12.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 327/42

1.1

Ņemot vērā preču zīmju nenoliedzamo saimniecisko vērtību un pozitīvo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, spēkā esošie pārrobežu tiesību akti par preču zīmju aizsardzību ir nepietiekami. Tomēr direktīvas priekšlikums nozīmē progresu pašreizējā situācijā, kuru raksturo normatīvas atšķirības ES un valstu tiesību aktos.

1.2

Tādēļ Komiteja mudina nostiprināt intelektuālā īpašuma tiesības saistībā ar preču zīmes likumīgu izmantošanu; cik vien iespējams, atbalsta Eiropas Savienības preču zīmju reģistru, kā arī aicina Komisiju atbalstīt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (ITSB) darbību, veicot minēto tiesību ievērošanas uzraudzību.

1.3

Šajā saistībā ES tiesību aktos noteikts, ka preču zīmes īpašniekam ir gan tiesības to izmantot vienīgi peļņas nolūkā (“ius utendi”), gan arī iespēja nepieļaut tās izmantošanu trešajām personām preču zīmes atdarināšanas vai nelikumīgas piesavināšanās gadījumā (“ius prohibendi”). Komiteja aicina pieņemt preventīvus un kompensācijas pasākumus, lai novērstu pirātismu, kas mazina Eiropas uzņēmumu konkurētspēju.

1.4

Tomēr spēkā esošajos ES tiesību aktos nav precīzi noteikts, kādos gadījumos preču zīmes īpašnieks var veikt attiecīgas darbības, lai novērstu minētā veida izmantošanu.

1.5

Kopumā visa saskaņošanas procesa rezultātā turpmākajos gados varētu unificēt tiesību aktus un pieņemt ES preču zīmju kodeksu, kas cita starpā sekmētu elastīgas, vienotas un rentablas procedūras izveidi, dodot ieinteresētajām pusēm iespēju brīvprātīgi reģistrēt preču zīmes un novērst pašreizējās atšķirības tiesību aktos.

1.6

EESK vajadzētu uzņemties aktīvu lomu visu ar intelektuālo īpašumu saistīto tiesību aktu likumdošanas procesā. Tāpēc Komiteja pauž nožēlu, ka ar to nav notikusi apspriešanās par priekšlikumu grozīt Regulu par Kopienas preču zīmi.

1.7

EESK pauž cerību, ka nākotnē tiks ieviesta sistēma, ar kuru nodrošina vienotu aizsardzību uzņēmumu un patērētāju preču zīmēm.

2.1

Starptautiskā līmenī preču zīmju tiesības regulē 1883. gada 20. martā Parīzē parakstītā Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību. Šo dokumentu pēdējo reizi pārskatīja 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīja 1979. gada 28. septembrī (1) (turpmāk tekstā “Parīzes Konvencija”).

2.2

Saskaņā ar Parīzes Konvencijas 19. pantu valstīm, uz kurām attiecas Konvencija, ir tiesības noslēgt īpašus savstarpējus nolīgumus par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību.

2.3

Minētais nosacījums bija pamatā tam, lai pieņemtu Nicas Nolīgumu par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām; dokumentu pieņēma Nicas diplomātiskajā konferencē 1957. gada 15. jūnijā, pēdējo reizi pārskatīja 1977. gada 13. maijā Ženēvā un grozīja 1979. gada 28. septembrī (2). Ekspertu komiteja Nicas Nolīgumu par klasifikāciju pārskata reizi piecos gados.

2.4

Saskaņā ar Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) datubāzi no Eiropas Savienības dalībvalstīm Nicas Nolīgumam nav pievienojušās vienīgi Maltas Republika un Kipras Republika, bet tās izmanto Nicas Nolīgumu par klasifikāciju.

2.5

Preču zīmju aizsardzībai galvenokārt ir teritoriāls raksturs. Tas ir tāpēc, ka preču zīme ir īpašuma tiesības, kas aizsargā zīmi konkrētā teritorijā.

2.5.1

Savienības primārajos tiesību aktos intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība noteikta Eiropas Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktā.

2.5.2

Arī LESD 118. panta noteikts, ka, veidojot iekšējo tirgu vai nodrošinot tā darbību, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka pasākumus, ar ko ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību apliecinošus dokumentus, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā Savienībā.

2.6

Eiropas Savienībā līdztekus pastāv valsts un Kopienas preču zīmju aizsardzība. Valsts preču zīmes īpašnieks var īstenot ar šo preču zīmi saistītās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, ar kuras tiesību aktiem šī preču zīme tiek aizsargāta. Kopienas preču zīmes īpašnieks var darīt to pašu divdesmit astoņu dalībvalstu teritorijā, jo šī preču zīme ir spēkā visā minētajā teritorijā.

2.7

Dalībvalstu tiesību akti par preču zīmēm tika daļēji saskaņoti ar Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/104/EEK, kas vēlāk kodificēta kā Direktīva 2008/95/EK.

2.8

Tajā pašā laikā un saistībā ar valstu preču zīmju sistēmām ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, kas kodificēta kā Regula (EK) Nr. 207/2009, izveidoja autonomu sistēmu vienoto tiesību reģistrācijai, kurām ir vienāds spēks visā ES. Minētajā kontekstā tika izveidots Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (ITSB), kas atbild par Kopienas preču zīmju reģistrēšanu un pārvaldību.

2.9

Pēdējos gados Komisija ir uzsākusi publiskas debates par intelektuālo īpašumu, kurās piedalījusies EESK, un 2011. gadā paziņoja par Eiropas preču zīmju sistēmas pārskatīšanu, lai sistēmu modernizētu gan ES, gan valstu līmenī, padarot to kopumā efektīvāku, lietderīgāku un saskaņotāku.

2.10

Padome savā 2008. gada 25. septembra rezolūcijā par rīcības plānu cīņai pret viltošanu un pirātismu aicināja pārskatīt Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (3). EESK pauž cerību, ka tiks veikti uzlabojumi tiesiskajā regulējumā, lai nostiprinātu intelektuālā īpašuma aizsardzību no muitas iestāžu puses un garantētu atbilstošu juridisko noteiktību.

2.11

Eiropas preču zīmju sistēma ir balstīta uz līdzāspastāvēšanas un papildināmības principu starp valstu un Savienības mēroga preču zīmju aizsardzību.

2.12

Regulā par Eiropas preču zīmi ir noteikta visaptveroša sistēma, kurā ietverti visi materiālo un procesuālo tiesību jautājumi, savukārt direktīvā paredzētais tiesību aktu tuvināšanas līmenis attiecas tikai uz konkrētām materiālo tiesību normām, un tādēļ priekšlikumā paredzēts, lai materiālo tiesību normas pamatā būtu līdzīgas, un procedūras noteikumi vismaz saderīgi.

2.13

Minētā priekšlikuma mērķis ir veicināt inovāciju un ekonomikas izaugsmi, visā ES padarot preču zīmju reģistrācijas sistēmas uzņēmumiem pieejamākas un efektīvākas, samazinot izmaksas un sarežģītību, palielinot ātrumu, paredzamību un juridisko noteiktību.

2.14

Iniciatīvai pārstrādāt direktīvu ir šādi mērķi:

2.15

No vienas puses, direktīvas priekšlikums aktualizēs un uzlabos spēkā esošos noteikumus saistībā ar

2.16

No otras puses, priekšlikuma mērķis ir materiālo tiesību normu tuvināšana, izmantojot ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību, aizsardzību tām preču zīmēm, kurām ir reputācija, uzsverot preču zīmes kā īpašuma tiesību objektu, jo tās var būt saistītas ar tiesību in rem nodošanu, un kolektīvo preču zīmju regulējumu.

2.17

Galveno procesuālo noteikumu saskaņošana saistīta ar preču un pakalpojumu apzīmējumiem un klasifikāciju; ex officio pārbaudi; nodevām; iebildumu procedūru; neizmantošanu kā aizstāvību iebildumu procedūrās; atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanas procedūru un neizmantošanu kā aizstāvību procedūrās par spēkā neesamības atzīšanu.

2.18

Priekšlikuma mērķis ir arī biroju sadarbības atvieglošana; papildus sadarbības tiesiskajam satvaram, kas ierosināts regulas pārskatīšanas kontekstā, 52. pants nodrošina juridisko pamatu, lai sekmētu sadarbību starp ITSB un dalībvalstu intelektuālā īpašuma birojiem.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikumu, kas, ņemot vērā vispārējo ekonomikas vidi, kuru raksturo liela konkurence un ekonomikas attīstības palēninājums Eiropā, ir īpaši lietderīgs.

3.1.1

Preču zīme sekmē gan uzņēmuma vērtības radīšanu un patērētāju uzticību, gan aizsargā patērētājus.

3.1.2

Patērētāju aizsardzībai ir ļoti būtiska nozīme vairāku iemeslu dēļ:

3.2

Direktīvas priekšlikums ļoti būtiski uzlabos dalībvalstu spēkā esošos tiesību aktus, ņemot vērā trīs aspektus:

3.3

Direktīvas priekšlikumā iekļauti arī būtiski jauninājumi, ņemot vērā izmaiņas ekonomikas, tirdzniecības un juridiskajā jomā; piemēram, preču zīmes definīcija, pieļaujot ne tikai grafisku atveidojumu, kas ļauj precīzāk identificēt preču zīmi, kā arī dodot iespēju reģistrēt preču zīmes, kuras var atveidot ar tehnoloģiskiem līdzekļiem, nodrošinot pietiekamas garantijas.

3.4

Komiteja atzinīgi vērtē materiālo tiesību normu tuvināšanu, piemēram, iekļaujot arī ģeogrāfisko un cilmes vietas nosaukumu aizsardzību, preču zīmju, kurām ir reputācija, aizsardzību, un pieeju preču zīmēm kā īpašuma objektam, piemēram, iekļaujot tiesību in rem nodošanu, kā arī būtiskus aspektus preču zīmju komerciālas izmantošanas jomā. Direktīvas priekšlikumā iekļautie jautājumi par kolektīvajām preču zīmēm un garantijas zīmēm uzņēmējiem un patērētājiem būs ļoti būtiski.

3.5

Visbeidzot EESK atzinīgi vērtē galveno procesuālo noteikumu saskaņošanu, jo tādējādi tiek izveidoti kopīgi noteikumi par preču un pakalpojumu apzīmējumiem un klasifikāciju saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas principiem un ex officio pārbaude, iebildumu procedūra un atcelšanas vai spēkā neesamības procedūra.

3.6

Komiteja atzinīgi vērtē arī to, ka direktīvas priekšlikuma izstrādes process ir bijis ļoti atklāts un tajā piedalījās nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

3.7

Tomēr Komitejai ir daži iebildumi pret priekšlikuma mērķi un saturu, neskarot Regulas (EK) Nr. 207/2009 ierosināto grozījumu, ar kuru noteikta autonoma sistēma vienoto tiesību reģistrācijai un kas līdz ar direktīvas priekšlikumu ietilpst tiesību aktu paketē.

3.8

Šajā saistībā Komiteja pauž neizpratni, ka Komitejai netika lūgts konsultatīvs atzinums par priekšlikumu, ar ko groza iepriekš minēto Regulu par Kopienas preču zīmi (COM(2013) 161 final, 27.03.2013).

3.9

Tā kā minētais jautājums tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību (LESD 118. pants) un patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (LESD 169. pants), atbilstoši Līgumu noteikumu kontekstuālai un konsekventai interpretācijai Komitejai šajās jomās nepārprotami ir konsultatīva loma; tāpēc EESK dalība likumdošanas procesā saistībā ar minētā tiesību akta pieņemšanu ir obligāta.

3.10.

ES tiesību aktos noteikts, ka preču zīmes īpašniekam ir gan ekskluzīvas tiesības to izmantot nolūkā gūt peļņu (“ius utendi”), gan iespēja aizliegt trešajām personām tās izmantošanu ar atdarināšanu vai viņa atšķirības zīmju prettiesisku izmantošanu (“ius prohibendi”) (Regulas (EK) Nr. 207/2009 9. pants).

3.11

Tomēr spēkā esošajos ES tiesību aktos nav precīzi noteikts, kādos gadījumos preču zīmes īpašnieks var veikt darbības, lai novērstu tās izmantošanu.

3.11.1

Lai gan direktīvas priekšlikumā būtiski palielināts to gadījumu skaits, kad preču zīmes īpašnieks var aizliegt to izmantot trešajām personām (10. pants), šajā sakarā paredzot jaunu noteikumu, t.i., īpašnieka tiesību pārkāpuma gadījumā, piestiprinot apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs attiecīgajai preču zīmei, uz noformējuma, iepakojuma vai citiem līdzekļiem (11. pants), aizliegumu izmantot preču zīmi, kas reģistrēta uz starpnieka vai pārstāvja vārda (13. pants), taču gadījumā, ja preču zīmes īpašnieks uzsāk tiesvedību, precīza tiesību aktu piemērošanas apjoma noteikšana ir atbildīgā tiesneša kompetencē.

3.11.2

Tātad attiecīgajā tiesu iestāde būs tā, kas noteiks, vai pastāv aizsargātas preču zīmes pārprašanas vai prettiesiskas izmantošanas risks no trešās personas puses, un apstiprinošā gadījumā noteiks arī kompensācijas apjomu īpašniekam saskaņā ar iesniegto prasību.

3.11.3

Līdz ar to direktīvas priekšlikumā nav iekļauta vienota aizsardzības sistēma ne attiecībā uz īpašnieku tiesībām izmantot savas preču zīmes, ne patērētāju tiesībām, ja viņiem tiek nodarīts kaitējums preču zīmes neatbilstošas vai krāpnieciskas izmantošanas dēļ.

3.12

Tāpēc preču zīmes īpašnieku tiesību aizsardzības pārvalstisko un valstu sistēmu savstarpējā papildināmība ietver nepārprotamu risku, ka minētā aizsardzība nav tik efektīva un ātra, kā paredzēts priekšlikuma mērķos.

3.12.1

Piemēram, nav garantijas, ka tiks novērstas valstu iekšējās atšķirības, kas radušās Direktīvas 2004/48/EK (par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības piemērošanu) noteikumu nepareizas transponēšanas dēļ; tie attiecas uz prasības nodrošināšanas līdzekļiem:

3.12.2

Šāda juridiskā nenoteiktība palielināsies, ja preču zīmes īpašnieka tiesības tiks pārkāptas vairākās dalībvalstīs.

3.13

Turklāt direktīvas priekšlikumā iekļauti vairāki noteikumi, kas padara aizsardzību vēl sarežģītāku.

3.13.1

Piemēram, 4. panta 3. punktā (“Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai”) noteikts, ka “Preču zīmi var pasludināt par spēkā neesošu, ja preču zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts negodprātīgos nolūkos” un “Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka šādu preču zīmi nereģistrē”.

3.14

Tā kā pēc ITSB ieskata izmantošanas nodoma neesamība nav pamats noteikt, ka nolūks ir negodprātīgs, kura iestāde izstrādās vienotus kritērijus, lai dotu iespēju kompetentiem vērtētājiem noteikt, vai ir citi iemesli, kas liecina par negodprātīgiem nolūkiem?

3.15

Šī nepilnība tiesību aktos ir patiešām paradoksāla, salīdzinot ar priekšlikuma 10. panta 5. punktu, kurā noteikts, ka reģistrētas preču zīmes īpašniekam ir tiesības neļaut trešajām personām attiecīgās dalībvalsts muitas teritorijā ievest preces, ja attiecīgā preču zīme nav laista brīvā apgrozībā. Tādējādi priekšlikums neatbilst Tiesas judikatūrai par precēm tranzītā (apvienotās lietas C-446/09 un C-495/09, Philips/Nokia), un jebkurš pieņēmums vai pierādījums par godprātību, ar kādu varētu rīkoties trešās personas, nav spēkā (4).

3.16

No otras puses, šāda veida nelikumīgas komercprakses izskaušana un sodu piemērošana neapšaubāmi tiktu pastiprināta, ja direktīvas priekšlikumā būtu noteikts īpašs juridisks pamats, kas Eiropas Komisijai piešķirtu tiesības veikt intensīvākus pasākumus, sadarbojoties ar iestādēm trešās valstīs, kur šāda uzņēmējdarbības prakse ir plaši izplatīta un sistemātiska.

3.17

Nepilnības ir arī direktīvas priekšlikuma 45. panta 1. punktā, kurā vispārīgi noteikts, ka dalībvalstis nodrošina efektīvu un ātru administratīvo procedūru savos birojos, lai iebilstu pret pieteikuma par preču zīmi reģistrāciju, pamatojoties uz 5. pantā minēto. Būtu jākonkretizē minētās procedūras būtība, ka arī ar likumu jānosaka saprātīgs termiņš, kurā valsts kompetentajām iestādēm jāīsteno rīcība saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu (tiesības uz labu pārvaldību).

3.18

Tāpat efektivitātes un paredzamības labad, kas ir svarīgas preču zīmju īpašnieku tiesību pārvalstiskai aizsardzībai, jāpārskata citu direktīvas priekšlikumā iekļauto noteikumu saturs, piemēram, 44. pants un 52. pants. Saistībā ar 44. pantu — “Preču zīmes reģistrācijai un pagarināšanai piemērojot papildu (kategorijas) nodevu par katru preču un pakalpojumu kategoriju, kas nav ietverta pirmajā kategorijā, un šāda nodeva būtu jāietver sākotnējā (pieteikuma/reģistrācijas) nodevā” — minētajām nodevām būtu jānosaka maksimālā robeža.

3.19

Saistībā ar 52. pantu “Sadarbība starp dalībvalstu birojiem un ITSB, lai veicinātu prakses konverģenci, kopīgu instrumentu izstrādi un gūtu saskaņotus rezultātus, izskatot un reģistrējot preču zīmes”, būtu jāizstrādā īpašs noteikums, ar kuru atbilstoši LESD 291. pantam Komisijai piešķir īstenošanas pilnvaras pieņemt saistošu “rīcības kodeksu”.

3.20

ITSB un attiecīgo valsts iestāžu administratīvā sadarbība būtu jāuzskata par kopējo interešu jautājumu saskaņā ar LESD 197. pantu. Šajā jomā būtu īpaši lietderīgi atvieglot informācijas un darbinieku apmaiņu, kā arī atbalstīt apmācību programmas, šim nolūkam izveidojot publisku budžetu.

3.21

Kopumā visa procesa rezultātā dažos nākamajos gados ir jāpanāk tiesību aktu saskaņotība preču zīmju jomā, kas vainagotos ar ES preču zīmju rokasgrāmatas pieņemšanu un cita starpā izveidotu elastīgu, vienotu un rentablu procedūru, kas ieinteresētajām pusēm atvieglotu iespēju brīvprātīgi reģistrēt preču zīmes.