ZAĻĀ GRĀMATA par Eiropas Savienībā dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (Direktīva 2003/86/EK) /* COM/2011/0735 galīgā redakcija */
I. Ievads un zaļās
grāmatas mērķis Ģimenes atkalapvienošanās ir
priekšnosacījums, lai padarītu iespējamu imigrantu ģimenes
dzīvi. No 2003. gada ir spēkā vienoti Eiropas
imigrācijas noteikumi, kas ES līmenī reglamentē nosacījumus
trešo valstu valstspiederīgo tiesību uz ģimenes
atkalapvienošanos īstenošanai[1]. Direktīvā
paredzēti ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi, kas
attiecas uz trešām valstīm piederīgiem ģimenes
locekļiem, kuri pievienojas trešo valstu valstspiederīgajiem, kas jau
likumīgi uzturas dalībvalstīs. Direktīva neattiecas uz ES
pilsoņiem[2]. Direktīvas
pieņemšanas laikā tā tika uzskatīta tikai par pirmo soli
saskaņošanas virzienā, un pēc pieņemšanas NVO un
akadēmiskās aprindas direktīvu kritizēja par to, ka tā
nodrošina samērā zemu saskaņošanas līmeni.
Pēdējos gados dažas dalībvalstis ir izstrādājušas
ierobežojošus noteikumus un pat aicinājušas grozīt direktīvu[3],
lai ģimenes atkalapvienošanās noteikumus varētu papildināt
ar jauniem nosacījumiem. Tās
uzskata, ka grozījumi ir vajadzīgi, lai novērstu noteikumu
ļaunprātīgu izmantošanu un uzlabotu lielā migrantu
pieplūduma pārvaldību. Ģimenes atkalapvienošanās veido
lielu legālās migrācijas daļu, lai gan tās
īpatsvars samazinās[4]. Saskaņā ar to dalībvalstu datiem, kurās ir pieejama
ticama informācija, ģimenes migrācija 21. gadsimta pirmajos
gados veidoja vairāk nekā 50 % no kopējās legālās imigrācijas. Pašlaik
tā ir aptuveni trešdaļa no visa imigrācijas apjoma ES. Šī
daļa ir vēl mazāka, ja ņem vērā tikai personas,
uz kurām direktīva attiecas, t. i., trešo
valstu valstspiederīgos, kas pievienojas trešo valstu
valstspiederīgajiem, — ES kopumā ir aptuveni 500 000
tādu migrantu jeb 21 % no visiem
uzturēšanās atļauju saņēmējiem[5]. Gan Stokholmas programmā, gan Eiropas Imigrācijas un
patvēruma paktā ģimenes atkalapvienošanās ir
atzīta par jomu, kurā būtu jāturpina ES politikas
izstrāde, pievēršot īpašu uzmanību integrācijas
pasākumiem. Komisijas pirmajā ziņojumā par direktīvas
īstenošanu (COM 2008/610)[6] ir apzinātas ar
direktīvas transponēšanu dalībvalstīs saistītās
problēmas un trūkumi. No vienas puses, ziņojumā
konstatētas dažas ar direktīvas nepareizu transponēšanu
saistītas transversālas problēmas
(attiecībā uz noteikumiem par vīzu režīma atvieglojumiem,
autonomu uzturēšanās atļauju piešķiršanu, bērnu interešu
ievērošanu, apstrīdēšanas tiesībām un
labvēlīgākiem noteikumiem attiecībā
uz bēgļu ģimeņu atkalapvienošanos). No otras puses, ziņojumā secināts, ka dažu
direktīvas fakultatīvo noteikumu piemērošanā
dalībvalstīm ir dota pārāk liela rīcības
brīvība, jo īpaši attiecībā uz iespējamo nogaidīšanas
laiku, prasību par ienākumiem un iespējamiem integrācijas
pasākumiem. Ņemot vērā iepriekš teikto,
Komisija uzskata par nepieciešamu sākt publiskas debates par ģimenes
atkalapvienošanos, pievēršot īpašu uzmanību dažiem
direktīvas darbības jomā iekļautiem jautājumiem[7],
— tas ir šīs zaļās grāmatas mērķis. Visas
ieinteresētās personas ir aicinātas atbildēt uz
dažādiem jautājumiem par to, kā ES līmenī panākt
efektīvākus ģimenes atkalapvienošanās noteikumus, un sniegt
pieejamo faktisko informāciju un datus par direktīvas
piemērošanu, tādējādi pamatojot sniegto kvalitatīvo
novērtējumu. Taču nedrīkst aizmirst Direktīvas
mērķi, proti, paredzēt ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanas nosacījumus un atvieglot trešo
valstu valstspiederīgo integrāciju attiecīgajā dalībvalstī, ja
nosacījumi ir ievēroti[8]. Komisija
īpaši vēlētos, lai dalībvalstis, kas ir ziņojušas par ģimenes
atkalapvienošanās tiesību ļaunprātīgu
izmantošanu, precizētu un kvantitatīvi novērtētu
konstatētās problēmas, dodot iespēju meklēt
mērķtiecīgākus ES līmeņa risinājumus. Atkarībā no šo konsultāciju
rezultātiem Komisija nolems, vai turpmāk būtu jāveic
konkrēti politiski pasākumi (piemēram, jāizstrādā
direktīvas grozījumi, interpretējošas pamatnostādnes vai jāsaglabā
status quo). Jebkurā iespējamā ES tiesību aktā
būs jāievēro Pamattiesību harta, jo īpaši
tiesības uz privātās un ģimenes dzīves
neaizskaramību, tiesības stāties
laulībā, bērnu tiesības, diskriminācijas aizliegums,
kā arī citas starptautiskas saistības.
Tāpēc pirms jebkādiem iespējamiem turpmākiem
pasākumiem Komisija saskaņā ar Stratēģijā
Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai[9]
iekļauto pamattiesību „pārbaudes lapu” veiks
padziļinātu novērtējumu par to ietekmi uz
pamattiesībām un atbilstību Hartai. II. Jautājumi ieinteresētajām
personām 1. Piemērošanas joma 1.1. Kuras
personas saskaņā ar direktīvu var kvalificēt kā
apgādniekus? Direktīvā minēti divi
nosacījumi, kas jāievēro, lai ģimenes
atkalapvienošanās nolūkā personu atzītu par
apgādnieku, proti, jābūt derīgai uzturēšanās
atļaujai, kas izsniegta vismaz uz vienu gadu, un pamatotām izredzēm
iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju[10]
(3. panta 1. punkts). Attiecībā uz otru nosacījumu
direktīva atstāj dalībvalstīm interpretācijas
brīvību, kas varētu novest pie tiesiskas nenoteiktības un
gandrīz jebkura trešo valstu valstspiederīgā izslēgšanas no
direktīvas piemērošanas jomas. Papildus šiem diviem nosacījumiem saskaņā
ar 8. panta 1. punktu dalībvalstis var noteikt minimālo likumīgas
uzturēšanās laiku (līdz diviem gadiem), kas apgādniekam pirms
ģimenes atkalapvienošanās jāpavada dalībvalstī. Tas nozīmē, ka persona var iesniegt pieteikumu, bet
dalībvalstis var atlikt ģimenes
atkalapvienošanās atļaujas piešķiršanu, kamēr nav
pagājis to tiesību aktos paredzētais laikposms. 1. jautājums Vai šie kritēriji (pamatotas izredzes iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju pieteikuma iesniegšanas laikā saskaņā ar 3. pantu un nogaidīšanas laiks, līdz atkalapvienošanās kļūst faktiski iespējama, saskaņā ar 8. pantu) atspoguļo pareizo pieeju un labāko apgādnieku atbilstības atzīšanas veidu? 1.2. Atbilstīgie
ģimenes locekļi 1.2.1. Obligāti
noteikumi — nukleārā ģimene Pašlaik saskaņā ar direktīvas
4. panta 1. punktu (ievērojot pārējos direktīvas
nosacījumus) dalībvalstīm jāatļauj to teritorijā
ieceļot un uzturēties nukleārajai ģimenei
(pamatģimenei), t. i., apgādnieka laulātajam un
apgādnieka vai laulātā nepilngadīgajiem bērniem.
Tomēr arī attiecībā uz šo ģimenes locekļu
kategoriju saskaņā ar direktīvu ir pieļaujami daži
ierobežojumi. Saskaņā ar 4. panta
5. punktu attiecībā uz laulāto dalībvalstis var
noteikt minimālo vecumu (21 gads ir maksimālais
direktīvā paredzētais slieksnis) neatkarīgi no tā, vai
tas atbilst pilngadības vecumam attiecīgajā
dalībvalstī. Šā noteikuma pamatā bija bažas par
ģimenes atkalapvienošanās noteikumu ļaunprātīgu
izmantošanu, slēdzot piespiedu laulības. Taču ir
sarežģīti novērtēt, vai šī problēma tiešām
pastāv un kādi ir tās apmēri. 2. jautājums Vai ir likumīgi noteikt laulātā minimālo vecumu, kas atšķiras no pilngadības vecuma attiecīgajā dalībvalstī? Vai ir citas iespējas, kā ģimenes atkalapvienošanās kontekstā novērst piespiedu laulības, un, ja ir, tad kādas? Vai jūsu rīcībā ir skaidri pierādījumi par to, ka pastāv piespiedu laulību problēma? Cik nopietna (statistiski) tādā gadījumā ir šī problēma un vai tā ir saistīta ar ģimenes atkalapvienošanās noteikumiem (iespēju noteikt minimālo vecumu, kas atšķiras no pilngadības vecuma)? Attiecībā uz nepilngadīgiem
bērniem saskaņā ar direktīvu ir atļauti divi papildu
ierobežojumi — abi kā izņēmumi pārtraukšanas klauzulu
veidā. Pirmo ierobežojumu (4. panta 1. punkta pēdējais
ievilkums), saskaņā ar kuru par 12 gadiem vecākiem bērniem, kas ierodas
atsevišķi no pārējās ģimenes, jāpierāda, ka
viņi atbilst integrācijas nosacījumiem[11], ir izmantojusi tikai viena
dalībvalsts. Otru iespējamo ierobežojumu (4. panta
6. punkts), saskaņā ar kuru par 15 gadiem vecākiem bērniem
var izvirzīt
prasību ieceļot dalībvalstī nevis ģimenes
atkalapvienošanās, bet citu iemeslu dēļ, nav izmantojusi neviena
dalībvalsts. 3. jautājums Vai uzskatāt, ka būtu lietderīgi saglabāt pārtraukšanas klauzulas, ko dalībvalstis neizmanto, piemēram, ierobežojumu attiecībā uz bērniem, kuri vecāki par 15 gadiem? 1.2.2. Fakultatīvs
noteikums — citi ģimenes locekļi Tā kā saskaņā ar
direktīvu dalībvalstīm jānodrošina tikai
nukleārās ģimenes (pamatģimenes) atkalapvienošanās,
attiecībā uz citu ģimenes locekļu iekļaušanu valsts tiesību
aktos (4. panta 3. punkts) tām ir dota izvēles
brīvība. Lai gan šis ir fakultatīvs noteikums, vairāk
nekā puse dalībvalstu ir izvēlējušās iekļaut
savos tiesību aktos apgādnieka un/vai viņa laulātā
vecākus. Šajā kontekstā būtu jāievēro, ka no
direktīvas 5. apsvēruma izriet, ka dalībvalstīm, kas
savās ģimenes tiesībās atzīst viendzimuma
laulības, tās būtu jāatzīst
arī, piemērojot direktīvu[12]. Tāpat dalībvalstīm, kas savās ģimenes
tiesībās atzīst reģistrētas viendzimuma
partnerības un piemēro direktīvas fakultatīvo noteikumu
attiecībā uz reģistrētiem partneriem, tas būtu
jāpiemēro arī attiecībā uz viendzimuma partneriem. 4. jautājums Vai noteikumi par atbilstīgiem ģimenes locekļiem ir adekvāti un pietiekami plaši, lai ņemtu vērā ne vien nukleārās ģimenes definīciju, bet arī citas pastāvošas jēdziena „ģimene” definīcijas? 2. Prasības attiecībā uz
ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanu Direktīva neuzliek dalībvalstīm
par pienākumu, bet atļauj noteikt ģimenes atkalapvienošanās
nosacījumus, piemēram, dažādus integrācijas pasākumus,
— a contrario, citus nosacījumus attiecībā uz ģimenes
atkalapvienošanos Eiropas Savienībā nevar piemērot. 2.1. Integrācijas
pasākumi Fakultatīvais noteikums (4. panta
3. punkts) dod
dalībvalstīm iespēju pieprasīt, lai trešo valstu
valstspiederīgie iesaistās integrācijas pasākumos.
Sarunu laikā šī bija viena no strīdīgākajām un
visvairāk apspriestajām prasībām. Direktīvas
pašreizējā redakcijā nav precīzi norādīts ne
integrācijas pasākumu saturs, ne piemērošanas kārtība,
un tos izmanto tikai dažas dalībvalstis. Trīs dalībvalstis
izmanto šos pasākumus kā nosacījumu pirms ieceļošanas to
teritorijā, liekot ģimenes locekļiem nokārtot valodas
pārbaudījumu, pārbaudījumu, kurā jāapliecina zināšanas par
uzņēmējvalsts sabiedrību, vai parakstīt līgumu,
saskaņā ar kuru ģimenes locekļiem
pēc ieceļošanas jāapmeklē pilsoniskās
orientācijas un vajadzības gadījumā valodas
kursi. Saskaņā ar citu dalībvalstu prasībām ģimenes locekļiem ir daži pienākumi tikai pēc
ieceļošanas, piemēram, jāapmeklē integrācijas
(galvenokārt valodas) kursi. Novērtējuma ziņojumā jau
ir teikts, ka integrācijas pasākumu pieņemamībai būtu
jābūt atkarīgai no tā, vai tie atvieglo integrāciju un
vai tajos ir ievēroti proporcionalitātes[13]
un subsidiaritātes princips. Pieņemot lēmumus par šo
pasākumu piemērošanu ģimenes atkalapvienošanās
kontekstā, attiecībā uz pārbaudījumu kārtošanu
būtu jāņem vērā, vai tehniski ir iespējams tiem
sagatavoties (vai ir pieejami iztulkoti materiāli, mācību kursi)
un vai tie ir pieejami (norises vietas, izmaksu ziņā). Būtu
jāņem vērā arī īpaši individuāli
apstākļi (piemēram, pierādīts analfabētisms,
veselības problēmas). Atjaunotajā Eiropas programmā trešo
valstu pilsoņu integrācijai[14] ir iekļauti
konkrēti, dalībvalstīm adresēti ieteikumi arī
attiecībā uz tādu valodas kursu nodrošināšanu, kuros
ņemtas vērā migrantu atšķirīgās vajadzības
dažādos integrācijas procesa posmos, tostarp ievadpasākumu
rīkošanu nesen ieceļojušiem migrantiem. 5. jautājums Vai šie pasākumi efektīvi sekmē integrāciju? Kā to var praktiski novērtēt? Kuri integrācijas pasākumi šajā ziņā ir vislietderīgākie? Vai uzskatāt, ka būtu lietderīgi plašāk definēt šos pasākumus ES līmenī? Vai jūs ieteiktu izmantot pasākumus pirms ieceļošanas? Kā tādā gadījumā nodrošināt, lai ar tiem de facto netiktu radīti nevajadzīgi ģimenes atkalapvienošanās šķēršļi (piemēram, nesamērīgas nodevas vai prasības) un lai tajos būtu ņemti vērā individuāli apstākļi, piemēram, vecums, analfabētisms, invaliditāte, izglītības līmenis? 2.2. Nogaidīšanas laiks atkarībā no
uzņemšanas iespējām Direktīvas 8. panta otrajā ievilkumā
noteikts īpašs izņēmums, kas attiecas uz dalībvalstīm,
kuru tiesību aktos direktīvas pieņemšanas laikā bija
ņemtas vērā to uzņemšanas iespējas. Šīs
dalībvalstis var paredzēt trīs gadu nogaidīšanas laiku no
pieteikuma iesniegšanas dienas. Saistībā ar šo
noteikumu EKT ir precizējusi[15], ka vēlākais
trīs gadus no
pieteikuma iesniegšanas dienas dalībvalstij jāizsniedz
uzturēšanās atļauja, ja ir ievēroti visi nosacījumi. Tātad uzņemšanas iespējas var
būt viens no faktoriem, ko ņem vērā, izskatot pieteikumu,
bet nevar uzskatīt, ka tās dod tiesības piemērot kvotu
sistēmu vai trīs gadu nogaidīšanas laiku, kurš noteikts,
neņemot vērā konkrētu gadījumu īpašos
apstākļus. Šo izņēmumu izmanto tikai viena dalībvalsts. 6. jautājums Vai, ņemot vērā tā piemērošanu, direktīvā vajag un ir pamatoti saglabāt izņēmumu, kas ļauj noteikt trīs gadu nogaidīšanas laiku no pieteikuma iesniegšanas dienas? 3. Ģimenes locekļu ieceļošana un
uzturēšanās Dalībvalstīm jāpiešķir ģimenes locekļiem
pirmā uzturēšanās atļauja vismaz uz vienu gadu (13. panta 2. punkts). Turklāt noteikts, ka ģimenes locekļiem
piešķirto uzturēšanās atļauju derīguma termiņš
principā nedrīkst pārsniegt apgādnieka
uzturēšanās atļaujas derīguma termiņu
(13. panta 3. punkts). Īstenojot šos
noteikumus, var rasties sarežģījumi, ja pēc uzturēšanās
atļaujas izsniegšanas ģimenes loceklim apgādnieka
uzturēšanās atļaujas atlikušais derīguma termiņš ir
mazāks par vienu gadu. Tādā
gadījumā abi noteikumi varētu nonākt pretrunā —
konkrēti situācijā, kad jau ir sākts apgādnieka
uzturēšanās atļaujas atjaunošanas process. 7. jautājums Vai īpašos noteikumos būtu jāparedz situācija, kad apgādnieka uzturēšanās atļaujas atlikušais derīguma termiņš ir mazāks par vienu gadu, bet tā ir atjaunojama? 4. Ar patvērumu
saistīti jautājumi 4.1. Alternatīvās
aizsardzības saņēmēju izslēgšana no direktīvas
darbības jomas Direktīvas darbības jomā nav iekļauti trešo valstu
valstspiederīgie, kas saņem alternatīvu aizsardzību (3. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Taču
Stokholmas programmā uzsvērts, ka viens no galvenajiem
mērķiem kopējās
Eiropas patvēruma sistēmas izveides pabeigšanā ir vienota aizsardzības statusa noteikšana, jo
bēgļu un alternatīvās
aizsardzības saņēmēju aizsardzības
vajadzības ir vienādas. Tāpēc, kā uzsvērts
pārstrādātajā Kvalifikācijas direktīvā[16], dalībvalstīm jācenšas tuvināt alternatīvās aizsardzības
saņēmēju un bēgļu tiesības. Līdz ar to rodas
jautājums, vai minētās tiesības būtu jātuvina
arī ģimenes atkalapvienošanās jomā, jo tādā gadījumā
būtu jāprecizē to personu loks, uz kurām direktīva
attiecas. 8. jautājums Vai Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro trešām valstīm piederīgu alternatīvās aizsardzības saņēmēju ģimenes atkalapvienošanās gadījumos? Vai alternatīvās aizsardzības saņēmējiem būtu jāpiemēro Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas labvēlīgākie noteikumi, saskaņā ar kuriem bēgļi ir atbrīvoti no dažām prasībām (attiecībā uz pajumti, apdrošināšanu slimības gadījumā, stabiliem un pastāvīgiem ienākumiem)? 4.2. Citi ar patvērumu
saistīti jautājumi Direktīvā ir paredzēti daži
labvēlīgāki noteikumi attiecībā uz bēgļiem
(V nodaļa). Taču dalībvalstis šos
labvēlīgākos noteikumus var piemērot ierobežoti, proti,
tikai noteiktos apstākļos. Piemēram, ja ģimenes
attiecības ir izveidotas pirms bēgļa ieceļošanas
dalībvalstī (9. panta 2. punkts) vai pieteikums par
ģimenes atkalapvienošanos ir iesniegts trīs mēnešos pēc bēgļa statusa
piešķiršanas (12. panta 1. punkts). Nosakot
iespējamos ierobežojumus, nav pienācīgi ņemti
vērā bēgļu īpašie apstākļi. Šie apstākļi rada
praktiskus sarežģījumus, kas atšķiras no
grūtībām, ar kādām nākas saskarties citiem trešo
valstu valstspiederīgajiem (piemēram, bēgļiem var būt
sarežģīti uzturēt kontaktus ar izcelsmes valstī atstāto
ģimeni). Turklāt var gadīties, ka bēgļi ilgstoši ir
bijuši izraidīti no savas valsts vai uzturējušies kādas dalībvalsts teritorijā, gaidot patvēruma
piešķiršanas procedūras iznākumu, un šajā laikā ir
izveidojuši ģimeni. Var arī gadīties, ka bēgļiem nav informācijas par ģimenes
locekļiem, kas joprojām ir dzīvi, vai trūkst ziņu par
viņu atrašanās vietu, vai viņi nespēj īsā
laikā pēc aizsardzības statusa saņemšanas sagādāt
pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos
vajadzīgos dokumentus. Var gadīties, ka bēgļu ģimenes
locekļiem ir nācies pārciest tādas pašas
konfliktsituācijas, traumas un ekstremālas grūtības kā
bēgļiem. Tāpēc daži jautājumi šajā kontekstā
būtu jāpārskata, jo īpaši, lai izvērtētu, vai no
šiem direktīvā paredzētajiem iespējamajiem ierobežojumien
nevajadzētu atteikties. 9. jautājums Vai dalībvalstīm arī turpmāk būtu jābūt iespējai direktīvas labvēlīgākos noteikumus piemērot tikai bēgļiem, kuru ģimenes attiecības ir izveidotas pirms bēgļa ieceļošanas dalībvalsts teritorijā? Vai tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos būtu jāpiešķir arī citām ģimenes locekļu kategorijām, ja šie ģimenes locekļi ir atkarīgi no bēgļiem? Ja piekrītat, tad cik lielā mērā? Vai arī turpmāk būtu jāprasa, lai bēgļi apliecina, ka ir izpildījuši prasības attiecībā uz pajumti, apdrošināšanu slimības gadījumā un ienākumiem, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešos pēc bēgļa statusa piešķiršanas? 5. Krāpšana,
ļaunprātīga izmantošana, procesuāli jautājumi 5.1. Pārrunas un
izmeklēšana Direktīvas 5. panta
2. punktā ir paredzēta iespēja vajadzības
gadījumā rīkot pārrunas un veikt citu izmeklēšanu.
Vairākas dalībvalstis ir ieviesušas DNS testu veikšanas iespēju ģimenes
saišu pierādīšanai. Direktīvā par šāda
veida pierādījumiem nekas nav teikts. Komisija ir noteikusi, ka saskaņā ar ES
tiesību aktiem šīs pārrunas un cita izmeklēšana ir
pieņemamas, ja tās ir samērīgas, lai tiesības uz
ģimenes atkalapvienošanos nezaudētu efektivitāti, un tajās
jāievēro pamattiesības, jo īpaši tiesības uz
privātumu un ģimenes dzīvi. 10. jautājums Vai jūsu rīcībā ir skaidri pierādījumi par to, ka pastāv ar krāpšanu saistītas problēmas? Cik nopietnas (statistiski) ir šīs problēmas? Vai uzskatāt, ka noteikumi par pārrunām un izmeklēšanu, tostarp DNS testiem, var palīdzēt novērst šīs problēmas? Vai uzskatāt, ka būtu lietderīgi šo pārrunu un izmeklēšanas kārtību precīzāk reglamentēt ES līmenī? Ja piekrītat, kāda veida noteikumus jūs vēlētos apsvērt? 5.2. Aprēķina
laulības Aprēķina laulības ir īpašs
krāpšanas veids, ko dalībvalstīm būtu jācenšas
novērst. Papildus vispārīgiem procesuāliem noteikumiem
direktīvas 16. panta 4. punktā ir paredzēta
iespēja veikt
īpašas pārbaudes un kontroli, ja ir iemesls aizdomām par
krāpšanu vai aprēķina laulību. Katrā valsts
tiesību sistēmā ir iekļauti šādi noteikumi, un
dalībvalstu prakse ir apkopota ES finansētā projektā[17]. Tomēr ir
sarežģīti noteikt, vai dalībvalstīs šī ir nopietna
problēma un vai tā ir saistīta ar direktīvu. 11. jautājums Vai jūsu rīcībā ir skaidri pierādījumi par to, ka pastāv ar aprēķina laulībām saistītas problēmas? Vai jūsu rīcībā ir statistikas dati par šādām laulībām (atklātiem gadījumiem)? Vai tās ir saistītas ar direktīvas noteikumiem? Vai un kā būtu iespējams efektīvāk īstenot direktīvas noteikumus par pārbaudēm un kontroli? 5.3. Nodevas Pašlaik jautājums par nodevām, kas
jāmaksā ģimenes atkalapvienošanās procesā, ES
līmenī nav saskaņots (tās ir nodevas par pieteikuma
iesniegšanu, vīzu un uzturēšanās atļauju saņemšanu un
citas saistītas izmaksas, lai izpildītu nosacījumus,
piemēram, pirms ieceļošanas nokārtotu valodas
pārbaudījumu, ja tas ir paredzēts). Pārmērīgas
nodevas var mazināt
direktīvas ietekmi, kavējot tiesību uz ģimenes
atkalapvienošanos īstenošanu. ES noteikumu trūkuma dēļ
dalībvalstīs piemērojamo nodevu apmērs ir ļoti
atšķirīgs. 12. jautājums Vai ar procedūru saistītās administratīvās nodevas būtu jāreglamentē? Vai tādā gadījumā būtu jāparedz garantijas vai precīzāki kritēriji? 5.4. Procedūras ilgums —
administratīvā lēmuma paziņošanas termiņš Ģimenes atkalapvienošanās pieteikumu
izskatīšanas procedūra var būt samērā gara. Direktīvā ir
noteikts absolūts termiņš, kurā pieteikuma iesniedzējam
jāsaņem rakstisks paziņojums par lēmumu. Paziņojums
par lēmumu jāsniedz ne vēlāk kā deviņus
mēnešus no pieteikuma iesniegšanas dienas (5. panta
4. punkts). Taču
izņēmuma gadījumos, kas saistīti ar pieteikuma izskatīšanas
sarežģītību, dalībvalstis var šo termiņu pagarināt.
Praksē dalībvalstis vidēji nosaka trīs mēnešu termiņu
ar pagarināšanas iespēju. 13. jautājums Vai direktīvā paredzētais pieteikumu izskatīšanas administratīvais termiņš ir pamatots? 5.5. Horizontālie noteikumi Direktīvā ir divi horizontāli
obligāti noteikumi. Saskaņā ar 5. panta 5. punktu, izskatot pieteikumus, dalībvalstīm
jāpievērš
pienācīga uzmanība nepilngadīgu bērnu interesēm.
Šajā noteikumā ir atspoguļots Pamattiesību hartas
24. panta 2. punktā un ANO Konvencijas par bērna
tiesībām 3. panta 1. punktā minētais
pienākums, saskaņā ar kuru visās darbībās, kas attiecas uz
bērniem, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses,
kā arī Hartas 24. panta 3. punktā paredzētās katra
bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības
ar abiem vecākiem. EKT attiecīgajā
judikatūrā ir īpaši uzsvērusi šos Hartas un direktīvas
5. panta 5. punkta noteikumus[18]. Taču,
kā redzams ziņojumā par direktīvas īstenošanu, daudzas
dalībvalstis ir transponējušas šo noteikumu, tikai
vispārīgi atsaucoties uz citiem starptautiskiem tiesību aktiem
(piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ANO Konvenciju
par bērna tiesībām)[19]. Otrajā horizontālajā
noteikumā (17. pants) minēts pienākums pienācīgi ņemt
vērā personas ģimenes attiecību veidu un
pastāvīgumu, uzturēšanās laiku dalībvalstī un
ģimenes, kultūras vai sociālās saites ar izcelsmes valsti.
Tātad saskaņā ar šo noteikumu dalībvalstīm ir
pienākums izvērtēt katru gadījumu atsevišķi, kā
īpaši uzsvērts EKT judikatūrā[20].
14. jautājums Kā praksē būtu iespējams atvieglot un nodrošināt šo horizontālo noteikumu piemērošanu? 6. Nobeigums un
turpmākie pasākumi Komisija plāno sākt plašas
diskusijas, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās
personas. Atsauksmes, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, ir
aicinātas sniegt visas ES, valsts un reģionālās
iestādes, vietējās pašvaldības, kandidātvalstis, trešo
valstu partneri, starpvaldību un nevalstiskās organizācijas,
visi ar ģimenes locekļu pievienošanos saistītie valsts sektora
dalībnieki un privātie pakalpojumu sniedzēji, akadēmisko
aprindu pārstāvji, sociālie partneri, pilsoniskās
sabiedrības organizācijas un fiziskas personas. Komisija plāno rīkot publisku
apspriešanu. Lai to sagatavotu, Komisija aicina visas ieinteresētās
personas līdz 2012. gada 1. martam sūtīt rakstiskas
atbildes uz šajās konsultācijās uzdotajiem jautājumiem uz
šo adresi: Immigration and Integration Unit –
“Green Paper on Family reunification” Directorate General Home Affairs European Commission B-1049 Brussels e-pasts: HOME-family-reunification-green-paper@ec.europa.eu Visas attiecīgās atsauksmes publicēs tīmekļa
portālā „Jūsu balss Eiropā” http://ec.europa.eu/yourvoice/consultations/index_en.htm Pielikums. Ģimenes atkalapvienošanās skaitļos Tādu uzturēšanās
atļauju kopskaits, kas izsniegtas trešo valstu valstspiederīgajiem,
kuri pievienojas trešo valstu valstspiederīgajiem ar ģimenes dzīvi
saistītu iemeslu dēļ, salīdzinot ar trešo valstu
valstspiederīgajiem izsniegto uzturēšanās atļauju kopskaitu
(visu iemeslu dēļ). || Ar ģimeni saistītās pirmās atļaujas, kas izsniegtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pievienojas trešo valstu valstspiederīgajiem || Trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegto pirmo atļauju kopskaits (visi iemesli) || To atļauju daļa trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegto pirmo atļauju kopskaitā, kas izsniegtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pievienojas trešo valstu valstspiederīgajiem VALSTS/GADS || 2008. g. || 2009. g. || 2010. g. || 2008. g. || 2009. g. || 2010. g. || 2008. g. || 2009. g. || 2010. g. Beļģija || 7 333 || 8 596 || 9 997 || 46 201 || 58 939 || 67 653 || 15,9 || 14,6 || 14,8 Bulgārija || 1 480 || 1 482 || 1 725 || 3 933 || 4 385 || 4 051 || 37,6 || 33,8 || 42,6 Čehijas Republika || 9 712 || 8 281 || 13 398 || 61 350 || 27 539 || 34 653 || 15,8 || 30,1 || 38,7 Dānija || — || 1 410 || 1 490 || 31 655 || 30 255 || 28 576 || — || 4,7 || 5,2 Vācija || 29 215 || 29 761 || 28 200 || 114 289 || 121 954 || 117 202 || 25,6 || 24,4 || 24,1 Igaunija || — || — || — || 3 884 || 3 777 || 2 647 || — || — || — Īrija || 456 || 568 || 300 || 28 926 || 25 509 || 22 235 || 1,6 || 2,2 || 1,3 Grieķija || 18 684 || 19 570 || 13 398 || 40 411 || 45 148 || 33 623 || 46,2 || 43,3 || 39,8 Spānija || 103 640 || 82 521 || 89 905 || 399 827 || 290 813 || 257 918 || 25,9 || 28,4 || 34,9 Francija || 32 333 || 29 607 || 29 400 || 188 723 || 193 500 || 194 973 || 17,1 || 15,3 || 15,1 Itālija || 60 134 || 70 904 || 160 200 || 550 226 || 506 833 || 589 988 || 10,9 || 14,0 || 27,2 Kipra || 1 || 1 || 741 || 25 156 || 25 638 || 19 139 || 0,0 || 0,0 || 3,9 Latvija || 1 498 || 414 || 413 || 7 706 || 2 304 || 2 329 || 19,4 || 18,0 || 17,7 Lietuva || 641 || 764 || 691 || 5 298 || 2 659 || 1 861 || 12,1 || 28,7 || 37,1 Luksemburga || — || — || — || — || — || — || — || — || — Ungārija || 5 337 || 1 144 || 1 349 || 37 486 || 14 289 || 14 601 || 14,2 || 8,0 || 9,2 Malta || 172 || 61 || 30 || 4 989 || 3 682 || 2 763 || 3,4 || 1,7 || 1,1 Nīderlande || — || — || — || 62 589 || 56 489 || 54 478 || — || — || — Austrija || 7 891 || 7 651 || 7 838 || 21 783 || 28 035 || 30 596 || 36,2 || 27,3 || 25,6 Polija || 8 805 || 8 549 || 598 || 40 907 || 33 427 || 101 574 || 21,5 || 25,6 || 0,6 Portugāle || 17 087 || 11 036 || 11 967 || 63 715 || 46 324 || 37 010 || 26,8 || 23,8 || 32,3 Rumānija || 1 216 || 1 261 || 910 || 19 354 || 15 380 || 10 218 || 6,3 || 8,2 || 8,9 Slovēnija || 0 || 2 110 || 2 231 || 29 215 || 15 759 || 7 537 || 0,0 || 13,4 || 29,6 Slovākija || 619 || 640 || 697 || 8 025 || 5 336 || 4 373 || 7,7 || 12,0 || 15,9 Somija || 4 915 || 4 304 || 4 302 || 21 873 || 18 034 || 19 210 || 22,5 || 23,9 || 22,4 Zviedrija || 35 050 || 36 325 || 25 358 || 84 144 || 91 337 || 74 931 || 41,7 || 39,8 || 33,8 Apvienotā Karaliste || 106 538 || 96 341 || 103 187 || 633 170 || 671 324 || 732 208 || 16,8 || 14,4 || 14,1 Kopā ES[21] || 452 757 || 423 301 || 508 325 || 2 534 835 || 2 338 669 || 2 466 347 || 17,9 || 18,1 || 20,6 Datu avots: Eurostat Dati pirms 2008. gada nav pieejami, jo
prasība vākt ar uzturēšanās atļaujām
saistītus datus ir noteikta Regulā (EK) Nr. 862/2007,
un 2008. gads ir pirmais pārskata gads. Igaunija un Nīderlande
nav sniegušas datus par tādu pirmo atļauju skaitu, kas izsniegtas
trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pievienojas trešo valstu
valstspiederīgajiem, jo šie dati nav nošķirami no datiem par
pārējām ar ģimenes dzīvi saistītu iemeslu
dēļ izsniegtajām atļaujām. Dānija nav sniegusi datus
par 2008. gadu. Luksemburga nav sniegusi datus par 2008.–2010. gadu. Relatīvi nelielā ar ģimenes
dzīvi saistītu iemeslu dēļ izsniegto atļauju
kopējā daļa salīdzinājumā ar
pārējām atļaujām skaidrojama ar to, ka šī
statistika attiecas tikai uz ģimenes atkalapvienošanos un neaptver
trešām valstīm piederīgus ģimenes locekļus, kas
pievienojas ES pilsoņiem. Tādu uzturēšanās
atļauju kopskaits, kas izsniegtas trešo valstu valstspiederīgajiem,
kuri pievienojas trešo valstu valstspiederīgajiem ar ģimenes
dzīvi saistītu iemeslu dēļ, sadalījumā pa
ģimenes locekļu kategorijām. IEMESLS || Ar ģimenes dzīvi saistīti iemesli — persona pievienojas trešās valsts valstspiederīgajam || VALSTS/GADS - 2010 || Kopā || Laulātais/partneris pievienojas trešās valsts valstspiederīgajam || Bērns pievienojas trešās valsts valstspiederīgajam || Citi ģimenes locekļi pievienojas trešās valsts valstspiederīgajam || Beļģija || 9 997 || 4 157 || 5 831 || 9 || Bulgārija || 1 725 || — || — || — || Čehijas Republika || 13 398 || 4 547 || 7 626 || 1 225 || Dānija || 1 490 || 600 || 890 || 0 || Vācija || 28 200 || 11 912 || 15 895 || 393 || Igaunija || — || — || — || — || Īrija || 300 || 112 || 117 || 71 || Grieķija || 13 398 || 4 044 || 9 354 || 0 || Spānija || 89 905 || 19 140 || 69 099 || 1 666 || Francija || 29 400 || — || — || — || Itālija || 160 200 || 67 509 || 70 336 || 22 355 || Kipra || 741 || — || — || — || Latvija || 413 || 254 || 78 || 81 || Lietuva || 691 || — || — || — || Luksemburga || — || — || — || — || Ungārija || 1 349 || 0 || 794 || 555 || Malta || 30 || 2 || 21 || 7 || Nīderlande || — || — || — || — || Austrija || 7 838 || — || — || — || Polija || 598 || 291 || 286 || 21 || Portugāle || 11 967 || 916 || 1 013 || 10 038 || Rumānija || 910 || 424 || 429 || 57 || Slovēnija || 2 231 || — || — || — || Slovākija || 697 || 401 || 75 || 0 || Somija || 4 302 || 1 576 || 2 497 || 229 || Zviedrija || 25 358 || 18 223 || 6 938 || 197 || Apvienotā Karaliste || 103 187 || — || — || — || [1] Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz
ģimenes atkalapvienošanos. Turpmāk „direktīva”. [2] ES pilsoņu un viņu trešām valstīm
piederīgo ģimenes locekļu ģimenes atkalapvienošanās ES
līmenī ir reglamentēta Direktīvā 2004/38/EK.
Tomēr šī direktīva attiecas tikai uz gadījumiem, kad
Savienības pilsoņi pārceļas uz dzīvi, ir
uzturējušies vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski
piederīgi, un viņu trešām valstīm piederīgie
ģimenes locekļi viņiem pievienojas vai viņus pavada. [3] Nostājas dokuments par Nīderlandes viedokli
attiecībā uz ES migrācijas politiku. [4] Jādomā, ka šī
samazināšanās daļēji ir saistīta ar dažu
dalībvalstu nesenajām politikas pārmaiņām, ieviešot
stingrākus nosacījumus. Lai gan dalībvalstis apgalvo, ka šīs pārmaiņas
palīdz labāk pārvaldīt lielu migrantu pieplūdumu,
tās tomēr apdraud direktīvā atzītās tiesības
uz ģimenes atkalapvienošanos, bet direktīva
pašlaik nodrošina tiesisko garantiju minimumu visā ES. [5] Eurostat dati — konkrētus skaitļus sk.
pielikumā (nav pieejami dati par Igauniju, Luksemburgu un
Nīderlandi). [6] http://eurlex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2008:0610:FIN:EN:PDF.
[7] Jāievēro, ka šajās
konsultācijās nav aplūkoti jautājumi, kas attiecas uz
Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes
locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties
dalībvalstu teritorijā. [8] Sk. direktīvas 4. apsvērumu. [9] COM(2010)573 galīgā redakcija, 19.10.2010.,
sk. arī Darbības
pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas
ietekmes novērtējumos, SEC(2011) 567 galīgā
redakcija, 6.5.2011. [10] Saskaņā ar sagatavošanas dokumentiem šā
nosacījuma pamatdoma bija nepiešķirt tiesības uz ģimenes
atkalapvienošanos personām, kam ir pagaidu uzturēšanās
atļauja bez iespējas to atjaunot. [11] Sk. ziņojuma 5. lpp. (COM 2008/610). [12] „Dalībvalstis
īsteno šīs direktīvas noteikumus bez diskriminācijas,
pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo
izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu,
reliģiju vai ticību, politiskajiem vai citiem uzskatiem,
piederību nacionālajai minoritātei, veiksmi, dzimšanu, invaliditāti,
vecumu vai seksuālo orientāciju.” [13] Plašāku informāciju sk. ziņojuma
4.3.4. punktā. [14] COM(2011) 455 galīgā
redakcija, 19.7.2011. [15] C 540/03 100. un 101. punkts. [16] Par obligātajiem
standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai
bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska
aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības
saturu (pārstrādāta redakcija),
COM(2009)551. [17] ARGO
projekta rīcības programmā „Sadarbība cīņā
pret ES administratīvo tiesību normu ļaunprātīgu un
nepareizu izmantošanu”, kurā cita starpā aplūkota arī
cīņa pret aprēķina laulībām, uzsvērts, ka
jāveido kopēja datubāze un
jāizstrādā kopēja pieeja cīņai pret
fiktīvām laulībām. [18] EKT C-540/03. [19] COM (2008)610, 11. lpp. [20] C-540/03; EKT C-578/08. [21] Kopā ES, izņemot tās dalībvalstis, par
kurām dati nav pieejami.