktīvas laulības
pazīmes. Šā iemesla dēļ rokasgrāmatā ir
izklāstīts "divkāršā nodrošinājuma
mehānisms", kas jāpiemēro, lai līdz minimumam
samazinātu kļūdainas sekmīgas identifikācijas risku (piemēram,
gadījumā, kad laulātajiem nav kopīgas saimniecības vai
vienam no laulātajiem ir nelabvēlīga imigrācijas
vēsture). Šis
"divkāršā nodrošinājuma mehānisms"
nozīmē, pirmkārt, to, ka stingri tiek piemērots
princips, ka brīva pārvietošanās ir galvenais noteikums, ko var
ierobežot tikai atsevišķos gadījumos, kad to pamato apsvērumi
par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Otrkārt –
"divkāršā nodrošinājuma mehānisms"
nozīmē, ka valsts iestādes, kas izmeklē tiesību
ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, principā
nedrīkstētu koncentrēties uz ļaunprātīgas
izmantošanas pazīmēm, izmantojot tās savu sākotnējo
aizdomu par attiecīgo laulību pamatošanai. Gluži pretēji,
tām vispirms būtu jāapsver "pazīmes, ka nenotiek
tiesību ļaunprātīga izmantošana" (piemēram,
ilglaicīgas attiecības vai nopietnas un ilgstošas juridiskas vai
finansiālās saistības vai kopīga vecāku
atbildība), kas ļautu secināt, ka pāris ir īsts un
bauda brīvas pārvietošanās un uzturēšanās
tiesības. Tikai gadījumā, ja, izvērtējot
"pazīmes, ka nenotiek tiesību ļaunprātīga
izmantošana", nevar gūt apstiprinājumu tam, ka
attiecīgā laulība ir īsta, iestādes varētu
rīkoties, lai pārbaudītu "tiesību ļaunprātīgas
izmantošanas pazīmes". Tiesību
ļaunprātīgas izmantošanas pazīmes, kas attiecas uz
konkrētām tādas uzvedības iezīmēm, kura pamatoti
biežāk ir sagaidāma no fiktīviem laulātajiem (ar
ļaunprātīgiem nolūkiem), nevis īstiem
laulātajiem, ir sadalītas vairākās grupās, kas atbilst
fiktīvai laulībai raksturīgiem "dzīves cikla
posmiem". Turpmāk minēti daži piemēri šādu
pazīmju raksturošanai. Topošie
laulātie vēl nav tikušies: salīdzinājumā ar labticīgiem
trešo valstu valstspiederīgajiem krāpnieki, visticamāk, iepriekš
jau ir bijuši iesaistīti nelikumīgā migrācijā uz
kādu ES valsti vai pašlaik nelikumīgi uzturas kādā ES
valstī; viņiem jau ir fiktīvu laulību pieredze vai cita
veida tiesību ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas
vēsture; salīdzinājumā ar labticīgiem ES
pilsoņiem krāpnieki, visticamāk, var būt slikts
finansiālais stāvoklis (piemēram, lieli parādi). Pirms
laulības noslēgšanas: salīdzinājumā ar
īstiem pāriem krāpnieki pirms laulības noslēgšanas,
visticamāk, nesatiksies un viņi nerunās vienā valodā,
ko saprot abi partneri (un nav nekādu pierādījumu, ka
viņi cenšas izveidot kopīgu pamatu savstarpējai saziņai). Topošie
laulātie gatavojas kāzu svinībām:
salīdzinājumā ar īstiem pāriem krāpnieki,
visticamāk, izmantos kāzu svinībām vietu, kura ir
zināma kā [tiesību] ļaunprātīgas izmantošanas
vieta vai kura ir saistīta ar organizēto noziedzību; viņi
nodos naudas summu vai dāvanas, lai laulība būtu līgumiski
noslēgta (izņemot, ja tas ir pūrs kultūrās, kurās
tā ir vispārpieņemta prakse); viņu iesniegtajos
dokumentos ir atšķirības, kas rada bažas par iesniegto dokumentu
viltošanu, vai arī viņi norādīs nepareizu adresi. Pēc
laulības noslēgšanas laulātais trešās valsts
valstspiederīgais iesniedz pieteikumu ieceļošanās vīzas vai
uzturēšanās atļaujas saņemšanai: salīdzinājumā
ar īstiem pāriem krāpnieki, visticamāk, viens par otru
sniegs pretrunīgu vai nepareizu informāciju par būtiskiem
personiskiem jautājumiem (vārdu, dzimšanas datumu un vecumu,
valstspiederību, tuvākajiem ģimenes locekļiem,
iespējamām iepriekšējām laulībām,
izglītību, profesiju); viņi norādīs nepareizu
adresi; viņi pieļaus, ka laulātais trešās valsts
valstspiederīgais dzīvo kopā ar kādu citu personu. Pārim ir
izsniegti ieceļošanas vai uzturēšanās dokumenti un tas uzturas
uzņēmējā dalībvalstī:
salīdzinājumā ar īstiem pāriem krāpnieki pēc
kāzām, visticamāk, neturpinās kopdzīvi vai
turpinās dzīvot atsevišķi, un tam nebūs ticamu iemeslu (piemēram,
darbs, bērni no iepriekšējām attiecībām, kuri
dzīvo ārzemēs); viņi pieļaus, ka viens no
laulātajiem dzīvo kopā ar kādu citu personu. Laulātie
veic darbības, lai formāli izbeigtu laulību:
salīdzinājumā ar īstiem pāriem krāpnieki,
visticamāk, šķirs laulību neilgi pēc tam, kad
laulātais trešās valsts valstspiederīgais būs ieguvis
patstāvīgas uzturēšanās tiesības
uzņēmējā ES valstī vai tās valstspiederību. 4.2.
Fiktīvu laulību
izmeklēšana Rokasgrāmatā
ir aprakstīti galvenie rīki, ko valstu iestādes izmanto,
izmeklējot fiktīvas laulības, proti, vienlaicīga
izjautāšana vai anketu aizpildīšana, dokumentu un informācijas
par personām pārbaudes, tiesībaizsardzības,
imigrācijas vai citu kompetento iestāžu veiktas pārbaudes un
pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos, vai laulātie
dzīvo kopā un kopīgi pārvalda savu
mājsaimniecību. Šajā sakarā rokasgrāmatā ir
atgādināts, cik svarīgi ir ievērot tiesības uz
privāto dzīvi un piemērojamās tiesiskās garantijas, un
noteikta valstu iestāžu iedibinātā kopējā prakse
šādu rīku efektivitātes palielināšanai. 4.3.
Pārrobežu sadarbība
cīņā pret fiktīvām laulībām Rokasgrāmatā
ir norādīts, kā fiktīvu laulību efektīvu
atklāšanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par tām var
veicināt, izmantojot pārrobežu sadarbību. Rokasgrāmatā
sniegta detalizēta informācija par palīdzību, ko valstu
iestādēm var sniegt Eiropols gadījumos, kad cilvēku
tirdzniecībā ir iesaistītas organizētās
noziedzības struktūras, un Eurojust – jo īpaši
attiecībā uz konkrētu darbību izmeklēšanu vai
kriminālvajāšanu, kā arī nodrošinot koordinēšanu starp
valstu iestādēm. Tajā arī aprakstīts, kā Eiropols
un Eurojust var palīdzēt dalībvalstīm izveidot
kopīgas izmeklēšanas vienības, un situācijas, kurās
šādas vienības varētu būt piemēroti un noderīgi
rīki. 4.4.
Dažādu valsts iestāžu loma Šajā
rokasgrāmatas nobeiguma sadaļā aprakstītas dažādas
valsts līmeņa iestādes, kas var būt iesaistītas
cīņā pret fiktīvām laulībām, un jo
īpaši uzsvērta nepieciešamība pēc holistiskas
stratēģijas, kura vērsta pret šādām
laulībām, un precizēta valstu dažādo dalībnieku loma.
Atkarībā no viņu individuālajām vajadzībām,
dalībvalstīm būtu arī jāapsver, kā vislabāk
koordinēt visu galveno ieinteresēto personu darbu, piemēram,
izveidojot centrālu koordinējošu struktūru vai kontaktpunktus
katrā no iesaistītajiem dienestiem. [1] COM(2013)
837 final - http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:52013DC0837&rid=1. [2] Paziņojums
"ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva
pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu
uzlabojumu", citēts iepriekš, 3.1. sadaļa. [3] COM (2009)
313 galīgā redakcija. [4] 28. apsvērums
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa
Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un
viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi
pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, OV L 158,
30.4.2004., 77. lpp. [5] Eiropas
Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa
Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības
novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību -
http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2011:101:0001:0011:EN:PDF. [6] Hartas 52. panta
3. punkts; skatīt arī paskaidrojumus attiecībā uz
Hartu (OV 2007/C 303/02) par konkrētu Hartas noteikumu nozīmi un
tvērumu salīdzinājumā ar attiecīgajiem konvencijas
noteikumiem. [7] Piemēram,
Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi lietā Sanders
pret Franciju (pieteikums Nr. 31401/96) un lietā Klip and Krüger
pret Nīderlandi (pieteikums Nr. 33257/96). [8] Spriedums
lietā Űner pret Nīderlandi (lieta 46410/99). [9] http://www.unhcr.org/4566b16b2.html. [10] Cilvēktiesību
un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 3. pants. [11] Skatīt
jo īpaši lietu C-34/09, Ruiz Zambrano, C-256/11, Dereci, un
apvienotās lietas C‑356/11 un C‑357/11,
O. and S. [12] Atšķirīgu
pierādījumu standartu var piemērot atkarībā no
tā, vai atbildība par ļaunprātīgu rīcību ir
paredzēta saskaņā ar krimināllikumu, imigrācijas
likumu, administratīvo procesu vai civilstāvokļa likumu. [13] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:31997Y1216(01):EN:HTML.