6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/23


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ilgtspējīgākam patēriņam – rūpniecības preču izmantošanas laiks un patērētāju informēšana uzticamības atjaunošanas nolūkā” (pašiniciatīvas atzinums)

2014/C 67/05

Ziņotājs: Thierry LIBAERT

Līdzziņotājs: Jean-Pierre HABER

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2013. gada 14. februārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Ilgtspējīgākam patēriņam — rūpniecības preču izmantošanas laiks un patērētāju informēšana uzticamības atjaunošanas nolūkā” (pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija (CCMI) savu atzinumu pieņēma 2013. gada 26. septembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 493. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 16. un 17. oktobrī (17. oktobra sēdē), ar 178 balsīm par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Plānotā novecošanās ir saistīta ar tādu rūpniecisko ražošanu, kuras darbībai nepieciešama minimāla preču atjaunošana. Lai arī preču atjaunošana var būt vajadzīga, jāapkaro atsevišķas pārmērības. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver atšķirību starp defektiem, kas apzināti ieprojektēti, un mūsu pieaugošo patēriņa tempu. Lai arī dažkārt šķiet apšaubāmi mārketinga paņēmieni, ar kuriem tiek popularizētas būtiskas inovācijas, kaut gan tām bieži vien ir tikai neliela nozīme, mūsu atzinuma nolūks ir novērst visšokējošākos gadījumus un uzlabot garantijas patērētājiem. Mērķis ir uzlabot uzticēšanos Eiropas uzņēmumiem. Priekšlikumi attiecas uz tehnoloģiju, uzņēmējdarbību, regulējumu un informēšanu. Tie iekļaujas stratēģiskās pamatnostādnēs, kuru mērķis ir saikni starp ražošanas, izplatīšanas un patēriņa ķēdes posmiem uzlabot tā, lai izveidotu taisnīgu un pienācīgu līdzsvaru.

1.2

EESK pauž vēlmi pilnībā aizliegt preces, kuru defekti ir apzināti ieprojektēti, lai saīsinātu ierīces izmantošanas laiku. Šādi gadījumi ir reti, taču šokējoši. Kā piemēru var minēt plašu publicitāti guvušos printerus, kas veidoti tā, lai pēc noteikta lietošanas reižu skaita tie vairs nedarbotos.

1.3

Tie tikai rada iedzīvotāju neuzticēšanos uzņēmumiem. EESK iesaka uzņēmumiem atvieglot savu preču remontu. Tas ir jāveic, pamatojoties uz trīs principiem: pirmkārt, tehniskā iespējamība (piemērs: digitālās planšetes, kurās baterijas ir iekausētas ierīces virsmā, lai nebūtu iespējams remontēt un būtu jāiegādājas jauna ierīce), otrkārt, patērētāju iespējas iegādāties rezerves daļas 5 gadu laikā pēc iegādes. Treškārt, iegādājoties ierīci, būtu jāsniedz instrukcija par tās remonta iespējām un to izmantošanu. Kopumā EESK ar savu atzinumu cenšas panākt spēcīgu atbalstu no sociālā viedokļa, kā arī remonta uzņēmumiem. Rūpes par uzticēšanās uzlabošanu starp uzņēmumiem un patērētājiem ir jāskata kā vienu no iespējām, kā atbalstīt nodarbinātību.

1.4

Nepievēršoties jautājumam par juridiski saistošu regulējumu, EESK atbalsta brīvprātīgas sertifikācijas pieeju. Piemēram, mājsaimniecības lielgabarīta elektropreču jomā rezerves daļu garantija, kas ir spēkā 10 vai 20 gadus, agrāk bija pārliecinošs pārdošanas arguments. Lai neradītu Eiropas uzņēmumiem neizdevīgus apstākļus, šādu garantiju varētu noteikt par Eiropas standartu, ko piemēro visām Savienības 28 dalībvalstu teritorijā iegādātajām precēm. Arī ražotāji varētu apņemties publicēt datus par visbiežāk sastopamajiem defektiem, jo viņiem tie ir zināmi. Viņi varētu turēt tikai attiecīgo detaļu krājumus vai apņemties tās ražot pēc pieprasījuma, vai atrast starp saviem piegādātājiem apakšuzņēmējus, kas būtu ar mieru tās ražot. Tas varētu apliecināt dažu uzņēmumu stingru apņemšanos nodrošināt savas preces uzticamību un plašākā skatījumā, proti, papildus attiecībām ar patērētājiem, tas arī atbilstu brīvprātīgas sertifikācijas idejai par preču labošanas un ilglaicīgas izmantošanas nodrošināšanu.

1.5

EESK mudina dalībvalstis publiskā iepirkuma politikā iekļaut parametrus, kas novērstu plānoto novecošanos. Tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs publiskajam iepirkumam ir būtiska nozīme (16 % no IKP), publiskajām iestādēm ir lielas iespējas stāvokli ietekmēt, turklāt tās arī var sniegt priekšzīmi.

1.6

EESK uzskata, ka saražoto preču kvalitātes un ilgtspējas uzlabošana Eiropā varētu radīt pastāvīgas darbavietas, tāpēc tā ir jāveicina. Ja šādas pārmaiņas apvienotu ar atbilstošu apmācību, tās palīdzēs pārvarēt krīzi, kas ir bijusi smags trieciens Eiropas darba ņēmējiem.

1.7

EESK iesaka norādīt preču paredzamo izmantošanas laiku vai izmantošanas reižu skaitu, lai patērētāji varētu izšķirties par iegādi, pilnībā apzinoties sekas. EESK iesaka brīvprātīgi eksperimentēt — norādīt cenu gadā atbilstoši paredzamam izmantošanas laikam, lai veicinātu ilglaicīgi kalpojošu preču iegādi. Norādītais paredzamais izmantošanas laiks būtu jākontrolē, lai novērstu patērētāju krāpšanu. Tādējādi patērētāji varētu iegādāties preces, kas pirkuma brīdī ir dārgākas, bet atmaksājas laika gaitā. Tas noteikti stimulētu uzņēmumus ražot ilgāk kalpojošas preces. Šādām norādēm vajadzētu ietvert patērētājiem nepieciešamo informāciju, un to vajadzētu pielāgot atkarībā no preču kategorijas, lai novērstu, ka uz dažiem iepakojumu veidiem tiek izvietots pārmērīgs informācijas daudzums.

1.8

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi ieviest sistēmu, ar kuru garantē iegādāto preču minimālo izmantošanas laiku. Pašlaik nav nekādu tiesību aktu par preču minimālo izmantošanas laiku, ne arī Eiropas standartu, kas ļautu to izmērīt. Tomēr sāk rasties iniciatīvas saistībā ar marķējumu vides jomā. Uzņēmumiem, kas ražo vai tirgo preces, kuru izmantošanas laiks ir īsāks par 5 gadiem, ir jāiekļauj ar tādu preču pārstrādāšanu saistītās ārējās izmaksas, jo īpaši, ja preces sastāvā ir videi kaitīgas vielas.

1.9

EESK ierosina paplašināt ar pirkumiem saistīto garantiju sistēmu, iekļaujot minimālo garantēto darbības ilgumu, kura laikā remonta izmaksas jāsedz ražotājam.

1.10

Patērētāji daudz cieš no preču izmantošanas laika saīsināšanas un no sarežģījumiem, kas saistīti ar nepietiekamām remonta iespējām. Viņi lielā mērā cieš arī no uzņēmumu politikas un no atsevišķu mazumtirgotāju politikas, kuri dažkārt cenšas pārdot garantijas pagarinājumu posmam pēc pirmā gada, lai gan divu gadu garantija ir obligāta. Patērētāji, šķiet, nereti nav informēti par savām tiesībām. Labāka komunikācija, jo īpaši izmantojot interneta vietnes un sociālos tīklus, varētu uzlabot patērētāju izpratni par šiem jautājumiem. Eiropas Plānotās nolietošanās novēršanas centrs ļautu patērētājiem gūt labāku pārskatu par izmantotajiem paņēmieniem un tādējādi arī veikt labāku izvēli.

1.11

Patērētāju informēšana ir preču pienācīgas un ilgtspējīgas izmantošanas priekšnosacījums. Bez tam ir svarīgi pienācīgi informēt patērētājus par attiecīgās preces minimālo ekspluatācijas laiku, kam ir nozīme, pieņemot lēmumu par preces iegādi. Šajā saistībā vēlamas būtu brīvprātīgas tirgotāju un uzņēmēju iniciatīvas un pasākumi.

1.12

Patērētāji bieži ir nepatīkami pārsteigti, cik sarežģīti ir orientēties tiesību aktos. Lai arī eksistē vairākas direktīvas, kurās risināti plānotās novecošanās jautājumi (tirdzniecības paņēmieni, atkritumi u. c.), kopumā teksti šajā jomā nav pietiekami koordinēti, un no tiem būtu jāizveido saskaņotu tiesību aktu kopums.

1.13

EESK iesaka dalībvalstīm, jo īpaši skolas gados, veicināt atbildīgu patēriņu, lai patērētāji ņemtu vērā ietekmi uz vidi atkarībā no preces dzīves cikla, ekoloģiskās ietekmes, kā arī preces kvalitātes. Komiteja stingri iesaka apspriedēs par šo svarīgo un sensitīvo jautājumu vairāk iesaistīt patērētāju pārstāvjus, jo to līdzdalība nodrošinās visaptverošāku pieeju.

1.14

EESK iesaka Eiropas Komisijai veikt pētījumus šajā jomā, lai precizētu daudzos apritē esošos datus, kas nereti ir pretrunīgi. Tas dotu iespēju gūt objektīvu skatījumu uz plānotās novecošanās ietekmi, īpaši ekonomisko un sociālo ietekmi, ne vien saistībā ar apgalvotajiem ieguvumiem no preču tirdzniecības apgrozījuma, bet arī nodarbinātības un ārējās tirdzniecības bilances ziņā.

1.15

EESK plāno 2014. gadā sarīkot plašas Eiropas apaļā galda sarunas par šo jautājumu. Šajās apspriedēs tiks iesaistītas visas ieinteresētās personas: ražotāji, finansētāji, izplatītāji, arodbiedrības, patērētāju apvienības, NVO, standartizācijas aģentūras un eksperti. Tajās būs jāiesaista dažādu nozaru pārstāvji, lai uzmanība netiktu vērsta tikai uz dažām rūpniecības nozarēm. Apspriedes būtu jāpapildina ar Eiropas Savienības pilsoņiem atvērtu forumu, kura mērķis būtu veicināt pēc iespējas plašāku sabiedrības līdzdalību; sabiedriskie tīkli būs viens no šīs līdzdalības stimulēšanas līdzekļiem.

1.16

Kopumā EESK iesaka paātrināt pētījumus un darbu turpmāk uzskaitītajās trīs jomās, kas ierobežotu plānoto novecošanos.

Preču ekodizains ir pieeja, kas izmantoto resursu ilgtspēju nodrošina jau no preces izstrādes posma, izvērtējot preces ietekmi uz vidi un kopējo dzīves ciklu.

Slēgta cikla ekonomikā, kurā izmanto “cradle to cradle” (“no šūpuļa līdz šūpulim”) pieeju, mērķis ir pārveidot viena uzņēmuma atkritumus citu uzņēmumu resursos.

Funkcionalitātes ekonomikā galvenais uzsvars ir attīstīt preču lietošanu bez to iegūšanas īpašumā. Tas nozīmē, ka uzņēmumi nepārdod vis preci, bet gan funkciju, par ko jāmaksā atbilstoši lietošanai. Tāpēc ražotāji būtu ieinteresēti izstrādāt ilgi kalpojošas un viegli labojamas preces, kuras ir viegli uzturēt, kā arī nodrošināt atbilstošu ražošanas un piegādes ķēdi, kura būtu viņu ekonomikas modeļa pamatelements.

1.17

EESK ar šo atzinumu Eiropas līmenī pauž pamudinājumu uzsākt jaunu Eiropas ekonomikas pārejas posmu — no izšķērdīgas sabiedrības pārveidoties par ilgtspējīgu sabiedrību, kurā izaugsme vērsta uz patērētāju vajadzību apmierināšanu pilsoniskā perspektīvā un netiek uzskatīta par pašmērķi.

2.   Ievads un saturs

2.1

Plānotā novecošanās ir problemātisks jautājums vairāku iemeslu dēļ: tā kā tiek saīsināts patēriņa preču izmantošanas laiks, palielinās resursu patēriņš un apstrādājamo atkritumu daudzums, kad preces kļūst nederīgas. Tās veidi ir dažādi, un to izmanto, lai veicinātu pārdošanu un uzturētu ekonomisko izaugsmi, radot nepārtrauktu vajadzību pēc precēm un apzināti nodrošinot, lai patēriņa preces nebūtu labojamas.

2.2

Tā rezultātā resursu izšķērdēšana un kaitīgs piesārņojums ir sasniedzis tik lielus apmērus, ka pilsoniskā sabiedrība un dažas ievēlētās amatpersonas, kuras nevēlas samierināties ar šādu praksi, norāda uz sistēmas trūkumiem un vēršas pret tiem (kolektīvās prasības ASV pret “Apple”, Brazīlijā iesniegtās sūdzības, tiesību akta priekšlikumi Beļģijā un Francijā 2013. gada sākumā).

2.3

Parasti izšķir vairākus plānotās novecošanās veidus. Viena no novecošanās definīcijām (“Le Petit Larousse”) ir “materiāla vai aprīkojuma vērtības samazināšanās, pirms tas fiziski nolietojas”, proti, vērtība samazinās nevis fiziskā nolietojuma, bet tehnikas progresa, uzvedības modeļu maiņas, modes un citu iemeslu dēļ.

2.4

Var izšķirt vairākus novecošanās veidus.

Plānotā novecošanās, stingri runājot, ir preces projektēšana tā, lai tā kalpotu īsāku laiku. Vajadzības gadījumā tas tiek panākts, ieprojektējot darbības pārtraukšanu pēc noteikta lietošanas reižu skaita.

Netieša novecošanās galvenokārt izpaužas kā neiespējamība preci salabot, jo nav pieejamas rezerves daļas vai remonts nav iespējams (piemēram, baterijas ir iekausētas ierīcē).

Novecošanās nesaderības dēļ, piemēram, ir novērojama, kad datora programmatūra pēc operētājsistēmas atjaunināšanas vairs nedarbojas. Šāda novecošanās ir saistīta ar novecošanos pēcpārdošanas apkalpes posmā, — patērētāji tiek mudināti drīzāk iegādāties jaunu preci, nevis labot esošo, tostarp gan labošanas ilguma, gan izmaksu dēļ.

Psiholoģisko novecošanos izraisa uzņēmumu mārketinga kampaņas, kuru mērķis ir esošās preces padarīt novecojušas patērētāju uztverē. Nav nekādas nozīmes likt planšetdatoru ražotājiem ražot preces, kuru izmantošanas laiks ir 10 gadi, ja patērētāji ir paraduši un vēlas tos mainīt ik pēc diviem gadiem. Piemēram, mobilā tālruņa maiņas cikls ir vidēji 20 mēneši (10 mēneši vecuma grupā no 12 līdz 17 gadiem). Neskatoties uz šā aspekta nozīmīgumu, atzinums attiecas tikai uz trim pirmajiem punktiem. Ceturtajam punktam būtu nepieciešama īpaša pieeja, kas iekļautu patēriņa modeļus.

2.5

Vienots viedoklis par dažādajām definīcijām nav panākts. Daudzās definīciju nianses apliecina, ka ir nepieciešams izstrādāt vispārēju definīciju un veikt diferencētus pasākumus atbilstoši novecošanās objektīvajiem (tehniskiem) faktoriem un subjektīvajiem faktoriem (mode vai jaunu preču laišana tirgū). Dažkārt preces īslaicīgā lietošana var būt ekoloģiski izdevīga. Turklāt novecošanās ir atkarīga arī no patērētāju uzvedības modeļiem.

2.6

EESK iesaka izvēlēties niansētu pieeju. Mērķis nav vienkārši palielināt visu preču izmantošanas laiku, bet analizēt šo jautājumu atkarībā no preces lietojuma. Tāpat arī tiek dota priekšroka pieejai, kas sekmē lietošanas optimizāciju, apzinoties, ka optimizācija nenozīmē automātiski ilgāku izmantošanas laiku. EESK vēlas panākt, lai Eiropas uzņēmumu preču uzticamība saņemtu augstāku novērtējumu.

2.7

Iemesli tam, kāpēc Eiropas Savienībai ir jārisina plānotās novecošanās jautājumi, ir daudzi. Šie iemesli ir saistīti ar vidi, sociālajiem jautājumiem, sabiedrības veselību, kultūru, kā arī ar ekonomiku. EESK uzskata, ka būtu jāpievērš uzmanība arī netveramākiem, taču ne mazāk nozīmīgiem aspektiem — simboliskiem un ētikas jautājumiem.

2.8

Vides skatījumā mūsdienās, kad ik gadu tiek izmantoti izejmateriāli aptuveni 60 miljardu tonnu apmērā, mēs patērējam aptuveni par 50 % dabas resursu vairāk nekā pirms 30 gadiem. Attiecīgi viens Eiropas iedzīvotājs dienā patērē 43 kg resursu, savukārt viens Āfrikas iedzīvotājs — tikai 10 kg. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), balstoties uz datiem par 1999. gadu, ir aplēsusi, ka pamatražošanas koeficientam pieaugot par 2 % gadā, pasaulē vara, svina, niķeļa, sudraba, alvas un cinka krājumi būs izsmelti 30 gadu laikā, ar alumīnija un dzelzs krājumiem varētu pietikt vēl 60 līdz 80 gadus. Arvien vairāk materiālu kļūs par deficītu. Turklāt Eiropā (2012. gada dati) katru gadu rodas 10 miljoni tonnas elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA), un tiek prognozēts, ka 2020. gadā to apjoms sasniegs 12 miljonus tonnu. Līdztekus otrreizējas pārstādes un inovācijas politikai jāatbalsta gan izejvielu atgūšanas politika, kas tika izklāstīta jaunajā ES direktīvā, kura stājās spēkā 2012. gada 13. augustā, gan arī plānotās novecošanās apkarošanas pasākumi.

2.9

Sociālajā aspektā plānotā novecošanās rada triju veidu problēmas. Pirmkārt, patēriņa preču plānotās novecošanās loģika krīzes laikā ir veicinājusi pirkumus uz kredītu un patērētāju parādsaistību palielināšanos vēl nebijušos apmēros. Otrkārt, novecošanās visspēcīgāk ietekmē sociāli maznodrošinātos iedzīvotājus, kuri nevar atļauties maksāt dārgāk par ilgi kalpojošām precēm un bieži samierinās ar sliktākas kvalitātes, mazāk izturīgām precēm. Treškārt, no plānotās novecošanās cieš darba ņēmēji visā remonta uzņēmumu nozarē. ADEME 2007. gada ziņojuma (1) dati šo tendenci apstiprina — tiek laboti tikai 44 % bojāto ierīču. Izplatītāji lēš, ka tikai 20 % to ierīču, kurām nav spēkā garantija, nonāk līdz labošanai. ADEME pētījumā (2010) arī norādīts uz būtisku remontdarbu samazināšanos Francijā laikā no 2006. gada līdz 2009. gadam, jo īpaši mājsaimniecības lielgabarīta elektropreču jomā. Remonta nozares priekšrocības ir tās, ka to nav iespējams pārcelt uz citu valsti un darbavietas tajā pārsvarā ir stabilas.

2.10

Nevar neņemt vērā arī nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības veselību. Tā ir divējāda: pirmkārt, sadedzināšanas tieša ietekme uz tuvumā dzīvojošiem iedzīvotājiem elektronisko sastāvdaļu toksiskuma dēļ, un, otrkārt, starptautiska ietekme. Ārkārtīgi trūkst infrastruktūru, kas dotu iespēju pārstrādāt informātikas tehnikas atkritumus, tāpēc daudzas vairs nelietojamas preces tiek nelikumīgi eksportētas uz tādām ģeogrāfiskām zonām, kurās atkritumu apglabāšanas izmaksas ir mazākas. Taču tas smagi skar vietējos iedzīvotājus (piemēram, Ganā no atkritumiem tiek atlasīti melno metālu metāllūžņi, lai tos sūtītu uz Dubaiju vai Ķīnu. Daudzi atkritumi nonāk dienvidu valstīs, kur tie rada vides veselības problēmas).

2.11

Sekas jūtamas arī kultūrā. Saskaņā ar dažiem pētījumiem vidējais mājsaimniecības lielgabarīta elektroierīču izmantošanas laiks ir no 6 līdz 8 gadiem, taču pirms 20 gadiem tas bija no 10 līdz 12 gadiem. Laikā, kad inovācijai tiek ierādīta būtiska vieta, patērētāju neizpratne par izmantošanas laika saīsināšanos ir pamatota. Lai iegūtu Eiropas iedzīvotāju uzticību rūpniecībai, ir vajadzīgs laiks, bet novecošanās to grauj. Laikā, kad gandrīz visas aptaujas liecina par maksimālu atsvešinātību starp Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas rūpniecību, ir skaidrs, ka priekšlaicīga sabojāšanās vai remonta neiespējamība necels uzņēmumu prestižu eiropiešu acīs. Tādējādi vēl labāk var izprast, kāpēc 92 % Eiropas iedzīvotāju (2) vēlas, lai tiktu norādīts preču izmantošanas ilgums (vai lietošanas ciklu skaits). Eiropas uzņēmumu konkurētspēja ir atkarīga arī no tā, vai uzlabosies patērētāju uzticēšanās uzņēmumiem.

2.12

Sekas ir arī ekonomiskas. Lielākā daļa uzņēmumu, kas tiek minēti vainīgo vidū, darbojas augsto tehnoloģiju nozarēs, un to preces Eiropā bieži tiek importēti. Ja Eiropas Savienība pievērstos šim jautājumam, tā saviem uzņēmumiem sniegtu iespēju izcelties ar efektīvu ilgtspējas principa iedzīvināšanu praksē.

2.13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja neaizmirst arī par netveramākiem aspektiem, kas, iespējams, ir tikpat nozīmīgi. Simboliskā skatījumā, lai arī viss mūsu darbs Rio+20 mērķu kontekstā apliecina, ka ilgtspējīga attīstība mums ir svarīga, tomēr plānotā novecošanās pēc savas definīcijas ir tādas ilgtspējīgas attīstības elements, kādu mēs atbalstām. Pamatojoties uz mūsu izpratni par ētikas vietu mūsu sabiedrībā, mums šķiet problemātiski, ka inženieriem var likt izstrādāt preces ar paātrinātu novecošanos vai ka rīko reklāmas kampaņas, lai stimulētu patērētājus iegādāties preces, zinot, ka tās neuzlabos viņu apmierinātības līmeni.

Briselē, 2013. gada 17. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Henri MALOSSE


(1)  Agence de l’Environnement et de la Maîtrise de l’Energie (Vides un enerģijas pārvaldības aģentūra).

(2)  Eirobarometra apsekojums “Attitudes of Europeans towards building the single market for green products”, Eiropas Komisija, Flash Eurobarometer 367, 2013. gada jūlijs.