1.            Ievads

Pilsoņiem sniegtā iespēja paust savu politisko gribu, izmantojot balsstiesības – viena no politiskajām pamattiesībām, kas saistīta ar pilsonību, – ir demokrātijas pamatā. Eiropas Savienība ir dibināta, balstoties uz tādu vērtību kā respekts pret demokrātiju[1]. Katram ES pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē[2]. Komisijas prioritāte ir veicināt ES pilsoņu līdzdalību Savienības politiskajā dzīvē[3]. ES pilsoņu politiskajām tiesībām ir bijusi centrāla loma 2013. gadā – Eiropas pilsoņu gadā –, kas veltīts debašu veicināšanai un informētības palielināšanai par ES pilsoņu tiesībām un pienākumiem.

Viens no 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību[4] konstatētajiem šķēršļiem, ar kuru saskaras ES pilsoņi no noteiktām dalībvalstīm kā politikas procesa dalībnieki, ir apstāklis, ka viņi zaudē tiesības balsot (viņu balsstiesības tiek atņemtas) savas valsts vēlēšanās, ja viņi noteiktu laikposmu uzturas ārvalstīs, tai skaitā, ja viņi uzturas citā dalībvalstī. Rezultātā šie pilsoņi nespēj piedalīties nevienas valsts vēlēšanās – ne pilsonības dalībvalstī, ne dzīvesvietas dalībvalstī.

Saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Eiropas Savienībai jārespektē dalībvalstu nacionālā identitāte, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Tāpēc tikai katras dalībvalsts ziņā ir lemt par balsstiesīgo iedzīvotāju loku valsts vēlēšanās, vienlaikus ievērojot demokrātijas vērtības, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm.

Tomēr jāņem vērā, ka valstu politiku, kuras rezultātā tiek atņemtas pilsoņu balsstiesības, var uzskatīt par tādu tiesību ierobežošanu, kas ir saistītas ar ES pilsonību, piemēram, tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties ES teritorijā – tās ir katra ES pilsoņa pamattiesības. Tas ir pretrunā ES pilsonības pamatprincipam, proti, ka tā papildina valsts pilsonību un ir izveidota, lai piešķirtu ES pilsoņiem papildu tiesības, jo šajā gadījumā persona, izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, var zaudēt tiesības piedalīties politiskajos procesos.

Turklāt šāda politika neatbilst pašreizējai vispārējai tendencei ļaut vēlēšanās balsot pilsoņiem, kas nedzīvo valsts teritorijā[5]. Turklāt ES pilsoņi, kas uzturas citā dalībvalstī, var saglabāt visu mūžu ilgstošas un ciešas saiknes ar viņu izcelsmes valsti, un viņus arī turpmāk var tieši skart attiecīgās valsts likumdevēja pieņemtie tiesību akti (piemēram, par nodokļu nomaksu, tiesībām uz pensiju). Jo īpaši plašā pārrobežu piekļuve televīzijas pārraidēm[6], kā arī interneta un citu tīmekļa un mobilo sakaru tehnoloģiju, tostarp sociālo mediju, pieejamība padara saikņu saglabāšanu ar pilsonības valsts politiku un līdzdalību pilsonības valsts sabiedriskajās un politiskajās norisēs, personai esot ārvalstīs, vieglāku nekā jebkad agrāk.

Vairākkārtēji lūgumraksti, Eiropas Parlamenta deputātu jautājumi un sabiedrības pārstāvju vēstules liecina, ka ES pilsoņi ir norūpējušies par šo jautājumu, ko viņi uzskata par robu savas politiskajās tiesības. Kopumā Eiropas iedzīvotāji uzskata, ka ES pilsoņiem nebūtu jāzaudē tiesības balsot savas pilsonības valsts vēlēšanās tikai tāpēc, ka viņi ir pārcēlušies uz citu ES dalībvalsti[7].

Šo iemeslu dēļ Komisija 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību paziņoja, ka tā sāks diskusiju, lai noteiktu politiskos risinājumus, kas novērstu situāciju, ka ES pilsoņi, izmantojot savas brīvas pārvietošanās tiesības, zaudē savas politiskās tiesības (20. darbība).

Šajā sakarā Komisija rakstveidā sazinājās ar atsevišķām dalībvalstīm un paskaidroja savu viedokli par negatīvo ietekmi, ko balsstiesību atņemšana atstāj uz ES tiesībām, un aicināja piedalīties kopīgā šā jautājuma izvērtēšanā. Atbildēs tika sniegti skaidrojumi par pašlaik spēkā esošajiem tiesību aktiem un pastāvošo politiku, un valstu līmenī notiekošajām debatēm.

Eiropas Parlaments un Komisija 2013. gada 19. februārī rīkoja kopīgu uzklausīšanu, kas bija veltīta ES pilsonībai. Dalībnieki, tostarp skartie ES pilsoņi, pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, Eiropas Parlamenta deputāti un eksperti, uzsvēra nepieciešamību pārskatīt pašreizējo politiku, kas paredz balsstiesību atņemšanu iedzīvotājiem, un tās pamatojumu, ņemot vērā pašreizējās norises virzībā uz iekļaujošāku demokrātisko līdzdalību Eiropas Savienībā.

2013. gada ziņojumā par ES pilsonību “ES pilsoņi – jūsu tiesības, jūsu nākotne”[8] Komisija uzsvēra, ka pilnīga ES pilsoņu līdzdalība ES demokrātiskajā dzīvē visos līmeņos ir Savienības pilsonības pašā pamatā. Attiecīgi Komisija paziņoja, ka tā ierosinās konstruktīvus risinājumus, lai ļautu ES pilsoņiem, kas uzturas citā dalībvalstī, pilnībā piedalīties ES demokrātiskajā dzīvē, saglabājot savas tiesības balsot valsts vēlēšanās savā izcelsmes valstī (12. darbība).

Ar šo paziņojumu tiek īstenota šī apņemšanās. Tas balstās uz rezultātiem, kas gūti valstu un ES līmenī notiekošajās debatēs, kurās iesaistīta pilsoniskā sabiedrība, akadēmiskās aprindas un ES pilsoņi. Tā mērķis ir ierosināt konstruktīvus risinājumus, kā uzlabot ES pilsoņu tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē un viņu tiesības brīvi pārvietoties, ierobežojot valstu politikas, pasākumu un administratīvās prakses sekas, kā rezultātā tiek atņemtas balsstiesības; šie risinājumi tiks izvērtēti sadarbībā ar dalībvalstīm. Šim paziņojumam ir pievienots ieteikums, kurā ierosināti iekļaujoši un samērīgi risinājumi šā mērķa sasniegšanai.

2.           Situācija dalībvalstīs

Lielākajā daļā dalībvalstu ir spēkā noteikumi, saskaņā ar kuriem pilsoņiem tiek atņemtas balsstiesības, ja viņi tiek atzīti par vainīgiem smagos noziedzīgos nodarījumos vai ja viņi zaudē rīcībspēju saistībā ar garīgās veselības problēmām un garīgo spēju traucējumiem.

Saskaņā ar Komisijai pieejamo informāciju pašlaik piecās dalībvalstīs piemērojamais tiesiskais regulējums var radīt situāciju, kurā Savienības pilsoņi, kas uzturas citā dalībvalstī, varētu zaudēt balsstiesības, tikai pamatojoties uz faktu, ka viņi ir uzturējušies ārvalstīs noteiktu laikposmu[9]. Šo regulējumu galvenās iezīmes ir šādas.

Dānijas pilsoņiem, kas izbrauc no valsts, ir atļauts palikt Dānijas vēlētāju reģistrā, ja viņi reģistrē savu nodomu divu gadu laikā atgriezties[10] — šis noteikums atspoguļo konstitūcijā noteikto prasību, ka priekšnoteikums dalībai valsts vēlēšanās ir pastāvīga dzīvesvieta Dānijā[11]. Attiecībā uz dažiem vēlētājiem[12] tiek pieņemts, ka viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir Dānijā neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo ārvalstīs.

Līdzīgi, Īrijas pilsoņiem, kas izbrauc no valsts, ir atļauts palikt vēlētāju reģistrā tikai tad, ja viņi reģistrē savu nodomu 18 mēnešu laikā atgriezties[13]. Tomēr Īrijas Konstitucionālā konvencija saistībā ar konstitucionālo reformu plānu 2013. gadā izvērtēja iespēju atcelt šo ierobežojumu un 2013. gada 25. novembrī Īrijas valdībai iesniegtajā ziņojumā[14] ierosināja piešķirt Īrijas pilsoņiem tiesības balsot prezidenta vēlēšanās Īrijas vēstniecībās bez šā ierobežojuma. Īrijas valdība savu atbildi uz ziņojumu sniegs 2014. gada martā.

Kipras pilsoņi zaudē savas tiesības balsot valsts vēlēšanās, ja viņi nav uzturējušies Kiprā sešu mēnešu laikposmā tieši pirms vēlēšanām, izņemot, ja viņi uzturas ārvalstīs tādēļ, ka viņi tur studē vai uz laiku strādā, vai arī veselības apsvērumu dēļ[15].

Saskaņā ar Maltas konstitūciju Maltas pilsoņi zaudē tiesības balsot, ja viņi nav uzturējušies Maltā vismaz sešus mēnešus astoņpadsmit mēnešu laikposmā tieši pirms reģistrācijas balsošanai valsts vēlēšanās[16].

Apvienotās Karalistes pilsoņi zaudē tiesības balsot reģionālajās un valsts vēlēšanās, ja viņi nav reģistrējušies vēlēšanām ar adresi Apvienotajā Karalistē nevienā brīdī iepriekšējo 15 gadu laikā[17]. Aizvadīto gadu laikā secīgas valdības un parlamenti ir uzskatījuši, ka principā šis ierobežojums ir nepieciešams un pamatots. Šis ierobežojums tika apstrīdēts Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas saskaņā ar iepriekšējo judikatūru, nelēma, ka tas ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. pantam[18]. Eiropas Savienības Tiesa vēl nav lēmusi par šā noteikuma atbilstību ES tiesību aktiem[19].

Atsevišķas dalībvalstis piemēro dažus citus nosacījumus, kas jāizpilda, lai persona saglabātu tiesības balsot valsts vēlēšanās.

Vācijas pilsoņi, kas dzīvo ārvalstīs, ir tiesīgi balsot valsts vēlēšanās, ja viņi izpilda vienu no šiem nosacījumiem: i) viņi ir nepārtraukti uzturējušies Vācijā vismaz trīs mēnešus pēc četrpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, un šis laikposms nav bijis vairāk kā pirms 25 gadiem; vai ii) viņi ir tieši un personiski iepazinušies ar politisko situāciju Vācijā, un tā viņus skar[20].

Saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem[21] pilsoņiem pirms izceļošanas ir jāiesniedz pieteikums, lai viņi saglabātu reģistrāciju vēlētāju reģistrā, un no jauna jāiesniedz šis pieteikums reizi desmit gados; pieteikumu no jauna var iesniegt elektroniskā veidā. Iestādēm ir pienākums informēt ārvalstīs dzīvojošos pilsoņus par viņu svītrošanu no vēlētāju reģistra, un tās nodrošina publiski pieejamu informāciju par ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu tiesībām reģistrēties vēlētāju reģistrā.

3.           Eiropas Padomes perspektīva

Valstīm ir suverēnas tiesības saskaņā ar tās saistošajām starptautisko tiesību normām paredzēt nosacījumus, ar kuriem to pilsoņi īsteno tiesības balsot valsts vēlēšanās, tostarp tiesības paredzēt nosacījumu, ka personas dzīvesvietai ir jābūt attiecīgajā valstī. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir izvērtējusi šādus dzīvesvietas nosacījumus saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. pantu[22] un visās izskatītajās lietās ir atzinusi, ka tie principā nav patvaļīgi balsstiesību ierobežojumi[23]. Tiesa ir izklāstījusi faktorus, ar kuriem var pamatot šādus nosacījumus[24]:

· pieņēmums, ka pilsonis, kas nedzīvo valstī, ir mazāk tieši vai pastāvīgi saistīts ar valsts ikdienas problēmām un ir mazāk informēts par tām;

· kandidātiem ir praktiskā ziņā sarežģīti iepazīstināt ar jautājumiem pilsoņus ārvalstīs, un pilsoņiem ārvalstīs nav ietekmes uz kandidātu atlasi vai vēlēšanu programmu saturu;

· ciešā saikne starp tiesībām balsot parlamenta vēlēšanās un šādi ievēlēto politisko struktūru aktu tiešo ietekmi uz attiecīgo personu; un

· leģitīma vēlme ierobežot ārvalstīs dzīvojošu pilsoņu ietekmi vēlēšanās uz jautājumiem, kas, lai gan ir fundamentāli, tomēr galvenokārt ietekmē personas, kas dzīvo attiecīgajā valstī.

Tomēr šādi pamatojumi būtu jāvērtē, ņemot vērā principus, kas ir pamatā politiskajai līdzdalībai. Kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa: “Balsstiesības nav privilēģija. Divdesmit pirmajā gadsimtā demokrātiskā valstī prezumpcijai ir jābūt par labu iekļaušanai [..] Jebkāda vispārēja, automātiska un nediferencēta atkāpe no vispārēju vēlēšanu principa rada risku, ka tiks mazināta šādi ievēlēta likumdevēja un tā pieņemto likumu demokrātiskā leģitimitāte.”[25].

Saskaņā ar Eiropas Padomes komisiju “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisiju), ja ir noteikts termiņš, kurā pilsonis pēc emigrācijas saglabā tiesības balsot, ir vēlams pēc termiņa beigām situāciju “pārskatīt”, nevis vienkārši atņemt personai balsstiesības. Valstis varētu piemērot noteiktus oficiālus ierobežojumus tādu pilsoņu balsstiesībām, kuri dzīvo ārvalstīs, piemēram, prasību reģistrēties vēlētāju reģistrā, kas parasti ir derīgs tikai noteiktu laikposmu. Tas ļautu izslēgt personas, kurām nav saikņu ar izcelsmes valsti, vienlaikus ievērojot proporcionalitātes principu[26].

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka pašlaik pastāv tendence atļaut balsot pilsoņiem, kas nedzīvo valstī. Pārskatot Eiropas Padomes dalībvalstu tiesību aktus, Eiropas Cilvektiesību tiesa konstatēja, ka “jaunās tehnoloģijas un lētāks transports ir devis iespēju migrantiem saglabāt augstāka līmeņa kontaktu ar viņu pilsonības valsti nekā tas lielākajai daļai migrantu būtu bijis iespējams pirms četrdesmit vai pat trīsdesmit gadiem. Tā rezultātā vairākas valstis [...] ir grozījušas savus tiesību aktus, lai pirmo reizi atļautu balsot pilsoņiem, kas nedzīvo valstī.” Tādējādi tā secināja, ka pastāv skaidri redzama tendence piešķirt balsstiesības pilsoņiem, kas nedzīvo valstī, kaut arī pašlaik vēl nav kopējas Eiropas līmeņa pieejas[27].

4.           Eiropas Savienības konteksts

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas lemto – ja kāds jautājums ir dalībvalstu kompetencē, piemēram, balsstiesīgo personu loka noteikšana valsts vēlēšanās, tas nemazina apstākli, ka dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot ES tiesības, it sevišķi Līguma noteikumus par katram Savienības pilsonim atzītajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, un tādējādi jāatturas no visa veida atklātas vai slēptas diskriminācijas pilsonības dēļ[28].

Šajā sakarā Tiesa, piemēram, attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir atzinusi, ka principā ar dzīvesvietu saistīts kritērijs nav neatbilstošs, lai noteiktu to personu loku, kurām ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, vienlaikus skaidri nosakot, ka šāda kritērija piemērošana nedrīkst radīt ES tiesību vispārējo principu, jo īpaši diskriminācijas aizlieguma principa, pārkāpumus[29].

Valstu tiesību akti attiecībā uz balsstiesīgo personu loku valstu vēlēšanās ir atšķirīgi. Tā kā pašlaik nevienā dalībvalstī nepastāv vispārēja politika piešķirt balsstiesības valsts vēlēšanās citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri dzīvo tās teritorijā[30], ES pilsoņiem, kuriem ir atņemtas balsstiesības savā pilsonības valstī, parasti nav tiesību balsot valsts vēlēšanās nevienā dalībvalstī. Taču, tā kā Savienība vēl nav izmantojusi iespēju saskaņā ar LESD 25. pantu papildināt to tiesību sarakstu, kas ir piešķirtas Savienības pilsoņiem, ES tiesību akti nevar garantēt ES pilsonim, ka viņa dzīvesvietas maiņa uz citu valsti būs pilnīgi neitrāla attiecībā uz viņa tiesībām balsot valsts vēlēšanās[31].

Tomēr šī situācija var ES pilsoņiem traucēt ikdienas dzīvē pilnībā izmantot ES pilsonības sniegtās tiesības un priekšrocības.

Pirmkārt, var uzskatīt, ka pašreizējā situācija ir pretrunā ES pilsonības pamatprincipam.

Saskaņā ar LESD 20. pantu Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību. Tiesības, kas saistītas ar ES pilsonību, ES pilsoņiem tiek piešķirtas papildus tām tiesībām, kas izriet no valsts pilsonības. Ir pārsteidzoši, ka ar Savienības pilsonību saistīto tiesību izmantošanas rezultātā tiek zaudētas balsstiesības valsts vēlēšanās, kas parasti ir saistītas ar valsts pilsonību.

Otrkārt, valsts politika, kuras rezultātā tiek atņemtas balsstiesības, var ietekmēt veidu, kā ES pilsoņi izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

Piemēram, šādi pilsoņi varētu apsvērt nepaziņot pārvaldes iestādēm par pārcelšanos uz citu valsti, lai nodrošinātu, ka viņi nezaudē politiskās tiesības savā pilsonības valstī.

Treškārt, balsstiesību atņemšanas politikas rezultātā tiek radīts robs attiecīgo ES pilsoņu politiskajās tiesībās, kas nav savietojams ar centieniem veicināt pilsoņu līdzdalību Savienības demokrātiskajā dzīvē.

Lai gan ES pilsoņi, kuru balsstiesības valsts vēlēšanās ir atņemtas, saglabā tiesības ievēlēt Eiropas Parlamenta deputātus, viņiem nav tiesību piedalīties valsts procesos, kuru rezultātā tiek izveidotas valstu valdības, kuru locekļi savukārt veido Padomi, ES otru likumdevējiestādi – tas ir pretrunā pašreizējiem centieniem uzlabot nosacījumus pilsoņu iesaistei valsts un Eiropas publiskajā sfērā.

Šo iemeslu dēļ Komisija ierosina dažus risinājumus, kas varētu palīdzēt samazināt risku, ka tiek atņemtas tādu ES pilsoņu balsstiesības, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties.

Šie risinājumi neskar Komisijas kā Līgumu sarga lomu un Līgumu noteikumus par ES pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties, kā tos ir interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa.

5.           Risinājumi balsstiesību atņemšanas seku novēršanai

5.1.        No ES perspektīvas nepiemēroti risinājumi

Viens no aizvadītajos gados ierosinātajiem risinājumiem, kā novērst politisko tiesību zaudēšanu izcelsmes valstī, ir naturalizācija dzīvesvietas valstī, kuras rezultātā persona iegūtu politiskas tiesības šajā valstī. Tomēr naturalizācijas veicināšana uzņemošajā valstī nolūkā palielināt politiskās tiesības, būtu pretrunā ES pilsonības lomai, kas ir būtisks instruments, lai palielinātu cieņu pret nacionālo identitāti un dažādību un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi neatkarīgi no pilsonības. Turklāt, izmantojot šādu risinājumu, netiek ņemts vērā tas, cik sarežģīta ir mobilitāte ES iekšienē. Personas var dzīvot vairākās valstīs īsākus vai ilgākus laikposmus — iespējams pat atgriezties savā pilsonības valstī. Nebūtu pamatoti sagaidīt, ka šīs personas iegūst vairākas pilsonības vai virkni secīgu pilsonību vienīgi, lai saglabātu politiskās tiesības.

Vēl viens risinājums, kas ir īpaši populārs akadēmiskajās aprindās[32], būtu izveidot strukturētu dialogu vai izmantot atvērto koordinācijas metodi, lai mudinātu dalībvalstis nodrošināt, ka tiek savstarpēji atzītas — divpusēji vai daudzpusēji — tādu šo valstu pilsoņu balsstiesības, kuri dzīvo citās dalībvalstīs (jo īpaši tuvās kaimiņvalstīs vai valstīs, ar kurām tām ir ciešas saiknes). Tomēr šāda pieeja varētu radīt sadrumstalotību un asimetriskas balsstiesības ES pilsoņiem visā ES[33].

5.2.        Piemēroti risinājumi ES sistēmā

5.2.1.     Samērīgi īstermiņa risinājumi

Noteikumi, kas pašlaik tiek piemēroti dažās dalībvalstīs, balstās uz pieņēmumu, ka dzīvošana ārvalstīs uz noteiktu laiku nozīmē, ka persona zaudē saikni ar politiskajiem procesiem pilsonības valstī. Tomēr ne katrā gadījumā šāds pieņēmums ir pareizs. Tādēļ būtu lietderīgi sniegt iedzīvotājiem, kuru balsstiesības var tikt atņemtas, iespēju pierādīt savu turpmāko interesi par politisko procesu pilsonības dalībvalstī.

Mūsdienās ES pilsoņiem ir iespējams saglabāt saikni ar politisko dzīvi izcelsmes valstī, un pašreizējās tendences ir vērstas uz iekļaujošākām pieejām politiskajai līdzdalībai. Ņemot vērā arī tiesību brīvi pārvietoties ES ārkārtīgo svarīgumu, tas nozīmētu, ka īstermiņā vajadzētu ieviest samērīgus risinājumus. Ar šiem risinājumiem ES pilsoņiem būtu jāpiešķir tiesības pašiem noteikt, cik ciešas saiknes viņi saglabā ar pilsonības valsti.

Attiecībā uz piemērotiem kritērijiem, ar kuriem pierādīt šādas saiknes – personu aktīvu rīcību, piemēram, pieteikumu iesniegšanu, lai saglabātu reģistrāciju vēlētāju reģistrā, vajadzētu uzskatīt par pietiekamu šajos nolūkos, un šķiet, ka tas ir vienkāršākais un vismazāk apgrūtinošais risinājums pašiem pilsoņiem.

Dalībvalstīm, kuras ierobežo savu pilsoņu tiesības balsot valsts vēlēšanās, balstoties tikai uz dzīvesvietas kritēriju, būtu jāļauj saviem pilsoņiem, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā, saglabāt balsstiesības, ja viņi apliecina turpmāku interesi par politisko dzīvi pilsonības dalībvalstī, tai skaitā, iesniedzot pieteikumu reģistrācijas saglabāšanai vēlētāju reģistrā.

Iespējai pieprasīt pilsoņiem iesniegt pieteikumu, lai saglabātu reģistrāciju vēlētāju reģistrā, nevajadzētu skart dalībvalstu iespēju pieprasīt saviem pilsoņiem atbilstošos intervālos no jauna iesniegt šādus pieteikumus, ar kuriem apstiprina šādas intereses turpmāku pastāvēšanu[34].

Ja dalībvalstis ļauj saviem pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, saglabāt tiesības balsot valsts vēlēšanās, iesniedzot pieteikumu reģistrācijas saglabāšanai vēlētāju reģistrā, šīs dalībvalstis var paredzēt samērīgus papildu noteikumus, piemēram, pieteikumu atkārtotu iesniegšanu atbilstošos intervālos.

Lai samazinātu slogu pilsoņiem ārzemēs, pieteikumu iesniegšanai par reģistrācijas saglabāšanu vēlētāju reģistrā vajadzētu būt iespējamai, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

Dalībvalstīm, kuras ļauj saviem pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, saglabāt tiesības balsot valsts vēlēšanās, ja viņi iesniedz pieteikumu vai atkārtotu pieteikumu saglabāt reģistrāciju valsts vēlētāju reģistrā, būtu jānodrošina iespēja visus attiecīgos pieteikumus iesniegt elektroniski.

Visbeidzot, ir svarīgi nodrošināt pilsoņiem, kas pārceļas uz citu dalībvalsti vai dzīvo citā dalībvalstī, pienācīgu informāciju par nosacījumiem, ar kādiem viņi var saglabāt savas balsstiesības. Šī informācija varētu būt pieejama bukletos, raidījumos un uz mērķauditoriju vērstā informācijā, ko sniedz konsulāti, vēstniecības un ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu organizācijas.

Dalībvalstīm, kas paredz, ka pilsoņi, kuri dzīvo cita dalībvalstī, zaudē balsstiesības valsts vēlēšanās, vajadzētu viņus piemērotā veidā un laikus informēt par nosacījumiem un praktisko kārtību, kas jāievēro, lai saglabātu tiesības balsot valsts vēlēšanās.

Ilgtermiņa redzējums

Šīm pārdomām par ES pilsoņu politiskās līdzdalības uzlabošanu, pievēršoties balsstiesību atņemšanas sekām, nevajadzētu atturēt no ilgāka termiņa pārdomām par to, kā novērst trūkumus saistībā ar ES pilsoņu, kuri dzīvo citā dalībvalstī, politisko līdzdalību valsts un – attiecīgā gadījumā – reģionālajā līmenī. Pašreizējās diskusijās balsstiesību piešķiršana uzņemošajā valstī ir izvirzīta kā risinājums – arī lai palīdzētu palielināt to ES pilsoņu politisko līdzdalību, kuru balsstiesības ir atņemtas izcelsmes valstī un kuriem nav tiesību balsot valsts vēlēšanās nevienā ES dalībvalstī.

Skaidrs, ka tas ir daudz plašāks jautājums — tas palīdzētu pilnībā īstenot katra ES pilsoņa tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē, ļautu mobiliem ES pilsoņiem labāk integrēties uzņemošajā valstī un stiprinātu ES pilsonību.

Kā norādīts 2013. gada ziņojumā par ES pilsonību, ir lietderīgi izskatīt šo jautājumu saistībā ar gaidāmajām plašākajām pārdomām par ES nākotni.

6. Secinājumi

Ņemot vērā politisko dialogu ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, iestādēm un pilsonisko sabiedrību par balsstiesību atņemšanu un reaģējot uz ES pilsoņu cerībām, kas izteiktas sabiedrisko apspriešanu gaitā un pilsoņu dialogos par ES nākotni, Komisija ierosina atbilstošus risinājumus. Pašreizējās balsstiesību atņemšanas politikas pamatojums ir jāpārvērtē, ņemot vērā sociāli-ekonomisko un tehnoloģisko realitāti, pašreizējo Eiropas integrācijas stāvokli un pašreizējās tendences virzībā uz iekļaujošu politisko līdzdalību. Šajā ziņā svarīga ir ES pilsonības fundamentālā loma, kas ļauj pret pilsoņiem attiekties kā pret vienlīdzīgiem un vērtīgiem sabiedrības locekļiem gan viņu izcelsmes valstī, gan dzīvesvietas valstī.

Šajā paziņojumā ir noteikti iespējami konstruktīvi risinājumi, ko attiecīgajām dalībvalstīm ieteikts izvērtēt. Pievienotajā ieteikumā Komisija ierosina iekļaujošu un samērīgu pieeju attiecībā uz to pilsoņu politiskajām tiesībām, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, pamatojoties uz pieņēmumu, ka šiem pilsoņiem būtu jāpiešķir tiesības pašiem noteikt to, vai viņi saglabā spēcīgu interesi par pilsonības valsts politisko dzīvi.

Komisija izvērtēs panākumus, kas gūti attiecībā uz seku novēršanu, kuras izriet no balsstiesību atņemšanas ES pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, ziņojot par progresu virzībā uz reālu ES pilsonību.

[1]               Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pants.

[2]               LES 10. panta 3. punkts.

[3]               Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojums “Gatavošanās Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanām: priekšlikumi vēlēšanu demokrātiskai un efektīvai norisei” (COM(2013) 126) un 2013. gada 12. marta ieteikums par Eiropas Parlamenta vēlēšanu demokrātiskas un efektīvas norises veicināšanu (C(2013) 1303).

[4]               COM(2010) 603.

[5]               Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 7. maija spriedums lietā Shindler/Apvienotā Karaliste, 110. un 115. punkts.

[6]               To atvieglo Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīva 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva).

[7]               Gandrīz divas trešdaļas (65 %) Eiropas iedzīvotāju uzskata par nepamatotu situāciju, ka ES pilsoņi, kuri dzīvo ES valstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, zaudē tiesības balsot valsts vēlēšanās. 2012. gada Eirobarometra aptauja Nr. 364. par vēlēšanu tiesībām http://ec.europa.eu/public_opinion/flash/fl_364_en.pdf. Līdzīga aptaujāto daļa (62 %) šādu viedokli pauda tiešsaistē veiktā sabiedriskā apspriešanā par ES pilsonību: 2012. gada sabiedriskā apspriešana “ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne”, http://ec.europa.eu/justice/citizen/files/report_eucitizenship_consultation_en.pdf.

[8]               COM(2013) 269.

[9]               Kipra, Dānija, Īrija, Malta un Apvienotā Karaliste.

[10]             1987. gada 13. maija Parlamenta vēlēšanu likuma Nr. 271, kas pēdējoreiz grozīts 2009. gadā, I daļas I nodaļas 2. panta 3. punkts.

[11]             1953. gada 5. jūnija Konstitucionālā likuma IV daļas 29. paragrāfs.

[12]             Galvenokārt diplomāti, valsts iestāžu vai privātu uzņēmumu, vai starptautisku organizāciju, vai Dānijas atbalsta vai palīdzības organizāciju darbinieki, ārvalstīs studējoši studenti vai personas, kas dzīvo ārvalstīs veselības apstākļu dēļ.

[13]             1992. gada Vēlēšanu likuma Nr. 23 II daļas 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts.

[14]             Piektais ziņojums, kas iesniegts Oireachtas, ir pieejams šādā tīmekļa vietnē: https://www.constitution.ie/Default.aspx.

[15]             Akta Nr. 72/1979 5. pants un Akta Nr. 40/1980 11. pants, kas pēdējo reizi grozīts ar Aktu 4(i)/2003).

[16]             Konstitūcijas 57. paragrāfs, kurā grozījumi izdarīti ar Aktu LVIII.1974.23.

[17]             1985. gada Iedzīvotāju pārstāvības likuma, kas grozīts ar 2000. gada Politisko partiju un referendumu likumu, 1. panta 3. punkta c) apakšpunkts.

[18]             Iepriekš citētais spriedums lietā Shindler.

[19]             Pilsoņi ir apstrīdējuši šo noteikumu valsts tiesās, taču nesekmīgi. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības Tiesai nav uzdots prejudiciāls jautājums.

[20]             21. likuma, ar kuru groza 2013. gada 27. aprīļa Federālo vēlēšanu likumu, 1. pants, Federālais Oficiālais vēstnesis I, 962. lpp. Šo likumu pieņēma pēc Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas sprieduma, kura, izvērtējot iepriekš spēkā esošos valsts tiesību aktus, lēma, ka tikai viens kritērijs, proti, trīs mēnešus ilga iepriekšēja uzturēšanās Vācijā kā nosacījums, lai saglabātu pilsoņu, kas nedzīvo Vācijā, tiesības balsot, atsevišķi nav piemērots, lai pierādītu, ka attiecīgās personas pārzina valsts politisko situāciju un šī situācija tās skar. Tā vietā tiesa īpaši uzsvēra to, vai personas pārzina attiecīgo politisko sistēmu, ne tikai balstoties uz informāciju, kas iegūta, izmantojot modernos medijus, bet arī tieši, piemēram, līdzdarbojoties biedrībās vai partijās, un to, vai valsts var uzlikt tām pienākumus. 2012. gada 4. jūlija sprieduma (2 BvC 1/11 un 2 BvC 2/11), 44., 45., 47., 50., 52., 56. punkts.

[21]             1973. gada Vēlētāju reģistra likuma 2. panta 3. punkts un 2.a panta 1. punkts.

[22]             1. protokola 3. pants piešķir tiesības uz brīvām vēlēšanām, uzliekot līgumslēdzējām pusēm pienākumu “ik pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu”.

[23]             Pēdējo reizi iepriekš citētajā spriedumā lietā Shindler.

[24]             Skatīt jo īpaši 1999. gada 7. septembra spriedumu lietā Hilbe/Lihtenšteina un iepriekš citētā sprieduma lietā Shindler 105. punktu.

[25]             Iepriekš citētais spriedums lietā Shindler, 103. punkts.

[26]             Ziņojums par balsošana ārvalstīs, 2011. gada 24. jūnijs (CDL-AD (2011) 022), 72. un 76. punkts.

[27]          Iepriekš citētais spriedums lietā Shindler, 110., 115. punkts.

[28]             Spriedums lietā C-403/03 Schempp, 19. punkts.

[29]             Spriedums lietā C-300/04 Eman un Sevinger, 55. un 61. punkts.

[30]             Vienīgie izņēmumi ir Īrijas pilsoņu un Kipras un Maltas pilsoņu (kas tiek uzskatīti par Qualifying Commonwealth citizens – “atbilstīgiem sadraudzības pilsoņiem”) iespēja balsot valsts parlamenta vēlēšanās Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes pilsoņu iespēja balsot valsts parlamenta vēlēšanās Īrijā.

[31]             Saskaņā ar LESD 25. panta 2. punktu Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar vienprātīgu lēmumu var pieņemt noteikumus, kas nostiprina vai paplašina LESD 20. panta 2. punktā minētās tiesības. Šie noteikumi stājas spēkā pēc tam, kad tos apstiprinājušas dalībvalstis atbilstīgi savām konstitucionālajām prasībām.

[32]             J. Shaw, E.U. citizenship and political rights in an evolving European Union, Fordham L. Rev., Vol. 75 2549, 2567 (2007).

[33]             Dalībvalstu pilsoņi, kuru vēlēšanu tiesības tiek atņemtas, varētu iegūt tiesības balsot dažās vai visās dalībvalstīs, taču šādas tiesības netiktu garantētas to 23 dalībvalstu pilsoņiem, kuru tiesības netiek atņemtas.

[34]             Šāda sistēma darbojas Austrijā, kur šāds atkārtots pieteikumus ir jāiesniedz ik pēc desmit gadiem.