KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Ceturtais gada pārskats par imigrāciju un patvērumu (2012. gads)

I.            Ievads

2012. gadā gandrīz par 10 % palielinājās patvēruma pieteikumu iesniedzēju skaits, kam par iemeslu daļēji bija konflikts Sīrijā, kura sakarā bija nepieciešama ES rīcība gan humānā[1], gan aizsardzības jomā. Tas pierāda, cik svarīgi ir beidzot pabeigt Kopīgās Eiropas patvēruma sistēmas izveidi, lai visā ES būtu vienots aizsardzības statuss.

Ekonomiskās krīzes apstākļos Eiropas vadītāju prātus galvenokārt nodarbināja tas, kā panākt atgūšanos un izaugsmi. Kaut arī bezdarba līmenis joprojām bija ļoti augsts, daudzas dalībvalstis saskārās ar darbaspēka un prasmju trūkumu dažās nozarēs. Kā liecina Eurostat dati, ES darbspējīgā vecuma (no 15 līdz 64 gadiem) iedzīvotāju īpatsvars kopējā ES iedzīvotāju skaitā maksimumu sasniedza jau 2006. gadā. Vecumatkarības koeficients 2012. gadā sasniedza 26,8 %[2], un ir paredzams, ka līdz 2060. gadam tas krasi pieaugs līdz pat 52,6 %[3]. To ņemot vērā, labi pārvaldītai migrācijai var būt pozitīva loma izaugsmes veicināšanā un darba tirgus trūkumu risināšanā.

2012. gadā tika ierosinātas, apspriestas un pabeigtas būtiskas iniciatīvas, kas atspoguļo dinamismu migrācijas un patvēruma politikas izstrādes jomā un pieaugošo vajadzību pēc saskaņotas ES rīcības. Turpinājās sarunas, lai izveidotu nepieciešamos finansējuma mehānismus pēc 2013. gada, izmantojot Patvēruma un migrācijas fonda regulu[4], un par priekšlikumu EURODAC regulas pārstrādātajai redakcijai[5], kā arī par direktīvu par patvēruma procedūrām[6], direktīvu par sezonas darba ņēmējiem[7] un direktīvu par uzņēmumu pārceltiem darbiniekiem[8].

Citi svarīgi notikumi bija ES Aģentūras lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā[9], īpaši otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmas (SIS II), Vīzu informācijas sistēmas (VIS) un EURODAC darbības sākšana. Turklāt Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei (GAMM)[10] joprojām bija ES ārējās migrācijas un patvēruma politikas visaptveroša sistēma. 2012. gadā uzmanība tika pievērsta arī kopīgās vīzu politikas lomai izaugsmes veicināšanā ES.

Šis pārskats pamatā balstās uz Komisijas politiskajiem novērtējumiem, un to papildina uz faktuālie dienestu darba dokumenti[11], kam pielikumā sniegta statistikas informācija par notikumiem gan ES, gan dalībvalstu līmenī, kas apkopota, izmantojot Eiropas Migrācijas tīklu (EMT)[12]. Dienestu darba dokumentā iekļauts arī ziņojums par sadarbības koordinatoru tīkla izvēršanu imigrācijas jomā[13].

II.          ieskats migrācijas situācijā ES 2012. gadā[14]

Kā liecina Eurostat dati, ES kopējais iedzīvotāju skaits 2012. gada 1. janvārī bija 503,7 miljoni, salīdzinot ar 2011. gadu, tas palielinājās par 1,3 miljoniem, kas ir līdzvērtīgs gada koeficientam +2,6 uz 1000 iedzīvotājiem, ko veido dabīgais pieaugums 0,4 miljoni (+0,8 ‰) un neto migrācija, kam pieskaitīta statistiskā korekcija, 0,9 miljoni (+1,8 ‰)[15]. 20,7 miljoni trešo valstu valstspiederīgo, kas dzīvo ES, veidoja aptuveni 4,1 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita, kas ir lielāks nekā to ES iedzīvotāju skaits, kuri dzīvo citā dalībvalstī (13,6 miljoni jeb 2,7 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita)[16]. Trešo valstu valstspiederīgajiem 2011. gadā tika izsniegti gandrīz 2,5 miljoni pirmreizējo uzturēšanās atļauju[17]; ģimenes apstākļu dēļ piešķirto atļauju skaits veidoja 30 % no kopējā skaita, atļaujas algotu darbību veikšanai – 26 %, mācībām – 21 %, un dažādu iemeslu dēļ (saistībā ar aizsardzību, uzturēšanās bez tiesībām strādāt) – 23 %. Vairums uzturēšanās atļauju 2011. gadā tika piešķirtas Ukrainas valstspiederīgajiem (aptuveni 204 000), ASV valstspiederīgajiem (aptuveni 189 000), Indijas valstspiederīgajiem (aptuveni 179 000), Ķīnas valstspiederīgajiem (aptuveni 153 000), un Marokas valstspiederīgajiem (aptuveni 120 000).

Kaut arī patvēruma pieteikumu kopējais skaits krietni atpalika no rekordskaita – 425 000 pieteikumiem 2001. gadā, patvēruma pieteikuma iesniedzēju kopskaitā, salīdzinot ar 2011. gadu, 2012. gadā bija vērojams pieaugums par 9,7 %, un to kopskaits nedaudz pārsniedza 330 000, tam pamatā galvenokārt bija patvēruma meklētāju skaita pieaugums no Sīrijas (kopumā aptuveni 23 510 cilvēku 2012. gadā jeb 7 % salīdzinājumā ar 7885 cilvēkiem[18] 2011. gadā). Citas svarīgas valstis saistībā ar patvēruma meklētājiem bija Afganistāna (8 % no kopējā pieteikumu iesniedzēju skaita), Krievijas Federācija (7 %), Pakistāna (6 %) un Serbija (6 %). Dažas dalībvalstis saskārās ar nepamatotu pieteikumu skaita pieaugumu, kurus iesniedza Serbijas, bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas un – zināmā mērā – Bosnijas un Hercegovinas pilsoņi pēc vīzu režīma liberalizācijas.

Attiecībā uz 2012. gadā piešķirto aizsardzību kopumā pirmajā instancē aizsardzību saņēma 71 580 patvēruma meklētāji (bēgļa statuss (37 245), alternatīvā aizsardzība (27 920) vai humānā aizsardzība (6415)), tie ir apmēram 27 % no visiem pieņemtajiem lēmumiem[19].

2012. gadā nedaudz pieauga nepavadītu nepilngadīgo skaits, kas ES lūdza starptautisku aizsardzību – 2011. gadā tās bija 12 350 personas, bet 2012. gadā – vairāk nekā 12 610[20], gandrīz 70 % no kopējā pieteikumu skaita tika iesniegti Vācijā, Zviedrijā, Beļģijā un Austrijā. Šie nepavadītie nepilngadīgie pārsvarā ir no Afganistānas (5350 personas), Somālijas (850), Gvinejas (430) un Pakistānas (415).

Kaut arī statistikas dati par nelikumīgajiem migrantiem joprojām ir nepilnīgi vai tie nav pietiekami uzticami atspoguļojamās parādības būtības dēļ, nelikumīgā migrācija joprojām ir būtiska migrācijas uz ES sastāvdaļa. Var izmantot tādus rādītājus kā atteikumus, aizturēšanas un atgriešanas, kaut arī šajā sakarā jābūt piesardzīgiem.

2012. gadā[21] ieceļošana ES tika atteikta aptuveni 316 060 personām, salīdzinājumā ar 2011. gadu šis skaitlis ir samazinājies par 8 %, lielākā daļa atteikumu (63 %) ir izdoti Spānijā, jo īpaši pie tās ārējās sauszemes robežas. Arī 2011. gadā tika aizturētas aptuveni 427 195[22] personas (šis skaitlis ir samazinājies, salīdzinot ar 2011. gadu, kad tika aizturētas aptuveni 468 840 personas), un 2012. gadā dalībvalstis atgrieza apmēram 186 630 trešo valstu valstspiederīgo[23] (gandrīz par 4 % mazāk nekā 2011. gadā). Arī Frontex ceturkšņa pārskati[24] ir savlaicīgi snieguši politikas veidotājiem informāciju par situāciju pie ES ārējām robežām.

Atsauces periodā no 2008. līdz 2010. gadam cilvēku tirdzniecībā cietušo personu profils pēc dzimuma un vecuma bija šāds: 68 % sieviešu, 17 % vīriešu, 12 % meiteņu un 3 % zēnu. Vairums identificēto un lēsto cietušo personu ir pārdotas seksuālai izmantošanai (62 %). Otrā vietā ir cilvēku tirdzniecība piespiedu darba nolūkā (25 %), ar mazāku procentuālo rādītāju (14 %) tai seko citi cilvēku tirdzniecības veidi, piemēram, cilvēku tirdzniecība orgānu izņemšanas nolūkā, noziedzīgu darbību veikšanas nolūkā vai bērnu pārdošanas nolūkā[25]. EMT ietvaros dažu dalībvalstu sniegtie dati liecina, ka 2012. gadā uzturēšanās atļaujas kā cilvēku tirdzniecībā cietušas personas saņēma 736 trešo valstu valstspiederīgie[26], un dažu dalībvalstu sniegtie provizoriskie dati liecina, ka tika aizturēti 4351 cilvēku tirgotājs[27], bet 627 cilvēku tirgotāji[28] tika notiesāti.

III.         Migrācija kā izaugsmes veicinātāja

ES darbspējīgā vecuma (15-64 gadi) iedzīvotāju skaits 2012. gadā sasniedza 335,4 miljonus, un, kā liecina Eurostat jaunākās prognozes, paredzams, ka turpmāko 50 gadu laikā tas samazināsies, 2060. gadā noslīdot līdz 290,6 miljoniem[29]. Tā kā sabiedrība noveco un pieņemot, ka migrācija vidēji saglabāsies līdzšinējā apmērā, vecumatkarības koeficients pieaugs no 26,8 % 2012. gadā līdz 52,6 % 2060. gadā. Samazinoties imigrācijai, minētais koeficients būtu vēl augstāks[30]. ES jau tagad saskaras ar sabiedrības novecošanas ietekmi uz ražīgumu, konkurētspēju un izaugsmi. Labi pārvaldīta migrācija varbūt nav brīnumlīdzeklis šā kopīgā uzdevuma risināšanai, tomēr tai var būt pozitīva loma. Tieslietu un iekšlietu (TI) padomes neformālajās sanāksmēs, kā arī Eiropas Parlamentā notiek politiskas diskusijas par to, kā migrāciju varētu efektīvāk pārvaldīt nolūkā veicināt ekonomikas izaugsmi[31].

III.1.      Stratēģijas, kā risināt esošo darbaspēka un prasmju trūkumu tirgū

Ir vairākas savstarpēji papildinošas stratēģijas, kā mazināt trūkumus dažos darba tirgus sektoros. Tostarp tiek paredzēts izstrādāt instrumentus darbaspēka pieprasījuma un prasmju atbilstības nodrošināšanai[32], palielināt darbspējas vecumu, palielināt līdzdalības īpatsvaru, uzlabot esošā darbaspēka prasmes, atrast darbu pašreizējiem bezdarbniekiem un palielināt darba ņēmēju mobilitāti ES[33]. Šīs saskanības stratēģijas ietvaros partnerībā ar trešām valstīm vairāk uzmanības jāpievērš ES jau esošo trešo valstu valstspiederīgo prasmju kopuma labākai izmantošanai[34], kā arī labi pārvaldītai ekonomiskai migrācijai partnerībā ar trešām valstīm[35]. „Nodarbinātības paketē”[36], kurā izklāstīta ES un dalībvalstu vidējā termiņa rīcības programma, lai sniegtu atbalstu ekonomikas atlabšanai, radot daudz jaunu darbavietu, un sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz gudrām, ilgtspējīgām un iekļaujošām darbavietām un izaugsmi, ir atzīts, ka ekonomiskā migrācija būs būtisks apsvērums saistībā ar ES darba tirgu ilgākā termiņā. Tas atbilst nodarbinātības pamatnostādnēm, kurās ES dalībvalstis tiek aicinātas panākt, ka visiem visos dzīves posmos ir piekļuve darba tirgum un iespējas tajā, tādējādi mazinot nabadzību un sociālo atstumtību, šajā nolūkā likvidējot šķēršļus dalībai darba tirgū cilvēkiem, kam šādu šķēršļu ir visvairāk, tostarp likumīgajiem migrantiem[37].

Saistībā ar 2012. gada Eiropas pusgadu trīs dalībvalstis (BE, DK, NL) sāka īstenot valstij sniegtos ieteikumus attiecībā uz migrantu integrāciju darba tirgū. Saistībā ar 2013. gada Eiropas pusgadu Komisija arī sāka iniciatīvu attiecībā uz prasmju attīstīšanu un izglītības un apmācības atbilstības uzlabošanu darba tirgus vajadzībām[38], kas arī ir būtiska trešo valstu valstspiederīgo integrācijai.

2012. gadā notika vairākas iniciatīvas, kuru uzmanības centrā bija migrantu devums ekonomikas izaugsmē[39]. Migrantu devums sociālekonomiskajā kontekstā ir labi dokumentēts, un fakti liecina par to, ka migranti drīzāk var būt papildinājums ES darba ņēmējiem nekā to aizstājēji un ka viņi ir devuši ieguldījumu darba tirgus lielākā elastīgumā un inovācijā[40].

Ir plašāk atzīts migrantu uzņēmēju[41] un ieguldītāju potenciāls. Savā Rīcības plānā uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam[42] Komisija ierosināja izskatīt iniciatīvas, kuru mērķis būtu piesaistīt migrantus, kas ir uzņēmēji, un veicināt uzņēmējdarbību to migrantu vidū, kuri jau atrodas ES vai kuri ES ierodas, un analizēt iespēju ierosināt tiesību aktu, kura mērķis būtu likvidēt uzņēmumu dibināšanas tiesiskos šķēršļus un piešķirt pastāvīgu atļauju kvalificētiem migrantiem, kas ir uzņēmēji.

Jau tagad var sniegt konkrētus piemērus nozarēm, kurās ir darbaspēka un prasmju trūkums[43], neraugoties uz krīzi un vispārējo darbaspēka pieprasījuma samazināšanos. Akūts prasmju trūkums ir konstatēts informācijas tehnoloģijas (IT) jomā, kurā paredzams, ka pieprasījums pēc IT nozares darbiniekiem pieaugs par aptuveni 3 % gadā un darbaspēka pieprasījums pārsniegs piedāvājumu[44]. Acīmredzams trūkums vērojams arī veselības un inženiertehniskajā nozarē[45]. ES migrācijas politikai būtu jārada uzņēmumiem iespējas pieņemt darbā atbilstošus darbiniekus, jo citādi tie var izlemt pārcelt darbību ārpus ES, bet tas radītu vēl vairāk negatīvu seku ES ekonomikai[46].

III.2.      Talantu piesaistīšana un noturēšana

Talantu piesaistē ES arvien vairāk nākas konkurēt, piemēram, ar Kanādu, ASV un Šveici[47]. Eiropai arī turpmāk jābūt pievilcīgam mērķim[48], vienlaikus garantējot drošību un novēršot ļaunprātīgu izmantošanu. Dialogs ar pārējo pasauli Vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) ietvaros var veicināt migrācijas iekļaušanu holistiskā pieejā visiem migrācijas pārvaldības aspektiem[49].

ES tiesību akti migrācijas jomā veicina konkrētu kategoriju migrantu piesaistīšanu. Viens piemērs ir 2009. gada ES Zilās kartes direktīva[50], kas dod iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļot un uzturēties augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos. Pašlaik tiek izvērtēts, kā dalībvalstis ir transponējušas minēto direktīvu, un tas palīdzēs novērtēt, kā ES zilās kartes direktīva ir sasniegusi savus mērķus. Pirmajiem statistikas datiem par tās īstenošanu vajadzētu būt pieejamiem 2013. gadā, un Komisija līdz 2014. gada vidum publicēs ziņojumu. Komisija ir saņēmusi dažu dalībvalstu paziņojumus par Vienotu atļauju direktīvas[51] transponēšanu un aicina pārējās dalībvalstis ievērot transponēšanas termiņu, kas ir noteikts 2013. gada beigās. Likumdevējiem jāpieliek vēl lielākas pūles, lai vienotos par direktīvu par uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem[52] un par direktīvu par sezonas darba ņēmējiem[53], kuru apspriešana 2012. gadā ir virzījusies uz priekšu.

ES Imigrācijas portāls[54] ir svarīgs līdzeklis, ar kura palīdzību var labāk informēt potenciālos migrantus par viņu iespējām un legālās migrācijas nosacījumiem. 2012. gada pēdējā ceturksnī tīmekļa vietne tika vidēji apmeklēta 7000 reizes mēnesī. Portāls pašlaik ir pieejams franču un angļu valodā, un tiek izstrādātas jaunas valodu versijas[55].

Lai padarītu ES par pievilcīgāku mērķi vistalantīgākajiem studentiem un pētniekiem un sekmētu pētniecību, izstrādi un inovāciju, Komisija pieņēma priekšlikumu tiesību aktu pārstrādātai redakcijai par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo pētnieku, studentu un citu grupu ieceļošanu, uzturēšanos un tiesībām[56]. Šajā priekšlikumā tiek risinātas vairākas nepilnības, ieviešot skaidrākus uzņemšanas nosacījumus un procesuālās garantijas, uzlabojot saskanību ar ES mobilitātes programmām, piemēram, Erasmus Mundus un Marijas Kirī vārdā nosauktajām stipendijām. Tajā tiek ierosināts dot studentiem vairāk iespēju meklēt darbu studiju laikā vai pēc tām. Tā mērķis ir arī sniegt labāku aizsardzību vai pievērsties konkrētām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ar valstspiederīgajiem.

Komisijas priekšlikumā regulai, ar ko izveido Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu[57] ir paredzēta iespēja, ka arī trešo valstu valstspiederīgie, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, var pieteikties par ES palīdzības korpusa brīvprātīgajiem.

ES Tiesa (EST) ir taisījusi divus nolēmumus[58] par Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas[59] interpretēšanu. Viens nolēmums attiecas uz jautājumu par vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar mājokļu pabalstiem, ko piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas direktīva. Tiesa arī noteica, ka dalībvalsts nedrīkst noteikt trešo valstu valstspiederīgajiem pārmērīgu vai nesamērīgu maksu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.

III.3.      Lietpratīgāka vīzu un robežu kontrole izaugsmes veicināšanai

Vēl viens veids, kā vairot ES kā galamērķa pievilcību, ir atvieglot trešo valstu valstspiederīgo robežšķērsošanu, tiem ieceļojot ES. Komisija 2013. gada 28. februārī pieņēma “Viedrobežu pasākumu kopumu”, kurā ietilpst priekšlikumi Ieceļošanas/izceļošanas sistēmai[60] un Reģistrēto ceļotāju programmai[61], kā arī attiecīgi grozījumi Šengenas Robežu kodeksā, lai paātrinātu, atvieglotu un stiprinātu robežpārbaudes procedūras ārvalstniekiem, kuri ceļo uz ES.

Tā kā 2012. gadā atkal pieauga visā pasaulē izsniegto Šengenas vīzu skaits, sasniedzot aptuveni 14,2 miljonus salīdzinājumā ar 12,7 miljoniem 2011. gadā, ir acīmredzams, ka Vīzu kodeksa[62] īstenošana nes augļus.

Komisija 2012. gadā izklāstīja[63], kā lietpratīgāka vīzu politika varētu sekmēt stratēģijas „Eiropa 2020” izaugsmes mērķu sasniegšanu, veicinot ceļošanas iespējas, īpaši tūristiem. Ziņojumam par Vīzu kodeksa īstenošanu tiks pievienots arī priekšlikums grozījumiem nolūkā panākt, ka ES vīzu politika veicina ekonomikas izaugsmi un apmaiņu kultūras jomā, atvieglojot ceļošanu likumīgiem ceļotājiem, piemēram, uzņēmējiem, tūristiem, studentiem un jauniešiem, vienlaikus arī turpmāk nodrošinot augsta līmeņa drošību ES. Tā sakarā tiks veikts ietekmes novērtējums. 2012. gadā turpinājās Vīzu informācijas sistēmas (VIS) pakāpeniska ieviešana, ietverot vēl divus reģionus (Tuvos Austrumus un Līča reģionu). Tādējādi VIS procedūras tagad attiecas uz vairāk pieteikuma iesniedzējiem, kas ļauj ātrāk apstrādāt šos pieteikumus un efektīvāk vērsties pret identitātes zādzībām[64]. Komisija pašlaik veic pētījumu par pirkstu nospiedumu atpazīšanu bērniem, kas ir jaunāki par 12 gadiem, lai zinātniski pamatotu, vai ir vecuma ierobežojums pirkstu nospiedumu iegūšanai.

III.4.      Integrācijas iespēju radīšana mūsu sabiedrībās

ES arī jānodrošina efektīvi pasākumi integrācijas veicināšanai, piedaloties gan migrantiem, gan sabiedrībai, kurā tie dzīvo[65]. Integrācijas sakarā svarīga ir izglītības, sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. Dalībvalstis 2012. gadā sāka īstenot 2011. gada Vienotu atļauju direktīvu, kas paredz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētā direktīva attiecas, tiesības uz līdzvērtīgu attieksmi kā pret ES dalībvalstu valstspiederīgajiem attiecībā uz darba apstākļiem un samaksu, izglītību un arodapmācību un sociālo nodrošinājumu.

Papildus devumam ES ekonomikā un inovācijā nepieciešams atzīt arī pašu migrantu pozitīvo lomu. ES bagātīgajai kultūras un sabiedrības dažādībai, kā arī iecietībai arī turpmāk jākalpo par pozitīvu piemēru. Tomēr uztrauc tas, ka visā ES ir pieaudzis pret migrantiem vērstas ksenofobiskas vardarbības gadījumu skaits. Izmantojot labi pārvaldītas migrācijas un integrācijas politikas ES var aktīvi iestāties pret ksenofobisku attieksmi, piemēram, atbalstot dialogu un vairojot izpratni un uzticēšanos starp kopienām.

Trešo valstu valstspiederīgo stāvoklis salīdzinājumā ar ES iedzīvotājiem kopumā liecina, ka nepieciešams pielikt lielākas pūles, lai panāktu, ka migranti, kas jau dzīvo ES, tiktu labi integrēti un varētu pilnībā izmantot savu potenciālu vidē, kurā tiek pilnībā ievērotas viņu pamattiesības un kurā viņi var dot ieguldījumu mūsu sabiedrības labklājībā.

Kā liecina ziņojums „Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”[66], bezdarba līmenis trešo valstu valstspiederīgo vidū ir augstāks nekā ES vidējais līmenis (21,3 % salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju – 10,5 %). Tika arī konstatēta lielāka varbūtība, ka trešo valstu valstspiederīgie salīdzinājumā ar pašas valsts valstspiederīgajiem būs pārāk augsti kvalificēti piedāvātajam darbam, un viņiem ir lielāks risks nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā[67]. Ārvalstīs dzimušiem cilvēkiem vecumā no 25 līdz 54 gadiem risks nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā visā ES kopumā vidēji ir par vairāk nekā 10 procentpunktiem lielāks nekā citiem. Arī atšķirības starp migrantiem un ES pilsoņiem attiecībā uz nabadzības risku pēc sociālajiem parvedumiem ir būtiskas – 8 procentpunkti. Turklāt bērniem, kam ir migrantu izcelsme, ir lielāks risks priekšlaicīgi pārtraukt mācības[68]. Citā pētījumā secināts, ka jauniešiem ar imigrantu izcelsmi iespējamība iekļūt nodarbinātībā, izglītībā vai apmācībā neiesaistītu jauniešu grupā (NEET) ir daudz lielāka salīdzinājumā ar citiem jauniešiem[69]. Atzīstot šo problēmu, Padome 2012. gada novembrī pieņēma secinājumus, nosakot nepieciešamās prioritātes saistībā ar jauniešu līdzdalības un sociālās iekļautības risinājumiem, īpašu uzsvaru liekot uz jauniešiem ar imigrantu izcelsmi[70].

Sociālo ieguldījumu pakete sniedz ES dalībvalstīm norādes un atbalstu centieniem likvidēt šķēršļus nepietiekami pārstāvēto darba ņēmēju, tostarp migrantu, līdzdalībai darba tirgū un aicina tās veikt pasākumus, lai novērstu diskrimināciju darbavietā, uzlabotu prasmju un kvalifikācijas atzīšanas shēmas un veicinātu migrantu piekļuvi izglītībai (īpaši augstākajai izglītībai), nodarbinātības dienestiem (tostarp informācijai par brīvajām darbavietām), finanšu pakalpojumiem, sociālās nodrošināšanas pabalstiem un sociālajai palīdzībai[71].

Integrācijas atvieglošanā un veicināšanā sava loma ir ģimenes atkalapvienošanai. Pēc sabiedriskas apspriešanās ar ieinteresētajām personām, kas sekoja 2011. gada zaļajai grāmatai par ģimenes atkalapvienošanu[72], Komisija gatavo pamatnostādnes, lai nodrošinātu ģimenes atkalapvienošanās noteikumu efektīvu, pārredzamu un skaidru īstenošanu ES līmenī. Pamatnostādnes, ko paredzēts izdot līdz 2013. gada beigām, pievērsīsies vajadzībai rast līdzsvaru starp pamattiesībām uz ģimenes dzīvi un nepieciešamību nodrošināt, ka šīs tiesības tiek patiesi un saskanīgi piemērotas atbilstīgi direktīvas noteikumiem[73].

III.5.      Ārējā perspektīva

Migrācijas jautājums kļūst arvien būtiskāks pasaules mērogā. GAMM ietvaros, kas ir visaptveroša sistēma ES ārējās migrācijas politikas jomā, ES ir veikusi vairākas iniciatīvas gan reģionālā, gan pasaules mērogā. Migrācijas un mobilitātes atvieglošanai būtu jāveicina ekonomikas izaugsme un ES konkurētspēja. Būtiskās saiknes starp migrāciju un attīstības jautājumiem ir nepārprotami atzītas arī ES attīstības politikas satvarā – Pārmaiņu programmā.

Papildus esošajām mobilitātes partnerībām, 2012. gadā notika sarunas ar Maroku un Tunisiju par jaunām mobilitātes partnerībām, tostarp mobilitātes un labāk pārvaldītas likumīgās migrācijas veicināšanu[74]. ES ir arī sākusi ievadsarunas ar Azerbaidžānu. Strukturēts dialogs par migrāciju, mobilitāti un drošību ir sākts ar Jordāniju, kā rezultātā iespējams tiks izveidota mobilitātes partnerība. Līdzīgi dialogi notiks ar citām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, kad to ļaus politiskā situācija. Vēl cits sadarbības satvars – Kopīgās migrācijas un mobilitātes programmas – tiek apsvērts attiecībā uz citām prioritārām valstīm, kas atrodas ārpus ES kaimiņreģiona, piemēram, Indiju.

ES 2012. gadā iesaistījās arī vairākos reģionālos un apakšreģionālos dialoga un sadarbības procesos, aptverot visus savstarpēji svarīgus jautājumus un tēmas migrācijas un mobilitātes jomā. Saskaņā ar Padomes 2012. gada 29. maija secinājumiem[75] prioritāte tiek piešķirta Āfrikas un ES migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības partnerībai un Rabātas procesam[76] attiecībā uz dienvidu kaimiņreģioniem, Prāgas procesam[77] un Austrumu partnerības kolēģijai migrācijas un patvēruma jautājumos, kā arī ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona migrācijas dialogam un dialogam ar "Zīda ceļa" valstīm saistībā ar Budapeštas procesu[78].

Arī izcelsmes valstis ir ieguvējas no labi pārvaldītiem likumīgiem veidiem, kā ieceļot ES, un šā aspekta nozīmīgumu nevajadzētu novērtēt par zemu. Emigrantu naudas pārvedumi joprojām ir būtisks privātu ienākumu avots daudzām ģimenēm trešās valstīs, un 2011. gadā tie tika veikti 28,5 miljardu euro apmērā, kas ir par 3 % vairāk nekā 2010. gadā[79]. Komisija un dalībvalstis pēdējo gadu laikā ir īstenojušas vairākas iniciatīvas saistībā ar naudas pārvedumiem un ir gūti uzlabojumi, tomēr darba joprojām ir daudz[80]. Savu izcelsmes valstu attīstību daudzējādi veicina arī diasporas grupas, tostarp, nododot prasmes un veicinot ieguldījumus.

Pasaules mērogā ES ir aktīvi iesaistīta sagatavošanās pasākumos otrajam ANO Augsta līmeņa dialogam par starptautisko migrāciju un attīstību, kas notiks 68. ANO Ģenerālās asamblejas sesijas laikā 2013. gada 3.-4. oktobrī, un tās mērķis ir dot ieguldījumu šīs sanāksmes sekmīgas norises nodrošināšanā. Paziņojumā “Migrācijas ietekmes palielināšana uz attīstību – ES ieguldījums ANO Augsta līmeņa dialogā un turpmākie soļi pretim attīstības un migrācijas saiknes paplašināšanai”[81] tiek sīkāk aplūkotas saiknes starp migrāciju un attīstību un tiek noteikta ES kopējā nostāja, izvirzot galvenos punktus pasaules mēroga sadarbības stiprināšanas sakarā.

IV.         Ar starptautisko aizsardzību saistīto uzdevumu risināšana

IV.1.      Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izstrādes pabeigšana

Eiropa joprojām ir svarīgs galamērķis tiem, kam patiešām nepieciešama aizsardzība. Lai panāktu vienādu aizsardzības statusu visā ES, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2012. gada laikā izvērsa plašu darbību, lai pabeigtu KEPS otrā posma nepieciešamo instrumentu paketi. Pēc pārskatītās Kvalifikācijas direktīvas[82] pieņemšanas 2011. gadā, 2012. gadā tika panākta politiska vienošanās par Dublinas regulas[83] un Uzņemšanas nosacījumu direktīvas[84] pārstrādātajām redakcijām. Izmaiņas Uzņemšanas nosacījumu direktīvā ir īpaši būtiskas, jo ar tām pirmo reizi tiek ieviesti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz aizturēšanu saistībā ar patvērumu, tostarp paredzot šādas aizturēšanas ierobežojoša pamata izsmeļošu sarakstu un stingras prasības attiecībā uz aizturēšanas apstākļiem. Izmaiņas Dublinas regulā stiprinās gan tās efektivitāti, gan aizsardzības aspektus, īpaši attiecībā uz tiesībām pārsūdzēt lēmumus par pārsūtīšanu un uz ģimenes vienotības saglabāšanu. 2013. gada martā tika panākta politiska vienošanās par pēdējiem diviem tiesību aktiem, ar kuriem izveido KEPS – divu tiesību aktu, Patvēruma procedūru direktīvas[85] un EURODAC regulas par biometrisko datubāzi pirkstu nospiedumu salīdzināšanai[86], pārstrādātajām redakcijām. Pateicoties pārskatītajai Patvēruma procedūru direktīvai, lēmumus par patvērumu varēs pieņemt taisnīgāk, ātrāk un kvalitatīvāk, un labāk tiks ņemtas vērā neaizsargāto cilvēku īpašās vajadzības, un jo īpaši labāk tiks aizsargāti nepavadīti nepilngadīgie un personas, kas cietušas no spīdzināšanas. Turklāt pārskatītā EURODAC regula dos iespēju stingri ierobežotos apstākļos tiesībaizsardzības nolūkos piekļūt ES patvēruma meklētāju pirkstu nospiedumu datubāzei, lai novērstu, atklātu vai izmeklētu vissmagākos noziegumus, piemēram, slepkavības, un terorismu.

Pēc tam, kad būs efektīvi īstenoti šie KEPS pasākumi, ES būs izveidota visaptveroša patvēruma sistēma, kurā būs noteiktas kopīgas procedūras un vienots statuss visā ES tām personām, kurām būs piešķirts patvērums vai alternatīvā aizsardzība, paredzot pietiekamus aizsardzības pasākumus, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu. Šo pasākumu mērķis ir arī nodrošināt to, ka tiek aizsargātas patvēruma meklētāju pamattiesības, jo īpaši, ka tiek ievērots neizraidīšanas princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

IV.2.      Praktiskās sadarbības un ES iekšējās solidaritātes veicināšana

Notika intensīvas diskusijas ES līmenī par ES iekšējo solidaritāti patvēruma jautājumos, kuru ietvaros Eiropas Parlaments[87] un Padome[88] pieņēma stratēģiskos dokumentus, savukārt Reģionu komiteja[89] un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja[90] pieņēma savus atzinumus. Lielos vilcienos tika atbalstīta Komisijas stratēģija, kas izklāstīta Paziņojumā par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā[91]. Minētā stratēģija balstās uz savstarpējās uzticēšanās padziļināšanu un dažādu līdzekļu vienlaicīgu izstrādi, ar kuriem varētu risināt dalībvalstu dažādās vajadzības un situācijas. Šie līdzekļi un sistēmas praksē var būt sekmīgas vien tad, ja pilnībā iesaistās dalībvalstu iestādes un Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO).

Dalībvalstu iesaiste solidaritātes pasākumos 2012. gadā trīs reizes piedzīvoja īpašus pārbaudījumus, proti, saistībā ar Grieķijas valsts rīcības plānu patvēruma un migrācijas jomā[92], konfliktu Sīrijā un starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanu ES iekšienē, konkrēti, ar EUREMA II projekta starpniecību. Visos trīs gadījumos pierādījās nepieciešamība turpināt solidaritātes apņemšanos īstenot praksē.

Īstenošana tika apspriesta ekspertu sanāksmē par ES iekšējo solidaritāti, kas notika 2013. gada sākumā. Sanāksmē apstiprinājās, ka joprojām ir iespējams panākt ciešāku praktisko sadarbību starp valstu iestādēm. Piemēram, pierādījās, ka, lai arī tiek plaši atzīta Eiropas izglītības programmas patvēruma jomā augstā kvalitāte, to intensīvi izmanto tikai nedaudzas dalībvalstis. Tajā pašā laikā vairāku dalībvalstu eksperti pauda gatavību lielākai valstu patvēruma procedūru pārraudzībai ES līmenī saistībā ar savstarpējās uzticēšanās padziļināšanu, saskaņoti transponējot jaunos patvēruma tiesību aktus. Attiecībā uz krīzes novēršanu un pārvaldību sanāksmē tika noteikti galvenie uzdevumi, piemēram, pienākumu koordinēšana saistība ar solidaritātes darbībām ES līmenī un neparedzētu situāciju plānošana patvēruma krīzes situācijās.

IV.2.1.   Pilnībā funkcionāls Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO).

Eiropas Patvēruma atbalsta birojam[93] ir būtiska loma KEPS īstenošanā, īpaši stiprinot praktisko sadarbību un koordinējot operatīvo atbalstu starp dalībvalstīm[94]. EASO 2012. gada septembrī ieguva pilnīgu finansiālo neatkarību, un 2012. gadā aģentūrai tika nodoti galvenie praktiskie sadarbības pasākumi patvēruma jomā, kurus līdz tam pārvaldīja Komisija. Turpinot sniegt atbalstu ES Rīcības plāna migrācijas un patvēruma jomā īstenošanai Grieķijā, ESAO Patvēruma atbalsta grupu nosūtīšana notika otro reizi – šoreiz uz Luksemburgu, kur tā sniedza palīdzību jaunpieņemto darbinieku apmācībā. EASO arvien vairāk darbojas kā informācijas sniedzējs nolūkā veikt preventīvas darbības un risināt konkrētus problemātiskus jautājumus, pirms tie izvēršas par krīzi. Aģentūra savu pienākumu veikšanā ir atkarīga no dalībvalstu resursiem, un dalībvalstis tiek arī aicinātas palielināt atbalstu un ieguldījumu citos EASO vadītos projektos, piemēram, Eiropas izglītības programmā patvēruma jomā un Izcelsmes valsts darbībās.

2013. gadā tiks vēl vairāk nostiprināta Eiropas Komisijas un EASO partnerība, aģentūrai kļūstot par būtisku partneri jauno tiesību aktu īstenošanā. EASO pirmais izvērtējums saskaņā ar Paziņojumu par ES iekšējo solidaritāti[95] tiks veikts 2013. gadā. Komisija arī sadarbosies ar EASO, lai pilnībā pieņemtu pasākumus, kas paredzēti Kopīgajā paziņojumā par decentralizētajām ES aģentūrām[96].

IV.2.2.   Atbalsts Grieķijai patvēruma jomā

Komisija kopā ar EASO un citām ieinteresētajām personām veica pasākumus, lai sniegtu atbalstu Grieķijai tās patvēruma sistēmas uzlabošanā. Tostarp tika veikti apmeklējumi uz vietas, sniegts mērķtiecīgs finansējums un nosūtītas EASO patvēruma atbalsta grupas un eksperti ES finansējuma īstenošanas jomā.

Starp pozitīviem jauninājumiem minams jaunais neatkarīgais patvēruma dienests, pasākumu izveide kavējumu novēršanai, piemēram, pārsūdzību komitejas un īpaša darba grupa. Šo pasākumu atbalstam laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam ir sniegts finansējums aptuveni 19,95 miljonu euro apmērā, izmantojot Eiropas Bēgļu fondu, kura ietvaros 2013. gadā vien tika piešķirti aptuveni 3,2 miljoni euro[97].

Paužot nepārprotamu gandarījumu par šīm norisēm, Komisija tomēr uzskata, ka joprojām ir vērojami trūkumi un nepieciešams turpināt darbu, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu aizturēšanas iestādēs, piekļuves palielināšanu patvēruma procedūrām un atklātu uzņemšanas iestāžu pieejamību. Komisija turpinās sadarboties ar Grieķijas iestādēm, lai noteiktu prioritātes un pēc tam veicinātu rīcības plāna ātru īstenošanu. Nepieciešams, lai arī citas ES dalībvalstis turpinātu sniegt atbalstu un izrādīt solidaritāti. To, cik svarīgi ir saglabāt modrību šajā sakarā, pierāda sekas, kādas uz visu Eiropas patvēruma sistēmu ir ES Tiesas Virspalātas spriedumam apvienotajās lietās C-411/10 un C-493/10[98].

IV.2.3.   Aizsardzība tiem, kas bēg no Sīrijas

Sīrijas konflikta ietekme uz migrāciju rada būtiskus sarežgījumus dažu dalībvalstu patvēruma sistēmām. Lielais vairums to gandrīz 600 000 Sīrijas iedzīvotāju, kuri 2012. gadā pameta savu valsti, devās uz Jordāniju, Turciju, Libānu un Irāku[99], bet aptuveni 23 770 cilvēki[100] lūdza patvērumu ES. No tiem vairums lūdza patvērumu Vācijā un Zviedrijā (katrā aptuveni 33 % no kopējā skaita), bet citas valstis izjuta vien nelielas sekas. Kaut arī šie skaitļi nav tik lieli, lai destabilizētu patvēruma sistēmas, īpaši ņemot vērā to, ka pieteikumus varēja izvērtēt ātrāk, īpaši Vācijā, kļuva skaidrs, ka tomēr ir nepieciešama labāka sagatavotība, ņemot vērā notikumu neparedzamo gaitu.

Sākot no 2012. gada augusta, Komisija izveidoja tīklu ar attiecīgajām aģentūrām (EASO, Frontex, Eiropolu), regulārai informācijas apmaiņai, lai koordinētu rīcību. Šis Eiropas Komisijas un ES aģentūru koordinācijas mehānisms ir pamats, lai panāktu labāku situācijas pie ES ārējām robežām un ES patvēruma sistēmu visaptverošu uzraudzību. Tas veicinās atbalsta mehānismu savlaicīgu aktivizēšanu, tostarp izmantojot agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas paredzēts pārskatītās Dublinas regulas 33. pantā.

IV.2.4.   Pārvietošana ES iekšienē

Starptautiskās aizsardzības saņēmēju iekšēja pārvietošana arvien ir viena no uzskatāmākajām solidaritātes izpausmēm, kādu var izrādīt dalībvalstis, kuras vēlas mazināt spriedzi citu dalībvalstu patvēruma sistēmās. Taču tā joprojām ir arī viena no vispretrunīgākajām. Kaut arī 2012. gadā sāktais EUREMA II projekts[101] tika pagarināts līdz 2013. gada beigām, joprojām ir grūti pārvietot aizsardzības saņēmējus no Maltas uz dažām dalībvalstīm, kas piedalās projektā. Saskaņā ar EASO un informāciju, ko Komisijai sniedzis UNCHR, IOM un Maltas valdība, iemesli ir dažādi, sākot no reizēm ierobežojošiem kritērijiem, ko dalībvalstis piemēro, atlasot aizsardzības saņēmējus pārvietošanai, līdz aizsardzības saņēmēju uzskatiem, ka ģimenes atkalapvienošanās un integrācijas iespējas dalībvalsti, kura piedāvā pārvietošanas iespēju, varētu viņiem radīt sarežģījumus.

IV.3. ES ārējā patvēruma dimensija – reģionālās aizsardzības programmas un pārvietošana uz ES

Solidaritāte nedrīkstētu beigties līdz ar ES robežām, un arī trešām valstīm būtu jāgūst labums no ES atbalsta starptautiskās aizsardzības jomā. GAMM ietvaros ES būtu jāpastiprina sadarbība ar attiecīgajām ārpussavienības valstīm, lai palīdzētu stiprināt to aizsardzības sistēmas un panāktu atbilstību starptautiskiem standartiem, kā arī lai izrādītu solidaritāti visas pasaules bēgļiem un citām personām, kam nepieciešama aizsardzība. Virzībā uz šo mērķi būtiski instrumenti ir reģionālās aizsardzības programmas (RPP) un pārvietošana uz ES, kā arī ES sadarbība – gan divpusējā, gan daudzpusējā līmenī – ar trešām valstīm.

Papildus esošo RPP[102] darbībai un ievērojot Tieslietu un iekšlietu padomes[103] aicinājumu, Komisija reaģē uz Sīrijas konfliktu un bēgļu situāciju kaimiņvalstīs, tūlītējo humāno palīdzību, kas jau tiek sniegta, 2014. gadā papildinot ar reģionālo aizsardzības programmu Vidējos Austrumos.

Komisija sniedz arī finansiālu atbalstu UNHCR, lai tas atbalstītu centienus panākt, ka bēgļi Sīrijas kaimiņvalstīs tiek pienācīgi reģistrēti un tādējādi var piekļūt aizsardzībai. Minētais atbalsts ietver palīdzību vietējām iestādēm transporta nodrošināšanā no robežšķērsošanas vietām, nepieciešamā aprīkojuma un materiālu nodrošināšanu, kā arī, vajadzības gadījumā, apmācības sniegšanu un nevalstisko organizāciju, amatpersonu un citu ieinteresēto personu iepazīstināšanu ar starptautiskās aizsardzības pamatprincipiem.

No ārpussavienības valstīm nākušo bēgļu pārvietošana uz ES joprojām ir būtiska ES un tās dalībvalstu solidaritātes izpausme ar trešām valstīm, kuras uzņem daudz bēgļu. Komisijas mērķis ir panākt, ka katru gadu vairāk dalībvalstu uzņemtu vairāk pārvietotu bēgļu, vienlaikus ievērojot pārvietošanas brīvprātīgo raksturu. 2012. gada martā vienojoties par kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi[104] Eiropas Bēgļu fonda ietvaros, dalībvalstis pirmo reizi vienojās par konkrētam kopīgām ES prioritātēm pārvietošanas jomā 2013. gadā[105]. Tas ir spēcīgs politisks signāls par vienotību un solidaritāti ar starptautisko kopienu un bēgļiem, kam nepieciešams ilgtspējīgs risinājums, un ar to tiek pausts, ka ES un dalībvalstis piešķir svarīgu nozīmi tam, lai Savienības pūliņus pārvietošanas jomā ievirzītu uz ieilgušām situācijām, kurām nepieciešams īpaši pievērst uzmanību un veltīt vairāk pasākumu. Pašlaik tiek apspriesti pamatprincipi Savienības Pārvietošanas programmai laikposmam no 2014. gada, kas būtu daļa no jaunā Patvēruma un migrācijas fonda.

IV.4.      Nepavadīti nepilngadīgie

Nepavadīti nepilngadīgie, tostarp arī tādi, kas neiesniedz patvēruma pieteikumu, ir neaizsargāta grupa, kurai arī 2012. gadā tika pievērsta liela uzmanība. Termiņa vidusposma ziņojumā[106] par Rīcības plāna par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)[107] īstenošanu tika uzsvērta vajadzība uzlabot datu vākšanu, novērst nedrošu migrāciju, kā arī cilvēku tirdzniecību, nodrošināt uzņemšanu un sniegt procesuālās garantijas ES un rast ilgtspējīgus risinājumus, lai efektīvi risinātu šo pastāvīgo parādību. (Nepavadītu) nepilngadīgo īpašo vajadzību pienācīga integrēšana un viņu neaizsargātā stāvokļa atzīšana patvēruma situācijās joprojām bija viens no Komisijas svarīgākajiem punktiem sarunās par Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas instrumentiem.

EASO sāka vairākas iniciatīvas saistībā ar vecuma noteikšanas metodēm un ģimenes meklēšanu. Komisija arī izsludināja uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus projektiem, kuru mērķis ir veikt politikas analīzi un noteikt labāko praksi saistībā ar nepavadītu nepilngadīgo uzņemšanu, aizsardzību un integrāciju[108].

IV.5.      Cilvēku tirdzniecības izskaušana un cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzība

ES un tās dalībvalstīm nepieciešams cieši sadarboties, lai izskaustu cilvēku tirdzniecību, kas pārsvarā ir pārrobežu parādība. Cietušās personas, kas ir no valstīm ārpus Eiropas Savienības, galvenokārt nāk no Nigērijas un Ķīnas.

Lai risinātu cilvēku tirdzniecības jautājumus, ES tiesiskajā un politiskajā satvarā 2012. gadā tika ieviesti vairāki būtiski un dinamiski jauninājumi. Komisija 2012. gada jūnijā sāka integrētu ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.-2016. gadā[109], kurā galvenā uzmanība pievērsta cietušajām personām un ar kuru papildina ES tiesību aktus cilvēku tirdzniecības jomā[110]. Būtiska loma īstenošanas uzraudzīšanā ir 2011. gadā ieceltā ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā birojam. Padome 2012. gada oktobrī pieņēma secinājumus[111], kuros tika pausts atbalsts stratēģijai un vēlreiz apstiprināta dalībvalstu politiskā griba un gatavība rīkoties saistībā ar savu politisko apņemšanos. Paziņojumu atbalstīja arī Eiropas Parlaments, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja[112].

Attiecībā uz cilvēku tirdzniecības ārējo dimensiju, darbības dokumenta par to, kā stiprināt ES ārpolitikas aspektu, aktīvi apkarojot cilvēku tirdzniecību, otrajā (un pēdēja) īstenošanas ziņojumā[113] tika atzīts, ka ES stratēģija būtu jāizmanto kā ārējās dimensijas jaunais satvars. Tas paredz saskaņotus pūliņus uzlabot sadarbību ar trešām valstīm, kas ir izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstis. Tas atbilst arī Padomes secinājumiem par vispārēju pieeju migrācijai un mobilitātei[114]. Cilvēku tirdzniecība tiek apspriesta visos migrācijas un mobilitātes dialogos starp ES un tās partneriem – gan reģionālā, gan divpusējā līmenī –, kā arī Mobilitātes partnerību ietvaros. Ziņojumā ir iekļauts konkrēts to valstu un reģionu saraksts, ar ko vēl vairāk pastiprināt un vienkāršot šādu sadarbību un partnerību, un šo sarakstu regulāri pārskatīs un atjauninās.

V.           ES politikas risinājumi attiecībā uz migrācijas spiedienu

V.1.        Saskanīga pieeja nelikumīgās migrācijas mazināšanai

Nelikumīgā migrācija joprojām rada problēmas gan ES un dalībvalstīm, kurām visām ar to ir jāsaskaras, kaut arī dažādā apmērā un apstākļos, gan pašiem migrantiem, kas bieži nonāk bīstamos un necilvēcīgos apstākļos. ES mērķis nepārprotami ir novērst un kontrolēt nelikumīgās migrācijas radīto spiedienu, kā arī legālās migrācijas maršrutu ļaunprātīgu izmantošanu. Tas ir priekšnosacījums ticamai likumīgas migrācijas un mobilitātes politikai.

Padome 2012. gada 23. aprīlī pieņēma dokumentu „ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā – stratēģiska atbilde”[115], kurā izceltas sešas stratēģiskās prioritārās darbības jomas: (I) migrācijas pārvaldības jomā sekmēt sadarbību ar trešām valstīm, kas ir tranzīta un izcelsmes valstis; (II) uzlabot robežu pārvaldību pie ārējām robežām; (III) novērst nelegālu imigrāciju pār Grieķijas un Turcijas robežu; (IV) efektīvāk risināt legālas migrācijas veidu ļaunprātīgas izmantošanas problēmu; (V) nodrošināt un aizsargāt pārvietošanās brīvību, novēršot, ka trešo valstu valstspiederīgie to ļaunprātīgi izmanto, un (VI) uzlabot migrācijas pārvaldību, tostarp sadarbību attiecībā uz atgriešanās praksi.

Dokuments „ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā – stratēģiska atbilde” ir līdzeklis, kas ļauj ES un tās dalībvalstīm risināt nelikumīgās migrācijas jautājumus, vienlaikus ievērojot pamattiesības[116]. Tā sastāvdaļu īstenošana un pēcpasākumi ir saistīti ar ciešu sadarbību starp institucionāliem procesa dalībniekiem (Padomi, dalībvalstīm, Komisiju un attiecīgām ES aģentūrām) atbilstīgi katra attiecīgajai kompetencei un institucionālajai lomai[117]. Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim ziņojumam, ir sniegts pārskats par dalībvalstu gūtajiem panākumiem šajās prioritārajās jomās[118]. Stratēģiskās prioritātes nepieciešams skatīt kā daļu no migrācijas plūsmu pārvaldības plašākā aspekta, ietverto visas jomas, sākot no dialogiem ar trešām valstīm GAMM ietvaros un solidaritātes darbībām Grieķijas sakarā, un beidzot ar darbībām, ko katra dalībvalsts atsevišķi veic savā teritorijā.

Tie, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri uzturas nelikumīgi, ir jāsoda. Komisija pašlaik vērtē, kā dalībvalstis ir transponējušas direktīvu par sankcijām pret darba devējiem[119]. Balstoties uz šo izvērtējumu, Komisija līdz 2014. gada vidum publicēs ziņojumu. Dalībvalstīm tiek lūgts iesniegt ziņojumus par pārbaudēm, kuri katru gadu jāiesniedz jūlijā.

V.1.1      To vietu apzināšana, kurās ir vissmagākā situācija, un attiecīga darbība

Frontex ir būtiska loma nelikumīgās migrācijas maršrutu analizēšanā, un tas koordinē darbības, lai rastu risinājumu konkrētās vietās, kur situācija ir vissaspringtākā, piemēram, pašlaik pie Grieķijas un Turcijas robežas. Saspringta situācija var veidoties arī citur, tādēļ aizvien ir svarīgi nepārtraukti novērot norises. Saistībā ar Grieķijas valsts rīcības plānu patvēruma un migrācijas jomā pozitīvi notikumi ir uzlabojumi ārējo robežu integrētajā pārvaldībā, izmantojot elektronisko uzraudzību, un valsts koordinācijas vienības izveide, kā arī efektīva atgriešanas politika, kurā uzsvars tiks likts uz brīvprātīgas atgriešanās atbalstīšanu un gadījumos, kad tas nav iespējams – uz piespiedu atgriešanu.

V.1.2      Atpakaļuzņemšanas nolīgumi

Komisija turpina veicināt spēkā esošo 13 ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošanu[120], ņemot vērā Padomes 2011. gada 9.-10. jūnija secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju atpakaļuzņemšanas jomā. Turklāt tā arī darbojas kā sarunu vedējs par ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Jauni atpakaļuzņemšanas nolīgumi tika noslēgti ar Kaboverdi 2012. gada aprīlī un ar Armēniju 2012. gada oktobrī. Vienošanās par nolīgumu 2012. gada jūnijā tika panākta arī ar Turciju, tagad tā teksts ir jāparaksta un jāratificē. Sarunas ar Azerbaidžānu ir pastāvīgi virzījušās uz priekšu. Komisija veic pasākumus, lai stiprinātu pamattiesību aizsardzības pasākumus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumos ar trešām valstīm, par kuriem tiek risinātas sarunas.

ĀKK Ministru sanāksmē Vanuatu 2012. gada jūnijā tika apstiprināts ekspertu sanāksmju ieteikumu kopums cita starpā attiecībā uz atpakaļuzņemšanu, kura mērķis ir stiprināt Kotonū nolīguma 13. panta (Migrācija) attiecīgo noteikumu[121] īstenošanu.

V.1.3      Standartu noteikšana, izmantojot kopīgu atgriešanas politiku

Līdz 2012. gada beigām visas valstis, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva[122], izņemot Islandi, ir paziņojušas Komisijai, ka minētā direktīva ir pilnībā transponēta. Tādējādi ES ir ļoti tuvu tam, lai tās rīcībā būtu kopīgi atgriešanas standarti, kuros pilnībā tiek ievērotas pamattiesības. Ir pabeigts izvērtējums par to, vai Atgriešanas direktīva valstu tiesību aktos ir transponēta pareizi, un Komisija pašlaik veic pēcpasākumus. Būtiskā spriedumā ES Tiesa 2012. gadā precizē apmēru, kādā valstu tiesību aktu noteikumu, kas paredz kriminālatbildību par nelikumīgu uzturēšanos, ir saderīgi ar Atgriešanas direktīvu[123]. Paziņojums par atgriešanu tiks publicēts līdz 2013. gada beigām.

2012. gadā 52,1 % no visām veiktajām atgriešanām bija brīvprātīgas atgriešanās vai izceļošanas. Brīvprātīga atgriešanās vai izceļošana joprojām ir vēlamais risinājums, tomēr dažos gadījumos var būt nepieciešama piespiedu atgriešana. Dalībvalstīm arī turpmāk būtu pilnībā jāizmanto iespējas, ko sniedz Brīvprātīgas atgriešanās Eiropas tīkls (VREN)[124], kā arī Eiropas Atgriešanās fonda finansējums. Būtu vēl vairāk jāveicina kopīgu atgriešanas lidojumu izmantošana, pilnībā izmantojot Atgriešanās fondu un Frontex koordināciju[125]. Nepieciešams pastiprināt Atgriešanas direktīvā noteiktos procesuālos aizsardzības pasākumus, tostarp piespiedu atgriešanas uzraudzītāju klātbūtni.

Dalībvalstīm bieži nākas saskarties ar būtisku skaitu trešo valstu valstspiederīgo, kurus praktiski nevar atgriezt, kaut arī ir pieņemts atgriešanas lēmums. Salīdzinošā pētījumā[126], ko veica Komisijas uzdevumā, tika secināts, ka vairākas dalībvalstis paredz iespējas un nosacījumus, ar kādiem personas, attiecībā uz kurām atgriešanas/izraidīšanas rīkojums ir atlikts uz vēlāku laiku, var veikt regularizācijas procedūru, ja tās atbilst konkrētiem nosacījumiem, piemēram, tās ir uzturējušās noteiktu minimuma laiku, sadarbojas un nerada nekādas bažas attiecībā uz sabiedrisko kārtību. Komisija pašlaik pārskata šā pētījuma secinājumus un savā paziņojumā par atgriešanu ierosinās iespējamas darbības.

V.1.4      Risinājumi, lai nepieļautu vīzu režīma liberalizācijas ļaunprātīgu izmantošanu

Komisija ar EASO un Frontex palīdzību turpina uzraudzīt jauno bezvīzu režīmu ietekmi, izmantojot mehānismu situācijas uzraudzībai pēc vīzu režīma liberalizācijas. Turpinājās arī apspriešanās par ierosinātajiem grozījumiem[127] Regulā 539/2001[128]. Ar šo regulas pārskatīšanu tiktu ieviests jauns mehānisms bezvīzu režīma atcelšanai pagaidu kārtā un pārskatīts savstarpības mehānisms kā galējs līdzeklis gadījumos, kad bezvīzu režīma ieviešanas rezultātā pēkšņi un būtiski pieaug nelikumīgā migrācija vai nepamatoti patvēruma pieteikumi. Vēl nav panākta vienošanās par savstarpības mehānismu.

V.2.        Efektīva robežu pārvaldība

V.2.1      ES ārējās robežas

Frontex aizvien ir būtiska loma dalībvalstu operatīvās sadarbības veicināšanā robežu drošības un atgriešanas jomā. Aģentūrai tagad prioritārā kārtā jāīsteno tās pārskatītā regula[129], kas stājās spēkā 2011. gada decembrī, īpaši aktīvi iesaistot iecelto pamattiesību amatpersonu un konsultatīvo forumu par pamattiesību jautājumiem. Komisija pauda atbalstu ES Ombuda rīkotajai sabiedriskajai apspriešanai par Frontex un pamattiesībām[130].

Pēc tam, kad EST atcēla Padomes Lēmumu 2010/252/ES saistībā ar pamatnostādnēm par glābšanas un meklēšanas operācijām[131], Komisija 2013. gada aprīlī iesniedza priekšlikumu[132], ar kuru aizstāj minēto lēmumu un ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nozīmīgo spriedumu, kuru tā pasludināja 2012. gadā[133].

Ciešā sadarbībā ar Frontex un dalībvalstīm Komisija turpināja izstrādāt Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR), kurai paredzēts sākt darboties 2013. gada oktobrī. Sagaidāms, ka regulu, ar kuru izveido sistēmu, pieņems 2013. gada pirmajā pusē, un Padome un Parlaments tiek aicināti ievērot šo grafiku. Lai nodrošinātu visaptverošu līdzekļu kopumu ES ārējo robežu pārvaldībai, izmantojot jaunāko tehnoloģiju, Komisija 2013. gada februārī pieņēma „Viedrobežu pasākumu kopumu”.

V.2.2      Šengenas pārvaldība

Kā tika paziņots 2011. gada Paziņojumā par migrāciju[134], Komisija publicēja pamatnostādnes[135], kas tika ietvertas pirmajā pusgada pārskatā par Šengenas zonas darbību[136], lai panāktu Šengenas zonu regulējošo noteikumu saskaņotu īstenošanu un interpretāciju. Tika apzinātas darbības jomas, kurās šādām pamatnostādnēm varētu būt pievienotā vērtība – pagaidu uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšana ārpussavienības valstu pilsoņiem un policijas pasākumi iekšējo robežu zonās. Attiecībā uz pēdējo minēto dalībvalstis tiek aicinātas panākt, ka to valsts tiesību akti un prakse saskan ar attiecīgajiem Šengenas acquis noteikumiem un EST judikatūru[137].

Visu 2012. gadu Padomē un EP tika spraigi apspriesti 2011. gadā ierosinātie tiesību aktu priekšlikumi[138] par Šengenas pārvaldības stiprināšanu; diskusijas turpinās arī 2013. gadā.

VI.         Noslēguma piezīmes

Migrācija ir vienmēr bijusi un būs ES iezīme. Kā liecina šis ziņojums, pēdējā laikā ir gūti labi panākumi, bet turpmākie gadi nesīs jaunus uzdevumus, kas būs jārisina. Uztrauc tas, ka visā ES pieaug ksenofobijas izraisītu vardarbīgu incidentu skaits pret migrantiem. Īstenojot labi pārvaldītas migrācijas un integrācijas politiku, ES var aktīvi dot ieguldījumu šādas attieksmes novēršanā.

Eiropai būtu jābūt atvērtai dažādībai un jāpadara migrācija par izaugsmes un progresa dzinējspēku. Lai piesaistītu Eiropai vajadzīgos talantus un uzņēmējus, ES jārīkojas ātri, lai neatpaliktu no sāncenšiem visā pasaulē. Lai veicinātu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, nepieciešams radīt apstākļus uz nākotni vērstai un visaptverošai darbaspēka migrācijas politikai un ļaut saimnieciskajai darbībai plaukt stabilā un drošā vidē. Tas nozīmē, ka jāstrādā pie modernākas un efektīvākas ceļotāju plūsmu pārvaldības pie ārējām robežām, labi pārvaldītas legālās imigrācijas un integrācijas politikas stiprināšanas un vienlaikus jāpastiprina cīņa pret nelikumīgo migrāciju un cilvēku tirdzniecību, tajā pašā laikā nodrošinot, ka visā procesa laikā tiek garantētas imigrantu un patvēruma meklētāju pamattiesības. Tas nozīmē, ka likumdevējiem jāpiešķir vajadzīgā prioritāte iesniegto tiesību aktu kopumu pieņemšanai. Tas nozīmē arī to, ka Komisijai nepieciešams aktīvāk uzraudzīt migrācijas acquis īstenošanu.

Imigrācijas un patvēruma politikas izstrāde nav iespējama bez nepieciešamā budžeta atbalsta. Joprojām nepieciešams panākt vienošanos par Eiropas Savienības budžeta vispārējo satvaru laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, un to efektīvi īstenot. Būtu steidzami jāpanāk vienošanās par priekšlikumiem Patvēruma un migrācijas fonda regulai un Iekšējās drošības fonda regulai, lai līdz 2014. gada sākumam varētu veikt nepieciešamos pasākumus. Pirms sarunām par dalībvalstu daudzgadu programmām Komisija rīkos „politiskos dialogus” ar tām un – attiecībā uz dažām Iekšējās drošības fonda daļām – ar Šengenas asociētajām valstīm. Politisko dialogu rezultātā būtu jāpanāk lielāks uzsvars uz mērķiem, rezultātiem un ietekmi. Pa šo laiku dalībvalstis tiek aicinātas pilnībā izmantot pašlaik pieejamos līdzekļus, lai atbalstītu ES migrācijas politikas īstenošanu.

Komisija cerīgi raugās uz turpmākām debatēm, pamatojoties uz šo ziņojumu, gan Eiropas Parlamentā, gan Padomē.

[1]               Komisija ir apsolījusi papildus 100 miljonus euro finansējumam, kas paredzēts humānām vajadzībām vairāk nekā 4 miljoniem cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība Sīrijas konflikta dēļ. Ieskaitot šo finansējumu, ko paredzēts izmaksāt 2013. gadā, Komisijas finansējums humānām vajadzībām sasniedz 200 miljonus euro. Skatīt http://ec.europa.eu/echo/news/2013/20130129_en.htm.

[2]               Eurostat (tiešsaistes datu kods: demo_pjanind)

[3]               Eurostat (tiešsaistes datu kods: proj_10c2150p)

[4]               COM (2011) 751, galīgā redakcija.

[5]               COM (2012) 254 final. Grozīts priekšlikums otrajā lasījumā.

[6]               COM (2011) 319 galīgā redakcija. Grozīts priekšlikums.

[7]               COM (2010) 379 galīgā redakcija.

[8]               COM (2010) 378 galīgā redakcija.

[9]               Regula (ES) Nr. 1077/2011. Skatīt http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-is-new/news/news/2012/docs/20121129_agency_large_scale_it_systems_en.pdf.

[10]             COM (2011) 743 galīgā redakcija, kā arī turpmākie Padomes secinājumi. 2013. gada jūnijā tiks publicēts pārgadu ziņojums par GAMM īstenošanu, kurā tiks apkopoti gūtie panākumi un sniegts ieguldījums GAMM īstenošanas turpmākā stiprināšanā.

[11]             SWD (2013) 210.

[12]             EMT, http://www.emn.europa.eu

[13]             Padomes Regula (EK) Nr. 377/2004, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 493/2011, OV L 141, 27.5.2001., 1. lpp.

[14]             Šeit un visā šajā paziņojumā sniegtie statistikas dati pamatā ir jaunākie dati, ko sniedzis Eurostat. Statistikas pielikumā, kas ietverts pievienotajā dienestu darba dokumentā (SWD (2013) 210), ir sniegti sīkāki statistikas dati, dažus no tiem sniedzis EMT, tostarp sadalījumu pa dalībvalstīm.

[15]             Neto migrācija uz ES, nepieskaitot statistisko korekciju, bija +0,5 miljoni – 1,2 miljoni emigrēja un 1,7 miljoni imigrēja.

[16]             Eurostat migrācijas statistika. Skatīt arī EU Employment and Social Situation Quarterly review, March 2013, Special supplement on Demographic Trends

[17]             Eurostat dati par 2011. gadu uz 31.3.2013. Dati par 2012. gadu būs pieejami 2013. gada jūlijā. SWD (2013) 210 Statistikas pielikumā iekļauti 2012. gada dati par lielāko daļu dalībvalstu, kurus sniedzis EMT.

[18]             Ietverot četras asociētās valstis, šis skaits bija 8980.

[19]             Eurostat dati. Paziņojums presei 48/2013, 2013. gada 22. martā.

[20]             Eurostat, nav pieejami 2012. gada dati par Maltu un Nīderlandi.

[21]             Eurostat dati uz 18.4..2013.

[22]             Eurostat dati uz 18.4.2013. ES-27, izņemot HU un NL.

[23]             Eurostat dati uz 25.4.2013. ES-27, izņemot DK, CY, NL. LU dati attiecas uz laikposmu no 2012. gada marta līdz decembrim.

[24]             http://www.frontex.europa.eu/publications

[25]             Eurostat. Iekšlietu ĢD statistikas pārskats ietver datus par 2008., 2009. un 2010. gadu no visām 27 ES dalībvalstīm, Horvātijas un šādām ES kandidātvalstīm un EBTA/EEZ valstīm: Islandes, Melnkalnes, Norvēģijas, Serbijas, Šveices un Turcijas. Dati pieejami Europa Anti-trafficking webpage.

[26]             BE, BG, EL, FR, IT, MT, PL, RO, SI, SE, UK un NO. Statistikas pielikums, 9. tabula, SWD(2013) 210. Avots – EMT.

[27]             BG, EL, ES, FR, IT, LV, LU, MT, PL, SK, FI, SE. Avots – EMT.

[28]             BG, EL, IT, LV, LU, MT, PL, RO, SK, FI, SE. Avots : EMT.

[29]             Europop2010.

[30]             Imigranti parasti ir jaunāki nekā valstu iedzīvotāji, īpaši vecuma grupā no 20 līdz 50 gadiem. http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/population/documents/Tab/ESSQR_Mar2013_demogr_suppl_final.pdf

[31]             Neformālā TI padomes sanāksme 23-24.7.2012. un 17-18.1.2013. EP par migrantu integrāciju, tās ietekmi uz darba tirgu un sociālā nodrošinājuma koordinācijas ārējo dimensiju (balsojums 10.1.2013.). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) atzinums par migrantiem uzņēmējiem (2012/C 351/04).

[32]             Piemēram, ES prasmju panorāma http://euskillspanorama.ec.europa.eu/; CEDEFOP veiktā analīze.

[33]             Piemēram, ar EURES starpniecību (http://ec.europa.eu/eures/) un veicinot trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti ES iekšienē (skatīt EMT pētījumu).

[34]             Vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem pārāk augstas kvalifikācijas īpatsvars starp trešo valstu valstspiederīgajiem ir daudz lielāks nekā pārāk augstas kvalifikācijas īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā (45 % pret 21 %). SEC (2011) 957 galīgā redakcija, 28. lpp.

[35]             COM (2012) 173 final, Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām, 18-19. lpp. http://ec.europa.eu/europe2020

[36]             COM (2012) 173 final.

[37]             2010/707/ES: Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmums par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm.

[38]             Izglītības pārvērtēšana – ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai; COM (2012) 669 final.

[39]             Īpaši saistībā ar projektiem un pētījumiem, kas pievēršas šim jautājumam. Piemēram, Komisijas ceturkšņa pārskats par nodarbinātību un sociālo situāciju (EU Employment and Social Situation Quarterly Review) un SMO LINET (http://www.labourmigration.eu/) un Eiropas Integrācijas foruma 8. sanāksme.

[40]             Brücker, H. "The Labour Market Impact on immigration and its Policy Consequences". Migration Policy Centre, MPC. (2012.)

[41]             EESK (2012/C 351/04).

[42]             COM (2012) 795 final

[43]             COM (2011) 815 galīgā redakcija, Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu, 11. lpp.

[44]             https://ec.europa.eu/digital-agenda/node/21022.

[45]             European Vacancy and Recruitment Report 2012. http://euskillspanorama.ec.europa.eu/docs/EVVR2012Factsheets/08-Bottleneck.pdf

[46]             Piemēram, IT nozarē: IP/13/52, Davosas ekonomikas forumā Eiropas Komisija kopā ar IT un telekomunikāciju uzņēmumiem aicina rīkoties, lai likvidētu plaisu starp digitālajām prasmēm un darbvietām Eiropā http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-52_lv.htm

[47]             ESAO "Settling In: OECD Indicators of Immigrant Integration 2012", Table 1.A1.2 "Educational attainment of foreign-born and native-born populations aged 15 to 64 not in education, 2009-10".

[48]             Saskaņā ar ESAO aplēsēm ES augsti izglītotu cilvēku īpatsvars starp ārvalstīs dzimušiem iedzīvotājiem ir zemāks nekā ASV vai Kanādā (Datu avots: "Settling In: OECD Indicators of Immigrant Integration 2012", Chapter 7, Table 1.A1.2).

[49]             GAMM arī risina jautājumus saistībā ar nelikumīgas migrācijas novēršanu un apkarošanu un cilvēku tirdzniecības izskaušanu, maksimālu migrācijas un mobilitātes ietekmes palielināšanu attīstības jomā; un starptautiskas aizsardzības veicināšanu un patvēruma politikas ārējās dimensijas pilnveidošanu.

[50]             2009. gada 25. maija Direktīva 2009/50/EK.

[51]             2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/98/ES. Direktīvas transponēšana būtu jāpabeidz līdz 2013. gada 25. decembrim.

[52]             Skatīt EP Likumdošanas observatorija : starpiestāžu atsauce 2010/0209(COD)

[53]             Skatīt EP Likumdošanas observatorija: starpiestāžu atsauce 2010/0210(COD)

[54]             http://ec.europa.eu/immigration  

[55]             Spāņu valodas versija kļuva pieejama 2013. gada janvārī. 2013. gada laikā kļūs pieejama arābu valodas versija.

[56]             COM (2013) 151 final, pieņemts 25.3.2013. Spēkā esošie tiesību akti ir Direktīva 2005/71/EK (par pētniekiem) un Direktīva 2004/114/EK (par studentiem).

[57]             COM (2012) 514 final

[58]             Lietas C-571/10 un C-508/10, http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/what-is-new/news/news/2012/20120510_en.htm

[59]             Direktīva 2003/109/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2011/51/ES, pastāvīgo uzturēšanos attiecinot arī uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.

[60]             COM (2013) 95.

[61]             COM (2013) 97.

[62]             Regula (EK) Nr. 810/2009.

[63]             COM (2012) 649 final, Komisijas paziņojums „Kopējās vīzu politikas īstenošana un pilnveide nolūkā sekmēt izaugsmi ES”, kam pievienots arī ziņojums par vietējās Šengenas sadarbības darbību (COM (2012) 648 final).

[64]             2012. gadā VIS tika ievadīti aptuveni 2,4 miljoni vīzas pieteikumu. Tie ir aptuveni 16 % no kopējā vīzas pieteikumu skaita šajā gadā.

[65]             ES pašreizējā stratēģija šajā jomā ir izklāstīta Eiropas programmā trešo valstu pilsoņu integrācijai, skatīt COM (2011) 455 galīgā redakcija, un sekojošos 3135. TI padomes 2011. gada 13. un 14. decembra secinājumus. Skatīt arī Reģionu komitejas atzinumu par programmu (CIVEX-V-024).

[66]             Pieejams: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=89&newsId=1774&furtherNews=yes un Eurostat, EU-LFS, table lfsa_urgan

[67]             Bezdarba rādītāji pa dalībvalstīm ir pieejami dokumentā SWD (2013) 210.

[68]             COM (2013) 83 final, 6-7. lpp.

[69]             Eurofound (2012) NEETs – Young people not in employment, education or training: Characteristics, costs and policy responses in Europe.

[70]             Skatīt http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/educ/133859.pdf.

[71]             COM (2013) 83 final, Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā, 11.-12. lpp.; SWD (2013) 39 final, Follow-up on the implementation by the Member States of the 2008 European Commission recommendation on active inclusion of people excluded from the labour market - Towards a social investment approach, 56. lpp.

[72]             COM (2011) 735 galīgā redakcija. Komentāri, kas sniegti, atbildot uz šo zaļo grāmatu, ir pieejami http://ec.europa.eu/home-affairs/news/consulting_public/consulting_0023_en.htm.

[73]             Šīs diskusijas balstās uz EMT pētījumu "Misuses of the Right to Family Reunification - Marriages and convenience and false declarations of parenthood" ( 2012. gada jūnijs).

[74]             Ar Maroku 2013. gada 1. martā tika panākta politiska vienošanās.

[75]             Padomes secinājumi par Vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (dok. atsauce 9417/12)

[76]             Eiropas un Āfrikas migrācijas un attīstības partnerība, deklarācija, kas parakstīta Rabātā 2006. gadā.

[77]             Politisks process migrācijas partnerību veicināšanai starp iesaistītajām ES valstīm, Šengenas zonu, Dienvidaustrumeiropu un Austrumeiropu un Centrālāziju, papildus Turcijai, kurš aizsākās ar Ministru konferenci Prāgā 2009. gadā. Skatīt www.icmpd.org

[78]             Vairāk nekā 50 valstu valdību un 10 starptautisko organizāciju apspriežu forums nolūkā izstrādāt visaptverošas un ilgtspējīgas sistēmas sakārtotai migrācijai. Skatīt www.icmpd.org

[79]             Eurostat paziņojums presei 176/2012, 2012. gada 11. decembris.

[80]             EU Remittances for Developing Countries, Remaining Barriers, Challenges and Recommendations . http://ec.europa.eu/europeaid/what/migration-asylum/documents/eu_remittances_for_developing_countries_final_19-11-2012.pdf.

[81]             COM (2013) 292, 21.5.2013.

[82]             Direktīva 2011/95/ES.

[83]             Direktīvas 2003/9/EK pārstrādātā redakcija. Padomes paziņojums presei 14556/12 TI Padome 25.10.2012.

[84]             Padomes Regulas (EK) Nr. 343/2003 pārstrādātā redakcija. Padomes paziņojums presei 17315/12 TI Padome 6-7.12.2012.

[85]             Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu. OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp. EP Likumdošanas observatorija, starpiestāžu atsauce COD (2009) 0165.

[86]             Padomes Regula (EK) Nr. 2725/2000. OV L 316, 15.12.2000., 1. lpp. EP Likumdošanas observatorija: EP Likumdošanas observatorija, starpiestāžu atsauce COD (2008) 0242. Nākamais EURODAC gada pārskats tiks publicēts 2013. gada otrā pusē.

[87]             http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&language=EN&reference=P7-TA-2012-310.

[88]             http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/jha/130731.pdf

[89]             http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2012:277:0012:0017:LV:PDF

[90]             http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.

[91]             COM (2011) 835 galīgā redakcija.

[92]             Skatīt arī Komisijas Grieķijas darba grupa, skatīt http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/president/taskforce-greece/.

[93]             EASO 2012. gadā arī atklāja savu oficiālo tīmekļa vietni http://www.easo.europa.eu, kā arī 2012. gada jūnijā publicēja savu pirmo gada pārskatu.

[94]             EASO gada pārskatā, ko publicēs 2013. gada vidū, tiks sniegta sīkāka informācija par tā dažādajām darbībām 2012. gadā.

[95]             COM (2011) 835 galīgā redakcija.

[96]             http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/sefcovic/headlines/news/2012/07/2012_07_17_joint_agreement_agencies_en.htm

[97]             Laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam Grieķijai turklāt tika piešķirti 97,9 miljoni euro Atgriešanas fonda ietvaros un 129,7 miljoni euro Ārējo robežu fonda ietvaros. 2013. gadā vien minēto fondu ietvaros tika piešķirti attiecīgi 35,3 miljoni un 44 miljoni euro. 19,95 miljonos euro ir iekļauti 7,7 miljoni euro, kas ir Eiropas Bēgļu fonda ārkārtas finansējums.

[98]             Apvienotās lietas C-411/10 un C-493/10 (N.S., M.E. un citi) http://ec.europa.eu/dgs/legal_service/arrets/10c411_en.pdf

[99]             http://data.unhcr.org/syrianrefugees/regional.php, skaits 2013. gada janvāra sākumā.

[100]            Dati par decembri nav pieejami par visām dalībvalstīm. Dati nav pieejami par NL.

[101]            Pirmā ES pārvietošanas no Maltas (EUREMA) projekta ietvaros laikposmā no 2010. līdz 2011. gadam no Maltas tika iekšēji pārvietoti 227 starptautiskās aizsardzības saņēmēji. Saistībā ar EUREMA II, sākotnēji tika paredzētas 97 vietas, kā arī vēl 265 vietas uz divpusējas vienošanās pamata ārpus projekta ietvariem. 2012. gada laikā vai nu EUREMA II vai saistītu divpusēju vienošanos ietvaros tika iekšēji pārvietotas 105 personas.

[102]            Komisija ir arī ļoti aktīvi sniegusi atbalstu RPP izvēršanai Ziemeļāfrikā (tostarp Ēģiptē, Tunisijā).

[103]            2012. gada oktobrī. http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/jha/133241.pdf.

[104]            2012. gada 29. marta Lēmums 281/2012/ES. http://www.resettlement.eu

[105]            Šīs shēmas ietvaros iesaistītās dalībvalstis apņēmās 2013. gadā pārvietot 3962 bēgļus. Tas ir vairāk nekā 2012. gadā, kad dalībvalstis apņēmās pārvietot 3083 personas.

[106]            COM (2012) 554 final un pievienotais dienestu darba dokuments SWD(2012)281.

[107]            COM (2010) 213 galīgā redakcija.

[108]            Skatīt http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/financing/fundings/migration-asylum-borders/other-programmes/pilot-project-unaccompanied-minors/index_en.htm.

[109]            COM(2012) 286 final.

[110]            Jo īpaši Direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, OV L 101, 15.4.2011. Transponēšanas termiņš ir 2013. gada aprīlis.

[111]            http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/jha/133202.pdf.

[112]            http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.soc-opinions.23965 un http://toad.cor.europa.eu/corwipdetail.aspx?folderpath=CIVEX-V/035&id=21618

[113]            http://register.consilium.europa.eu/pdf/lv/12/st13/st13661-re03.lv12.pdf.

[114]            http://register.consilium.europa.eu/pdf/lv/12/st09/st09417.lv12.pdf.

[115]            Padomes dokuments 8714/1/12 REV 1. Skatīt http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/12/st08/st08714-re01.en12.pdf. Lai risinātu vajadzību šo stratēģiju pastāvīgi pārskatīt, katra Padomes prezidentvalsts ir piekritusi to ietvert savā programmā un regulāri atjaunināt dokumentu „ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā – stratēģiska atbilde”, īpaši Imigrācijas, robežu un patvēruma jautājumu stratēģiskās komitejas (SCIFA) kontekstā.

[116]            Piemēram, aizturēšanas praksē būtu jāņem vērā vadlīniju dokuments „Nelegālā situācijā esošu migrantu aizturēšana – pamattiesību apsvērumi", ko 2012. gadā izstrādāja Pamattiesību aģentūra.

[117]            Piemēram, sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem risina Komisija, rīkojoties ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm attiecīgajās padomes grupās.

[118]            SWD (2013) 210 final, 4. nodaļa.

[119]            Direktīva 2009/52/EK.

[120]            COM (2011) 76.

[121]            http://ec.europa.eu/europeaid/where/acp/overview/cotonou-agreement/index_en.htm

[122]            Direktīva 2008/115/EK.

[123]            Īpaši lietā C-430/11 (Sagor) tika sīkāk izskaidrots, kādā apmērā valsts tiesību aktu noteikumi, kas paredz kriminālatbildību par nelikumīgu uzturēšanos, nedrīkst mazināt Atgriešanas direktīvas kopīgos standartus. Šajā lietā tiesa lēma, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš ļauj sodīt trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos ar mājas arestu, ir saderīgs ar Atgriešanas direktīvas kopīgajiem standartiem tikai tad, ja šī soda izpilde beidzas, tiklīdz ir iespējama attiecīgās personas fiziska izvešana no šīs dalībvalsts. Šis nolēmums vēl sīkāk izstrādā EST judikatūru šajā jautājumā, balstoties uz judikatūru, kura jau ir noteikta lietās C 61/11 (El Dridi) un C 329/11 (Achoughbabian) un saskaņā ar kuru valstu tiesību aktu noteikumiem, kas paredz kriminālatbildību par nelikumīgu uzturēšanos, jābūt samērīgiem un tie nedrīkst kavēt atgriešanas procedūru.

[124]            http://www.vren-community.org/

[125]            Frontex 2012. gadā kopumā koordinēja 39 kopīgos atgriešanas lidojumus, kuros tika atgrieztas 2110 personas. Šajos lidojumos piedalījās divdesmit dalībvalstis (AT, BE, BG, DE, EL, ES, FI, FR, HU, IE, IT, LU, MT, NL, PL, RO, SE, UK) un divas Šengenas asociētās valstis (CH, NO). Valstis uz kurām notika atgriešana, bija Armēnija, Kolumbija, Ekvadora, Gruzija, Gana, Gambija, Kosova(*), Nigērija, Pakistāna, Serbija, Ukraina un Uzbekistāna. (* Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai Nr. 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.)

[126]            No 11.3.2013. pieejams: http://ec.europa.eu/dgs/home-affairs/e-library/documents/policies/immigration/return-readmission/index_en.htm

[127]            COM (2011) 290 galīgā redakcija.

[128]            OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.

[129]            Regula (ES) Nr. 1168/2011, 22.11.2011.

[130]            http://europa.eu/rapid/press-release_EO-12-14_en.htm?locale=en.

[131]            2012. gada 5. septembra lēmums lietā 355/10.

[132]            COM (2013) 197.

[133]            ECT, Hirsi Jamaa un citi pret Itāliju [Virspalāta], Nr. 27765/09, 2012. gada 23. februāris.

[134]            COM (2011) 248 galīgā redakcija.

[135]            Pielikums COM (2012) 230.

[136]            COM (2012) 230. Pirmais pārskats aptver laikposmu no 1.11.2011. līdz 30.4.2012., un to apsprieda TI Padome 2012. gada 7. jūnijā un Eiropas Parlaments 2012. gada 4. jūlijā. Otrais pārskats (COM (2012) 686), kas aptver laikposmu no 2012. gada 1. maija līdz 31. oktobrim, tika pieņemts 2012. gada 23. novembrī, to apsprieda TI Padome 2012. gada 6.-7. decembrī un Eiropas Parlaments 2012. gada 18. decembrī.

[137]            Īpaši spriedums lietā C-278/12.

[138]            COM (2011) 559 (Saite uz EP Likumdošanas observatoriju) un COM (2011) 560 (Saite uz EP Likumdošanas observatoriju.)