SATURA RĀDĪTĀJS

1........... Eiropas problēmas un iespējas........................................................................................ 2

2........... Virzība uz efektīvu resursu izmantošanu Eiropā................................................................ 3

3........... Ekonomikas pārveide..................................................................................................... 4

3.1........ Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana........................................................................................ 5

3.2........ Atkritumu padarīšana par resursiem................................................................................. 7

3.3........ Atbalsts izpētei un inovācijai............................................................................................ 9

3.4........ Videi kaitīgas subsīdijas un īsto cenu nodrošināšana....................................................... 10

4........... Dabas kapitāls un ekosistēmu devums........................................................................... 12

4.1........ Ekosistēmu pakalpojumi............................................................................................... 12

4.2........ Bioloģiskā daudzveidība................................................................................................ 12

4.3........ Minerāli un metāli.......................................................................................................... 13

4.4........ Ūdens.......................................................................................................................... 13

4.5........ Gaiss............................................................................................................................ 15

4.6........ Zeme un augsne............................................................................................................ 15

4.7........ Jūras resursi.................................................................................................................. 17

5........... Galvenās nozares.......................................................................................................... 18

5.1........ Pārtikas jautājuma risināšana......................................................................................... 18

5.2........ Ēku uzlabošana............................................................................................................. 19

5.3........ Efektīvas mobilitātes nodrošināšana............................................................................... 20

6........... Vadīšana un uzraudzība................................................................................................. 20

6.1........ Jaunas iespējas darboties, lai panāktu resursu efektivitāti................................................ 20

6.2........ Resursu efektivitātes atbalstīšana starptautiskā līmenī...................................................... 23

6.3........ ES vides pasākumu ieguvumu uzlabošana...................................................................... 24

7........... Secinājums................................................................................................................... 24

Pielikums: Efektīva resursu izmantošana — savstarpējā saikne starp nozarēm un resursiem un ES politiskajām iniciatīvām.................................................................................................................................................. 25

1. Eiropas problēmas un iespējas

Vairākus desmitus gadu Eiropa ir baudījusi turības un labklājības pieaugumu, kam pamatā bija intensīva resursu izmantošana. Taču pašlaik tā saskaras ar divkāršu izaicinājumu veicināt izaugsmi, kas nepieciešama darbvietu radīšanai un labklājības sniegšanai saviem pilsoņiem, un nodrošināt šīs izaugsmes kvalitāti, lai ievirzītu to ilgtspējīgai nākotnei. Lai pieveiktu šos izaicinājumus un pārveidotu tos par izdevībām, mūsu ekonomika prasa pamatīgas pārmaiņas vienas paaudzes laikā — gan enerģijas jomā, industrijā, lauksaimniecībā, zivsaimniecības un transporta sistēmā, gan arī ražotāju un patērētāju attieksmē. Šo pārmaiņu sagatavošana laikus, kā arī paredzamā un kontrolējamā veidā, ļaus mums arī turpmāk palielināt turību un labklājību, vienlaikus samazinot resursu patēriņa līmeni un ietekmi.

Fosilā kurināmā patēriņš 20. gadsimta gaitā palielinājies 12 reižu, bet materiālo resursu ieguve pieaugusi 34 reizes. Pašlaik ES mēs izmantojam 16 tonnu materiālo resursu vienam cilvēkam gadā, no tiem 6 tonnas tiek izmestas atkritumos, no kurām puse nonāk izgāztuvē. Taču tendences rāda, ka bagātīgu un lētu resursu laikmets ir pagājis. Uzņēmējdarbība saskaras ar augošām galveno izejvielu un minerālu cenām, to trūkums un cenu nestabilitāte graujoši ietekmē ekonomiku. Minerālu, metālu un enerģijas avoti, kā arī zivju, kokmateriālu, ūdens krājumi, auglīga augsne, tīrs gaiss, biomasa, bioloģiskā daudzveidība — viss ir pārmērīgi noslogots, tāpat kā klimata sistēmas stabilitāte. Lai gan pieprasījums pēc pārtikas, dzīvnieku barības un šķiedras līdz 2050. gadam var palielināties par 70 %, 60 % no pasaules lielākajām ekosistēmām, kas palīdz saražot šos resursus, jau ir sagrautas vai tiek izmantotas tādā veidā, kas laupa tām ilgtspēju. Ja mēs turpināsim izmantot resursus tāpat kā līdz šim, 2050. gadā mums, lai sevi uzturētu, kopumā būs vajadzīgs vairāk nekā divu planētu ekvivalents, un daudzu iedzīvotāju cerības uz labāku dzīves kvalitāti paliks nepiepildītas.

Mūsu ekonomikas sistēma joprojām veicina resursu neefektīvu izmantošanu, jo par dažiem no tiem tiek prasīta pārāk zema cena. Pasaules Uzņēmēju padome par noturīgu attīstību lēš, ka līdz 2050. gadam mums vajadzēs 4 līdz 10 reizes palielināt resursu izmantošanas efektivitāti, un ievērojamas pārmaiņas vajadzīgas jau līdz 2020. gadam. Lai gan dažu dinamisku uzņēmējdarbības veidu pārstāvji jau ir novērtējuši produktīvākas resursu izmantošanas izdevīgumu, daudzi uzņēmumi un patērētāji vēl nav izpratuši viņiem veicamo pārmaiņu vērienu un steidzamību. Efektīvas resursu izmantošanas veicināšana lielā mērā nosaka uzņēmējdarbības veiksmi, un tai būtu jāpalīdz uzlabot konkurētspēju un rentabilitāti. Tāpēc tā ir būtiska ES darba kārtības sastāvdaļa pasaules līmeņa konkurētspējas sekmēšanai. Tas palīdz arī nodrošināt ilgtspējīgu ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un var sekmēt darbvietu izveidi.

Pārveidei vajadzīga politiska sistēma, kas izveido tādu darbības vidi, kur inovācijas un resursu efektivitāte tiek atlīdzinātas, radot ekonomiskas iespējas un lielāku piegāžu drošību ar labāku pārstrādi, labāku produktu izstrādi, ilgtspējīgu vides resursu pārvaldību, materiālu aizstāšanu un resursu taupīšanu. Izaugsmes atsaistīšanai no resursu izmantošanas un šo jauno izaugsmes avotu potenciāla atbrīvošanai nepieciešama koherence un integrēšanās tādās politikās, kas veido mūsu ekonomiku un dzīvesstilu. Cīņa pret klimata pārmaiņām ir pirmā joma, kas jau rīkojas šajā virzienā, cenšoties atsaistīt izaugsmi no oglekļa izmantošanas.

Stratēģija "Eiropa 2020" un tās pamatiniciatīva par "resursu ziņā efektīvu Eiropu"[1] nosaka ES nostāšanos uz šīs pārveides ceļa. Iniciatīva aicina izveidot ceļvedi "vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķu un to sasniegšanai nepieciešamo līdzekļu definēšanai". Šis ceļvedis pamatojas uz pamatiniciatīvā ietvertām citām iniciatīvām un papildina tās, jo īpaši saistībā ar politikas devumu virzībā uz zema oglekļa satura ekonomiku, un tajā ir ņemts vērā arī progress, kas sasniegts, īstenojot 2005. gada tematisko stratēģiju dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai[2] un ES stratēģiju ilgtspējīgai attīstībai. Ceļvedis būtu jāaplūko arī kontekstā ar pasaules mēroga centieniem īstenot pāreju uz zaļu ekonomiku[3]. Tas lielā mērā balstās uz virkni avotu, kas minēti pievienotajā dienestu darba dokumentā, tostarp Eiropas Vides aģentūras ziņojums par Eiropas vides stāvokli un perspektīvām.

2. Virzība uz efektīvu resursu izmantošanu Eiropā

Ceļveža izveide

Nākotnes redzējums. Līdz 2050. gadam ES attīstība norisinās, rēķinoties ar ierobežotiem resursiem un planētas iespējām, šādi veicinot pasaules ekonomikas pārveidi. Mūsu ekonomika ir konkurētspējīga un piedāvā augstu dzīves līmeni ar daudz mazāku ietekmi uz vidi. Visi resursi tiek ilgtspējīgi pārvaldīti, sākot ar izejvielām un beidzot ar enerģiju, ūdeni, gaisu, zemi un augsni. Klimata pārmaiņu pavērsiena punkti ir sasniegti, savukārt bioloģiskā daudzveidība un no tās atkarīgais ekosistēmu devums, ir aizsargāti, novērtēti un būtiski atjaunoti.

Resursu izmantošanas efektivitāte ir veids, kā nākotnes redzējumu padarīt reālu. Tas ļauj ekonomikai radīt vairāk ar mazāk līdzekļiem, sniedzot lielāku vērtību ar mazāku ieguldījumu, ilgtspējīgi izmantojot resursus un samazinot to ietekmi uz vidi. Praksē tas nozīmē, ka visu vides vērtību krājumi, ko ES izmanto vai kuri nodrošina tās kopējās vajadzības, ir drošībā un tiek pārvaldīti iespējami ilgtspējīgiem līdzekļiem. Tas prasīs arī, lai atliekvielu atkritumu daudzums būtu tuvu nullei un lai ekosistēmas tiktu atjaunotas, kā arī lai vides radītais sistēmiskais risks ekonomikai tiktu izprasts un lai iespēju robežās no tā izvairītos. Būs vajadzīgs jauns inovāciju vilnis.

Ceļvedī izvirzīti šā ceļa mērķi, kuros uzsvērts, kas mums jāpaveic, lai virzītos uz resursu izmantošanas ziņā ilgtspējīgu un efektīvu izaugsmi. Ikvienā sadaļā aprakstītas šā procesa uzsākšanai nepieciešamās īstermiņa darbības.

Ceļvedis sniedz satvaru, kas skaidro, kā politikas savstarpēji mijiedarbojas un papildina cita citu, un kurā var saskaņoti izstrādāt un īstenot nākamās darbības. Galveno nozaru un resursu savstarpējā saikne un tiem atbilstošās ES politikas iniciatīvas ir parādītas pielikuma tabulā. Pirms sīki izstrādātu priekšlikumu izvirzīšanas tiks sagatavots visu nozīmīgo darbību ietekmes novērtējums[4].

Progress un tā novērtēšana

Vajadzīgi uzticami un viegli saprotami rādītāji orientācijai un progresa novērtēšanai resursu efektivitātes uzlabošanā.

Šajā ceļvedī izvirzīta jauna pieeja efektīvas resursu izmantošanas jomā, uzsākot procesu, kurā iesaistītas visas ieinteresētās puses un kurā tiks apspriesti rādītāji un mērķi līdz 2013. gadam, kā arī notiks vienošanās par tiem. Detalizētāk šis process ir izklāstīts 6. nodaļā.

Procesa uzsākšanai ir definēti provizoriski divu līmeņu rādītāji[5]:

(1) provizorisks galvenais rādītājs — "resursu produktivitāte" — šā ceļveža galvenā mērķa izvērtēšanai, proti, ekonomiskā snieguma uzlabošanai, vienlaikus mazinot saspringto situāciju attiecībā uz dabas resursiem;

(2) virkne papildu rādītāju attiecībā uz tādiem galvenajiem dabas resursiem kā ūdens, zeme, izejvielas un ogleklis, rādītāji, kas iecerēti, lai apzinātu šo resursu kopējo patēriņu ES.

Šķēršļu pārvarēšana

ES un tās dalībvalstīm būtu jācenšas novērst šķēršļus, kas kavē resursu efektīvu izmantošanu, un tādējādi izveidot vajadzīgo stimulu kopumu ražošanas un patēriņa risinājumiem. Tādēļ ir vajadzīgs:

– pievērsties tirgiem un cenām, nodokļiem un subsīdijām, kuri neatspoguļo reālā resursu izmantojuma izmaksas un neļauj ekonomikai nonākt uz ilgtspējīga ceļa;

– sekmēt tādu inovatīvu domāšanu uzņēmējdarbībā, finanšu un politikas jomā, kam piemistu lielāks ilgtermiņa potenciāls, kurš virzītu uz jaunu ilgtspējīgu praksi un stimulētu sasniegumus inovācijā, attīstītu progresīvu domāšanu un izmaksu efektīvu regulējumu;

– veikt pētījumus, lai aizpildītu robus mūsu zināšanās un prasmēs un sniegtu patiesu informāciju un vajadzīgo apmācību;

– nodarboties ar starptautiskas konkurētspējas jautājumiem un mēģināt panākt savstarpēju sapratni ar starptautiskajiem partneriem attīstībai līdzīgā virzienā.

3. Ekonomikas pārveide

Ekonomikas pārveide par resursu ziņā efektīvu darbību palielinās konkurētspēju, dos jaunus izaugsmes avotus un darbvietas, samazinot izmaksas uz uzlabotas efektivitātes, inovāciju ieviešanas un labākas resursu pārvaldības rēķina visā to aprites ciklā. Tam vajadzīga tāda politika, kas izprot ekonomikas, labklājības un dabas kapitāla savstarpējo saistību un cenšas novērst šķēršļus, kuri kavē resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanu, un kas vienlaikus ļautu uzņēmumiem darboties uz taisnīgiem, elastīgiem, paredzamiem un saskanīgiem pamatiem.

Avots: Eiropas Vides aģentūra

3.1. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana

3.1.1. Produktu uzlabošana un patēriņa ieradumu maiņa

Privāto un publisko pircēju patēriņa ieradumu maiņa palīdzēs panākt resursu efektivitāti un bieži vien var arī veidot tiešo neto izmaksu ietaupījumus. Tas savukārt var palīdzēt stimulēt pieprasījumu pēc resursu izmantošanas ziņā efektīvākiem pakalpojumiem un produktiem. Lai palīdzētu ievirzīt patēriņa lēmumus, vajadzīga precīza informācija, kuras pamatā ir resursu izmantošanas ietekme visa aprites cikla laikā un izmaksas. Patērētāji var ietaupīt izmaksas, paši novēršot atkritumu rašanos un pērkot ražojumus, ko var lietot ilgstoši vai ko var viegli salabot vai pārstrādāt. Jauni uzņēmējdarbības modeļi, kad ražojumus bieži vien nomā, nevis pērk, var apmierināt patēriņa vajadzības ar mazāku pilna aprites cikla resursu izmantojumu.

Iekšējam tirgum un tirgū balstītiem instrumentiem ir ievērojama nozīme, veidojot satvaru tirgiem, kas atbalstītu zaļākus ražojumus. Būtu jāapsver iespēja pieeju, kurā izmantotu gan brīvprātīgus, gan piespiedu pasākumus — līdzīgi kā ES Vadošā tirgus iniciatīvā un Ekodizaina direktīvā —, piemērot plašākam produktu un pakalpojumu klāstam, kā arī iekļaut vairāk ar resursiem saistītu kritēriju.

Tomēr ir pierādījies arī, ka dažos gadījumos izmaksu ietaupījums, kas panākts, uzlabojot tehnoloģisko efektivitāti, var pamudināt cilvēkus patērēt vairāk. Šī parādība, kas pazīstama ar nosaukumu "bumeranga efekts", ir jāapsteidz un ar to jārēķinās, izstrādājot politiku un izvirzot mērķus.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam tiks panākts, ka ar piemērotiem cenu stimuliem un skaidru informāciju attiecībā uz vidi pilsoņi un publiskās iestādes tiks mudināti izvēlēties resursu izmantošanas ziņā ekonomiskākos produktus un pakalpojumus. Pircēju izvēle stimulēs uzņēmumus ieviest inovācijas un piedāvāt resursu izmantošanas ziņā efektīvākus produktus un pakalpojumus. Obligātie vides standarti liks izzust no tirgus resursu izmantošanas ziņā neefektīvākajiem un vidi piesārņojošākajiem produktiem. Pēc ilgtspējīgākiem produktiem un pakalpojumiem būs augsts patērētāju pieprasījums.

3.1.2. Efektīvas ražošanas veicināšana

Eiropa ir pasaules lielākā neto resursu importētāja uz vienu cilvēku, un tās atvērtā ekonomika ir ļoti atkarīga no izejvielu un enerģijas importa. Nodrošināta piekļuve resursiem kļuvusi par aizvien nozīmīgāku stratēģisku ekonomikas izaicinājumu, bet iespējamās negatīvās sociālās un vides sekas trešās valstīs ir vēl viens bažu avots. ES ekonomikā tieši izmantoto izejvielu kopējais daudzums 2007. gadā pārsniedza astoņus miljardus tonnu. Mēs varētu samazināt šo daudzumu, visnotaļ palielinot ražošanu un konkurētspēju[6]. Vēl vairāk, izejvielu atkārtotas izmantošanas sekmēšana ar lielāku "industriālu simbiozi" (proti, dažu uzņēmumu atkritumus citi uzņēmumi izmanto kā resursus) visā ES ļautu ietaupīt 1,4 miljardus euro gadā un ļautu nopelnīt 1,6 miljardus euro gadā, veicot pārdošanu[7].

Lai gan daudzi uzņēmumi jau ir veikuši pasākumus to efektivitātes uzlabošanai resursu izmantošanas ziņā, paliek vēl daudz iespēju uzlabojumiem. Sevišķi tas attiecas uz tādām uzņēmējdarbības jomām, kur, piemēram, enerģijas un ūdens izmantojuma efektivitāte nav uzņēmuma darbības galvenā ass. Daudzi uzņēmumi negūst ietaupījumus attiecībā uz resursu izmantošanu ilgākā termiņā, jo šādu īstermiņa skatījumu sekmē pašreizējā prakse rezultātu publicēšanā. Uzņēmumiem, kuri jau sākuši ieguldīt resursu efektivitātē, vajag izmantot zināšanu un inovāciju sasniegumus.

Informācijas apmaiņa starp partneriem vērtību radīšanas ķēdē, kā arī starp nozarēm (tas attiecas arī uz MVU), par veidiem, kā panākt resursu efektivitāti, var dot iespēju izvairīties no izšķērdības, stimulēt inovācijas un izveidot jaunus tirgus.

Pēc iespējas izvairoties no bīstamu ķīmisku produktu lietošanas un sekmējot ekoloģisku ķīmiju var veicināt tādu būtisku pamatresursu aizsardzību kā ūdens un augsne un padarīt drošāku, vienkāršāku un lētāku citu resursu, piemēram, izejvielu, otrreizēju pārstrādi un atkārtotu izmantošanu. Rīcība ķīmisku vielu pārvaldības jomā, ko sekmē pilnīga REACH regulas īstenošana, ļaus saskatīt iespējas bīstamu ķīmisku vielu aizstāšanai ar drošākām un tehnoloģiski un ekonomiski reālām alternatīvām.

Robežzīme. Tirgos un politikas virzienos līdz 2020. gadam būs ieviesti pasākumi to uzņēmumu kompensācijai, kuri būs veikuši ieguldījumus efektivitātes uzlabošanā. Šie pasākumi stimulēs jaunas inovācijas resursu izmantošanas ziņā efektīvās ražošanas metodēs, kas tiks plaši lietotas. Visi uzņēmumi un to investori varēs izmērīt un salīdzināt resursu izmantošanas efektivitāti pilnā to aprites ciklā. Ekonomikas izaugsme un labklājība būs atsaistīta no resursu izmantošanas un pirmām kārtām veidosies no produktu un attiecīgo pakalpojumu vērtības pieauguma.

Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas turpmākai sekmēšanai Komisija

· pastiprinās prasības attiecībā uz ekoloģisku publisko iepirkumu (EPI), kas skar produktus ar ievērojamu ietekmi uz vidi; novērtēs, kuros gadījumos EPI varētu saistīt ar ES finansētiem projektiem; sekmēs kopīgus iepirkumus un publiskā iepirkuma amatpersonu tīklus EPI atbalstam (2012. gadā);

· noteiks kopēju metodoloģisku pieeju, kas ļaus dalībvalstīm un privātajam sektoram izmērīt, darīt zināmu un salīdzināt produktu, pakalpojumu un uzņēmumu rādītājus attiecībā uz vidi, pamatojoties uz detalizētu to ietekmes uz vidi analīzi visā to aprites ciklā ("ekoloģiskā pēda") (2012. gadā);

· pievērsīsies produktu "ekoloģiskajai pēdai", pamatojoties uz iesākto novērtējumu, kas jāpabeidz 2012. gadā, un pēc apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm, konkrētāk, nosakot prasības saskaņā ar ekoloģiskās koncepcijas (ekodizaina) direktīvu, kas stimulētu resursu efektīvu izmantošanu ražojumos (piemēram, atkārtotu izmantošanu/ reģenerāciju/ pārstrādi, pārstrādātu saturu, ilgtspējību) un attiecinot ekoloģiskās koncepcijas direktīvas darbības jomu arī uz produktiem, kas nav saistīti ar enerģētiku (2012. gadā);

· rūpēsies par patērētāju uzvedības labāku izpratni un labāk informēs par produktu ekoloģisko pēdu, tostarp kavējot maldīgu apgalvojumu izmantošanu un uzlabojot ekoloģiskās marķēšanas sistēmas (2012. gadā);

· atbalstīs labākās prakses iekļaušanu tīklā un tās apmaiņu starp aģentūrām, kuras vada programmas attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu MVU (pastāvīgi).

Sākot ar 2012. gadu, dalībvalstīm kopā ar Komisiju vajadzētu novērtēt

· iespējas to priekšrocību pastiprināšanai, ko tirgū gūst produkti, kuri ir patiešām vidi saudzējoši;

· pasākumus ražotāju atbildības paplašināšanai, attiecinot tos arī uz viņu ražoto produktu pilnu aprites ciklu (tostarp saistībā ar jauniem uzņēmējdarbības veidiem, konsultācijām par lietotu ražojumu pieņemšanas un pārstrādes programmām un atbalstu remonta pakalpojumiem);

· darbības resursu izmantošanas optimizācijai attiecībā uz iepakojumu.

Dalībvalstīm būtu

· jāievieš pasākumi, kas stimulētu vairākumu uzņēmumu regulāri mērīt, salīdzināt un uzlabot resursu izmantojumu (pastāvīgi);

· jāpalīdz uzņēmumiem sadarboties, lai vislabākajā veidā izmantotu atkritumus un blakusproduktus, ko tie rada (piemēram, izmantojot industriālo simbiozi) (pastāvīgi);

· jānodrošina MVU iespēja izmantot konsultācijas un atbalstu, lai tiem palīdzētu efektīvāk izmantot resursus un ilgtspējīgāk izmantot izejvielas (pastāvīgi);

· jāstrādā kopā ar Komisiju, lai līdz 2020. gadam nodrošinātu visu ārkārtīgi lielas bažas izraisošu vielu iekļaušanu to vielu sarakstā, ko ar laiku iekļautu REACH (pastāvīgi).

3.2. Atkritumu padarīšana par resursiem

Eiropas Savienībā ik gadu mēs izmetam 2,7 miljardus tonnu atkritumu, no kuriem 98 miljoni tonnu ir bīstamie atkritumi. Vidēji tikai 40 % no mūsu cietajiem atkritumiem tiek izmantoti atkārtoti vai pārstrādāti, bet pārējie nonāk izgāztuvē vai tos sadedzina. Kopējais atkritumu daudzums ES ir stabils, tomēr dažu atkritumu, piemēram, celtniecības un nojaukšanas atkritumu, notekūdeņu dūņu un jūras piesārņojuma veidošanās joprojām pieaug. Tiek lēsts, ka atkritumos izmesto elektrisko un elektronisko ierīču daudzums vien no 2008. līdz 2014. gadam pieaugs par 11 %.

Dažās dalībvalstīs pārstrādā vairāk nekā 80 % atkritumu, un tas liecina, ka ES ir iespējams izmantot atkritumus kā vienu no galvenajiem resursiem. Atkritumu pārvaldības uzlabošana ļauj labāk izmantot resursus, izveidot jaunus tirgus un radīt darbvietas, kā arī samazināt mūsu atkarību no izejvielu importa un samazināt ietekmi uz vidi.

Ja mēs vēlamies pārveidot atkritumus par resursu, ko no jauna integrēt ekonomikā kā izejvielas, atkārtotai izmantošanai un pārstrādei jākļūst par daudz nozīmīgāku prioritāti. Kombinējot dažādus politikas virzienus, būtu iespējams izveidot ekonomiku, kas pilnībā izmanto otrreizējas pārstrādes iespējas, ar to domājot tādu ražojumu koncepciju, kurā ņemts vērā pilns aprites cikls, labāka sadarbība starp visiem tirgus dalībniekiem visā vērtības ķēdes garumā, labāka savākšanas sistēma, piemērots regulējuma satvars, atkritumu izveides novēršanas un pārstrādes stimuli, kā arī publiskie ieguldījumi modernā atkritumu šķirošanas infrastruktūrā un kvalitatīvā otrreizējā pārstrādē.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam jāpanāk, ka atkritumi tiek pārvaldīti tāpat kā resursi. Atkritumu daudzums absolūtos skaitļos uz vienu personu samazināsies. Atkritumu pārstrāde un atkārtota izmantošana gan publiskajā sektorā, gan privātajā jomā būs ekonomiski pievilcīga alternatīva, jo selektīva atkritumu savākšana būs padarīta par vispārēju parādību un būs ieviesti funkcionāli otrreizējo izejvielu tirgi. Tiks pārstrādāts vairāk materiālu, jo īpaši tādu, kam ir ievērojama ietekme uz vidi, un tādu, kuru krājumu sarukšana sasniegusi kritisku slieksni. Tiesību akti attiecībā uz atkritumiem tiks pilnībā īstenoti. Nelegāla atkritumu pārvadāšana būs pilnībā novērsta. Reģenerācijai enerģijā izmantos tikai nepārstrādājamus atkritumus, atkritumu izgāztuves būs gandrīz pilnībā likvidētas, un tiks nodrošināta augstas kvalitātes otrreizēja pārstrāde.

Komisija

· sekmēs otrreizējo izejvielu tirgu un pieprasījumu pēc otrreizēji pārstrādātām izejvielām ar ekonomiskiem stimuliem, kā arī izstrādājot kritērijus attiecībā uz atkritumu statusa izbeigšanu (2013.–2014. gadā);

· pārskatīs pašreizējos mērķus attiecībā uz atkritumu novēršanu, atkārtotu izmantošanu, otrreizēju pārstrādi, reģenerāciju un izmešanu, panākot gandrīz pilnīgu atliekvielu atkritumu izzušanu (2014. gadā);

· novērtēs otrreiz pārstrādāto materiālu obligātā daudzuma ieviešanu, ilgtspējības un atkārtotas izmantošanas kritērijus un ražotāju atbildības paplašināšanu par galvenajiem produktiem (2012. gadā);

· novērtēs jomas, kurās varētu panākt tiesību aktu lielāku saskaņotību attiecībā uz dažādām atkritumu plūsmām (2013.–2014. gadā);

· turpinās darbu ES un kopā ar starptautiskajiem partneriem nelegālas atkritumu pārvadāšanas novēršanai, jo īpaši attiecībā uz bīstamiem atkritumiem;

· nodrošinās, ka publiskais finansējums no ES budžeta pirmām kārtām tiek novirzīts darbībām, kas atrodas atkritumu hierarhijas augšgalā, kā noteikts atkritumu pamatdirektīvā (piemēram, prioritāte piešķirama otrreizējas pārstrādes rūpnīcām, nevis atkritumu iznīcināšanai) (2012.–2013. gadā);

· atvieglinās labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz atkritumu savākšanu un šķirošanu un izstrādās pasākumus efektīvākai cīņai pret ES noteikumu pārkāpumiem saistībā ar atkritumiem (2013.–2014. gadā).

Dalībvalstīm

· būtu jānodrošina pilnīga ES acquis īstenošana attiecībā uz atkritumiem, konkrētāk, jānosaka obligātie mērķi savas valsts atkritumu novēršanas un pārvaldības stratēģijā (pastāvīgi).

3.3. Atbalsts izpētei un inovācijai

Pāreja uz zaļu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni prasa nozīmīgas inovācijas, sākot ar nelieliem un beidzot ar ievērojamiem tehnoloģiskiem sasniegumiem.

Līdztekus tam mums ir vajadzīgas pamatīgākas un uzticamākas zināšanas par to, kā dabas sistēmas reaģē uz mūsu izraisīto daudzveidīgo slogu. Fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem vajadzētu noteikt problēmas un piešķirt virzienu darbībām, arī sociālo zinātņu pētījumu jomā, lai mēs varētu labāk izprast uzvedības pārmaiņas.

Pētījumu un inovāciju izplatības sekmēšanai ir jāievieš piemērotu pasākumu kopums, lai privātais sektors vairāk ieguldītu pētījumos un inovācijās attiecībā uz resursu efektivitāti. Uz pieprasījumu orientēti pasākumi palīdzēs radīt stimulus ekoloģiskām inovācijām, izveidojot jaunus tirgus. Ir jānosaka skaidrs satvars, lai vairotu investoru paļāvību un uzlabotu to uzņēmumu piekļuvi finansējumam, kuri veic par riskantākajiem uzskatāmus ekoloģiskos ieguldījumus vai tādus ieguldījumus, no kuriem atdeve jāgaida ilgāk.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam zinātnes sasniegumi un ilgtspējīgas inovācijas būs ievērojami uzlabojušas situāciju attiecībā uz to, kā mēs izprotam, pārvaldām, mazāk izmantojam un atkārtoti izmantojam, otrreiz pārstrādājam, aizstājam, kā arī saglabājam un novērtējam resursus. Šis uzlabojums būs iespējams tāpēc, ka ievērojami pieaugs investīcijas, valdīs lielāka saskaņotība to problēmu risināšanā, ko sabiedrībai izvirza efektīva resursu izmantošana, klimata pārmaiņas un pielāgošanās tām, kā arī pieaugs guvums no saprātīgas specializācijas un sadarbības Eiropas pētījumu nozarē.

Dalībvalstis un Komisija

· izveidos piemērotu satvaru un stimulu kopumu privātu ieguldījumu veicināšanai pētniecībā un inovācijās resursu efektīvākai izmantošanai (pastāvīgi).

Komisija

· izveidos "inovāciju partnerības" resursu efektivitātes mērķu sasniegšanai, piemēram, attiecībā uz ūdeni, izejvielām un produktīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecību (sākot ar 2011. gadu);

· ieviesīs kopīgas tehnoloģiskas iniciatīvas vai citas publiskās un privātās partnerības formas, kā arī kopīgas programmu izveides iniciatīvas, apvienojot valstu pētniecības centienus resursu efektīvas izmantošanas jomā (pastāvīgi);

· pievērsīsies kavēkļu problēmai ekoloģisko inovāciju jomā (2011. gadā);

· koncentrēs pētniecībai paredzēto Savienības finansējumu (ES programma "Apvārsnis 2020") galvenajiem mērķiem saistībā ar resursu efektivitāti, atbalstot inovatīvus risinājumus šādās jomās: ilgtspējīga enerģētika, transports un celtniecība; dabas resursu pārvaldība; ekosistēmu devuma saglabāšana un bioloģiskā daudzveidība; efektīva resursu izmantošana lauksaimniecībā un bioekonomikā visplašākajā šā jēdziena nozīmē; vidi saudzējoša izejvielu ieguve; pārstrāde, atkārtota izmantošana, vidi ietekmējošu vai retu materiālu aizstāšana, saprātīgāka ražojumu koncepcija, ekoloģiska ķīmija un bioloģiski noārdāma plastmasa ar mazāku ietekmi uz vidi.

Dalībvalstīm

· būtu jākoncentrē publiskais pētniecības finansējums galvenajiem mērķiem efektīvas resursu izmantošanas jomā (pastāvīgi).

3.4. Videi kaitīgas subsīdijas un īsto cenu nodrošināšana

Tirgus cenas ir galvenais rādītājs, pēc kura tiek izdarīta pirkšanas izvēle un pieņemti investīciju lēmumi, taču tās ne vienmēr atspoguļo patērēto resursu īsto cenu un patiesās izmaksas, ko veido to ietekme uz vidi. Turklāt cenas var patvaļīgi padarīt maldinošas, ja valdības piešķir videi kaitīgas subsīdijas (VKS), ar kurām dažiem patērētājiem, lietotājiem vai ražotājiem sniedz priekšrocības attiecībā uz viņu ienākumiem vai izmaksām, taču, šādi rīkojoties, izraisa diskriminējošu efektu, kas darbojas pret labu vides praksi[8].

3.4.1. Videi kaitīgu subsīdiju pakāpeniska izbeigšana

Ir aplēsts, ka subsīdijas ar potenciāli kaitīgu ietekmi uz vidi, jo īpaši fosilā kurināmā, transporta un ūdens jomā, pasaulē sasniedz 1 triljonu dolāru gadā. VKS izraisa atkritumu un emisiju daudzuma pieaugumu un palielina resursu ieguvi, kā arī negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Tās var veicināt neefektīvas prakses turpināšanu un kavēt uzņēmumus investēt zaļajās tehnoloģijās. Šīs subsīdijas var izpausties daudzveidīgi, piemēram, kā dažādas nodokļu atlaides vai atbrīvojums no tiem.

Atteikšanās no VKS var sniegt ekonomiskus un sociālus ieguvumus, kā arī ieguvumus videi, un uzlabot konkurētspēju. Gada izaugsmes pētījumā par 2011. gadu[9] dalībvalstis jau ir aicinātas atcelt VKS, šādi veicinot valsts budžeta atveseļošanu. VKS atcelšanas gaitā, iespējams, būs vajadzīgi kādi alternatīvi kompensācijas mehānismi visvairāk skartajiem reģioniem, ekonomikas nozarēm un darbiniekiem, vai arī cīņai pret enerģētisko nabadzību; jāņem vērā arī ietekme, ko var izraisīt iespējamā ražošanas pārcelšana uz citām valstīm.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam VKS tiks atceltas, pienācīgi ņemot vērā šīs atcelšanas ietekmi uz vistrūcīgākajām personām.

3.4.2. Īstās cenas noteikšana un nodokļu sloga pārvirzīšana

Tirgū jau ir manāma dažu resursu nepietiekamība, kas izpaužas kā izejvielu cenu kāpums, un uzņēmumi aizvien vairāk saskaras ar neatliekamu vajadzību pielāgoties, lai saglabātu konkurētspēju, jo īpaši starptautiskā līmenī. Tomēr jautājums par ārējiem faktoriem dažkārt paliek neatrisināts, un ir iespējams, ka attiecībā uz dažiem resursiem jau ir nokavēts brīdis, kad varētu aizkavēt to izmantošanu neilgtspējīgā veidā. Kopumā aplikšana ar nodokļiem bieži vien ietekmē cenas tādējādi, ka ekonomikā vairāk tiek veicināta resursu izmantošana, nevis darbvietu izveide.

Uz tirgu balstītiem instrumentiem ir liela nozīme tirgus nepilnību labošanā, piemēram, ieviešot vides nodokļus, maksājumus, atļauju tirdzniecības shēmas, nodokļu stimulus videi draudzīgākam patēriņam un citus instrumentus. Jaunajiem politikas virzieniem vajadzētu sekmēt to resursu cenu sakārtošanu, kuri tirgū nav atbilstoši novērtēti; tas attiecas, piemēram, uz ūdeni, tīru gaisu, ekoloģiskajām sistēmām, bioloģisko daudzveidību un jūras resursiem. Iespējams, šie politikas virzieni jāsasaista ar plašāku pieeju, konkrētāk, paredzot regulējumu, piemēram, attiecībā uz resursiem kā kopēju bagātību.

Gada izaugsmes pētījumā 2011. gadam[10] un Eiropas Padomes 2011. gada marta secinājumos[11] jau ir uzsvērts, ka ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai un darbvietu radīšanai jāatvieglo darbaspēka nodokļi. Šajā sakarībā liela nozīme ir "zaļajām nodokļu reformām", kuru mērķis ir palielināt vides nodokļu daļu, līdztekus samazinot citus nodokļus. Vides nodokļi ļauj arī līdzsvarot budžeta atveseļošanas centienus un pāreju uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku. Tomēr vides nodokļu vidējais īpatsvars kopējos nodokļu ieņēmumos ES kopš 1999. gada ir samazinājies, 2009. gadā sasniedzot 6,3 % līmeni[12].

Veicot dažādas reformas vides nodokļu jomā, dažas dalībvalstis sasniegušas vairāk nekā 10 % vides nodokļu ieņēmumu īpatsvaru kopējos nodokļu ieņēmumos, vienlaikus saglabājot nodokļu ieņēmumus, uzlabojot konkurētspēju un energoefektivitāti. Tas liecina, ka veselīgā ekonomikas sistēmā ir iespējams pārvirzīt aplikšanu ar nodokļiem uz videi kaitīgām darbībām. Tomēr, lai varētu precīzāk novērtēt cenu stimulu pārveidi, kas vajadzīga lielāku investīciju sekmēšanai efektīvākā resursu izmantošanā, iespējams, vajadzīgs tāds papildu rādītājs kā efektīva nodokļu likme par vides piesārņošanu vai resursu izmantošanu.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam nozīmīgs darbaspēka nodokļu atvieglojums līdztekus uzsvaram uz vides nodokļiem, tostarp regulāri pielāgojot reālās likmes, ievērojami palielinās vides nodokļu īpatsvaru kopējos publisko nodokļu ieņēmumos atbilstoši dalībvalstu labākajai praksei.

Videi kaitīgu subsīdiju problēmas risināšanai un labāku cenu stimulu ieviešanai Komisija

· Eiropas semestra gaitā sekos dalībvalstu turpmākajiem pasākumiem pēc katrai valstij sniegtajiem ieteikumiem nodokļu reformu jomā, kuras atbalsta pārvirzi no darbaspēka nodokļiem, liekot uzsvaru uz nodokļiem par ietekmi uz vidi un no 2012. gada atceļot VKS;

· veicinās to, ka dalībvalstis regulāri apmainās ar labāko praksi un salīdzinošiem pārskatiem par VKS reformu un tirgū balstītiem instrumentiem, konkrētāk, izmantojot tirgū pamatotu instrumentu forumu un nodokļu politikas grupu (pastāvīgi);

· novērtēs, kā īstenots valsts atbalsts pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt resursu efektīvāku izmantošanu, un ciktāl jāpastiprina mērķi efektīvas resursu izmantošanas jomā, pārskatot valsts atbalsta pamatnostādnes no 2013. gada;

· turpinās strādāt pie to rādītāju uzlabošanas, kuri attiecas uz piesārņošanas un resursu aplikšanu ar nodokļiem.

Dalībvalstīm vajadzētu

· noteikt nozīmīgākās VKS atbilstoši izstrādātajām metodēm (līdz 2012. gadam);

· sagatavot plānus un grafikus VKS pakāpeniskai izbeigšanai un ņemt tos vērā saistībā ar reformas valsts programmām (līdz 2012.–2013. gadam);

· atvieglot darbaspēka nodokļus, apliekot ar nodokļiem ietekmi uz vidi (pastāvīgi);

· pārskatīt nodokļu politikas jomas un instrumentus, lai vairāk atbalstītu resursu efektīvu izmantošanu, un šajā sakarībā apsvērt stimulus, ar kuriem ietekmēt patērētāju izvēli un ražotāju rīcību par labu resursu efektivitātei (līdz 2013. gadam).

4. Dabas kapitāls un ekosistēmu devums 4.1. Ekosistēmu pakalpojumi

Mūsu ekonomiskais uzplaukums un labklājība ir atkarīgi no dabas kapitāla, konkrētāk, ekoloģiskajām sistēmām, kas mums sniedz daudzas būtiskas bagātības un pakalpojumus — sākot ar auglīgu augsni līdz ražīgām zemēm un jūrām, no svaiga ūdens un tīra gaisa līdz apputeksnēšanai, plūdu kontrolei un klimata regulēšanai. Daudz kas no šiem ekoloģisko sistēmu pakalpojumiem tiek izmantots tā, it kā to devums būtu neizsmeļams. Tās tiek lietotas kā "bezmaksas preces", to ekonomiskā vērtība tirgū netiek atbilstoši novērtēta, tāpēc tās turpina pārmērīgi izmantot un piesārņot, līdz ar to ilgtermiņā apdraudot mūsu nākotni un spēju pretoties ar vidi saistītiem satricinājumiem.

Pēdējo 50 gadu laikā 60 % no Zemes ekoloģiskajām sistēmām ir sagrautas. ES 88 % zivju krājumu ir izzvejoti vairāk, nekā to atļauj maksimālie ilgtspējīgas ieguves apjomi, un tikai 11 % no aizsargātajām ekoloģiskajām sistēmām ir apmierinošā stāvoklī.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu nozīmīgāko ekoloģisko sistēmu bagātību un pakalpojumu sniegumu, mums atbilstoši jānovērtē dabas kapitāls. Investīcijas dabas kapitālā — piemēram, zaļajās infrastruktūrās, — bieži vien dod lielāku atdevi nekā sadomātas un samākslotas alternatīvas, kuru izmaksas sākotnēji ir mazākas.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam publiskās iestādes un uzņēmumi atbilstoši novērtēs un ņems vērā dabas kapitālu un ekoloģisko sistēmu devumu.

Komisija

· sekmēs inovatīvu finansiālu un tirgū balstītu instrumentu izmantošanu un pētīs to sniegtās iespējas, tostarp attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības finansēšanas rīka iespējamo ieviešanu un maksājumiem par ekoloģisko sistēmu pakalpojumiem, lai risinātu ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības jautājumus valstu, ES un starptautiskā līmenī, it īpaši sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku un liekot lietā publisko un privāto partnerību (pastāvīgi);

· izvirzīs priekšlikumus, kuru mērķis ir stimulēt investīcijas dabas kapitālā un izmantot visu izaugsmes un zaļo infrastruktūru inovatīvo potenciālu un "restaurācijas ekonomiku" (Paziņojums par zaļajām infrastruktūrām 2012. gadā un Iniciatīva visu neto zaudējumu novēršanai 2015. gadā).

Dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu

· izveidot ekosistēmu un ar tām saistīto pakalpojumu stāvokļa aprakstu (līdz 2014. gadam);

· novērtēt to ekonomisko vērtību un sekmēt šīs vērtības iekļaušanu grāmatvedības un informācijas sistēmās ES un valstu līmenī (pastāvīgi);

· sadarboties ar galvenajām ieinteresētajām pusēm, lai mudinātu uzņēmumus novērtēt savu atkarību no ekosistēmu pakalpojumiem, pamatojoties uz ES Uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformu (pastāvīgi).

4.2. Bioloģiskā daudzveidība

Bioloģiskā daudzveidība ir daudzu mūsu ekosistēmu pamatā, un tā ir nepieciešama to dzīvotspējai. Bioloģiskās daudzveidības zudums var novājināt ekosistēmu, traucējot tās ekosistēmisko sniegumu un padarot to jutīgāku pret vides satricinājumiem. Sagrautu ekosistēmu atjaunošana maksā dārgi, un dažos gadījumos pārmaiņas ir neatgriezeniskas.

Ir aplēsts, ka līdz 2050. gadam pasaules ekonomiskie sasniegumi, kas ir atkarīgi no bioloģiskās daudzveidības un tās ekosistēmiskajiem pakalpojumiem, varētu sasniegt no 800 līdz 2300 miljardu dolāru vērtību gadā. Tomēr praksē "operatīvā" līmenī, pieņemot lēmumus, bioloģiskās daudzveidības vērtību vēl tikai sāk ņemt vērā. Ja mēs vēlamies saglabāt bioloģisko daudzveidību, tās ņemšanai vērā jākļūst par vispārēju parādību.

Jaunā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam nosaka svarīgākos politikas rīkus šā mērķa sasniegšanai, kā arī jau vairāku paaudžu laikā novērotās bioloģiskās daudzveidības zuduma tendences apturēšanai.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam bioloģiskās daudzveidības zudums ES un ekosistēmisko pakalpojumu degradācija tiks apturēta un bioloģiskā daudzveidība iespēju robežās tiks atjaunota.

Komisija

· ievērojami pastiprinās centienus iekļaut bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu aizsardzību citās Kopienas politikās, jo īpaši uzsverot lauksaimniecību un zivsaimniecību (pastāvīgi).

Dalībvalstis un Komisija

· pievērsīsies bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķu sasniegšanai, iekļaujot ekosistēmisko pakalpojumu vērtību politikas virzienu izstrādē (pastāvīgi).

4.3. Minerāli un metāli

Tādu dabas resursu kā metāli un minerāli izmantošanas efektivitātes uzlabošana ir būtisks resursu efektivitātes aspekts. Ar tiem saistītais īpašais risks, tostarp piegāžu drošība, ir aplūkots Izejvielu iniciatīvā, kā arī — attiecībā uz politikas jomām, kas saistītas ar klimatu un enerģētiku, — pamatiniciatīvā par resursu efektīvu izmantošanu, tāpēc šajā nodaļā tas netiks plaši izvērsts, lai gan metālu un minerālu izmantošanas mijiedarbība ar citiem resursiem ir atzīts fakts.

Tā kā mēs virzāmies uz izejvielu ilgtspējīgu pārvaldību, kuras pamatā patiešām būtu patēriņš, jeb uz "aprites ekonomiku", kur atkritumi kļūst par resursiem, minerāli un metāli tiks izmantoti aizvien efektīvāk. Darbības, kas aprakstītas šā dokumenta 3. sadaļā, tieši ietekmēs šo resursu izmantošanas efektivitāti, īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir vairāk ņemt vērā ietekmi visā aprites ciklā, izvairīties no atkritumu veidošanas, vairāk izmantot atkārtoti un otrreizēji pārstrādāt, un stimulēt pētniecību un inovācijas, kā arī veikt citus pasākumus tirgus struktūru uzlabošanai.

4.4. Ūdens

Ūdens ir vitāli nepieciešams resurss cilvēku veselībai un būtisks elements lauksaimniecībā, tūrismā, rūpniecībā, transportā un enerģētikā. Ierobežota piekļuve ūdenim nopietni apdraud hidroenerģijas ražošanu un atomreaktoru un termoelektrostaciju dzesēšanu.

Labs vides stāvoklis un iedzīvotāju veselība ir atkarīga no tīra ūdens kvalitātes un pieejamības. Taču gan kvalitāte, gan pieejamība mazinās. Klimata pārmaiņu dēļ ūdens trūkums palielināsies, kā arī pieaugs plūdu intensitāte un biežums. Daudzu Eiropas upju baseinus ir pārmainījusi ūdens ieguve, zemes meliorācija un aizsprostu būvēšana, kas bieži vien sabojā ūdens kvalitāti, un līdz ar to izraisa daudzas videi kaitīgas sekas, iespējamu ietekmi uz veselību un dabisko dzīvotņu ierobežojumu.

Eiropā no 20 % līdz 40 % ūdens tiek izšķērdēti, un ar tehnoloģiskiem uzlabojumiem vien varētu panākt ūdens izmantošanas efektivitātes pieaugumu par 40 %[13]. Labākai pieejai attiecībā uz ilgtspējīgu ūdens resursu pārvaldību nepieciešama cieša sadarbība lauksaimniecības, transporta, reģionālās attīstības un enerģētikas politikā, kā arī efektīvi un taisnīgi ūdens tarifi, kā prasīts Ūdens pamatdirektīvā (ŪPD). Ar pārmaiņām ekosistēmās, zemes izmantošanā, ražošanā un ūdens patēriņā, kā arī veidā, kā atkārtoti izmanto ūdeni, varētu lēti samazināt ūdens trūkumu un nodrošināt ūdens kvalitāti.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam visi ŪPD iekļauto upju baseinu apsaimniekošanas plāni būs jau sen īstenoti. Visos Eiropas upju baseinos līdz 2015. gadam būs panākts labs ūdens stāvoklis — gan kvalitātes, gan daudzuma, gan izmantošanas ziņā. Sausumam un plūdiem būs mazāka ietekme, kas tiks panākts ar piemērotiem augiem, palielinātu ūdens aizturi augsnē un efektīvu apūdeņošanu. Alternatīvus ūdensapgādes risinājumus izmantos tikai tad, ja būs izsmeltas visas pārējās taupīšanas iespējas, kuras izmaksā lētāk. Ūdens ieguvei nevajadzētu pārsniegt 20 % no pieejamiem atjaunojamiem ūdens resursiem.

Komisija · turpinās iekļaut resursu efektivitātes apsvērumus ūdens politikas jomā, kas aplūkota konceptuālajā plānā par Eiropas ūdeņu aizsardzību, kurā noteikta efektīva stratēģija izmaksu ziņā (norisinās); · novērtēs dalībvalstu upju baseinu apsaimniekošanas plānus, lai identificētu zonas, kur nepieciešamas papildu darbības (2011. gadā); · novērtēs un ieteiks (2012. gadā): – mērķus efektīvas ūdens izmantošanas jomā un pasākumus izmantošanas uzlabošanai (piemēram, "viedos skaitītājus", obligātās prasības attiecībā uz ierīcēm, kurās izmanto ūdeni, atkārtotas ūdens izmantošanas pamatnostādnes, noplūžu samazināšanu ūdens infrastruktūrā, ūdens taupīšanu apūdeņošanas sistēmās u. c.); – labāku pieprasījuma pārvaldību ar ekonomiskiem instrumentiem (tarifikācija, ūdens padeve) un tādu marķēšanas un sertifikācijas sistēmu izmantošanu, kurās būtu noteikta pilna aprites cikla ietekme un produktu ražošanā izmantotais ūdens daudzums; – Eiropas partnerības projektu inovācijām saistībā ar ūdeni. Dalībvalstīm vajadzētu · noteikt mērķus efektīvai ūdens izmantošanai upju baseinos līdz 2020. gadam un veikt piemērotus papildu pasākumus, pamatojoties uz kopīgu ES līmeņa metodoloģiju un ņemot vērā situāciju dažādās ekonomikas nozarēs un atšķirīgās ģeogrāfiskajās zonās.

4.5. Gaiss

Tīrs gaiss ir vērtīgs resurss. ES blīvāk apdzīvotajos reģionos ir krietni pārkāptas gaisa kvalitātes normas, īpaši attiecībā uz tādiem vislielākās bažas izraisošiem piesārņotājiem kā cietās daļiņas, piezemes ozons un slāpekļa dioksīds. Lai gan piesārņojošu emisiju samazināšanai tiek veltītas lielas pūles, pašreizējā smalko daļiņu koncentrācija katru gadu izraisa 500 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu[14] ES un tās kaimiņvalstīs. Citi pētījumi parādījuši, ka to slimību dēļ, kuras rodas no gaisa piesārņojuma, zaudētās darba dienas pārsniedz to darba dienu daudzumu, kas būtu nepieciešams papildu pasākumu finansēšanai cīņā pret piesārņojumu.

Atmosfēras piesārņojumam ir arī nozīmīga ietekme uz ekosistēmām un lauksaimniecību, piemēram var minēt paskābināšanos, eitrofikāciju un ozona radīto kaitējumu veģetācijai. Gada izmaksas ekonomikai 2020. gadā tiek lēstas 537 miljardu euro apmērā[15].

Pašreizējo tiesību aktu labāka īstenošana un jaunu, zinātnes atziņās pamatotu normu izstrāde palīdzēs risināt šīs problēmas un ievirzīt inovācijas. Saprātīgos termiņos šīs normas var palīdzēt uzlabot gaisa kvalitāti, pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju. Gaisa kvalitātes uzlabošanu var sekmēt arī citas šajā ceļvedī minētās darbības, piemēram, atkritumu daudzuma samazināšana, efektīvākas ražošanas metodes, kā arī darbības lauksaimniecības politikas jomā un transporta nozarē.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam ES provizoriskās gaisa kvalitātes normas tiks ievērotas, tostarp problemātiskākajās pilsētu zonās. Šīs normas tiks atjauninātas un noteikti papildu pasākumi, lai mēs vēl vairāk pietuvinātos galīgajam mērķim, proti, sasniegt tādu gaisa kvalitātes līmeni, kam vairs nav kaut cik nozīmīgas ietekmes uz veselību un vidi.

Komisija · pamatīgi pārskatīs visus ES politikas virzienus, kas veltīti cīņai pret gaisa piesārņojumu (līdz 2013. gadam); · ieteiks uzlabotu stratēģiju perspektīvai pēc 2020. gada, novērtējot ieguvumus, ko sniedz gaisa kvalitātes un emisiju normu ievērošana, kā arī turpmākie pasākumi emisiju samazināšanai, kas rodas no galvenajiem to avotiem (2013. gadā); · atbalstīs pašreizējo pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu atrisināt pastāvīgās gaisa kvalitātes problēmas. Dalībvalstīm vajadzētu · paātrināt to ES tiesību aktu īstenošanu, kuri attiecas uz gaisa kvalitāti (pastāvīgi).

4.6. Zeme un augsne

ES ik gadu vairāk nekā 1000 km² jaunu zemes platību no jauna tiek izmantoti mājokļu būvei, rūpniecībai, ceļiem un atpūtas kompleksiem. Aptuveni puse no šīm platībām pašlaik ir "aizblīvētas"[16]. Infrastruktūru pieejamība ievērojami atšķiras atkarībā no reģiona, taču kopumā katru dekādi mēs zaudējam teritoriju, kas ir līdzvērtīga Kipras platībai. Ja mēs vēlamies darīt galu aizņemtas zemes platību tīrajam pieaugumam līdz 2050. gadam, turpinot taisnvirziena attīstību, laikposmā no 2000. līdz 2020. gadam jāsamazina jaunu zemes platību "ieņemšana" vidēji līdz 800 km² gadā. Daudzos reģionos augsni neatgriezeniski ir sabojājusi erozija, vai arī tajā ir ļoti maz organisku vielu. Arī augsnes saindēšana ir nopietna problēma.

Zemes platību izmantošana gandrīz vienmēr nozīmē izvēli starp dažādām sociālām, ekonomiskām un vides vajadzībām (piemēram, mājokļu būvi, transporta infrastruktūrām, enerģijas ražošanu, lauksaimniecību, dabas aizsardzību). Lēmumi par zemes platību izmantošanu vienmēr nozīmē ilgtermiņa saistības, un tos ir dārgi vai sarežģīti mainīt. Pašlaik šie lēmumi bieži vien tiek pieņemti, iepriekš pietiekami neizanalizējot ietekmi, ko, piemēram, varētu izdarīt, izmantojot stratēģisko vides novērtējumu. ES politikas reformas lauksaimniecības, enerģētikas, transporta un kohēzijas jomā sniegs iespēju noteikt nepieciešamu satvaru un stimulēšanas pasākumus, kas ļaus publiskajām iestādēm un zemes īpašniekiem sasniegt šo mērķi.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam ES politikas jomās tiks ņemta vērā to tiešā un netiešā ietekme uz zemes izmantošanu ES un citur pasaulē, un mēs būsim ceļā uz mērķi līdz 2050. gadam apturēt aizņemtu zemes platību tīro pieaugumu; augsnes erozija tiks samazināta un organisko vielu saturs tajā palielināsies, saindētās augsnes atveseļošanas pasākumi būs krietni pavirzījušies uz priekšu.

Komisija

· turpinās izstrādāt zinātniskos pamatus par biotiskajiem materiāliem, zemes platību izmantošanas sekām un tendencēm, tostarp pasaules mēroga ietekmi un ietekmi uz tirdzniecības partneriem, un izcels dalībvalstu labāko praksi, lai izveidotu paziņojumu par zemes platību izmantošanu (2014. gadā);

· risinās jautājumu par netiešām pārmaiņām zemes platību izmantošanā, kuras izriet no politikas atjaunojamo enerģiju jomā (pastāvīgi);

· publicēs pamatnostādnes par labāko praksi, kā ierobežot, samazināt vai kompensēt augsnes nepieejamību (2012. gadā);

· iekļaus plašākus apsvērumus par resursu efektīvu izmantošanu, pārskatot direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu (EIA) (2012. gadā).

· izvirzīs Eiropas inovāciju partnerības projektu (2011. gadā), kura mērķis ir lauksaimniecības ražīgums un ilgtspējība, cita starpā, augsnes pietiekamas funkcionalitātes nodrošināšana (līdz 2020. gadam).

Dalībvalstīm vajadzētu

· labāk integrēt jautājumus par tiešu un netiešu zemes platību izmantošanu un tās ietekmi uz vidi valsts lēmumu pieņemšanas procesā un cik iespējams ierobežot jaunu zemes platību aizņemšanu un augsnes nepieejamību (pastāvīgi);

· īstenot nepieciešamos pasākumus erozijas samazināšanai un palielināt organisko vielu saturu augsnē (pastāvīgi);

· izveidot saindēto vietu sarakstu un grafiku atveseļošanas darbiem (līdz 2015. gadam).

4.7. Jūras resursi

Jūras vide sniedz ekonomiskas iespējas plašam nozaru lokam, piemēram, minerālu ieguvei, farmācijai, biotehnoloģijai un enerģētikai. Jūras vide nodrošina arī būtiskus ekosistēmiskus pakalpojumus, piemēram, regulatīvas funkcijas attiecībā uz dabu, kuras palīdz novērst klimata pārmaiņas un lēnu krasta eroziju. Slodze, kas jāiztur šīm ekosistēmām, tostarp saldūdeņu piesārņojuma nonākšana jūrā, joprojām ir nesamērīgi liela, kaut arī dažkārt samazinās. Trūkst atbilstošas pārvaldības attiecībā uz jūras vidi, un tas jau tagad samazina mūsu iespējas gūt labumu no jūrlietām. Telpiskās plānošanas instrumentu izmantošana jūras zonās var sekmēt resursu efektivitāti.

Zivju krājumu izsīkums izraisa smagas ekonomiskas un sociālas sekas piekrastes reģionos un apdraud bioloģisko daudzveidību citviet, radot traucējumus ekosistēmās, savukārt jūras piesārņojums un klimata pārmaiņas izvirza citas problēmas (piemēram, paskābināšanos). ES Kopējās zivsaimniecības politikas un ES Integrētās jūrlietu politikas galvenais mērķis ir ilgtspējība, kas nodrošinātu, ka visi vērtības ķēdes dalībnieki efektīvi un ilgtspējīgi izmantotu jūras resursus.

Plastmasas un citu jūrā nonākušu atkritumu dēļ ik gadu mirst vairāk nekā miljons putnu un 100 000 jūras zīdītāju un jūras bruņurupuču. Tādi faktori kā jūras atkritumi un pilsētu notekūdeņu attīrīšana nopietni padziļina piesārņojuma problēmu dažos Eiropas reģionos. Šā sloga samazināšanai Jūras stratēģijas pamatdirektīva izvirza mērķi panākt jūras ūdeņu labu ekoloģisko stāvokli.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam visi ES jūras ūdeņi būs labā ekoloģiskā stāvoklī, un līdz 2015. gadam zvejas nozarē tiks ievēroti maksimālie ilgtspējīgas ieguves apjomi.

Komisija · izvirzīs mērķi nodrošināt zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību, ņemot vērā nesenos Komisijas priekšlikumus Kopējās zivsaimniecības politikas reformai; · izvirzīs jaunus priekšlikumus pakāpeniskai visu to zvejas subsīdiju atcelšanai, kuras var būt kaitīgas videi; · sekmēs piekrastes un jūras dabas kapitāla saglabāšanu, izvirzot politikas pasākumu priekšlikumus pārvaldībai un plānošanai (2012. gadā), kā arī pastāvīgi atbalstīs zināšanu padziļināšanas un demonstrāciju projektus; · veicinās uz ekosistēmām pamatotu stratēģiju un jūras darbībās iekļaus klimata risku (paziņojums "Pielāgošanās klimata pārmaiņām piekrastē un jūrā", 2012. gadā); · atbalstīs jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un identificēs jaunas uzņēmējdarbības iespējas jūras un piekrastes ekonomikas jomās (paziņojums "par jūras nozaru izaugsmi", 2012. gadā); · veicinās stratēģiju izstrādi attiecībā uz jūras atkritumiem visos ES piejūras reģionos ciešā sadarbībā ar piekrastes dalībvalstīm un saistībā ar attiecīgajām reģionālajām jūras konvencijām (2012. gadā); · Atbalstīs dalībvalstis, izstrādājot pasākumus, kuru mērķis ir jūras ūdeņu laba ekoloģiskā stāvokļa sasniegšana līdz 2020. gadam un plaša aizsargāto zonu tīkla izveide (2020. gadā). Dalībvalstīm vajadzētu · ieviest Jūras stratēģijas pamatdirektīvu un noteikt aizsargātās jūras zonas.

5. Galvenās nozares

Rūpnieciski attīstītās valstīs nozares, kas saistītas ar pārtiku, mājokļu būvniecību un mobilitāti, parasti ir atbildīgas par 70 % līdz 80 % no vidi ietekmējošām darbībām. Šīm nozarēm ir arī izšķiroša nozīme saistībā ar enerģētikas un klimata pārmaiņu problēmām, kas tiek risinātas ar ilgtermiņa papildu stratēģijām līdztekus šajā dokumentā aprakstītajiem pasākumiem, lai iespējami palielinātu sinerģijas, ko izvirza pamatiniciatīva par resursu efektīvu izmantošanu[17].

5.1. Pārtikas jautājuma risināšana

Pārtikas un dzērienu vērtības ķēde ES ir pamatā 17 % mūsu tiešo siltumnīcefekta gāzu emisiju un 28 % materiālo resursu patēriņa, savukārt mūsu patēriņa ieradumiem ir pasaules mēroga ietekme, kas jo īpaši saistīta ar dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu patēriņu. Nozare milzīgos daudzumos patērē augstas kvalitātes ūdeni, kas ir būtiski nepieciešams veiksmīgai tās darbībai. Tomēr gada laikā ES vien mēs izmetam atkritumos 90 miljonus tonnu pārtikas jeb 180 kg pārtikas uz vienu cilvēku. Lielākoties tā ir cilvēku uzturam joprojām derīga pārtika.

Kopīgas lauksaimnieku, pārtikas rūpniecības, izplatītāju un patērētāju pūles, izmantojot resursus taupošāku ražošanas tehnoloģiju, izdarot ilgtspējīgu izvēli pārtikas jomā (atbilstoši PVO rekomendācijām par ieteicamo dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, tostarp gaļas un piena produktu, patēriņu vienam cilvēkam dienā) un samazinot pārtikas izmešanu atkritumos, var veicināt resursu efektīvas izmantošanas uzlabošanu un nodrošinājumu ar pārtiku pasaules mērogā.

Paziņojumā "Budžets stratēģijai Eiropa–2020" Komisija ierosinājusi pasākumus, kas būs veicami saskaņā ar Kopējās lauksaimniecības politikas reformu, lai padarītu resursu izmantošanu efektīvāku[18]. Ir vēl kāda cita problēma, kas jāatrisina, lai panāktu ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku pasaules mērogā, un tā ir ilgtspējīga apgāde ar fosforu, kas ir būtisks resurss augsnes auglīgumam un ko nav iespējams aizstāt ne ar ko citu. Ir jāturpina pētījumi mēslošanas līdzekļu, pārtikas ražošanas un bioloģisko atkritumu jomā, lai konstatētu, kādi uzlabojumi var samazināt mūsu atkarību no fosfātu ieguves.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam pasākumi veselīgākai un ilgtspējīgākai pārtikas ražošanai un patēriņam būs kļuvuši vispārēji un ar tiem tiks panākts 20 % samazinājums attiecībā uz resursu izmantojumu pārtikas ķēdē. Pārtikas izmešana atkritumos, kas joprojām būs aktuāla, ES būtu jāsamazina uz pusi.

Komisija

· turpinās izvērtēt, kā labāk ierobežot pārtikas nonākšanu atkritumos visā pārtikas aprites gaitā un apsvērs veidus, kā samazināt pārtikas ražošanas un patēriņa ieradumu ietekmi uz vidi (paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku, līdz 2013. gadam);

· izstrādās metodi galveno pārtikas līdzekļu ilgtspējības kritēriju noteikšanai (līdz 2014. gadam);

· turpinās izvērtēt fosfora piegāžu nodrošinājumu un iespējamās darbības tā ilgtspējīgai izmantošanai (zaļā grāmata par ilgtspējīgu fosfora izmantošanu līdz 2012. gadam).

Dalībvalstis tiek aicinātas

· risināt problēmu attiecībā uz pārtikas nonākšanu atkritumos katras valsts atkritumu novēršanas programmā (2013. gadā).

5.2. Ēku uzlabošana

Uzlabojumi ēku būvniecībā un izmantošanā ES ietekmētu 42 % no mūsu galīgā enerģijas patēriņa, aptuveni 35 % siltumnīcefekta gāzu emisiju[19] un vairāk nekā 50 % materiālu ieguves; tie mums palīdzētu arī ietaupīt līdz 30 % ūdens[20]. Pašreizējie politikas virzieni, kuru mērķis ir energoefektivitātes veicināšana un atjaunojamās enerģijas izmantošana ēkās, tomēr ir jāpastiprina un jāpapildina ar politikas virzieniem resursu efektivitātei, kas attiecas uz lielāku daudzumu vidi ietekmējošu aspektu visā ēku un infrastruktūru ekspluatācijas laikā. Būtu aizvien vairāk jāņem vērā izmaksas visā ēku ekspluatācijas laikā, tostarp arī izmaksas, kas saistītas ar būvgružiem un nojaukšanas atkritumiem, nevis tikai sākotnējās izmaksas. Labāka infrastruktūru plānošana ir nepieciešams nosacījums, lai panāktu ēku un arī mobilitātes jomas efektivitāti resursu izmantošanas ziņā.

Ievērojami uzlabojumi resursu un enerģijas izmantošanā visā ekspluatācijas laikā, liekot lietā ilgtspējīgus materiālus, vairāk izmantojot atkritumu pārstrādi un labāku koncepciju, padarīs celtniecības nozari konkurētspējīgāku un veicinās resursu izmantošanas ziņā efektīva nekustamā īpašuma fonda izveidi. Šajā nolūkā nepieciešama aktīva iejaukšanās visā celtniecības nozares vērtību radīšanas ķēdē. Vajadzīgi īpaši politikas virzieni, kas mudinātu MVU, kas ir lielākā daļa no visiem celtniecības uzņēmumiem, apgūt resursu izmantošanas ziņā efektīvākas celtniecības metodes un paņēmienus un investēt tajos.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam ēku un infrastruktūras atjaunošanā un celtniecībā tiks sasniegts augsts efektīvas resursu izmantošanas līmenis. Plaši tiks lietota pilna aprites cikla pieeja; visas jaunās ēkas būs gandrīz nulles enerģijas ēkas[21] un tām piemitīs augsta efektivitāte izmantoto materiālu aspektā, kā arī tiks īstenota pašreizējā nekustamā īpašuma fonda atjaunošanas politika[22] izmaksu ziņā efektīvai atjaunošanai, kas norisināsies pēc tāda grafika, ka gada laikā atjaunos 2 % īpašuma fonda. Nebīstamie būvgruži un ēku nojaukšanas atkritumi tiks pārstrādāti 70 % apmērā[23].

Dalībvalstis un Komisija

· novērtēs, kā atbalstīt programmas attiecībā uz ieguldījumiem prasmēs, apmācības sistēmās un paziņošanu par labāko praksi saistībā ar resursu efektīvu izmantošanu nozarē (pastāvīgi);

· pieņems pasākumus, vajadzības gadījumā izmantojot "MVU kritēriju", kas stimulētu pieprasījumu pēc resursu izmantošanas ziņā efektīvām ēkām un celtniecības prakses ar izmaksām visā ekspluatācijas laikā un atbilstošiem finansēšanas rīkiem; pieņems pasākumus turpmākai eirokodu darbības jomas paplašināšanai saistībā ar ilgtspējības kritērijiem ražojumu koncepcijā; pieņems kompensācijas pasākumus saistībā ar resursu izmantošanas ziņā efektīvām ēkām un pasākumus ilgtspējīgai kokmateriālu izmantošanai celtniecībā (paziņojums par ilgtspējīgu konkurētspēju celtniecības nozarē — 2011. gadā, paziņojums par ilgtspējīgām ēkām — 2013. gadā);

· izvērtēs, kā labāk veicināt inovācijas celtniecības nozares privātajā sektorā (pastāvīgi).

5.3. Efektīvas mobilitātes nodrošināšana

Moderna un resursu izmantošanas ziņā efektīva mobilitātes sistēma — gan pasažieru pārvadājumu, gan kravas pārvadājumu jomā — var ievērojami sekmēt konkurētspēju un ilgtspējību. Transporta baltajā grāmatā[24] izvirzīta virkne priekšlikumu, kā īstenot visaptverošu politiku transporta jomā.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam visaptveroša efektivitāte transporta nozarē dos iespēju sasniegt lielāku vērtību, optimāli izmantojot tādus resursus kā izejvielas, enerģija un zeme, un samazināt ietekmi uz klimata pārmaiņām, gaisa piesārņojumu, troksni, veselību, negadījumiem, bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu degradāciju. Transporta nozarē izmantos mazāk enerģijas un tā būs tīrāka, labāk izmantos moderno infrastruktūru un samazinās tās negatīvo ietekmi uz vidi un galvenajām dabas bagātībām, kā ūdens, zeme un ekosistēmas. Siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzums transporta nozarē līdz 2012. gadam samazināsies vidēji par 1 % gadā.

Komisija nodrošinās, ka Transporta baltajā grāmatā paredzētās iniciatīvas tiek īstenotas atbilstoši efektīvas resursu izmantošanas mērķiem, konkrētāk, pārejot uz ārējo izmaksu internalizāciju.

6. Vadīšana un uzraudzība

ES ekonomikas pārveide par resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku prasīs saskaņotu rīcību daudzos politikas virzienos. Komisija uzsāks ar ieinteresētajām pusēm apvienotus rādītāju un mērķu noteikšanas centienus darbību un uzraudzības progresa pārvaldībai. Šiem centieniem būs pārveidojošs efekts tikai tad, ja tie pilnībā izpaudīsies saistībā ar stratēģiju "Eiropa–2020" un ja efektīva resursu izmantošana tiks iekļauta Eiropas semestrī par ekonomikas politikas saskaņošanu.

6.1. Jaunas iespējas darboties, lai panāktu resursu efektivitāti

Pastiprināt dialogu. Politisko lēmumu pieņēmējiem ES, dalībvalstu un reģionālā līmenī jāiesaistās aktīvā dialogā ar uzņēmējdarbības pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību par nosacījumiem, kas nepieciešami to šķēršļu pārvarēšanai, kuri kavē resursu efektīvu izmantošanu.

Investēt pārejas pasākumos. Efektīva resursu izmantošana var samazināt izmaksas, taču bieži vien prasa sākotnējus ieguldījumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmā (UNEP) lēsts, ka vajadzīgs finansējums no 1,05 līdz 2,59 triljonu ASV dolāru apmērā[25] — kas lielākoties nāktu no privātiem avotiem —, lai padarītu pasaules ekonomiku resursu izmantošanas ziņā efektīvāku. Būs ne vien jāinvestē "zaļos" risinājumos, bet arī jāpadara ekoloģiskas publiskās un privātās investīcijas. Priekšlikumā daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam jau ir sperts krietns solis uz priekšu efektīvas resursu izmantošanas iekļaušanai ES budžetā. Straujš pasaules līmeņa finansējuma pieaugums tīrai enerģijai liecina, ka pārmaiņas domāšanā ir iespējamas. Tomēr finanšu jomas pārstāvju zināšanu trūkums par to investīciju riskiem un atdevi, kas tiek ieguldītas resursu efektivitātes jomā, ir kavēklis investīcijām, turklāt pastāv finansiāls risks saistībā ar nedrošību par stratēģisko ievirzi un paļāvību, un ilgtermiņa investīcijas finanšu tirgos bieži vien negūst atbalstu, jo tie ir pielāgoti īstermiņa ieguldījumiem.

Rādītāju un mērķu noteikšana. Rādītāju izstrāde un procedūras noteikšana vispārējiem efektīvas resursu izmantošanas mērķiem ļaus definēt, kāds ceļš ejams, lai sasniegtu 2050. gada nākotnes redzējumu. Publisko iestāžu politiku ir iespējams veidot labāk, ņemot vērā efektīvākas resursu izmantošanas izmaksas un ieguvumus, un privātais sektors var gūt labumu no tā, ka vairāk tiktu stimulēti tā investīciju plāni, kā arī no lielākas paredzamības un pārredzamības, kas vajadzīgas ilgtermiņa lēmumu pieņemšanai.

Ilgtspējīgas izaugsmes mērķis stratēģijā "Eiropa–2020" paredz virkni specifisku mērķu attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju, energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju, kuri ir saistīti ar efektīvas resursu izmantošanas mērķa sasniegšanu. Šo specifisko mērķu sasniegšana ir vitāli nepieciešama dabas resursu aizsardzībai, un arī šajā ceļvedī aprakstītās darbības palīdzēs tos sasniegt. Tomēr tās nevarēs novērst dažas būtiskas negatīvas sekas mūsu ekonomikā, kā arī mūsu veselības un dzīves kvalitātes jomā, piemēram, tādus faktorus kā neefektīva zemes platību izmantošana, zema ūdens kvalitāte un nepietiekama tā pieejamība, atkritumi, gaisa piesārņojums, ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības zudums un zivju krājumu izsīkums. Ņemot vērā visus minētos faktorus, mēs varētu vairāk izmantot jaunus ilgtspējīgas izaugsmes avotus un ilgtermiņā nostiprināt konkurētspēju.

Jau ir panākts ievērojams progress vides, ekonomikas un sociālo izmaksu uzskaites sistēmu integrācijā, taču ir vairāki viedokļi par to, kādus rādītājus vajadzētu izmantot, uzlabot vai izstrādāt, lai labāk ievirzītu politiku un pamudinātu pieņemt lēmumus par investīcijām. Šiem rādītājiem jābūt stabiliem, viegli saprotamiem un vispārpieņemtiem, lai pastāvīgi varētu izmērīt progresu resursu efektīvas izmantošanas uzlabošanā. Tāpēc šo rādītāju izstādei un eventuālo mērķu izvirzīšanai Komisija iesaka apspriesties ar visām ieinteresētajām pusēm.

Tomēr, apzinoties nepieciešamību jau tagad izmērīt panākto progresu, Komisija iesaka kā provizorisku galveno indikatoru izmantot resursu produktivitāti, ko mēra ar IKP attiecību pret iekšzemes materiālu patēriņu (izteiktu euro/tonnās). Augstāka attiecība liecina par labākiem rādītājiem, jo izaugsme prasījusi relatīvi mazāku resursu patēriņu[26] Tomēr šajā attiecībā ir ņemti vērā tikai tie aspekti, kas ir saistīti ar materiālajiem resursiem, un nav ņemti vērā ne pārējie resursi, ne iespējamais sloga sadalījums starp valstīm.

Tā kā šis provizoriskais galvenais rādītājs sniedz tikai daļēju priekšstatu, tas jāpapildina ar tādu kā "vadības paneli", kas saturētu ūdens, zemes, materiālu un oglekļa rādītājus un rādītājus, kas mērītu ietekmi uz vidi un mūsu dabas kapitālu vai ekosistēmām, visnotaļ ņemot vērā ES patēriņa globālos aspektus. Trešajā līmenī tiks lietoti tematiskie rādītāji progresa novērtēšanai ceļā uz pašreizējiem mērķiem citās nozarēs, kā sīki aprakstīts dienestu darba dokumentā, kas papildina šo ceļvedi.

Robežzīme. Līdz 2020. gadam tiks mobilizētas visu līmeņu ieinteresētās puses, lai nodrošinātu, ka politika, finansējums, investīcijas, pētniecība un inovācijas būtu savstarpēji saderīgas un cita citu pastiprinātu. Grandiozi mērķi efektīvai resursu izmantošanai un stabili, aktuāli rādītāji ļaus lēmumu pieņēmējiem publiskajā un privātajā sektorā orientēties uz lielāku efektivitāti resursu izmantošanā.

Dalībvalstis un Komisija

· sākot ar 2012. gadu, integrēs resursu efektivitātes apsvērumus Eiropas semestrī, prioritāti piešķirot pasākumiem, kas veicina ilgtspējīgu attīstību;

· pulcinās kopā uzņēmējus, zinātniekus, NVO, vietējo un valsts iestāžu pārstāvjus, lai izpētītu iespējas un problēmas, un ierosinātu jaunus darbības veidus resursus taupošai ilgtspējīgai izaugsmei (2012. gadā);

· meklēs iespējas panākt vispārēju vienošanos ar minētajām ieinteresētajām pusēm par to, kā jāmēra progress, un kā noteikt mērķus, kas jāsasniedz, lai risinātu problēmu (līdz 2013. gadam);

Komisija

· izveidos "ES platformu pārejai uz resursu efektīvu izmantošanu" (2012. gadā), kuras pamatā būs pašreizējo platformu veikums;

· organizēs apaļo galdu par resursu efektivitātes finansējumu, sapulcinot privāto un institucionālo banku (piemēram, EIB un ERAB), apdrošināšanas sabiedrību un riska kapitāla sabiedrību pārstāvjus, lai novērtētu iespējas izveidot atbilstošu finansējumu un lietot inovatīvus finanšu instrumentus efektīvākai resursu izmantošanai (2012. gadā);

· izveidos apskatu par prasmēm ES un Eiropas nozaru padomi par prasmēm "zaļām un zaļākām" darbvietām;

· turpinās darbu pie rādītājiem, tostarp pie datu kvalitātes, ņemot vērā pašreizējās vērtēšanas sistēmas, kā iGrowGreen, plānojot vidusposma novērtējuma gaitā tās iekļaut stratēģijā "Eiropa–2020" (2013. gadā);

· ierosinās jaunu galveno rādītāju attiecībā uz dabas kapitālu un resursu izmantošanas ietekmi uz vidi (2013. gadā);

· turpinās centienus, kas aprakstīti ceļvedī "IKP un ne tikai", lai aptverošāk izmērītu sabiedrisko un ekonomisko progresu, cita starpā turpinot vides pārskatu sistēmas izveidi, vairāk integrējot vides ārējās izmaksas valsts pārskata sistēmā un izveidojot kombinētu rādītāju attiecībā uz slogu videi;

· izskatīs, kā labāk iekļaut resursu efektivitātes apsvērumus nākotnes politisko priekšlikumu ietekmes novērtējumos;

Dalībvalstīm vajadzētu

· izstrādāt vai pastiprināt pašreizējās valstu stratēģijas attiecībā uz resursu efektivitāti un iekļaut tās valsts izaugsmes un darbvietu izveides politikā (līdz 2013. gadam);

· sniegt pārskatu par progresu resursu efektivitātes jomā valsts reformu programmās.

6.2. Resursu efektivitātes atbalstīšana starptautiskā līmenī

Vairākas valstis, kuru vidū ir ne vien ES dalībvalstis, bet arī Japāna, Koreja, ASV, Ķīna un citas, īsteno politiku, kas dotu tām labumu no efektīvākas resursu izmantošanas. Arī ES kaimiņvalstis izrāda nopietnu interesi veidot dialogu un sadarbību šajās jomās. Minētās iniciatīvas aplūkojamas saistībā ar pasaules mēroga centieniem veicināt pāreju uz zaļu ekonomiku. ES var mācīties no citu valstu pieredzes un aktīvi rīkoties, lai palīdzētu mūsu partnervalstīm viņu uzsāktajā ceļā, jo īpaši paplašināšanās valstīm, kuras tiek aicinātas sākt pielāgot savu politiku.

Kā pamatu turpmākajām sarunām Rio+20 konferencē 2012. gada jūnijā Eiropas Komisija nesen ierosinājusi plašu iespējamo darbību klāstu, tostarp jaunas starptautiskas iniciatīvas ūdens, enerģētikas, lauksaimniecības, zemes izmantošanas, mežu, ķīmijas produktu un jūras resursu jomā, profesionālās apmācības programmas, pasākumus privātā un publiskā finansējuma un investīciju stimulēšanai, kā arī pārejas stimulēšanai uz efektīvāku daudzpusēju pasaules līmeņa pārvaldības sistēmu[27].

Robežzīme. Līdz 2020. gadam efektīva resursu izmantošana būs kļuvusi par kopīgu starptautiskās sabiedrības mērķi, un būs panākts progress ceļā uz to, pamatojoties uz Riodežaneiro konferencē apstiprināto pieeju.

Dalībvalstis un Komisija (pastāvīgi)

· veicinās sekmīgu Rio+20 augstākā līmeņa konferences norisi 2012. gadā un konkrētus pasākumus virzībā uz zaļu ekonomiku un efektīvāku dabas resursu izmantošanu;

· uzlabos dialogu ar stratēģiskajām partnervalstīm, plānojot pieredzes un labākās prakses apmaiņu attiecībā uz resursu efektivitāti;

· uzsāks kopīgas iniciatīvas ar kandidātvalstīm, iespējamām kandidātvalstīm un citām kaimiņvalstīm, ar kurām mums ir daudz kopīgu vides resursu;

· atbalstīs tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanu un efektīvu īstenošanu, kuri veicina patēriņa ieradumu un ražošanas ilgtspējību pasaulē;

· izmantos attīstības palīdzību, lai atbalstītu mazāk attīstīto valstu centienus uzlabot resursu efektivitāti ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai un nabadzības izskaušanai;

· sadarbosies ar starptautiskajiem partneriem pētniecības un inovāciju jomā attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu;

· mēģinās pastiprināt daudzpusējus mehānismus publiskās bagātības pārvaldībai pasaules līmenī.

6.3. ES vides pasākumu ieguvumu uzlabošana

Progress efektīvas resursu izmantošanas jomā ir atkarīgs no uzlabojumiem mūsu dabas resursu un ekosistēmu pārvaldībā. Joprojām ir saglabājušies nozīmīgi robi pasākumu īstenošanā, ko veic dalībvalstis, konkrētāk, dabas aizsardzības un ūdens un atkritumu apsaimniekošanas jomā. Ir aplēsts, ka pašreizējo tiesību aktu neīstenošana izmaksā aptuveni 50 biljonus euro gadā[28].

Robežzīme. Līdz 2020. gadam Eiropas vides tiesību aktu devums būs pilnībā nodrošināts.

Komisija

· ierosinās pasākumus zināšanu uzlabošanai, izpratnes veicināšanai, kā arī galveno dalībnieku mobilizēšanai, lai labāk īstenotu vides pasākumus visā ES.

Dalībvalstīm vajadzētu

· uzlabot sniegumu un aizpildīt robus attiecībā uz ES tiesību aktu izpildi, gūstot no tiem labumu.

7. Secinājums

Iepriekšējie izaugsmes modeļi devuši iespēju palielināt labklājību, taču par to bijis jāmaksā ar intensīvu un bieži vien neefektīvu resursu izmantošanu. Bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu nozīme ir novērtēta daudz par zemu, atkritumu izmaksas reti atspoguļojas cenās, pašreizējie tirgi un publiskās politikas jomas nav spējīgi tikt galā ar visu daudzveidīgo pieprasījumu pēc stratēģiskajiem resursiem, kā minerāliem, zeme, ūdens un biomasa. Ņemot vērā šo situāciju, ir jāsniedz saskaņota un daudzās politikas jomās integrēta atbilde, lai spētu risināt jautājumus, kas saistīti ar paredzamo saspringtību attiecībā uz resursiem un saglabāt mūsu labklājību ilgtermiņā.

Šis ceļvedis nav galīgā atbilde uz visiem jautājumiem. Tas ir tikai pirmais solis ceļā uz saskaņotas darbības satvara noteikšanu, kas caurvij atšķirīgas nozares un jomas. Ceļveža mērķis ir sniegt noturīgu perspektīvu ekonomikas pārveidei. Lai īstenotu ceļvedī nospraustos mērķus, Komisija izstrādās politiskus un tiesību aktu priekšlikumus. Taču bez pārējo publisko un privāto dalībnieku iesaistīšanās mums neizdosies sasniegt savus mērķus efektīvas resursu izmantošanas jomā.

Komisija aicina Padomi, Eiropas Parlamentu, Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju apstiprināt šo ceļvedi un piedalīties tādu ES darbību izstrādē, kas veicinātu resursu ziņā efektīvas Eiropas izveidi.

Pielikums: Efektīva resursu izmantošana — savstarpējā saikne starp nozarēm un resursiem un ES politiskajām iniciatīvām

Resurss/nozare || Fosilais kurināmais || Materiāli un minerāli || Ūdens || Gaiss || Zeme || Augsnes || Ekosistēmas; Bioloģiskā daudzveidība || Jūras resursi || Atkritumi || ES politiskās iniciatīvas

Aprites ekonomika || Samazināt, izmantot atkārtoti, aizstāt, saglabāt, reģenerēt || SCP (2012) pārskats

Enerģētika || Samazināt fosilā kurināmā izmantošanu – palielināt energoefektivitāti (20 % līdz 2020. gadam) – aizstāt ar atjaunojamiem resursiem (20 % līdz 2020. gadam, 10 % transporta jomā) || – Nodrošināt kritisko izejvielu piegāžu drošību (atjaunojamie resursi un elektrifikācija) – Samazināt enerģētisko intensitāti materiālu ieguvē, ražošanā un patēriņā. || – Efektīvi izmantot atjaunojamos enerģijas avotus; – Samazināt elektrocentrāļu dzesēšanas vajadzības; – samazināt ūdens attīrīšanas enerģētisko intensitāti; – Samazināt karstā ūdens patēriņu, uzlabojot ierīces un infrastruktūras. || – samazināt piesārņojumu ar kaitīgām vielām, jo īpaši samazinot fosilā kurināmā izmantošanu; – par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2020. gadam (ja ir nepieciešami apstākļi, par 30 %); – par 80-95 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2050. gadam. || – samazināt jaunu zemes platību izmantošanu biodegvielai; – Optimizēt enerģētisko infrastruktūru. || – Aizsargāt augsni no SO2 un NOx emisijām; – Samazināt jauno infrastruktūras un enerģētisko risinājumu ietekmi uz augsni; – Aizsargāt kūdrājus. || – samazināt paskābināšanos, samazinot fosilā kurināmā izmantošanu; – Aizsargāt ekosistēmas no kaitējuma, ko nodara enerģijas avotu ieguve/ekspluatācija. || – Izmantot atjaunojamos enerģijas avotus; – Nodrošināt ilgtspējīgu aļģu kā biodegvielas izmantošanu; – novērst ar naftas noplūdi saistītās katastrofas; – samazināt paskābināšanos, ko izraisa siltumnīcefekta gāzu emisijas. || – nodrošināt nepārstrādājamo atkritumu enerģētisko reģenerāciju; – samazināt ūdens attīrīšanas enerģētisko intensitāti; – uzlabot bioloģiski noārdāmo atkritumu izmantošanu bioenerģijas un bioproduktu ražošanai. || -Enerģētika 2020: stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģētikai (2011) Energotehnoloģiju stratēģiskais plāns Eiropai; -„Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam. Projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (2011). -Eiropas enerģētiskās efektivitātes plāns 2020.gadam (2011) -Direktīva par energoresursu aplikšanu ar nodokļiem pārskatīšana (2011). Enerģētikas infrastruktūru shēma (2011) 2050. gada enerģētikas plāns (2011) Viedie tīkli (2011) – Enerģijas piegāžu drošība un starptautiskā sadarbība (2011)

Pārtika || – Samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, uzlabojot energoefektivitāti un pārtikas ražošanu; – novērst kaitīgo ietekmi, izstājot fosilo kurināmo ar biodegvielu. || – Optimizēt minerālu un materiālu izmantošanu (piemēram, fosfora izmantošanu); – uzlabot iepakojumu, panākot labāku uzglabāšanu un pārstrādi. || – Optimizēt ūdens izmantošanu lauksaimniecībā; – novērst plūdus un sausumu, piemēram, cīnoties pret klimata pārmaiņām; – nodrošināt tīra ūdens pieejamību kvalitatīvu produktu ražošanai; – novērst piesārņojumu, ko rada mēslojums un pesticīdi. || – samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; – samazināt SO2 un Nox emisijas. || – Optimizēt zemes platību izmantošanu, saskaņojot to ar citām vajadzībām; – izmantot jaunas auglīgas zemes platības lauksaimniecībai; – samazināt zemes "aizņemšanu" (piemēram, optimizējot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu ieguvi). || – Novērst augsnes nonesi; – atjaunot organisko vielu saturu augsnē; – Aizsargāt augsni no SO2 un NOx emisijām; – novērst piesārņojumu, ko rada mēslojums un pesticīdi. || – Atjaunot un aizsargāt ekosistēmas, lai nodrošinātu apputeksnēšanu, ūdens aizturi u.c.; – novērst mēslojuma izraisīto eitrofikāciju un samazināt pesticīdu izmantošanu; – palielināt bioloģisko daudzveidību ar labu lauksaimniecības praksi. || – Atjaunot zivju krājumus un novērst piezveju un izmetumus; – novērst destruktīvas zvejas tehnikas izmantošanu; – veidot ilgtspējīgu akvakultūru; – samazināt piekrastes zonu piesārņošanu ar mēslojumu; – novērst atkritumu nonākšanu jūrā. || – samazināt pārtikas izmešanu atkritumos; – izmantot otrreiz pārstrādājamu/ bioloģiski noārdāmu iepakojumu. – attīstīt bioloģisko atkritumu kompostēšanu. || “KLP reforma 2011. gadā” – priekšlikums inovācijām, sadarbībai lauksaimniecības ražīguma jomā un ilgtspējībai (2011) – zaļā grāmata par fosforu (2012) – paziņojums par ilgtspējīgu pārtiku (2013)

Ēkas || – samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, panākot labāku energoefektivitāti un izmantojot atjaunojamo enerģiju ēkās; – būvēt gandrīz nulles enerģijas ēkas un palielināt ēku atjaunošanas tempu. || – Optimizēt materiālu izmantošanu; – izmantot ilgtspējīgus materiālus. || – Uzlabot ūdens izmantošanas efektivitāti ēkās un ierīcēs || – samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no ēkām; – uzlabot gaisa kvalitāti ēku iekšienē; || – Novērst jaunu zemes platību aizņemšanu (piemēram, pilsētu ekspansijai); – atveseļot saindētās teritorijas. || – Novērst pilsētu ekspansiju auglīgas augsnes teritorijās; – cik iespējams samazināt augsnes nepieejamību || – Nodrošināt pietiekamas un savstarpēji saistītas zaļās teritorijas kā daļu no zaļās infrastruktūras. || – samazināt paskābināšanos, ko izraisa siltumnīcefekta gāzu emisijas. || – samazināt būvgružus un ēku nojaukšanas atkritumus (70 % līdz 2020. gadam). || Paziņojums par ES būvniecības nozares ilgtspējīgu konkurētspēju (2011) – paziņojums par ilgtspējīgām ēkām (2013) – Iniciatīva par ūdens efektivitāti ēkās (2012)

Mobilitāte || – samazināt atkarību no fosilā kurināmā, uzlabojot degvielas kvalitāti, izmantojot atjaunojamo enerģiju, pārtraucot parastās degvielas automašīnu izmantošanu pilsētās līdz 2050. gadam, uzlabojot daudzveidīgu loģistiku un izveidojot labākus transporta tīklus; Izmantojot transportlīdzekļus ar mazu degvielas patēriņu, || – palielināt resursu izmantošanas ziņā efektīvu infrastruktūru daudzumu; – optimizēt materiālu transporta loģistiku; – nodrošināt kritisko izejvielu piegāžu drošību (kas nepieciešami baterijām). || – Izmantot ūdenstransporta iespējas, lai samazinātu emisijas; – samazināt piesārņojumu no ūdenstransporta. || – samazināt piesārņojumu no transporta. Par 60 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2050. gadam samazināt piezemes ozona daudzumu, cietās daļiņas, NO2; samazināt sēra saturu flotes degvielā. || – Samazināt transporta infrastruktūras ietekmi uz zemes fragmentāciju. || – Samazināt transporta infrastruktūras ietekmi uz zemes aizņemšanu.. || – samazināt zemes aizņemšanas, fragmentācijas, piesārņošanas ietekmi; – Novērts invazīvu svešu sugu ekspansiju. || – Izmantot jūras transporta iespējas, lai samazinātu emisijas; – novērst atkritumu nonākšanu jūrā, tostarp no kuģiem || – nodrošināt efektīvu nolietoto transportlīdzekļu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi (85-95 % līdz 2015. gadam) un attiecīgi kuģu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. || -Baltā grāmata par transporta nozares nākotni (2011) TEN-T pārskats (2011) – Stratēģiskais transporta tehnoloģiju plāns

ES politiskās iniciatīvas || Valsts atbalsta shēma (2013) Degvielas kvalitātes direktīva: utt. || -Risināt problēmas saistībā ar galveno produktu tirgiem un izejvielām (2011) – Priekšlikums inovāciju partnerībai izejvielu jomā || – Plāns attiecībā uz ūdeni (2012) – Inovāciju partnerība attiecībā uz ūdens efektivitāti EQS direktīvas pārskatīšana (prioritāras vielas) (2011) Gruntsūdeņu direktīvas pārskatīšana (2012). || -Zema oglekļa satura ekonomikas ceļvedis 2050 (2011) – To tiesību aktu pārskatīšana, kuri attiecas uz sultumnīcefekta gāzu emisiju uzraudzību un ziņošanu par tām – ES gaisa kvalitātes politikas pārskatīšana (2013) || – Paziņojums par zemes platību izmantošanu (2014) – Paziņojums par LULUCF sakarā ar ES saistībām klimata pārmaiņu jomā (2011) || Pamatnostādnes par labāko praksi, kā ierobežot, samazināt vai kompensēt augsnes nepieejamību || -ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gada perspektīvā (2011) – paziņojums par zaļo infrastruktūru un tās atjaunošanu (2012) – Iniciatīva jebkādu tīro zaudējumu novēršanai (2015) || – Kopējās jūrlietu un zivsaimniecības politikas reforma (2011) [AGRI] – Pielāgošanās klimata pārmaiņām piekrastes zonās un jūrā (2012) – "Par jūras nozaru izaugsmi" (2013) Integrētā piekrastes zonas pārvaldība (2012) – Jūras teritoriālā plānošana (2012) || – Atkritumu novēršanas, atkārtotas izmantošanas, pārstrādes un apglabāšanas poligonos mērķu pārskatīšana (2014) || Plāns resursu ziņā efektīvai Eiropai (2011) – Daudzgadu finanšu shēma 2014.–2020. gadam – Kohēzijas politika pēc 2013. gada (2011) [REGIO] – Rīcības plāns virzībā uz ilgtspējīgu bioekonomiku līdz 2020. gadam (2011) – Rīcības plāns ekoinovācijām (2011) – ES stratēģija "Horizonts 2020" (2011) EIA direktīvas pārskatīšana

[1]               COM(2011) 21.

[2]               COM(2005) 670.

[3]               Kā pašlaik atspoguļots ESAO zaļās izaugsmes stratēģijā un ANO vides programmas ziņojumā par zaļo ekonomiku, kā arī Eiropas Vides aģentūras darbībā.

[4]               http://ec.europa.eu/governance/impact/index_en.htm.

[5]               Kā norādīts saistītajā dokumentā COM(2011) 571.

[6]               Pētījums parādīja, ka tikai Vācijā vien efektīvāka resursu izmantošana apstrādes rūpniecībā ļautu ik gadu ietaupīt 20 % līdz 30 % izdevumu un izveidot līdz pat vienam miljonam darbvietu valstī. Citā nesenā pētījumā lēsts, ka Apvienotajā Karalistē varētu ietaupīt līdz 23 miljardiem mārciņu, ja šīs valsts uzņēmumi veiktu zemu izmaksu vai pat neko nemaksājošus resursu efektivitātes pasākumus.

[7]               Sīkāk sk. dienestu darba dokumentu.

[8]               OECD, Environmentally harmful subsidies: challenges for reform, 2005

[9]               COM (2011) 11 final.

[10]             COM (2011) 11 final.

[11]             EUCO 10/1/11 REV1.

[12]             Nodokļu jomas tendences Eiropas Savienībā, Eiropas Savienība 2011.

[13]             EU Water saving potential, Ecologic, 2007.

[14]             EEA, SOER 2010

[15]             Assessment of Health-Cost Externalities of Air Pollution at the National Level using the EVA Model System, J. Brandt et al., CEEH 2011.

[16]             Report on best practices for limiting soil sealing and mitigating its effects, Prokop et al, European Communities 2011.

[17]             COM(2011) 112, COM(2011) 109, COM(2010) 639.

[18]             COM(2011) 500.

[19]             COM (2007) 860 final.

[20]             COM (2007) 414 final.

[21]             Direktīva 2010/31/ES.

[22]             Atbilstoši 2010. gada 19. maija Direktīvas 2010/31/ES 9. pantam.

[23]             Atbilstoši Direktīvas 2008/98/ES 11. pantam.

[24]             COM(2011) 144.

[25]             UNEP, Zaļā ekonomika, sintēze, 2010.

[26]             Ilustrācijai — ES vidējais rādītājs 2007. gadā bija aptuveni 1,3 EUR uz tonnu, bet valstu rādītāji — sākot ar 0,3 un beidzot ar 2,5 EUR uz tonnu.

[27]             COM(2011) 363.

[28]             The cost of not implementing the environmental acquis, COWI, vēl nav publicēts.