16.7.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/10

1.1.

Tāda struktūra kā brīvās profesijas, ja sabiedrībā tiek veikti pielāgojumi, nākotnē var sniegt būtisku ieguldījumu, nodrošinot gan kvalitatīvus pakalpojumus sociālo labumu jomā (piemēram, veselības aprūpes pakalpojumus), gan labklājības valsts funkcionēšanu, pilsoņu tiesību aizsardzību un ekonomisko labklājību. Brīvās profesijas ir jebkuras demokrātiskas sabiedrības daļa, un tās var nodrošināt būtisku nodarbinātības un IKP pieaugumu.

1.2.

Dažās ES dalībvalstīs jēdziens “brīvās profesijas” netiek lietots. Taču struktūra un ar to saistītās sociālās problēmas un risinājumi pastāv visā Eiropas Savienībā. Dažkārt izskan sūdzības par uzraudzības un kvalitātes nodrošināšanas jomā vērojamiem trūkumiem, kuru cēlonis bieži nav sistēmas nepilnības, bet gan regulāra nespēja panākt izpildi.

1.3.

Lai panāktu vispiemērotāko regulējumu attiecībā uz brīvajām profesijām, piemērots ir gan “rules-based regulation”, gan “principles-based regulation”.

1.4.

Brīvo profesiju sniegtajiem pakalpojumiem raksturīga informatīva asimetrija starp pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem. Šie pakalpojumi saistīti ar eksistenciāliem, proti, dzīves, veselības un tiesību jautājumiem, kā arī nozīmīgiem saimnieciskiem jautājumiem. Tāpēc pakalpojumu sniedzējiem jāatbilst īpaši augstām profesionālajām un ētiskajām prasībām.

1.5.

Vairākās valstīs tiek regulētas konkrētu brīvo profesiju noteiktās cenas. Šis regulējums var kalpot patērētāju aizsardzībai. Cenu regulējums ir īpaši rūpīgi jāpamato un jāveido tā, lai tas kalpotu nevis kādas noteiktas interešu grupas, bet gan sabiedrības interesēm.

1.6.

Visās dalībvalstīs profesionālās apvienības vai profesionālās organizācijas pārstāv attiecīgās profesijas intereses, un tās konsultējot un daļēji arī līdzveidojot piedalās valsts veiktajā regulējuma izstrādē, kā arī, pastāvīgi un aktīvi sadarbojoties ar iestādēm, garantē iedzīvotāju vispārējo interešu aizsardzību. Administratīvā vienkāršošana ir viena no brīvo profesiju pārstāvju prioritātēm, un viņi tajā iegulda ļoti lielus finanšu resursus un cilvēkresursus, nesaņemot no valsts nekādu finansiālu kompensāciju.

1.7.

Pašpārvaldi veido un pārrauga katra ES dalībvalsts pati. Šajā procesā tām jānovērš konflikti starp reglamentēšanas pilnvarām un interešu pārstāvību, kā arī jānodrošina, ka pakalpojumu sniedzēju zināšanas, tikumi un īpašības atbilst patērētāju vēlmēm.

1.8.

Brīvo profesiju ieguldījums, veicinot dalībvalstu pārvaldes, politiskās sistēmas un ekonomikas pienācīgu darbību, ir atzīts gan valstu, gan Eiropas līmenī, jo brīvās profesijas sekmē publiskās pārvaldes un iedzīvotājiem un patērētājiem sniegto pakalpojumu modernizēšanu un to efektivitātes paaugstināšanu.

1.9.

Brīvajām profesijām ir liela nozīme saistībā ar to jauniešu nodarbinātības iespējām, kuri vēlas nākotnē nodarboties ar brīvu uzņēmējdarbību un ieguldīt līdzekļus savās zināšanās. Brīvo profesiju pārstāvjiem jāievēro tiesību normas un/vai koplīguma noteikumi attiecībā uz saviem darbiniekiem un jauniešiem, kuri viņu uzņēmumā iegūst profesionālo izglītību, stažējas, tiek apmācīti vai turpina profesionālo izglītošanos.

2.1.

Jēdziens “brīvā profesija” cēlies no jēdziena “artes liberales”, kas senatnē apzīmēja tādas profesijas kā skolotājs, advokāts, būvnieks, arhitekts vai inženieris un ārsts. Jāpiebilst, ka “artes liberales” bija brīvo pilsoņu un aristokrātu privilēģija.

2.2.

Kopš 19. gadsimta jēdzienu “brīvā profesija” vairs nedefinēja, pamatojoties uz faktu, ka tās pārstāvis ir piedzimis kā “brīvais cilvēks”, bet gan uz to, kādu darbu viņš veic.

2.3.

Līdz 19. gadsimta sākumam dažas brīvās profesijas bija ļoti cieši saistītas ar valsti. Šī saikne kavēja neatkarīgu darbību, un tādēļ šo profesiju vērtējums sabiedrībā nebija augsts. Tas īpaši skāra advokātus, jo lēmumu pieņemšanā par viņu iecelšanu un pārcelšanu bija iesaistītas arī tiesas. Dažkārt tiesām bija arī piešķirtas viņu uzraudzības pilnvaras un disciplināras pilnvaras.

2.4.

Liberālisma ietekmē dažādās ES dalībvalstīs 19. gadsimtā brīvās profesijas sāka apzināties savu statusu un nodibināja no valsts neatkarīgas profesionālās organizācijas. Piemēram, advokāti atbrīvojās no valsts ietekmes. Arī akadēmiski izglītotie ārsti spēja panākt zināmu neatkarību no valsts regulēšanas un kontroles.

2.5.

Uzdevumus, kas saistīti ar praktizēšanas atļauju piešķiršanu, ētikas kodeksiem un profesionālo uzraudzību, bieži uzņēmās profesionālās organizācijas. Reglamentēšanas pilnvaras vēlāk tika uzticētas pašpārvaldes organizācijām/profesionālajām organizācijām.

2.6.

Mūsdienās jēdziena “brīvās profesijas” definīcija ir socioloģisks apraksts.

2.7.

Brīvai profesijai ir raksturīgas šādas pazīmes: augstvērtīga nemateriāla pakalpojuma, kam ir izteikti intelektuāls raksturs, sniegšana, balstoties uz kvalitatīvu (akadēmisko) izglītību; pakalpojuma atbilstība sabiedrības interesēm; profesionāla un ekonomiska patstāvība uzdevumu veikšanā; pakalpojuma sniegšana privātpersonas statusā, uz savu atbildību un profesionāli neatkarīgā veidā; īpaša uzticēšanās starp klientu un pakalpojuma sniedzēju; nekoncentrēšanās uz iespējami lielākas peļņas gūšanu, bet gan klienta vēlmi saņemt iespējami labāku pakalpojumu; un precīzu un stingru profesionālo un ētisko noteikumu ievērošana.

2.8.

Profesiju var pieskaitīt “brīvajām profesijām” arī tad, ja tai trūkst dažu no minētajām pazīmēm, bet svarīgākās pazīmes tai tomēr piemīt. Piemēram, daudzās valstīs brīvo profesiju darbība ir arī tā, ko veic darba ņēmēji, kuru profesionālā neatkarība tomēr ir saglabāta. EESK atzīmē, ka daudzveidīgākas kļuvušas gan brīvās profesijas, gan to profesionālās apvienības un organizācijas, kurās tiek regulēta šo profesiju pārstāvju darbība Eiropas brīvo profesiju sistēmas ietvaros. Jaunās brīvās profesijas, piemēram, psihologi, sociālie darbinieki, nodokļu konsultanti, padomnieki finansiālo problēmu risināšanā, mērnieki un starpnieki, ne visās valstīs tiek uzskatītas par brīvajām profesijām, un tāpēc attiecībā uz šīm profesijām jāpiemēro iekļaujoša pieeja.

2.9.

Jēdziena “brīvā profesija” izpratne dalībvalstīs ir atšķirīga, dažās dalībvalstīs tāda jēdziena nav. Dažās valstīs tikai neliela profesiju grupa tiek pieskaitīta brīvajām profesijām, un tās ir medicīnas profesijas, konsultantu profesijas (advokāti, nodokļu konsultanti, revidenti, konsultanti darba un nodarbinātības jautājumos), inženieri un arhitekti. Savukārt citās dalībvalstīs pie brīvajām profesijām tiek pieskaitīta arī mākslinieciskā darbība.

2.10.

Visām dalībvalstīm ir jācenšas novērst, ka ļaunprātīgi tiek izmantota brīvajām profesijām raksturīgā iezīme, proti, informatīvā asimetrija starp pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem. Brīvo profesiju piedāvātie pakalpojumu ir komplicēti, un, lai tos varētu sniegt, nepieciešams augsts īpašu zināšanu līmenis. Tāpēc pakalpojuma saņēmējam nepietiek informācijas, specializētu zināšanu un pieredzes, lai viņš, izvēloties pakalpojuma sniedzēju, vai pēc pakalpojuma saņemšanas varētu novērtēt piedāvātā pakalpojuma kvalitāti.

2.11.

Šī iemesla dēļ brīvās profesijas ir uz uzticēšanos balstītas profesijas. Šīs informatīvās asimetrijas dēļ pakalpojuma saņēmējam jāpaļaujas uz to, ka pakalpojuma piedāvātājs šo informācijas trūkumu neizmantos savās interesēs, bet sniegs viņam iespējami kvalitatīvu pakalpojumu, kas atbilst viņa vajadzībām. Tādējādi pakalpojuma saņēmējs, izvēloties pakalpojuma sniedzēju, dāvā tam savu uzticību. Obligāti profesionālie standarti un profesionālās ētikas pamatnostādņu ievērošana ir piemēroti līdzekļi, lai aizsargātu pakalpojumu saņēmēju intereses.

3.1.

Dalībvalstis, regulējot brīvās profesijas, izvēlas divas atšķirīgas regulēšanas metodes, proti, tā dēvēto uz principiem balstīto regulējumu (“principles-based regulation”) un uz aizliegumiem un priekšrakstiem balstīto regulējumu (“rules-based regulation”).

3.2.

Brīvo profesiju regulējumā apkopoti morāles nosacījumi, kas jāievēro šo profesiju darbībā, un profesionālās ētikas normas. Tajās izpaužas brīvo profesiju pārstāvju sociālā atbildība. Visu profesionālās ētikas normu kopumu dēvē par deontoloģiju.

3.3.

“Principles-based regulation” raksturīgs, ka tiek formulēti abstrakti profesionālo tiesību principi, kas katrā individuālajā gadījumā ir jākonkretizē (“outcomes-based regulation”). Taču normām pakļautais attiecīgās profesijas pārstāvis katrā konkrētajā gadījumā pēc saviem ieskatiem var izvēlēties veidu, kā izvirzītos mērķus sasniegt. Savukārt “rules-based regulation” ir veidots, pamatojoties uz konkrētiem gadījumiem.

3.4.

Abām metodēm ir priekšrocības un trūkumi. Taču tās abas atbilst pamatprincipam, ka sabiedrība vēlas saņemt objektīvas konsultācijas un atbalstu. Problēmjautājumi un to risinājumi laika gaitā var mainīties, un tādēļ noteikumi ir jāpielāgo vai jāizstrādā jauni noteikumi.

3.5.

Tāpēc regulāra noteikumu pārskatīšana, ko veic ES, ir lietderīga, un līdzīgi būtu jārīkojas arī dalībvalstīm. Tad senākas brīvās profesijas (piemēram, celtniecības nozarē) var atbrīvot no noteikumu ievērošanas un, ja vajadzīgs, ieviest jaunus noteikumus, kas attiecas uz jaunām brīvajām profesijām (piemēram, informācijas ieguves un kreditēšanas jomā).

4.1.

Brīvajām profesijām ir liela nozīme svarīgas sociālas infrastruktūras izveidē un saglabāšanā. Vidēji katrs sestais pašnodarbinātais strādā kādā no tautsaimniecības nozarēm, kurās pārsvarā darbojas brīvo profesiju pārstāvji, un šim skaitam ir tendence palielināties. Tas attiecas arī uz katru sesto darba ņēmēju.

4.2.

Pašnodarbināto sieviešu skaits un īpatsvars nozarēs, kurās pārsvarā darbojas brīvo profesiju pārstāvji, pārskata periodā no 2008. līdz 2012. gadam ir pieaudzis. Pašnodarbināto sieviešu īpatsvars šajās nozarēs ir 45 %, un tas ir ievērojami lielāks nekā šādu sieviešu īpatsvars visā tautsaimniecībā (31,1 %).

4.3.

No katriem desmit bruto pievienotās vērtības euro vairāk nekā vienu euro nodrošina tautsaimniecības nozares, kurās pārsvarā darbojas brīvo profesiju pārstāvji. Krīzes gadā, proti, 2009. gadā, nozarēs, kurās pārsvarā darbojas brīvo profesiju pārstāvji, radītās pievienotās vērtības samazinājums bija mazāks nekā citās tautsaimniecības nozarēs (skaitļi par ES: 6 00  000“uzņēmējdarbības konsultāciju biroju” un tikpat daudz “inženieru biroju”, 5 50  000 uzņēmumu, kas sniedz “juridiskas konsultācijas” un veic “revīziju”, 3 15  000“arhitektu biroju” un 2 70  000 uzņēmumu, kas nodarbojas ar “reklāmu un tirgus izpēti”).

4.4.

Ņemot vērā nozares izaugsmes potenciālu un tajā nodarbināto skaitu – lielākoties kvalificētās un stabilās darba vietās –, ir jāatzīst un jāatbalsta skaidri izteiktā brīvo profesiju uzņēmējdarbības dimensija. EESK pauž gandarījumu, ka Komisija atzinusi brīvo profesiju pārstāvjus par pilntiesīgiem uzņēmējiem un vēlas viņus atbalstīt, dodot iespēju piedalīties, piemēram, MVU attīstības un konkurētspējas veicināšanas programmās. Lai šādu pieeju īstenotu, ir jāanalizē un jāpilnveido brīvo profesiju darbības strukturālie nosacījumi, kā tas noteikts arī direktīvā par pakalpojumiem iekšējā tirgū. Brīvo profesiju attīstība nevar aprobežoties vienīgi ar individuālajiem uzņēmējiem un pašnodarbinātajām personām, kas darbojas individuāli. Brīvajām profesijām jānorobežojas no fiktīvās pašnodarbinātības problēmas.

5.1.

Visās dalībvalstīs brīvajām profesijām raksturīga iezīme ir saistība ar sabiedrības interesēm. Medicīnas, psiholoģijas un sociālās jomas profesiju pārstāvji veido infrastruktūru, kas nodrošina visu iedzīvotāju veselības aprūpi.

5.2.

Darbība sabiedrības interesēs arī nozīmē, ka šo profesiju pārstāvjiem ir īpaša ētiska atbildība. Juridiskie konsultanti, nodokļu konsultanti un revidenti kalpo tiesiskajai valstij, un viņiem jāaizstāv klientu finansiālās intereses. Sociālie darbinieki un psihologi Eiropas iedzīvotājiem nodrošina iekļaujošu vidi, kurai raksturīga lielāka savstarpējo attiecību, psiholoģiskā un sociālā stabilitāte. Arhitekti un inženieri sargā sabiedrību no apdraudējuma, ko var radīt celtnes un tehniskas iekārtas, un, pilnveidojot infrastruktūru un tehniskās iekārtas un izstrādājot jaunas tehnoloģijas, vairo sabiedrības radošās spējas un paaugstina cilvēku dzīves kvalitāti. Mākslinieki saglabā un rada kultūras vērtības. Šo iemeslu un iepriekš minētās informatīvās asimetrijas dēļ šo profesiju pārstāvjiem jāiegūst ļoti laba izglītība un jāatbilst ļoti augstām ētikas prasībām.

5.3.

Brīvo profesiju sniegto pakalpojumu īpašā sabiedriskā nozīmība un no tās izrietošie obligātie pakalpojumu sniegšanas priekšnosacījumi ir jānodrošina ar saistošiem profesionāliem noteikumiem un vispāratzītiem ētiskas uzvedības standartiem, kas jāievēro attiecīgās profesijas pārstāvjiem. Tāpēc visās dalībvalstīs ir pieņemts šīs jomas obligātais regulējuma minimums. EESK iesaka visām brīvo profesiju kolēģijām, organizācijām un apvienībām pieņemt ētikas kodeksus un standartus un katrā profesijā izveidot profesionālās ētikas komisiju.

5.4.

Ja trūkst profesionālās ētikas kodeksu, attiecīgās valsts profesionālajām pārstāvības struktūrām būtu jāizstrādā nesaistošas profesionālās vadlīnijas. Profesionālajām organizācijām un apvienībām būtu arī jāizstrādā Eiropas ētikas kodeksi, lai izvirzītu un nodrošinātu augstas prasības attiecībā uz brīvo profesiju sniegtajiem pakalpojumiem. Rīcības kodeksu izstrādi veicina Pakalpojumu direktīvas (2) 37. pants. Tā kā klientiem brīvo profesiju sniegtie pakalpojumi ir tik nozīmīgi un pakalpojuma saņēmējam jāvar īpaši uzticēties pakalpojuma sniedzējam, šo pakalpojumu var sniegt tikai privātpersonas statusā.

5.5.

Tā kā attiecībās starp pakalpojuma saņēmēju un sniedzēju valda personīga uzticēšanās un attiecīgajām tiesiskajām interesēm ir ļoti personisks raksturs, ļoti svarīga ir ar likumu nodrošināta konfidencialitāte, tiesības atteikties liecināt tiesā un pakalpojuma sniedzējam un viņa darbiniekiem noteiktais aizliegums liecināt. Tās ir pazīmes, kas raksturo brīvu tiesisku valsti.

5.6.

Brīvo profesiju pakalpojumi, kas saistīti ar nozīmīgām sabiedrības interešu jomām, ir jāsniedz visā attiecīgās valsts teritorijā, piemēram, veselības aprūpei, psihologu pakalpojumiem, sociālajiem pakalpojumiem, aptiekām un juridiskām konsultācijām jābūt pieejamām arī lauku rajonos.

5.7.

Lai minētās prasības ievērotu, brīvo profesiju pārstāvjiem saskaņā ar ētikas principiem pakalpojuma kvalitātei vienmēr jābūt svarīgākai nekā iespējami lielākas peļņas gūšanai.

5.8.

Tādēļ, turpmāk pieņemot profesionālo tiesību normas, kas attiecas uz brīvajām profesijām, nedrīkst ņemt vērā vienīgi ekonomiskus apsvērumus. Jebkura regulējuma mērķim jābūt nodrošināt pakalpojumu sniegšanu visā teritorijā, to sniedzēju augstu kvalifikāciju un atbilstību visaugstākajām kvalitātes prasībām. Vienmēr būtu jāpārbauda, vai spēkā esošie noteikumi ir piemēroti minēto mērķu sasniegšanai, vai patiesībā kalpo citām interesēm.

6.1.

Būtu jāizstrādā jēdziena “brīvā profesija” definīcija, kas būtu vienota visā Eiropā. Definīcijā būtu jāmin tikai vispārīgās brīvo profesiju pazīmes un jānosauc brīvo profesiju kategorijas. Definīcija nedrīkst kavēt jaunu brīvo profesiju rašanos. Kā paraugu varētu izmantot Brīvo profesiju hartas projektu, ko dažādas Eiropas profesionālās organizācijas izstrādāja Eiropas Zobārstu padomes (CED) vadībā.

6.2.

Līdztekus valstu starpnozaru organizācijām un Eiropas starpnozaru pārstāvības organizācijām katrā dalībvalstī būtu jāizveido attiecīgās brīvās profesijas pārstāvju profesionālā organizācija, kas (ja profesionālās apvienības to jau nedara) apkopotu, publicētu un pilnveidotu profesionālās ētikas principus. Šīm organizācijām būtu arī jāatbild par to, lai attiecīgās profesijas pārstāvji ievērotu profesionālās ētikas principus.

6.3.

Lai nodrošinātu atbilstību augstajām ētikas prasībām, kas attiecas uz brīvo profesiju sniegtajiem pakalpojumiem, arī turpmāk būs vajadzīgas konkrētas pamatnostādnes un skaidri definēti ētikas principi. Tie varētu būt gan standartizēti profesionālie noteikumi, par kuru neievērošanu paredzēts sods, gan profesionālās ētikas kodeksi. Tie stiprina patērētāju uzticēšanos.

6.4.

Ne tikai jānodrošina, ka brīvo profesiju pārstāvji, sniedzot pakalpojumus, ievēro profesionālās un ētiskās prasības, bet arī jāsaglabā un jāuzlabo brīvo profesiju pārstāvju konkurētspēja un jaunrades spējas. Pašlaik viņiem daudz pūļu jāvelta, lai ievērotu dažādās savstarpēji atšķirīgās valstu tiesību normas un aizvien vairāk integrētā iekšējā tirgū spētu konkurēt ar citu ES valstu kolēģiem.

6.5.

Profesionālo tiesību normām jābūt savienojamām ar Eiropā pasludinātajām pamatbrīvībām, jo īpaši brīvību veikt uzņēmējdarbību un personu tiesībām uz brīvu pārvietošanos. Tādēļ profesionālo tiesību normas nedrīkst būt diskriminējošas, tām obligāti jānodrošina kalpošana sabiedrības interesēm un tām jābūt proporcionālām. Tām arī jābūt savienojamām ar attiecīgajām valstu tiesību normām. Tajās būtu jānosaka, ka noteiktus uzdevumus drīkst veikt tikai tad, ja ir iegūta īpaša kvalifikācija.

6.6.

Sniedzot brīvo profesiju pārstāvju pakalpojumus, pakalpojuma saņēmēja ļoti personīgās juridiskās intereses bieži tiek pakļautas lielam riskam. Šā iespējamā apdraudējuma dēļ ir jāreglamentē iespējas sākt darbu šajās profesijās un jāizvirza augstas prasības, kas jāizpilda, lai varētu sākt praktizēt. Te jāmin ne tikai izglītība, bet arī citas personu raksturojošas īpašības, piemēram, laba reputācija, veselības pārbaude un atteikšanās no vienlaicīgas darbības, kas nav savienojama ar darbu brīvajā profesijā. ES līmenī šīs prasības ir atbilstoši formulētas Profesionālo kvalifikāciju direktīvā (3), kā arī īpašos tiesību aktos, piemēram, direktīvās, kas attiecas uz ārstiem un zobārstiem, direktīvā par advokātu pakalpojumiem (4) un direktīvā par obligāto revīziju (5).

6.7.

Gandrīz visās dalībvalstīs ir noteikts, ka brīvo profesiju pārstāvjiem jāturpina profesionālā izaugsme (Continuing Professional Development, CPD). Atšķirīga ir tālākizglītības pasākumu kontrole un noteikumos paredzētās profesionālās izaugsmes neturpināšanas sekas. Tā kā šo profesiju pārstāvjiem darbā nākas risināt arvien sarežģītākus jautājumus, nepārtraukti attīstās tehnoloģiskie procesi medicīnas un tehnikas jomā un pastāvīgi tiek pieņemti jauni valstu un starptautiskie noteikumi, visu brīvo profesiju pārstāvju pienākums ir nodrošināt efektīvu tālākizglītību.

6.8.

Vairumā dalībvalstu brīvo profesiju pārstāvji drīkst gandrīz neierobežoti sadarboties ar citu profesiju pārstāvjiem. Dažās dalībvalstīs tomēr noteikts, ka partneru vai kapitāldaļu turētāju grupas var veidot tikai noteiktās brīvajās profesijās, noteiktas prasības attiecībā uz partneru/kapitāldaļu turētāju, balsstiesību un vadītāju vairākuma nodrošināšanu un trešajām personām liegta iespēja kļūt par kapitāldaļu turētājiem. Šādi noteikumi ir viens no iespējamajiem līdzekļiem, lai nepieļautu, ka brīvo profesiju darbība ir vērsta uz vienpusēju ekonomisku mērķu sasniegšanu.

6.9.

Profesionāla sadarbība ar citu profesiju pārstāvjiem var radīt konfliktus, kas saistīti ar profesionālā noslēpuma glabāšanu un tiesībām atteikties no liecināšanas tiesā. Tāpēc jānodrošina, ka profesionālā sadarbība, kurā iesaistās brīvo profesiju pārstāvji, nemazina klientu un pacientu aizsardzību. Šādus konfliktus var efektīvi novērst, ierobežojot partneru/kapitāldaļu turētāju loku.

7.1.

Visās dalībvalstīs tiek nodrošināta brīvo profesiju pārvalde, ko veic valsts, profesionālās organizācijas vai profesionālās apvienības. Daudzās dalībvalstīs pašpārvalde, kas ir organizācijas princips, ir nesaraujami saistīta ar brīvās profesijas koncepciju.

7.2.

Brīvo profesiju pašpārvaldes jomā dalībvalstis izvēlas divas atšķirīgas pieejas. Pirmā pieeja: profesionālās organizācijas un apvienības pārstāv attiecīgo profesiju intereses, un pievienošanās šīm struktūrām ir brīvprātīga. Tām ir konsultatīva loma (valsts veiktajā) attiecīgo profesiju regulēšanā. Ētikas kodeksos tās arī atspoguļo savu biedru uzskatus par profesionālās darbības standartiem. Otrā pieeja: profesionālās apvienības kā netiešas valsts pārvaldes daļu uzņemas arī valsts dienesta funkcijas praktizēšanas atļauju piešķiršanas un profesionālās uzraudzības jomā. Pašpārvalde nav pretrunā valsts pārvaldei, bet tām ir kopīgas funkcijas.

7.3.

Brīvo profesiju pašpārvalde ir vidutājs starp šo profesiju pārstāvju tiesībām uz valsts neiejaukšanos viņu profesionālās darbības brīvībā un valsts tiesībām pieņemt noteikumus. Paši pieņemot noteikumus, brīvo profesiju pārstāvji īsteno savas tiesības uz valsts neiejaukšanos un vienlaikus nodrošina saikni ar vispārējām interesēm, tādējādi sniedzot labumu pakalpojumu saņēmējiem un patērētājiem.

7.4.

Brīvo profesiju pašpārvalde atbilst subsidiaritātes principam, kas paredz, ka ikviens uzdevums ir jāveic tam vistuvākajai struktūrai. Brīvo profesiju pārstāvjiem raksturīgs, ka viņiem piemīt īpašas zināšanas attiecīgajā jomā, un tāpēc viņi ir tā struktūra, kas var vislabāk nodrošināt attiecīgo profesiju pārvaldi un regulēšanu. Šī struktūra piemēro konkurentu kontroles principu.

7.5.

Savukārt brīvo profesiju pašpārvalde un pašregulācija ierobežo šo profesiju pārstāvju profesionālo darbību. Pašpārvalde un pašregulācija ir netiešas valsts pārvaldes akti, un tiem ir vajadzīgas valsts piešķirtas pilnvaras. Savukārt jebkāda brīvo profesiju pašpārvalde un pašregulācija ir saistīta ar pamattiesībām, valsts tiesību normām, kā arī ES un valstī spēkā esošajām karteļu aizlieguma normām.

7.6.

Lai pašpārvalde darbotos, tajās valstīs, kur spēkā esošās tiesību normas to pieļauj, visiem attiecīgās profesijas pārstāvjiem obligāti jābūt attiecīgās profesionālās apvienības biedriem. Šī iejaukšanās profesionālajā brīvībā ir pamatota ar dominējošām sabiedrības interesēm.

7.7.

Noteikumi par obligāto dalību profesionālajās apvienībās jāveido tā, lai netiktu skarta pakalpojumu sniegšanas brīvība un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Piemēroti līdzekļi ir citā ES dalībvalstī veiktas reģistrācijas atzīšana vai bezmaksas reģistrācija, ja attiecīgā persona citā ES dalībvalstī jau ir iestājusies šādā apvienībā.

7.8.

Varam prognozēt, ka arī 2020. gadā pastāvēs spriedze starp valsts interesēm un individuālajām interesēm un pieprasījums pēc objektīvām konsultācijām un atbalsta. Paredzams, ka brīvo profesiju institūcija spēs darboties arī tad, ja to modernizēs atbilstoši mūsdienām, nemainot tās būtību un nemazinot zināšanu sniegtās salīdzinošās priekšrocības, neatkarību/pārredzamību un no iepriekš minētā izrietošo uzticēšanos.