Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par neizpaužamas zinātības un uzņēmējdarbības informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu /* COM/2013/0813 final - 2013/0402 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS Eiropa ir
spēcīga zinātnes un inovācijas jomā, un tai ir
potenciāls kļūt par pasaules līderi. Centieni panākt
kvalitatīvu zinātni nav tikai pētnieku mērķis, bet
sniedz būtiskus ieguvumus sabiedrībai un privātpersonām. Tomēr vispārējai pētniecībai un izstrādei
ES uzņēmumi nav pietiekams virzītājspēks,
salīdzinot ar dažiem lielākajiem tirdzniecības partneriem,
īpaši ASV un Japānu. Neoptimāls uzņēmumu
ieguldījums pētniecībā un izstrādē negatīvi
ietekmē jaunu produktu, procesu, pakalpojumu un zinātības
ieviešanu. Līdz ar to ir vēlams uzlabot
nosacījumus novatoriskai uzņēmējdarbībai. Kā
daļu no savas plašākas stratēģijas “Eiropa 2020” Komisija
ir apņēmusies izveidot Inovācijas savienību, lai
aizsargātu ieguldījumus zināšanu bāzē, samazinātu
sadrumstalotību, kas izmaksā dārgi, un padarītu Eiropu par
vietu, kas ir labvēlīga inovācijai. Videi, kas veicina
inovāciju, būtu jo īpaši jārosina lielāks privātā
sektora ieguldījumu apjoms pētniecībā un izstrādē,
īstenojot vērienīgāku, tostarp pārrobežu
sadarbību pētniecībā un izstrādē un izmantojot
tehnoloģiju attīstību starp universitātēm un
rūpniecības uzņēmumiem, atklātu inovāciju un
ļaujot labāk novērtēt intelektuālo īpašumu (“IP”),
lai uz pētniecību orientētiem un novatoriskiem tirgus
dalībniekiem uzlabotu piekļuvi riska kapitālam un
finansējumam. Šādu mērķu sasniegšana vienīgi valsts
līmenī nav pietiekama un radītu neefektīvu centienu
dubultošanos Savienībā. Krasi samazinātas darījumu izmaksas
digitālajā ekonomikā ir radījušas jaunus sadarbības
veidus ar atklātu zinātni un atklātu inovāciju, kā
rezultātā bieži rodas jauni uzņēmējdarbības
modeļi, kuri izmanto kopīgi radītās zināšanas. Tomēr
intelektuālā īpašuma tiesības (“IPR”) ir būtiska
inovācijas politikas daļa. Intelektuālā īpašuma
tiesības nodrošina veidu, kādā novatori un ideju
radītāji var iegūt īpašumtiesības uz savu centienu
rezultātiem, kas būtībā ir nemateriāli,
tādējādi nodrošinot nepieciešamos stimulus
investīcijām jaunos risinājumos, izgudrojumos un
zinātībā. Ar intelektuālā īpašuma tiesībām
parasti aizsargā jaunradi vai izgudrojumus, taču tām ir
ierobežota piemērošanas joma. Pētniecības un kreativitātes
procesā tiek apkopota un attīstīta svarīga
informācija, pakāpeniski veidojot zināšanas, kam ir būtiska
ekonomiska vērtība, kas bieži vien nekvalificējas aizsardzībai,
pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesībām, bet kas
ir vienlīdz svarīga inovācijai un uzņēmumu
konkurētspējai kopumā. Tā kā ir nepieciešams
glabāt noslēpumā intelektuālo īpašumu, lai
nodrošinātu šādus līdzekļus un piesaistītu
finansējumu un investīcijas, uzņēmumi, laboratorijas,
universitātes, kā arī individuāli novatori un ideju
radītāji attiecībā uz vērtīgu informāciju izmanto
visbiežāk izmantoto un senāko vērtīgas informācijas
aizsargāšanas veidu: konfidencialitāti. Tā kā pētniecību veido
iepriekšējs darbs, dalīšanās ar zināšanām un jauni
atklājumi ir nozīmīgs atbalsts turpmākām
inovācijām. Atkarībā no novatora uzņēmējdarbības
modeļa ir gadījumi, kad konfidencialitāte var būt
nepieciešamais pamats, uz kura var balstīt intelektuālo īpašumu,
lai to varētu izmantot inovācijai un lielākai
konkurētspējai. Visu intelektuālo īpašuma tiesību
pamatā ir noslēpums. Rakstnieki neatklāj scenāriju, pie
kā strādā (nākotnes autortiesības), automobiļu
ražotāji nelaiž apgrozībā jauna modeļa pirmās skices
(nākotnes dizainprojekts), uzņēmumi neatklāj savu
tehnoloģisko eksperimentu provizoriskos rezultātus (nākotnes
patents), uzņēmumi neizpauž informāciju par jauna zīmola
produkta laišanu apgrozībā (nākotnes preču zīme), u.c. Juridiskajā terminoloģijā
informācija, kas ir konfidenciāla, lai saglabātu konkurences
ieguvumus, tiek definēta kā “komercnoslēpums”, “neizpaužama
informācija”, “konfidenciāla komerciālā informācija”
vai “slepena zinātība”. Uzņēmumi un akadēmiskās
aprindas reizēm izmanto citus jēdzienus, piemēram, “aizsargāta
zinātība” vai “aizsargāta tehnoloģija”. Komercnoslēpumi ir arī vienlīdz
svarīgi, lai aizsargātu ar tehnoloģijām nesaistītas
inovācijas. Pakalpojumu sektori, kas veido aptuveni 70 % no ES IKP, ir
ļoti dinamiski, un šī dinamika ir atkarīga no novatoriskas
zinātības radīšanas. Tomēr pakalpojumu sektors nav tik
ļoti atkarīgs no tehnoloģiskiem procesiem un produktu
inovācijas (ko aizsargā patenti) kā ražošanas nozare. Šajā
ES ekonomikas galvenajā daļā konfidencialitāti izmanto, lai
izveidotu un izmantotu tā saukto “vieglo” inovāciju
konkurētspējai, aptverot dažādas stratēģiskas
komercinformācijas izmantošanu un pielietošanu, kas nav tikai
tehnoloģiskas zināšanas, piemēram, informācija par
klientiem un piegādātājiem, uzņēmējdarbības
procesiem, uzņēmējdarbības plāniem, tirgus
izpēti, u.c. Ekonomisti ir vienisprātis, ka uzņēmumi,
neatkarīgi no to lieluma, uzskata, ka komercnoslēpumi ir vismaz tik pat
vērtīgi, cik pārējie intelektuālā īpašuma
veidi. Komercnoslēpumi ir jo īpaši svarīgi maziem un
vidējiem uzņēmumiem (MVU) un jaundibinātiem
uzņēmumiem, jo tiem bieži nav specializētu cilvēkresursu un
pietiekamu finanšu līdzekļu, lai ievērotu, pārvaldītu,
īstenotu un aizsargātu intelektuālā īpašuma
tiesības. Lai arī komercnoslēpumi nav
aizsargāti kā klasiskās intelektuālā īpašuma
tiesības, tie tomēr ir svarīgs papildu instruments
nepieciešamajai intelektuālo resursu aizsardzībai , kas ir 21. gadsimta
uz zināšanām balstītas ekonomikas virzītājspēki.
Komercnoslēpuma turētājam nav ekskluzīvu tiesību
pār informāciju, ko ietver komercnoslēpums. Tomēr lai
veicinātu ekonomiski efektīvu un uz konkurenci vērstu procesu,
ir pamatoti noteikt ierobežojumus komercnoslēpumu izmantošanai
gadījumos, ja trešā puse negodīgā veidā no
komercnoslēpuma turētāja ir ieguvusi svarīgu
zinātību vai informāciju. Novērtējumu par to, vai
šādi ierobežojumi ir nepieciešami, un cik lielā mērā,
katrā atsevišķā gadījumā sniedz tiesu iestādes. Tas nozīmē, ka konkurentiem ir iespējams
un tie ir jārosina attīstīt un izmantot tādus pašus,
līdzīgus vai alternatīvus risinājumus,
tādējādi konkurējot inovācijā, bet tie
nedrīkst krāpt, zagt vai maldināt, lai iegūtu konfidenciālu
informāciju, ko izstrādājuši citi. Lai arī zināšanu un
informācijas attīstība un pārvaldība ir kļuvusi
aizvien svarīgāka ES ekonomikas rezultātiem, pastāv un
turpina pieaugt vērtīgas neizpaužamas zinātības un
informācijas (komercnoslēpuma) pakļautība zādzībai,
spiegošanai vai citām nelikumīgas piesavināšanās
metodēm (globalizācijas, ārpakalpojumu izmantošanas, garāku
piegādes ķēžu, lielāka IKT izmantojuma dēļ,
u.c.). Pieaug arī risks, ka zagtus komercnoslēpumus izmanto
trešajās valstīs, lai ražotu pārkāpuma preces, kuras
pēc tam konkurē ES ar tā ražotāja precēm, kas
kļuvis par nelikumīgas piesavināšanās upuri. Tomēr
tiesiskā regulējuma pašreizējā dažādība un
sadrumstalotība attiecībā uz komercnoslēpumu
aizsardzību pret to nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai
izpaušanu, vājina pārrobežu pētniecību un
attīstību un inovatīvu zināšanu apriti, apdraudot Eiropas
uzņēmumu spējas reaģēt uz negodīgiem uzbrukumiem
to zinātībai. Intelektuālā īpašuma infrastruktūras
optimizācija ir svarīgs Inovācijas savienības
pīlārs, un šajā kontekstā Komisija 2011. gada
maijā pieņēma visaptverošu stratēģiju par intelektuālo
īpašumu, apņemoties izskatīt komercnoslēpumu
aizsardzību[1].
Šis priekšlikums ir vēl viens paveiktais darbs saistībā ar apņemšanos
izveidot intelektuālā īpašuma vienoto tirgu. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI 2.1. Sabiedriskā apspriešana Šīs iniciatīvas pamatā ir
novērtējums par to, cik svarīgi ir komercnoslēpumi
inovācijai un uzņēmumu konkurētspējai, par
apmēru, kādā šādus noslēpumus izmanto, to nozīmi
un attiecībām ar intelektuālā īpašuma
tiesībām zināšanu un nemateriālo aktīvu
radīšanā un ekonomiskajā izmantošanā, kā arī
attiecīgo tiesisko regulējumu. Šie novērtējumi tika veikti,
pasūtot divus ārējus pētījumus un plaši apspriežoties
ar ieinteresētajām personām. Pirmajā pētījumā
(publicēts 2012. gada janvārī) sniegts tiesiskā
regulējuma salīdzinājums attiecībā uz aizsardzību
pret komercnoslēpumu piesavināšanos dažādās ES
dalībvalstīs. Otrajā pētījumā, kas publicēts
2013. gada maijā, ir novērtēti komercnoslēpumu
ekonomiskie pamati un aizsardzība pret to piesavināšanos un
turpmāk analizēta komercnoslēpumu tiesiskā aizsardzība
visā ES. Tajā apstiprināts, ka pastāvošajai
aizsardzībai pret komercnoslēpumu piesavināšanos ir
sadrumstalots un dažāds raksturs visā Savienībā, un tiek
uzskatīts, ka tā kopumā ir neskaidra un rada nevajadzīgas
izmaksas un riskus. Pētījumā tika secināts, ka
efektīva sistēma, lai sasniegtu rezultātus pētniecības
un izstrādes jomā, ir priekšnoteikums uzņēmumiem ieviest
jauninājumus, un ka elastība, ko piedāvā efektīva
paļaušanās uz komercnoslēpumu, labi atbilst veidam,
kādā notiek inovācija mūsdienu
uzņēmējdarbības vidē. Tajā secināts, ka
komercnoslēpumu regulējošo tiesību aktu saskaņošana ES
uzlabotu uzņēmumu apstākļus attīstīt novatoriskas
zināšanas, ar tām apmainīties un tās izmantot. Ieinteresēto personu viedokļus
apkopoja 3 kārtās. Pirmkārt, pilsoniskā sabiedrība,
nozare, akadēmiskās aprindas un valsts iestādes šo
jautājumu apsprieda Komisijas organizētā konferencē, kas
notika 2012. gada jūnijā. Otrkārt, pēc tam saistībā
ar 2. pētījumu 2012. gada novembrī tika sākts
apsekojums par komercnoslēpumu izmantošanu, ar to saistītajiem
riskiem un tiesisko aizsardzību. Tika aptaujāta reprezentatīva
uzņēmumu kopa visā ES, tostarp MVU, kuri veidoja 60 % no
šīs kopas. Pavisam tika saņemtas 537 atbildes. Kopumā 75 %
respondentu uzskatīja, ka komercnoslēpumi ir stratēģiski
svarīgi uzņēmuma izaugsmei, konkurētspējai un
rezultātiem inovācijas jomā. Apsekojumā secināja, ka
pēdējo 10 gadu laikā aptuveni katrs piektais respondents ES
saskārās ar vismaz vienu piesavināšanās
mēģinājumu, turpretim gandrīz katrs otrais respondents no
pieciem apgalvoja, ka tajā pašā laikposmā komercnoslēpumu
piesavināšanās risks ir palielinājies. Divi no trim respondentiem
pauda atbalstu ES leģislatīva akta priekšlikumam. Treškārt, no 2012. gada 11. decembra
līdz 2013. gada 8. martam Komisijas dienesti veica atklātu
sabiedrisko apspriešanu, koncentrējoties uz iespējamajiem politikas
risinājumiem un to ietekmi. Tika saņemtas 386 atbildes, vairums no
atsevišķiem pilsoņiem (galvenokārt no vienas dalībvalsts)
un uzņēmumiem. 202 respondenti norādīja, ka ES būtu
jārisina jautājums par tiesisko aizsardzību pret
komercnoslēpumu piesavināšanos. Tomēr viedokļi, ko pauda
divas galvenās respondentu grupas (pilsoņi un uzņēmumi)
krasi atšķīrās. Trīs no četriem pilsoņiem
uzskata, ka komercnoslēpumi ir mazsvarīgi pētniecībai un
attīstībai un ka komercnoslēpumu pašreizējā
tiesiskā aizsardzība ir pārmērīga, un 75 %
respondentu neredz nepieciešamību pēc ES rīcības. Turpretim
respondenti uzņēmumi uzskata, ka komercnoslēpumi ir ļoti
svarīgi pētniecībai un attīstībai un to
konkurētspējai. Būtisks vairākums uzskata, ka
pašreizējā aizsardzība ir vāja, īpaši pārrobežu līmenī,
un norāda, ka atšķirībām starp valstu tiesiskajiem
regulējumiem ir negatīva ietekme, piemēram, augstāks
uzņēmējdarbības risks dalībvalstīs un
vājāka aizsardzība, mazāk stimulu uzņemties
pārrobežu pētniecību un izstrādi un lielāki izdevumi
preventīviem pasākumiem, lai aizsargātu informāciju. 2.2. Ietekmes
novērtējums Ietekmes novērtējums
norādīja uz valstu atšķirībām komercnoslēpumu
aizsardzības jomā: dažu dalībvalstu tiesību aktos
komercnoslēpums ir definēts vai precizēts, kad tas būtu jāaizsargā;
ne visos gadījumos attiecībā uz pārkāpējiem ir
pieejami rīkojumi par pretlikumīgas darbības pārtraukšanu;
tradicionālie noteikumi par zaudējumu aprēķināšanu
bieži ir nepiemēroti komercnoslēpumu piesavināšanās
gadījumiem, un alternatīvas metodes (piemēram,
autoratlīdzības summa, kas būtu jāmaksā
saskaņā ar licences līgumu) nav pieejamas visās dalībvalstīs;
un ne visās dalībvalstīs krimināltiesību aktos ir
ietverti noteikumi par komercnoslēpumu zādzību. Turklāt
daudzās dalībvalstīs nav noteikumu, ar ko aizsargā
komercnoslēpumus tiesvedības laikā, tādējādi
kavējot komercnoslēpumu piesavināšanās upurus vērsties
tiesā, lai saņemtu tiesisko aizsardzību. Tā rezultātā ir radušās
divas būtiskas problēmas. ·
Neoptimāli stimuli pārrobežu
novatoriskām darbībām. Ja komercnoslēpumi ir pakļauti
piesavināšanās riskam un nepastāv efektīva tiesiskā
aizsardzība, tiek ietekmēti stimuli sākt inovāciju (tostarp
pārrobežu mērogā), jo i) ir sagaidāma zemāka
tādas inovācijas vērtība, kas balstās uz
komercnoslēpumiem, un augstākas tās aizsardzības izmaksas;
ii) daloties ar komercnoslēpumiem, ir lielāks
uzņēmējdarbības risks. Piemēram, 40 % ES
uzņēmumu atturētos no dalīšanās ar
komercnoslēpumiem ar citām pusēm, jo tie baidās zaudēt
šādas informācijas konfidencialitāti, ko var radīt tās
nepareiza izmantošana vai izpaušana bez uzņēmumu piekrišanas. Tas
kavē inovāciju un, jo īpaši, sadarbību
pētniecības jomā un atklātu inovāciju, kurai
nepieciešams, lai ar vērtīgu informāciju dalītos daudzi
uzņēmējdarbības un pētniecības partneri. ·
Uz komercnoslēpumu balstītas
konkurētspējas priekšrocības ir apdraudētas
(vājāka konkurētspēja): sadrumstalota tiesiskā
aizsardzība ES negarantē līdzīgu aizsardzības tvērumu
un tiesiskās aizsardzības līmeni iekšējā tirgū,
tādējādi pakļaujot riskam uz komercnoslēpumu
balstītas konkurētspējas priekšrocības un apdraudot
komercnoslēpumu īpašnieku konkurētspēju. Piemēram,
Eiropas ķīmiskā rūpniecība, kas lielākoties
balstās uz procesa inovāciju, ko nodrošina komercnoslēpumi,
lēš, ka komercnoslēpuma piesavināšanās bieži varētu
nozīmēt apgrozījuma samazinājumu līdz 30 %
apmērā. Šīs iniciatīvas mērķis ir
nodrošināt, lai Eiropas uzņēmumu un pētniecības
iestāžu konkurētspēja, kuras pamatā ir neizpaužama
zinātība un uzņēmējdarbības informācija
(komercnoslēpumi), tiktu pienācīgi aizsargāta un uzlabot
apstākļus/regulējumu inovācijas attīstībai un
izmantošanai un zināšanu nodošanai iekšējā tirgū. Jo
īpaši, tās mērķis ir uzlabot komercnoslēpuma tiesisko
aizsardzību pret piesavināšanos visā iekšējā
tirgū. Attiecībā uz konkrēto
problēmu tika izskatīti šādi iespējamie risinājumi. –
Saglabāt līdzšinējo situāciju. –
Sniegt informāciju un vairot izpratni par
valsts pasākumiem, procedūrām un aizsardzības
līdzekļiem, kas ir pieejami pret komercnoslēpumu
piesavināšanos. –
Valsts civiltiesību aktu konverģence
attiecībā uz komercnoslēpumu piesavināšanās
nelikumību (bet noteikumus par aizsardzības līdzekļiem un
komercnoslēpumu konfidencialitātes saglabāšanu tiesvedības
laikā nolems valsts līmenī). –
Valsts civiltiesību aktu aizsardzības
līdzekļu konverģence attiecībā uz komercnoslēpumu
piesavināšanos un noteikumi par komercnoslēpumu konfidencialitātes
ievērošanu tiesvedības laikā un pēc tam (papildus 3. risinājumam). –
Valsts krimināltiesību aktu
konverģence papildus civiltiesību aktu konverģencei (4. risinājums),
tostarp noteikumi par minimālajiem kriminālsodiem. Ietekmes novērtējumā tika
secināts, ka 4. risinājums būtu proporcionāls un
vislabāk atbilstu noteikto mērķu sasniegšanai. Attiecībā uz ietekmi
civiltiesību aktu aizsardzības līdzekļu konverģence
ļautu novatoriskiem uzņēmumiem efektīvāk
aizsargāt savus likumīgos komercnoslēpumus visā ES. Arī,
ja komercnoslēpumu īpašnieki varētu paļauties uz
konfidencialitāti tiesvedības laikā, tie būtu vairāk
ieinteresēti vērsties pēc tiesiskās aizsardzības pret
iespējamajiem zaudējumiem, ko rada komercnoslēpumu
piesavināšanās. Lielāka tiesiskā noteiktība un
tiesību aktu konverģence veicinātu tādu inovāciju
vērtības palielināšanos, ko uzņēmumi cenšas
aizsargāt kā komercnoslēpumus, jo tiktu samazināts
piesavināšanās risks. Pozitīvas ietekmes uz iekšējā
tirgus darbību rezultātā uzņēmumi, jo īpaši MVU,
un pētnieki spēs labāk izmantot savas novatoriskās idejas,
sadarbojoties ar vislabākajiem partneriem visā ES,
tādējādi palīdzot palielināt privātā sektora
ieguldījumu pētniecībā un attīstībā
iekšējā tirgū. Tajā pašā laikā nevajadzētu
rasties konkurences ierobežojumiem, jo netiek piešķirtas ekskluzīvas
tiesības un jebkurš konkurents var izvēlēties neatkarīgi
iegūt zināšanas, kuras aizsargā komercnoslēpums (tostarp,
izmantojot reverso inženieriju). Līdzīgi, nevajadzētu būt
negatīvai ietekmei uz augsti kvalificēta darbaspēka (kam ir
piekļuve komercnoslēpumiem) pieņemšanu darbā un
mobilitāti iekšējā tirgū. Laika gaitā tam būtu
pozitīvi jāietekmē ES ekonomikas konkurētspēja un
izaugsme. Šai iniciatīvai nav negatīvas ietekmes uz
pamattiesībām. Jo īpaši, šī iniciatīva veicinās
tiesības uz īpašumu un tiesības veikt
uzņēmējdarbību. Attiecībā uz piekļuvi
dokumentiem tiesvedībā ir ieviesti aizsardzības pasākumi,
lai aizsargātu tiesības uz aizstāvību. Šī
iniciatīva arī ietver aizsardzības pasākumus, lai
nodrošinātu, ka ir garantētas tiesības uz vārda un
informācijas brīvību. Šī iniciatīva atbilst
starptautiskajām saistībām (piemēram, Līgumam par
intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS
līgums)). Lielākajiem tirdzniecības partneriem šajā
jautājumā ir ieviesti līdzīgi tiesību akti. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE
ASPEKTI Līguma par Eiropas Savienības
darbību (LESD) 114. pantā paredzēti tiesiskais pamats ES
noteikumu pieņemšanai, ar ko saskaņo valsts tiesību aktus, ja
tas ir nepieciešams iekšējā tirgus vienmērīgai
darbībai. Šā priekšlikuma mērķis ir izveidot pietiekamu un
salīdzinošu tiesiskās aizsardzības līmeni visā
iekšējā tirgū attiecībā uz komercnoslēpuma
piesavināšanos (vienlaikus nodrošinot pietiekamus aizsardzības
līdzekļus, lai novērstu ļaunprātīgu
rīcību). Attiecībā uz komercnoslēpumu aizsardzību
pret piesavināšanos esošie valsts tiesību akti piedāvā
nevienlīdzīgu aizsardzības līmeni visā ES, un tas
apdraud iekšējā tirgus vienmērīgu darbību
informācijas un zinātības jomā. Patiešām, lai tā īstenotu
savu potenciālu kā ekonomisks aktīvs, vērtīgai
informācijai (piemēram, ražošanas procesiem, jaunām vielām
un materiāliem, nepatentētai tehnoloģijai,
uzņēmējdarbības risinājumiem) jābūt uzticami
pārvedamai, jo atšķirīgi tirgus dalībnieki to var izmantot
dažādi atšķirīgos ģeogrāfiskajos reģionos,
tādējādi radot ienākumus ideju radītājiem un
ļaujot veikt efektīvu resursu sadali. Sadrumstalots tiesiskais
regulējums arī vājina stimulus sākt jaunu ar inovāciju
saistītu pārrobežu darbību, kas būtu atkarīga no
informācijas izmantošanas, kas aizsargāta kā
komercnoslēpums, piemēram, uzņēmējdarbības
veikšana atšķirīgās dalībvalstīs, lai ražotu vai
pārdotu preces/pakalpojumus, kuri balstās uz komercnoslēpumiem,
piegādājot preces/pakalpojumus uzņēmumam citās
dalībvalstīs vai nododot ražošanu ārpakalpojumā citam
uzņēmumam kādā dalībvalstī. Minētajās
situācijās, ja komercnoslēpums ir nelikumīgi
piesavināts citā valstī, kurā aizsardzības
līmenis ir zemāks, pārkāpuma preces var tikt
izplatītas visā tirgū. Līdz ar to esošie valsts noteikumi
padara pārrobežu tīkla pētniecību un izstrādi un
inovāciju mazāk saistošu un sarežģītāku. Tie arī
rada lielāku uzņēmējdarbības risku
dalībvalstīs, kurās ir zemāks aizsardzības
līmenis, kas savukārt negatīvi ietekmē visu ES ekonomiku, jo,
no vienas puses, samazinās stimuli veikt pārrobežu tirdzniecību,
un no otras puses, pārkāpuma preces, kuru izcelsme ir
attiecīgās dalībvalstis (vai caur kurām tās ir
ievestas), var tikt izplatītas visā iekšējā tirgū.
Priekšlikumam būtu jāsekmē pārrobežu pētniecības
un attīstības sadarbība: skaidra, stabila un
vienmērīga komercnoslēpumu aizsardzība pret
piesavināšanos veicina dalīšanos ar konfidenciālu
uzņēmējdarbības informāciju un zinātību un
tās nodošanu pārrobežu mērogā, samazinot paredzamo risku un
darījumu izmaksas, kas saistītas ar dažādu tiesību aktu
ievērošanu. Tam arī būtu jāuzlabo stimuli veikt
pārrobežu tirdzniecību, pateicoties tam, ka samazinās
negodīga konkurence, ko rada negodprātīgi tirgus dalībnieki
pārrobežu tirgus telpā. Attiecībā uz subsidiaritāti
ietekmes novērtējumā konstatētās problēmas rada
esošā tiesiskā regulējuma dažādība un nekonsekvence,
kas nenodrošina līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES
uzņēmumiem, radot negatīvas sekas to konkurētspējai un
ES konkurētspējai kopumā. Tiesiskās aizsardzības
pasākumu lielāka konsekvence visās dalībvalstīs ir
svarīga šo problēmu risināšanai. Tomēr šādu
konsekvenci nevar panākt ar darbību vienīgi dalībvalstu
līmenī: pieredze šajā jomā liecina, ka, pat ja
dalībvalstis ir zināmā mērā koordinētas,
piemēram, ar TRIPS līguma starpniecību, nav panākts
valsts tiesību aktu būtisks saskaņošanas līmenis. Līdz
ar to ierosinātās darbības nepieciešamā darbības joma
un ietekme ir ES mērogā. 4. 4. IETEKME UZ BUDŽETU Šis priekšlikums neietekmē Eiropas
Savienības budžetu. Visas ierosinātās darbības, kas
jāveic Komisijai, šajā priekšlikumā ir konsekventas un
saderīgas ar jauno daudzgadu finanšu shēmu 2014.-2020. gadam. 5. PRIEKŠLIKUMA SKAIDROJUMS 5.1. Vispārīgi noteikumi I nodaļā
ir definēts priekšmets (1. pants): direktīvu piemēro
komercnoslēpumu nelikumīgai iegūšanai, izpaušanai un
izmantošanai un pasākumiem, procedūrām un aizsardzības
līdzekļiem, kas būtu jādara pieejami civiltiesiskās
aizsardzības nolūkos. Tāpat I nodaļas 2. pantā
ir definēti galvenie jēdzieni. Definīcija “komercnoslēpums”
ietver trīs elementus: i) informācijai ir jābūt
konfidenciālai, ii) tai ir jāpiemīt komerciālai
vērtībai, jo tā ir konfidenciāla,
iii) komercnoslēpuma turētājam būtu jāveic
saprātīgi centieni, lai to saglabātu konfidenciālu. Šī
definīcija ir saskaņā ar TRIPS līgumā ietverto
definīciju “neizpausta informācija”. Definīcija “komercnoslēpuma
turētājs” arī saskaņā ar TRIPS līgumu
ietver likumības jēdzienu attiecībā uz komercnoslēpuma
kontroli kā būtisku elementu. Līdz ar to tā nodrošina, ka
ne tikai komercnoslēpuma sākotnējais turētājs, bet
arī licences saņēmēji var aizsargāt
komercnoslēpumu. Definīcija “pārkāpuma prece”
ietver proporcionalitātes novērtējumu. Preces, kuras ir
projektētas, ražotas vai pārdotas nelikumīgā veidā,
zināmā mērā gūst labumu no komercnoslēpuma, un
tās uzskata par pārkāpuma precēm. Apsverot jebkādu
pasākumu īstenošanu, kas tieši ietekmē preces, kuras
pārkāpējs ir ražojis vai laidis apgrozībā, būtu
jāveic pārbaude. II nodaļā ir norādīti apstākļi, kādos
komercnoslēpuma iegūšana, izmantošana un izpaušana ir nelikumīga
(3. pants), tādējādi dodot tiesības
komercnoslēpuma turētājam sākt direktīvā
paredzēto pasākumu un aizsardzības līdzekļu
piemērošanu. Galvenais elements, kas minētās darbības
padara nelikumīgas, ir fakts, ka komercnoslēpuma turētājs
nav devis savu atļauju. 3. pants arī nosaka, ka par
nelikumīgu uzskata arī tādu komercnoslēpuma izmantošanu, ko
veic trešā persona, kas nav tieši iesaistīta sākotnējā
nelikumīgā iegūšanā, izmantošanā vai izpaušanā,
ja šāda trešā persona bija informēta, varēja būt
informēta vai tika informēta par sākotnējo nelikumīgo
darbību. 4. pantā skaidri precizēts, ka neatkarīgs
atklājums vai reversā inženierija ir likumīgs informācijas
iegūšanas līdzeklis. 5.2. Pasākumi,
procedūras un aizsardzības līdzekļi III nodaļā ir noteikti pasākumi, procedūras un aizsardzības
līdzekļi, kas būtu jādara pieejami komercnoslēpuma
turētājam, ja trešā puse ir attiecīgo komercnoslēpumu
nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi. 1. iedaļā ir
izklāstīti vispārīgie principi, kas ir piemērojami
civiltiesiskās tiesībaizsardzības instrumentiem, lai
novērstu un apspiestu komercnoslēpuma piesavināšanos, jo
īpaši efektivitāte, taisnīgums un proporcionalitāte (5. pants),
kā arī aizsardzības līdzekļi, lai novērstu
ļaunprātīgu tiesvedību (6. pants). 7. pantā
ir noteikts ierobežojumu periods. 8. pantā pieprasīts, lai
dalībvalstis nodrošinātu tiesu iestādes ar mehānismiem
nolūkā saglabāt komercnoslēpumu konfidencialitāti, kas
izpausti tiesvedības nolūkos. Iespējamajiem pasākumiem
jāietver daļēji vai pilnīgi ierobežojoša piekļuve
dokumentiem, kurus ir iesniegušas puses vai trešās puses; piekļuves
ierobežojums tiesas sēdēm un sēžu protokoliem; rīkojumu
nodošana pusēm vai trešām pusēm sagatavot tādu dokumentu
nekonfidenciālas versijas, kas ietver komercnoslēpumus, un arī
sagatavot tiesu nolēmumu nekonfidenciālas versijas. Šie pasākumi
būtu jāpiemēro proporcionālā veidā, lai netiktu
apdraudētas pušu tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu.
Tiesvedības laikā ir jāpiemēro konfidencialitātes
pasākumi, bet tie jāpiemēro arī pēc tiesvedības,
ja ir saņemti pieprasījumi dokumentu publiskai piekļuvei, tik
ilgi, cik attiecīgā informācija ir komercnoslēpums. 2. iedaļā ir norādīti
provizoriskie un piesardzības pasākumi: iepriekšēji priekšraksti
vai pārkāpuma preču konfiskācija(9. pants). Tas
arī nosaka aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu šo
provizorisko un piesardzības pasākumu vienlīdzību un
samērību (10. pants). 3. iedaļā ir paredzēti
pasākumi, kurus var norīkot nolēmumā par attiecīgās
lietas būtību. 11. pantā ir nodrošināts
komercnoslēpuma izmantošanas vai izpaušanas aizliegums, aizliegums ražot,
piedāvāt, laist apgrozībā vai izmantot pārkāpuma
preces (vai ievest vai uzglabāt pārkāpuma preces šādiem
nolūkiem) un korektīvi pasākumi. Ar korektīvajiem
pasākumiem var, cita starpā, pieprasīt pārkāpējam
visu informāciju, kas ir tā rīcībā attiecībā
uz nelikumīgi iegādātu, izmantotu vai izpaustu
komercnoslēpumu, iznīcināt vai nodot sākotnējam
komercnoslēpuma glabātājam. 12. pants nosaka
aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu 11. pantā
minēto pasākumu taisnīgumu un samērību. 13. pantā ir paredzēta
zaudējumu atlīdzība par pārkāpumu, kas nodarīts
komercnoslēpuma turētājam tā komercnoslēpuma
nelikumīgas iegādes, izmantošanas vai izpaušanas rezultātā,
kurā ir aicināts ņemt vērā visus attiecīgos
faktorus, tostarp atbildētāja negodīgi gūto
peļņu. Ir arī darīta pieejama iespēja
aprēķināt zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz
hipotētisku autoratlīdzību, saskaņā ar to, kas ir
paredzēts intelektuālā īpašuma tiesību
pārkāpumu gadījumā. 14. pants piešķir pilnvaras
kompetentajām tiesu iestādēm pieņemt publicitātes
pasākumus pēc prasītāja lūguma, tostarp publicēt
lēmumu pēc attiecīgās lietas būtības –, ja
komercnoslēpums nav izpausts, un pēc tam, kad ir apsvērts, vai
attiecīgais pasākums ir proporcionāls. Direktīva nesatur noteikumus par tiesu
nolēmumu pārrobežu izpildi, jo šajā jautājumā
piemēro vispārīgos ES noteikumus, ļaujot ar tiesas
spriedumu visās dalībvalstīs aizliegt ievest ES
pārkāpuma preces. 5.3. Sankcijas, ziņošana un nobeiguma
noteikumi Lai nodrošinātu direktīvas
efektīvu piemērošanu un sasniegtu noteiktos mērķus, IV nodaļā
ir paredzēts piemērot sankcijas, ja nav izpildīti
III nodaļā noteiktie pasākumi, un ir ietverti noteikumi par
uzraudzību un ziņošanu. Komisija uzskata, ka saskaņā ar
kopīgajām deklarācijām par paskaidrojošiem dokumentiem[2], nav pietiekamu
argumentu, lai oficiāli pieprasītu dokumentus no
dalībvalstīm nolūkā paskaidrot saikni starp direktīvas
saturu un valsts transponēšanas instrumentu attiecīgajām
daļām. Raugoties no tehniskā viedokļa, direktīva nav
īpaši sarežģīta, ietver tikai ierobežotu skaitu juridisko
saistību, kuras nepieciešams transponēt valsts tiesību aktos, un
tajā apskatīts konkrēts jautājums, kas jau ir
reglamentēts valsts līmenī, attiecībā uz
intelektuālā īpašuma tiesību jomu. Līdz ar to nav
sagaidāms, ka transponēšana valsts līmenī būs
sarežģīta, un tam būtu jāatvieglo šādas
transponēšanas uzraudzība. 2013/0402 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES
DIREKTĪVA par neizpaužamas zinātības un
uzņēmējdarbības informācijas (komercnoslēpumu)
aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu , ņemot vērā Eiropas Komisijas
priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta
projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[3], pēc apspriešanās ar Eiropas Datu
aizsardzības uzraudzītāju[4], saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1) Uzņēmumi un
nekomerciāli pētniecības institūti investē
zinātības un informācijas iegūšanā, izstrādē
un piemērošanā, kas ir zināšanu ekonomikas valūta. Šis
ieguldījums intelektuālā kapitāla radīšanā un
piemērošanā nosaka to konkurētspēju tirgū un līdz
ar to arī peļņu, kas ir pamatā esošā motivācija
uzņēmējdarbības pētniecībai un izstrādei.
Uzņēmumi var izmantot dažādus līdzekļus, lai iegūtu
īpašumtiesības uz savu novatorisko darbību rezultātiem, ja
atvērtība neļauj pilnībā izmantot
pētniecības un inovācijas ieguldījumus. Viens no līdzekļiem
izmantot tādas oficiālas intelektuālā īpašuma
tiesības kā patenti, dizainparaugi vai autortiesības. Cits
līdzeklis ir aizsargāt piekļuvi un izmantot zināšanas, kas
ir vērtīgas konkrētai vienībai un nav plaši zināmas.
Šāda zinātība un uzņēmējdarbības
informācija, kas nav pieejama un ko paredzēts turēt
slepenībā, tiek saukta par komercnoslēpumu. Uzņēmumi,
neatkarīgi no to lieluma, vērtē komercnoslēpumus tikpat
augstu kā patentus un citus intelektuālā īpašuma
tiesību veidus, un izmanto konfidencialitāti kā
uzņēmējdarbības un pētniecības inovācijas
pārvaldības instrumentu, aptverot plašu informācijas
klāstu, kas nav tikai tehnoloģiskās zināšanas, bet arī
komerciāli dati, piemēram, informācija par klientiem un
piegādātājiem, uzņēmējdarbības plāni
vai tirgus pētniecība un stratēģijas. Aizsargājot tik
plašu zinātības un komerciālas informācijas klāstu
kā papildu vai alternatīvu elementu intelektuālā
īpašuma tiesībām, komercnoslēpumi ļauj ideju
radītājam gūt peļņu no saviem izgudrojumiem un
inovācijām, un līdz ar to tie ir īpaši svarīgi
pētniecībai un izstrādei un inovāciju rezultātiem. (2) Atklāta inovācija
ir svarīgs elements jaunu zināšanu radīšanai un veido pamatu jaunu
un novatorisku uzņēmējdarbības modeļu izveidei, kas balstās
uz kopīgi radītu zināšanu izmantošanu. Komercnoslēpumiem ir
svarīga nozīme, lai aizsargātu zināšanu apmaiņu starp
uzņēmumiem iekšējā tirgū un pāri tā
robežām saistībā ar pētniecību, izstrādi un
inovāciju. Uz sadarbības principiem balstīta
pētniecība, tostarp pārrobežu sadarbība, ir jo īpaši
svarīga, lai palielinātu uzņēmējdarbības
pētniecības un attīstības līmeni iekšējā
tirgū. Atklāta inovācija ir katalizators jaunām
idejām, lai tās varētu atrast savu vietu tirgū, apmierinot patērētāju
vajadzības un risinot sabiedrības problēmas. Iekšējā
tirgū, kur ir samazināti šķēršļi šādai
pārrobežu sadarbībai un kur sadarbība nav traucēta,
intelektuālajai jaunradei un inovācijai būtu jārosina
ieguldījums inovatīvos procesos, pakalpojumos un produktos. Šāda
vide, kas rosina intelektuālo jaunradi un inovāciju, ir arī
svarīga nodarbinātības izaugsmei un Savienības ekonomikas
konkurētspējas uzlabošanai. Komercnoslēpumi ir viens no
intelektuālās jaunrades un novatoriskās zinātības
aizsardzības veidiem, ko izmanto uzņēmumi izmanto visvairāk,
tomēr vienlaikus esošais Savienības tiesiskais regulējums tos
vismazāk aizsargā pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai
izpaušanu, ko veic trešās puses. (3) Novatoriski
uzņēmumi ir aizvien vairāk saskaras ar negodīgām
praksēm, piemēram, zādzībām, neatļautai
kopēšanai, ekonomiskajai spiegošanai, konfidencialitātes prasību
pārkāpumiem, kuru mērķis ir piesavināties
komercnoslēpumus neatkarīgi no tā, vai tas notiek
Savienības teritorijā vai ārpus tās. Jaunākās
tendences, piemēram, globalizācija, plašāka ārpakalpojumu
izmantošana, garākas piegādes ķēdes, plašāka
informācijas un sakaru tehnoloģijas izmantošana, veicina risku, ka
šādas prakses izmanto aizvien biežāk. Komercnoslēpuma
nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana apdraud
likumīgā komercnoslēpuma turētāja spējas
iegūt pirmā tirgus dalībnieka peļņu, izmantojot savus
novatorisko centienu rezultātus. Bez efektīviem un
salīdzināmiem tiesiskajiem līdzekļiem komercnoslēpumu aizsargāšanai
visā Savienībā ir apdraudēti stimuli iesaistīties
novatoriskā pārrobežu darbībā iekšējā tirgū
un komercnoslēpumi nespēj īstenot savu potenciālu kā
ekonomikas izaugsmes un darbavietu izveides virzītājspēks.
Tādēļ inovācija un radošums netiek stimulēti un ieguldījumi
samazinās, ietekmējot iekšējā tirgus vienmērīgu
darbību un apdraudot tā izaugsmi vairojošo potenciālu. (4) Attiecībā uz
šīs problēmas risinājumu Pasaules Tirdzniecības
organizācijas ietvaros starptautisko centienu rezultātā tika
noslēgts Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību
komercaspektiem (TRIPS līgums). Tajā cita starpā ir
ietverti noteikumi par komercnoslēpumu aizsardzību pret to
nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, ko veic trešās
puses, kas ir kopīgi starptautiski standarti. Šis līgums, ko Padome
apstiprināja ar Lēmumu 94/800/EK[5],
ir saistošs visām dalībvalstīm, kā arī pašai
Savienībai. (5) Ņemot vērā TRIPS
līgumu, dalībvalstu tiesību aktos ir būtiskas
atšķirības attiecībā uz komercnoslēpumu
aizsardzību pret to nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai
izpaušanu, ko veic citas personas. Līdz ar to, piemēram, ne visas
dalībvalstis ir pieņēmušas komercnoslēpumu un/vai
komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai
izpaušanas definīcijas valsts līmenī, tādēļ
aizsardzības tvērums nav uzreiz pieejams un ir katrā
dalībvalstī atšķirīgs. Turklāt, nav konsekvences
attiecībā uz civiltiesiskajiem aizsardzības līdzekļiem
komercnoslēpumu nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai
izpaušanas gadījumā, jo ne visās dalībvalstīs ir
iespējams panākt rīkojumu pieņemšanu par pretlikumīgas
darbības pārtraukšanu attiecībā uz trešām
personām, kas nav komercnoslēpuma likumīga turētāja
konkurenti. tšķirības pastāv arī dalībvalstīs
attiecībā uz attieksmi pret trešām personām, kas ir
godprātīgi ieguvušas komercnoslēpumu, bet pēc tam
izmantošanas laikā ir uzzinājušas, ka komercnoslēpums ir iegūts
no personas, kas iepriekš to ieguvusi nelikumīgi. (6) Valstu noteikumi arī
atšķiras attiecībā uz to, vai likumīgi komercnoslēpuma
glabātāji var prasīt iznīcināt preces, kuras ražojušas
trešās personas, kas nelikumīgi izmanto komercnoslēpumus, vai
atdot vai iznīcināt jebkurus dokumentus, datnes vai materiālus,
kas ietver vai īsteno nelikumīgi iegādātu vai izmantotu
komercnoslēpumu. Tāpat piemērojamos valsts noteikumos par zaudējumu
atlīdzības aprēķināšanu ne vienmēr ņemta
vērā komercnoslēpumu nemateriālā daba, kas
apgrūtina iespēju pierādīt faktisko zaudēto
peļņu vai pārkāpēja negodīgā ceļā
gūto labumu, ja attiecībā uz konkrēto informāciju
nevar noteikt tirgus vērtību. Tikai dažas dalībvalstis ļauj
piemērot abstraktus noteikumus par zaudējumu atlīdzības
aprēķināšanu, kuru pamatā ir samērīga
autoratlīdzība vai maksa, kas būtu bijusi jāsamaksā,
ja pastāvētu atļauja izmantot konkrēto
komercnoslēpumu. Turklāt daudzu dalībvalstu noteikumi
negarantē komercnoslēpuma konfidencialitātes ievērošanu, ja
komercnoslēpuma turētājs iesniedz prasību par
komercnoslēpuma iespējamu nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu
vai izpaušanu, ko veikusi trešā persona, tādējādi samazinot
esošo pasākumu un aizsardzības līdzekļu pievilcību un
pavājinot piedāvāto aizsardzību. (7) Atšķirības
komercnoslēpumu tiesiskajā aizsardzībā, ko nodrošina
dalībvalstis, nozīmē, ka komercnoslēpumiem nav
vienlīdzīgs aizsardzības līmenis visā
Savienībā, kas tādēļ rada iekšējā tirgus
sadrumstalotību šajā jomā un pavājina noteikumu kopējo
atturošo ietekmi. Iekšējais tirgus tiek ietekmēts tiktāl,
ciktāl atšķirības vājina uzņēmumu stimulus veikt ar
inovāciju saistītu pārrobežu saimniecisko darbību, tostarp
pētniecības un ražošanas sadarbību ar partneriem,
ārpakalpojumus vai ieguldījumus citās dalībvalstīs,
kas būtu atkarīgi no informācijas izmantošanas, kura
aizsargāta kā komercnoslēpumi. Pārrobežu
pētniecības un izstrādes tīkli , kā arī ar
inovāciju saistītas darbības, tostarp attiecīga ražošana un
turpmāka pārrobežu tirdzniecība, kļūst mazāk
pievilcīga un sarežģītāka Savienībā, kas rada
arī ar inovāciju saistītas nepilnības Savienības
mērogā. Turklāt dalībvalstīs, kurās ir
salīdzinoši zemāks aizsardzības līmenis, rodas lielāks
uzņēmējdarbības risks, jo komercnoslēpumus var
vieglāk nozagt vai citādi nelikumīgi iegūt. Tas rada
neefektīvu kapitāla sadalījumu izaugsmi veicinošai
inovācijai iekšējā tirgū, jo, lai kompensētu
nepietiekamo tiesisko aizsardzību dažās dalībvalstīs,
aizsardzības pasākumiem ir nepieciešami lielāki izdevumi. Tas
arī veicina negodīgu konkurentu darbību, kas pēc
komercnoslēpumu nelikumīgas iegūšanas varētu izplatīt
attiecīgās preces visā iekšējā tirgū.
Atšķirības tiesiskajā regulējumā arī veicina
preču ievešanu no trešām valstīm Savienībā caur
piekļuves vietām, kurās ir vājāka aizsardzība, ja
šādu preču dizains, ražošana vai pārdošana ir balstīta uz
zagtu vai citādi nelikumīgi iegūtu komercnoslēpumu.
Kopumā šādas atšķirības rada šķērsli
iekšējā tirgus pareizai darbībai. (8) Ir lietderīgi
paredzēt noteikumus Savienības mērogā, lai tuvinātu
valstu regulējumu nolūkā nodrošināt pietiekamu un
konsekventu tiesiskās aizsardzības līmeni visā
iekšējā tirgū attiecībā uz komercnoslēpuma
nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu. Šajā
nolūkā ir svarīgi izveidot komercnoslēpuma vienādu
definīciju, neierobežojot priekšmetu, kas jāaizsargā pret
piesavināšanos. Līdz ar to šai definīcijai ir jābūt
tādai, kas aptver uzņēmējdarbības informāciju,
tehnoloģisko informāciju un zinātību, ja ir likumīga
interese to glabāt slepenībā un pastāv tiesiskā
paļāvība, ka šāda konfidencialitāte tiks ievērota.
Pēc būtības šādai definīcijai būtu
jāizslēdz nesvarīga informācija un tai nebūtu
jāattiecas uz zināšanām un prasmēm, ko ieguvuši darba
ņēmēji ikdienas nodarbinātības laikā un kas ir
zināmas vai pieejamas personām vidē, kas parasti
strādā ar attiecīgo informācijas veidu. (9) Ir arī svarīgi
noteikt apstākļus, kādos tiesiskā aizsardzība ir
pamatota. Šā iemesla dēļ ir nepieciešams definēt
rīcību un praksi, ko uzskata par komercnoslēpuma nelikumīgu
iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu. Līdz ar to par
komercnoslēpuma nelikumīgu izpaušanu nebūtu jāuzskata
Savienības iestāžu un institūciju vai valsts publisko
iestāžu veiktu ar uzņēmējdarbību saistītas
informācijas izpaušanu, kas ir to rīcībā saskaņā
ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001[6] saistībām vai
citiem noteikumiem par piekļuvi dokumentiem. (10) Inovācijas interesēs
un nolūkā veicināt konkurenci šīs direktīvas
noteikumiem nebūtu jārada nekādas ekskluzīvas tiesības
uz zinātību vai informāciju, kas aizsargāta kā
komercnoslēpums. Līdz ar to vienas un tās pašas
zinātības un informācijas neatkarīga atklāšana ir
iespējama, un komercnoslēpuma turētāja konkurenti arī
var veikt jebkura likumīgi iegādāta produkta reverso
inženieriju. (11) Saskaņā ar
proporcionalitātes principu pasākumi un aizsardzības
līdzekļi, kas paredzēti komercnoslēpumu aizsardzībai,
būtu jāpielāgo, lai tie atbilstu mērķim par pētniecības
un inovācijas iekšējā tirgus vienmērīgu darbību,
neapdraudot citus sabiedrības interesēs esošus mērķus un
principus. Šajā ziņā pasākumi un aizsardzības
līdzekļi nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes ņem
vērā komercnoslēpuma vērtību, tādas
rīcības, kuras rezultātā notikusi komercnoslēpuma
nelikumīga iegāde, izmantošana vai izpaušana, smaguma pakāpi,
kā arī šādas rīcības ietekmi. Būtu arī
jānodrošina, ka kompetentajām tiesu iestādēm ir
rīcības brīvība izsvērt tiesvedībā
iesaistīto pušu intereses, kā arī trešo pušu intereses, tostarp
attiecīgā gadījumā, patērētāju intereses. (12) Iekšējā tirgus
vienmērīga darbība tiktu apdraudēta, ja nodrošinātie
pasākumi un aizsardzības līdzekļi tiktu izmantoti, lai
īstenotu nelikumīgus nodomus, kas nav saderīgi ar šīs direktīvas
mērķiem. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai
tiesu iestādēm būtu pilnvaras noteikt sankcijas par
ļaunprātīgu prasītāju uzvedību, kas rīkojas
negodprātīgi un iesniedz acīmredzami nepamatotus pieteikumus. Ir
arī svarīgi, lai nodrošinātie pasākumi un aizsardzības
līdzekļi neierobežotu vārda un informācijas
brīvību (kas ietver plašsaziņas līdzekļu
brīvību un plurālismu, kā atspoguļots Eiropas
Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā) vai ziņošanu
par nelikumīgām darbībām. Līdz ar to
komercnoslēpuma aizsardzība nebūtu jāattiecina uz
gadījumiem, kuros komercnoslēpuma izpaušana kalpo sabiedrības interesēm
tiktāl, ciktāl ir atklāta attiecīga nepareiza vai
ļaunprātīga rīcība. (13) Tiesiskās
noteiktības interesēs un ņemot vērā to, ka
likumīgajiem komercnoslēpuma turētājiem ir
jārūpējas par savu vērtīgo komercnoslēpumu
konfidencialitātes ievērošanu un to izmantošanas uzraudzību,
šķiet lietderīgi noteikt, ka prasību komercnoslēpuma
aizsardzībai ir iespējams celt tikai ierobežotā laikposmā
pēc dienas, kurā komercnoslēpuma turētāji
uzzināja vai tiem vajadzēja uzzināt par sava
komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu,
ko veikusi trešā puse. (14) Iespēja zaudēt
komercnoslēpuma konfidencialitāti tiesvedības laikā bieži
kavē likumīgos komercnoslēpumu turētājus uzsākt
tiesvedību, lai aizsargātu savus komercnoslēpumus,
tādējādi apdraudot pastāvošo pasākumu un
aizsardzības līdzekļu efektivitāti. Šā iemesla
dēļ, ievērojot attiecīgos aizsardzības pasākumus,
kas nodrošina tiesības un taisnīgu tiesu, ir nepieciešams noteikt
īpašas prasības, kuru mērķis ir aizsargāt
komercnoslēpuma, kas ir strīda priekšmets, konfidencialitāti
tā aizsardzības nolūkā sāktās tiesvedības
gaitā. Tam būtu jāietver iespēja ierobežot piekļuvi
pierādījumiem vai sēdēm, vai publicēt tikai tiesu
nolēmumu nekonfidenciālus elementus. Šādai aizsardzībai
būtu jābūt spēkā pēc tam, kad tiesas process ir
beidzies, tik ilgi, kamēr informācija, kas ir komercnoslēpums,
nav pieejama atklātībai. (15) Ja trešā persona nelikumīgi
iegūst komercnoslēpumu, tam varētu būt postošas sekas uz
tā likumīgo turētāju, jo tiklīdz komercnoslēpums
tiktu publiski atklāts, attiecīgajam turētājam nebūtu
iespējams atgriezties situācijā, kas bija pirms
komercnoslēpuma zaudēšanas. Tādēļ ir svarīgi
nodrošināt ātrus un pieejamus pagaidu pasākumus, lai
nekavējoties izbeigtu komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu,
izmantošanu vai izpaušanu. Šādam atbrīvojumam ir jābūt
pieejamam bez nepieciešamības gaidīt lēmumu par
attiecīgās lietas būtību, pienācīgi
ievērojot tiesības uz aizstāvību un proporcionalitātes
principu, ņemot vērā attiecīgās lietas
būtību. Var arī pieprasīt pietiekama līmeņa
garantijas, lai segtu izmaksas un kaitējumu, kas radīts
atbildētājam nepamatotas prasības dēļ, īpaši, ja
jebkāda kavēšanās radītu neatgriezenisku kaitējumu
komercnoslēpuma likumīgajam turētājam. (16) Tā paša iemesla
dēļ ir arī svarīgi nodrošināt pasākumus, lai
novērstu komercnoslēpuma turpmāku nelikumīgu izmantošanu
vai izpaušanu. Lai aizlieguma pasākumi būtu efektīvi, to
ilgumam, ja apstākļi pieprasa laika ierobežojumus, būtu
jābūt pietiekamam, lai novērstu jebkuru komerciālo
priekšrocību, ko trešā puse būtu varējusi iegūt no
komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai
izpaušanas. Jebkurā gadījumā neviens šāda veida
pasākums nebūtu jāizpilda, ja informācija, uz ko
sākotnēji attiecās komercnoslēpums, ir vispārpieejama tādu
iemeslu dēļ, kurus nevar saistīt ar atbildētāju. (17) Komercnoslēpumu var
nelikumīgi izmantot, lai projektētu, ražotu vai pārdotu preces
vai to daļas, kuras var tikt izplatītas iekšējā tirgū,
tādējādi ietekmējot komercnoslēpuma turētāja
komerciālās intereses un iekšējā tirgus darbību.
Šādos gadījumos un ja attiecīgajam komercnoslēpumam ir
būtiska ietekme uz radušās preces kvalitāti, vērtību
vai cenu, vai uz cenas samazināšanu, tās ražošanas vai
tirdzniecības procesa veicināšanu vai paātrināšanu, ir
svarīgi pilnvarot tiesu iestādes norīkot pienācīgus
pasākumus, lai nodrošinātu, ka šādas preces netiek laistas
apgrozībā vai tiek izņemtas no tirgus. Ņemot vērā
tirdzniecības globālo raksturu, ir arī nepieciešams, lai
šādi pasākumi ietvertu aizliegumu šādas preces ievest
Savienībā vai tās glabāt nolūkā tās
piedāvāt tirgū vai laist apgrozībā. Ņemot vērā
proporcionalitātes principu, korektīvajiem pasākumiem nevajadzētu
obligāti ietvert preču iznīcināšanu, ja ir pieejami citi
reāli izpildāmi risinājumi, piemēram, novēršot preces
iezīmes, kas pārkāpj komercnoslēpumu vai atbrīvojoties
no precēm ārpus tirgus, piemēram, ziedojot tās
labdarības organizācijām. (18) Persona, iespējams,
sākotnēji ir godprātīgi ieguvusi komercnoslēpumu, bet
tikai vēlākā posmā, tostarp pēc
sākotnējā komercnoslēpuma turētāja
paziņojuma, ir uzzinājusi, ka tās zināšanas par
attiecīgo komercnoslēpumu ir radušās no avotiem, kas
komercnoslēpumu ir izmantojuši vai izpauduši nelikumīgā
veidā. Lai novērstu to, ka šādi apstākļi,
nodrošinātie korektīvie pasākumi vai rīkojumi varētu
radīt neproporcionālu kaitējumu minētajai personai,
dalībvalstīm būtu jānosaka iespēja attiecīgos
gadījumos cietušajai pusei nodrošināt naudas kompensāciju
kā alternatīvu pasākumu, ja šāda kompensācija
nepārsniedz autoratlīdzības vai maksu apjomu, kas būtu
jāmaksā, ja attiecīgā persona būtu ieguvusi
atļauju izmantot attiecīgo komercnoslēpumu uz laikposmu,
kurā komercnoslēpuma izmantošanu varēja novērst
sākotnējais komercnoslēpuma turētājs. Tomēr, ja
komercnoslēpuma nelikumīga izmantošana veidotu tiesību akta
pārkāpumu, kas nav paredzēts šajā direktīvā, vai,
iespējams, kaitētu patērētājiem, šāda
nelikumīga izmantošana būtu jāaizliedz. (19) Lai novērstu to, ka
tāda persona, kura apzināti vai kurai varētu būt pamatoti
iemesli rīkoties apzināti, nelikumīgi iegūst, izmanto vai
izpauž komercnoslēpumu, gūst labumu no šādas rīcības,
un lai nodrošinātu, ka cietušais komercnoslēpuma turētājs
pēc iespējas lielākā mērā ir situācijā,
kurā tas būtu bijis, ja šāda rīcība nebūtu
veikta, ir nepieciešams nodrošināt pienācīgu kompensāciju
par nelikumīgas rīcības rezultātā nodarīto
kaitējumu. Nosakot cietušajam komercnoslēpuma turētājam
atlīdzināmos zaudējumus, būtu jāņem vērā
visi attiecīgie faktori, piemēram, komercnoslēpuma turētājam
radušos ienākumu zudums vai pārkāpēja negodīgi
gūtā peļņa, un, vajadzības gadījumā,
jebkāds komercnoslēpuma turētājam nodarīts morāls
kaitējums. Piemēram, ja, ņemot vērā
komercnoslēpuma nemateriālo raksturu, būtu sarežģīti
noteikt faktisko nodarīto kaitējumu, alternatīvi zaudējumu
atlīdzības apjomu var aprēķināt atbilstoši tādiem
elementiem kā autoratlīdzība vai maksas, kuras būtu bijis
jāmaksā, ja pārkāpējs būtu pieprasījis
atļauju izmantot attiecīgo komercnoslēpumu. Mērķis nav
ieviest zaudējumu atlīdzību ar sodošu raksturu, bet gan nodrošināt
kompensāciju, kas balstās uz objektīviem kritērijiem,
vienlaikus ņemot vērā komercnoslēpuma turētājam
radušos izdevumus, piemēram, identifikācijas un pētniecības
izmaksas. (20) Ir lietderīgi
publicēt lēmumus, tostarp attiecīgā gadījumā
izmantojot vērienīgu reklāmu komercnoslēpumu
nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai izpaušanas gadījumos,
lai tie darbotos kā papildu preventīvs pasākums
attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem un veicinātu
visas sabiedrības informētību, ja šāda publicēšana
nerada komercnoslēpuma izpaušanu, kā arī tai nav
nesamērīgas ietekmes uz fizisko personu privātumu un
reputāciju. (21) Komercnoslēpumu
turētājiem pieejamo pasākumu un aizsardzības
līdzekļu efektivitāte varētu būt apdraudēta, ja netiek
izpildīti attiecīgie nolēmumi, kurus pieņēmušas
kompetentās tiesu iestādes. Šā iemesla dēļ ir
nepieciešams nodrošināt, ka šīm iestādēm ir attiecīgas
pilnvaras noteikt sankcijas. (22) Lai veicinātu
pasākumu, kas paredzēti komercnoslēpumu aizsardzībai, vienveidīgu
piemērošanu, ir lietderīgi nodrošināt sadarbības un
informācijas apmaiņas sistēmas starp dalībvalstīm, no
vienas puses, un starp dalībvalstīm un Komisiju, no otras puses,
īpaši izveidojot dalībvalstu norīkotu korespondentu tīklu.
Turklāt nolūkā pārskatīt, vai šie pasākumi
izpilda plānoto mērķi, Komisijai, kurai attiecīgā
gadījumā palīdz Eiropas Intelektuālā īpašuma
tiesību pārkāpumu novērošanas centrs, būtu jāpārbauda
šīs direktīvas piemērošana un valsts mērogā veikto
pasākumu efektivitāte. (23) Šī direktīva
ievēro pamattiesības un principus, kuri atzīti jo īpaši
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, īpaši tiesības
uz privāto un ģimenes dzīvi, tiesības uz personas datu aizsardzību,
vārda un informācijas brīvību, brīvību
izvēlēties profesiju un tiesības strādāt,
brīvību veikt uzņēmējdarbību, tiesības uz
īpašumu, tiesības uz labu pārvaldību, piekļuvi lietas
materiāliem un uzņēmējdarbības noslēpuma
glabāšanu, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un
taisnīgu tiesu, un tiesības uz aizstāvību. (24) Ir svarīgi, lai tiktu
ievērotas jebkuras personas tiesības uz privātumu un personas
datu aizsardzību, kura ir iesaistīta ar komercnoslēpuma
nelikumīgas iegūšanu, izmantošanas vai izpaušanas saistītā
tiesvedībā un kuras personas dati tiek apstrādāti. Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK[7]
reglamentē personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstīs
saistībā ar šo direktīvu un dalībvalstu kompetento
iestāžu uzraudzībā, īpaši dalībvalstu norīkoto
publisko neatkarīgo iestāžu uzraudzībā. (25) Tā kā šīs
direktīvas mērķi, proti, panākt vienmērīgu
iekšējā tirgus darbību, ieviešot pietiekamu un
salīdzināmu tiesiskās aizsardzības līmeni visā
iekšējā tirgū saistībā ar komercnoslēpuma
nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, nevar pietiekami
sasniegt dalībvalstīs un līdz ar to tā apjoma un ietekmes
dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī,
Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar
subsidiaritātes principu, kā izklāstīts Līguma par
Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar
minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu
šajā direktīvā paredzēti vienīgi tie pasākumi,
kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai. (26) Šīs direktīvas
mērķis nav nedz iedibināt saskaņotus noteikumus
tiesiskās sadarbības jomā, jurisdikcijā, nedz atzīt un
izpildīt lēmumus civillietās un komerclietās, nedz arī
regulēt piemērojamo tiesību aktu jautājumus. Citiem
Savienības instrumentiem, kas kopumā regulē šādus
jautājumus, principā būtu jāpaliek vienlīdz
piemērojamiem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. (27) Šai direktīvai
nebūtu jāietekmē konkurences tiesību noteikumi, īpaši
Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. pants.
Šajā direktīvā noteiktie pasākumi nebūtu
jāizmanto, lai nepamatoti ierobežotu konkurenci veidā, kas ir
pretrunā minētajam Līgumam. (28) Pasākumiem, kas
pieņemti, lai aizsargātu komercnoslēpumus pret to
nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu, nebūtu
jāietekmē jebkādu citu attiecīgo tiesību aktu
piemērošanu citās jomās, tostarp intelektuālā īpašuma
tiesību, privātuma, dokumentu pieejamības un
līgumtiesību jomā. Tomēr ja Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvas 2004/48/EK[8]
darbības joma un šīs direktīvas darbības joma
pārklājas, šai direktīvai dod priekšroku kā lex
specialis, IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU. I nodaļa Priekšmets un darbības joma 1. pants
Priekšmets Šī direktīva paredz noteikumus par
aizsardzību pret komercnoslēpumu nelikumīgu iegūšanu
izpaušanu un izmantošanu. 2. pants
Definīcijas Šajā direktīvā piemēro
šādas definīcijas: 1) “komercnoslēpums” ir informācija,
kas atbilst visām turpmāk minētajām prasībām: a) slepena tajā nozīmē, ka tā
nav (kā veselums vai precīzs tās komponentu izvietojums un
salikums) vispārzināma vai pieejama gatavā veidā tādu
aprindu personām, kuras normāli parasti izmanto minēto
informācijas veidu, b) ar komerciālu vērtību,
tādēļ, ka tā ir slepena, c) attiecīgos apstākļos ir bijusi
pakļauta saprātīgiem slepenības uzturēšanas
pasākumiem, ko veic persona, kura likumīgi kontrolē
informāciju. 2) “komercnoslēpuma turētājs” ir
jebkura fiziska vai juridiska persona, kam ir likumīga kontrole pār
komercnoslēpumu; 3) “pārkāpējs” ir jebkura fiziska
vai juridiska persona, kas ir nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai
izpaudusi komercnoslēpumu; 4) “pārkāpuma preces” ir preces, kuru dizains,
kvalitāte, ražošanas process vai pārdošana lielā mērā
gūst labumu no nelikumīgi iegūta, izmantota vai izpausta
komercnoslēpuma. II nodaļa Komercnoslēpumu nelikumīga iegūšana,
izmantošana un izpaušana 3. pants
Komercnoslēpumu nelikumīga iegūšana, izmantošana un izpaušana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka komercnoslēpuma turētājiem ir tiesības piemērot šajā
direktīvā paredzētos pasākumus, procedūras un
aizsardzības līdzekļus, lai iegūtu tiesisko
aizsardzību pret komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu,
izmantošanu vai izpaušanu vai to novērstu. 2. Komercnoslēpuma iegūšana
bez komercnoslēpuma turētāja atļaujas ir uzskatāma par
nelikumīgu, ja ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ tas ir
noticis šādu iemeslu rezultātā: a) neatļauta piekļuve tādiem
dokumentiem, objektiem, materiāliem, vielām vai elektroniskajām
datnēm vai to kopēšana, kas ir komercnoslēpuma
turētāja likumīgā kontrolē, kuri ietver
komercnoslēpumu vai no kuriem to var izsecināt, b) zādzība, c) korupcija, d) krāpšana, e) pārkāpums vai pamudinājums
pārkāpt konfidencialitātes līgumu vai jebkuru citu pienākumu
ievērot konfidencialitāti, f) jebkāda cita rīcība, kas
noteiktos apstākļos ir uzskatāma par komercpraksei pretrunā
esošu. 3. Komercnoslēpuma
izmantošanu vai izpaušanu uzskata par nelikumīgu, ja bez komercnoslēpuma
turētāja atļaujas to ar nodomu vai rupjas nolaidības
dēļ ir veikusi persona, par kuru konstatēts, ka tā atbilst
kādam no šādiem nosacījumiem: a) tā ir nelikumīgi ieguvusi komercnoslēpumu, b) tā ir pārkāpusi
konfidencialitātes līgumu vai jebkuru citu pienākumu glabāt
komercnoslēpumu slepenībā, c) tā ir pārkāpusi
līgumisku pienākumu vai jebkuru citu pienākumu ierobežot
komercnoslēpuma izmantošanu. 4. Komercnoslēpuma
izmantošanu vai izpaušanu arī uzskata par nelikumīgu, ja persona
šādas izmantošanas vai izpaušanas laikā zināja vai,
attiecīgos apstākļos tai vajadzēja zināt, ka
komercnoslēpums tika iegūts no citas personas, kas
komercnoslēpumu izmantoja vai izpauda nelikumīgi 3. punkta
nozīmē. 5. Pārkāpuma
preču apzināta un tīša ražošana, piedāvāšana vai
laišana apgrozībā, vai pārkāpuma preču ievešana,
izvešana vai glabāšana tiek uzskatīta par komercnoslēpuma
nelikumīgu izmantošanu. 4. pants
Komercnoslēpumu nelikumīga iegūšana, izmantošana un izpaušana 1. Komercnoslēpumu
iegūšanu uzskata par likumīgu, ja tie ir iegūti kādā
no šādiem veidiem: a) neatkarīgs atklājums vai
izgudrojums, b) tāda produkta vai objekta, kas ir
darīts pieejams sabiedrībai vai kas ir informācijas ieguvēja
likumīgā turējumā, aplūkošana, pētniecība,
sadale pa sastāvdaļām vai pārbaude, c) darba ņēmēju
pārstāvju tiesību uz informāciju un konsultāciju
izmantošana saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem
un/vai praksi, d) jebkāda cita prakse, kas noteiktos
apstākļos atbilst godīgai komercpraksei. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka netiek piešķirtas tiesības piemērot šajā
direktīvā paredzētos pasākumus, procedūras un
aizsardzības līdzekļus, ja komercnoslēpuma
iespējamā iegūšana, izmantošana vai izpaušana tika veikta
kādā no šādiem gadījumiem: a) likumīgi izmantojot tiesības uz
vārda un informācijas brīvību, b) nolūkā atklāt pieteikuma
iesniedzēja pārkāpumu, nepareizu rīcību vai
nelikumīgu darbību, ja komercnoslēpuma iespējamā iegūšana,
izmantošana vai izpaušana bija nepieciešama šādai atklāšanai un
attiecīgais atbildētājs rīkojās sabiedrības
interesēs, c) komercnoslēpumu izpauda darbinieki
saviem pārstāvjiem, likumīgi pildot savas
pārstāvniecības funkcijas, d) nolūkā izpildīt
ārpuslīgumiskas saistības, e) nolūkā aizsargāt
likumīgas intereses. III nodaļa Pasākumi, procedūras un
aizsardzības līdzekļi 1. iedaļa
Vispārīgi noteikumi 5. pants
Vispārīgas saistības 1. Dalībvalstis nodrošina
pasākumus, procedūras un aizsardzības līdzekļus, kas
nepieciešami, lai nodrošinātu civiltiesisko aizsardzību pret
komercnoslēpumu nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu. 2. Minētie pasākumi,
procedūras un tiesiskās aizsardzības līdzekļi: a) ir taisnīgi un atbilstīgi, b) nav nevajadzīgi sarežģīti
vai dārgi, vai neietver nesamērīgus termiņus vai
nepamatotus kavējumus, c) ir efektīvi un atturoši . 6. pants
Proporcionalitāte un tiesvedības ļaunprātīga
izmantošana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka saskaņā ar šo direktīvu paredzētos pasākumus,
procedūras un aizsardzības līdzekļus kompetentās tiesu
iestādes piemēro tādā veidā, kas ir: a) proporcionāls, b) novērš šķēršļu
veidošanos likumīgai tirdzniecībai iekšējā tirgū, c) nodrošina aizsardzības
pasākumus pret to ļaunprātīgu izmantošanu. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka gadījumā, ja kompetentās tiesu iestādes nosaka, ka
prasība par komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izpaušanu
vai izmantošanu, ir acīmredzami nepamatota un ir konstatēts, ka
pieteikuma iesniedzējs ir negodprātīgi uzsācis
tiesvedību nolūkā netaisnīgi kavēt vai ierobežot
atbildētāja piekļuvi tirgum vai citādi iebiedēt vai
psiholoģiski aizskart atbildētāju, šādas kompetentās
tiesu iestādes ir pilnvarotas veikt šādus pasākumus: a) piemērot sankcijas pieteikuma
iesniedzējam, b) likt izplatīt informāciju par nolēmumu,
kas pieņemts saskaņā ar 14. pantu. Pirmajā daļā minētie
pasākumi neskar atbildētāja iespēju pieprasīt
zaudējumu atlīdzību, ja to ļauj Savienības vai valsts
tiesību akti. 7. pants
Noilguma periods Dalībvalstis nodrošina, ka prasības šajā
direktīvā paredzēto pasākumu, procedūru un
aizsardzības līdzekļu piemērošanai var celt vismaz viena
gada laikā, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc dienas,
kurā pieteikuma iesniedzējs uzzināja vai tam bija iemesls
uzzināt par pēdējo faktu, kas lika attiecīgi rīkoties. 8. pants
Komercnoslēpumu konfidencialitātes ievērošana tiesas procesa
gaitā 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka pusēm, to juridiskajiem pārstāvjiem, tiesas
amatpersonām, lieciniekiem, ekspertiem un jebkurai citai personai, kas
piedalās tiesas procesā, kas saistīts ar komercnoslēpuma
nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, vai kam ir pieeja
dokumentiem, kuri veido daļu no šāda tiesas procesa, neļauj
izmantot vai izpaust nevienu komercnoslēpumu vai iespējamo
komercnoslēpumu, ko tie ir uzzinājuši šādas piedalīšanās
vai pieejas rezultātā. Pirmajā daļā minētās
saistības zaudē spēku jebkādos šādos gadījumos: a) ja tiesas procesa gaitā tiek
konstatēts, ka iespējamais komercnoslēpums neatbilst 2. panta
1. punktā noteiktajām prasībām; b) ja laika gaitā attiecīgā
informācija kļūst vispārīgi zināma vai viegli
pieejama personām aprindās, kurās parasti rīkojas ar
šāda veida informāciju. 2. Dalībvalstis arī
nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, pēc puses
pienācīgi pamatota pieteikuma saņemšanas, var veikt
konkrētus pasākumus, lai ievērotu jebkura komercnoslēpuma
vai iespējamā komercnoslēpuma konfidencialitāti, kas izmantots
vai minēts tiesas procesa gaitā attiecībā uz
komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšana, izmantošanu vai izpaušanu. Pirmajā daļā minētie
pasākumi ietver vismaz iespēju: a) daļēji vai pilnībā ierobežot
piekļuvi jebkuram komercnoslēpumu saturošam dokumentam, ko iesniegušas
puses vai trešās personas; b) ierobežot piekļuvi tiesas
sēdēm, ja komercnoslēpumu var izpaust, un to attiecīgajiem
ierakstiem vai protokoliem. Ārkārtas gadījumos un
saskaņā ar pienācīgu pamatojumu kompetentās tiesu
iestādes var ierobežot pušu piekļuvi minētajām tiesas
sēdēm un norīkot tās veikt vienīgi pušu juridisko
pārstāvju un pilnvarotu ekspertu klātbūtnē,
ievērojot 1. punktā minētās konfidencialitātes pienākumus; c) darīt pieejamu jebkura tiesas
nolēmuma nekonfidenciālu redakciju, kurā komercnoslēpumu
saturošie elementi ir svītroti. Ja nolūkā aizsargāt
komercnoslēpumu vai iespējamo komercnoslēpumu un
saskaņā ar šī punkta a) apakšpunkta otro daļu
kompetentā tiesu iestāde nolemj, ka pierādījumu, kas
atrodas puses likumīgā kontrolē, nedrīkst izpaust otrai
pusei, un ja šāds pierādījums ir būtisks tiesvedības
rezultātam, tiesu iestāde var tomēr pilnvarot minētās
informācijas atklāšanu otras puses juridiskajiem
pārstāvjiem un, vajadzības gadījumā, pilnvarotajiem
ekspertiem, kam jāievēro 1. punkta minētās
konfidencialitātes pienākumi. 3. Izlemjot par 2. punktā
minētā pieteikuma apmierināšanu vai noraidīšanu un
novērtējot tā proporcionalitāti, kompetentās tiesu
iestādes ņem vērā pušu un, vajadzības
gadījumā, trešo pušu likumīgās intereses, un jebkādu
iespējamo kaitējumu katrai pusei, un attiecīgā
gadījumā trešajām pusēm, ko rada šāda pieteikuma apmierināšana
vai noraidīšana. 4. Ikvienu personas datu
apstrādi saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu veic
atbilstīgi Direktīvai 95/46/EK. 2. iedaļa
Pagaidu un piesardzības pasākumi 9. pants
Pagaidu un piesardzības pasākumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka kompetentās tiesu iestādes pēc komercnoslēpuma
turētāja lūguma var uzdot veikt kādu no šādiem pagaidu
un piesardzības pasākumiem pret iespējamo pārkāpēju: a) pārtraukt vai, attiecīgā
gadījumā, aizliegt izmantot vai izpaust komercnoslēpumu uz
pagaidu laiku; b) aizliegt ražot, piedāvāt, laist
apgrozībā vai izmantot pārkāpuma preces vai ievest, izvest
vai glabāt pārkāpuma preces šādos nolūkos; c) konfiscēt vai piegādāt
aizdomās turamās pārkāpuma preces, tostarp ievestās
preces, lai novērstu to ievešanu vai apgrozību tirgū. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka tiesu iestādes var atļaut turpināt komercnoslēpuma
iespējamu nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, ja ir
iesniegtas garantijas nolūkā nodrošināt kompensāciju
komercnoslēpuma turētājam. 10. pants
Piemērošanas nosacījumi un aizsardzības pasākumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka kompetentajām tiesu iestādēm attiecībā uz 9. pantā
minētajiem pasākumiem ir pilnvaras pieprasīt pieteikuma
iesniedzējam sniegt pierādījumu, ko var pamatoti uzskatīt
par pieejamu, lai apliecinātu, ka komercnoslēpums pastāv, ka
pieteikuma iesniedzējs ir likumīgs komercnoslēpuma turētājs
un ka komercnoslēpums ir iegūts nelikumīgi, ka
komercnoslēpums tiek nelikumīgi izmantots vai izpausts, vai ka
komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana
ir nenovēršama. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka, lemjot par pieteikuma apmierināšanu vai noraidīšanu un
novērtējot tā proporcionalitāti, kompetentajām tiesu
iestādēm ir pienākums ņemt vērā
komercnoslēpuma vērtību, pasākumus, kas veikti, lai
komercnoslēpumu aizsargātu, atbildētāja rīcību
komercnoslēpuma iegūšanā, izpaušanā vai izmantošanā,
komercnoslēpuma nelikumīgas izpaušanas vai izmantošanas ietekmi, pušu
likumīgās intereses un ietekmi, ko pusēm varētu radīt
pasākumu apstiprināšana vai noraidīšana, trešo personu likumīgās
intereses, sabiedrības intereses un pamattiesību, tostarp vārda
un informācijas brīvības, aizsardzību. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka 9. pantā minētie pagaidu pasākumi tiek atcelti vai
citādi pārstāj darboties pēc atbildētāja
lūguma, ja: a) pieteikuma iesniedzējs neceļ
prasību tiesā, kā rezultātā kompetentā tiesu
iestāde pieņem lēmumu par lietas būtību
samērīgā laikposmā, ko nosaka tiesu iestāde, kas uzdod
veikt pasākumus, ja dalībvalsts tiesību akti to ļauj, vai,
ja šāds laikposms netiek noteikts – termiņā, kas
nepārsniedz 20 darbadienas vai 31 kalendāro dienu,
atkarībā no tā, kas ir ilgāk; b) tajā pašā laikā
attiecīgā informācija vairs neatbilst 2. panta 1. punkta
prasībām tādu iemeslu dēļ, kurus nevar saistīt ar
atbildētāju. 4. Dalībvalstis nodrošina,
ka kompetentās tiesu iestādes var veikt 9. pantā
minētos pagaidu pasākumus, ja pieteikuma iesniedzējs ir
iesniedzis pietiekamu nodrošinājumu vai līdzvērtīgu
garantiju , kas paredzēts, lai nodrošinātu kompensāciju par
jebkuru nodarīto kaitējumu atbildētājam un,
attiecīgā gadījumā, jebkurai citai personai, kuru
ietekmējuši pasākumi. 5. Ja pagaidu pasākumus
atceļ, pamatojoties uz 3. punkta a) apakšpunktu, ja tie
zaudē spēku pieteikuma iesniedzēja darbības vai bezdarbības
dēļ vai ja pēc tam tiek konstatēts, ka nav notikusi
komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izpaušana vai izmantošana
vai nav bijis šādas rīcības riska, kompetentajām tiesu iestādēm
ir pilnvaras uzdot pieteikuma iesniedzējam, pēc atbildētāja
vai trešās puses, kam nodarīts kaitējums, lūguma,
nodrošināt atbildētājam vai minētajai trešajai pusei
pienācīgu kompensāciju par jebkuru kaitējumu, ko
radījuši minētie pasākumi. 3. iedaļa
Pasākumi, kas izriet no lēmuma par lietas būtību 11. pants
Rīkojumi un korektīvi pasākumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, ja tiesas nolēmums ir pieņemts saistībā ar
komercnoslēpuma nelikumīgu iegādi, izmantošanu vai izpaušanu,
kompetentās tiesu iestādes pēc pieteikuma iesniedzēja
lūguma var uzdot pārkāpējam veikt šādas darbības: a) pārtraukt vai, attiecīgā
gadījumā, aizliegt izmantot vai izpaust komercnoslēpumu; b) aizliegt ražot, piedāvāt, laist
apgrozībā vai izmantot pārkāpuma preces vai ievest, izvest vai
glabāt pārkāpuma preces šādos nolūkos; c) pieņemt atbilstīgus
korektīvus pasākumus attiecībā uz pārkāpuma
precēm. 2. Šā panta 1. punkta
c) apakšpunktā minētie korektīvie pasākumi ietver: a) paziņojumu par pārkāpumu; b) pārkāpuma preču atsaukšana
no tirgus; c) pārkāpuma preču
pārkāpuma rakstura novēršanu; d) pārkāpuma preču
iznīcināšanu vai, attiecīgā gadījumā, to
izņemšanu no tirgus, ja šāda darbība neapdraud konkrētā
komercnoslēpuma aizsardzību; e) pilnīgu vai daļēju
tādu dokumentu, objektu, materiālu, vielu vai elektronisko datņu
iznīcināšanu, kas satur vai īsteno komercnoslēpumu, vai,
attiecīgā gadījumā, visu dokumentu, objektu,
materiālu, vielu vai elektronisko datņu vai to daļas nogādāšanu
komercnoslēpuma turētājam. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka, uzdodot izņemt pārkāpuma preces no tirgus, tiesu
iestādes pēc komercnoslēpuma turētāja lūguma var
norīkot, lai preces tiktu nogādātas turētājam vai
labdarības organizācijām, ievērojot noteikumus, ko nosaka
tiesu iestādes nolūkā nodrošināt, ka attiecīgās
preces atkārtoti nenonāk tirgū. Tiesu iestādes dod rīkojumu šos
pasākumus veikt uz pārkāpēja rēķina, ja vien nav
īpašu iemeslu to nedarīt. Minētie pasākumi neskar
zaudējumu atlīdzību, kas pienākas komercnoslēpuma
turētājam komercnoslēpuma nelikumīgas iegādes, izmantošanas
vai izpaušanas rezultātā. 12. pants
Piemērošanas nosacījumi, aizsardzības pasākumi un
alternatīvi pasākumi 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka, izskatot pieprasījumu pieņemt 11. pantā paredzētos
rīkojumus un korektīvus pasākumus un novērtējot to proporcionalitāti,
kompetentās tiesu iestādes ņem vērā
komercnoslēpuma vērtību, pasākumus, kas veikti, lai
komercnoslēpumu aizsargātu, pārkāpēja rīcību
komercnoslēpuma iegušanā, izpaušanā vai izmantošanā,
komercnoslēpuma nelikumīgas izpaušanas vai izmantošanas ietekmi, pušu
likumīgās intereses un ietekmi, ko pusēm varētu radīt
pasākumu piešķiršana vai noraidīšana, trešo pušu
likumīgās intereses, sabiedrības intereses un pamattiesību,
tostarp vārda un informācijas brīvības, aizsardzību. Ja kompetentās iestādes ierobežo 11. panta
1. punkta a) apakšpunktā minētā pasākuma ilgumu,
tas ir pietiekams, lai novērstu jebkuru komerciālu vai ekonomisku
priekšrocību, ko pārkāpējs būtu varējis
iegūt komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izpaušanas vai
izmantošanas rezultātā. 2. Dalībvalstis nodrošina,
ka pēc atbildētāja lūguma 11. panta 1. punkta
a) apakšpunktā minētie pasākumi tiek atcelti vai zaudē
spēku, ja tajā pašā laikā attiecīgā
informācija vairs neatbilst 2. panta 1. punktā
minētajiem nosacījumiem tādu iemeslu dēļ, kurus nevar
saistīt ar atbildētāju. 3. Dalībvalstis nodrošina,
ka pēc tādas personas lūguma, uz ko attiecas 11. pantā
paredzētie pasākumi, kompetentā tiesu iestāde var
norīkot maksāt naudas kompensāciju cietušajai pusei tā
vietā, lai piemērotu minētos pasākumus, ja ir
izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi: a) attiecīgā persona
sākotnēji ieguva zināšanas par komercnoslēpumu
godprātīgā veidā un atbilst 3. panta 4. punktā
minētajiem nosacījumiem; b) attiecīgo pasākumu izpilde
radītu minētajai personai nesamērīgu kaitējumu; c) šķiet pieņemami cietušajai
pusei noteikt naudas kompensāciju. Ja 11. panta 1. punkta
a) apakšpunktā minētās kārtības vietā tiek
norīkots izmaksāt naudas kompensāciju, šāda naudas
kompensācija nepārsniedz autoratlīdzības vai maksu summu,
kas būtu bijis jāmaksā, ja attiecīgā persona būtu
lūgusi atļauju izmantot konkrēto komercnoslēpumu uz
laikposmu, kurā komercnoslēpuma izmantošana būtu bijusi
aizliegta. 13. pants
Zaudējumu atlīdzība 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka kompetentās tiesu iestādes, ņemot vērā
cietušās puses pieteikumu, pārkāpējam, kas zināja vai
kam būtu bijis jāzina, ka tas iesaistās komercnoslēpuma
nelikumīga iegūšanā, izpaušanā vai izmantošanā, uzdod
maksāt zaudējumu atlīdzību komercnoslēpuma
turētājam atbilstīgi faktiskajam kaitējuma apjomam. 2. Nosakot zaudējumu
atlīdzību, kompetentās tiesu iestādes ņem
vērā visus attiecīgos faktorus, piemēram, negatīvas
ekonomiskas sekas, tostarp zaudēto peļņu, kas radusies
cietušajai pusei, jebkuru negodīgu peļņu, ko guvis
pārkāpējs, un, attiecīgos gadījumos, elementus, kas
nav ekonomiski faktori, piemēram, morālais kaitējums, ko
komercnoslēpuma turētājam radījusi komercnoslēpuma
nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana. Tomēr kompetentās tiesu iestādes
attiecīgos gadījumos var arī noteikt zaudējumu
atlīdzību kā fiksētu summu, pamatojoties uz vismaz tādiem
elementiem kā autoratlīdzība vai maksu summa, kas būtu
jāmaksā, ja pārkāpējs būtu lūdzis
atļauju izmantot attiecīgo komercnoslēpumu. 14. pants
Tiesas nolēmumu publicēšana 1. Dalībvalstis nodrošina,
ka tiesas procesā, kas sākts saistībā ar
komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu,
kompetentās tiesu iestādes pēc pieteikuma iesniedzēja
lūguma un uz pārkāpēja rēķina var uzdot veikt
attiecīgus pasākumus, lai izplatītu informāciju par
nolēmumu, tostarp to pilnībā vai daļēji publicēt. 2. Visi šā panta 1. punktā
minētie pasākumi ievēro komercnoslēpumu
konfidencialitāti, kā noteikts 8. pantā. 3. Nolemjot, vai norīkot
publicitātes pasākumu un novērtējot tā
proporcionalitāti, kompetentās tiesu iestādes ņem
vērā iespējamo kaitējumu, ko šāds pasākums var
radīt pārkāpēja privātumam un reputācijai, ja
pārkāpējs ir fiziska persona, kā arī
komercnoslēpuma vērtību, pārkāpēja
rīcību komercnoslēpuma iegādē, izpaušanā vai
izmantošanā, komercnoslēpuma nelikumīgas izpaušanas vai
izmantošanas ietekmi un iespējamību, ka pārkāpējs
turpmāk nelikumīgi izmantos vai izpaudīs komercnoslēpumu. IV nodaļa Sankcijas, ziņošana un nobeiguma
noteikumi 15. pants
Sankcijas par šajā direktīvā noteikto saistību neizpildi Dalībvalstis nodrošina, ka
kompetentās tiesu iestādes var noteikt sankcijas pusēm, to
juridiskajiem pārstāvjiem un jebkurai citai personai, kas neizpilda
vai atsakās izpildīt jebkuru pasākumu, kas pieņemts
saskaņā ar 8., 9. un 11. pantu. Paredzētās sankcijas ietver
iespēju noteikt regulārus soda maksājumus, ja nav izpildīts
pasākums, kas pieņemts saskaņā ar 9. un 11. pantu. Paredzētās sankcijas ir
efektīvas, samērīgas un preventīvas. 16. pants
Informācijas apmaiņa un korespondenti Lai veicinātu sadarbību, tostarp
informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un starp
dalībvalstīm un Komisiju, katra dalībvalsts norīko vienu
vai vairākus valsts korespondentus visiem jautājumiem, kas attiecas
uz šajā direktīvā paredzēto pasākumu īstenošanu.
Tā paziņo datus par valsts korespondentu(-iem) pārējām
dalībvalstīm un Komisijai. 17. pants
Ziņojumi 1. Līdz 20XX. gada XX
XX [trīs gadi pēc transponēšanas perioda beigām] Eiropas
Savienības Preču zīmju un dizainparaugu aģentūra
saistībā ar Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību
pārkāpumu novērošanas centra darbībām sagatavo
sākotnējo ziņojumu par tiesvedības tendencēm
attiecībā uz komercnoslēpumu nelikumīgu iegūšanu,
izmantošanu vai izpaušanu saskaņā ar šīs direktīvas
piemērošanu. 2. Līdz 20XX. gada XX
XX [četri gadi pēc transponēšanas perioda beigām] Komisija
izstrādā starpposma ziņojumu par šīs direktīvas
piemērošanu un to iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei. Šajā
ziņojumā pienācīgi ņem vērā ziņojumu,
ko sagatavojis Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību
pārkāpumu novērošanas centrs. 3. Līdz 20XX. gada XX
XX [astoņi gadi pēc transponēšanas perioda beigām] Komisija
veic novērtējumu par šīs direktīvas ietekmi un iesniedz
ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. 18. pants
Transponēšana 1. Dalībvalstis ievieš
normatīvos un administratīvos aktus, kas ir nepieciešami, lai
vēlākais līdz 20XX. gada XX XX [24 mēneši pēc
šīs direktīvas pieņemšanas dienas] izpildītu šīs
direktīvas prasības. Tās nekavējoties paziņo Komisijai
minēto aktu tekstus. Kad dalībvalstis pieņem minētos
noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci
pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka,
kā izdarāma šāda atsauce. 2. Dalībvalstis paziņo
Komisijai tiesību aktu galveno noteikumu tekstu, ko tās pieņem
jomā, uz ko attiecas šī direktīva. 19. pants
Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas
spēkā divdesmitajā dienā pēc tās
publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā
Vēstnesī. 20. pants
Adresāti Šī direktīva ir adresēta
dalībvalstīm. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes
vārdā – priekšsēdētājs priekšsēdētājs [1] COM(2011)287. [2] OV C 369, 17.12.2011., 14.-15. lpp. [3] OV C...,..., lpp. [4] OV C...,..., lpp. [5] Padomes 1994. gada 22. decembra lēmums
par tādu nolīgumu noslēgšanu Eiropas Kopienas vārdā,
attiecībā uz tās kompetencē esošiem jautājumiem, par
kuriem vienošanās panākta daudzpusējo sarunu Urugvajas
kārtā (1986.-1994.), (OV L 336, 23.12.1994., 1. lpp.). [6] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija
Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta,
Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.). [7] Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra
Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz
personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti
(OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.). [8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa
Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību
piemērošanu, (OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.).