8.10.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 332/1

Ziņotāja:

Gunta ANČA

Līdzziņotājs:

José Isaías RODRÍGUEZ GARCÍA-CARO

1.1.

aicina, izmantojot saskaņotus un pa kategorijām sadalītus datus, uzlabot informētību par aprūpes iestādēs dzīvojošo cilvēku stāvokli un aicina izstrādāt rādītājus, kas atspoguļotu cilvēktiesību ievērošanu;

1.2.

aicina dalībvalstis, valstu reformu programmās (VRP) paredzot diskriminācijas novēršanas pasākumus, rosināt cilvēkus ar invaliditāti pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē;

1.3.

secina, ka taupības pasākumi ir samazinājuši vietējo un reģionālo pašvaldību budžetus, un tas tieši ir ietekmējis sociālo pakalpojumu pieejamību. Dažās dalībvalstīs tas ir izraisījis institucionalizācijas tendenci;

1.4.

iesaka dalībvalstīm izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz vietējās kopienas nodrošinātu aprūpi, attīstītu sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus un apmācītu atbalsta dienestu darbiniekus;

1.5.

iesaka dalībvalstīm reformēt ilgtermiņa aprūpi, pamatojoties uz izmaksu lietderības analīzi un ilgtermiņa pieeju, saskaņā ar ko ir jāiegulda cilvēku resursos un pakalpojumos, nevis jāsamazina finanšu resursi;

1.6.

uzsver, ka “deinstitucionalizācija” ir process, kurā vajadzīga ilgtermiņa politiskā stratēģija un jāpiešķir pienācīgi finanšu resursi, lai attīstītu alternatīvus atbalsta pakalpojumus kopienā;

1.7.

aicina dalībvalstis steidzami atzīt, ka vīriešiem un sievietēm ar invaliditāti ir ar citiem vienlīdzīga tiesībspēja visās dzīves jomās, un sniegt nepieciešamo atbalstu lēmumu pieņemšanā (1);

1.8.

iesaka sabiedrībā attīstīt augstas kvalitātes pakalpojumus, jo tas ir būtisks solis deinstitucionalizācijas procesā (2). Slēgt iestādes, nepiedāvājot cilvēkiem alternatīvus pakalpojumus, ir bīstami;

1.9.

uzskata, ka tad, ja aprūpi sniedz mājās, jānodrošina, ka attīstās vajadzīgie profesionālie pakalpojumi par pieņemamām cenām;

1.10.

iesaka speciālistus visā Eiropā apmācīt sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus un informēt viņus par deinstitucionalizācijas procesu;

1.11.

iesaka, ka sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem jābūt pieejamiem uz vietas, par pieņemamām cenām un sasniedzamiem visiem;

1.12.

uzsver nodarbinātības pieejamības nozīmi, lai cilvēki, kuri atstāj aprūpes iestādes, spētu pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē. Specializēti nodarbinātības dienesti un profesionālā izglītība un apmācība jāpadara pieejama visiem, kam tie nepieciešami, nepieļaujot nekādu diskrimināciju;

1.13.

iesaka veidot partnerību starp visām personām, kas iesaistītas deinstitucionalizācijas procesā;

1.14.

uzsver, ka dažādām lietotāju grupām ir dažādas vajadzības un tāpēc ir jāizstrādā īpaši risinājumi sadarbībā ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp izmantotājiem un to pārstāvības organizācijām, ģimenēm, pakalpojumu sniedzējiem, attiecīgajām ekonomikas nozarēm un valsts iestādēm;

1.15.

mudina Eiropas Komisiju pieņemt Eiropas kvalitātes sistēmu, kas attiecas uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, un atkārtoti uzsver, ka ir steidzami vajadzīgi stingri, saistoši standarti, lai nodrošinātu visaugstāko kvalitātes līmeni;

1.16.

mudina dalībvalstis izveidot neatkarīgus un efektīvus kontroles un uzraudzības dienestus ar mērķi nodrošināt sabiedrībā balstītu institucionālo pakalpojumu atbilstību regulatīvajiem un kvalitātes standartiem;

1.17.

iesaka vērsties pret negatīviem stereotipiem un palielināt informētību skolās un sabiedrībā, izmantojot integrējošu izglītošanu un kampaņas plašsaziņas līdzekļos.

2.1.

Deinstitucionalizācijas process un cilvēktiesību ievērošana Eiropā pēdējā gadsimta laikā ir attīstījusies dažādos veidos. Tādēļ ir grūti iegūt salīdzināmus datus no dažādām valstīm.

2.2.

EESK uzskata, ka mūsu mainīgajā sabiedrībā ir svarīgi analizēt to cilvēku stāvokli visā ES, kuriem ir vajadzīga sociālā aprūpe un augsta līmeņa atbalsts, lai izstrādātu atbilstošus atbildes pasākumus un apmainītos ar labu praksi.

2.3.

Tādēļ EESK:

2.3.1.

norāda, ka vairāk nekā viens miljons bērnu un pieaugušo ar invaliditāti Eiropā dzīvo aprūpes iestādēs (3);

2.3.2.

uzskata, ka “iestāde” nozīmē jebkuru aprūpes centru, kura iemītnieki ir izolēti no plašākas sabiedrības un/vai ir spiesti dzīvot kopā. Šādiem iemītniekiem nav pietiekamas kontroles pār savu dzīvi vai lēmumiem, kuri uz viņiem attiecas, un pašas organizācijas prasībām ir virsroka pār iemītnieku individuālajām vajadzībām (4);

2.3.3.

norāda, ka vietējās kopienas sniegta aprūpe vienmēr nodrošina labākus rezultātus dzīves kvalitātes ziņā nekā institucionālā aprūpe, veicinot sociālo integrāciju un mazinot segregācijas risku (5);

2.3.4.

aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, ar ko vīrieši, sievietes un bērni ar invaliditāti un bez tās, cilvēki, kuriem vajadzīgs augsta līmeņa atbalsts, un personas ar psihosociālu invaliditāti var saskarties iestādēs un saņemot aprūpes pakalpojumus;

2.3.5.

atsaucas uz ieteikumiem, kas sniegti EESK iepriekšējos atzinumos (6);

2.3.6.

vērš uzmanību uz ES un tās dalībvalstu saistībām, kas izriet no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) (7), proti, respektēt cilvēku cieņu, brīvību un tiesības uz patstāvīgu dzīvi, tiesības izvēlēties, kur un ar ko kopā viņi dzīvo, un tiesības uz piekļuvi atbalsta pakalpojumiem, tostarp personīgai palīdzībai kopienā;

2.3.7.

uzsver, ka ANO Konvencijā par bērna tiesībām (CRC) ir noteikts, ka “personības pilnvērtīgai un harmoniskai attīstībai” bērnam vajadzētu “augt ģimenes vidē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē”. Vecāki ir galvenie atbildīgie par savu bērnu audzināšanu, savukārt valsts pienākums ir atbalstīt vecākus, jo īpaši vistrūcīgākos, ar atbilstīgiem sociālās aizsardzības instrumentiem. Bērniem ir tiesības uz aizsardzību pret kaitējumu un vardarbību. Ja ģimene nevar nodrošināt šādu aprūpi, kaut arī valsts sniedz pienācīgu atbalstu, bērniem ir tiesības uz ģimenes aprūpes aizstāšanu.

2.3.8.

vēlreiz uzsver, ka cilvēkiem ar invaliditāti, un jo īpaši ar intelektuālās attīstības traucējumiem, ir tiesības uz viņu kā cilvēku atzīšanu visās jomās likuma priekšā;

3.1.

atzinīgi vērtē to, ka daudzas valstis reformē veidu, kādā tās nodrošina aprūpi un atbalstu bērniem un pieaugušajiem, aizstājot dažas vai visas ilgtermiņa aprūpes iestādes ar ģimenē un sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem (8);

3.2.

aicina veikt deinstitucionalizācijas procesu, ievērojot lietotāju grupu tiesības, maksimāli samazinot kaitējuma risku un nodrošinot pozitīvus rezultātus visām iesaistītajām personām. Jaunajās aprūpes un atbalsta sistēmās jāievēro katra indivīda un viņa ģimenes tiesības, cieņa, vajadzības un vēlmes;

3.3.

uzskata, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties vietu un veidu, kādā viņš vēlas dzīvot.

4.1.

EESK atzīst, ka bērnu, personu ar invaliditāti (tostarp personu ar psihosociālu invaliditāti) un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Tādēļ ilgtermiņa aprūpes deinstitucionalizācijas procesā būtu jāņem vērā katras lietotāju grupas īpašās vajadzības.

4.2.

Kopienā balstīta aprūpe, tostarp profesionālā aprūpe, kā arī ģimenē un sociālajā vidē saņemtā aprūpe, sniedz pievienoto vērtību, kuras nav aprūpes iestādēs.

4.3.

Institucionālā sistēma tāpēc būtu jāpielāgo, lai papildinātu kopienā balstītus sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus gadījumā, ja tie nav pieejami, kā arī pārejas periodā.

4.4.

Neatkarīga dzīve nenozīmē, ka cilvēki ir spiesti dzīvot izolēti. Tas nozīmē, ka viņi var izmantot specializētus pakalpojumus un viņiem ir pieejami integrēti pakalpojumi kopienā, kurā viņi ir izvēlējušies dzīvot.

4.5.

Deinstitucionalizācija nozīmē izveidot piemērotus pakalpojumus, kā arī izveidot pareizo vidi kopienā. Plaša sabiedrība ir jāsagatavo šai pārejai, jāpalielina tās informētība un jāvēršas pret stigmatizāciju. Pretējā gadījumā tā būs nevis deinstitucionalizācija, bet gan reinstitucionalizācija, izveidojot “geto” personām ar psihosociālu invaliditāti, kas dzīvo sabiedrībā, taču joprojām izolētas negatīvas attieksmes dēļ. Šajā ziņā būtiska loma ir plašsaziņas līdzekļiem.

4.6.

EESK norāda uz atšķirībām starp ES dalībvalstīm, jo īpaši attiecībā uz ilgtermiņa aprūpes definīciju. Šīs atšķirības var attiekties arī uz sniegtās aprūpes un ar to saistīto pakalpojumu veidiem. Tāpat pastāv ievērojamas atšķirības starp vienas dalībvalsts reģioniem un pašvaldībām, jo īpaši starp lauku un pilsētu vidi (9). EESK uzskata, ka ar to nevajadzētu attaisnot progresa trūkumu dalībvalstīs, kurām katrai ir savas īpašās iezīmes, un atbalsta pakāpenisku pāreju uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem.

4.7.

Iepriekšējā izpētes atzinumā (10) EESK ieteica izvērtēt tālaprūpi un interaktīvu automatizētu dzīvesvidi un iespēju izveidot visaptverošu, decentralizētu struktūru cilvēku dzīvesvietas tuvumā un tiešā saskarsmē ar vecāka gadagājuma cilvēkiem. Mēs vēlētos atkārtot šo ieteikumu un atbalstām attiecīgu deinstitucionalizācijas procesu attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, bērniem, personām ar invaliditāti jebkurā vecumā un cilvēkiem ar psihosociālu invaliditāti (11).

4.8.

Šajās lietotāju grupās ietilpst kategorijas, kuru spēja pieņemt lēmumus var būt samazināta vai neesoša viņu vecuma, invaliditātes vai atkarības dēļ. Tāpēc EESK rosina dalībvalstis šādiem cilvēkiem nodrošināt maksimālu aizsardzību, veidojot pakāpenisku un kontrolētu deinstitucionalizācijas procesu, lai nodrošinātu, ka viņu tiesības vienmēr tiek ievērotas un ka viņiem tiek sniegta vislabākā iespējamā aprūpe savā kopienā, tostarp atbalsts lēmumu pieņemšanā.

4.9.

EESK vērš uzmanību uz ietekmi, ko deinstitucionalizācija un pāreja uz sabiedrībā balstītu aprūpi var radīt institucionālās aprūpes sistēmas darbiniekiem. Visām iestādēm un iesaistītajām pusēm ir jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka deinstitucionalizācijas procesam ir pozitīva un pakāpeniska ietekme uz aprūpētājiem. Vienmēr būtu jānodrošina pienācīgi darba apstākļi.

4.10.

Kā alternatīva ievietošanai iestādēs ir nevis pakalpojumu sniegšana mājās, bet gan kopienā, un tādēļ ir jāgarantē ieguldījumi pakalpojumu infrastruktūrā.

4.11.

EESK atzinīgi vērtē labus piemērus, piemēram, aprūpes atvaļinājumu, nepilnas slodzes aprūpes atvaļinājumu un apdrošināšanas atzīšanu neformālajiem aprūpētājiem (12). Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt labas prakses piemēru apmaiņu.

4.12.

EESK atzīst aprūpētāju nozīmi. Neoficiālie aprūpētāji, kas darbojas brīvprātīgi, cenšas apvienot aprūpes pienākumus ar savu personisko dzīvi. Tas var izraisīt “aprūpētāja sindromu”, kura dēļ galvenajam aprūpētājam iestājas fizisks un psiholoģisks izsīkums. ES jānodrošina: 1) ka saskaņošanas politika un atbildība par aprūpi ir visiem vienlīdzīga un ka neformālās aprūpes pienākumi tiek sadalīti vienlīdzīgi un taisnīgi (13); 2) ka tiek ievērotas aprūpētāju pamattiesības; 3) ka tiek atzīta un atbalstīta neformālā un ģimenes veikta aprūpe; 4) tiek atzīta brīvprātīgo loma formālās un neformālās aprūpes nodrošināšanā (14).

4.13.

EESK atzīst, ka daudzas neaizsargātas iedzīvotāju grupas, kas ir tendētas uz institucionālo aprūpi, ir pārāk lielā mērā pārstāvētas bezpajumtnieku vidū. Tāpēc EESK mudina dalībvalstis izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģijas un programmas, kurās pilnībā jāņem vērā bezpajumtniecības problēma un nepieciešamība nodrošināt sabiedrībā balstītus pakalpojumus, lai novērstu un risinātu bezpajumtniecības problēmu.

4.14.

Lai nodrošinātu līdztiesību darbavietā, ir stratēģiski svarīgi izvērst darbu mājsaimniecībās un padarīt to profesionālāku, jo šo darbu veic galvenokārt sievietes, un, lai sieviešu karjeras iespējas būtu tādas pašas kā vīriešiem, tieši sievietēm ir vajadzīgi bērnu un gados vecāku cilvēku aprūpes un mājas uzkopšanas pakalpojumi. Minētie pakalpojumi dod labumu gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Tie rada jaunas darba vietas, apmierina novecojošas sabiedrības vajadzības un sekmē privātās un darba dzīves līdzsvarotību. Šie pakalpojumi uzlabo dzīves kvalitāti un sociālo iekļaušanu, kā arī veicina gados vecāku cilvēku palikšanu savās mājās (15).

4.15.

EESK atzīst, ka profesionāļi visā Eiropā jāapmāca par deinstitucionalizācijas jautājumiem. Piemēram, būs jāapmāca jaunās paaudzes psihiatri, lai nodrošinātu, ka viņu prakse atbilst ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām.

4.16.

EESK pauž bažas par to, ka cilvēki dažreiz tiek nosūtīti uz aprūpes iestādēm bez attiecīgas konsultācijas veikšanas vai neievērojot skaidri noteiktu kārtību. Tā atzīst, ka svarīga nozīme ir oficiālam novērtējumam attiecībā uz cilvēka vajadzību pēc ilgtermiņa aprūpes. Šajā procesā jāievēro cilvēka cieņa, un tam jāsekmē individualizētu pakalpojumu attīstība.

5.1.

EESK apzinās, ka ilgtermiņa aprūpes sniegšana tām lietotāju grupām, kurām tā ir nepieciešama, ir viens no lielākajiem sociālajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras Eiropas Savienība, jo īpaši tādas ekonomikas krīzes laikā kā pašlaik.

5.2.

Paziņojumā par sociālajiem ieguldījumiem (16) ir nepārprotami norādīts, ka ekonomikas krīze apdraud mūsu sociālās aizsardzības sistēmas, jo ir pieaudzis bezdarbs, samazinājušies nodokļu ieņēmumi un palielinājies to iedzīvotāju skaits, kuriem ir nepieciešami pabalsti. Tāpēc EESK piekrīt Komisijai, ka nepieciešams palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt ilgtermiņa aprūpes stratēģijas, kuru mērķis ir mazināt ekonomikas krīzes ietekmi.

5.3.

Savā atzinumā (17) par minēto paziņojumu EESK norādīja, ka sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai būtu jānovirza arī sociālo pakalpojumu stiprināšanai. Tas varētu arī sekmēt darba vietu radīšanu pakalpojumu nozarē un kopienā balstītu jaunu pakalpojumu izvēršanu.

5.4.

Ekonomikas krīze ir negatīvi ietekmējusi cilvēku ar invaliditāti spēju dzīvot patstāvīgi, kā arī ģimenes un neaizsargātas iedzīvotāju grupas, ko jau tā apdraudēja nabadzības un sociālās atstumtības risks.

5.5.

Ar Sociālo ieguldījumu paketi (SIP) varēs risināt problēmas saistībā ar ekonomikas krīzi un demogrāfiskajām pārmaiņām (18).

5.6.

EESK ir pārliecināta, ka krīze ir radījusi ievērojamu regresu sociālo tiesību atzīšanas jomā, jo šīm politikām paredzētie budžeti ir samazināti. Tādēļ komiteja mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sociālie ieguldījumi tiek vērsti uz sociālās aizsardzības politiku ar mērķi atjaunot vismaz to līmeni, kāds bija pirms ekonomikas krīzes (19).

5.7.

EESK uzsver, ka jāapmierina vajadzības, kas izriet no dzīves ilguma pieauguma, un šajā sakarā jārisina tādi sarežģīti jautājumi kā paaudžu līdztiesība un solidaritāte. Mums jācenšas nodrošināt gados veciem un ļoti veciem Eiropas iedzīvotājiem drošas un cilvēka cienīgas vecumdienas arī gadījumā, ja viņiem ir vajadzīga aprūpe, un vienlaikus jārūpējas par to, lai šā mērķa īstenošana nākamajām paaudzēm nekļūtu par nepanesamu slogu (20).

5.8.

Lai gan atšķirības visā ES attiecībā uz ilgtermiņa institucionālo vai sabiedrībā balstītu aprūpi jau bija acīmredzamas, krīze ir saasinājusi jau tā ievērojamās ekonomiskās un sociālās atšķirības Eiropas Savienībā. Tā ir akcentējusi nevienlīdzību konkurētspējas un sociālās kohēzijas jomā, palielinot izaugsmes un attīstības polarizācijas tendenci, kas acīmredzami negatīvi ietekmē ienākumu, turīguma un labklājības taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm un reģioniem (21).

6.1.

pauž nožēlu, ka Eiropas struktūrfondi iepriekšējā plānošanas periodā ir izmantoti segregāciju radošām iestādēm, nevis sabiedrībā balstītai aprūpei;

6.2.

atzinīgi vērtē Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) jaunās 2014.–2020. gada regulas, kas sekmē pāreju no institucionālās aprūpes uz sabiedrībā balstītu aprūpi, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fondu, lai uzlabotu sociālās un veselības aprūpes infrastruktūras;

6.3.

ierosina, ka vairākfondu pieeja varētu paātrināt pāreju uz aprūpi dzīvesvietā, tostarp – izmantojot Eiropas Sociālo fondu nesaistošiem pasākumiem, piemēram, atbalsta pakalpojumu darbinieku apmācībai un jaunu sociālo pakalpojumu izveidei;

6.4.

atzinīgi vērtē Kopīgo noteikumu regulā, kas attiecas uz ESIF, ietvertos ex ante tematiskos nosacījumus cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, ar kuriem deinstitucionalizācijas stratēģija tiek ieviesta kā prasība dalībvalstīm;

6.5.

iesaka dalībvalstīm izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai veicinātu pāreju no institucionālās aprūpes uz aprūpi kopienas līmenī, attīstītu sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus un apmācītu darbiniekus atbalsta dienestos;

6.6.

uzskata, ka Pirmspievienošanās palīdzības instruments un Eiropas Attīstības fonds būtu jāizmanto, lai atbalstītu tiesības dzīvot kopienā un uzaugt ģimenes vidē;

6.7.

saprot, ka pāreja no institucionālās aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem ir sarežģīta. Tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt norādes saziņas jomā un politiskas norādes, lai veicinātu deinstitucionalizāciju pat un jo īpaši ekonomikas krīzes laikā.

7.1.

mudina Eiropas Komisiju pieņemt Eiropas kvalitātes sistēmu, kas attiecas uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, un atkārtoti uzsver, ka ir steidzami vajadzīgi stingri, saistoši standarti, lai nodrošinātu visaugstāko kvalitātes līmeni;

7.2.

secina, ka pakalpojumiem jābūt pieejamiem kopienā, tostarp attālos un lauku apvidos, un ka privātpersonām ir jāsaņem atbilstoši individuālie budžeti, lai varētu brīvi izvēlēties sev vajadzīgo pakalpojumu;

7.3.

uzskata, ka sabiedrībā balstīti pakalpojumi būtu jāattīsta ciešā sadarbībā ar lietotājiem un viņus pārstāvošajām organizācijām un ka tām sadarbībā ar citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pakalpojumu sniedzējiem, publiskajām iestādēm un arodbiedrībām, būtu jādefinē kvalitātes prasības;

7.4.

mudina dalībvalstis izveidot neatkarīgus un efektīvus kontroles un uzraudzības dienestus ar mērķi nodrošināt sabiedrībā balstītu un institucionālo pakalpojumu atbilstību regulatīvajiem un kvalitātes standartiem;

7.5.

ieteic, ka sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem jābūt pieejamiem uz vietas, par pieņemamām cenām un sasniedzamiem visiem;

7.6.

uzskata, ka šiem pakalpojumiem ir jāsaņem attiecīgo institūciju atļauja un sertifikācijas iestāžu piešķirta akreditācija;

7.7.

uzskata, ka atbalsta tehnoloģijas un tehniskie palīglīdzekļi ir īpaši svarīgi cilvēku ar invaliditāti, kā arī bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku dzīvei sabiedrībā. Šīs tehnoloģijas ir visefektīvākās tad, ja tās atbilst lietotāja vēlmēm un ievēro privātumu.