13.9.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/164

—

pozitīvi vērtē pāreju no reaktīvas un ad hoc pieejas uz integrētāku, efektīvāku un optimālāku mehānismu;

—

vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības parasti ir galvenie dalībnieki ārkārtas situāciju risināšanā, un tādēļ būtu vēlams tās iesaistīt gan riska novērtējuma, gan riska pārvaldības plānu sagatavošanā,;

—

uzskata, ka Eiropas Savienībai sadarbībā ar valstu iestādēm būtu jāpalielina personāla apmācības kursu skaits reģionālajā un vietējā līmenī, lai efektīvi reaģētu ārkārtas situācijās;

—

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai būtu jāizveido forums, ko dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības varētu izmantot, lai savstarpēji apmainītos ar informāciju un pieredzi katastrofu novēršanas jomā;

—

uzsver vajadzību precizēt un sīkāk izstrādāt lēmumā iekļautās definīcijas un palīdzības lūgumus reaģēšanai liela mēroga katastrofas vai šādas katastrofas draudu gadījumā;

—

uzskata, ka par pamatu riska pārvaldības plāniem būtu jāizmanto A standarta modelis, lai nodrošinātu minēto plānu satura salīdzināmību;

—

ir pārliecināta, ka jānosaka grafiks, ar ko saskaņā dalībvalstīm regulāri jāaktualizē un jāiesniedz riska pārvaldības plāni.

Ziņotājs

Adam BANASZAK kgs (PL/EA), Kujāvijas-Pomožes vojevodistes seimika loceklis

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības Civilās aizsardzības mehānismu

(COM(2011) 934 final)

1.

atzinīgi vērtē to, ka priekšlikums iekļaujas Komisijas pasākumos, kuru mērķis ir uzlabot risinājumus un reaģēšanas politikas saskaņotību katastrofu gadījumā, un ka tas veicina stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu, kā arī sekmē ES iedzīvotāju drošības uzlabošanu atbilstīgi Stokholmas programmai un ES iekšējās drošības stratēģijai;

2.

norāda, ka jauno ierosinājumu un priekšlikumu pamatā ir civilās aizsardzības tiesību aktu izvērtējums, kā arī pieredze, kas gūta, ņemot vērā līdzšinējās ārkārtas situācijas;

3.

ar gandarījumu konstatē, ka minētais priekšlikums ir kārtējais Komisijas solis, kas paredzēts, lai vienkāršotu un uzlabotu ierosinātos tiesību aktus, un ka tas vienā tiesību akta priekšlikumā 2014.–2020. gadam apvieno līdzšinējos risinājumus, kuri attiecas uz sadarbību civilās aizsardzības jomā ES līmenī un kuru regulē divi instrumenti, proti, Padomes 2007. gada 8. novembra Lēmums 2007/779/EK, Euratom, ar ko izveido Kopienas Civilās aizsardzības mehānismu, un Padomes 2007. gada 5. marta Lēmums 2007/162/EK, Euratom, ar ko izveido civilās aizsardzības finanšu instrumentu;

4.

vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības parasti ir galvenie dalībnieki ārkārtas situāciju risināšanā. Tādēļ par vienu no civilās aizsardzības tiesību aktu mērķiem vajadzētu izvirzīt informācijas izplatīšanu pusēm, kas reģionālajā un vietējā līmenī atbild par reaģēšanu ārkārtas situācijās;

5.

uzsver, ka spēcīgāks civilās aizsardzības mehānisms veicinās solidaritātes klauzulas īstenošanu. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība ir veltīta tam, lai nodrošinātu civilās aizsardzības un humānās palīdzības ciešu koordināciju, kā arī atbilstību pasākumiem, kas tiek veikti saskaņā ar citiem ES politikas virzieniem un instrumentiem, jo īpaši tieslietu, brīvības un drošības politikas jomā. Saskaņotībai ar pārējiem ES finanšu instrumentiem vajadzētu novērst finansējuma dublēšanos;

6.

atbalsta solidaritātes, sadarbības, koordinācijas un atbalsta principus starp valstīm, reģioniem un vietējām sabiedrībām ES civilās aizsardzības jomā un piekrīt Komisijas viedoklim, ka, lai pastiprinātu ES spēju vienoti reaģēt katastrofu gadījumos, jāpāriet no ad hoc pieejas uz pietiekami savlaicīgi plānotiem pasākumiem, jāizstrādā integrēta apmācības un praktisko nodarbību politika, jāņem vērā katastrofu novēršanas pasākumu transversālais raksturs (piemēram, vides aizsardzība, klimata pārmaiņas, plūdi, ugunsgrēka risks, drošība, veselības aizsardzība un reģionālā politika), kā arī jāveicina iesaistīto valstu turpmākā sadarbība;

7.

tāpēc vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienībai sadarbībā ar valstu iestādēm jāpalielina personāla apmācības kursu skaits reģionālajā un vietējā līmenī, lai ārkārtas situācijās nodrošinātu pietiekamu un, galvenais, efektīvu pirmo reakciju;

8.

piekrīt, ka viens no katras dalībvalsts pamatuzdevumiem ir civilās aizsardzības nodrošināšana un ka minētajam mehānismam nebūtu jāietekmē dalībvalstu galvenais pienākums aizsargāt savā teritorijā cilvēkus, vidi un īpašumu pret katastrofām. Savienības Civilās aizsardzības mehānisma galvenajam mērķim vajadzētu jābūt dalībvalstu darbību atbalstīšanai, koordinēšanai un papildināšanai;

9.

uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar dalībvalstīm, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām saistībā ar civilās aizsardzības pasākumiem nopietnu ārkārtas situāciju gadījumā;

10.

uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāapzina konkrēti resursu trūkumi un precīzi jānosaka, kādā veidā tā varētu atbalstīt dalībvalstu pūliņus sagatavotības uzlabošanā, sevišķi attiecībā uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Dalībvalstīm un ES būtu jācenšas izmantot esošos resursus, lai izvairītos no papildu finansiālā un administratīvā sloga radīšanas, galvenokārt vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

11.

ir pārliecināta, ka Eiropas Savienībai būtu jāizveido forums, ko dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības varētu izmantot, lai savstarpēji apmainītos ar informāciju un pieredzi katastrofu novēršanas jomā;

12.

uzsver, ka katastrofas gadījumā dalībvalstīm ar ES atbalstu agrīnā reaģēšanas posmā būtu jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un šim nolūkam jāizmanto daudzlīmeņu pārvaldība, kas tiek piemērota kohēzijas politikas jomā;

13.

atbalsta priekšlikumu par konkrēto mērķu grupēšanu atbilstoši šādām darbībām: novērst katastrofas, nodrošināt gatavību reaģēt uz tām, kā arī veicināt ātrus un efektīvus ārkārtas intervences pasākumus liela mēroga katastrofu vai šādu katastrofu draudu gadījumā;

14.

atzīmē piemērojamo tiesību aktu (priekšlikums ir nozīmīgs solis šajā virzienā) un attiecīgo procedūru pastāvīgas vienkāršošanas nozīmīgumu, vienlaikus nodrošinot to pārredzamību un nepārprotamību; tas ierobežotu administratīvo slogu un būtu sākuma punkts turpmākajiem pasākumiem minētā mehānisma vienkāršošanai un uzlabošanai. Konstatē, ka individuālo riska pārvaldības plānu izstrādē lietderīgs varētu būt standarta modelis. Tas, ka šāda modeļa nav, palielina arī iespējamību, ka dažādi riska pārvaldības plāni ir savstarpēji pretrunīgi.Ja nav nekādu norāžu par šādu plānu darbības jomu un pamatsaturu, to izstrāde sadārdzinās, tos grūtāk salīdzināt un, pats galvenais, tiek mazināta motivācija prasībai dalībvalstīm iesniegt attiecīgos plānus;

15.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var nodrošināt tūlītēju reaģēšanu uz katastrofām, jo to rīcībā ir sīka informācija par vietējiem ģeogrāfiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Komiteja atzīst, ka būtu labi, ja dalībvalstis iesaistītu vietējās un reģionālās pašvaldības gan riska novērtējuma, gan riska pārvaldības plānu sagatavošanā, jo daudzos gadījumos vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir lielāka kompetence un zināšanas nekā valsts līmenī, piemēram, par apdraudējuma novērtēšanu;

16.

piebilst, ka finanšu noteikumi, kas ietverti priekšlikumā par transportu, ir solis pareizajā virzienā, un ka tiem vajadzētu ļaut īstenot lielāku pasākumu skaitu īsākā laikā, kā arī paplašināt to valstu skaitu, kuras izmanto šos līdzekļus, jo transports ir viens no galvenajiem izdevumu faktoriem starptautisku misiju laikā;

17.

atbalsta Komisijas pasākumus, kas vērsti uz atbilstošu transporta līdzekļu pieejamības palielināšanu, lai atbalstītu ātrās reaģēšanas spēju attīstību ES līmenī, ar noteikumu, ka šādu pasākumu iespējamās piemērošanas nolūks, apjoms un nosacījumi ir skaidri precizēti. Komiteja pozitīvi vērtē iespēju, ka Komisija var papildināt dalībvalstu nodrošināto transportu, piedāvājot papildu transportlīdzekļus, kas vajadzīgi, lai varētu ātri reaģēt uz liela mēroga katastrofām;

18.

uzsver, ka ir svarīgi pāriet no reaktīvas un ad hoc pieejas uz integrētāku, efektīvāku un optimālāku mehānismu. Ļoti svarīga ir faktiska pāreja no pašreizējās ad hoc pieejas uz agrīno plānošanu un ātru reaģēšanu;

19.

izprot Komisijas nodomu plašāk definēt instrumentā iekļautos jēdzienus, lai Civilās aizsardzības mehānisms būtu elastīgāks un labāk darbotos. Tomēr Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi precizēt Eiropas Parlamenta un Padomes lēmuma par Civilās aizsardzības mehānismu 4. pantā iekļautās definīcijas, sevišķi attiecībā uz jēdzieniem “katastrofa” un “liela mēroga katastrofa”. Tas ļautu nākotnē novērst dalībvalstu iespējamos pārkāpumus, kas rodas mehānismā paredzēto atbalsta līdzekļu nepareizas izmantošanas dēļ;

20.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ir arī jāpaplašina piekļuve svarīgiem reaģēšanas resursiem, jāpalielina transporta iespējas, jāvienkāršo procedūras, kas atvieglo optimālu reaģēšanu, kā arī vairāk jāintegrē preventīvā politika;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu, kura mērķis ir, palielinot organizēto apmācības kursu un praktisko nodarbību intensitāti, kā arī izstrādājot atbilstošus ārkārtas rīcības plānus, pilnveidot reaģēšanas spējas ārkārtas situācijās;

22.

piekrīt, ka mehānisma pamatā ir civilās aizsardzības politikas četri galvenie balsti, proti, novēršana, gatavības nodrošināšana, reaģēšana un ārējā dimensija, un ka tos papildina finanšu noteikumi;

23.

atbalsta tādus pasākumus, kas mudina dalībvalstis un trešās valstis noteikt integrētu pieeju katastrofu pārvaldībā;

24.

uzsver: lai novērstu katastrofu radīto kaitējumu cilvēkiem, īpašumam un videi, ir jāīsteno pasākumi, kas uzlabo un pastāvīgi atjaunina pamatzināšanas par katastrofu riskiem un sekmētu zināšanu, paraugprakses un informācijas apmaiņu. Jāuzlabo arī informētība par riska novēršanu, un jāatbalsta dalībvalstu un trešo valstu īstenotie pasākumi, īpaši attiecībā uz riska pārvaldības plānu izstrādi;

25.

piekrīt Komisijas plānotajiem pasākumiem, kas ļautu nodrošināt gatavību, piemēram, izveidojot Ārkārtas reaģēšanas centru (ERC), vadot kopīgo ārkārtas sakaru un informācijas sistēmu (CECIS), sniedzot savu ieguldījumu katastrofu atklāšanas un agrīnās brīdināšanas sistēmu izstrādē, radot un uzturot ekspertu vienību, moduļu un citu elementu spējas, kā arī veicot atbalsta un papildinošas darbības (apmācība, gūto atziņu un zināšanu izplatīšana). Vienlaikus Komiteja uzskata, ka jāprecizē veids, kā dalībvalstis iesniedz palīdzības lūgumu Ārkārtas reaģēšanas centram. Izmantotais formulējums “pēc iespējas precīzs lūgums” ir ļoti neskaidrs. Arī Ārkārtas reaģēšanas centra darbība ir jāsaskaņo ar pastāvošajām valsts un reģionālā līmeņa struktūrām;

26.

piekrīt Komisijas pasākumiem, kas paredzēti tad, ja liela mēroga katastrofu vai šādu katastrofu draudu gadījumā saņemts dalībvalsts lūgums pēc palīdzības, un sevišķi atzinīgi vērtē pasākumus, kuri veicina vienību, ekspertu, moduļu un Eiropas ārkārtas reaģēšanas spēju ietvaros neiekļautā intervences atbalsta piesaistīšanu;

27.

atbalsta Komisijas iniciatīvu, ar ko izveido Eiropas ārkārtas reaģēšanas spējas tāda rezervju saraksta veidā, kurā jau iepriekš ir brīvprātīgi iekļauti dalībvalstu reaģēšanas resursi. Komiteja norāda, ka sadarbībā ar dalībvalstīm jāprecizē arī kvalitātes prasības attiecībā uz ārkārtas reaģēšanas spējām. Vienlaikus būtu vēlams sīkāk izklāstīt kārtību, kādā dalībvalstis informē Komisiju par iemesliem, kas liedz dalībvalstīm šīs reaģēšanas spējas darīt pieejamas konkrētā ārkārtas situācijā Turklāt arī skaidri jānorāda, ka nav vajadzības šīs reaģēšanas spējas darīt pieejamas konkrētā ārkārtas situācijā, ja tās ir nepieciešamas pašas valsts vajadzībām;

28.

uzskata par svarīgu, ka Komisijai paredzētā informācija par iemesliem, kas liedz darīt pieejamas reaģēšanas spējas, tiktu iekļauta atjauninātajos riska pārvaldības plānos;

29.

atbalsta Komisijas plānotos pasākumus, kuru mērķis ir periodiski izvērtēt Eiropas ārkārtas reaģēšanas spējas, kuru sekmīga darbība veicinās izvirzīto konkrēto mērķu īstenošanu.

30.

atbalsta Komisijas iniciatīvu paplašināt finansiālā atbalsta piešķiršanu. Saskaņā ar izskatāmo lēmumu finansiālo atbalstu var piešķirt visos Finanšu regulā noteiktajos veidos, proti, izmantojot dotācijas, izdevumu atlīdzināšanu, publisko iepirkumu vai iemaksājot ieguldījumu fondos;

31.

atbalsta Komisijas centienus īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt sinerģiju un papildināmību ar citiem ES instrumentiem, izslēdzot vienlaicīgu atbalsta finansēšanu no citiem finanšu instrumentiem;

32.

uzskata par lietderīgu to, ka Komisija veic atbilstošus pasākumus, lai, piemērojot aizsargpasākumus pret krāpšanu, korupciju un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, nodrošinātu, ka finanšu darījumos tiek aizsargātas Savienības finansiālās intereses;

33.

vienlaikus uzsver vajadzību precizēt un sīkāk izstrādāt lēmumā iekļautās definīcijas un palīdzības lūgumus reaģēšanai liela mēroga katastrofas vai šādas katastrofas draudu gadījumā, lai novērstu iespējamos pārkāpumus, kas rodas jēdzienu nepareizas definēšanas dēļ.