SATURS

1........... Ievads............................................................................................................................ 3

1.1........ Vispārīga informācija...................................................................................................... 3

1.2........ Vispārīgs novērtējums par regulas piemērošanu............................................................... 4

2........... Regulas darbības joma.................................................................................................... 4

2.1........ Procedūras, uz kurām attiecas šī regula............................................................................ 4

2.1.1..... Procedūras pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūras............................................ 4

2.1.2..... Privātpersonu un pašnodarbinātu personu maksātnespēja................................................. 6

2.2........ Regulas darbības jomā neietvertās procedūras, 1. panta 2. punkts.................................... 7

2.3........ Ārpus ES sākto maksātnespējas procedūru atzīšana vai procedūru koordinācija ES un ārpus tās          8

3........... Piekritība maksātnespējas procedūru sākšanai................................................................. 8

3.1........ Parādnieka galveno interešu centra definīcija un noteikšana.............................................. 8

3.2........ Piekritības izskatīšanas pamatprocedūra.......................................................................... 9

3.3........ No maksātnespējas izrietošas darbības.......................................................................... 10

4........... Piemērojamie tiesību akti............................................................................................... 10

4.1........ Vispārīgā noteikuma piemērošanas joma (Lex fori concursus)........................................ 10

4.2........ Izņēmumi attiecībā uz lex fori principu............................................................................ 11

5........... To nolēmumu atzīšana, ar ko sāk maksātnespējas procedūras........................................ 12

6........... Galveno un sekundāro procedūru koordinācija.............................................................. 13

7........... Uzņēmumu grupa.......................................................................................................... 13

8........... Maksātnespējas procedūru publicēšana un informācijas paziņošana................................ 15

9........... Prasījumu iesniegšana.................................................................................................... 15

10......... Secinājumi.................................................................................................................... 16

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

par to, kā piemēro Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām

1.           Ievads

1.1.        Vispārīga informācija

Padomes Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām[1] ("regula" jeb "Maksātnespējas regula") stājās spēkā 2002. gada maijā. Ar minēto regulu ir noteikts Eiropas regulējums pārrobežu maksātnespējas procedūrām. Tā ir piemērojama gadījumos, kad parādniekam ir aktīvi vai kreditori vairāk nekā vienā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai viņš ir fiziska vai juridiska persona. Regula nosaka, kurai tiesai ir piekritība sākt maksātnespējas procedūras, un nodrošina ar maksātnespēju saistīta lēmuma atzīšanu un izpildi visā Savienībā. Tā arī paredz vienotus noteikumus par piemērojamiem tiesību aktiem un reglamentē galvenās un sekundārās procedūras koordināciju.

Maksātnespējas regula attiecas uz visām dalībvalstīm, izņemot Dāniju, kurai saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir īpašs stāvoklis attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību.

Šis ziņojums ir sagatavots saskaņā ar regulas 46. pantu. Tā mērķis ir sniegt Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejai novērtējumu par regulas piemērošanu. Šajā ziņojumā ir ņemti vērā šādi dokumenti:

· salīdzinošs juridisks pētījums par regulas novērtējumu 26 dalībvalstīs, ko veica Heidelbergas un Vīnes universitātēs ar valstu reportieru tīkla atbalstu[2];

· uzņēmumu GHK un Milieu[3] izstrādāts pētījums ietekmes novērtējumam par grozījumiem regulā;

· rezultāti, ko ieguva sabiedriskajā apspriešanā internetā, kas notika no 2012. gada marta līdz jūnijam[4]. Komisija kopumā saņēma 134 atbildes no visām dalībvalstīm, izņemot Bulgāriju un Maltu, Apvienotajai Karalistei (21 %), Rumānijai (20 %) un Itālijai (12 %) pārstāvot vairāk nekā 50 % no visiem respondentiem. Tika saņemtas atbildes no plaša ieinteresēto personu loka, lielāko atbilžu skaitu sniedza akadēmiskās aprindas, praktizējoši juristi un valsts iestādes.

To, kā tiek piemērota regula, apsprieda ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās.

1.2.        Vispārīgs novērtējums par regulas piemērošanu

Pamatojoties uz minēto novērtējumu, Komisija secina, ka regulu kopumā uzskata par sekmīgu instrumentu pārrobežu maksātnespējas procedūru koordinēšanai Savienībā. Ieinteresētās personas lielā mērā atbalsta regulā noteiktās būtiskas izvēles iespējas un pamatā esošo politiku. Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūrā ir precizēta regulas interpretācija par vairākiem jautājumiem, tādējādi sekmējot regulas vienotu interpretāciju valstu tiesās. Šo novērtējumu papildina sabiedriskās apspriešanas rezultāti, kurā lielākā daļa respondentu uzskatīja, ka regula darbojas efektīvi, un par kuru praktizējoši juristi, publiskās iestādes un akadēmisko aprindu pārstāvji pauda atzinīgu viedokli.

Tomēr novērtējuma pētījumā un sabiedriskajā apspriešanā tika konstatētas vairākas nepilnības. Tādēļ Komisija uzskata, ka ir nepieciešams ierosināt pielāgojumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu modernu un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Būtībā tika konstatētas problēmas attiecībā uz regulas darbības jomu, noteikumiem par piekritību, saistībai starp galvenajām un sekundārajām procedūrām, ar maksātnespēju saistītu lēmumu publicēšanu un prasījumu iesniegšanu. Turklāt tika kritizēts fakts, ka nav īpašu noteikumu par uzņēmumu grupas dalībnieku maksātnespēju. Šie jautājumi ir sīkāk aprakstīti turpmāk.

2.           Regulas darbības joma

2.1.        Procedūras, uz kurām attiecas šī regula

Regulas galvenais mērķis ir nodrošināt, lai lēmums sākt maksātnespējas procedūras un tā sekas attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām tiktu atzītas visā Savienībā. Regulas 1. panta 1. punkts, kurā ir izklāstīti kritēriji, kas jāņem vērā valstu procedūrās saskaņā ar regulas piemērošanas jomu, atspoguļo tradicionālo jēdzienu par maksātnespējas procedūrām, jo tajā norādīts uz parādnieka maksātnespēju un parādnieka mantas atsavināšanu, un likvidatora iecelšanu. Tomēr, ņemot vērā jaunas tendences un pieejas dalībvalstīs, pašreizējā regulas piemērošanas joma vairs neaptver valsts procedūru plašu klāstu, kuru mērķis ir uzņēmumu un privātpersonu parādsaistību likvidēšana.

2.1.1.     Procedūras pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūras

Pašlaik daudzos valsts tiesību aktos par maksātnespēju Eiropā ietvertas procedūras pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūras. Procedūras pirms maksātnespējas var raksturot kā gandrīz kolektīvas procedūras tiesas vai administratīvas iestādes pārraudzībā, kas finansiālās grūtībās nonākušajam parādniekam dod iespēju veikt pārstrukturēšanu posmā pirms maksātnespējas un izvairīties no maksātnespējas procedūru sākšanas tradicionālā nozīmē. Jaukta tipa procedūras ir procedūras, kurās parādnieks daļēji saglabā kontroli pār saviem aktīviem un darbībām, bet tās kontrolē vai pārrauga tiesa vai maksātnespējas administrators.

Novērtējuma pētījumā ir secināts, ka 15 dalībvalstīs ir procedūras pirms maksātnespējas vai jaukta tipa procedūras, kuras patlaban nav minētas regulas A pielikumā, kā izklāstīts turpmāk tabulā.

Tabula. Procedūras pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūras, kas nav ietvertas regulas A pielikumā.

Austrija || - procedūras saskaņā ar 1997. gada aktu par uzņēmējdarbības reorganizāciju (Reorganisationsverfahren)

Beļģija || - komerciāla izmeklēšana (Handelsonderzoek / enquête commercial; 8. pants un turpmāki panti Likumā par uzņēmumu darbības turpināšanu) - mediatora iecelšana (Aanstelling ondernemingsbemiddelaar / Désignation d’un médiateur d’entreprise; Likuma par uzņēmumu darbības turpināšanu 13. pants) - juridiskā pārstāvja iecelšana (Aanstelling ondernemingsbemiddelaar / Désignation d’un médiateur d’entreprise; Likuma par uzņēmumu darbības turpināšanu 14. pants) - ārpustiesas līgums (Minnelijk akkoord / Accord amiable; Likuma par uzņēmumu darbības turpināšanu 15. pants) - juridiskā reorganizācija individuālu nolīgumu veidā (Gerechtelijke reorganisatie door een minnelijk akkoord / Réorganisation judiciaire par accord amiable; Likuma par uzņēmumu darbības turpināšanu 43. pants) - pagaidu pārvaldnieka iecelšana (Aanstelling voorlopig bestuurder / Désignation d’un administrateur provisoire; Likuma par uzņēmumu darbības turpināšanu 28. pants)

Igaunija || - reorganizācijas procedūras juridiskām personām (Igaunijas Likums par reorganizāciju) - parāda korekcijas procedūras fiziskām personām (Parādu pārstrukturēšanas un aizsardzības likums)

Francija || - ad hoc pilnvaras (L 611-3 code de Commerce) - samierināšanas procedūras (L 611-4 code de commerce et seq.) - sauvegarde financière accélérée (SFA)

Vācija || - aizsargkārtas procedūras (Schutzschirmverfahren 270.b iedaļa Likumā par maksātnespēju)[5]

Grieķija || - reorganizācijas procedūra (diadikasia eksigiansis, διαδικασία εξυγίανσης, Grieķijas Bankrota kodeksa 99. pants un turpmāki panti, kas grozīts ar 234. pantu nesen pieņemtajā likumā Nr. 4072/2012.

Itālija || - parādu restrukturizācijas nolīgums (182.a pants Itālijas Likums par maksātnespēju) - apstiprināts sanācijas plāns

Latvija || - ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procedūras (paredzētas 2010. gada 26. jūlija Likumā par maksātnespēju)

Malta || - likumā noteiktā kompromisa vai pasākumu shēma (Rikostruzzjonijiet ta’ Kumpaniji) - uzņēmuma pārstrukturēšanas procedūra

Nīderlande || - Schuldsaneringsregeling, kas attiecas uz fiziskām personām, 287.a pants Nīderlandes Likumā par bankrotu.

Polija || - atjaunošanas process (Postępowanie naprawcze; Bankrota un atjaunošanas likuma 492.-521. pants)

Rumānija || - ad-hoc pilnvaras (mandatul ad-hoc; 7. pants un turpmāki panti Likumā Nr. 381/2009) - nolīgums ar kreditoriem (concordatul preventiv; 13. pants un turpmāki panti Likumā Nr. 381/2009)

Spānija || - homologación de los acuerdos de refinanciación (4. papildu noteikums Likumā Nr. 38/2011, ar ko groza Spānijas Likumā par maksātnespēju)

Zviedrija || - parādu dzēšanas procedūra (skuldsanering; Likuma par parādu dzēšanu 4. iedaļa), ko piemēro privātpersonām

Apvienotā Karaliste || - pasākumu shēmas (2006. gada Likums par uzņēmumiem, 26. daļa)

Galvenā problēma, ko rada tas, ka pašlaik regula neietver ievērojamu skaitu procedūru pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūru, ir tā, ka to sekas nav atzītas visā ES. Tā rezultātā kreditori, kas apstrīd šīs procedūras, var lūgt piemērot savu prasījumu izpildi attiecībā pret parādnieka aktīviem, kas atrodas citā dalībvalstī, un tas var kavēt centienus glābt uzņēmumu (tā sauktā „ holding-out" problēma). Turklāt iespējas glābt uzņēmumus var būt zaudētas, jo puses nevēlas iesaistīties attiecīgās procedūrās, ja nav nodrošināta to pārrobežu atzīšana. Tāpēc tika ieteikts risināt šīs problēmas, pārskatot šo regulu. Vairākums respondentu (59 %), kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, atbalsta šo viedokli un uzskata, ka regulai būtu jāaptver procedūras pirms maksātnespējas un jaukta tipa procedūras. Tika pausti atšķirīgi viedokļi par to, uz kurām konkrētam procedūrām regulai būtu jāattiecas un, jo īpaši, kādos gadījumos būtu nepieciešama tiesas uzraudzība.

Turklāt novērtējuma pētījumā konstatēja problēmas attiecībā uz atšķirībām starp procedūrām, kas uzskaitītas pielikumos, un nosacījumiem, kas izklāstīti 1. panta 1. punktā. Šīs problēmas raksturo divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas patlaban tiek izskatīti EST. Pirmajā lietā rodas jautājums, vai regula attiecas uz valsts maksātnespējas procedūru, kas nav uzskaitīta pielikumos, bet kas atbilst regulas 1. panta 1. punkta definīcijai[6]. Otrā lieta attiecas uz jautājumu, vai regula attiecas uz valstu procedūrām, kas uzskaitītas pielikumā, bet neatbilst regulas 1. panta 1. punkta definīcijai[7]. Šie gadījumi liecina par faktu, ka pašlaik ir tiesiskā nenoteiktība par to, kādas procedūras faktiski ir ietvertas regulas darbības jomā.

Trešā problēma attiecas uz gadījumiem, kad valsts procedūrās, kuras ir uzskaitītas pielikumos, dalībvalstis ir izdarījušas grozījumus, par tiem nepaziņojot Komisijai. Šādās situācijās nav skaidrs, vai grozītās vai jaunas dalībvalstu procedūras atbilst regulas 1. panta 1. punktā minētajai definīcijai.

2.1.2.     Privātpersonu un pašnodarbinātu personu maksātnespēja

Regula attiecas uz valsts procedūrām, neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar fizisku vai juridisku personu, komersantu vai privātpersonu[8]. Novērtējuma pētījumā atklājās, ka, lai gan daudzas dalībvalstis ir paziņojušas par savām maksātnespējas procedūrām, kuras jāiekļauj pielikumos[9], ievērojams skaits šādu procedūru minētajā regulā[10] pašlaik nav ietverts. Šāda situācija ir radusies daļēji tāpēc, ka procedūras neatbilst regulas 1. panta 1. punktā minētajai definīcijai, ir tikai nesen ieviestas vai attiecīgā dalībvalsts neuzskata, ka tās ietilpst regulas darbības jomā[11]. Pēdējais minētais iemesls ir pretrunā rezultātiem, kas iegūti sabiedriskajā apspriešanā, kurā lielākā daļa respondentu (59 %) bija vienisprātis, ka regula būtu jāpiemēro privātpersonām un pašnodarbinātām personām.

Valstu tiesību aktu dažādība visu vēl vairāk sarežģī. Dažām dalībvalstīm vispār nav fizisko personu maksātnespējas shēmu. Citām dalībvalstīm ir maksātnespējas shēmas, kuras attiecas uz pašnodarbinātām personām vai individuāliem uzņēmējiem un patērētājiem. Trešā grupa ir īpašas shēmas patērētājiem un ietver tikai pašnodarbinātos un individuālus uzņēmējus uzņēmumu maksātnespējas procedūrās, turpretim ceturtajai grupai ir atsevišķas shēmas patērētājiem, pašnodarbinātajiem un individuāliem uzņēmējiem.

Komisija konstatē, ka pašreizējā situācija ir problemātiska, jo tas var radīt situāciju, kurā parādniekiem saglabājas saistības pret ārvalstu kreditoriem. Konkrētāk, godīgam uzņēmējam, kura parādi ir dzēsti vienā dalībvalstī, var liegt dibināt jaunu uzņēmumu vai veikt tirdzniecību ar citu dalībvalsti. Šī problēma var arī atturēt parādniekus, kuru parāds ir dzēsts savā valstī, dzīvot vai meklēt darbu citā dalībvalstī.

2.2.        Regulas darbības jomā neietvertās procedūras, 1. panta 2. punkts

Šī regula neattiecas uz apdrošināšanas uzņēmumiem, kredītiestādēm, ieguldījumu uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus, kas saistīti ar trešo personu līdzekļu vai vērtspapīru turēšanu, kā arī uz kolektīviem ieguldījumu uzņēmumiem. Šie parādnieki ir izslēgti no regulas darbības jomas, jo uz tiem attiecas īpaši noteikumi, un zināmā mērā valstu uzraudzības iestādēm ir ārkārtīgi plašas iejaukšanās pilnvaras[12]. Pārrobežu maksātnespējas procedūras attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrībām un kredītiestādēm reglamentē citi Savienības tiesību instrumenti.[13] Tāpat kā regulā, šajos instrumentos paredzēti noteikumi par starptautisko piekritību pār reorganizācijas pasākumu pieņemšanu vai likvidācijas procedūras sākšanu, piemērojamajiem tiesību aktiem un procedūru atzīšanu.

Kā norādīts juridiskajā literatūrā, tas, ka Savienības mērogā nepastāv instruments, kas reglamentē kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu un ieguldījumu sabiedrību pārrobežu maksātnespēju, rada nevēlamu trūkumu Savienības tiesību aktos. Šo trūkumu, visticamāk, drīz novērsīs attiecībā uz lielāko daļu ieguldījumu sabiedrību, kad tiks pieņemti grozījumi Direktīvā 2001/24/EK, kuri paredzēti nesenajā priekšlikumā direktīvai par banku sanāciju un noregulējumu[14]. Attiecībā uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem ieinteresētās personas norādīja, ka pašreizējā situācija praksē nav radījusi problēmas, jo kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu maksātnespēja bija sastopama diezgan reti.

2.3.        Ārpus ES sākto maksātnespējas procedūru atzīšana vai procedūru koordinācija ES un ārpus tās

Regula attiecas uz parādnieku maksātnespējas procedūrām, kuru galveno interešu centrs ir kādā dalībvalstī. Maksātnespējas procedūras, kurās parādnieka galveno interešu centrs atrodas ārpus ES, neietilpst regulas darbības jomā. Pat ja galveno interešu centrs atrodas ES, pastāv darbības jomas ierobežojumi attiecībā uz aktīviem, kreditoriem vai uzņēmumiem, kas atrodas ārvalstīs. Šādos gadījumos attiecībā uz iesaistītajām pusēm un aktīviem, kas atrodas dalībvalstī, regulu piemēro tikai daļēji. Uz jautājumiem, kuri neietilpst regulas piemērošanas jomā, attiecas valsts tiesību akti.

Ietekmes novērtējuma pētījumā norādīts, ka kopš regulas pieņemšanas vairākas dalībvalstis ir ieviesušas tiesību aktus, kas reglamentē aspektus saistībā ar pārrobežu maksātnespēju ar valstīm ārpus ES. Rumānija, Polija, Apvienotā Karaliste, Slovēnija un Grieķija pieņēma tiesību aktus, kas balstīti uz 1997. gada UNCITRAL paraugnoteikumiem. Beļģija, Vācija un Spānija ieviesa tiesību aktus par starptautisko maksātnespēju, kas nepiemēro UNCITRAL pieeju, bet kopumā attiecas uz līdzīgiem tematiem. Francijai un Itālijai nav īpašu tiesību aktu šajā jomā, bet to tiesas piemēro starptautisko privāttiesību vispārīgos principus.

Lai arī maksātnespējas starptautiskās dimensijas sekas atšķiras atkarībā no attiecīgās dalībvalsts, Komisija, pamatojoties uz novērtējuma pētījumu, secina, ka saskaņotu noteikumu trūkums, lai atzītu trešo valstu maksātnespējas procedūras vai lai koordinētu procedūras ES teritorijā un ārpus tās, ievērojamas problēmas praksē nav radījusi. Respondentiem, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, bija atšķirīgs viedoklis par to, vai noteikumu par atzīšanu vai koordināciju trūkums bija radījis problēmas, apstiprinošu viedokli pauda 44 % respondentu, noliedzošu — 37 %. Tika ziņots par dažām problēmām saistībā ar ES nolēmumu vai ES likvidatora pilnvaru atzīšanu trešās valstīs, piemēram, Šveicē. Šādas problēmas tomēr nevar atrisināt ar vienu instrumentu Savienības mērogā, bet tikai ar starptautisku līgumu. Šajā ziņā ir vērts atzīmēt, ka Šveice ir neoficiāli paudusi ieinteresētību izstrādāt divpusēju nolīgumu ar ES par maksātnespēju.

3.           Piekritība maksātnespējas procedūru sākšanai

3.1.        Parādnieka galveno interešu centra definīcija un noteikšana

Jēdzienam "galveno interešu centrs" ir būtiska nozīme saistībā ar regulas piemērošanu. Komisija atzīmē, ka vispārīgi tiek atbalstīts jēdziens "galveno interešu centrs", ko interpretējusi Tiesa. Tas saskan ar sabiedriskās apspriešanas rezultātiem, kurā ievērojams vairākums respondentu (77 %) apstiprināja minētā jēdziena lietošanu, lai noteiktu galvenās procedūras sākšanas vietu. Tomēr 51 % uzskatīja, ka termina "galveno interešu centrs" interpretācija rada praktiskas problēmas. Daži norādīja, ka ES Tiesas sniegtie precizējumi ir bijuši ļoti noderīgi, lai panāktu termina vienveidīgāku piemērošanu.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā jēdziens "galveno interešu centrs" tika precizēts lēmumos Eurofood[15] un Interedil[16]. Galveno interešu centra noteikšanai ir nepieciešams veikt apstākļu visaptverošu novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā. Saskaņā ar EST objektīvu pieeju galveno interešu centrs jāidentificē ar atsauci uz kritērijiem, ko var pārbaudīt trešās personas. Kopumā šie kritēriji ir izpildīti vietā, kur parādnieks veic savu saimniecisko darbību vai kur atrodas tā galvenais birojs.

Attiecībā uz uzņēmumiem un citām juridiskajām personām 3. panta 1. punkts paredz atspēkojamu pieņēmumu, kas dod priekšroku reģistrācijas vietai. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir precizēti apstākļi, kādos var atspēkot šo pieņēmumu tādā veidā, ko kopumā uzskata par piemērotu. Tomēr tika ziņots, ka daudzās dalībvalstīs (AT, BE, CZ, FR, DE, GR, IT, LU, NL, PL, RO, ES, SE, AK) dažkārt pieņēmums tika atspēkots, neveicot visaptverošu analīzi, kā to pieprasa EST. Nav skaidrs, vai tas ir saistīts ar izpratnes trūkumu tiesās par Eiropas Savienības Tiesas judikatūru vai ar grūtībām, kas rodas, īstenojot faktisko pieeju.

Lai arī regula attiecas uz fizisku personu maksātnespēju neatkarīgi no tā, vai tās ir tirgotāji vai patērētāji, regulas 3. panta 1. punkta pašreizējā formulējumā nav skaidri minēts fizisko personu galveno interešu centrs. Šajā saistībā novērtējuma pētījumā atklājās pretrunas dalībvalstu praksē. Dažas tiesas piemēroja pieņēmumu par labu parādnieka pastāvīgajai dzīvesvietai, turpretim citas tiesas vienkārši piemēroja valsts koncepciju attiecībā uz privātpersonu galveno interešu centru.

Galveno interešu centra noteikšana ir diezgan sarežģīta, ja parādnieks pirms pieteikuma iesniegšanas par maksātnespēju ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru[17], izšķirošais brīdis, lai noteiktu, vai pastāv galveno interešu centrs, ir pieteikuma iesniegšana galvenās procedūras sākšanai. Ja parādnieks savu galveno interešu centru pārceļ uz citu dalībvalsti pēc tam, tiesa, kas saņem pieprasījumu, saglabā piekritību. Tiesas šo judikatūru lielākoties ievēro. Var rasties problēmas, ja parādnieks savu galveno interešu centru pārvieto uz citu dalībvalsti pirms pieteikuma iesniegšanas. Novērtējuma pētījumā atklājās, ka fizisku personu galveno interešu centrs tiek (uz laiku) pārcelts ļaunprātīgos nolūkos vienīgi tādēļ, lai panāktu atlikušo parādu dzēšanu. Darbība, ko dažreiz apzīmē kā "bankrota tūrismu", notiek tikai dažos Savienības reģionos, proti, parādniekus no citām valstīm piesaista Austrumfrancija, Apvienotā Karaliste un Latvija. Jo īpaši Vācijas un Īrijas parādnieki mēģināja izmantot iespējas, ko piedāvā Anglijas tiesību akti, kas paredz parāda dzēšanu tikai viena gada laikā.

Ir bijuši gadījumi, kad uzņēmumi ir pārcēlušies uz citu dalībvalsti, kas nav valsts, kurā ir viņu juridiskā adrese, lai tajā gūtu labumu no sarežģītākas pārstrukturēšanas mehānismiem. Šādu pārvietošanu per se tomēr nevar uzskatīt par ļaunprātīgu vai nelikumīgu. Pirmkārt, uzņēmumu galveno interešu centra pārcelšanu EST ir akceptējusi kā likumīgu darbību attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādējādi Tiesa savā lēmumā Centros precizēja, ka uz uzņēmējdarbības veikšanu kādā dalībvalstī ar tāda uzņēmuma starpniecību, kas reģistrēts citā dalībvalstī, attiecas brīvība veikt uzņēmējdarbību, pat ja uzņēmuma juridiskā adrese tika izvēlēta, lai izvairītos no minimālā kapitāla prasības, ko piemēro uzņēmuma faktiskās atrašanās vietas dalībvalsts. Turklāt galveno interešu centra pārcelšana bieži nevis pasliktina, bet gan uzlabo kreditoru situāciju. Pārcelšanas ierosinātāji nereti ir pat (galvenie) kreditori, kas mēģina glābt vai pārstrukturēt uzņēmumu. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad galveno interešu centra pārcelšana uz Apvienoto Karalisti ļāva veiksmīgi pārstrukturēt uzņēmumu, pateicoties elastībai, ko uzņēmumiem šajā ziņā piešķir Anglijas maksātnespējas tiesību akti.

3.2.        Piekritības izskatīšanas pamatprocedūra

Novērtējuma pētījumā ir uzsvērtas vairākas būtiskas problēmas attiecībā uz tās tiesas piekritības izskatīšanas pamatprocedūru, kas sāk maksātnespējas procedūras. Pašlaik regulā nav skaidri risināts šis jautājums, kas ir aplūkots dalībvalstu procesuālajos tiesību aktos, un vispārējie efektivitātes un nediskriminēšanas principi. Tomēr dalībvalstu tiesu pieejas piekritības noteikšanai saskaņā ar 3. pantu ir ļoti atšķirīgas visā ES. Šķiet, kas visām tiesām nav skaidrs, ka tām, pieņemot lēmumu par procedūras sākšanu, ir pienākums izskatīt savu ex officio piekritību un skaidri norādīt juridisko pamatu lēmumam par procedūras sākšanu. Tas rada problēmas, jo savstarpējās uzticēšanās princips starp dalībvalstīm šajā regulā nosaka, ka dalībvalstu tiesām rūpīgi jāizvērtē parādnieka galveno interešu centrs, jo lēmumus sākt maksātnespējas procedūras citās dalībvalstīs atzīst bez tiesībām pārbaudīt tiesas lēmumu.

Attiecībā uz pamatprocedūru ir saņemta kritika par to, ka ārvalstu kreditoriem ne vienmēr ir tiesības apstrīdēt lēmumu sākt maksātnespējas procedūras un ka, pat ja tiem ir oficiāli tiesības to darīt, tie nav informēti par lēmumu laikus, lai varētu efektīvi īstenot savas tiesības.

3.3.        No maksātnespējas izrietošas darbības

Norobežojums starp Briseles I regulu[18] un Maksātnespējas regulu ir viens no pretrunīgākajiem jautājumiem, kas saistīts ar pārrobežu maksātnespēju. Strīds skar starptautisko piekritību (3. pants) un ārvalstu lēmumu atzīšanu (25. pants).

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru nolēmumi civillietās ir jākvalificē kā maksātnespējai raksturīgi, ja tie izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un ir ar tām cieši saistīti (vis attractiva concursus). Tomēr šis princips ir kodificēts tikai attiecībā uz atzīšanu (Maksātnespējas regulas 25. pants). Norobežojuma formulu ieviesa EST 1979. gadā[19] attiecībā uz Briseles Konvenciju[20] un atkārtoti uzsvēra lietā DekoMarty[21] attiecībā uz piekritību saskaņā ar regulu. EST nolēma, ka tiesai, kas sāka maksātnespējas procedūras, ir piekritība attiecībā uz anulēšanas prasībām, kuras likvidators iesniedzis pret trešo pusi, piemēram, prasība, ar ko cenšas anulēt akciju pārvedumu, kurš veikts saistībā ar maksātnespējas procedūru[22], un ka šādas darbības nebija ietvertas Briseles I regulas[23] darbības jomā. Savukārt EST nolēma, ka prasību, ko pārdevējs, pamatojoties uz īpašuma tiesību paturēšanu, iesniedzis pret maksātnespējīgu pircēju[24] un actio Pauliana, kas iesniegta pret trešajām personām, pamatojoties uz prasījumu tiesībām, kuras likvidators cedēja vienīgajam kreditoram[25], nevar kvalificēt kā cieši saistītas ar maksātnespējas procedūru.

44 % respondentu, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, ziņoja, ka neradās problēmas, kuras saistītas ar mijiedarbību starp regulu un Briseles I regulu un kuras nav pietiekamā mērā atrisinātas ar judikatūru. Tomēr Komisija secina, ka fakts, ka nav skaidru noteikumu par piekritību attiecībā uz darbībām, kas izriet no maksātnespējas, rada neskaidrības praktizējošiem juristiem, kuri labi nepārzina Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Turklāt tika kritizēts tas, ka likvidators nevar darbību, kas saistīta ar maksātnespēju, kumulēt ar darbību, uz kuru attiecas Briseles I regula.

4.           Piemērojamie tiesību akti

4.1.        Vispārīgā noteikuma piemērošanas joma (Lex fori concursus)

Vairums respondentu (55 %), kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, piekrita, ka regulas noteikumi par piemērojamajiem tiesību aktiem ir apmierinoši, turpretim 32 % tam nepiekrita.

Saskaņā ar novērtējuma pētījumu vispārējo tiesību aktu izvēle (lex fori concursus) regulas 4. panta 1. punktā ir saskaņā ar vispārīgiem un atzītiem starptautisko privāto tiesību principiem, saskaņā ar kuriem maksātnespējas procedūras reglamentē tās valsts tiesību akti, kura tās sākusi. Komisija secina, ka attiecībā uz šo noteikumu izmaiņas vai grozījumi nav nepieciešami.

Novērtējuma pētījums attiecas uz jautājumiem, kas rodas attiecībā uz kvalifikāciju vai raksturošanu, bet tiek uzskatīts, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir daļa no valstu tiesu sistēmas vai, vajadzības gadījumā, Eiropas Savienības Tiesas, pienākumiem.

4.2.        Izņēmumi attiecībā uz lex fori principu

Vairums respondentu (56 %), kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, bija vienisprātis, ka izņēmumi no vispārējā noteikuma par piemērojamajiem tiesību aktiem ir pamatoti, lai aizsargātu tiesisko paļāvību un tiesisko noteiktību.

Regulas 5. pantā noteikts, ka maksātnespējas procedūru sākšana neietekmē trešo personu lietu tiesības. Gandrīz puse no respondentiem (49 %), kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, apgalvoja, ka attiecīgais noteikums par lietu tiesībām praksē darbojas apmierinoši, bet 26 % respondentu uzskatīja, ka tas tā nav. Novērtējuma pētījumā teikts, ka tiesu prakse attiecībā uz 5. un 7. panta piemērošanu ir bijusi minimāla, bet ir konstatētas šādas problēmas.

· Galvenais jautājums šajā saistībā ir pamatizpratne par 5. pantu. Lielā vairumā dalībvalstu šie noteikumi tiek interpretēti kā „būtiski ierobežojoši noteikumi”, kas nozīmē, ka uz attiecīgajām lietu tiesībām vai īpašuma tiesību paturēšanu maksātnespējas noteikumus nevar attiecināt ne procedūras sākšanas valsts, ne dalībvalsts, kurā atrodas aktīvi, ja vien šī pēdējā minētā dalībvalsts nav sākusi sekundārās procedūras. Šī problēma pastāv arī attiecībā uz 7. pantu (īpašuma tiesību paturēšana). Attiecībā uz 5. pantu praktiskas problēmas radās, ja prasījumi, kas izriet no lietu tiesībām, ir koriģēti reorganizācijas procedūrās. Jānoskaidro, vai šāda nodrošināta prasījuma pielāgošana „ietekmē” papildu drošību un tādēļ ir aizliegta Maksātnespējas regulas 5. panta kontekstā.

· Nemateriālo aktīvu lokalizācija, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesību un banku kontu lokalizācija radīja grūtības praksē. Īpaši attiecībā uz vietējo banku kontiem, kam ir turējumi ārvalstu bankas filiālē, būtu jānoskaidro, vai tie atrodas dalībvalstī, kurā atrodas bankas filiāle, vai dalībvalstī, kurā ir bankas galvenais birojs un galveno interešu centrs (2. panta g) punkts).

· Regulas 5. panta un 4. panta 2. punkta i) apakšpunkta attiecīgo darbību jomās nav skaidrības par ieņēmumu sadalījumu gadījumos, kad aktīvi, kuru pamatā ir lietu tiesības, ir atsvešināti, vai likvidators nolaidības dēļ ir pārkāpis nodrošinātu kreditoru tiesības. Šajā saistībā nav skaidrības arī par tiesību aktiem, ko piemēro prasījumam par zaudējumu piedziņu attiecībā pret likvidatoru.

Attiecībā uz 6. pantu (ieskaits) nav skaidrs, vai šis noteikums ir piemērojams arī tad, ja „tiesību akti, kas piemērojami maksātnespējīgā parādnieka prasījumam” ir trešās valsts tiesību akti. Lielākajā daļā valstu ziņojumu saistībā ar izvērtēšanas pētījumu apstiprināts, ka šādos gadījumos tiek piemērots 6. pants, bet vairumā dalībvalstu šis jautājums nav precizēts. Tāpat arī tika kritizēts, ka 6. panta piemērošana mijieskaita nolīgumiem ir neskaidra un mijieskaita nolīgumu aizsardzība saskaņā ar ES tiesību aktiem atšķiras atkarībā no tā, vai parādnieka maksātnespēju reglamentē regula vai direktīvas par kredītiestāžu un apdrošināšanas sabiedrību reorganizāciju un likvidāciju.

Novērtējuma pētījumā nav norādītas nekādas īpašas problēmas attiecībā uz 9. pantu (maksājumu sistēmas un finanšu tirgi).

Attiecībā uz 10. pantu (darba līgumi) ir bijušas dažas sūdzības par mijiedarbību starp darba tiesībām un maksātnespējas tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz apstiprināšanas prasībām izbeigt vai grozīt darba līgumus. Turklāt novērtējuma pētījumā teikts, ka dažādi darba tiesību standarti var kavēt maksātnespējas administratoru veikt tās pašas darbības attiecībā uz darbiniekiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, un tas, ka šāda situācija var sarežģīt uzņēmuma pārstrukturēšanu. Tomēr šāda situācija ir raksturīga politikas risinājumam, kas ir minēts 10. pantā, un tas novērtējuma pētījumā netiek apšaubīts. Noteiktu darba tiesību aspektu saskaņošana varētu mazināt šo problēmu, taču to būtu grūti sasniegt, jo darba tiesības ir dziļi iesakņojušās valstu tradīcijās un, jebkurā gadījumā, tām ir plašāka piemērošanas joma nekā saistībā ar šīs regulas pārskatīšanu. Pētījumā arī izskatīts jautājums par mijiedarbību starp maksātnespējas tiesību aktiem un garantiju iestādēm saskaņā ar Direktīvu 2008/94/EK[26] un secināts, ka visas problēmas, kas rodas šajā sakarā, vislabāk risināt, veicot izmaiņas valstu tiesību aktos, kas reglamentē šīs iestādes, vai valsts tiesību aktos par maksātnespēju.

Novērtējuma pētījumā netika konstatēta steidzama vajadzība veikt grozījumus 12. pantā (Kopienas patenti un preču zīmes), kurš, šķiet, praksē tiek izmantots maz vai darbojas apmierinoši.

Attiecībā uz 13. pantu (juridiski akti, kas kaitē kreditoriem) daži administratori sūdzējās par sarežģītību, jo jāņem vērā vairākas tiesību sistēmas, lai noteiktu, vai prasījumu var atcelt. Tomēr novērtējuma pētījumā konstatēts, ka šī sarežģītība ir nepieciešama, lai sasniegtu vajadzīgos rezultātus attiecībā uz pušu tiesisko paļāvību. Juridiskajā literatūrā ierosinātie alternatīvi risinājumi, piemēram, vienkārša aizsardzība pret izmaiņām attiecībā uz galveno interešu centru, neatrisinātu jautājumu apmierinošā veidā. Viedokļi par noteikumu par juridiskiem aktiem, kas kaitē kreditoram, bija diezgan atšķirīgi. Viena trešdaļa respondentu norādīja, ka tie darbojas apmierinoši, savukārt 37 % tam nepiekrita.

15. pants (maksātnespējas procedūru sekas attiecībā uz tiesvedībā esošām lietām) nerada nopietnas problēmas. Šķiet, ka lielākajā daļā vai visos dalībvalstu tiesību aktos ir noteikums vai tendence noteikt par prioritārām maksātnespējas procedūras, nevis individuālu tiesvedību vai procedūras. Tomēr ir dažas neskaidrības par 15. panta piemērošanu arbitrāžas procesam.

Lai gan Komisija ņem vērā konstatējumus, kas minēti novērtējuma pētījumā attiecībā uz izņēmumiem lex fori principā, tā uzskata, ka galvenie piemērojamie regulas tiesību aktu noteikumi tiek piemēroti apmierinoši un šajā posmā nerada vajadzību veikt grozījumus.

5.           To nolēmumu atzīšana, ar ko sāk maksātnespējas procedūras

Novērtējuma pētījumā konstatēts, ka vairumā gadījumu dalībvalstu tiesas ievēroja galvenās procedūras uzsākšanu citā dalībvalstī. Tomēr var minēt dažus piemērus, kad tiesas šo pienākumu neievēroja. Ne vienmēr ir skaidrs, kad procesa sākšana „stājās spēkā”, jo īpaši tas attiecas uz Vācijas “vorläufiger Insolvenzverwalter” iecelšanu, ko lielākā daļa, bet ne visas dalībvalstu tiesas akceptēja kā maksātnespējas procedūru "sākšanu" saskaņā ar regulu.

Piemērojot sabiedriskās kārtības atrunu saskaņā ar Maksātnespējas regulas 26. pantu, neradās nozīmīgas problēmas, tomēr bija daži gadījumi, kad minēto dalībvalstu tiesas atsaucās uz sabiedriskās kārtības apsvērumu, neatzīstot ārvalstu galveno procedūru.

Puse no respondentiem (51 %), kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, piekrita, ka lēmuma definīcija “maksātnespējas procedūru sākšana” būtu jāgroza, lai ņemtu vērā valstu tiesiskos regulējumus, ja nav faktiskas tiesas, kas sāk procesu.

6.           Galveno un sekundāro procedūru koordinācija

Saskaņā ar novērtējuma pētījumu izrādījās, ka sekundārās procedūras galvenajam likvidatoram nebija lietderīgs instruments izmantošanai gadījumos, "ja parādnieka īpašuma struktūra ir pārāk sarežģīta, lai to pārvaldītu kā vienu veselu, vai arī ja attiecīgo tiesību sistēmu atšķirības ir tik būtiskas, ka procedūras sākšanas dalībvalsts tiesību aktu piemērošana var radīt sarežģījumus citās dalībvalstīs”, kā aprakstīts regulas 19. apsvērumā. Šķiet, ka tikai relatīvi nelielā skaitā gadījumu galvenais likvidators faktiski pieteicās sākt sekundārās procedūras. Drīzāk tās tika (ļaunprātīgi) izmantotas dažādu iemeslu dēļ, īpaši kā instruments vietējo interešu aizsardzībai un kā instruments piekritības konfliktos, ja sekundārās procedūras sākšanu uzskatīja par labāko alternatīvu galvenajai procedūrai konkrētā dalībvalstī. Novērtējuma pētījumā aplēsts, ka sekundārās procedūras trūkumi ir ievērojamāki par tās priekšrocībām. Tas jau ir novērots tad, ja sekundārais likvidators sadarbojas, bet vēl vairāk acīmredzams pretējā gadījumā. Respondentu, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, viedoklis par sekundārās procedūras priekšrocībām bija dalīts, proti, 36 % aptaujāto uzskata, ka sadalījums starp galvenajām un sekundārajām procedūrām bija lietderīgs, bet 37 % tam nepiekrīt.

Novērtējuma pētījumā tika konstatētas šādas problēmas.

Fakts, ka sekundārajām procedūrām jābūt likvidācijas procedūrām kavē elastīgu un efektīvu pārstrukturēšanas pasākumu īstenošanu.

Problēmas rada tas, ka nav īpašu noteikumu par kārtību, kā sākt sekundāro procedūru. Nav noteikuma, kas ļauj kompetentajai tiesai atteikties sākt sekundāro procedūru, ja šāda procedūra nebūtu vietējo kreditoru interesēs. Nav arī īpaša noteikuma, kas paredz, ka galvenais likvidators ir jāuzklausa pirms procedūras sākšanas.

Turklāt nav skaidrs, vai likvidatori visās dalībvalstīs var garantēt kreditoriem, kas varētu pieprasīt sekundāro procedūru, ka tie ievēros visas priekšrocības tiesības, kas šādiem kreditoriem pienāktos sekundārajā procedūrā, lai novērstu to, ka tie faktiski uz šādām sekundārajām procedūrām piesakās (vai novērstu to, ka tiesa sāk šādas procedūras). Angļu tiesām un juristiem ir izstrādāta šāda pieeja, bet nav skaidrs, vai likvidatori visās citās dalībvalstīs ir pilnvaroti iesniegt šādus piedāvājumus saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem par maksātnespēju.

Pienākumi sadarboties un paziņot informāciju saskaņā ar regulas 31. pantu ir diezgan neskaidri. Regulā nav paredzēta sadarbība starp tiesām vai starp likvidatoriem un tiesām. Ir gadījumi, kad tiesas vai likvidatori nav pietiekami sadarbojušies. Šos konstatējumus apstiprina sabiedriskās apspriešanas rezultāti, kurā 48 % respondentu bija neapmierināti ar koordināciju starp galvenajām un sekundārajām procedūrām.

Regulas 33. panta 1. punkts, kas ļauj galvenajam likvidatoram pieprasīt likvidācijas apturēšanu sekundārajā procedūrā, nav pietiekami skaidrs un plašs attiecībā uz pasākumu klāstu, uz ko var attiekties galvenā likvidatora pieteikums. Regulas 33. panta 2. punktā minētais standarts par apturēšanas izbeigšanu nav savienojams ar 33. panta 1. punktā minēto standartu.

7.           Uzņēmumu grupa

Lai gan liels skaits pārrobežu maksātnespēju ietver uzņēmumu grupu, regulā nav iekļauti konkrēti noteikumi attiecībā uz daudznacionālas uzņēmumu grupas maksātnespēju. Pašreizējās regulas galvenais priekšnoteikums ir tas, ka maksātnespējas procedūras attiecas uz vienu juridisko personu un ka principā atsevišķa procedūra jāsāk attiecībā uz katru grupas dalībnieku. Nav noteikta neatkarīgu procedūru obligāta koordinēšana, kas sāktas attiecībā uz mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem, lai atvieglotu šo uzņēmumu reorganizāciju vai – ja tas nav iespējams – lai koordinētu to likvidāciju. Ne likvidatoriem, ne tiesām, kas ir iesaistītas dažādās procedūrās attiecībā uz tās pašas uzņēmumu grupas dalībniekiem, nav noteikts pienākums sadarboties un sazināties. Lai arī likvidatori var sadarboties brīvprātīgi, tiesneši daudzās dalībvalstīs nelabprāt sadarbojas cits ar citu, jo nav juridiskā pamata, kurā viņi ir skaidri pilnvaroti to darīt.

Judikatūra ir mēģinājusi dažādos veidos praksē novērst īpašu noteikumu trūkumu par grupas maksātnespēju.

Pirmajos gados pēc regulas stāšanās spēkā dažu valstu tiesas plaši interpretēja regulas noteikumus par piekritību, lai maksātnespējas procedūras visiem grupas dalībniekiem, ieskaitot tos, kas atrodas citā dalībvalstī, izskatītu tās valsts tiesā, kurā reģistrēta mātesuzņēmuma juridiskā adrese. Attiecīgās tiesas kopumā pamatoja šādu maksātnespējas procedūru konsolidāciju, balstoties uz to, ka meitasuzņēmumu komerciālos lēmumus kontrolēja attiecīgais mātesuzņēmums[27].

EST 2006. gada lēmums lietā Eurofood ievērojami samazināja iespējas piemērot šādu procedūru konsolidāciju un pastiprināja noteikumu, ka lieta par katru tiesību subjektu būtu jāizskata atsevišķi[28]. Tiesa uzskata, ka kontrole pār korporatīvo virzienu nav pietiekama, lai par meitasuzņēmuma ekonomisko interešu centru noteiktu tās mātesuzņēmumu, nevis tā juridisko adresi. Pēc sprieduma lietā Eurofood un turpmāka lēmuma lietā Interedil, kas atspoguļo elastīgāku pieeju, joprojām ir iespējams sākt maksātnespējas procedūras attiecībā uz meitasuzņēmumu dalībvalstī, kur mātesuzņēmumam ir juridiskā adrese, bet tikai tad, ja faktori, kas uzrāda, ka meitasuzņēmuma galveno interešu centrs atrodas mātesuzņēmuma galvenajā birojā, ir objektīvi un par tiem var pārliecināties trešās personas. Praksē tas nozīmē, ka tiesām ir jāpārbauda sarežģītu faktoru kopums, tostarp par to, vai par meitasuzņēmuma finansējumu atbild mātesuzņēmums, vai mātesuzņēmums kontrolēja saimniecisko darbību (piemēram, apstiprinot pirkumus, kuru vērtība pārsniedz noteiktu robežvērtību) un personāla nolīgšanu, un vai atsevišķas funkcijas (piemēram, IT aprīkojuma vai vizuālā/uzņēmuma identifikācijas pārvaldība) bija centralizēta[29]. Būtībā šie nosacījumi tiks izpildīti vienīgi tad, ja uzņēmumi būs ļoti integrēti.

Cita praksē īstenota pieeja ir iecelt to pašu maksātnespējas administratoru procedūrās, kurās ir iesaistīti visi grupas dalībnieki, vai maksātnespējas administratorus, kuri iepriekš ir veiksmīgi sadarbojušies grupu maksātnespējas lietās[30]. Tomēr šī iespēja pašlaik ir atkarīga no attiecīgo maksātnespējas administratoru un tiesnešu gatavības sadarboties.

Kopumā Komisija piekrīt novērtējuma pētījuma secinājumam, ka īpaša regulējuma trūkums grupu maksātnespējas jomā atsevišķos gadījumos ir šķērslis uzņēmumu grupas dalībnieku maksātnespējas efektīvai administrēšanai[31]. Šo novērtējumu apstiprina sabiedriskās apspriešanas rezultāti. Gandrīz puse no respondentiem, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, uzskatīja, ka regula nedarbojas efektīvi attiecībā uz daudznacionālas grupas maksātnespēju, šādu viedokli pauda vairāk nekā divas trešdaļas tiesnešu un akadēmisko aprindu pārstāvju.

8.           Maksātnespējas procedūru publicēšana un informācijas paziņošana

Regulā ietverti noteikumi, lai palīdzētu nodrošināt maksātnespējas procedūru publicēšanu un izpratni par tām. Regulas 21. un 22. pantā noteikts, ka likvidators var pieprasīt, lai lēmumi par maksātnespējas procedūru sākšanu un tā iecelšanu par likvidatoru tiktu publicēti citā dalībvalstī un reģistrēti šīs valsts publiskajos reģistros. Dalībvalstis var noteikt, ka šāda publicēšana un reģistrēšana ir obligāta, tomēr tie ir galvenokārt diskrecionāri pasākumi.

Plaši tiek atbalstīts secinājums, ka nespēja publicēt procesa sākšanu kādā valsts publiskajā reģistrā ievērojami samazina kreditoru spēju uzzināt par maksātnespējas procedūrām, kas sāktas citā dalībvalstī. Informācijas trūkums par esošajām procedūrām ir arī izraisījis nevajadzīgas vienlaicīgas procedūras, kas sāktas dažādās dalībvalstīs. Trīs ceturtdaļas (75 %) no respondentiem, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, uzskata, ka noteikuma trūkums par lēmuma par maksātnespējas procedūras sākšanu obligātu publicēšanu un reģistrēšanu rada problēmas.

Ietekmes novērtējuma pētījums norāda, ka pastāv dažādas problēmas, pat ja publicēšana un reģistrācija tiktu noteikta par obligātu. Lai gan juridisko personu maksātnespējas procedūras ir reģistrētas katrā dalībvalstī, fizisko personu maksātnespēja ir reģistrēta tikai dažās no tām. Tikai 14 dalībvalstis publicē lēmumus maksātnespējas reģistrā, kas sabiedrībai pieejams tiešsaistē[32]. 9 citās dalībvalstīs neliela daļa informācijas par maksātnespēju ir pieejama elektroniskā datubāzē, piemēram, uzņēmumu reģistrā vai oficiālā vēstneša elektroniskajā versijā. Četrās dalībvalstīs informācija par maksātnespējas procedūrām elektroniskā formātā nav pieejama vispār, kas pieeju šai informācijai no ārvalstīm padara īpaši sarežģītu. Pat ja ir izveidoti elektroniskie reģistri, ārvalstu kreditoriem un tiesām nav iespējams regulāri pārbaudīt katras dalībvalsts reģistru. Kā vienu no pasākumiem, īstenojot e-tiesiskuma 2009. gada rīcības plānu, Komisija ir izstrādājusi izmēģinājuma projektu, lai savstarpēji saistītu elektroniskos maksātnespējas reģistrus. Tomēr līdz šim šis izmēģinājuma projekts aptver tikai septiņas dalībvalstis. Lielākā daļa respondentu, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, uzskatīja, ka dalībvalstīm būtu jānosaka prasība reģistrēt nolēmumu par procedūras sākšanu maksātnespējas reģistrā un ka valstu maksātnespējas reģistriem vajadzētu būt savstarpēji savienotiem.

9.           Prasījumu iesniegšana

Novērtējuma pētījumā norādītas praktiskas problēmas attiecībā uz prasījumu iesniegšanu pārrobežu situācijās, jo īpaši valodas šķēršļi, izmaksas, prasību iesniegšanas termiņi un informācijas trūkums par lēmumu par procedūras sākšanu, attiecīgo likvidatoru un lex fori concursus formalitātēm, lai iesniegtu prasījumus. Regulas 39. līdz 42. pantā ir paredzēti tikai minimāli noteikumi, kas ļauj ārvalstu kreditoriem iesniegt savus prasījumus, taču nenosaka visaptverošu procesuālu regulējumu.

Saskaņā ar regulas 42. panta 2. punktu kreditoram var pieprasīt sniegt tulkojumu tās valsts oficiālajā(-s) valodā (-s), kurā sākta procedūra. Novērtējuma pētījumā atklāja, ka dažās dalībvalstīs tulkojuma pieprasījums ir kļuvis par noteikumu, nevis izņēmumu, tādējādi ietverot papildu izmaksas un kavējumus.

Šis jautājums ir saistīts ar procesuālo izmaksu problēmu. Valsts reportieri kopumā kritizēja tulkošanas augstās izmaksas, kas saistītas ar prasījumu iesniegšanu. Turklāt dažās dalībvalstīs ir prasība, lai prasījumu iesniegtu vietējais advokāts. Lēš, ka vidējās izmaksas, kas rodas ārvalstu kreditoram, iesniedzot prasījumu, ir aptuveni EUR 2000 pārrobežu situācijā. Augsto izmaksu dēļ kreditori var izvēlēties parādu dzēst, jo īpaši, ja tā ir neliela naudas summa. Šī problēma skar galvenokārt mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī privātpersonas.

Novērtējuma pētījumā norādīts arī uz grūtībām, kas radušās, piemērojot tiesību aktus par procedūras sākšanu, jo īpaši attiecībā uz termiņiem, prasījumu pierādījumiem, prasījumu iesniegšanas īpašajām procedūrām. Ir ziņots par gadījumiem, kad ārvalstu kreditoriem prasījumu nebija iespējams iesniegt noilguma dēļ, jo termiņi saskaņā ar vietējiem tiesību aktiem ir salīdzinoši īsi un attiecīgais likvidators nebija informējis kreditorus pirms minētā termiņa beigām.

Gandrīz puse (46 %) no respondentiem, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, pauda viedokli, ka bija problēmas ar prasījumu iesniegšanu saskaņā ar šo regulu. Šis jautājums īpaši attiecas uz MVU.

10.         Secinājumi

Pamatojoties uz iepriekš minēto novērtējumu, Komisija konstatē, ka kopumā regula darbojas pareizi un apmierinoši. Tā ir labi īstenojusi savstarpējas atzīšanas principu attiecībā uz pārrobežu maksātnespējas procedūrām un ir uzlabojusi šādu lietu koordināciju.

Tomēr ir konkrētas problēmas, kuras tiks uzlabotas, ja regulā veiks pielāgojumus. Galvenās izmaiņas, ko ierosinās Komisija, pirmkārt, attiecas uz piemērošanas jomu. Komisija ierosina paplašināt regulas jomu, pārskatot maksātnespējas procedūru jēdzienu, lai iekļautu jaukta tipa procedūras un procedūras pirms maksātnespējas, un fizisku personu maksātnespējas procedūras, kas patlaban nav ietvertas.

Attiecībā uz piekritību regulā būtu jāsaglabā jēdziens "galveno interešu centrs", kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa, bet Komisija ierosina to pārskatīt, pievienojot formulējumu, lai precizētu tā nozīmi. Tajā precizēta arī noteikuma par galveno interešu centru piemērošana fiziskām personām. Ierosinātā pārskatīšana ievieš noteikumu par piekritību attiecībā uz saistītām prasībām, un būtu jāuzlabo pamatprocedūra, ar ko pārbauda piekritību, lai ierobežotu iespējamo labvēlīgākas tiesas nepamatotu izvēli.

Komisija ierosina uzlabot maksātnespējas procedūru publicēšanu divos veidos: padarot publicēšanu citā dalībvalstī par obligātu un pieprasot, lai lēmumi par maksātnespējas procedūru sākšanu un izbeigšanu un daži citi lēmumi tiktu publicēti elektroniskā reģistrā, kas ir publiski pieejams internetā. Elektroniskajos maksātnespējas reģistros būtu jārisina pārrobežu maksātnespējas vajadzības, taču acīmredzot tie arī palīdzēs vietējiem lietotājiem.

Priekšlikums ieviest jaunas standarta veidlapas paziņojumam par lietas izskatīšanu un prasījumu iesniegšanu ārvalstu kreditoriem atvieglos prasījumu iesniegšanu. Turklāt prasījumu iesniegšanas termiņiem jābūt pietiekoši ilgiem, lai ļautu kreditoriem iesniegt efektīvu prasījumu.

Visbeidzot, Komisija risina jautājumu par grupas maksātnespēju. Komisija ierosina arī īpašus noteikumus regulā, lai padarītu efektīvāku daudznacionālas uzņēmumu grupas dalībnieku maksātnespējas izskatīšanu. Labāka sadarbība starp dažādu dalībvalstu likvidatoriem būtu atbalsts uzņēmumu glābšanai un palielinātu to aktīvu vērtību.

Tika izskatīti arī papildu jautājumi, saistībā ar kuriem novērtējumā tika konstatētas dažas problēmas, piemēram, darbības jomas paplašināšana ārpus ES un piemērojamie tiesību akti. Tomēr Komisija konstatē, ka regulā nav vēlams ieviest īpašus noteikumus par maksātnespējas procedūru atzīšanu un koordinēšanu ārpus ES. Kā norādīts iepriekš, galvenais iemesls tam ir, ka šādi noteikumi būtu saistoši tikai dalībvalstu teritorijā, nevis valstīs ārpus ES. Tāpēc šos mērķus varētu labāk sasniegt, iespējams, izstrādājot starptautisku konvenciju, kā arī varētu nodrošināt Eiropas Savienības intereses savstarpējās sarunās ar trešām valstīm.

Turklāt Komisija neierosina grozījumus regulas noteikumos par piemērojamajiem tiesību aktiem. Komisija uzskata, ka esošie noteikumi ES tiek piemēroti pietiekami vienmērīgi un lex fori un lex situ attiecīgās jomas nodrošina pareizo līdzsvaru. Tādēļ uzskata, ka vēlams saglabāt pašreizējos tiesību normu kolīzijas noteikumus, līdz tiek izskatīta iespējamo izmaiņu ietekme uz valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā, uzņēmējdarbības tiesībām un sociālajām tiesībām.

[1]               OV L 160, 30.6.2000., 1. lpp.

[2]               Hess/oberhammer/Pfeiffer, Pētījums novērtējumam par Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām, publicēts Tieslietu ģenerāldirektorāta Europa tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/justice/civil/document/index_en.htm.

[3]               Šis pētījums ir publicēts Tieslietu ģenerāldirektorāta Europa tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/justice/civil/document/index_en.htm.

[4]               Statistisks pārskats par saņemtajām atbildēm, izmantojot interaktīvas politikas veidošanas instrumentu, ir publicēts tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/yourvoice/ipm/forms/dispatch?userstate=DisplayPublishedResults&form=Insolvency. Visu saņemto atbilžu analīzi sagatavoja GHK/Milieu, un tā ir daļa no iepriekšminētā pētījuma par ietekmes novērtējumu.

[5]               Pašreizējā situācija ir neskaidra. Tā kā A pielikums parasti attiecas uz Likumā par maksātnespēju noteiktajām procedūrām, šķiet, ka aizsargkārtas procedūras ir ietvertas. Tomēr vēl nav droši zināms, vai šīs procedūras atbilst Maksātnespējas regulas 1. panta 1. punkta definīcijai.

[6]               EST, Lieta C-461/11, Ulf kaziemierz Radziejewski.

[7]               EST, Lieta C-116/11, Bank Handlowy.

[8]               Regulas 9. apsvērums.

[9]               AT, BE, CZ, CY, DE, LV, ML, NL, PL un – daļēji – FR, SI un AK. Austrumfrancijā (Bas-Rhin, Haut Rhin, Modeslle) vispārējais maksātnespējas likums attiecas arī uz privātpersonām, kurām ir pārmērīgas parādsaistības. Apvienotajā Karalistē dažas no procedūrām, kuras var izmantot fiziskas personas ar pārmērīgām parādsaistībām, ir ietvertas minētajā regulā (bankrots, individuāla brīvprātīga vienošanās, trasta akti, atdalīšana), savukārt citas (parāda atvieglojuma rīkojumi, parāda pārvaldības plāni) nav.

[10]             EE, EL, FI, FR, LT, LU, SL, SV un AK.

[11]             FR, LU.

[12]             Sal. ar 9. apsvērumu

[13]             Direktīva 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV L 335, 17.12.2009., 1. lpp.; Direktīva 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju, OV L 125, 5.5.2001., 15. lpp.).

[14]             2012. gada 6. jūnija priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma sistēmu un groza Padomes Direktīvas 77/91/EEK, 82/891/EK, 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK un 2011/35/EK un Regulu (ES) Nr. 1093/2010, COM (2012), 280 galīgā redakcija.

[15]             EST, Lieta C-341/04, Eurofood.

[16]             EST, Lieta C-396/09, Interedil.

[17]             EST, lieta C-1/04, Staubitz-Schreiber.

[18]             Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[19]             EST, Lieta 133/78, Gourdain pret Nadler.

[20]             1968. gada Briseles Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (konsolidētā versija OV C 27, 26.1.1998., 1. lpp.).

[21]             Lieta C-339/07, Seagon pret Deko Marty.

[22]             Lieta C-111/08, SCT Industri.

[23]             Lieta C-111/08, SCT Industri.

[24]             Lieta C-292/08, German Graphics.

[25]             Lieta C-213/10, F-Tex.

[26]             Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, OV 283, 28.10.2008., 36. lpp.

[27]             Šī pieeja sākās Anglijā, un to pieņēma dalībvalstu tiesas, piemēram, Francija, Vācija, Ungārija un Itālija.

[28]             Lieta C-341/04 Eurofood., 30. punkts.

[29]             Skatīt, piemēram, Augstākās tiesas lēmumu lietā Daisytek , 16.05.2003.

[30]             Piemēram, Nortel.

[31]             Sīkāku informāciju skatīt ietekmes novērtējumā, kas pievienots priekšlikumam regulai, ar ko izdara grozījumus maksātnespējas regulā.

[32]             AT, CZ, FI, DE, HU, LV, NL, PL, PT, RO, SK, SI, SE un daļēji – Apvienotā Karaliste.