22.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 143/107

1.1.

Lai gan smagi negadījumi jūrā notiek reti, to sekas cilvēku dzīvībai, videi, ekonomikai un klimatam bieži ir katastrofālas.

1.2.

Vajadzība pēc konsekventas ES pieejas drošībai naftas un gāzes ieguvē jūrā ir vispāratzīta.

1.3.

Šo mērķi vislabāk var sasniegt, izplatot un ieviešot visaugstākos standartus, kas jau tagad tiek piemēroti lielākajā daļā šīs nozares uzņēmumu.

1.4.

EESK atbalsta Komisijas ieteikumu izvēlēties 2. risinājumu kā pasākumu kopumu, kas ir vislabāk piemērots priekšlikuma mērķu sasniegšanai.

1.5.

Saskaņā ar pašreizējo decentralizācijas tendenci (kā, piemēram, zivsaimniecībā un lauksaimniecībā) ar šo direktīvu reformu pasākumu regulējums ir jāuztic dalībvalstu iestādēm un ieinteresētajām pusēm, nevis ES iestādēm, kā ierosina Par jūrā veiktajām darbībām atbildīgo iestāžu grupa.

1.6.

EESK mudina Komisiju tuvināt drīzam nobeigumam nosacījumu izstrādi attiecībā uz produktu drošību, finansiālo spēju un — kas ir vissvarīgāk — uzņēmumu atbildību.

1.7.

ES uzņēmumi, kas veic izpētes un ražošanas darbības ārpus Eiropas Savienības teritorijas, būtu jārosina “eksportēt” labākos ES standartus.

2.1.

Komisija 2011. gada 27. oktobrī iesniedza priekšlikumu regulai par naftas un gāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbību jūrā drošumu.

2.2.

Ņemot vērā naftas platformas Deepwater Horizon katastrofu Meksikas līcī 2010. gada aprīlī un Komisijas secinājumu, ka pastāv nopietns smaga negadījuma risks jūrās, kas apskalo Eiropu, nav šaubu par steidzamību, ar kādu jārisina jautājumi, uz kuriem norādījusi Komisija ietekmes novērtējumā, kas pievienots priekšlikumam, kā arī jāpieņem pienācīgi pasākumi. Šie jautājumi ir:

2.3.

Komisija uzskata, ka šos jautājumus var vislabāk atrisināt:

2.4.

Jo īpaši, Komisija cer sasniegt šos vērienīgos mērķus, veicinot „ES labākās prakses modeli”, īstenojot reformu kopumu, kas lielā mērā pamatojas uz jau iesakņojušos un augsti vērtētu praksi Ziemeļjūras reģionā. Tas sekmēs ciešāku sadarbību riska novērtēšanā, ārkārtas rīcības plānošanā, ātrā reaģēšanā, informācijas, zināšanu un resursu apmaiņā. Saskaņā ar šo modeli (ietekmes novērtējumā tas norādīts kā 2. risinājums) tiek apsvērta iespēja izveidot katrā dalībvalstī kompetento iestādi ar vispārēju atbildību par jautājumiem, kas saistīti ar šo nozari, un visām dalībvalstīm — kopīgu Par jūrā veiktajām darbībām atbildīgo iestāžu grupu, lai ieviestu jaunus drošības standartus, veicinātu ES regulatīvās programmas un nodrošinātu standarta pārrobežu ziņošanu.

3.1.

Eiropas naftas un gāzes ieguves jūrā sektorā atrodas gandrīz 1 000 jūras iekārtu. Šo iekārtu ģeogrāfiskā izplatība ir šāda: 486 (AK), 181 (Nīderlande), 123 (Itālija), 61 (Dānija), 7 (Rumānija), 4 (Spānija), 3 (Polija), 2 (Vācija), 2 (Grieķija), 2 (Īrija) un 1 (Bulgārija).

3.2.

EESK uzskata, ka drošība ikvienā naftas un gāzes ieguves jūrā aspektā un visos rezultātos, kas saistīti ar šo nozari, ir ārkārtīgi svarīga, un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu.

3.3.

Lai gan regulā galvenā uzmanība ir veltīta jūras negadījumu un avāriju ietekmes uz vidi novēršanai vai lokalizēšanai, EESK pauž gandarījumu par to, ka ietekmes novērtējumā darba ņēmēju veselība, drošība un labklājība naftas un gāzes ieguves jūrā nozarē nav atstāta bez ievērības.

3.4.

EESK atzīst, ka jāpanāk līdzsvars starp priekšlikuma prasībām un ES enerģijas un energoapgādes drošības vajadzībām.

3.5.

Lai gan ES nav neviena tiesību akta, kas būtu īpaši veltīts naftas un gāzes ieguves jūrā drošumam, tomēr vairākās pašreizējās direktīvās ir risināti jautājumi, kas ir cieši saistīti ar priekšlikumā ietvertajiem, piemēram, Direktīva par atbildību vides jomā (2004/35/EK), Atkritumu pamatdirektīva (2008/98/EK), Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu (85/337/EEK, ar grozījumiem), pasākumi, kas ieviesti saskaņā ar Pamatdirektīvu par veselību un drošību darbā (89/391/EEK) attiecībā uz minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darbiniekiem, kuri strādā virszemes un apakšzemes minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, un Jūras stratēģijas pamatdirektīva (2008/56/EK). Tā kā šīs direktīvas tieši neatbilst priekšlikuma mērķiem, tās var piemērot tikai daļēji, ja vien tās vispār var piemērot bez pielāgošanas. Direktīva par atbildību vides jomā, piemēram, attiecas uz piesārņojumu jūrā, taču neattiecas uz ūdenim nodarīto kaitējumu ekskluzīvajā ekonomikas zonā vai kontinentālajā šelfā, kas ir aizsargājami saskaņā ar Jūras vides direktīvu.

3.6.

Komentāros bieži ir pausta kritika par to, ka pašreizējie drošuma, kaitējuma novēršanas, atbildības un atlīdzības standarti (saskaņā ar direktīvu, pašregulējumu, starptautiskām konvencijām un protokoliem) ir bieži juceklīgi un netiek efektīvi piemēroti — tiem tiek piešķirta dažāda nozīme, un tie tiek dažādi interpretēti, netiek ievērots tiesību aktu īstenošanas un izpildes mehānismu gars, nedz pievērsta uzmanība detaļām, liecinot par zemu uzņēmējdarbības kultūru. Šāda situācija diskreditē likumdošanas procesu un nav uzskatāma par apmierinošu. Jaunā pieeja, kas izklāstīta priekšlikumā, ir vērtējama atzinīgi.

3.7.

Ziemeļjūras sektorā nozares praksi un procedūras — gan brīvprātīgās, gan obligātās — Komisija ir raksturojusi kā „labāko darbības praksi”, „labāko darbības praksi Savienībā”, „labāko pieejamo praksi, kas noteikta autoritatīvos standartos un norādēs”, „pašreizējo labāko standartu”, „modernu praksi” un „atzītu labāko praksi būtisku apdraudējumu risku kontroles jomā”, kas liecina par mērķtiecīgu regulējošu pieeju, kura tiek uzskatīta par „pasaules līmeņa” pieeju. Tomēr EESK pauž bažas par salīdzinoši augsta līmeņa risku, kas saglabājas, un uzskata, ka ierosinātā regula paaugstinās korporatīvo drošības kultūru.

3.8.

Šī prakse ir izveidojusies un nobriedusi pētījumu, inženiertehniskās darbības un iekārtu ekspluatācijas pieredzes rezultātā (dažkārt šī pieredze bija visai rūgta, ja atceramies Alexander Kielland (1980.g.) un Piper Alpha (1988.g.) katastrofas). EESK atzīst, ka šis ir nepārtraukts process, kam vajadzīgs pastāvīgs novērtējums, un uzskata, ka šīs nozares operatori nav bezrūpīgi un gausi, ieviešot jaunus pasākumus un pamatnostādnes vai arī pielāgojot pašreizējos standartus vai procedūras, kad vien tas ir nepieciešams vai situācijai atbilstošs. Regula nodrošinās vienotu sistēmu, lai to varētu īstenot.

3.9.

Savstarpēji saskanīgu, visaptverošu un universālu principu, procedūru un kontroles pasākumu kopums Eiropas Savienībā, kā teikts regulā, ir savlaicīgs un būtisks labai nozares pārvaldībai, jo tas attīsta jaunas pētniecības un ražošanas nozares. EESK atzīmē Komisijas ieteikumu izvēlēties 2. risinājumu kā pieņemamāko pieeju.

4.1.

Vairākās atsaucēs Komisija uzsver smaga naftas vai gāzes negadījuma risku ES ūdeņos, „kas visā Savienībā vēl joprojām ir būtisks” un kas „ir iespējamāks, nekā tas varētu šķist”, un kas ir „nepieņemami augsts”. EESK vēlas zināt, kā šis apgalvojums tiek pamatots.

4.2.

EESK pauž bažas, ka Komisijas priekšlikums, kas paredz kā vēlamo juridisko instrumentu izvēlēties regulu, var:

4.3.

Kaut arī pastāv uzskats, ka esošais paraugprakses režīms (Ziemeļjūras modelis) kopdarbībā ar tādām organizācijām kā Ziemeļjūras iestāžu forums, Naftas noplūdes novēršanas un reaģēšanas konsultatīvā grupa, Offshore Oil Pollution Liability Association Ltd, Starptautiskais regulatoru forums un operatoru kopējie ārkārtas situāciju dienesti visnotaļ liecina par darbībā īstenoto subsidiaritāti, balstoties uz dalībvalstu rīcību, un ka Komisijas atbalstīto pieeju „pacelties līdz pašreizējai labākajai praksei” varētu sasniegt ar direktīvas palīdzību, EESK atzīst regulas pamatotību principā un regulu kā Komisijas izvēlēto juridisko instrumentu. EESK sagaida, ka regula novērsīs pašreizējās neatbilstības starp dalībvalstīm, kā arī apvienos un atspoguļos Ziemeļjūras modelī iestrādātos labākos elementus, principus un standartus.

4.4.

EESK aicina Komisiju paskaidrot, vai un kādā mērā LESD 194. panta 2. punkta noteikumi ir ņemti vērā, sagatavojot priekšlikuma noteikumus.

4.5.

ES drošības kultūra būtu vienādi jāpiemēro ES uzņēmumiem gan ES ūdeņos, gan ārpus tiem, kad vien iespējams. Tādēļ EESK ierosina izvērtēt trešo pušu veiktas pārbaudes sistēmu, lai īstenotu konkrēto mērķi.

4.6.

Deepwater Horizon katastrofa pierādīja nepieciešamību pastiprināt finanšu prasības attiecībā uz operatoriem, lai garantētu to spēju pilnībā segt zaudējumus un kompensēt visas avāriju radītās izmaksas. Tādēļ EESK iesaka turpmāk izvērtēt obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas nosacījumus (vai līdzvērtīgu un adekvātu atbildības nodrošinājumu) un ierosina regulā noteikt pārskatīšanas mehānismu, lai tuvākajā nākotnē noregulētu šo aktuālo jautājumu.