52013DC0820

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Progress, īstenojot Eiropas Savienības programmu aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo garantiju jomā - Eiropas krimināltiesiskuma telpas pamata stiprināšana /* COM/2013/0820 final */


KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Progress, īstenojot Eiropas Savienības programmu aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo garantiju jomā - Eiropas krimināltiesiskuma telpas pamata stiprināšana

Visiem zināms pamatprincips ir, ka taisnība ir ne vien jāpanāk, bet jāpanāk visiem labi uzskatāmā veidā. Eiropas tiesiskuma telpā no šā principa izriet, ka pilsoņiem jābūt ne vien tiesībām uz taisnīgu tiesu jebkur Eiropas Savienībā, bet viņiem arī jābūt pārliecinātiem par to, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā. Lai darbotos taisnīgi, dalībvalstu tiesu iestādēm arī jāspēj uzticēties citas dalībvalsts tieslietu sistēmai.

Lai pilnveidotu šo tieslietu jomu, balstoties uz savstarpēju atzīšanu un savstarpēju uzticēšanos, Komisija Stokholmas programmā[1] tika aicināta iesniegt priekšlikumus aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai.[2] Pildot šo politisko pilnvarojumu likt lielāku uzsvaru uz pilsoņu tiesību stiprināšanu kriminālprocesā, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu visā Eiropas Savienībā, Komisija izstrādāja Procesuālo tiesību programmu.

Šis priekšlikumu kopums ir turpinājums sekmīgai tiesību aktu izstrādes programmai. Soli pa solim ir gūti teicami panākumi, un Eiropas Savienība ir pieņēmusi trīs direktīvas par procesuālajām tiesībām.

· Direktīva par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā tika pieņemta 2010. gadā, un tā bija jātransponē līdz 2013. gada 27. oktobrim.[3] Apsūdzētajiem tiks bez maksas nodrošināts mutiskais tulkojums ne vien tiesā, bet arī nopratināšanas laikā policijā un svarīgās tikšanās reizēs ar advokātu, kā arī to dokumentu rakstisks tulkojums, kuri ir būtiski viņu tiesību uz aizstāvību īstenošanai.

· Pēc tam 2012. gadā tika pieņemta Direktīva par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, un tā ir jāīsteno līdz 2014. gada 2. jūnijam.[4] Aizdomās turētām personām, kas tiek aizturētas, būtu vienmēr jāsniedz rakstisks paziņojums par tiesībām, kurā vienkāršā ikdienas valodā ir izklāstīta informācija par viņu tiesībām. Vajadzības gadījumā to tulkos.

· 2013. gada oktobrī tika pieņemta direktīva par tiesībām uz advokāta palīdzību un par saziņas tiesībām, kamēr atņemta brīvība.[5] Šis pasākums ir procesuālo tiesību programmas pamatā. Ikvienam, kas tiek turēts aizdomās, tiks garantētas tiesības tikties ar advokātu, sākot no procesa agrīnākajiem posmiem līdz tā pabeigšanai. Turklāt ikvienam, kam ir atņemta brīvība, ir iespēja sazināties ar ģimeni un, ja persona tiek aizturēta citā ES valstī, ar konsulātu.

Šīs direktīvas iezīmē būtisku pavērsienu ES pilsoņu procesuālo tiesību stiprināšanā. Pateicoties Lisabonas līguma jaunievedumiem krimināltiesību jomā, tostarp balsojumam ar kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamentā, kuri darbojas kā likumdevējs, iestādēm sadarbojoties, ir izstrādāti šie novatoriskie instrumenti.

Turklāt 2011. gada jūnijā tika publicēta Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu, kurā tika pētītas saiknes starp brīvības atņemšanu un savstarpējo uzticēšanos ES. Brīvības atņemšanas apstākļiem ir tieša ietekme uz tiesu nolēmumu savstarpējās atzīšanas principa netraucētu darbību, jo neatbilstīgu brīvības atņemšanas apstākļu dēļ tiesnesis var atteikties nodot pieprasīto personu, piemēram, Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesa ietvaros.[6] Atbildes un šo atbilžu analīze ir publicētas Komisijas tīmekļa vietnē. Secinājums ir tāds, ka, lai arī pirmstiesas apcietinājums un tā alternatīvu veicināšana ir svarīgi jautājumi, ko izvirzījušas dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība, prioritāte ir esošo ES tiesību aktu pienācīga un savlaicīga īstenošana.[7]

Šajā paziņojumā ir aprakstīts piecu juridisku pasākumu kopums, kura mērķis ir panākt Procesuālo tiesību programmas progresu un izveidot stingru pamatu Eiropas krimināltiesiskuma telpai. Šis juridisko pasākumu kopums ir turpinājums nesen sekmīgi veiktajai trīs procesuālo tiesību direktīvu pieņemšanai.

Tas sastāv no trim priekšlikumiem direktīvām par

1) dažu aspektu stiprināšanu attiecībā uz nevainīguma prezumpciju un tiesībām piedalīties lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā,

2) īpašām garantijām bērniem, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā, un

3) pagaidu juridisko palīdzību aizdomās turētām vai apsūdzētām personām, kam ir atņemta brīvība, un juridisko palīdzību Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesa ietvaros.

Tā kā veiktajiem pasākumiem jābūt proporcionāliem ES darbības mērķiem, tiek sniegti arī divi Komisijas ieteikumi:

4) par procesuālajām garantijām neaizsargātām personām, kas ir aizdomās turētās vai apsūdzētās personas kriminālprocesā, un

5) par aizdomās turētu vai apsūdzētu personu tiesībām uz juridisko palīdzību kriminālprocesā.

1.           Pamatojums ES līmeņa darbībai

· Kopīgais pamats: ES Harta un ECTK

ES ir spēcīgas pamattiesību pilnveidošanas un veicināšanas tradīcijas. Eiropas Savienības Pamattiesību harta (ES Harta) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK) ir pamats aizdomās turētu vai apsūdzētu personu tiesību aizsardzībai krimināltiesību sistēmās Eiropas Savienībā. Līgumā ir noteikts, ka ES Harta ir juridiski saistoša[8], un paredzēts, ka Eiropas Savienība pievienosies ECTK[9]. Visas dalībvalstis ir parakstījušas ECTK. ES tiesiskuma telpā nepieciešams nodrošināt tiesības uz tiesību efektīvu aizsardzību, taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpciju un aizstāvību, kas ir paredzētas ES Hartas 47. un 48. pantā un ECTK 6. pantā. Tas nozīmē, ka dalībvalstīs ir atzīts būtisks tiesiskais regulējums attiecībā uz tiesību aktu priekšlikumu kopumā aptvertajām tiesībām.

Uzsvara maiņa, drošību papildinot ar procesuālajām tiesībām un savstarpēju uzticēšanos kā nosacījumu savstarpējai atzīšanai

Desmitgadē pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā ES tiesību akti bija galvenokārt vērsti uz to, lai atvieglotu cīņu pret noziedzību, kā rezultātā tika izstrādāti instrumenti tiesu iestāžu sadarbībai un savstarpējai atzīšanai likumpārkāpēju saukšanas pie atbildības nolūkā. Plašāk zināmais piemērs ir pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi, kas ļauj pieprasītās personas ātri pārvest no vienas dalībvalsts uz citu. Tā mērķis pirmām kārtam ir nodrošināt, ka pilsoņu brīva pārvietošanās pār ES robežām netraucē pārrobežu tiesībaizsardzībai.

Šie ES instrumenti ļauj valstu tiesu iestādēm visā Eiropas Savienībā viegli un ātri savstarpēji atzīt izmeklēšanas pasākumus un lēmumus par sankcijām pret tiesājamām personām. Tie pieņem, ka pieprasījums būtu jāatzīst un jāizpilda, jo katrai dalībvalstij ir tieslietu sistēma, kas samērā līdzīgā apmērā garantē tiesības uz taisnīgu tiesu.

Savstarpējas atzīšanas sistēma var apmierinoši darboties vienīgi tad, ja dalībvalstis uzticas viena otras krimināltiesību sistēmai. Tomēr dalībvalstu starpā joprojām pastāv būtiskas atšķirības aizdomās turētu un apsūdzētu personu procesuālo tiesību aizsardzībā. Šāda situācija kavē centienus panākt savstarpēju uzticēšanos, kas nepieciešama ES dalībvalstu starpā. Lai to novērstu, Eiropas Savienībai jānodrošina, ka visas dalībvalstis ievēro procesuālo tiesību kopīgu minimālo līmeni un ka šīs tiesības var īstenot ar ES tiesību aktiem.

Tādēļ Lisabonas līgumā – LESD 82. panta 2. punkta b) apakšpunktā – ir atļauta ES līmeņa rīcība attiecībā uz personu tiesībām kriminālprocesā. Tas ir ierakstīts arī pilnvarojumā, ko Eiropadome Komisijai deva laikposmam no 2010. līdz 2014. gadam: "... lieli panākumi ir gūti tiesu iestāžu un policijas sadarbībā saistībā ar pasākumiem, kas atvieglo kriminālvajāšanu. Ir pienācis laiks rīkoties, lai uzlabotu līdzsvaru starp šiem pasākumiem un personas procesuālo tiesību aizsardzību. Būtu jāpieliek pūliņi, lai stiprinātu procesuālas garantijas un tiesiskuma ievērošanu kriminālprocesā, neatkarīgi no tā, vai pilsoņi nolemj ceļot, studēt, strādāt vai dzīvot Eiropas Savienībā".[10]

· Pilsoņu paļāvība uz vienlīdzīgiem nosacījumiem procesuālo tiesību jomā

Nepieciešamībai aizsargāt aizdomās turētu vai apsūdzētu personu tiesības uz taisnīgu tiesu piemīt acīmredzama pārrobežu dimensija. Aptuveni 14,1 miljoni ES pilsoņu pastāvīgi dzīvo ārpus savas valsts[11], 10 % ES pilsoņu kādā dzīves posmā ir dzīvojuši un strādājuši ārvalstīs, bet 13 % ir devušies uz ārvalstīm, lai iegūtu izglītību vai apmācību.[12] Tā kā cilvēki Eiropas Savienībā pastāvīgi ceļo un pārvietojas pāri robežām un viņiem var nākties būt iesaistītiem kriminālprocesā ārpus savas valsts, Eiropas Savienībai ir jānodrošina vienlīdzīgi nosacījumi attiecībā uz procesuālajām tiesībām kriminālprocesā.

2.           Ir laiks ieviest pārdomātus pasākumus, lai panāktu progresu Eiropas Savienības procesuālo tiesību programmā

· Kāpēc nepieciešami vēl turpmāki pasākumi ES līmenī?

Kad dalībvalstis būs īstenojušas nesen pieņemtās direktīvas par procesuālajām tiesībām, minētas direktīvas nodrošinās, ka uz aizdomās turētām vai apsūdzētām personām attiecas dažādas būtiskas garantijas. Taču Procesuālo tiesību programmu nepieciešams pastiprināt.

· Aizdomās turētām vai apsūdzētām personām nekavējoties tiks sniegta informācija par viņu tiesībām klusēt, bet kas notiks, ja viņi izmantos šīs tiesības? Dažās dalībvalstīs tiesu iestādes var uzskatīt, ka klusēšana apstiprina jebkādus pierādījumus pret konkrēto personu. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir jābalsta uz stabila pamata, un ir jānodrošina nevainīguma prezumpcijas aizsardzība ES mērogā.

· Tiem, kuri nerunā kriminālprocesa valodā vai nesaprot to, tiks nodrošināta mutiskā un rakstiskā tulkošana, bet ko darīt, piemēram, gadījumos, ja persona ir pārāk jauna vai ar garīgiem traucējumiem, kuru dēļ tā nespēj pienācīgi sekot līdzi procesam un piedalīties tajā? Esošās ES direktīvas par garantijām aizdomās turētām un apsūdzētām personām attiecas arī uz bērniem. Tomēr, tā kā bērni parasti ir neaizsargāti, ieinteresētās personas un dalībvalstis visnotaļ atzīst, ka bērniem nepieciešama īpaša pastiprināta aizsardzība, piemēram, saskarsmē ar policiju vai krimināltiesību sistēmu viņiem obligāti jānodrošina advokāta palīdzība.[13] Pašlaik bērnu un citu neaizsargātu personu tiesības uz taisnīgu tiesu ES netiek pietiekami garantētas - nepastāv visaptveroša aizsardzība. Stokholmas programmā ir skaidri paredzēts, ka būtu jāpieņem īpašs pasākums, lai izveidotu kopīgus minimālos noteikumus attiecībā uz neaizsargātām personām. Šādi minimālie noteikumi stiprinās dalībvalstu uzticību citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām un tādējādi palīdzēs uzlabot lēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās. Nepieciešamas īpašas garantijas, lai ievērotu bērnu un neaizsargātu personu vajadzības kriminālprocesā.

· Direktīvā par tiesībām uz advokāta palīdzību ikvienai aizdomās turētai vai apsūdzētai personai ir paredzētas tiesības uz advokāta palīdzību no paša procesa sākuma un, piemēram, nopratināšanas laikā policijā. Bet ko iesākt, ja tām nav pietiekamu līdzekļu, lai segtu advokāta izmaksas? Tām būs nepieciešama juridiskā palīdzība, lai nodrošinātu viņu tiesību uz advokāta palīdzību efektīvu izmantošanu.

· Līdzsvarotas rīcības nepieciešamība

Komisija iesniedz līdzsvarotu pasākumu kopumu, ņemot vērā un ievērojot dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības, kā paredzēts LESD 82. panta 2. punktā, lai stiprinātu savstarpējo uzticēšanos, vienlaikus ievērojot proporcionalitātes principu (LES 5. pants). Katrs elements ir rūpīgi izvērtēts, lai izlemtu, vai būtu jārīkojas ES līmenī un, ja būtu, tad kādā līmenī un veidā, tostarp aplēšot potenciālās izmaksas dalībvalstīm. Nepieciešamība ievērot piesardzību ir īpaši acīmredzama pašreizējos fiskālās konsolidācijas apstākļos, kad nepieciešams rūpīgi izvērtēt izmaksu ietekmi. Tādēļ, piemēram, juridiskās palīdzības jomā Komisija priekšlikumu kopumā neierosina direktīvā juridiski saistošus parametrus atbilstības pārbaudei attiecībā uz juridisko palīdzību. Tiks ierobežotas dalībvalstu izmaksas saistībā ar pagaidu juridiskās palīdzības sniegšanu un juridiskās palīdzības sniegšanu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesa ietvaros.

· Plašāka perspektīva – procesuālās garantijas un Eiropas prokuratūra

Šis priekšlikumu kopums veicinās arī personu tiesisko garantiju stiprināšanu Eiropas Prokuratūras procesos. Nesen iesniegtajā Padomes regulas priekšlikumā[14] ir precizēts, ka aizdomās turētai personai ir visas tiesības, kādas paredzētas ES tiesību aktos, ES Hartā un piemērojamos valstu tiesību aktos, un tajā ir skaidri iekļauta atsauce uz tiesībām uz juridisku palīdzību un tiesībām uz nevainīguma prezumpciju. Stiprinātu tiesību ieviešana pastiprinās procesuālās garantijas, ko piemēro Eiropas Prokuratūras vadītos procesos, un veicinās sabiedrības uzticēšanos šīs iestādes sekmīgai darbībai.

3.           Priekšlikumu galvenie elementi

3.1.        Spēcīgs pamats tiesībām uz taisnīgu tiesu – nevainīguma prezumpcija

· Nevainīguma prezumpcija – tiesiskuma pamatprincips

Tas, ka apsūdzētās personas netiek uzskatītas par vainīgām, kamēr viņu vaina nav apstiprināta tiesas galīgajā spriedumā, un tas, ka viņu vaina ir jāpierāda prokuratūrai, ir viens no senākajiem un svarīgākajiem kriminālprocesa principiem, kas ir iekļauts visos galvenajos starptautiskajos un reģionālajos cilvēktiesību instrumentos. Iedvesmojoties no ECTK 6. panta 2. punkta un Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 11. panta 1. punkta, ES Hartas 48. panta 1. punktā ir noteikts, ka "ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu".

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) gadu gaitā ir precizējusi nevainīguma prezumpcijas principa darbības jomu. ECTK 6. panta 2. punktā ir ietverti trīs galvenie aspekti[15]: tiesības publiskās iestādēs[16] tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr nav pasludināts galīgais spriedums; tas, ka pierādīšanas pienākums ir prokuratūrai un ka jebkādas saprātīgas šaubas par vainu būtu tulkojamas par labu apsūdzētajai personai[17], un tiesības tikt informētam par apsūdzību[18]. Nevainīguma prezumpcija ir būtisks priekšnoteikums taisnīgai tiesai, un ECT ir noteikusi, ka nevainīguma prezumpcijas pārkāpums apdraud tiesības uz taisnīgu tiesu.[19] Tas īpaši attiecas uz tiesībām neliecināt pret sevi, tiesībām nesadarboties un tiesībām klusēt.[20]

Kā atzīts Tiesas judikatūrā par tiesībām neliecināt pret sevi, tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu ietver dažādas aizsardzības vajadzības un pakāpes attiecībā uz fiziskām personām un uz juridiskām personām.[21] Direktīvas priekšlikumā šīs atšķirības ir ņemtas vērā, un tādēļ tā attiecas vienīgi uz fiziskām personām.

· Nevainīguma prezumpcija kā direktīvā par procesuālajām tiesībām noteikto tiesību pamats un saistelements

Esošajos ES tiesību aktos minētās tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesības tikt informētam, tiesības saprast un sekot līdzi procesam un tiesības uz advokāta palīdzību tādējādi papildina nevainīguma prezumpciju un ir no tās nešķiramas, nodrošinot taisnīgu tiesu un savstarpēju uzticēšanos.

Stokholmas programmā Komisija tika aicināta izskatīt vēl citus elementus attiecībā uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu procesuālo tiesību minimumu, un īpaši tika minēta nevainīguma prezumpcija. Komisija direktīvā ierosina stiprināt dažus nevainīguma prezumpcijas aspektus kriminālprocesā, aspektus, kuri ir cieši saistīti un kuriem ir neatņemama loma, lai gan procesuālās tiesības, gan savstarpējās atzīšanas instrumenti darbotos savstarpējas uzticēšanās gaisotnē. Tas vēl vairāk veicinās profesionālo vidi, kurā tiks ierobežota tādu līdzekļu izmantošana kā pirmstiesas apcietinājums.

· Tiesību tikt uzskatītam par nevainīgu dažu aspektu stiprināšana ES līmenī

Ierosinātajā direktīvā uzsvars ir likts uz dažiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem, kas izriet no ECT judikatūras, un uz nepieciešamību noteikt kopīgus minimālos standartus, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos. Tā sniedz stabilu pamatu citiem procesuālo tiesību instrumentiem, kas jau ir pieņemti vai tiek ierosināti kopā ar šo direktīvu.

Turklāt, ņemot vērā to, ka apsūdzētās personas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ir būtiskas tiesības uz aizstāvību un daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā to ir interpretējusi ECT[22], šo tiesību stiprināšana veicinās to, ka tiek nostiprinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas arī tiek aptvertas priekšlikumā.

Kopumā garantiju līmenis dalībvalstu tiesību aktos ir pieņemams, un šķiet, ka šajā jomā nav nekādu sistēmisku problēmu. Tomēr ir aspekti, kuros tiesiskās garantijas būtu jāstiprina. Turklāt Eiropas Savienībā nevainīguma prezumpcija joprojām tiek pārāk bieži pārkāpta.

(a) Pirms notiesāšanas publiskas iestādes nedrīkst personu saukt par vainīgu

Policijas vai tiesu iestāžu publisks paziņojums, kas vedina domāt, ka kāds, kas nav notiesāts ar galīgo spriedumu, ir vainīgs, nodara kaitējumu minētās personas reputācijai un var ietekmēt tiesas piesēdētājus vai tiesu, kas lemj konkrētajā lietā.

Atbilstīgi ECT judikatūrai[23] direktīvā ir stingri ievērots princips, ka pirms notiesāšanas galīgajā spriedumā, oficiālos lēmumos un paziņojumos, ko pauž, piemēram, policija un tiesu iestādes, aizdomās turētu vai apsūdzētu personu nedrīkst saukt par vainīgu. Tādējādi tā aizsargā to personu reputāciju un privātumu, kam jāstājas tiesas priekšā kriminālprocesā.

(b) Pierādīšanas pienākums – jebkurām šaubām par vainu vajadzētu būt tulkojamām par labu aizdomās turētai vai apsūdzētai personai

Kriminālprocesā pierādīšanas pienākumam vajadzētu būt prokuratūrai, un jebkurām šaubām vajadzētu būt tulkojamām par labu aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai, neskarot tiesu iestāžu pilnīgu neatkarību, izvērtējot aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vainu. Spriedums jābalsta uz iesniegtajiem pierādījumiem, nevis uz apgalvojumiem vai pieņēmumiem. Tomēr ECT ir piekritusi, ka konkrētās un ierobežota skaita lietās pierādīšanas pienākumu var uzlikt aizstāvībai, un direktīva atspoguļos šo standartu, panākot līdzsvaru starp sabiedrības interesēm, lai kriminālvajāšana tiktu veikta efektīvi, un tiesībām uz aizstāvību. [24]

(c) Tiesības klusēt – nedrīkst piespiest liecināt pret sevi vai sadarboties

Tiesības klusēt, tiesības neliecināt pret sevi un tiesības nesadarboties ir "vispārīgi atzīti starptautiski standarti, kas ir pamatā taisnīgas procedūras jēdzienam".[25] Tās nodrošina, ka aizdomās turētu vai apsūdzētu personu nevar nepienācīgā veidā piespiest sniegt pierādījumus, jo tādējādi tiktu pārkāpts princips, ka pierādīšanas pienākums ir prokuratūrai.

Ierosinātajā direktīvā ne vien ir ievēroti šie principi attiecībā uz fiziskām personām, bet arī paredzēta īpaša tiesiskā aizsardzība. Tiek izslēgta jebkāda tādu pierādījumu izmantošana, kuri iegūti, pārkāpjot šīs tiesības, izņemot ārkārtas gadījumos, kad šādu pierādījumu izmantošana neskar procesa taisnīgu norisi kopumā.

(d) Tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā – kopīgs minimālais standarts un tiesiskās aizsardzības līdzeklis

Ja aizdomās turēta vai apsūdzēta persona tiek tiesāta in absentia, proti, tai nepiedaloties tiesas sēdē, tiek aizskartas tiesības uz aizstāvību – tiesājamām personām tiek liegta iespēja izklāstīt tiesai savu versiju par notikušo un atspēkot pierādījumus.

Ar Pamatlēmumu 2009/299/TI[26] tika uzlabota šādu tiesājamo personu aizsardzība dažādos citos ES instrumentos par tiesu iestāžu lēmumu savstarpēju atzīšanu saskaņā ar ECT noteiktajiem standartiem[27], izveidojot iespējamu pamatu atteikumam tiesu iestāžu sadarbības lietās, ja nav izpildīti konkrēti kopīgie minimālie standarti.

Līdz ar to ECT noteiktās apsūdzētu personu pamattiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ierosinātajā direktīvā tiek noteiktas par ES minimālo standartu, ko piemēro arī valstu kriminālprocesos. Uz to attiecas ļoti ierobežots izņēmumu skaits, lai nodrošinātu, ka tiesājamās personas ļaunprātīgi nepamatoti nekavē tiesas spriešanu. Gadījumos, kad ir pārkāptas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, tiek paredzēts konkrēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis atkārtotas lietas izskatīšanas veidā, kā noteikusi ECT[28].

3.2.        Aizsardzība tiem, kam tā visvairāk nepieciešama – īpašas garantijas neaizsargātām personām

· Kam ir nepieciešama īpaša aizsardzība, un kāpēc?

Stokholmas programmā ir uzsvērta nepieciešamība stiprināt neaizsargātu personu tiesības kriminālprocesā: "ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību aizdomās turētām vai apsūdzētām personām, kuras nevar saprast procesa saturu vai tā būtību, ņemot vērā, piemēram, viņu vecumu, garīgo vai fizisko stāvokli".[29]

Viņu īpašās vajadzības ir atzītas starptautiskajos standartos un ECT judikatūrā. Kāds var būt neaizsargāts tādēļ, ka nevar efektīvi piedalīties kriminālprocesā: ""efektīva piedalīšanās" šajā kontekstā paredz, ka apsūdzētā persona labi izprot tiesas procesa būtību un to, kā tas var ietekmēt viņu, tostarp jebkura iespējamā soda būtību".[30]

Bērni tiek atzīti par neaizsargātiem pēc definīcijas sava vecuma, nepabeigtas fiziskās un psiholoģiskās attīstības un emocionālā brieduma trūkuma dēļ.[31] Bērnus arī vairāk nekā citas aizdomās turētas vai apsūdzētas personas apdraud slikta izturēšanās un veselības problēmas, viņi var nespēt pienācīgi izklāstīt savas grūtības vai veselības problēmas. Tādēļ visas dalībvalstis uzskata, ka bērniem ir nepieciešamas īpašas garantijas un aizsardzība kriminālprocesā.

Attiecībā uz pieaugušajiem situācija ir citāda. Iemesli, kādēļ pieaugušais var nespēt efektīvi piedalīties procesā, var būt dažādi, piemēram, garīga slimība vai fiziski vai attīstības traucējumi. Nav standarta definīcijas tam, kas kriminālprocesā ES dalībvalstīs ir neaizsargāts pieaugušais.

· Direktīva, kurā galvenais uzsvars ir likts uz garantijām bērniem

Trīs jau pieņemtās procesuālo tiesību direktīvas attiecas uz visām aizdomās turētām vai apsūdzētām personām, tostarp bērniem. Tomēr, kaut arī tajās ir paredzētas dažas īpašas garantijas bērniem, tajās nav pietiekami ņemtas vērā īpašās vajadzības, kādas bērniem var būt, piemēram, grūtības vai nespēja saprast un sekot procesam, lielāks sliktas izturēšanās risks viņu neaizsargātības dēļ.

Ierosinātā direktīva nodrošinās, ka

· procesuālās garantijas attiecas uz bērniem no brīža, kad tiem piemēro aizdomās turētas personas statusu vai apsūdz par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (darbības joma);

· aizturēšanas brīdī bērniem palīdz viņu vecāki vai citas piemērotas personas un ka gan bērnus, gan viņu vecākus informē par viņu tiesībām;

· bērni nevar atteikties no tiesībām uz advokāta palīdzību, ja ir liels risks, ka viņi neapzinātos savas rīcības sekas; obligāta advokāta palīdzība ir ierosinātās direktīvas pamatpasākums;

· pirms sprieduma pasludināšanas tiek pienācīgi novērtēti bērna personīgie un ģimenes apstākļi un ka bērnam veic medicīnisku apskati, ja viņam tiek atņemta brīvība; ka visā procesa laikā nopratināšanu veic apstākļos, kuros ir ņemts vēra bērna vecums un brieduma pakāpe, un policijas veiktā nopratināšana tiek fiksēta audiovizuālajā ierakstā, izņemot gadījumus, kad tas būtu nesamērīgi;

· bērnus nedrīkst tiesāt, tiem nepiedaloties lietas izskatīšanā tiesā, lai nodrošinātu, ka bērnu nevar atzīt par vainīgu, ja viņam nav bijusi iespēja atspēkot šādas notiesāšanas pamatojumu, un ka bērns saprot iespējamās notiesāšanas pamatojumu, lai novērstu to, ka bērns noziedzīgu nodarījumu izdara atkārtoti, un veicinātu sociālo integrāciju;

· tiesu iestāžu darbinieki, kas strādā ar bērniem, iegūst īpašu apmācību, ka tiek aizsargāts bērna privātums, lai veicinātu reintegrāciju sabiedrībā, piemēram, nodrošinot, ka process principā nav atklāts;

· bērniem brīvību atņem vienīgi galējā gadījumā un ka bērnus brīvības atņemšanas iestādēs izvieto atsevišķi no pieaugušajiem.

No starptautiskajiem standartiem izriet tas, ka bērniem, kuri saskaras ar krimināltiesību sistēmu, būtu jānodrošina ieslodzījumam alternatīvi pasākumi un izglītības pasākumi un viņiem būtu jāatņem brīvība vienīgi ārkārtas apstākļos. Bērni, kam atņemta brīvība, nonāk īpaši neaizsargātā stāvoklī, ņemot vērā riskus, kādus brīvības atņemšana rada viņu fiziskajai, garīgajai un sociālajai attīstībai. Lai nepieļautu sliktu izturēšanos un vardarbību pret bērnu, kuram ir atņemta brīvība, būtu jāparedz daži aizsardzības pasākumi. Ņemot vērā minētās īpašās vajadzības, direktīvā ir iekļauti konkrēti noteikumi par īpašu attieksmi pret bērniem brīvības atņemšanas gadījumā.

Tādējādi direktīva veicinās bērna tiesības, paturot prātā starptautiskās pamatnostādnes un ieteikumus par bērniem draudzīga tiesu sistēmu, un tā ietilpst ES plānā par bērna tiesībām.[32] Šī direktīva neskars valstu noteikumus par kriminālatbildības noteikšanu[33].

· Komisijas ieteikums, ar kuru nodrošina to, ka neaizsargātas personas tiek atzītas un viņu vajadzības ņemtas vērā

Šajā posmā nav iespējams noteikt, kāpēc personas kriminālprocesā var būt neaizsargātas citu iemeslu, atskaitot mazgadību, dēļ; jebkādu definīciju turklāt pat varētu kritizēt, ka tādējādi šīs personas tiek stigmatizētas. Šāds secinājums izriet no vairākām apspriedēm un sanāksmēm ar ieinteresētajām personām un dalībvalstīm.

Tomēr vienlaikus ieinteresētās personas vispārīgi atzīst, ka dažām personām kriminālprocesā ir nepieciešamas īpašas garantijas, lai nodrošinātu, ka tās izprot un izmanto savas tiesības. Ja personas neizprot procesu vai tādu darbību kā atzīšanās sekas tāpēc, ka viņu neaizsargātība nav konstatēta, vai tāpēc, ka nav īpašu garantiju, viņas tiek nostādītas nevienlīdzīgā stāvoklī, kas mazina viņu izredzes uz taisnīgu tiesu un apdraud tiesas procesa integritāti. Ja netiks veikta darbība ES līmenī, ES saglabāsies nevienāds aizsardzības līmenis. Tādēļ vienīgā līdzsvarotā pieeja, kurā proporcionalitātes un subsidiaritātes apsvērumi tiktu samēroti ar nepieciešamību stiprināt neaizsargāto personu aizsardzības līmeni, ir Komisijas ieteikums, ar ko veicina neaizsargāto personu būtiskākās tiesības kriminālprocesā.

· Ieteikuma pamatā ir novērtēšanas mehānismu izveide, lai nodrošinātu, ka neaizsargātās personas tiek identificētas un atzītas un ka tiek ievērotas viņu īpašās vajadzības kriminālprocesā. Tiek ieteikts, ka novērtējumu veic neatkarīgs eksperts, nodrošinot, ka tiek pienācīgi apliecināta neaizsargātības pakāpe un apzinātas personas īpašās vajadzības.

· Atbilstīgu garantiju izveide neaizsargātām personām: ieteikumā dalībvalstis tiek aicinātas izveidot konkrētas garantijas atkarībā no novērtējuma, piemēram, obligātu advokāta palīdzību, atbilstīgas trešās personas palīdzību, policijas veiktās nopratināšanas fiksēšanu audiovizuālajā ierakstā un medicīnisko palīdzību.

Lai arī ieteikums dalībvalstīm ļauj lielāku rīcības brīvību nekā direktīva, tas tik un tā veicinās augstākus standartus attiecībā uz neaizsargāto pieaugušo procesuālajām tiesībām un savstarpējas uzticēšanās stiprināšanu. Komisija četrus gadus pēc ieteikuma publicēšanas novērtēs, kādā apmērā dalībvalstis ir veikušas pasākumus ieteikuma īstenošanai, un vajadzības gadījumā ierosinās likumdošanas pasākumus, lai stiprinātu neaizsargātu personu procesuālās tiesības.

3.3.        Efektīvas tiesības uz advokāta palīdzību – tiesības uz juridisko palīdzību

Balstoties uz ECTK 6. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ES Hartas 47. panta 3. punktā teikts: "Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu".

Tiesības uz juridisko palīdzību ir cieši saistītas ar tiesībām uz advokāta palīdzību. Personām, kam nav pietiekamu līdzekļu, advokāts nevar būt reāli pieejams, ja vien valsts nesniedz juridisku palīdzību advokāta palīdzības nodrošināšanā. Tādējādi, lai tiesības uz advokāta palīdzību būtu efektīvas un lai vēl vairāk stiprinātu savstarpējo uzticēšanos Eiropas Savienībā, nepieciešams, lai juridiskā palīdzība būtu pieejama tiem, kam tā ir nepieciešama.

Direktīva, kurā uzmanības centrā ir uz daži tiesību uz juridisko palīdzību aspekti

· Juridiskās palīdzības garantēšana saistībā ar advokāta palīdzību, kad tas ir visvairāk vajadzīgs – "pagaidu juridiskā palīdzība"

Procesa agrīnos posmos aizdomās turēta vai apsūdzēta persona ir īpaši neaizsargāta, īpaši, ja tai ir atņemta brīvība. Kā noteikts ECT judikatūrā, advokāta palīdzība šajos posmos ir būtiska tiesību uz taisnīgu tiesu, tostarp tiesību neliecināt pret sevi, aizsardzībai. ECTK 6. pantā prasīts, lai aizdomās turētām vai apsūdzētām personām tiktu nodrošināta juridiskās palīdzības pieejamība, sākot no brīža, kad personu aiztur policija vai tai piemēro pirmstiesas apcietinājumu, un vajadzības gadījumā šāda palīdzība tiek sniegta oficiāli. Viņiem nebūtu jāgaida uz advokāta palīdzību, līdz tiek izskatīts viņu pieteikums juridiskās palīdzības saņemšanai un izvērtēta viņu atbilstība.

Tādēļ ierosinātajā direktīvā par tiesībām uz juridisko palīdzību paredzēts, ka aizdomās turētām un apsūdzētām personām, kam ir atņemta brīvība, ir pieejama pagaidu juridiskā palīdzība šajos procesa agrīnajos posmos un līdz brīdim, kad kompetentā iestāde ir pieņēmusi galīgo lēmumu par pieteikumu juridiskās palīdzības saņemšanai.

· Īpašs uzsvars uz tiem, uz ko attiecas Eiropas apcietināšanas ordera izpildes process

Direktīvā par advokāta palīdzību paredzētas tiesības uz divkāršu juridisko pārstāvību Eiropas apcietināšanas ordera procesā, proti, gan izpildes, gan izsniegšanas dalībvalstī, lai veicinātu savstarpēju uzticēšanos Eiropas Savienībā. Tomēr, lai to panāktu, ir nepieciešams garantēt juridiskās palīdzības pieejamību Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā.

Tiesības uz pagaidu juridisko palīdzību nepieciešams paredzēt arī personām, kuras meklē saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, brīdī, kad tām tiek atņemta brīvība izpildes dalībvalstī, neatliekot advokāta konsultāciju līdz brīdim, kad ir apstrādāts juridiskās palīdzības pieteikums.

Ieteikums par dažiem turpmākiem jautājumiem saistībā ar juridisko palīdzību kriminālprocesā

· Ceļā uz lielāku kritēriju konverģenci, lemjot par tiesībām uz juridisku palīdzību

No ES Hartas 47. panta 3. punkta un ECTK 6. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka dalībvalstis var lemt par to, vai personai ir tiesības uz juridisku palīdzību, ja viņai nav pietiekamu līdzekļu ("līdzekļu pārbaude"), un/vai juridisko palīdzību nepieciešams piešķirt tiesiskuma interesēs, piemēram, sarežģītā lietā vai aizdomās turētās personas personīgo apstākļu dēļ, noziedzīgā nodarījuma smaguma vai potenciālā soda apmēra dēļ ("lietas apstākļu pārbaude").

Dalībvalstu starpā pastāv lielas atšķirības saistībā ar šo atbilstības kritēriju apvienošanu un vērtēšanu. Dažas dalībvalstis piemēro vienīgi līdzekļu pārbaudi, citas piemēro lietas apstākļu pārbaudi, bet dažas apvieno abas. Būtiski atšķiras arī līdzekļu pārbaudes un lietas apstākļu pārbaudes interpretācija un izpratne par tām.

Tā kā juridiskās palīdzības sistēmas krietni atšķiras un nepieciešams ievērot visu pasākumu samērīgumu, īpaši ekonomisko un finansiālo grūtību apstākļos, šo jautājumu risina ieteikumā. Tas sniedz kopīgus objektīvus kritērijus, kas jāņem vērā, vērtējot atbilstību tiesībām saņemt juridisko palīdzību. Tajā tiek precizēts ECT judikatūrā izstrādātais vērtēšanas satvars un veicināta konverģence starp dažādām tiesību sistēmām nolūkā stiprināt savstarpēju uzticēšanos.

· Juridiskās palīdzības pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes nodrošināšana

ECT ir noteikusi, ka valsts pienākums sniegt bezmaksas juridisku palīdzību neaprobežojas vienīgi ar valsts apmaksāta advokāta iecelšanu.[34] Tai ir jānodrošina, ka šādu advokātu sniegtā palīdzība ir praktiska un efektīva. Šajā nolūkā ieteikumā dalībvalstis tiek aicinātas izveidot mehānismus, lai nodrošinātu augstas kvalitātes juridiskās palīdzības pakalpojumus, veicinātu advokātu akreditācijas sistēmas un turpmāku profesionālās kvalifikācijas celšanu juridiskās palīdzības darbiniekiem un advokātiem. Šā ieteikuma īstenošana uzlabos juridiskās palīdzības pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti un vairos savstarpējo uzticību citu dalībvalstu tieslietu sistēmām.

Lai izvērstu plašāk ieteikuma ietekmi un piemērošanu, Komisija varēs izmantot esošo ekspertu grupu par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. Grupa var palīdzēt Komisijai izstrādāt ieteikuma piemērošanas pamatnostādnes un veicināt labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm. Komisija četrus gadus pēc ieteikuma publicēšanas novērtēs, kādā apmērā dalībvalstis ir veikušas pasākumus ieteikuma īstenošanai, un vajadzības gadījumā ierosinās likumdošanas pasākumus, lai stiprinātu tiesības uz juridisku palīdzību kriminālprocesā.

4.           Secinājums

Šajā tiesību aktu kopumā ir atspoguļoti minimālie standarti tiesībām uz taisnīgu tiesu Eiropas Savienībā, gūstot progresu Komisijas procesuālo tiesību programmā. Apvienojumā ar pilnu instrumentu klāstu, kuri ir izveidoti, lai praksē nodrošinātu tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību savstarpējas uzticēšanās gaisotnē, izmantojot kopīgus minimālos standartus, tas veicina Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstību.

Jaunais režīms, kas tika ieviests ar Lisabonas līgumu, drīz stāsies spēkā pilnībā. Līgumā noteiktais pārejas posma režīms attiecībā uz tieslietu un iekšlietu jomu, kas iepriekš ietilpa tā sauktajā trešajā pīlārā, zaudēs spēku 2014. gada 30. novembrī. Sākot no šī datuma Komisijai būs izpildpilnvaras attiecībā uz visu tieslietu un iekšlietu acquis, un Eiropas Savienības Tiesai būs pilnīga jurisdikcija attiecībā uz savstarpējās atzīšanas instrumentiem, kas izveidoti pirms Lisabonas līguma. Tas, kā arī ES mēroga prokuratūras sistēmas izveide cīņai pret krāpšanu, kas apdraud ES finanšu intereses, ieviesīs izmaiņas ES krimināltiesiskuma telpā.

Ņemot vērā to, ka noziedzība iegūst starptautisku raksturu, minēto pasākumu rezultātā vajadzētu pieaugt izmeklēšanas un lēmumu izpildes lūgumu skaitam krimināllietās ES, kuri izriet no daudzo savstarpējas atzīšanas pasākumu īstenošanas. Tas ir vēl viens iemesls panākt progresu Eiropas Procesuālo tiesību programmas jomā, ātri pieņemot šo jauno tiesību aktu kopumu.

Ilgākā termiņā šis ES līmeņa procesuālo tiesību regulējums tiks transponēts valstu tiesību aktos. Būs rūpīgi jāizvērtē tā ietekme uz to, kā praksē tiek īstenotas tiesības uz taisnīgu tiesu, un visi konstatētie trūkumi, lai, iespējams, izstrādātu konsolidētu priekšlikumu par tiesībām uz taisnīgu tiesu.

[1]               OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.

[2]               OV C 291, 4.12.2009., 1. lpp.

[3]               2010. gada 20. oktobra Direktīva 2010/64/ES, OV L 280, 26.10.2010., 1.-7. lpp.

[4]               2012. gada 22. maija Direktīva 2012/13/ES, OV L 142, 1.6.2012., 1.-10. lpp.

[5]               2013. gada 22. oktobra Direktīva 2013/48/ES, OV L 294, 6.11.2013., 1.-12. lpp.

[6]               2002. gada 13. jūnija Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 18.7.2002., 1.-18. lpp.).

[7]               http://ec.europa.eu/justice/newsroom/criminal/opinion/110614_en.htm.

[8]               LES 6. panta 1. punkts.

[9]               LES 6. panta 3. punkts.

[10]             10. apsvērums, OV C 291, 4.12.2009., 1. lpp.

[11]             Eurostat, Migration and migrant population statistics (2013. gada marts).

[12]             Eurobarometer aptauja Nr. 337/2010.

[13]             Skatīt, piemēram, Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērniem piemērotu justīciju.

[14]             Priekšlikums Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi, COM(2013) 534 final; 17.7.2013.

[15]             Barberà, Messegué un Jabardo pret Spāniju, pieteikumi Nr. 10588/83, 10589/83 un 10590/83, 1988. gada 6. decembra spriedums.

[16]             Minelli pret Šveici, pieteikums Nr. 8660/79, 1983. gada 25. marta spriedums.

[17]             Skatīt 14. zemsvītras piezīmi.

[18]             Tas tiek risināts 2012. gada 22. maija Direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā.

[19]             John Murray pret Apvienoto Karalisti, pieteikums Nr. 18731/91, 1996. gada 26. janvāra spriedums.

[20]             Murray pret Apvienoto Karalisti, skat. iepriekš, Funke pret Franciju, pieteikums Nr. 10828/84, 1993. gada 25. februāra spriedums, Saunders pret Apvienoto Karalisti, pieteikums Nr. 19187/91, 1996. gada 17. decembra spriedums.

[21]             Skatīt cita starpā Lietu C-301/04 P Komisija pret SGL Carbon [2006] ECR I-5915 un Lietu T-112/98 Mannesmannröhren-Werke pret Komisiju [2001] ECR II-732.

[22]             Colozza pret Itāliju, pieteikums Nr. 9024/80, 1985. gada 12. februāra spriedums.

[23]             Minelli pret Šveici, pieteikums Nr. 8660/79, 1983. gada 25. marta spriedums; Allenet de Ribemont pret Franciju, pieteikums Nr. 15175/89, 1995. gada 10. februāra spriedums; Pandy pret Beļģiju, pieteikums Nr. 13583/02, 2006. gada 21. septembra spriedums; Garlicki pret Poliju, pieteikums Nr. 36921/07, 2011. gada 14. jūnija spriedums.

[24]             Salabiaku pret Franciju, pieteikums Nr. 10519/83, 1988. gada 7. oktobra spriedums; Barberà, Messegué un Jabardo pret Spāniju, pieteikums Nr. 10590/83, 1988. gada 6. decembra spriedums.

[25]             Heaney un McGuiness pret Īriju, pieteikums Nr. 34720/97, 2000. gada 21. decembra spriedums.

[26]             Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmums 2009/299/TI, ar ko groza Pamatlēmumus 2002/584/TI, 2005/214/TI, 2006/783/TI, 2008/909/TI un 2008/947/TI, OV L 81, 27.3.2009., 24.-36. lpp.

[27]             Colozza pret Itāliju, pieteikums Nr. 9024/80, 1985. gada 12. februāra spriedums.

[28]             Skatīt 25. zemsvītras piezīmi.

[29]             OV C 291, 4.12.2009., 1. lpp.

[30]             S.C. pret Apvienoto Karalisti, pieteikums Nr. 60958/00, 2004. gada 10. novembra spriedums.

[31]             Saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kuru ir ratificējušas visas ES dalībvalstis, 1. pantu par bērnu tiek uzskatīta ikviena persona līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

[32]             Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, 15.2.2011., COM(2011) 60 galīgā redakcija.

[33]             No šā vecumu bērniem iestājas kriminālatbildība par viņu rīcību.

[34]             ECT lieta Pavlenko pret Krieviju, pieteikums Nr. 42371/02, 2010. gada 4. oktobra spriedums, 99. punkts.