20.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 239/60

—

ņemot vērā tiesības iesniegt lūgumrakstus, kas paredzētas Līguma par Eiropas Savienības darbību 227. pantā,

—

ņemot vērā saņemtos un Lūgumrakstu komitejas ziņojuma pielikumā iekļautos lūgumrakstus (A7-0335/2011),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (2),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 4. decembra Direktīvu 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (VEA) (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK (7),

—

ņemot vērā Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsa, Dānija, 1998. gada 25. jūnijs),

—

ņemot vērā 2011. gada jūlija ekspertu pētījumu „Atkritumu apsaimniekošana Eiropā — svarīgākās problēmas un paraugprakse”,

—

ņemot vērā Reglamenta 202. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0335/2011),

A.

tā kā Lūgumrakstu komiteja 2004.–2010. gadā ir saņēmusi un par pieņemamiem atzinusi 114 lūgumrakstus par minēto reglamentējošo noteikumu iespējamiem pārkāpumiem no šādām dalībvalstīm: Itālijas, Grieķijas, Francijas, Spānijas, Īrijas (no katras vairāk nekā 10 lūgumraksti), Bulgārijas, Apvienotās Karalistes, Polijas, Rumānijas, Vācijas (no katras 3–10 lūgumraksti), Austrijas, Ungārijas, Lietuvas, Maltas, Portugāles un Slovākijas (no katras viens lūgumraksts);

B.

tā kā Lūgumrakstu komiteja ir sagatavojusi piecus ziņojumus par faktu vākšanas vizītēm, kas saistītas ar lūgumrakstiem par atkritumiem Īrijā (8), Fos-sur-Mer (Francijā) (9), Path Head poligonā (Apvienotā Karaliste) (10), Kampānijā (Itālijā) (11) un Huelvā (Spānijā) (12);

C.

tā kā lūgumraksti par vides jautājumiem pastāvīgi ir galvenā saņemto lūgumrakstu grupa un lūgumraksti par atkritumiem ir svarīga apakšgrupa, un tā kā iedzīvotājus visā ES ļoti tieši skar atkritumu problēma, jo īpaši saistībā ar atļaujas izsniegšanas procedūru jauniem atkritumu apsaimniekošanas objektiem vai esošo objektu ekspluatācijai, ko papildina arī bažas par atkritumu apsaimniekošanu kopumā;

D.

tā kā lielākais vairums lūgumrakstu saistībā ar atkritumiem attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas objektiem, no kuriem aptuveni 40 % attiecas uz atļaujas izsniegšanas procedūru plānotiem jauniem objektiem un vēl 40 % attiecas uz esošo objektu ekspluatāciju (no tiem 75 % attiecas uz atkritumu poligoniem, bet 25 % — uz atkritumu sadedzināšanas iekārtām), turpretī pārējie lūgumraksti attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas problēmām kopumā;

E.

tā kā jaunākie (2009. gada) Eurostat dati liecina, ka ES iedzīvotājs gada laikā rada vidēji 513 kg atkritumu, turklāt daudzās jaunajās dalībvalstīs šis rādītājs ir ievērojami mazāks par vidējo, bet visvairāk atkritumu tiek radīts rūpnieciski attīstītākajās valstīs;

F.

tā kā tās valstis, kas rada visvairāk atkritumu, arī visvairāk pārstrādā un kompostē atkritumus un sadedzina tos enerģijas ieguves nolūkos un tuvojas līmenim, kad atkritumi vairs netiek apglabāti poligonos, vai arī jau ir sasniegušas šādu līmeni, turpretī tās dalībvalstis, kas gada laikā saražo vismazāk atkritumus, arī apglabā visvairāk atkritumus poligonos, daudz mazāku daļu pārstrādā un vēl mazāk atkritumu sadedzina;

G.

tā kā dažās atkritumu sadedzināšanas iekārtās nav piemērotas infrastruktūras atkritumu šķirošanai un apstrādei; tā kā šķiet, ka nav precīzu ierobežojumu attiecībā uz sadedzināmo atkritumu veidiem un vēl arvien ir bažas par to, kas notiek ar sadedzināšanas rezultātā radītajiem toksiskajiem pelniem;

H.

tā kā Direktīvā 2008/98/EK par atkritumiem (Atkritumu pamatdirektīvā) ir paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir aizsargāt vidi un cilvēku veselību, novēršot vai samazinot atkritumu rašanās un apsaimniekošanas nelabvēlīgo ietekmi un samazinot resursu izmantošanas ietekmi kopumā, kā arī uzlabojot šādas izmantošanas efektivitāti, sniedzot labumu ES iedzīvotājiem attiecībā uz veselību un labklājību un vienlaikus panākot ekoloģiski ilgtspējīgu veidu atkritumu apglabāšanai;

I.

tā kā Direktīvā 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību sniegts nopietnu ar vidi saistītu noziedzīgu nodarījumu minimālais uzskaitījums un dalībvalstīm pieprasīts noteikt atturošas papildu sankcijas par šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ;

J.

tā kā Atkritumu pamatdirektīvai atbilstošai atkritumu apsaimniekošanas stratēģijai ir jānodrošina visu atkritumu savākšana un nosūtīšana uz atbilstošu atkritumu pārstrādes iekārtu tīklu pārstrādes vai galīgas apglabāšanas nolūkā, paredzot arī pasākumus, lai samazinātu atkritumu rašanos to izcelsmes vietā;

K.

tā kā dažos reģionos, piemēram, Fos-sur-Mer (Francija – 2008), Path Head (Lielbritānija – 2009), Huelva (Spānija – 2009) un Campania (Itālija – 2011) panāktais progress sadzīves atkritumu apjoma samazināšanā un pārstrādē ir bijis pavisam neliels un sadzīves un citi atkritumi arvien tiek vesti uz poligoniem nešķiroti, turklāt dažos gadījumos acīmredzami sajaukti ar dažādu veidu rūpnieciskiem atkritumiem,

L.

tā kā Atkritumu pamatdirektīvas transponēšanas termiņš bija 2010. gada decembris, taču to izdarījušas ir tikai sešas dalībvalstis, un Komisija veic aktīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka arī pārējās dalībvalstis steidzami pabeidz šīs direktīvas pilnīgu transponēšanu un sāk to īstenot;

M.

tā kā mājturības atkritumi būtu jāapsaimnieko saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas 4. pantā paredzēto atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, kas balstās uz atkritumu rašanās novēršanu un radītā atkritumu daudzuma samazināšanu, atkritumu atkārtotu izmantošanu, pārstrādi, reģenerāciju (piemēram, iegūstot enerģiju) un apglabāšanu;

N.

tā kā efektīva resursu izmantošana ir viens no stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķiem un ar Atkritumu pamatdirektīvu ir noteikts mērķis pārstrādāt 50 % sadzīves atkritumu, kas visām dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2020. gadam, atzīstot, ka ES veidošana par aprites un videi nekaitīgu ekonomiku, kurā atkritumi tiks izmantoti kā resursi, ir būtisks elements ceļā uz resursu efektivitātes mērķa sasniegšanu;

O.

tā kā ir vairāki iemesli, kāpēc nav ieviesti atkritumu apsaimniekošanas plāni atbilstoši Atkritumu pamatdirektīvai, tostarp nepietiekama īstenošana un izpilde, atbilstoši apmācīta personāla trūkums vietējā un reģionālā līmenī, nepietiekama koordinācija valstu līmenī, nepietiekamas pārbaudes ES līmenī, nespēja piešķirt pietiekamus resursus un sodu sistēmas trūkums, tādējādi nevērīgi izturoties pret iespējām, ko sekmīga atkritumu apsaimniekošana nodrošinātu, lai mazinātu gan siltumnīcefekta gāzu emisijas un cita veida ietekmi uz vidi, gan Eiropas atkarību no importētām izejvielām;

P.

tā kā bieži nenovērtēts svarīgs faktors ir tas, ka otrreizējās pārstrādes rūpniecība var radīt līdz pat pusmiljonam darba vietu, jo noteikti atkritumu veidi ir rentabls resurss, kas var veicināt vides ilgtspējību un virzību uz videi nekaitīgu ekonomiku;

Q.

tā kā bioatkritumu apsaimniekošana ES joprojām ir salīdzinoši neattīstīta un ir jāpilnveido spēkā esošie tiesību instrumenti un metodes jāpadara efektīvākas;

R.

tā kā arī turpmāk prioritātei ir jābūt ES mērķu ievērošanai attiecībā uz atkritumu savākšanu, pārstrādi un atkritumu novirzīšanu no atkritumu poligoniem;

S.

tā kā dalībvalstīm — valsts, reģionālā un vietējā līmenī — jāuzņemas galvenā atbildība par ES tiesību aktu īstenošanu un tā kā ES ir atbildīga iedzīvotāju priekšā par atkritumu politikas īstenošanu, bet tai nav pienācīgu līdzekļu, lai panāktu tiesību aktu īstenošanu;

T.

tā kā saskaņā ar Orhūsas konvenciju iedzīvotājiem ir tiesības tikt informētiem par stāvokli viņu dzīvesvietas teritorijā un iestādēm ir pienākums sniegt informāciju un motivēt iedzīvotājus rīkoties atbildīgi; tā kā saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK dalībvalstis nodrošina sabiedrībai agrīnas un efektīvas iespējas piedalīties izstrādājamo plānu vai programmu sagatavošanā un pārveidē vai pārskatīšanā;

U.

tā kā lūgumrakstu iesniegšanas procesā iedzīvotāji pauž sajūtu, ka valsts iestādes nekontrolē stāvokli un dažreiz nav gatavas censties rast nepieciešamos risinājumus, ka uzticēšanās ir iedragāta un turpina samazināties līdz pat atklātai konfrontācijai un bezdarbībai, kas kavē rīcību;

V.

tā kā nesenā pētījumā (13), ko Komisija pasūtīja, lai noskaidrotu, vai ir iespējams izveidot ES atkritumu apsaimniekošanas aģentūru, ir uzsvērts, ka daudzas dalībvalstis nespēj nedz pienācīgi sagatavot atkritumu apsaimniekošanas plānus, nedz arī veikt inspekcijas, pārbaudes un citas darbības, lai pienācīgi īstenotu tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā;

W.

tā kā šajā pētījumā ir konstatēts, ka ir daudz pārkāpumu, notiek nelegāla atkritumu izgāšana un pārsūtīšana, tiek iesniegts liels daudzums iedzīvotāju sūdzību un ierosinātas lietas Eiropas Savienības Tiesā saistībā ar tiesību aktu pārkāpumiem un tātad netiek pienācīgi aizsargāta sabiedrība un vide, kas ir svarīgākais mērķis ES atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktos;

X.

tā kā nelegāla atkritumu apglabāšana ir kļuvusi arī par vienu no organizētās noziedzības darbībām, kas rada jautājumus par atbildīgo varas iestāžu lomu un — attiecībā uz rūpnieciskajiem atkritumiem — par slepenām norunām rūpniecības nozarē;

Y.

tā kā uzraudzības un kontroles procedūras, ar ko nodrošina, ka sadzīves atkritumi netiek piesārņoti ar toksiskajiem atkritumiem, dažreiz ir vājas vai nepastāv vispār un tā rezultātā tiek piesārņoti atkritumu poligoni un sadedzināšanas iekārtas; tā kā jāuzsver, ka ir kategoriski aizliegta toksisko atkritumu iznīcināšana, tos sadedzinot sadzīves atkritumu dedzināšanai paredzētajās iekārtās;

Z.

tā kā lūgumrakstu padziļināta analīze apstiprina, ka tiesību akti, ar kuriem nodrošina strādājošas un videi nekaitīgas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas darbību, lielākoties ir pieņemti, bet lielākās problēmas ir saistītas ar šo tiesību aktu īstenošanu un izpildi, turklāt 95 % lūgumrakstu attiecas uz pārkāpumiem vietējo vai reģionālo iestāžu līmenī;

AA.

tā kā viens no šajā situācijā konstatētajiem kritiskajiem faktoriem ir informācijas un izpratnes, administratīvo spēju un finanšu un citu resursu trūkums vietējā līmenī;

AB.

tā kā Komisija ir palielinājusi atbalstu — tostarp 2005.–2006. gadā piešķīrusi EUR 4,1 miljardu — ES atkritumu jomas tiesību aktu kopuma īstenošanas un izpildes uzlabošanai valstu līmenī; tā kā tomēr 2009. gada beigās ar atkritumu problēmu bija saistīti 20 % no visām pārkāpuma procedūrām vides jomā;

AC.

tā kā maksa par atkritumu sliktu apsaimniekošanu ir augsta un būtiski ietaupīt ļautu reģionāla sistēma, kura spētu nodrošināt pilnu aprites ciklu;

AD.

tā kā, lai gan atkritumu jomas tiesību aktu īstenošana ES ir valsts iestāžu pienākums, 60 % no sadzīves atkritumiem un 75 % no uzņēmumu radītajiem atkritumiem apstrādā privāti un starptautiski uzņēmumi, kuru gada apgrozījums ir EUR 75 miljardi (14);

AE.

tā kā uz jaunu poligonu un atkritumu sadedzināšanas iekārtu izveidošanu attiecas Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (IVN) (15) I pielikuma 9. punkts, atbilstoši kuram ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar 4. panta 1. punktu vai vismaz pārbaudes saskaņā ar 4. panta 2. punktu, ja uz poligoniem attiecas II pielikuma 11.b punkts;

AF.

tā kā uz atļauju piešķiršanu poligoniem attiecas IVN II pielikums, ja tiem „var būt nozīmīga ekoloģiskā ietekme”, un tai piemēro dalībvalstu noteiktos minimālos kritērijus;

AG.

tā kā IVN direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka „attiecīgajai sabiedrības daļai laikus dod reālas iespējas piedalīties vides lēmumu pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un tālab tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz atļaujas piešķiršanas lūgumu”;

AH.

tā kā gan ES direktīvās, gan Orhūsas konvencijā ir īpaša atsauce uz pieeju informācijai un sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā par vides jautājumiem;

AI.

tā kā daudzi lūgumrakstu iesniedzēji apgalvo, ka atļaujas izsniegšanas procedūra atkritumu apsaimniekošanas objektiem pilnībā neatbildusi ES tiesību aktiem, jo īpaši IVN direktīvai, kā arī attiecībā uz sabiedrisko apspriešanu;

AJ.

tā kā gadījumā, ja atļaujas atbilst direktīvā noteiktajiem parametriem un ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums, Komisija nav tiesīga iejaukties valsts iestāžu pieņemtajos lēmumos; tā kā dažas dalībvalstis tomēr nav veikušas rūpīgus IVN pirms atļauju piešķiršanas ierīkot vai paplašināt atkritumu poligonus vai celt atkritumu sadedzināšanas iekārtas;

AK.

tā kā juridisko procedūru var sākt vienīgi tad, kad dalībvalstis ir apstiprinājušas projektu; tā kā iedzīvotājiem ir grūti saprast, ka ES nevar efektīvi iejaukties, līdz kamēr nav pabeigta visa procedūra un dalībvalsts nav apstiprinājusi projektu;

AL.

tā kā iedzīvotāju uzdotie jautājumi sabiedriskās apspriešanas laikā un saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu par vietas izvēli jauniem poligoniem bieži attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem aizsargājamās teritorijās, kā gadījumā ar poligonu Vezuva nacionālajā parkā, vai uz bažām par negatīvu ietekmi uz veselību un labklājību;

AM.

tā kā tiek apstrīdētas jaunu poligonu ierīkošanas vietas, jo lūgumrakstu iesniedzēji uzskata, ka tās tiks izvietotas aizsargājamās vides vai kultūras zonās, kā tas minēts lūgumrakstos attiecībā uz plānu atvērt jaunu poligonu Vezuva nacionālajā parkā, un tā kā tiek uzskatīts, ka poligonu izvietošana Natura 2000 tīklā iekļautās vietās būtu uzskatāma par neatbilstošu ES vides tiesību aktiem;

AN.

tā kā Atkritumu poligonu direktīvā ir noteikti parametri darbības atļauju izsniegšanai un kopīgām uzraudzības procedūrām ekspluatācijas posmā un posmā, kad notiek poligona apsaimniekošana pēc tā slēgšanas, un tā kā šos noteikumus nepiemēro poligoniem, kas slēgti pirms šīs direktīvas transponēšanas; tā kā šajā direktīvā norādītie kritēriji attiecas uz atrašanās vietu, ūdens kontroli un izskalojuma regulēšanu, augsnes un ūdens aizsardzību, gāzu kontroli, traucējumiem un apdraudējumu, stabilitāti un šķēršļiem;

AO.

tā kā Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi vairākus lūgumrakstus — īpaši to, kurš bija par pamatu faktu vākšanas misijai Path Head (Apvienotajā Karalistē) — un kuri attiecas uz poligoniem dzīvojamo māju tiešā tuvumā un poligoniem, kuru dēļ iedzīvotāji ir pakļauti kaitīgiem izgarojumiem, palielinātam gaisa piesārņojumam un parazītu izplatībai savu mājokļu tuvumā; tā kā ES tiesību aktos tomēr nav noteikti precīzāki kritēriji attiecībā uz poligonu atrašanās vietas tuvumu dzīvojamajām mājām, skolām un slimnīcām, nosakot konkrētas prasības cilvēku veselības un vides aizsardzībai, piemēro līgumos paredzēto subsidiaritātes principu;

AP.

tā kā lūgumrakstos par atkritumu poligoniem bieži ir paustas bažas saistībā ar iespējamo gruntsūdeņu piesārņošanu, jo vecākiem poligoniem var nebūt izolācijas, kas nepieļautu iesūkšanos ūdens nesējslāņos, vai izolācija var būt bojāta un var rasties aizdomas par iesūkšanos, vai arī poligons var atrasties uz ģeoloģiski nestabila pamata un pārāk tuvu gruntsūdeņiem / dzeramā ūdens krātuvēm;

AQ.

tā kā Komisija ziņo, ka kopš 2001. gada ir uzsāktas 177 Atkritumu poligonu direktīvas pārkāpuma procedūras un nesen veiktā pārbaudē ES ir konstatēti vismaz 619 nelegāli atkritumu poligoni;

AR.

tā kā lūgumrakstos un sūdzībās Komisijai ir sniegtas liecības par daudziem nelegāliem atkritumu poligoniem, kas darbojas bez atļaujām, lai gan precīzs to skaits nav zināms, jo netiek veikta pienācīga uzraudzība;

AS.

tā kā jāatgādina, ka atkritumus vajadzētu noglabāt poligonā vienīgi tad, ja nav citu iespēju; tā kā valsts iestādes dažās dalībvalstīs, kurās ir zemāks atkritumu rašanās novēršanas un atkritumu pārstrādes un atkārtotas izmantošanas līmenis, var būt spiestas paplašināt esošos — pat prasībām neatbilstošos — poligonus vai drīzā laikā atvērt jaunus, lai varētu aizvākt atkritumus;

AT.

tā kā atkritumu sadedzināšanas iekārtu uzmantošana, kaut arī tās atrodas zemu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, ir ierasta un iedzīvotāju atzīta prakse dažās valstīs, kuras uzskata par sasniegušām augstu atbilstību Atkritumu pamatdirektīvai un kuras šajā procesā atgūst enerģiju, un tā kā valstis, kas līdz šim nav izmantojušas atkritumu sadedzināšanu, var to uzsākt, lai samazinātu uzkrājumu apjomu;

AU.

tā kā to var darīt vienīgi tad, ja tiek īstenota stingra kontrole un ievērotas attiecīgās ES tiesību aktu prasības, un, paturot prātā, ka šādi pasākumi var radīt saprotamu pretestību to iedzīvotāju vidū, kurus tie tieši iespaido un kuri raizējas par to ietekmi uz savu veselību;

AV.

tā kā būtu jāatzīst, ka jaunākās tehnoloģijas ir būtiski samazinājušas sadedzināšanas iekārtu emisijas apjomu; tā kā dažās dalībvalstīs — jo īpaši tajās, kur lielos apjomos sadedzina atkritumus — vietējie iedzīvotāji, šķiet, akceptē to vairāk, iespējams, tādēļ, ka atzīst labumu, ko sniedz atkritumu sadedzināšanas iekārtās saražotais siltums vai enerģija, kā arī tādēļ, ka informācija par to darbību ir pārredzama un pieejama;

AW.

tā kā pret atļaujām izveidot atkritumu sadedzināšanas iekārtas līdzīgu iemeslu dēļ ir līdzīga pretestība kā pret atkritumu poligonu izveidi, uzsverot bailes par gaisa piesārņošanu un nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības veselību un/vai aizsargājamajām dabas teritorijām;

AX.

tā kā valsts iestādes bieži vien izvēlas izveidot atkritumu sadedzināšanas iekārtas teritorijās, kur jau ir ļoti piesārņots gaiss, tā kā nedrīkst ignorēt kumulatīvu ietekmi uz šīs teritorijas iedzīvotāju veselību un tā kā bieži vien netiek pētītas alternatīvas metodes atkritumu apglabāšanai un enerģijas ražošanai ar metanizācijas paņēmienu;

AY.

tā kā pievēršanās atkritumu sadedzināšanai enerģijas ražošanas nolūkos tomēr uzskatāma par lielāku resursu patēriņu prasošu atkritumu apsaimniekošanas veidu nekā atkritumu rašanās novēršana, pārstrāde un atkārtota izmantošana, tāpēc prioritāte būtu jāpiešķir šiem veidiem saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvas atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju;

AZ.

tā kā juridiski noteikto mērķu sasniegšanai atkritumu pārstrādes un atkritumu rašanās novēršanas jomā ir nepieciešama aktīva pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, labāka ieinteresēto pušu līdzdalība un lielāka sabiedrības informētība, izvēršot sabiedrības informētības palielināšanas kampaņas plašsaziņas līdzekļos;

BA.

tā kā visos Lūgumrakstu komitejas faktu vākšanas misiju ziņojumos par atkritumu jautājumiem ir minēta nepietiekama vai neesoša saziņa starp iedzīvotājiem un varas iestādēm, kas dažos gadījumos var veicināt saspringtu situāciju rašanos un arī iedzīvotāju demonstrācijas, par kurām bieži ziņo presē;

BB.

tā kā pasaules iedzīvotāju skaits turpina palielināties un tāpēc sagaidāms ievērojams kopējā patēriņa pieaugums, kas izvirza lielākas prasības atkritumu apsaimniekošanai; tā kā šīs problēmas risināšanai cita starpā būtu nepieciešama lielāka informētība un atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas principa īstenošana;

BC.

tā kā Lūgumrakstu komitejai nav preventīvas vai tiesu spriešanas kompetences, bet it īpaši gadījumos, ja rodas problēmas ar ES tiesību aktu piemērošanu, tā spēj aizsargāt iedzīvotāju intereses, sadarbojoties ar atbildīgajām varas iestādēm, lai rastu risinājumus vai izskaidrojumus lūgumrakstos minētajām problēmām,

1.

aicina dalībvalstis nekavējoties transponēt Atkritumu pamatdirektīvu un nodrošināt pilnīgu atbilstību visām tās prasībām, jo īpaši izstrādāt un īstenot visaptverošus atkritumu apsaimniekošanas plānus, tostarp visus noteiktos mērķus savlaicīgi iekļaut Eiropas tiesību aktos;

2.

aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt to, kā dalībvalstīs tiek veikta ES Direktīvas par vides krimināltiesisko aizsardzību transponēšana, lai nodrošinātu, ka tas tiek darīts ātri un efektīvi; aicina Komisiju pievērst uzmanību tam, kāda loma nodarījumos pret dabas vidi ir visu veidu organizētajai noziedzībai ;

3.

ņemot vērā to, ka atkritumi un piesārņojums rada nopietnus draudus cilvēku veselībai un vides integritātei, mudina dalībvalstis ātrāk ieviest uzlabotu atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu;

4.

aicina valsts iestādes atzīt, ka ir nepieciešami lieli ieguldījumi, lai izveidotu pareizas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, infrastruktūru un iekārtas lielākajā daļā dalībvalstu, un uzskata, ka tām ir jāapsver noteiktas daļas Kohēzijas fonda līdzekļu atvēlēšana šim nolūkam vai arī jālūdz tiešs finansējums no Eiropas Investīciju bankas;

5.

uzskata, ka gan dalībvalstu, gan ES līmenī ir jāpastiprina vietējas uzraudzības un īstenošanas spēja, lai nodrošinātu labāku atbilstību atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem, un tādēļ mudina dalībvalstis pastiprināt spēju veikt apskates, īstenot uzraudzību un veikt citas darbības visos atkritumu apsaimniekošanas ķēdes posmos, lai labāk īstenotu atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktus, un aicina Komisiju izstrādāt noteikumus par īpašām procedūrām, kas ļautu pilnībā piemērot subsidiaritātes principu, ja kādā dalībvalstī ir nopietni trūkumi;

6.

pieprasa Komisijai sniegt konkrētākus norādījumus kompetentajām iestādēm, lai palīdzētu tām pareizi īstenot atkritumu jomas tiesību aktu kopumu, taču atzīmē, ka pašlaik Eiropas līmenī pieejamie resursi ir nepietiekami; tādēļ uzskata, ka jāveic papildu finansiālie un administratīvie pasākumi, lai sniegtu precīzākus norādījumus un nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas nozarē strādājošo amatpersonu apmācības iespējas;

7.

aicina Komisiju noteikt sistēmiskās nepilnības ar atkritumiem saistīto direktīvu īstenošanā dalībvalstīs un pievērst vairāk uzmanības šiem trūkumiem, piemēram, neatbilstošiem atkritumu apsaimniekošanas objektu tīkliem, pārmērīgai atkritumu poligonu izmantošanai, pieaugošam radīto atkritumu daudzumam uz vienu iedzīvotāju vai sliktiem atkritumu pārstrādes rādītājiem;

8.

uzskata, ka jaunas ES aģentūras izveide atkritumu apsaimniekošanas jomā nav vēlama un ka pašreizējā iestāžu struktūra ES līmenī — kuras pamatā ir Komisijas Vides ģenerāldirektorāts un Eiropas Vides aģentūra, kas ir pieredzes un izcilības centrs — ir rentablāka, lai gan tā ir papildus jāpastiprina, lai nodrošinātu aktīvāku pārraudzību un īstenošanu;

9.

uzskata, ka Eiropas Vides aģentūra varētu palīdzēt šajā procesā un uzņemties konstruktīvāku lomu, ziņojot par dalībvalsts atkritumu apsaimniekošanas stratēģijām un nosakot trūkumus, novērtējot dalībvalstu sagatavoto atkritumu apsaimniekošanas plānu atbilstību ES tiesību aktiem;

10.

uzskata, ka, varas iestādēm ciešāk sadarbojoties gan vietējā, gan reģionālā un valsts līmenī, var efektīvāk noteikt labākās prakses modeļus; atzīmē, ka Reģionu komitejai, Eiropolam, Eiropas Savienības vides tiesību aktu īstenošanas un izpildes tīklam, organizācijai Municipal Waste Europe un FEAD (Eiropas atkritumu apsaimniekošanas nozares uzņēmumu federācijai) varētu būt lietderīgāka loma šādas labākās prakses apmaiņā un tādējādi tās varētu palīdzēt iegūt to iedzīvotāju uzticību, kurus skar atkritumu politikas īstenošana;

11.

aicina dalībvalstis, kuras saskaras ar nopietnu krīzi atkritumu jomā, apsvērt to, ka efektīvākas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, kurās paredzēta atkritumu otrreizēja izmantošana, pārstrāde un enerģijas iegūšana no atkritumiem, rada iespējas gan izveidot darba vietas, gan palielināt ienākumus, vienlaikus nodrošinot vides ilgtspēju;

12.

atgādina, ka atkritumu apsaimniekošanas cikla hierarhija ir Direktīvas 2008/98/EK svarīgākais elements un ka saskaņā ar šo direktīvu tai būtu jāveido pamats visai atkritumu apsaimniekošanai; atzīmē, ka arī ekonomiska rakstura apsvērumi ir par labu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas ievērošanai un tam, ka vispirms uzmanība tiek pievērsta atkritumu rašanās novēršanai, pēc tam to atkārtotai izmantošanai un pārstrādei un tad — sadedzināšanai enerģijas iegūšanai, un ka pēc iespējas būtu jāizvairās no lielu atkritumu daudzumu nonākšanas neilgtspējīgos atkritumu poligonos;

13.

mudina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarībā veicināt lielāku iedzīvotāju izpratni par vides jautājumiem un efektīvas atkritumu apsaimniekošanas priekšrocībām, īpaši informējot par iepriekšējas atkritumu šķirošanas radītajiem ieguvumiem, par reālajām sadzīves atkritumu savākšanas izmaksām un par šo sadzīves atkritumu pārstrādes sniegtajiem finanšu ieguvumiem;

14.

uzskata, ka ciešāka dalībvalstu iestāžu un Lūgumrakstu komitejas sadarbība, izskatot vietējiem iedzīvotājiem aktuālos jautājumus, būtu lieliska iespēja atvieglot dialogu starp atbildīgajām iestādēm un vietējām kopienām par atkritumu apsaimniekošanas stratēģiju īstenošanu un dažos gadījumos var būt efektīvs līdzeklis vietēja mēroga strīdu atrisināšanai;

15.

ierosina vienoties par kopīgiem ES standartiem attiecībā uz krāsu marķējumiem atkritumu kategorijām šķirošanas un pārstrādes nolūkos, lai atvieglotu un uzlabotu iedzīvotāju līdzdalību un izpratni par atkritumu apsaimniekošanas procesu, un uzskata, ka tas var palīdzēt dalībvalstu centienos būtiski un ātri palielināt pārstrādāto atkritumu īpatsvaru;

16.

mudina veidot savlaicīgu un efektīvu dialogu starp atbildīgajām vietējām un reģionālajām iestādēm un vietējiem iedzīvotājiem plānošanas posmos pirms lēmumu pieņemšanas par atkritumu pārstrādes objektu celtniecību, izprotot, ka tā sauktā NIMBY („tikai ne pie mums”) attieksme šajā ziņā ir liela problēma;

17.

uzsver, cik ļoti svarīgi ir pareizi un pilnībā īstenot Direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu un pienācīgi koordinēt atļauju izsniegšanas procedūras saskaņā ar vides tiesību aktiem;

18.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pilnībā tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums pirms lēmuma pieņemšanas par jauna atkritumu pārstrādes objekta, proti, atkritumu sadedzināšanas iekārtas vai metanizācijas iekārtas, vai — sliktākajā gadījumā — atkritumu poligona būvniecības; uzskata, ka šādiem novērtējumiem jābūt obligātiem;

19.

izprot, ka dažos gadījumos ir jāpieņem steidzami lēmumi, lai pārvarētu akūtas atkritumu krīzes vai novērstu krīžu padziļināšanos, taču uzsver, ka arī šādos gadījumos ir jānodrošina pilnīga esošo ES tiesību aktu ievērošana, jo īpaši, ja no tā ir atkarīga vietējo iedzīvotāju veselība un labklājība ilgtermiņā;

20.

pauž pārliecību, ka jāuzlabo dialogs starp valsts iestādēm, uzņēmumiem privātajā sektorā un skartajiem iedzīvotājiem un jānodrošina to labāka pieeja objektīvai informācijai, vajadzības gadījumā izmantojot efektīvākus mehānismus administratīvo un tiesu pārbaužu veikšanai;

21.

mudina Komisiju atbalstīt un nostiprināt valsts un privātās partnerības tīklu informācijas kampaņu projektiem; aicina atbalstīt kampaņu „Sakopsim Pasauli”, kuru ar rakstisku deklarāciju atbalstījuši vairāk nekā 400 Eiropas Parlamenta deputātu un kuras brīvprātīgo atbalstītāju skaits nākamajā gadā būs vairāki miljoni;

22.

uzskata, ka lūgumraksta iesniedzējus varētu mudināt pilnībā izmantot šos mehānismus, ja tādi pastāv, un tie varētu būt efektīvāki un lietderīgāki nekā pasākumi ES līmenī, jo īpaši attiecībā uz konkrētiem atkritumu apsaimniekošanas objektiem;

23.

mudina Komisiju ierosināt skaidrākus un konkrētākus kritērijus atkritumu poligonu izvietošanai dzīvojamo māju, skolu un veselības aprūpes iestāžu tuvumā, lai nodrošinātu stabilākas garantijas pret iespējamo apdraudējumu cilvēku veselībai un videi, pievēršot uzmanību tam, ka pastāv liels skaitu mainīgu un vietēju apsvērumu, kas jāņem vērā, vienlaikus pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

24.

iesaka dalībvalstu iestādēm sadarboties, jo īpaši, plānojot atkritumu pārstrādes iekārtu izveidi pierobežu zonās, un nodrošināt pārrobežu ietekmes novērtēšanu, ņemot vērā informāciju, kas ir svarīga visiem iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām;

25.

mudina Komisiju pilnībā atzīt saikni starp efektīviem vides tiesību aktiem attiecībā uz kultūras mantojuma vietām un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un veicināšanu (piemēram, saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, Biotopu direktīvu un Savvaļas putnu direktīvu), no vienas puses, un IVN un Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu un tiesību aktiem atkritumu apsaimniekošanas jomā, no otras puses;

26.

mudina Komisiju — ja tā ir kompetentā iestāde — nodrošināt atbilstību ES tiesību aktos noteiktajām procedūras prasībām (ietekmes uz vidi novērtējums, sabiedriskā apspriešana), tostarp prasībām, kas iekļautas direktīvās attiecībā uz dabas un kultūras mantojuma vietu aizsardzību;

27.

uzskata, ka jāizmanto tikai oficiāli akreditēti poligoni, kas atbilst ES Atkritumu poligonu direktīvai un kam izdotas pienācīgas atļaujas, un to atrašanās vieta skaidri jānorāda un jāreģistrē, turpretī visi pārējie poligoni un izgāztuves jāpasludina par nelegāliem, faktiski jāslēdz, jānodrošina un tajos jāveic sanācija, un to tuvējā apkārtne efektīvi jāuzrauga, lai konstatētu visas iespējamās negatīvās sekas;

28.

uzskata, ka ir nepieciešams publiski un skaidri noteikt atkritumu pieņemšanas kritērijus, kā arī izveidot efektīvu izsekojamības sistēmu atkritumiem (jo īpaši bīstamajiem atkritumiem), lai nodrošinātu, ka uz poligoniem vai sadedzināšanas iekārtām transportē un tur iznīcina tikai piemērotus atkritumus; uzskata, ka visās dalībvalstīs būtu konsekventi jāpiemēro regulāras un nepieteiktas paraugu ņemšanas un pārbaužu procedūras;

29.

uzskata, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš organisko atkritumu pārstrādei, jo īpaši plašas lauksaimniecības reģionos, kam līdz šim, šķiet, ticis pievērsts maz uzmanības;

30.

mudina noteikt kopīgus kritērijus, lai izmērītu sadedzināšanas iekārtu radītās emisijas svarīgākās vērtības un lai sabiedrība ar šiem mērījumiem varētu iepazīties tiešsaistē reālajā laikā, nolūkā iegūt vietējo kopienu uzticību, kā arī izveidot efektīvu brīdināšanas sistēmu gadījumā, ja veidojas kādas anomālijas;

31.

atgādina dalībvalstīm, ka pat gadījumos, kad jautājumi tiek izvirzīti vietējo vai reģionālo pašvaldību līmenī, to pienākums ir efektīvi uzraudzīt un pārraudzīt atbilstību visiem ES standartiem un atļaujām, un mudina tās nodrošināt atbilstošu un kompetentu personālu šīs funkcijas veikšanai, tostarp biežām vietējām pārbaudēm;

32.

atzīmē, ka steidzami nepieciešams vērst uzmanību uz atklātu un nelegālu jauktu un neidentificētu atkritumu izgāšanu un aicina īstenot stingru pārvaldības kontroli; atgādina kompetentajām iestādēm, ka pilnīgā saskaņā ar Direktīvu par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (2008/1/EK, pārskatīta ar Direktīvu 2010/75/ES), tām ir jāīsteno stingra kontrole pār rīcību ar īpaša veida rūpniecības atkritumiem neatkarīgi no to izcelsmes, un aicina Komisiju savas kompetences ietvaros darīt visu iespējamo, lai uzraudzītu gan to, ka kompetentās iestādes efektīvi nodrošina atkritumu pienācīgu savākšanu, šķirošanu un apstrādi, piemēram, veicot sistemātiskas pārbaudes, gan to, ka reģionālās iestādes iesniedz ticamu plānu;

33.

aicina visas dalībvalstis veikt pasākumus, lai sekmētu, ka tuvējās apkārtnes iedzīvotāji vairāk atbalsta esošus vai plānotus atkritumu apsaimniekošanas objektus, pierādot, ka iestādes, kas izdod objektu atļaujas un veic to ekspluatāciju, pienācīgā un pilnīgi pārskatāmā veidā ievēro noteikumus;

34.

iesaka noteikt atbilstošus un atturošus naudas sodus un sankcijas par nelegālu atkritumu apglabāšanu, jo īpaši toksisko un bīstamo atkritumu gadījumā, daļēji lai kompensētu videi nodarīto kaitējumu saskaņā ar principu „piesārņotājs maksā”; uzskata, ka ķīmisko vai radioaktīvo atkritumu ar augstu piesārņojuma koncentrāciju nelegāla izgāšana brīvā dabā būtu ļoti bargi jāsoda, turklāt tādā apmērā, kas atbilst cilvēkiem un videi radītajiem draudiem;

35.

aicina īstenot efektīvus pasākumus cīņai pret jebkādu organizētās noziedzības iekļūšanu atkritumu apsaimniekošanas jomā un pret jebkādu saistību starp organizēto noziedzību un nozari vai valsts iestādēm;

36.

iesaka gadījumos, ja atkritumu pārstrādes pārvaldīšanai publisks finansējums tiek piešķirts privātiem uzņēmumiem, īstenot vietējo un/vai valsts iestāžu efektīvu finanšu uzraudzību pār šo līdzekļu izmantošanu, lai garantētu atbilstību ES noteikumiem;

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.