15.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/95

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pārstrādāt direktīvu par apdrošināšanas starpniecību un kopumā par priekšlikumu pauž pozitīvu vērtējumu. Priekšlikuma pamatā esošie mērķi ir labi pamatoti, un priekšlikuma lielākā daļa ir atbilstoša.

1.2.

Daži aspekti priekšlikumā tomēr nav pietiekami izsmeļoši aplūkoti, un pirms to īstenošanas vēl ir jāveic papildu izvērtējums. Lai noteikumu piemērošana būtu efektīva, dažos gadījumos ir nepieciešama precīzāka jēdzienu definīcija.

1.3.

EESK uzskata, ka priekšlikumā noteiktā prasība sniegt klientiem informāciju uzskatāma par atbilstošu un sniedz labumu patērētājiem.

1.4.

Priekšlikumā paredzēts, ka apdrošināšanas starpnieki un apdrošināšanas sabiedrības veic visus nepieciešamos pasākumus, lai apzinātu interešu konfliktus, kas var rasties, veicot apdrošināšanas pakalpojumu starpniecību, un informē par tiem klientu. EESK uzskata, ka tas ir svarīgi, un atbalsta priekšlikuma mērķi, taču vienlaikus ir pārliecināta, ka dažus priekšlikumā minētos aspektus varētu uzlabot atbilstoši turpmāk izklāstītajam.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar apdrošināšanas ieguldījumu produktu pirkšanu klientu aizsardzībai ir izvirzītas konkrētas papildu prasības. Bieži vien šeit runa ir par pensiju uzkrājumiem, kas patērētājiem ir finansiāli ļoti nozīmīgi un attiecas uz ilgu laika posmu. Šādi produkti bieži ir kompleksi, un patērētājiem var būt grūtības iepriekš apzināt un novērtēt to atšķirīgo saturu un nosacījumus. Tāpēc šo apdrošināšanas produktu kategorijā patērētāju interešu aizsardzībai ir daudz lielāka nozīme nekā attiecībā uz vienkāršiem apdrošināšanas produktiem, kuru ekonomiskā ietekme ir mazāka.

2.1.

Direktīva par apdrošināšanas starpniecību ir vienīgais ES tiesību akts, kas regulē apdrošināšanas pakalpojumu pārdošanu nolūkā aizsargāt patērētāju tiesības. To pieņēma 2002. gadā, un ne vēlāk kā līdz 2005. gada janvārim dalībvalstīm tā bija jātransponē savos tiesību aktos. Direktīvas mērķis ir nodrošināt minimālu saskaņošanas līmeni, izmantojot konkrētus vispārējos principus, taču dalībvalstis to ir īstenojušas ļoti atšķirīgā veidā. Nepieciešamība pārskatīt direktīvu tika konstatēta jau Komisijas 2005.–2008. gadā veiktajā direktīvas īstenošanas pārbaudē.

2.2.

Satricinājumi finanšu tirgos turklāt ir uzskatām parādījuši, cik svarīga ir patērētāju efektīva aizsardzība visās finanšu nozarēs. G20 grupa 2010. gadā lūdza ESAO un citas attiecīgās starptautiskās organizācijas noteikt kopīgus principus labākai patērētāju aizsardzībai finanšu pakalpojumu pirkšanas jomā. Izskatāmais priekšlikums direktīvas par apdrošināšanas starpniecību pārstrādātajai redakcijai jāaplūko, ņemot vērā arī minēto kontekstu.

2.3.

Pārstrādātās direktīvas priekšlikuma (IMD2) mērķis ir uzlabot apdrošināšanas tirgus regulējumu, nodrošinot vienādus noteikumus visiem apdrošināšanas pakalpojumu pārdošanas tirgus dalībniekiem un pastiprinot apdrošināšanas ņēmēju aizsardzību.

2.3.1.

Galvenie mērķi ir neizkropļota konkurence, patērētāju aizsardzība un tirgus integrācija. Interešu konfliktus ir jākonstatē, jāpārvalda, un to skaits jāsamazina. Pārdevēju profesionālajai kvalifikācijai jāatbilst pārdodamo produktu sarežģītībai. Jāvienkāršo pārrobežu darbības procedūras.

2.3.2.

Priekšlikums direktīvai paplašina direktīvas piemērošanas jomu, proti, no vienkāršas pārdošanas, ko veic apdrošināšanas starpnieki, līdz praktiski visu apdrošināšanas pakalpojumu izplatīšanai.

2.3.3.

Komisija priekšlikumu vispārīgi uzskata priekšlikumu par minimālas harmonizācijas direktīvu, kas dalībvalstīm nodrošina pietiekamu rīcības brīvību noteikt stingrākas patērētāju aizsardzības prasības.

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pārstrādāt direktīvu par apdrošināšanas starpniecību un kopumā par priekšlikumu pauž pozitīvu vērtējumu. Priekšlikuma pamatā esošie mērķi ir labi pamatoti, un priekšlikuma lielākā daļa ir atbilstoša. Komiteja arī atbalsta priekšlikumā paredzēto noteikumu pārskatīt direktīvu piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Daži aspekti priekšlikumā tomēr nav aplūkoti pietiekami izsmeļoši, un pirms to īstenošanas vēl ir jāveic papildu izvērtējums.

3.2.1.

Ar priekšlikuma 1. pantu paredzēts ievērojami paplašināt direktīvas darbības jomu salīdzinājumā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu. Priekšlikumā paplašināts jēdziens “apdrošināšanas starpniecība”, un tas tagad attiecas ne tikai uz pastāvīgiem starpniekiem, bet arī uz apdrošināšanas sabiedrību darbiniekiem. Tas vērtējams visnotaļ pozitīvi, jo tādējādi uz visu apdrošināšanas tirgu tiek attiecināti vienādi noteikumi. Direktīva attiecas arī uz bankām, ciktāl to produktu klāsts ietver arī apdrošināšanas produktus.

3.2.2.

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai tiktu izstrādāti tirdzniecības nosacījumi neatkarīgi no tā, kuras finanšu sektora profesionālās kategorijas pārstāvji veic pārdošanu. Tāpēc šķiet savādi, ka priekšlikumā konkrēti minēta profesionāla prasību pārvaldība un zaudējumu novērtēšanas pakalpojumi.

3.3.1.

EESK ļoti atzinīgi vērtē faktu, ka dalībvalstis aicinātas rūpēties par to, lai apdrošināšanas starpnieki un apdrošināšanas sabiedrību darbinieki, kas nodarbojas ar apdrošināšanas starpniecību, pastāvīgi atjauninātu savas zināšanas un kompetenci šajā jomā. Šajā sakarā būtiski ir uzsvērt arī darba devēju atbildību par to, lai attiecīgajiem darbiniekiem būtu pieejama tālāka apmācība, kas nepieciešama viņu darba uzdevumu efektīvai un pienācīgai veikšanai.

3.3.2.

Šajā saistībā Komiteja uzsver, ka būtu vēlams ar likumu noteikt, ka visiem apdrošināšanas starpniekiem (gan apdrošināšanas sabiedrības darbiniekiem, gan pašnodarbinātām personām) jāiesniedz apliecinoši dokumenti par attiecīgo, ar profesiju saistīto izglītību.

3.3.3

Priekšlikuma 8. panta 2. punktā ierosināts noteikt, ka darbinieki, kas tieši veic apdrošināšanas starpniecības darbības, nedrīkst būt minēti sodāmības reģistrā saistībā ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar noziegumiem pret īpašumu, vai citiem noziegumiem, kas saistīti ar finanšu darbībām. Komiteja uzskata, ka attiecīgā kontrole būtu jāveic oficiālām valsts iestādēm, lai nodrošinātu privātās dzīves neaizskaramību un izvairītos no sarežģītām un dārgām procedūrām. Viena no problēmām šajā saistībā varētu būt tā, ka valstu kritēriji reģistrācijai sodāmības reģistrā ir atšķirīgi, tāpēc regulējumam dažādās valstīs var būt atšķirīgas sekas.

3.4.1.

Priekšlikumā noteikts, ka visai informācijai, tostarp, saistībā ar tirdzniecību ir jābūt patiesai un skaidrai, un tā nedrīkst būt maldinoša. No iesniegtajiem dokumentiem jātop skaidram, vai tie attiecas uz tirdzniecību vai citu informāciju. Apdrošināšanas starpniekam arī jāinformē klients par to, cik lielā mērā informācija ir saistīta ar konsultāciju sniegšanu par piedāvātajiem apdrošināšanas pakalpojumiem. Jābūt skaidrībai, vai starpnieks darbojas apdrošināšanas sabiedrības uzdevumā vai ir pašnodarbināta persona, kā arī jāzina, no kā viņš saņem atlīdzību. EESK uzskata, ka priekšlikums kopumā ir atbilstošs un sniedz labumu patērētājiem.

3.4.2.

Ir iespējams risks, ka apdrošināšanas starpnieks varētu censties izvairīties no pienākuma sniegt konsultāciju, paziņojot klientam, ka konsultācija netiek sniegta. Ierosinātais noteikums tādējādi var radīt interpretācijas problēmas. Ja minētais noteikums jāsaglabā, tas būtu jāpapildina ar nosacījumu, proti, ja galu galā izrādās, ka starpnieks patiešām ir sniedzis konsultāciju par pakalpojumiem, kuriem viņš veic starpniecību, tas nekādā veidā nedrīkst ietekmēt klienta tiesības saņemt kompensāciju par paviršu konsultāciju.

3.4.3.

Daudzus vienkāršus apdrošināšanas produktus tirgo bez konsultācijas, piemēram, internetā. 18. pants attiecas uz pārdošanu, ja konsultācijas netiek sniegtas. 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka starpnieks izklāsta klientam iemeslus, kas ir par pamatu konsultācijām par katru apdrošināšanas produktu, lai gan šis pants attiecas uz situācijām, kurās netiek sniegtas konsultācijas. Formulējums ir pretrunīgs, tāpēc šī priekšlikuma daļa jāprecizē.

3.4.4.

Attiecībā uz klientiem sniedzamo informāciju 20. pantā noteikts, ka visa informācija jāiesniedz uz papīra. Izņēmumu skaits liecina, ka to vairs nevar uzskatīt par pamata noteikumu. Tā vietā būtu labāk noteikt, ka papīra formātā jāsniedz pamatinformācija par produktu, vienlaikus dodot norādes par to, kur iegūstama papildu informācija.

3.5.1.

Priekšlikumā paredzēts, ka apdrošināšanas starpnieki un apdrošināšanas sabiedrības veic visus nepieciešamos pasākumus, lai apzinātu interešu konfliktus, kas var rasties, veicot apdrošināšanas pakalpojumu starpniecību, un informē par tiem klientu. EESK uzskata, ka tas ir svarīgi, un pauž atbalstu priekšlikuma mērķiem, taču uzskata, ka priekšlikumā varētu veikt turpmāk tekstā uzskaitītos uzlabojumus.

3.5.2.

Priekšlikuma 17. panta 1.d) – g) punktā paredzēti noteikumi attiecībā uz informāciju, kas klientiem sniedzama par atalgojumu, ko saistībā ar apdrošināšanas līgumu saņem starpnieks. EESK atbalsta informācijas sniegšanu par to, kā tiek noteikts atalojums, taču pauž bažas par to, ka pārāk detalizēta informācija par atalgojuma summu, kā paredzēts f) punktā, klientam lēmuma pieņemšanā varētu būt maldinoša. Ir svarīgi, lai klients precīzi zinātu produkta kopējo cenu, summu, ko saņem starpnieks, kā arī iespējamo starpnieka atalgojumu no apdrošināšanas sabiedrības;

3.5.3.

Priekšlikuma 17. panta 4. punktā paredzēta prasība sniegt informāciju par starpnieka atalgojumu gadījumos, kad saskaņā ar apdrošināšanas līgumu klients pēc tā noslēgšanas veic apdrošināšanas maksājumus. Tā kā mūsdienās ilgtermiņa apdrošināšanas līgumu slēgšanai tiek izmantoti automātiski maksājumu veidi, piemēram, tiešā debeta maksājumi, priekšlikums rada pārmērīgu regulējumu. Ir pietiekami, ja klientu par starpnieka atalgojumu informē vienu reizi gadā.

3.5.4.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikuma 21. pantu par kombinēto pārdošanu. Tajā noteikts, ka apdrošināšanas starpniekam klients ir jāinformē par to, vai piedāvātās paketes dažādās daļas iespējams iegādāties atsevišķi vienu no otras.

3.5.5.

Lai sabalansētu informāciju un pārredzamību un neradītu kropļojošas konkurences risku, ir ļoti svarīgi ieviest vispārēju principu par vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, kas nodrošināti visiem izplatītājiem.

3.6.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar apdrošināšanas ieguldījumu produktu pirkšanu klientu aizsardzībai ir izvirzītas īpašas papildu prasības. Starp vienkāršiem apdrošināšanas pakalpojumiem un apdrošināšanas ieguldījumu produktiem pastāv ievērojamas atšķirības. Bieži vien šeit runa ir par pensiju uzkrājumiem, kas patērētājiem ir finansiāli ļoti nozīmīgi un attiecas uz ilgu laika posmu. Gan uzkrājumu veidošanas, gan uzkrājumu izmaksāšanas posms var aptvert vairākus gadu desmitus. Šādi produkti bieži ir kompleksi, un patērētājiem var būt grūtības iepriekš apzināt un novērtēt to atšķirīgo saturu un nosacījumus. Tāpēc šo apdrošināšanas produktu kategorijā patērētāju interešu aizsardzībai ir daudz lielāka nozīme nekā attiecībā uz vienkāršiem apdrošināšanas produktiem, kuru ekonomiskā ietekme ir mazāka.

3.6.2.

Komiteja uzskata, ka būtu precīzāk jānosaka, uz kuriem produktiem minētais attiecas. Priekšlikuma 2. panta 4. punktā sniegtajā definīcijā dota norāde uz regulu par ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumentiem. Komiteja uzskata, ka minētā definīcija ir pārāk nenoteikta, jo priekšlikumā attiecībā uz šiem starpniecības gadījumiem noteiktas konkrētākas klientu aizsardzības prasības, un tāpēc ir svarīgi skaidri un precīzi noteikt šo nosacījumu piemērošanas jomu, lai būtu iespējams klientu aizsardzībai izvirzītās prasības īstenot praksē (1).

3.6.3.

Ja apdrošināšanas starpnieks klientam paziņo, ka konsultācija par apdrošināšanas produktiem tiek sniegta neatkarīgi, tad saskaņā ar 24. panta 5. punkta b) apakšpunktu apdrošināšanas starpnieks nedrīkst no trešām personām saņemt maksas, komisijas naudas vai jebkādus citus monetārus labumus. Ņemot vērā īpašo nepieciešamību šādā situācijā aizsargāt patērētāju, EESK šo priekšlikumu vērtē atzinīgi.

3.7.1.

Saskaņā ar 13. pantu dalībvalstis nodrošina atbilstošu, efektīvu, objektīvu un neatkarīgu procedūru izveidi strīdu izšķiršanai. Šajā sakarā EESK uzsver, ka ir svarīgi, lai šādām institūcijām tiktu piešķirtas reālas pilnvaras un dota iespēja pārbaudīt pierādāmos faktus mutiskā lietas izskatīšanā, lai izpildītu direktīvā noteiktās prasības. Komiteja arī uzsver, ka vienlaikus jānodrošina iespējas strīdus izšķirt tiesā, lai klienti nebūtu spiesti izmantot vienīgi alternatīvos strīdu izšķiršanas mehānismus.

3.8.1.

Saskaņā ar priekšlikuma 26. pantu dalībvalstis nodrošina, lai to administratīvās sankcijas un pasākumi būtu efektīvi, samērīgi un preventīvi. EESK atbalsta šos mērķus.

3.8.2.

Taču 28. panta 2. punkta f) apakšpunktā noteikts, ka fiziskas personas var tikt sodītas ar administratīvām finansiālām sankcijām līdz pat EUR 5 000 000. EESK uzskata, ka minētā summa ir pārmērīgi augsta, lai arī ir runa par administratīvu finansiālo sankciju maksimālo summu. Šo noteikumu var apšaubīt, it īpaši tāpēc, ka runa ir par administratīvām sankcijām, nevis ar tiesas nolēmumu noteiktu zaudējumu atlīdzināšanu cietušajam.

3.9.1.

Priekšlikuma 30. pantā noteikts, ka jāizveido efektīvi mehānismi, lai ziņotu par pārkāpumiem. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka darbiniekiem jābūt iespējai ziņot kompetentajai uzraudzības iestādei par iespējamiem noteikumu pārkāpumiem, un tas viņiem nedrīkst radīt nekādas ar darba tiesiskajām attiecībām saistītas vai citāda veida negatīvas sekas. Tas ir svarīgi juridiskās noteiktības, godīgas konkurences un, protams, klientu aizsardzības nodrošināšanai. Iespējai ziņot jāattiecas arī uz gadījumiem, kad ir aizdomas par spēkā esošo tiesību pārkāpumu. Nepietiek vienīgi ar to, ka apdrošināšanas un starpniecības sabiedrību darbiniekiem tiek norādīts uz uzņēmuma iekšējo procedūru ziņošanai par darbības pārkāpumiem.

4.1.

Ir ļoti būtiski definēt, kas ir apdrošināšanas ieguldījumu produkti, jo uz tiem attiecas stingrāki noteikumi nekā uz pārējiem apdrošināšanas produktiem. Tāpēc attiecīgajā pantā sniegtā definīcija, proti, “apdrošināšanas ieguldījumu produkts ir apdrošināšanas līgums, ko var klasificēt arī kā ieguldījumu produktu”, nav veiksmīgi formulēta. Šāda definīcija pieļauj dažādas interpretācijas, kas var būt apdrošināšanas ieguldījumu produkts.

4.2.

Komiteja uzskata, ka jēdziena “konsultēšana” definīcija ir neskaidra. Priekšlikumā vairākās vietās sniegtas atšķirīgas konsultēšanas definīcijas. Priekšlikuma 2. panta 9. punktā tā definēta kā ieteikumu sniegšana klientam. Šāda konsultēšanas definīcija ir ļoti plaša, un nav skaidrs, vai apdrošināšanas pakalpojumu starpniecība bez konsultāciju sniegšanas vispār ir iespējama.

4.2.1.

Vienlaikus citā vietā priekšlikumā sniegta vēl viena jēdziena “konsultēšana” definīcija. VI nodaļas 17. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka klients jāinformē par to, ka konsultēšana notiek, “pamatojoties uz taisnīgu analīzi”. Priekšlikuma 18. panta 3. punktā paskaidrots, kāda ir konsultēšana, pamatojoties uz taisnīgu analīzi. Apdrošināšanas starpnieki šādas konsultācijas sniedz, “pamatojoties uz pietiekami liela tirgū pieejamu apdrošināšanas līgumu skaita analīzi, kas atbilstoši profesionālajiem kritērijiem tiem ļauj sniegt ieteikumu par to, kurš apdrošināšanas līgums būtu piemērotākais, lai apmierinātu klienta vajadzības”.

4.2.2.

Savukārt priekšlikuma 24. panta 3. un 5. punktā lietots cits formulējums. Tur minēts, ka “konsultācijas sniedz neatkarīgā veidā”. Saskaņā ar priekšlikumu šīs neatkarīgā veidā sniegtās konsultācijas var pamatoties “uz plašu vai ierobežotāku tirgus analīzi”.

4.2.3.

Apkopojot var secināt, ka priekšlikumā minētas vairākas atšķirīgas starpniecības īstenošanas situācijas, proti:

4.2.4.

Neatkarīgā veidā sniegtai konsultācijai, kā iepriekš minēts, jāatbilst arī konkrētām prasībām attiecībā uz tās formu un saturu. Taču nav skaidrs, vai šīs formai izvirzītās prasības jāpilda arī plašas vai ierobežotākas tirgus analīzes gadījumā.

4.3.1.

Komiteja piekrīt, ka patērētājiem ir svarīgi, lai interešu konflikti tiktu atklāti un lai attiecībā uz atalgojuma veidu valdītu zināma pārredzamība. Galveno uzmanību tomēr vajadzētu pievērst ne tikai atalgojumu jautājumu pārredzamībai, bet arī darba izpildes vadības sistēmām, kas ir gan mainīgā atalgojuma, gan arī nemainīgās algas daļas attīstības pamatā. Interešu konflikti var rasties arī situācijās, kas nav saistītas ar jebkādu mainīgā atalgojuma veidu, proti, gadījumos, kad starpniekam ir jārīkojas atbilstoši darbības mērķiem. Tie bieži var būt konkrēta produkta pārdošanas mērķi, taču šie mērķi var būt arī netieša rakstura. Šādi mērķi var slēpt interešu konflikta risku starp apdrošināšanas sabiedrības noteiktajiem mērķiem un klienta vajadzību pēc piemērota apdrošināšanas produkta.