KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par to, kā tiek īstenota Direktīva 2009/50/EK par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos

(“ES zilā karte”)

Labi pārvaldīta migrācijas politika, kuras mērķis ir augsti kvalificētu migrantu piesaistīšana, var veicināt ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, risinot darba tirgus trūkumus un kompensējot demogrāfiskās novecošanas radītās izmaksas.

ES Zilās kartes direktīva[1] tika pieņemta, lai atvieglotu augsti kvalificētu migrantu un viņu ģimenes locekļu uzņemšanu un mobilitāti[2], saskaņojot ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus visā ES un paredzot juridisko statusu un tiesību kopumu.

Pasaulē arvien plašāk izvēršoties sāncensībai talantu piesaistē, ES zilo kartes izveides mērķis ir padarīt ES pievilcīgāku augsti kvalificētiem darba ņēmējiem no visas pasaules un stiprināt uz zināšanām balstīto ekonomiku. Direktīvas mērķis ir arī mazināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju jaunattīstības valstīs un valstīs ar vidēju ienākumu līmeni un veicināt cirkulāro un pagaidu migrāciju.

Līdz 2011. gada 19. jūnijam dalībvalstīm (“DV”) direktīva bija jātransponē savas valsts tiesību aktos. Komisija sāka pārkāpumu procedūras pret 20 dalībvalstīm[3] par to, ka tās nav transponējušas direktīvu noteiktajā termiņā, un tās visas tagad ir izbeigtas.

Visas dalībvalstis, kurām šī direktīva ir saistoša[4], tagad var piešķirt ES zilās kartes. Vienlaikus daudzās dalībvalstīs pastāv valsts politika augsti kvalificētu migrantu piesaistīšanai[5]. Dažas dalībvalstis[6] ir noteikušas skaitlisku ierobežojumu augsti kvalificētu migrantu uzņemšanai, savukārt citas dalībvalstis[7] ir pieņēmušas vai saglabājušas labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz īpašiem direktīvas noteikumiem.

Ar šo paziņojumu[8] tiek pildīts Komisijas pienākums ziņot Eiropas Parlamentam un Padomei par Zilās kartes direktīvas piemērošanu[9]. Pirmkārt, tajā novērtēti galvenie aspekti saistībā ar ES zilās kartes pievilcību, kam seko īss pārskats par to, kā pasākumi tika ieviesti valstu tiesību aktos. Ciktāl iespējams, īpaša uzmanība ir pievērsta valsts programmu augsti kvalificētajiem migrantiem ietekmei (3. panta 4. punkts), uzņemšanas kritērijiem (5. pants), jo īpaši algas slieksnim un nosacījumiem attiecībā uz dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī (18. pants).

1. ES zilās kartes pievilcība 1.1. Statistika

Novēlotas transponēšanas rezultātā ES zilās kartes programma lielākajā daļā dalībvalstu 2012. gadā bija spēkā tikai dažus mēnešus[10]. Neskatoties uz kavēšanos, 2012. gadā tika piešķirtas 3664 zilās kartes un tika uzņemti 1107 ģimenes locekļi[11].

Paziņojuma 1. tabulā parādīts, ka 2012. gadā vislielāko daudzumu zilo karšu izdevusi DE (2584; 70,52 %), ES (461; 12,58 %) un LU (183; 4,99 %). Skalas apakšējās pozīcijās ar vismazāko izdoto karšu skaitu ir PL, PT un FI, kas katra izdevusi 2 zilās kartes, NL un HU izdevušas 1 karti, bet BE, CY, EL un MT nav izdevušas nevienu zilo karti[12]. CY noteikusi uzņemšanas apjomu nulles līmenī.

2013. gadā piešķirto zilo karšu skaits palielinājās līdz vismaz 15 261[13]. Visvairāk zilo karšu piešķīra DE (14 197)[14], LU (306) un FR (304).

Šī paziņojuma 2. tabulā redzams, ka lielākā daļa zilo karšu 2012. gadā tika piešķirtas augsti kvalificētiem migrantiem no Āzijas (1886), kam seko Austrumeiropa (463), Ziemeļamerika (380), Dienvidamerika (278), Dienvideiropa (227), Ziemeļāfrika (174) un Centrālamerika (118). Tikai 78 augsti kvalificēti darba ņēmēji ir no pārējiem Āfrikas reģioniem. Savukārt 38 zilās kartes turētāji ir no Okeānijas.

No 96 valstīm visbiežāk pārstāvētās izcelsmes valstis 2012. gadā bija Indija (699), Ķīna (324), Krievija (271), Amerikas Savienotās Valstis (313) un Ukraina (149). Pirmie statistikas dati par 2013. gadu, šķiet, apstiprina šo iedalījumu.

Zilo karšu turētāju profesiju pārskats 2012. gadā ir pieejams tikai attiecībā uz 294 no 3664 personām (8,02 %)[15], kas nav pietiekami reprezentatīvs rādītājs.

Vācijā (DE) 2013. gada pirmajos 6 mēnešos zilā karte tika piešķirta 6131 migrantam, no kuriem 4442 (72,45 %) bija ieradušies jau pirms 2013. gada[16], bet tikai 1689 (27,55 %) bija ieradušies tikko [17].

Pirmajos 9 mēnešos 2013. gadā Vācijā (DE) tika izsniegtas 8888 zilās kartes, no kurām 4100 (46,13 %) saistībā ar trūkstošām profesijām[18] un 4788 (53,87 %) saistībā ar standarta profesijām[19]. Šajā laika posmā Vācijā (DE) 6971 (78,43 %) zilās kartes tika piešķirtas vīriešiem un 1914 (21,53 %) – sievietēm[20].

Šajā periodā DE zilās kartes tika izsniegtas migrantiem, kuru vecums ir

0 – 25 gadi: 183 (2,06 %) 25 – 35 gadi: 6533 (73,50 %) 35 – 45 gadi: 1765 (19,86 %) 45 – 55 gadi: 308 (3,47 %) 55 – 65 gadi: 95 (1,07 %) 65 gadi un vecāki: 4 (0,05 %) 1.2. Valsts programmas augsti kvalificētiem migrantiem (3. panta 4. punkts)[21]

Daudzās dalībvalstīs papildus ES zilās kartes programmai ir izstrādāta valsts politika, lai piesaistītu augsti kvalificētus migrantus[22].

Dažās dalībvalstīs īpaša uzmanība tiek vērsta uz atsevišķām personu grupām[23] vai arī uz konkrētām profesijām, ar kurām ir saistītas īpašas valsts darba tirgus vajadzības un saistībā ar kurām ir jūtams deficīts[24]. Vairums dalībvalstu veicina to, ka augsti kvalificēti darba ņēmēji izvēlas tās kā galamērķa valstis, un atvieglo viņu uzņemšanu un ieceļošanu valstī, piemēram, izmantojot paātrinātās procedūras atļauju un vīzu saņemšanai, atbrīvojumus no vispārējām imigrācijas prasībām un darba tirgus pārbaudēm, informatīvās kampaņas un citus stimulus. Šajās dalībvalstīs izveidotās sistēmas ir dažādas – gan balstītas uz punktiem, gan darba devēju vadītas, gan orientētas uz pieprasījumu.

Dažās dalībvalstīs, kurās pastāv šāda valsts politika, migrantu iedzīvotāju daļā ir lielāks daudzums augsti kvalificētu migrantu[25] nekā dažās citās dalībvalstīs, kurās nav šādas politikas[26].

Šī paziņojuma 3. tabula liecina, ka valsts programmu augsti kvalificētiem darba ņēmējiem pastāvēšana var ietekmēt ES zilās kartes, ko izdod atsevišķas dalībvalstis. NL 2012. gadā tika izdotas 5514 valsts atļaujas salīdzinājumā ar 1 zilo karti; FR 3030, salīdzinot ar 77 zilajām kartēm; AT 1158, salīdzinot ar 124 zilajām kartēm; ES 1136, salīdzinot ar 461 zilo karti; FI 748, salīdzinot ar 2 zilajām kartēm.

Vērā ņemami pretēji izņēmumi ir DE, kur izsniegtas 210 valsts atļaujas, salīdzinot ar 2584 zilajām kartēm; Luksemburgā (LU), kur izsniegta 21 valsts atļauja, salīdzinot ar 183 zilajām kartēm un Rumānijā (RO), kur nav izsniegta neviena valsts atļauja, bet ir izsniegtas 46 zilās kartes.

1.3. Uzņemšanas apjomi (6. pants)

Kaut gan lielākā daļa dalībvalstu nav izvēlējušās noteikt apjomu, kādā uzņemami augsti kvalificēti migranti, dažas dalībvalstis[27] ir paredzējušas šādu iespēju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. panta 5. punktu. Valstis, kuras ir efektīvi piemērojušas uzņemšanas apjomus, to noteikšanā izmantojušas atšķirīgas pieejas. Dalībvalstij ir pienākums paziņot, ja tiek īstenoti pasākumi, ar kuriem nosaka uzņemšanas apjomus[28].

Dažās dalībvalstīs[29] uzņemšanas apjomus aprēķina procentuāli, ņemot vērā valsts darbaspēka vai iedzīvotāju daudzumu, vai arī atkarībā no bezdarba līmeņa vai darba tirgus prasībām, dažkārt to aprēķina pa reģioniem un specializācijām. Vairākās dalībvalstīs[30]uzņemšanas apjomu nosaka attiecīgie ministri katru gadu vai ik pēc 2 gadiem.

Neviena dalībvalsts, izņemot divas, nav informējusi Komisiju par uzņemšanas apjomiem[31].

1.4. Ētiska pieņemšana darbā (3. panta 3. punkts un 8. panta 4. punkts)

Neviena dalībvalsts nav noslēgusi vienošanos ar kādu trešo valsti, uzskaitot profesijas, kuras neietilpst direktīvas darbības jomā, lai nodrošinātu ētisku darbā pieņemšanu tajās nozarēs, kas cieš no darbinieku trūkuma jaunattīstības valstīs.

BE, CY, DE[32], EL, LU un MT ir transponējušas iespēju noraidīt pieteikumu, lai nodrošinātu ētisku pieņemšanu darbā šajās nozarēs. Dalībvalstīm, kuras izmanto šo noteikumu, ir pienākums paziņot par saviem lēmumiem[33]. Nav saņemti paziņojumi par noraidījumiem, kas balstīti uz minētajiem apsvērumiem.

Ņemot vērā to ES zilo karšu nelielo skaitu, kuras līdz šim ir piešķirtas augsti kvalificētiem migrantiem no mazāk attīstītajām valstīm, intelektuālā darbaspēka emigrācijas risks šīm valstīm joprojām ir neliels. Tomēr jaunattīstības valstis ar vidēju ienākumu līmeni var būt pakļautas lielākam riskam. Dažas dalībvalstis[34] risina ar intelektuālā darbaspēka emigrācijas un cirkulācijas risku saistītos jautājumus, izmantojot valsts tiesību aktus, divpusējos nolīgumus un/vai sadarbojoties ar izcelsmes valstīm.

2. Dalībvalstu veiktā transponēšana 2.1. Definīcijas (2. pants)

Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas “augsti kvalificētas nodarbinātības”, “augstākās profesionālās kvalifikācijas”, “augstākās izglītības kvalifikācijas”, “profesionālās pieredzes” un “reglamentētās profesijas” definīcijas, lai gan dalībvalstīs ar federālām struktūrām ir ieviestas izmaiņas terminoloģijā un darbības jomā.

DE[35], EE, EL, ES, FR, LT, LU, MT, PL, PT, SE un SK izvēlējās piemērot atkāpi, saskaņā ar kuru vismaz piecu gadu profesionālā pieredze attiecīgajā jomā salīdzināmā līmenī ar augstākās izglītības kvalifikāciju ir pietiekams pierādījums augstākās profesionālās kvalifikācijas esamībai.[36].

2.2. Uzņemšanas kritēriji un algas slieksnis (5. pants)

Visas dalībvalstis pieprasa spēkā esošu darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu, taču DE un LV skaidri neparedz, ka tā minimālajam ilgumam jābūt vienam gadam[37].

Visas dalībvalstis pieprasa derīgus ceļošanas dokumentus, bet tikai CY, EL, FI, LT, MT, PT un SE ir izmantojušas iespēju pieprasīt, ka ceļošanas dokumentu derīguma termiņš ietver vismaz sākotnējo uzturēšanās atļaujas termiņu. Kā noteikts direktīvā, visas dalībvalstis pieprasa veselības apdrošināšanu, izņemot Spāniju (ES), kur atbilstošs nosacījums nepastāv. Lielākā daļa dalībvalstu[38] paredz, ka pieteikuma iesniedzējs nedrīkst radīt draudus sabiedriskajai kārtībai, drošībai vai veselībai.

Vairums dalībvalstu ir izmantojušas 5. panta 2. punkta piedāvāto iespēju pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzējs darītu zināmu savu adresi dalībvalstī[39]. AT, BE un NL pieprasa paziņot par jebkādām izmaiņām attiecībā uz adresi. IT un LU pieprasa pierādījumu attiecībā uz atbilstošu mājokli.

Saskaņā ar 5. panta 3. punktu lielākā daļa dalībvalstu nosaka algas slieksni nomināli kā 1,5 reizes lielāku par vidējo bruto gada algu, bet dažas izmantojušas iespēju saskaņā ar direktīvu noteikt augstākus algas sliekšņus[40]. Lielākā daļa dalībvalstu aprēķināšanas metodi iekļauj savos tiesību aktos[41]. LV, EE, HU, SK un LT aprēķina slieksni, pamatojoties uz vidējo bruto mēneša darba algu. Dažas dalībvalstis izmanto citu formulu vai kritērijus vidējās bruto gada algas sliekšņa aprēķināšanai[42]. Šķiet, ka vairums dalībvalstu, nosakot algas slieksni, izmanto valsts datus. Dalībvalstis tiek aicinātas izmantot Eurostat datus[43], vismaz kā kritēriju[44].

Dalībvalstīm ir pienākums definēt un publicēt attiecīgos algas sliekšņus. Tomēr Komisijas veiktajā ES imigrācijas portālā[45] un valsts tīmekļa vietnēs pieejamās informācijas pārskatīšanā tika secināts, ka daudzās dalībvalstīs algas sliekšņi netiek publicēti un atjaunināti, šo informāciju ir grūti atrast vai arī tā ir pieejama tikai valsts valodā[46]. Dalībvalstis nav paziņojušas Komisijai informāciju par algas sliekšņiem vai ikgadējiem atjauninājumiem. Direktīvā Komisija tiek aicināta izvērtēt algas sliekšņa atbilstību[47], ko tā var paveikt tikai tad, ja sliekšņi tiek paziņoti ik gadu.

Pieejamo algas sliekšņu salīdzinājums ar Eurostat un ESAO datiem par vidējo bruto gada algu liecina, ka dažās dalībvalstīs slieksnis var neatbilst noteiktajam minimumam, kas ir 1,5 reizes vairāk nekā valsts vidējā bruto gada alga (4. tabula).

CY, DE, EE, EL, ES, HU, LU, MT un PT ir transponējušas iespēju piemērot algas slieksni, kas ir vismaz 1,2 reizes vairāk par vidējo bruto gada algu par nodarbinātību profesijās, kurās ir jo īpaši vajadzīgi migrējošie darba ņēmēji un kas pieder pie ISCO lielākajām grupām – 1. un 2. grupai. Ir zināms, ka tikai DE, EE, HU un LU ir efektīvi izmantojušas šo atkāpes iespēju noteikt zemāku algas slieksni, lai gan neviena valsts nav paziņojusi Komisijai pieprasīto ikgadējo sarakstu ar profesijām, attiecībā uz kurām atkāpe ir pieņemta.

2.3. ES zilās kartes derīguma termiņš (7. panta 2. punkts)

Dalībvalstij savos tiesību aktos jānosaka ES zilās kartes standarta derīguma termiņš no viena līdz četriem gadiem, kas principā attiecas uz visiem pieteikumiem un atjaunošanas lūgumiem attiecīgajā dalībvalstī.

Izņēmuma kārtā, ja darba līgums aptver laikposmu, kas ir īsāks par standarta periodu, ES zilo karti izsniedz vai atjauno uz darba līguma termiņu plus trim mēnešiem. Minimālais ES zilās kartes darbības ilgums ir viens gads, jo tas ir minimālais nepieciešamā darba līguma vai darba piedāvājuma ilgums[48]. Zilās kartes atjaunošanas iespēja ir noteikta direktīvā, un tai nav ierobežojuma, ja vien tiek ievēroti nosacījumi[49].

Standarta ES zilās kartes derīguma termiņš[50] ir viens gads šādās valstīs: BG, CY, ES, LT, MT un PT un 13 mēneši BE. AT, CZ, EL, FI, IT, LU, PL, RO, SE un SI noteikušas divu gadu ilgu periodu, bet EE — divu gadu un trīs mēnešu ilgu periodu. FR un SK noteikušas trīs gadu ilgu periodu, bet DE, HU un NL — četru gadu ilgu periodu. LV noteikusi piecu gadu ilgu periodu.

Gandrīz visās dalībvalstīs[51], ja darba līgums vai saistošais darba piedāvājums aptver laikposmu, kas ir mazāks par standarta derīguma termiņu, ES zilo karti izsniedz vai atjauno uz darba līguma termiņu plus trim mēnešiem. Atjaunojot karti, ja atlikušais darba līguma periods ir mazāks par vienu gadu, tas varētu nozīmēt, ka ES zilā karte tiek izsniegta ar derīguma termiņu, kas ir mazāks par vienu gadu. Sākotnējais darba līgums vai darba piedāvājums, kura ilgums ir mazāks par vienu gadu, ir jānoraida[52]. IT ir diferencējusi darba līgumus uz nenoteiktu laiku, saistībā ar kuriem kartes derīguma termiņš ir divi gadi, un visus citus līgumus, saistībā ar kuriem kartes derīguma termiņš ir darba līguma termiņš plus trīs mēneši.

Šķiet, ka visas dalībvalstis atļauj kartes atjaunošanu, bet dažas dalībvalstis[53] ir noteikušas atšķirīgu (ilgāku) derīguma termiņu atjaunotajām kartēm salīdzinājumā ar sākotnējo ES zilo karti, tā vietā, lai tiktu piemērots viens standarta kartes derīguma termiņš. SE kartes kopējo derīguma termiņu ir ierobežojusi līdz četriem gadiem, sākot no sākotnējās zilās kartes plus tās atjaunošana.

2.4. Darba tirgus pārbaude (8. panta 2. punkts)[54]

AT, BE, BG, CY, ES, HU, IT, LU, MT, PL, SK un SI transponēja iespēju veikt darba tirgus pārbaudi. Vairums dalībvalstu[55] izvēlējās piemērot iespēju pārbaudīt, vai attiecīgo brīvo darba vietu nevarētu aizpildīt ar valsts vai ES darbaspēku.

2.5. ES zilās kartes atsaukšana vai neatjaunošana (9. pants)

Iespēja[56] atsaukt vai neatjaunot ES zilo karti, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību, ir gandrīz visās dalībvalstīs[57]; AT, BE, ES, FI, FR un IT uz šo iespēju attiecas vispārīgie noteikumi vai ieceļošanas nosacījumi. AT, BE, BG, DE, EE, IT, NL, PL un SK aizstājušas terminu “sabiedriskā kārtība/politika” (public policy) ar “sabiedrisko kārtību” (public order) un AT, BE, BG, EL, FR, IT un PL nav minēts vārds “sabiedrības veselība”.

Vairums dalībvalstu[58] ir piemērojušas iespēju atsaukt vai neatjaunot ES zilo karti, ja ES zilās kartes turētājam nav pietiekamu līdzekļu, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot sociālās palīdzības sistēmas attiecīgajā dalībvalstī[59].

BE, BG, CY, EE, ES, HU, MT un PL ir piemērojušas iespēju atsaukt vai neatjaunot ES zilo karti, ja attiecīgā persona nav paziņojusi savu adresi[60]. CY, CZ, EE, EL, MT, RO un SK ir izvēlējušās iespēju atsaukt vai neatjaunot ES zilo karti, ja ES zilās kartes turētājs lūdz sociālo palīdzību un jau pirms tam ir tikusi sniegta attiecīga rakstiska informācija[61].

2.6. Uzņemšanas pieteikumi (10. pants)

Vairums dalībvalstu paredz, ka migrants iesniedz pieteikumu ES zilās kartes saņemšanai. CY, ES, FR, IT un MT pieprasa, ka to dara darba devējs. BE un LV pieteikumus jāiesniedz gan migrantam, gan darba devējam, savukārt NL, AT, PT un SI pieļauj, ko to dara vai nu migrants, vai darba devējs. AT un NL pieļauj, ka pieteikumu iesniedz advokāts.

Vairums dalībvalstu[62] nosaka, ka pieteikumus var izskatīt un izvērtēt, ja pretendents ir vai nu ārpus attiecīgās teritorijas, vai jau dzīvo attiecīgajā dalībvalstī kā derīgas uzturēšanās atļaujas vai valsts ilgtermiņa vīzas turētājs[63]. Vairums dalībvalstu[64] piemērojušas atkāpi, ka pieteikumus var iesniegt, ja pieteikuma iesniedzējam nav derīgas uzturēšanās atļaujas, bet tas likumīgi atrodas dalībvalsts teritorijā (10. panta 3. punkts). LU un SE piemēroja nogaidīšanas atkāpi no 10. panta 4. punkta, ka pieteikumu var iesniegt tikai ārpus attiecīgās teritorijas[65].

2.7. Procesuālās garantijas (11. pants)

Lielākā daļa dalībvalstu nosaka termiņu lēmuma pieņemšanai par pilnīgu pieteikumu un par to 90 dienu laikā rakstiski paziņo iesniedzējam[66], bet dažas nosaka īsākus termiņus — 60 (EE, LT un PT; SK un PL sarežģītos gadījumos), 56 ( AT), 45 (ES), 30 (LV, RO un SI; SK un PL gadījumos, kuri nav sarežģīti) un 7 (BG) dienas. Vairums dalībvalstu noteica sekas situācijai, ja lēmums netiek pieņemts līdz šā perioda beigām [67], lai gan BE, EL, IT un PL ir paredzējušas termiņa pagarinājumu.

Gadījumā, ja pieteikums ir nepilnīgs, vairums dalībvalstu ir noteikušas termiņu papildu informācijas sniegšanai un pieteikuma izskatīšanas termiņa atlikšanu. Visas dalībvalstis pieprasa rakstisku paziņojumu noraidījuma, neatjaunošanas vai anulēšanas gadījumā, kā arī pieprasa norādīt termiņus pārsūdzības procedūru uzsākšanai.

2.8. Tiesības

Piekļuve darba tirgum (12. pants)

Vairums dalībvalstu[68] piemēroja iespēju, ka pēc šiem pirmajiem diviem gadiem ierobežotas piekļuves darba tirgum attiecīgajām personām tiek piešķirta vienlīdzīga attieksme ar valstspiederīgajiem attiecībā uz piekļuvi augsti kvalificētai nodarbinātībai.

Gandrīz visas dalībvalstis[69] pieprasa kompetentās iestādes atļauju gadījumā, ja pirmajos divos gados tiek mainīts darba devējs. Daudzas dalībvalstis[70] pieprasa paziņojumu vai iepriekšējas atļaujas saņemšanu attiecībā uz izmaiņām, kas ietekmē uzņemšanas nosacījumus.

Pagaidu bezdarbs (13. pants)

Šos noteikumus transponējis vairākums dalībvalstu. Dažas dalībvalstis piemēro labvēlīgākus tiesību aktus vai ierobežo pieteikumu saistībā ar piespiedu bezdarbu.

Vienlīdzīga attieksme (14. pants)

Vairums dalībvalstu piemēro vienlīdzīgas attieksmes noteikumus, lai gan pastāv atšķirības to piemērošanas jomā, dažās dalībvalstīs skaidri nepieprasa transponēt dažus no tiem un dažas dalībvalstis piemēro labvēlīgākus tiesību aktus[71].

CY, DE, EL, ES, FI, LU, MT, PL un RO piemērojušas iespēju par varbūtējiem ierobežojumiem izglītībā un profesionālajā apmācībā, kā arī piekļuvē precēm un pakalpojumiem. AT, BE, CY, CZ, DE, EL, FI, LT, LU, MT, NL, PL un RO piemērojušas iespēju nodrošināt piekļuvi universitātes un pēcvidusskolas izglītībai, ievērojot īpašus priekšnoteikumus.

Vairums dalībvalstu[72] nepiemēroja iespēju ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kad ES zilās kartes turētājs pārceļas uz otru dalībvalsti un vēl nav pieņemts pozitīvs lēmums par ES zilās kartes piešķiršanu.

Ģimenes locekļi (15. pants)

Zilās kartes turētāju ģimenes locekļiem 2012. gadā tika piešķirtas 1107 atļaujas. Savukārt 2013. gadā Vācijā (DE) ES zilās kartes turētājiem pievienojās vismaz 1421 laulātie un 899 bērni[73]. Tomēr lielākā daļa no zilās kartes turētājiem ir jaunāki par 35 gadiem un, iespējams, viņiem vēl nav ģimenes[74]. Komisija turpinās analizēt šo jautājumu.

ES pastāvīgā iedzīvotāja statuss (16. un 17. pants)

AT, BG, CY, DE, EE, ES, EL, LT, MT, LV, NL un RO izvēlējās piemērot 16. panta 5. punktā izklāstīto iespēju ierobežot atkāpes no Direktīvas Nr. 2003/109/EK attiecībā uz prombūtnes periodiem no Kopienas teritorijas.

2.9. Uzturēšanās citās dalībvalstīs (18. un 19. pants)

ES zilās kartes turētājam, kurš pēc 18 mēnešus ilgas likumīgas uzturēšanās pirmajā dalībvalstī vēlas pārcelties uz citu dalībvalsti, ir jāiesniedz pieteikums citas ES zilās kartes saņemšanai otrajā dalībvalstī. Praktiski tas nozīmē, ka tiks no jauna izvērtēts, vai zilās kartes turētājs atbilst nosacījumiem, kas piemērojami otrajā dalībvalstī.

Pastāv zināmas uzņemšanas nosacījumu variācijas un būtiskas algas sliekšņu atšķirības dažādās dalībvalstīs.

Vēl nav iespējams novērtēt ES zilās kartes iekšējās mobilitātes aspekta ietekmi, jo noteiktajā 18 mēnešu laika periodā vēl nav reģistrēts ievērojams skaits ES zilās kartes turētāju.

3. Secinājumi un turpmākie pasākumi

Starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības piešķirto zilo karšu ziņā. Lai arī attiecīgās dalībvalsts lielums un tās ekonomiskā situācija var ietekmēt tās pievilcību, ar to pilnībā nevar izskaidrot pastāvošās ievērojamās atšķirības. Izskaidrojumu var arī rast, ņemot vērā dalībvalstu politiskos lēmumus, kas piemēro un veicina zilo karšu piešķiršanu ievērojami atšķirīgos veidos.

Zilās kartes direktīva tika apspriesta un pieņemta pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Bijušajā sistēmā, balsojot Padomē, bija jāievēro vienprātības princips, nevis pašreizējais kvalificētais balsu vairākums, un Eiropas Parlaments nebija viens no likumdevējiem. Tas noveda pie ilgām un sarežģītām sarunām par Komisijas priekšlikumu. Rezultātā pieņemtā direktīva tikai noteica minimālos standartus un atstāja dalībvalstīm lielu rīcības brīvību, jo daudzi noteikumi ir dispozitīvi un ir daudz atsauču uz valsts tiesību aktiem.

Valsts programmas augsti kvalificētu migrantu piesaistīšanai daudzās dalībvalstīs konkurē ar ES zilajām kartēm un viena ar otru. Tomēr dažas dalībvalstis ir izdarījušas politisko izvēli par labu ES zilajai kartei, kas atspoguļojas piešķirto zilo karšu skaitā. Citu dalībvalstu politikā dota priekšroka savas valsts programmām.

Lai arī zilo karšu skaits vairumā dalībvalstu laikā no 2012. un 2013. gadam pieauga, ir pāragri izdarīt secinājumus par ES zilās kartes ietekmi uz augsti kvalificētu migrantu piesaistīšanu ES. Komisija pauž bažas par trūkumiem transponēšanā, zemo saskaņotības līmeni, ierobežoto ES iekšējās mobilitātes tiesību kopumu un tai radītajiem šķēršļiem.

Šis ziņojums parāda, ka kopumā trūkst dalībvalstu komunikācijas attiecībā uz datiem un pasākumiem, kas veikti, piemērojot šo direktīvu, piemēram, par uzņemšanas apjomiem, darba tirgus pārbaudēm, ētisku pieņemšanu darbā un algas slieksni.[75]. ES zilās kartes sistēmas darbībai, t. i., ES iekšējai mobilitātei un tās atraktivitātes novērtēšanai ir būtiski nepieciešama uzticamas, sīki izstrādātas un atjauninātas informācijas pieejamība.

Ir atklāti vairāki trūkumi direktīvas transponēšanā. Komisija palielinās savus centienus, lai nodrošinātu, ka direktīva tiek pareizi transponēta un īstenota visā ES. Trīs gadus pēc direktīvas transponēšanas termiņa beigām ir pēdējais laiks to izmantot pilnībā. Lai to panāktu, Komisija organizēs sanāksmes ar dalībvalstīm, un vajadzības gadījumā tā var izmantot savas pilnvaras saskaņā ar Līgumu.

Visbeidzot, potenciālajiem augsti kvalificētajiem migrantiem un darba devējiem būtu jābūt labāk informētiem par ES zilo karti. Komisija pēc iespējas labāk izmantos esošās tīmekļa vietnes, piemēram, ES imigrācijas portālu, un tā aicina dalībvalstis uzlabot informācijas sniegšanas procesu un palielināt izpratni, izmantojot citus piemērotus kanālus.

Pamatojoties uz pieejamo informāciju un ņemot vērā īso piemērošanas laiku, patlaban netiek ierosināti grozījumi.

1. tabula. ES zilās kartes 2012. un 2013. gadā

ES zilās kartes atkarībā no lēmuma veida || || ES zilo karšu turētāju atzītie ģimenes locekļi atkarībā no lēmuma veida

|| Piešķirtas || Atjaunotas || Anulētas || || Piešķirtas || Atjaunotas || Anulētas

|| 2012 || 2013 || 2012 || 2013 || 2012 || 2013 || || 2012 || 2013 || 2012 || 2013 || 2012 || 2013

Kopā || 3664 || 15 261 || 146 || 170 || 1 || 0 || || 1107 || 2 || 108 || 0 || 0 || 0

BE || 0 || 5 || : || || : || || || 0 || || 0 || || 0 ||

BG || 15 || 25 || 0 || || 0 || || || 5 || || 0 || || 0 ||

CZ || 62 || 74 || 1 || 25 || 0 || || || 35 || || 0 || || 0 ||

DE || 2584 || 14 197 || 0 || || : || || || 270 || || 0 || || : ||

EE || 16 || 12 || 0 || 0 || 0 || 0 || || 18 || 2 || 0 || 0 || 0 || 0

EL || 0 || 0 || || || || || || : || || : || || : ||

ES || 461 || v.n.z. || 91 || || 0 || || || 385 || || 82 || || 0 ||

FR || 126 || 304 || 49 || 133 || || || || : || || : || || : ||

IT || 6 || 112 || : || || : || || || : || || : || || : ||

CY || 0 || 0 || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

LV || 17 || 13 || 0 || 12 || 0 || || || 8 || || 0 || || 0 ||

LT || spēkā: 2013.g. || 40 || || || || || || || || || || ||

LU || 183 || 306 || 0 || || 0 || || || 223 || || 0 || || 0 ||

HU || 1 || 3 || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

MT || 0 || v.n.z. || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

NL || 1 || v.n.z. || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

AT || 124 || v.n.z. || 5 || || 0 || || || 155 || || 25 || || 0 ||

PL || 2 || 27 || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

PT || 2 || v.n.z. || 0 || || 0 || || || 0 || || : || || : ||

RO || 46 || 119 || 0 || || 0 || || || : || || : || || : ||

SI || 9 || v.n.z. || 0 || || 1 || || || 3 || || 1 || || 0 ||

SK || 7 || 8 || 0 || || 0 || || || 5 || || 0 || || 0 ||

FI || 2 || 5 || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0 ||

SE || spēkā: 2013. g. || 2 || || 0 || || 0 || || || 0 || || 0 || || 0

HR || spēkā: 2013. g. || 9 || || || || || || || || || || ||

Avoti:   

Eurostat, EU Blue Cards by type of decision, occupation and citizenship [migr_resbc1]; Admitted family members of EU Blue Cards holders by type of decision and citizenship [migr_resbc2], izvilkums no 16.4.2014.

2013. gada dati: EMN Ad Hoc Query (atbildes termiņš: 20.2.2014.); tiešie kontakti vairākās dalībvalstīs.

Piezīmes par 2013. gada datiem:  

LT, RO: provizoriskie dati

v.n.z. – vēl nav ziņu          

2. tabula. ES zilās kartes 2012. gadā, iedalot pēc pilsonības

Kopā ||  3664 || || ||

Āzija ||  1886 || || ||

|| || || Dienvidāzija[76] ||  869

|| || || Austrumāzija[77] ||  489

|| || || Rietumāzija[78] ||  410

|| || || Dienvidaustrumāzija[79] ||  99

|| || || Centrālāzija[80] ||  19

Amerika ||  783 || || ||

|| || || Ziemeļamerika[81] ||  380

|| || || Dienvidamerika[82] ||  278

|| || || Centrālamerika[83] ||  118

|| || || Karību reģions[84] ||  7

Eiropa ||  690 || || ||

|| || || Austrumeiropa[85] ||  463

|| || || Dienvideiropa[86] ||  227

Āfrika ||  252 || || ||

|| || || Ziemeļāfrika[87] ||  174

|| || || Vidusāfrika[88] ||  35

|| || || Dienvidāfrika[89] ||  18

|| || || Rietumāfrika[90] ||  15

|| || || Austrumāfrika[91] ||  10

Okeānija[92] ||  38 || || ||

Citi ||  15 || || ||

|| || || Nezināms ||  9

|| || || Bezvalstnieks ||  6

Avots: Eurostat, EU Blue Cards by type of decision, occupation and citizenship [migr_resbc1].

3. tabula. Salīdzinājums ar valstu programmām augsti kvalificētai nodarbinātībai

|| Pirmās atļaujas saskaņā ar valstu programmām || || Zilās kartes

|| 2008 || 2009 || 2010 || 2011 || 2012 || || 2012 || 2013

Kopā || 16 157 || 14 980 || 16 999 || 19 604 || 19 988 || || 3664 || 15 261

BE || 3577 || 1202 || 106 || 119 || 98 || || 0 || 5

BG || || || || 0 || 0 || || 15 || 25

CZ || || 18 || 0 || 0 || 69 || || 62 || 74

DE || 96 || 119 || 122 || 177 || 210 || || 2584 || 14 197

EE || || || 0 || 0 || 0 || || 16 || 12

EL || 0 || 0 || 0 || 0 || 0 || || 0 || 0

ES || 2884 || 2071 || 1244 || 1650 || 1136 || || 461 || v.n.z.

FR || 1681 || 2366 || 2554 || 3148 || 3030 || || 126 || 304

IT || || || 1984 || 1563 || 1695 || || 6 || 112

CY || 393 || 436 || 634 || 551 || 600 || || 0 || 0

LV || || 85 || 114 || 97 || 106 || || 17 || 13

LT || || || 138 || 186 || 225 || || spēkā: 2013. g. || 40

LU || || 96 || 74 || 102 || 21 || || 183 || 306

HU || || || || 0 || 0 || || 1 || 3

MT || 0 || 0 || || 0 || 0 || || 0 || v.n.z.

NL || 6411 || 4895 || 5531 || 5594 || 5514 || || 1 || v.n.z.

AT || 827 || 575 || 668 || 868 || 1158 || || 124 || v.n.z.

PL || || || 12 || || 314 || || 2 || 27

PT || 288 || 307 || 342 || 282 || 313 || || 2 || v.n.z.

RO || || || || 0 || 0 || || 46 || 119

SI || 0 || 0 || || 0 || 0 || || 9 || v.n.z.

SK || || 0 || || 0 || 0 || || 7 || 8

FI || || || || 861 || 748 || || 2 || 5

SE || || 2810 || 3476 || 4406 || 4751 || || spēkā: 2013. g. || 2

HR || || || || || || || spēkā: 2013. g. || 9

Avoti:   

Eurostat, EU Blue Cards by type of decision, occupation and citizenship [migr_resbc1], izvilkums no 16.4.2014.

2013. gada dati: EMT ad hoc aptauja (termiņš atbilžu iesniegšanai: 20.2.2014.); tiešie kontakti ar vairākām dalībvalstīm.

Dati par valstu programmām: Eurostat, Remunerated activities reasons: Highly skilled workers, First permits issued for remunerated activities by reason, length of validity and citizenship [migr_resocc], izvilkums 17.2.2014.; LT: Lietuvas Republikas Iekšlietu ministrijas Migrācijas departaments.

Piezīmes par 2013. gada datiem:

LT, RO: provizoriski dati

v.n.z. – vēl nav ziņu          

4. tabula. Algas sliekšņi (ja dati ir pieejami) un rādītāji, salīdzinot ar gada bruto algu katrā dalībvalstī

[1] Padomes 2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK, OV L 155, 18.6.2009., 17.–29. lpp.

[2] Tā kā direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ieceļo kādā no dalībvalstīm saskaņā ar saistībām, kas ietvertas kādā no starptautiskajiem nolīgumiem, kuri atvieglo ieceļošanu un pagaidu uzturēšanos noteiktām fizisku personu kategorijām, kas saistītas ar tirdzniecību un ieguldījumiem [3. panta 2. punkta g) apakšpunkts], nekas šajā ziņojumā neattiecas uz augsti kvalificētu pakalpojumu sniedzēju 4. grupas kategorijām.

[3] AT, BE, BG, DE, EL, FR, IT, CY, LV, LT, LU, HU, MT, PL, PT, RO, SI, SK, FI un SE.

[4] Visas dalībvalstis, izņemot DK, IE un UK. HR veiktā direktīvas īstenošana pēc tās pievienošanās ES vēl jānovērtē, bet direktīva stājās spēkā savlaicīgi 2013. gada 1. jūlijā.

[5] AT, BE, CZ, DE, EE, EL, ES, FI, FR, NL, LT, LU, SK, SI un SE.

[6] BG, CY, EE, EL un RO.

[7] AT, BE, CZ, DE, EL, FI, FR, HU, IT, LU, LV, NL, PT, SE un SI.

[8] Šis paziņojums ir balstīts uz pētījumu, kas tika veikts Komisijas vajadzībām.

[9] 21. pants.

[10] Četrās dalībvalstīs transponēšana notika noteiktajā laikā, piecās dalībvalstīs — līdz 2011. gada beigām, astoņās — 2012. gada pirmajā pusē, piecās dalībvalstīs — 2012. gada otrajā pusē un divās dalībvalstīs tikai 2013. gadā.

[11] http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/population/data/database

[12] HR, LT, SE: stājās spēkā 2013. gadā.

[13] Provizoriska un nepilnīga statistika 15 dalībvalstīs no EMT ad hoc aptaujas (atbildes termiņš 20.2.2014.); tiešie kontakti ar migrācijas iestādēm vairākās dalībvalstīs.      

[14] Provizoriskie dati attiecībā uz DE.

[15] Iesniegušas tikai BG, CZ, EE, FI, HU, IT, LV, PL, RO un SI.

[16] Tie ir studējuši vai apmācīti Vācijā (DE), vai arī ir mainījuši statusu no citas veida atļaujas saistībā ar nodarbinātību.

[17] Avots: Wanderungsmonitoring: Migration nach Deutschland, 1. Halbjahr 2013. http://www.bamf.de/SharedDocs/Anlagen/DE/Publikationen/Broschueren/wanderungsmonitoring-I-halbjahr-2013.html

[18] Mangelberufe ir profesijas, kuras DE tiek uzskatītas par īpaši pieprasītām.

[19] Regelberufe – visas citas profesijas.

[20] Dzimums nav zināms attiecībā uz 3 personām.

[21] Sīkāka informācija: EMN Study, Attracting Highly Qualified and Qualified Third-Country Nationals, Synthesis Report, 2013., 16.-21. lpp. http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-we-do/networks/european_migration_network/reports/docs/emn-studies/attracting/emnsr_attractinghqworkers_finalversion_23oct2013_publication.pdf

[22] BE, EE, FI, EL, IT, LT, LU, SK, SI un SE ir īpaši noteikumi plašākā migrācijas politikas jomā; AT, CZ, DE, ES, FR, NL un PT ir atsevišķa politika, kas vērsta uz augsti kvalificētu migrantu piesaistīšanu.

[23] Piemēram, vadītāji un vadošais personāls; pētnieki un zinātnieki; vai darbinieki, kuri pārcelti uzņēmuma ietvaros.

[24] Piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas; veselības aprūpe; akadēmiskās aprindas; finanšu pakalpojumi; vai inženierzinātnes.

[25] 2012. gadā SE 47 % migrantu tika klasificēti atbilstoši 5.­6. līmenim UNESCO Starptautiskās standartizētās izglītības klasifikācijā (ISCED) (augstākā izglītība un/vai Dr. phil.) un 35 % tika nodarbināti atbilstoši ISCO .1–3. grupai (vadītāji, profesionāļi, tehniķi un speciālisti). LU 54 % bija ISCED 5.–6. līmenis un 53 % ISCO 1.–3. grupa.

[26] CY, IT, LV, MT, PL nepiesaista lielu skaitu augsti kvalificētu migrantu, izņemot CY, kur 2012. gadā 28 % tika klasificēti kā ISCED 5.–6. līmenim atbilstoši.

[27] BG, CY, EE, EL, HU, MT, RO un SI.

[28] 20. panta 1. punkts.

[29] BG, EE, EL, HU, MT.

[30] EE, EL, HU, MT un RO. CY aizliedz uzņemt augsti kvalificētus darba ņēmējus, tomēr izņēmuma gadījumos Ministru padome var atļaut viņu uzņemšanu, ņemot vērā nozari, profesiju, specialitāti un/vai izcelsmes valsti (pārskatīšana iespējama pēc 1 gada).

[31] CY uzņemšanas apjoms pašlaik noteikts nulles līmenī; EL: pieprasījuma trūkuma dēļ EL vēl nav aktivizējusi savu sistēmu, lai ar ministra lēmumu noteiktu maksimālo darbavietu skaitu, ko var piešķirt augsti kvalificētiem darbiniekiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie.

[32] DE paredz iespēju izmantot šo atkāpi ar regulas palīdzību (ne pašlaik).

[33] 20. panta 1. punkts un 8. panta 4. punkts.

[34] Avots: EMN Study, Attracting Highly Qualified and Qualified Third-Country Nationals, Synthesis Report, 2013., 23. lpp.

[35] DE paredz iespēju izmantot šo atkāpi ar regulas palīdzību (ne pašlaik).

[36] MT pieprasa vismaz 10 gadus ilgu profesionālo pieredzi.

[37] IT pieprasa, lai speciālisti atbilstu valsts ISTAT CP2011 profesiju klasifikācijas 1., 2. un 3. līmenim.

[38] Izņemot LU (nerada draudus starptautiskajām attiecībām) un RO (kriminālās sodāmības neesamība un veselības stāvoklis atļauj veikt konkrēto darbu).

[39] Izņemot EL, FI, PT un SE.

[40] RO (4 reizes) un LT (2 reizes).

[41] Izņemot NL un PL: precīza summa, kas katru gadu tiek indeksēta un publicēta.

[42] Piemēram, DE: algas līmenis sasniedz 2/3 no gada iemaksu novērtējuma robežas attiecībā uz likumā noteikto pensiju fondu (kas ir saistīts ar vidējo bruto darba algu); IT: 3 reizes vairāk par minimālo līmeni, kas nepieciešams atbrīvojumam no dalības veselības aprūpes izdevumos; PT: 1,5 reizes vairāk par valsts vidējo bruto gada algu vai 3 reizes vairāk par sociālās palīdzības indeksāciju (IAS).

[43] Gada bruto izpeļņas dati (uz katru darba devēju), ko publicējis Eurostat attiecībā uz uzņēmumiem, kuros ir 10 vai vairāk darbinieku [earn_ses10_an]. Šie dati tiek vākti ik pa četriem gadiem, izmantojot Izpeļņas struktūras apsekojumu (SES), un tie nodrošina salīdzināmu avotu visā ES.

[44] 20. panta 3. punkts un 11. apsvērums.

[45] http://ec.europa.eu/immigration/

[46] Pārbaudes notikušas 2014. gada februārī.

[47] 21. pants.

[48] Direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

[49] Direktīvas 7. panta 2. punkts, 8. panta 2. punkts, 9. panta 1.-3. punkts, 11. panta 3. punkts, 14. panta 3. punkts un 20. panta 2. punkts.

[50] Vairākas dalībvalstis saista ES zilās kartes derīguma termiņu ar darba līguma ilgumu plus trim mēnešiem un nosaka maksimālo termiņu (no 1 līdz 4 gadiem, Latvijā 5 gadus), nevis standarta periodu. Tādējādi netiek ievērota prasība skaidri noteikt derīguma standarta periodu.

[51] Izņemot BE, FR un ES.

[52] Uzņemšanas nosacījumā, kas ietverts direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, noteiktais minimālais ilgums ir viens gads. AT, BG, CY, DE, HU, LT un LV tiesību aktos, šķiet, nav noteikts minimālais darba līguma vai darba piedāvājuma ilgums.

[53] PT: 1 gads sākotnēji + 2 gadi atjaunošanai; ES: 1 gads sākotnēji + 2 gadi atjaunošanai; BE: sākotnēji 13 mēneši + 3 gadi atjaunošanai; EL sākotnēji 2 gadi + 3 gadi atjaunošanai; EE: sākotnēji 2 gadi un 3 mēneši + 4 gadi un trīs mēneši atjaunošanai.

[54] Sīkāka informācija par darba tirgus pārbaudēm atrodama šeit: EMN Inform, Approaches and tools used by Member States to identify labour market needs, 2013. gada decembris. http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-we-do/networks/european_migration_network/reports/docs/emn-studies/emn-informs/emn_inform_on_labour_market_tests_5dec2013_final.pdf; un EMN Study, Intra-EU Mobility of third-country nationals, 2013. gads, 35.-37. lpp. http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-we-do/networks/european_migration_network/reports/docs/emn-studies/intra-eu-mobility/emn-synthesis_report_intra_eu_mobility_final_august_2013.pdf

[55] Izņemot CZ, DE, ES, FI, FR, LV, NL un PT.

[56] Direktīvas 9. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

[57] Izņemot LV un SI.

[58] BE, BG, CY, EE, EL, ES, FI, HU, IT, LT, LU, MT, NL, PT, RO un SI.

[59] Direktīvas 9. panta 3. punkta b) apakšpunkts.

[60] Direktīvas 9. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

[61] Direktīvas 9. panta 3. punkta d) apakšpunkts.

[62] Izņemot BG, kur pieteikumus var iesniegt tikai attiecīgajā teritorijā.

[63] EL pieprasa iepriekšēju pieteikumu vīzai ārpus attiecīgās teritorijas un pēc tam oficiālu pieteikumu, jau atrodoties teritorijā ar vīzu, kas saņemta zilās kartes izsniegšanas nolūkā.

[64] Izņemot BG, EL, ES, FR, IT, LV, PL un RO.

[65] Šķiet, ka attiecīgs valsts tiesiskais regulējums LU un SE pastāvēja jau pirms direktīvas pieņemšanas.

[66] BE, CY, CZ, DE, EL, FI, FR, IT, HU, LU, MT, NL un SE.

[67] CY: iespējams vienīgi vērsties Augstākajā tiesā ar sūdzību par iestādes bezdarbību, Konstitūcijas 146. pants; HU: tikai vispārējās administratīvās tiesības — uzraudzības iestāde veic izmeklēšanu un dod rīkojumu zemākai instancei pieņemt lēmumu 8 dienu laikā; un naudas atmaksa gadījumā, ja aizkavēšanās nav notikusi pieteikuma iesniedzēja dēļ.

[68] Izņemot BE, BG, CY, CZ, EL, LV, MT, PL un SE.

[69] Izņemot FI un FR.

[70] Izņemot DE, EE, ES, FI, FR, HU, IT, LT un SK.

[71] Komisija turpina analizēt un cenšas saņemt sīkākus paskaidrojumus no dalībvalstīm.

[72] Izņemot CY, EL, FR, MT un SK.

[73] Provizoriski dati par 2013. gada pirmajiem deviņiem mēnešiem (EMT ad hoc aptauja, termiņš atbilžu sniegšanai 20.2.2014).

[74] DE 2013. gadā: 6716 (75,56 %) personas bija jaunākas par 35 gadiem.

[75] 5. panta 5. punkts un 20. panta 1. punkts (attiecībā uz 6. pantu, 8. panta 2. punktu, 8. panta 4. punktu un 18. panta 6. punktu) un 22. pantu (attiecībā uz 16., 18. un 20. pantu).

[76] Afganistāna, Bangladeša, Indija, Irāna, Nepāla, Pakistāna, Šrilanka.

[77] Ķīna (ieskaitot Honkongu), Japāna, Mongolija, Ziemeļkoreja, Dienvidkoreja, Taivāna.

[78] Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Irāka, Izraēla, Jordānija, Libāna, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena.

[79] Kambodža, Indonēzija, Malaizija, Filipīnas, Singapūra, Taizeme, Vjetnama.

[80] Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Uzbekistāna.

[81] Kanāda, Amerikas Savienotās Valstis.

[82] Argentīna, Bolīvija, Brazīlija, Čīle, Kolumbija, Ekvadora, Gajāna, Paragvaja, Peru, Urugvaja, Venecuēla.

[83] Kostarika, Salvadora, Gvatemala, Meksika, Panama.

[84] Kuba, Dominikānas Republika, Haiti, Trinidāda un Tobāgo.

[85] Baltkrievija, Moldova, Krievija, Ukraina.

[86] Albānija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Kosova (saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr., 1244/99), Melnkalne, Serbija.

[87] Alžīrija, Ēģipte, Lībija, Maroka, Sudāna, Tunisija.

[88] Angola, Kamerūna, Gabona.

[89] Dienvidāfrika.

[90] Benina, Burkina Faso, Kotdivuāra, Gana, Mauritānija, Nigērija, Senegāla.

[91] Etiopija, Madagaskara, Maurīcija, Tanzānija, Zambija, Zimbabve.

[92] Austrālija, Jaunzēlande.