SATURS

1. Ievads 1

2. Robežu šķērsošana 3

2.1. Krīzes pārvarēšana: īstermiņa pasākumi 3

2.2. Ārējo robežu kontrole 5

2.3. Šengenas zonas pārvaldība 6

2.4. Nelegālās imigrācijas novēršana 7

3. Pārvietošanās un dzīvošana zonā bez iekšējām robežām 8

3.1. Organizētā mobilitāte 8

3.2. Konsekventa mobilitātes politika attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, tostarp vīzu jautājumi 9

3.3. Pienācīgi pārvaldīta legālā migrācija 10

3.4. Iekļaujošas sabiedrības izveide, integrējot imigrantus 11

4. Starptautiskās aizsardzības nodrošināšana personām, kurām tā ir vajadzīga 12

5. Migrācija ārējo attiecību jomā ne tikai krīzes laikā 13

5.1. Visaptveroša pieeja migrācijai 13

5.2. Pēc krīzes: ES un Vidusjūras reģiona dienvidu valstu partnerība 14

1. PIELIKUMS 16

2. PIELIKUMS 19

IEVADS

Notikumi Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs vieš cerību par labāku dzīvi miljoniem cilvēku mūsu kaimiņvalstīs, kā arī par cilvēktiesību, plurālisma, tiesiskuma un sociālā taisnīguma ievērošanu lielākā mērogā. Kā bieži notiek demokrātiskas sacelšanās gadījumos, īstermiņā un ilgtermiņā tiek izraisīti arī nemieri un neskaidrība. Politisko nemieru un militāro konfliku rezultātā cilvēki ir zaudējuši dzīvību un simtiem tūkstošiem cilvēku ir bijuši spiesti mainīt dzīvesvietu, pārvietojoties ne tikai no valstīm, kuras tieši skārušas pārmaiņas, piemēram, no Tunisijas un Lībijas, bet arī no citām valstīm.

Nesenie vēsturiska mēroga notikumi Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs ir apstiprinājums tam, ka ir vajadzīga spēcīga un kopīga ES politika migrācijas un patvēruma jomā. Vairāk nekā jebkad ir svarīgi panākt progresu tiesību aktu jomā, operatīvajā sadarbībā un mūsu attiecībās ar trešām valstīm. Šā paziņojuma mērķis ir nesenos un nākotnes politikas priekšlikumus apvienot sistēmā, kurā tiek ņemti vērā visi svarīgie aspekti un kas ļauj ES un tās dalībvalstīm pārvaldīt trešo valstu pilsoņu patvērumu, migrāciju un mobilitāti drošā vidē.

Dažas dalībvalstis, piemēram, Itālija, Malta, Grieķija un Kipra ir tiešāk pakļautas nelegālo migrantu masveida pieplūdumam un, zināmā mērā, arī tādu personu uzņemšanai, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība. Tā nav tikai vienas valsts problēma, bet tā ir jārisina ES mērogā, kam nepieciešama patiesa solidaritāte dalībvalstu starpā.

ES jānodrošina ātra palīdzība visām personām, kam tā ir vajadzīga (ko īstenoja īpaši uz Tunisijas un Lībijas robežas), kā arī jāsniedz patvērums cilvēkiem, kam vajadzīga starptautiska aizsardzība. Lai arī ES ir jāuztur un jānostiprina savas tradīcijas patvēruma un aizsardzības piešķiršanas jomā, tai būtu arī jāparedz piemēroti instrumenti, lai novērstu to, ka tās robežas nelegāli šķērso liels skaits ekonomisko migrantu. Lai sasniegtu šos mērķus, efektīva ES robežu pārvaldība ir uzticamības priekšnoteikums Eiropas Savienībā un ārpus tās.

Tā kā situācija Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs nepārtraukti attīstās, jāreaģē ātri. Pamatojoties uz Eiropadomes 11. un 25. marta secinājumiem, Eiropas Parlamenta 5. aprīļa rezolūciju[1] un Komisijas un Augstā pārstāvja 8. marta kopīgo paziņojumu, Komisija 24. maijā nāks klajā ar priekšlikumu kopumu, lai nodrošinātu ES visaptverošu pieeju migrācijas, mobilitātes un drošības jomā ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm.

Tomēr šai nepieciešamībai risināt sarežģīto un mainīgo situāciju nevajadzētu aprobežoties ar īstermiņa pieeju, kas ietver tikai robežkontroli, neņemot vērā ilgtermiņa jautājumus. Ir būtiski veidot dialogu un sadarbību ar minēto imigrantu izcelsmes un tranzīta valstīm. Šādas sadarbības pamatā jābūt drošībai un labai pārvaldībai, lai izveidotu savstarpēji izdevīgus politikas virzienus legālās migrācijas jomā. Tas nozīmē arī uzlabotu ekonomisko sadarbību, lai attīstītu apstākļus izaugsmei un nodarbinātībai izcelsmes valstīs, lai risinātu nelegālās migrācijas cēloņus. Šādas sadarbības pamatos jābūt nosacītības principam, ko piemēro migrācijas jautājumiem, lai rosinātu efektīvu saistību uzņemšanos no partneru puses attiecībā uz nelegālo migrācijas plūsmu novēršanu, savu robežu efektīvu pārvaldību un sadarbību nelegālo migranu atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jautājumos.

Visaptveroša migrācijas politika personām, kas nav ES pilsoņi, kuras pamatā ir vienotas uzņemšanas procedūras, kas paredz taisnīgu izturēšanos pret trešo valstu pilsoņiem, turklāt veicinās ES turpmāku labklājību. Kā uzsvērts stratēģijā „Eiropa 2020”, viena no smagākajām ekonomikas problēmām, ar ko saskaras Eiropa, ir vajadzība novērst demogrāfisko lejupslīdi darbspējīgo iedzīvotāju vidū, kā arī būtisku paredzamo prasmju trūkumu konkrētās nozarēs. Lai saglabātu konkurētspēju un ļautu uzturēt savu sociālo modeli ilgtspējīgā veidā, Eiropai jāpieņem pasākumi, lai uzlabotu ES iedzīvotāju nodarbinātības rādītājus, bet arī vienlaikus jāveic konkrētas darbības, lai apmierinātu paredzamo pieprasījumu pēc darbaspēka, izmantojot trešo valstu pilsoņu mērķtiecīgu imigrāciju.

ES būtu jānodrošina, ka ir ieviestas drošas un efektīvas patvēruma procedūras cilvēkiem, kuriem vajadzīga aizsardzība. Ir pagājuši sešdesmit gadi, kopš parakstīta Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, un ir pienācis laiks ES atkārtoti apstiprināt savas saistības piedāvāt aizsardzību jebkuram vajātam trešās valsts pilsonim vai bezvalstniekam, kas ierodas tās teritorijā. Kopēja Eiropas patvēruma sistēma, kas piedāvā augsta līmeņa aizsardzību un samazina nevienlīdzības starp dalībvalstu patvēruma sistēmām, jāpabeidz līdz 2012. gadam, kā par to vienojusies Eiropadome.

Migrācijas jautājumi aizvien lielākā mērā iegūst politisko ietekmi ES. Eiropadome 2008. gada oktobra sanāksmē pieņēma Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu, lai sniegtu ierosmi ES kopējas politikas izstrādei, tajā nosakot piecas saistības: legālās migrācijas organizēšana, cīņa pret nelegālu migrāciju, ārējo robežu stiprināšana, ES patvēruma sistēmas izveide un globālās partnerības migrācijai un attīstībai izveide. Tā pamatprincips aizvien ir spēkā un būtu jāizmanto kā virzītājspēks: pretstatā slikti pārvaldītai imigrācijai, kas var ietekmēt sociālo kohēziju un pilsoņu uzticību brīvas pārvietošanās zonā bez iekšējām robežām, labi pārvaldīta migrācija var ES sniegt pozitīvu ieguldījumu. Minētās saistības tika atkārtoti apstiprinātas un sīki izstrādātas Stokholmas programmā, ko Padome pieņēma 2009. gada decembrī, un līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, kas ir nodrošinājis stabilu, visaptverošu un uzticamāku tiesisko satvaru ES migrācijas politikas attīstībai, īpaši aktīvāk iesaistot Eiropas Parlamentu lēmumu pieņemšanas pocesā.

Tajā pašā laikā, kā to ir spilgti parādījuši nesenie notikumi, ES turpina saskarties ar nopietnām problēmām savas migrācijas politikas attīstībā. Skaidrs piemērs ir dažu posmu neaizsargātība uz ES ārējām robežām, īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs un uz sauszemes robežas starp Grieķiju un Turciju. Jo īpaši ir jāveic pasākumi, lai novērstu to, ka ES ierodas liels skaits nelegālo migrantu, kurus bieži vien izmanto bezatbildīgi noziedzības tīkli. ES attiecīgi būtu jāīsteno migrācijas politika, kuras pamatā ir efektīvi pārvaldīta iekšējā migrācija, un jānodrošina, ka vajadzība pēc uzlabotas mobilitātes neapdraud ES ārējo robežu drošību. Lai arī šajā paziņojumā uzmanība neapšaubāmi veltīta patlaban aktuālajiem reģioniem, ES migrācijas politikā ir ievērota ģeogrāfiski visaptveroša pieeja.

ROBEžU šķēRSOšANA

Krīzes pārvarēšana: īstermiņa pasākumi

Kopš gada sākuma ir notikusi masveida iedzīvotāju pārvietošanās no dažām Ziemeļāfrikas valstīm, īpaši no Lībijas. Saskaņā ar jaunākajām aplēsēm, bēgot no vardarbības, Lībijas teritoriju ir pametušas vairāk nekā 650 000 personas. Šos cilvēkus uzņēma kaimiņvalstīs, galvenokārt Tunisijā un Ēģiptē, un kopš tā laika daudziem no viņiem ir izdevies atgriezties pašiem vai viņiem ir palīdzēts atgriezties savā valstī. Izmantojot apjomīgu resursu mobilizēšanu, šo uzņemšanas un repatriācijas uzdevumu veica uzņēmējas valstis, ES, NVO un starptautiskā sabiedrība. Sniedzot finansējumu humānās palīdzības mērķiem un nodrošinot transporta līdzekļus, līdz šim ES ir veicinājusi aptuveni 50 000 trešo valstu pilsoņu repatriēšanu.

Tūkstošiem cilvēku nesen mēģināja ierasties ES, radot aizvien lielāku spriedzi dažu dalībvalstu aizsardzības un uzņemšanas sistēmās. Vairāk nekā 20 000 migrantiem, galvenokārt no Tunisijas un, mazākā mērā, no citām Āfrikas valstīm, ir izdevies nelikumīgi ieceļot Eiropas Savienībā, sasniedzot Maltas un Itālijas krastus (lielākoties Lampedūzas salu), kurās ir īpaši augsts migrācijas spiediens. Lielāko daļu no minētajiem ekonomiskajiem migrantiem būtu jāatgriež to izcelsmes valstīs. Papildus pārvietotajām personām un migrantiem, Lībiju ir pametis ievērojams skaits dažādu pilsonību bēgļu, tostarp no Somālijas, Eritrejas un Sudānas, un dažiem no tiem ir izdevies ieceļot Itālijā un Maltā. Šīs lielās plūsmas, kurās bija arī nepavadīti nepilngadīgie, kuriem nepieciešami bērna vajadzībām atbilstoši uzņemšanas pasākumi, radīja papildu spriedzi radās visvairāk iesaistīto dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās, jo ir nepieciešams sniegt veselības aprūpi migrantiem, kuriem tā ir vajadzīga un nodrošināt pilnīgu medicīnisko pārbaudi.

Ir būtiski nošķirt nelegālos migrantus (ekonomiskie migranti, kas mēģina nelegāli šķērsot ES robežas), bēgļus vai cilvēkus, kuri, iespējams, meklē patvērumu, no cilvēkiem, kuri ir uz laiku pārvietoti (piemēram, ārvalstu strādnieki Lībijā, kas to pametuši konflikta rezultātā un vēlas atgriezties savā izcelsmes valstī). Minēto cilvēku juridiskais statuss, kā arī palīdzība, ko tiem var sniegt ES, ir atšķirīga.

ES uz visām minētajām problēmām ir reaģējusi ātri un aktīvi. Komisija un dalībvalstis ir piešķīrušas līdzekļus, lai palīdzētu pārvaldīt humāno ārkārtas situāciju, ko izraisījuši bēgļu un pārvietoto personu pēkšņi pieplūdumi Lībijas kaimiņvalstīs. Tādēļ bija iespējams piedāvāt pagaidu pajumti bēgļiem un pārvietotajām personām, apmierināt viņu pamatvajadzības un palīdzēt viņiem atgriezties izcelsmes valstīs. Līdz šim ES kopējais ieguldījums humānajai palīdzībai ir bijis 100 miljoni euro, no kuriem aptuveni pusi (48,8 miljonus euro) piešķīra Komisija. Turklāt ir aktivizēts ES Civilās aizsardzības mehānisms, lai atvieglotu ES un trešo valstu pilsoņu repatriāciju. Šajā nolūkā 15 dalībvalstis ir nodrošinājušas transporta līdzekļus, ko koordinēja Komisijas uzraudzības un informācijas centrs. Ir skaidrs, ka ir jāturpina šie kopējie centieni. Lai reaģētu uz nelegālu un jaukto migrācijas plūsmu izveidošanos, šķērsojot Vidusjūru, FRONTEX sāka kopīgu operāciju EPN Hermes Extension 2011, lai palīdzētu Itālijai kontrolēt kuģus, kuros atrodas migranti un bēgļi. EIROPOLS ir nosūtījis uz Itāliju ekspertu grupu, lai palīdzētu tās tiesībaizsardzības iestādēm identificēt iespējamos noziedzniekus Itālijas teritoriju sasniegušo nelegālo migrantu vidū.

Tām dalībvalstīm, kuras ir visvairāk pakļautas aizvien lielākām bēgļu un nelegālo migrantu plūsmām, ir sniegta palīdzība saistībā ar personu pārvietošanas izraisītajām finansiālajām sekām. Šajā nolūkā no Ārējo robežu fonda un Eiropas Bēgļu fonda tika piešķirti aptuveni 25 miljoni euro.

Lai arī pašreizējā krīze apstiprina to, ka Eiropas mērogā ir nepieciešama lielāka solidaritāte un atbildības labāka sadalīšana, jāatzīst, ka ES nav pilnībā gatava palīdzēt dalībvalstīm, kuras ir visvairāk pakļautas masveida migrācijas plūsmām.

Finanšu līdzekļi, kas ir pieejami saskaņā ar vispārīgo programmu „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”[2], nav pietiekami, lai reaģētu uz visiem palīdzības pieprasījumiem. Pirmkārt, nav vienkārši piešķirt līdzekļus no šiem fondiem, jo tie ir paredzēti rīcībai stabilā situācijā, nevis lai reaģētu uz ārkārtas situācijām un krīzēm. Otrkārt, problēmu apjoms lielākoties pārsniedz pašreizējos mehānismus.

Saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai būs jāizdara secinājumi no pašreizējās krīzes. Lai ES ātri un efektīvi reaģētu neparedzētu notikumu gadījumā vai ārkārtējās situācijās, ES finansējums būtu jāpielāgo tā, lai to varētu piešķirt daudz ātrāk un elastīgāk, tostarp trešās valstīs. Turklāt, ņemot vērā, ka patlaban tiek pārskatīta ES finanšu regula, Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāatbalsta Komisijas priekšlikums ļaut ES izveidot pašu trasta fondus , kas spētu apvienot līdzekļu devēju ieguldījumus īpaši krīzes un pēc-krīzes situācijās. Principā, lai reaģētu uz dramatiskiem notikumiem, kuri norisinās attiecīgajā reģionā, eksistē citi solidaritātes veidi. Izmantojot pieredzi, kas gūta īstenotajā izmēģinājuma projektā par personu pārvietošanu no Maltas, Komisija, ņemot vērā pašreizējo migrantu pieplūdumu, kas meklē starptautisko aizsardzību minētajā valstī, atbalstīs minētā projekta darbības pagarināšanu, kas jāīsteno, cieši sadarbojoties ar ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos un Starptautisko Migrācijas organizāciju. Tomēr patlaban pieejamie instrumenti nav pietiekami, lai apmierinātu visas vajadzības un nodrošinātu visaptverošu reakciju. Tos var izmantot vienīgi plānotā veidā, un tie ir pilnībā atkarīgi no dalībvalstu vēlēšanās piedāvāt brīvprātīgu (jebkāda veida) palīdzību katrā konkrētajā brīdī. Tas, savukārt, ES pakļauj kritikai un draud vājināt pilsoņu uzticību ES.

Komisija cieši uzraudzīs nepārtraukti mainīgo situāciju un, ja būs izpildīti visi attiecīgie nosacījumi, var izlemt izmantot Pagaidu aizsardzības direktīvu[3], lai sniegtu tūlītēju un pagaidu aizsardzību pārvietotajām personām no trešām valstīm, kuras nespēj atgriezties savā izcelsmes valstī.

2011. gadā Komisija nāks klajā ar turpmākiem priekšlikumiem par solidaritātes nodrošināšanu vispusīgā veidā un par to, kā konkrēti šādu palīdzību var sniegt. Pašlaik tiek izskatītas vairākas atšķirīgas pieejas, lai izstrādātu alternatīvas, kas uz steidzamajām vajadzībām ļaus reaģēt ātrākā un strukturētākā veidā. Šajā iniciatīvā izmantos Lisabonas līgumā noteikto attiecīgo juridisko pamatu, piemēram, 80. pantu un 78. panta 3. punktu, un tiks izmantota Grieķijā gūtā pieredze, īpaši uz sauszemes robežas starp Grieķiju un Turciju, kā arī pieredze no krīzes Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, tajā tiks ietverti iespējamie ad hoc pasākumi, kuri jāīsteno gadījumā, ja vienā vai vairākās dalībvalstīs izveidojas īpaši saspringta īslaicīga situācija, kā arī vairāk strukturālo līdzekļu, lai nodrošinātu solidaritāti, tas ir, finanšu līdzekļi, kā arī praktiskas sadarbības un tehniskās palīdzības nodrošināšana (piemēram, izmantojot FRONTEX , EPAB, kopīgas operācijas).

Visbeidzot, kā būtisks solidaritātes žests Ziemeļāfrikas valstīm (īpaši Tunisijai), kas patlaban uzņem lielu skaitu personu, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuras nevar atgriezt izcelsmes valstī, kā arī lai minētajās valstīs saglabātu „aizsardzības telpu”, ir svarīgi, lai ES dalībvalstis piekristu pārvietot dažas no minētajām personām.

Ārējo robežu kontrole

Ir svarīgi, lai ārējās robežas būtu efektīvas un uzticamas. ES ir jāspēj pārvaldīt personu plūsmas, kuras vēlas ieceļot uz īsu laikposmu vai likumīgi ieceļot ES, vienlaikus liedzot ieceļot tām personām, kurām uz to nav tiesību. Robežkontrole arī ir ļoti svarīga cīņā pret noziedzību, kā paskaidrots Iekšējās drošības stratēģijā, ar ko Komisija nāca klajā 2010. gadā[4]. Tādēļ Eiropas Savienībai ir jārisina divkāršs mērķis saglabāt augstu drošības līmeni un vienlaikus padarīt vienkāršāku robežšķērsošanu personām, kuras būtu jāuzņem, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības.

Pieejas kontrolēšana savai teritorijai ir viena no pamatfunkcijām valstī vai zonā, kurā nav iekšējo robežu. Šengenas zonā katra iesaistītā valsts ir līdzatbildīga par šīs funkcijas izpildi uzticamā veidā. Katra valsts pārvalda savas ārējās robežas ne tikai, lai kontrolētu pieeju savai teritorijai, bet arī, lai kontrolētu pieeju Šengenas zonai kopumā, tādējādi tā rīkojas citu dalībvalstu interesēs un veic pakalpojumu ES vārdā. Tāpat to dalībvalstu situācija, kuras saskaras ar saspringtu situāciju pie savām ārējām robežām, jāatzīst un jārisina, pilnībā ievērojot solidaritātes principu.

ES ārējās robežas kontrole nepārtraukti jāuzlabo, lai reaģētu uz jauniem migrācijas un drošības izaicinājumiem. Nesenie notikumi ir parādījuši, cik ātri ārējās robežas posms, ko uzskata par zema riska posmu, var kļūt par migrācijas kritiska spiediena objektu. Organizētā noziedzība ir atbildīga par cilvēku tirdzniecību vai nelegālās migrācijas veicināšanu, un tā pastāvīgi pielāgo savas metodes un maršrutus. Tajā pašā laikā kopējā tendence norāda uz to, ka ieceļotāju plūsmas palielinās un cilvēki cer ātri un viegli šķērsot robežas.

Trūkumi uz dažiem ārējās robežas posmiem apdraud uzticamību Eiropas Savienības spējai kontrolēt piekļuvi savai teritorijai, kā arī savstarpējo uzticību. Pilsoņiem arī jājūtas pārliecinātiem par to, ka ārējās robežas kontrole darbojas pienācīgi. Jau ir ieviests kopīgs noteikumu kopums, bet arī turpmāk ir jāattīsta kopēja kultūra starp valstu iestādēm. Šajā nolūkā Komisija maijā pieņems SIRENE rokasgrāmatas grozītu redakciju un jūnijā atjauninās kopējo Robežsargu rokasgrāmatu. Turklāt jāapsver iespēja izveidot Eiropas robežsargu sistēmu. Tas nebūt nenozīmētu centralizētas Eiropas administrācijas izveidi, bet gan kopējas kultūras, kopēju spēju un standartu izveidi, ko atbalstītu ar prakstisku sadarbību.

Līdzīgi, ir jāpieņem uz risku balstīta pieeja un jānodrošina lielāka modernās tehnoloģijas izmantošana uz sauszemes, kā arī jūras robežām. Jāuzlabo ikdienas sadarbība starp valstu iestādēm, kaimiņos esošajām dalībvalstīm reālajā laikā jāapmainās ar operatīvo informāciju par jebkuru starpgadījumu uz ārējās robežas. Tas ir Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas ( EUROSUR ) mērķis, kura tiek pakāpeniski izstrādāta kopš 2008. gada. Komisija 2011. gadā nāks klajā ar tiesību aktu projektu, kurā paredzēts ļaut dalībvalstu iestādēm veikt robežu uzraudzības darbības, lai dalītos ar operatīvo informāciju un sadarbotos ar FRONTEX un savā starpā.

FRONTEX ir svarīga nozīme resursu novirzīšanai uz vietām, kur robežas ir apdraudētas, kā to pierāda ātrās reaģēšanas robežapsardzes vienību norīkošana pirmo reizi vēsturē uz Grieķijas un Turcijas sauszemes robežas 2010. gadā un kopīgo jūras operāciju HERMES norīkošana, lai atbalstītu Itāliju 2011. gadā. Ir jāatjaunina FRONTEX tiesiskais regulējums , lai padarītu to efektīvu darbības spēju ziņā pie ārējām robežām. Pagājušā gada februārī Komisija ierosināja vajadzīgās izmaiņas[5], un patlaban, īpaši ņemot vērā nesenos notikumus, nepieciešams, lai Padome un Parlaments apstiprinātu šo priekšlikumu pirms šā semestra beigām, kā uz to aicinājusi Eiropadome.

Šengenas zonas pārvaldība

Šengenas zonas izveide ir viens no reālākajiem, pazīstamākajiem un veiksmīgākajiem ES sasniegumiem. Lai nosargātu šo sasniegumu un pavērtu ceļu tā nepārtrauktai attīstībai, jāparedz turpmāki pasākumi, lai stiprinātu ārējās robežas, kā noteikts iepriekš. Turklāt ir vajadzīga nepārprotama sistēma Šengenas pārvaldībai . Lai nodrošinātu kopējo noteikumu piemērošanu, pašlaik Eiropas Savienība joprojām izmanto salīdzinošās pārskatīšanas starpvaldību sistēmu. Pašreizējās Šengenas zonas novērtēšanas pamatā būtu jābūt Kopienas pieejai, tā jāvada Komisijai, piedaloties ekspertiem no dalībvalstīm un FRONTEX . Ierosinātais mehānisms nodrošinātu vairāk pārredzamības un uzlabotu ekspertu novērtējumos konstatēto trūkumu turpmāku uzraudzību. Komisija izdos arī vadlīnijas, lai nodrošinātu Šengenas noteikumu saskaņotu īstenošanu un interpretēšanu.

Ir arī jāievieš mehānisms, lai ļautu Eiropas Savienībai reaģēt situācijās, kurās vai nu dalībvalsts nepilda savas saistības kontrolēt savu ārējās robežas posmu, vai kur ārējās robežas īpašā posmā rodas negaidīta un smaga situācija ārējo notikumu dēļ. Šādās kritiskās situācijās Eiropas Savienības koordinēta atbilde, kuras pamatā ir Kopienas pieeja, palielinātu uzticību starp dalībvalstīm. Tā arī samazinātu vēršanos pēc vienpusējām dalībvalstu iniciatīvām uz laiku atjaunot iekšējo robežkontroli vai pastiprināt policijas pārbaudes iekšējās robežas reģionos, kas nenovēršami palēnina iekšējo robežu šķērsošanu visiem. Tādēļ būtu nepieciešams ieviest šādu mehānismu , ļaujot pieņemt lēmumu Eiropas mērogā, ar ko noteiktu, kuras dalībvalstis atjaunotu iekšējo robežkontroli un uz cik ilgu laikposmu. Minētais mehānisms būtu jāizmanto kā pēdējais līdzeklis patiesi kritiskās situācijās, līdz tiek pieņemti citi (ārkārtas) pasākumi, lai stabilizētu situāciju attiecīgajā ārējo robežu posmā vai nu Eiropas mērogā solidaritātes garā un/vai valsts mērogā, lai labāk izpildītu kopējos noteikumus. Komisija izpēta iespēju ieviest šādu mehanismu un īsā laikposmā varētu nākt klajā ar priekšlikumu šajā saistībā.

Nelegālās imigrācijas novēršana

Pēc būtības nelegālā imigrācija ir fenomens, ko grūti kvantificēt. Tomēr konkrēti rādītāji var lieti noderēt. 2009. gadā ES aizturēto trešo valstu pilsoņu skaits bija aptuveni 570 000 (par 7 % mazāk nekā 2008. gadā). Dalībvalstis atgrieza aptuveni 250 000 personas (par 4,5 % vairāk nekā 2008. gadā)[6].

Stingra un efektīva nelegālās migrācijas jautājumu risināšana ir ticamas migrācijas un mobilitātes politikas priekšnoteikums. Zemā iespējamība, ka tiek repatriēti nelegālie migranti, kuriem nav vajadzīga starptautiska aizsardzība, ir pievilinošs faktors un apdraud sabiedrības uzticību valsts un Eiropas iestādēm. Jāpanāk koordinētāka attiecīgo instrumentu un politikas virzienu izmantošana Eiropas mērogā.

Neoficiālais darba tirgus arī ir stimulējošs faktors nelegālajai imigrācijai un trešo valstu pilsoņu izmantošanai. Tādēļ ir būtiski, lai dalībvalstis pilnībā un laikus transponētu Direktīvu par darba devēju sankcijām[7] .

Katru gadu uz Eiropas Savienību vai tās teritorijā tiek tirgoti vairāki simti tūkstoši cilvēku . Nesen pieņemtā Direktīva par cilvēku tirdzniecības apkarošanu palīdzēs ES būt darbības centrā starptautiskajā cīņā pret šāda veida verdzību, stingrāk sodot noziedzniekus, kā arī risināt ar novēršanu un upuru aizsardzību, un tiem sniedzamo palīdzību un atbalstu saistītos jautājumus, īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajiem.

ES arī pievērš lielāku uzmanību savas cilvēku tirdzniecības apkarošanas politikas ārējai dimensijai. ES koordinatora norīkošana cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā palīdzēs centienos apkarot cilvēku tirdzniecību.

Lai sekmētu visaptverošu, līdzsvarotu un efektīvu ES atgriešanas politiku , Komisija 2012. gadā nāks klajā ar paziņojumu, apkopojot sasniegto, un izteiks priekšlikumus par to, kā var sasniegt turpmāku progresu. Tam būtu jāietver brīvprātīgas atgriešanās veicināšana, spēju veidošanas stiprināšana dalībvalstīs, atgriešanās lēmumu savstarpējas atzīšanas veicināšana, kā arī jautājumu risināšana par nelegālajiem migrantiem, kurus nevar atgriezt izcelsmes valstī.

Ar Atgriešanas direktīvu[8] ir izveidota stabila un taisnīga sistēma, lai nodrošinātu efektīvu atgriešanu, pilnībā ievērojot migrantu pamattiesības un tiesiskumu. Minētais instruments nodrošina, ka persona vai nu likumīgi uzturas ES, vai arī tiek pieņemts lēmums par tās atgriešanu. Minētās direktīvas zemais īstenošanas līmenis rada nopietnas bažas, un Komisija mudina visas dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pieņemti un nekavējoties piemēroti vajadzīgie valsts noteikumi.

Savā nesenajā visaptverošajā novērtējumā par ES atpakaļuzņemšanas politiku [9] Komisija secināja, ka ES nolīgumi par atpakaļuzņemšanu ir noderīgi nelegālo migrantu repatriēšanai. Turpmāk būtu jānostiprina šāda sadarbība ar trešām valstīm. Tomēr ir vienlīdz skaidrs, ka ir sarežgīti noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar dažām valstīm, tostarp ar vissvarīgākajām nelegālās migrācijas izcelsmes un tranzīta valstīm. Turklāt, aizvien nav pietiekamā mērā īstenots Kotonū līguma starp ES un ĀKK valstīm 13. pants. Jo īpaši tas, ka bieži vien ES nepiedāvā stimulus saviem trešo valstu sadarbības partneriem, piemēram, ar vīzām saistītus pasākumus vai finansiālu palīdzību, lai stiprinātu trešo valstu spēju pareizi piemērot nolīgumu, kavē ES spēju efektīvi noslēgt un īstenot minētos nolīgumus. Tādēļ šķiet skaidrs, ka vairs nav nozīmes censties noteikt atsevišķas pilnvaras atpakaļuzņemšanas sarunām. Turklāt atpakaļuzņemšanas nolīgumi jāizskata, ņemot vērā plašāku skatījumu uz ES vispārējām attiecībām ar konkrētu partnervalsti. Šajā nolūkā pamatnolīgumos, kas noslēgti ar trešām valstīm, ir vēlams ietvert uzlabotas atpakaļuzņemšanas saistības.

PāRVIETOšANāS UN DZīVOšANA ZONā BEZ IEKšēJāM ROBEžāM

Organizētā mobilitāte

ES ārējās robežas aizsargā un nodrošina ES pilsoņu un to ģimenes locekļu, kā arī visu trešo valstu pilsoņu, kuri ierodas ES, ievērojot saskaņotus noteikumus, vienmērīgu pārvietošanos. Tā kā Šengenas zonu kopumā šķērso 650 miljoni cilvēku gadā, ir jāatzīst, ka robežšķērsošanas vietās ikdienas pārbaudes darbs ir vērā ņemams[10].

Maksimāli jāizmanto pieejamie resursi robežšķērsošanas vietās, nodrošinot apjomradītus ietaupījumus un vienlaikus novēršot pārklāšanos. Šajā nolūkā būtiska ir starpaģentūru cieša sadarbība ( FRONTEX , EIROPOLS , valstu muitas un policijas iestādes), īpaši starp robežsardzes iestādēm, kas pārbauda personas, un muitas iestādēm, kas pārbauda preces. Lai labāk koordinētu pārbaudes pie ārējām robežām, Komisija 2012. gadā iesniegs priekšlikumus, norādot dalībvalstīm uz paraugpraksi.

Uzmanība būtu jāvelta arī robežpārbaužu pastiprināšanai, vienlaikus paātrinot robežšķērsošanas procedūru pastāvīgajiem ceļotājiem. Dažas dalībvalstis jau izstrādā valsts sistēmu ieceļošanas/izceļošanas sistēmām. Eiropas ieceļošanas/izceļošanas sistēma nodrošinātu, ka dati par trešo valstu pilsoņu robežšķērsošanu būtu pieejami robežkontroles un imigrācijas iestādēm, papildinot VIS shēmu attiecībā uz vīzu turētājiem. Tas palīdzētu labāk kontrolēt vīzu turētāju uzturēšanos un novērst uzturēšanās ilguma pārsniegšanu, kas, pretstatā kopējam priekšstatam, ir galvenais nelegālās imigrācijas avots ES. Vienlaikus reģistrēto ceļotāju programma ļautu trešo valstu pilsoņiem izmantot automatizētu robežkontroles sistēmu, kas padara pieeju ES vieglāku cilvēkiem, kas bieži ceļo.

Minētās sistēmas pavērtu ceļu robežpārbaužu nākamajai paaudzei, kuras pamatā ir jaunas tehnoloģijas, bet vienlaikus tiktu izmantota pieredze, kas gūta no pašreizējiem lielapjoma IT projektiem, kuri tiek pašlaik izstrādāti. Tam būtu nepieciešams būtisks ES un dalībvalstu ieguldījums IT attīstības un valsts izdevumu jomā, kā arī centieni, lai nodrošinātu augsta līmeņa standartus personas datu aizsardzībai. Tādēļ pirms konkrētu priekšlikumu iesniegšanas Komisija tuvākajos mēnešos sīkāk apspriedīsies ar Eiropas Parlamentu un Padomi un ieinteresētajām personām par to, kā rīkoties tālāk.

Konsekventa mobilitātes politika attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, tostarp vīzu jautājumi

ES kopējā vīzu politika ir viens no papildu pasākumiem, kas novērš vajadzību pēc iekšējām robežām. Turklāt vīzu politika ir ietekmīgs instruments tālredzīgai politikai mobilitātes jomā. Tā lielā mērā ietekmē trešās valstis, kuras savu pilsoņu mobilitāti uzskata par savas ārpolitikas galveno prioritāti. 2009. gadā dalībvalstis, kas izsniedz Šengenas vīzas, izsniedza aptuveni 11 miljonus vīzu[11].

Nesenajos gados ES ir noslēgusi vairākus vīzu režīma atvieglojumu nolīgumus un sākusi dialogus par vīzu režīma liberalizāciju . Dažos gadījumos un, tiklīdz bija izpildīti visi svarīgie priekšnoteikumi, ES izlēma atcelt vīzu režīmu konkrētu trešo valstu pilsoņiem.

Šī pieredze lielākoties ir pozitīva un pierāda, ka ir iespējams nodrošināt labi pārvaldītu mobilitāti drošā vidē . Nelegālās migrācijas novēršana un sabiedrības drošības saglabāšana ir saderīga ar mērķi palielināt mobilitāti. Vienmēr būtu jānodrošina pareizais līdzsvars starp bona fide ceļotāju lielāku mobilitāti un nelegālas migrācijas risku, kā arī starp draudiem sabiedriskajai kārtībai un drošībai. Vajadzības gadījumā to, vai šis līdzsvars ir izjaukts, jāpārbauda, izmantojot uzraudzīšanas mehānismu pēc vīzu režīma liberalizācijas, piemēram, tādu mehānismu, ko Komisija izveidoja 2011. gada janvārī, ietverot piecas valstis Rietumbalkānu reģionā, attiecībā uz kurām vīzu režīmu atcēla 2009. un 2010. gadā (Albānija, Bosnija un Hercegovina, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Melnkalne un Serbija).

Ja vīzu režīma atcelšanas rezultātā notiek liela mēroga nelegālā migrācija vai ļaunprātīga izmantošana, vai tas apdraud drošību, ES rīcībā būtu jābūt atbilstošiem instrumentiem, lai nekavējoties atrisinātu šādas problēmas. Lai to nodrošinātu, Komisija drīzumā ierosinās grozīt Vīzu regulu [12], ieviešot drošības klauzulu, kas noteiktos apstākļos ļautu uz laiku atjaunot vīzu prasību trešās valsts pilsoņiem.

ES arī turpmāk jābūt atvērtai apmaiņas pasākumiem kultūras, ekonomikas un tirdzniecības jomā, lai uzlabotu savu līderes pozīciju pasaules mērogā un veicinātu savas uzņēmējdarbības kopienas, augstākās izglītības un kultūras nozarē iesaistīto personu intereses. Ir vajadzīga lielāka saskanība starp vīzu politiku un citiem ES politikas virzieniem, piemēram, tirdzniecības un pētniecības politikas virzieniem.

Pilnībā būtu jāizmanto iespējas, ko piedāvā Vīzu kodekss , kuru piemēro no 2010. gada aprīļa. Vēl aizvien nelabprāt tiek izsniegtas daudzkārtējas ieceļošanas vīzas ar ilgu derīguma termiņu cilvēkiem, kas bieži ceļo, neraugoties uz to, ka viņu uzticamība ir pilnībā pierādīta. Šajā nolūkā Komisija turpmākajos mēnešos iesniegs pirmo gada ziņojumu par vietējo Šengenas sadarbību . Šajā ziņojumā Komisija plāno izteikt konkrētus priekšlikumus par vietējās Šengenas sadarbības darbību, no kuriem ieguvēji būtu dalībvalstu konsulāti un vīzas pieteikumu iesniedzēji, piemēram, attiecībā uz to apliecinošo dokumentu sarakstu saskaņošanu, kurus jāiesniedz vīzu pieteikuma iesniedzējiem, un daudzkārtējās ieceļošanas vīzas izsniegšanas uzlabošanu bona fide ceļotājiem.

Ļoti svarīga ir arī pieeja konsulārajiem pakalpojumiem. Vēlāk šā gada laikā Komisija iesniegs paziņojumu par reģionālajām konsulārajām sadarbības programmām. Jo īpaši tajā izskatīs, kā varētu atvieglot kopējo vīzu pieteikumu iesniegšanas centru izveidi. Ilgtermiņā sadarbību starp dalībvalstīm par īstermiņa Šengenas vīzu jautājumiem varētu attiecināt arī uz ilgtermiņa vīzām.

Pienācīgi pārvaldīta legālā migrācija

Kā uzsvērts stratēģijā „Eiropa 2020”, racionālai migrācijas politikai jāatzīst, ka migranti var padarīt dinamiskāku ekonomiku un ieviest jaunas idejas, kā arī palīdzēt radīt jaunas darbavietas. Migranti arī palīdz aizpildīt brīvās vietas darba tirgū, ko nespēj vai nevēlas darīt ES strādnieki, kā arī veicina demogrāfisko problēmu risināšanu ES. Lai saglabātu darbspējīgo iedzīvotāju skaitu proprcionālu kopējam iedzīvotāju skaitam tā 2008. gada līmenī, tiek lēsts, ka ES būtu nepieciešama būtiska tīrā imigrācija. Ilgtermiņa demogrāfiskās tendences liecina par to, ka paļaušanās uz darbaspēku, ko rada darba plūsmas starp ES dalībvalstīm, nākamajā desmitgadē varētu kļūt ierobežota[13].

To migrantu uzņemšana, kam ir ES vajadzībām atbilstošas prasmes, var būt darbaspēka un prasmju trūkumu risinājums noteiktās nozarēs . Nākotnes nodarbinātības izaugsme būs koncentrēta pakalpojumu darbībās, un daudzi no šiem darbiem būs saistīti ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā arī ar mājsaimniecību saistītiem pakalpojumiem. Piemēram, Komisijas iniciatīvā „Jaunas prasmes jaunām darba vietām”[14] lēsts, ka līdz 2020. gadam veselības aprūpes nozarē trūks aptuveni 1 miljons speciālistu (un līdz pat 2 miljoniem speciālistu, ja tiek ņemtas vērā ar veselības aprūpi saistītās profesijas). Tiek lēsts, ka līdz 2015. gadam trūks aptuveni 384 000 līdz 700 000 IKT speciālistu[15]. ES arī nepieciešams aizvien lielāks skaits pētnieku, dažiem no tiem būs jāierodas no trešām valstīm, ja ekonomika kļūs tik dinamiska un inovatīva, cik tas ir nepieciešams, lai saglabātu konkurētspēju globālajā ekonomikā.

Ir jāpaveic vairāk, lai novērtētu darbaspēka un prasmju trūkumu un noteiktu, cik svarīga nozīme būtu mirācijai, lai novērstu šādus trūkumus, vienlaikus cenšoties novērst intelektuālā darbaspēka emigrāciju no jaunattīstības valstīm.

Tiek izstrādāts ES tiesiskais regulējums migrācijas jomā, savukārt dalībvalstis aizvien ir atbildīgas par trešo valstu pilsoņiem, ko tās uzņem nodarbinātības nolūkos. Cilvēki ar īstajām prasmēm īstajā vietā un laikā ir galvenais noteikums, lai gūtu panākumus uzņēmējdarbībā, pētniecībā un inovācijā Eiropā. Administratīvo procedūru vienkāršošana un ierobežojumu pārskatīšana attiecībā uz trešo valstu pilsoņu migrantu iespējām pārvietoties ES teritorijā un starp ES un trešām valstīm, nezaudējot iegūtās uzturēšanās un nodarbinātības tiesības, palīdzētu labāk darboties darba tirgiem. Turklāt trešā daļa migrantu ir pārāk labi kvalificēta amatiem, ko tā ieņem, kas ir cilvēkkapitāla izšķiešana, ko Eiropa nevar atļauties. Tādēļ ES jāvelta lielākas pūles, lai atzītu migrantu kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, neatkarīgi no tā, vai tie jau ir likumīgi iedzīvotāji vai ir tikko kā ieradušies.

Pašreizējā nodarbinātības krīze daudzās dalībvalstīs nozīmē, ka ES darba tirgus patlaban ir saspringtā situācijā. Komisija pašlaik ievieš vairākus instrumentus, lai pārskatītu prasmju un piedāvājuma atbilstību, kā arī lai noteiktu ekonomikas nozares un profesijas, kurās saskaras ar darbā pieņemšanas sarežģījumiem vai prasmju trūkumu. Šīs analīzes rezultāti palīdzēs Komisijai izpētīt tās jomas, kurās rodas nodarbinātības šķēršļi un prasmju trūkums, ko varētu aizpildīt ar mērķtiecīgām migrācijas stratēģijām. Komisija apsver iespēju līdz 2012. gadam nākt klajā ar zaļo grāmatu par darbaspēka trūkuma risinašanu, izmantojot migrāciju, ES dalībvalstīs. Ir pienācis laiks rast vienošanos par 2007. gada priekšlikumu par Apvienotu atļauju , kas vienkāršos administratīvās procedūras migrantiem un sniegs skaidru un kopīgu tiesību kopumu. Vienlaikus, lai saglabātu konkurētspēju, Eiropai jābūt pievielcīgam galamērķim augsti kvalificētiem migrantiem, jo pieprasījums pasaules mērogā pēc augsti kvalificētiem strādniekiem paaugstināsies. ES zilās kartes shēma ievieš pasākumu kopumu, kas atvieglotu minēto personu pieņemšanu darbā ES. Komisija aicina visas dalībvalstis pastiprināt pūles, lai pienācīgi transponētu minēto direktīvu. Turklāt, lai novērstu konstatētās nepilnības ES tiesiskajā regulējumā, Komisija 2010. gadā iesniedza priekšlikumus par sezonas darbiniekiem un uzņēmuma ietvaros pārceltajiem darbiniekiem . Attiecībā uz nākotnes tiesību aktu iniciatīvām legālās migrācijas jomā Komisija nepārtraukti novērtē pašreizējo sistēmu, lai pārliecinātos, vai spēkā esošie instrumenti tiek pareizi īstenoti, vai tos varētu uzlabot, vai arī ir nepieciešami jauni instrumenti. Ziņojumus par direktīvām, kuras attiecas uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem, studentiem un pētniekiem no trešām valstīm, iesniegs 2011. gadā.

Potenciālajiem migrantiem vajadzīga informācija par ES un valstu tiesību aktu sistēmām, valodas prasībām, vīzām un darba atļaujām. ES imigrācijas portāls , kas ir tīmekļa vietne, ko atvērs 2011. gada beigās, būs vienas pieturas aģentūra skaidrai un pieejamai informācijai.

Šā gadsimta pirmajos gados dalībvalstīs, kas sniedza uzticamus datus, migrācija ģimenes iemeslu dēļ, šķiet, veidoja vairāk nekā 50 % no kopējās legālās migrācijas. Šis rādītājs pakāpeniski samazinās, un šodien aptuveni viena trešdaļa no visas imigrācijas ES ir saistīta ar ģimenes jautājumiem. Pretstatā darbaspēka migrācijai dalībvalstis nespēj iepriekš noteikt, kāds apjoms šādu personu būs jāuzņem. Patiesi Pamattiesību harta, kā arī daudzi starptautisko tiesību instrumenti un ES Direktīva par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos[16] attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem atzīst saistības ievērot ģimenes dzīvi. Komisija šo jautājumu apspriedīs ar dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un ieinteresētajām personām, kā arī līdz gada beigām izdos zaļo grāmatu.

Iekļaujošas sabiedrības izveide, integrējot imigrantus

Likumīgi dzīvojošu trešo valstu pilsoņu integrēšana aizvien ir galvenā un reizēm pretrunīga problēma. Veiksmīga integrācija ir svarīga humānu un kulturālu apsvērumu dēļ. Tā ir arī vajadzīga, lai palielinātu ekonomikas un sociālos ieguvumus, ko imigrācija rada gan atsevišķām personām, gan sabiedrībai. Nav viena līdzekļa, kā nodrošināt veiksmīgu integrāciju. Tomēr ir skaidrs, ka jāvelta lielākas pūles gan ES, gan valstu un vietējā mērogā, lai sasniegtu labākus rezultātus. Katram migrantam Eiropā jājūtas kā mājās, jāievēro tās likumi un vērtības, kā arī jāsniedz ieguldījums Eiropas nākotnē.

Integrācija pieprasa ieguldījumu no attiecīgā migranta un uzņēmējas sabiedrības. Migrantiem jāsniedz iespēja piedalīties savās jaunajās kopienās, jo īpaši, mācīties uzņēmējas valsts valoda, jāsniedz pieeja nodarbinātības, izglītības un veselības aprūpes sistēmām, kā arī tiem jabūt sociālajām un ekonomiskajām spējām sevi uzturēt. Migrantiem jāiepazīstas ar ES un tās dalībvalstu pamatvērtībām, lai saprastu tās valsts kultūru un tradīcijas, kurā viņi dzīvo. Migrantu integrācija ietver līdzsvaru starp attiecīgo uzņēmēju valstu tiesību izmantošanu un likumu un kultūru ievērošanu.

Šajā ziņā Komisija drīzumā nāks klajā ar paziņojumu par Eiropas programmu trešo valstu pilsoņu integrācijai , galveno uzmanību veltot migrantu līdzdalībai saņēmējās valstīs, darbībai vietējā mērogā un izcelsmes valstu iesaistei integrācijas procesā. Šī programma būs veltīta diskusijai par to, kā saprast un atbalstīt integrāciju.

Tiek izstrādāts migrantu integrēšanā veiksmīgu pieeju instrumentu kopums, lai atvieglotu labākās prakses apmaiņu, kas ļauj valstu iestādēm mācīties vienai no otras un izvēlēties pasākumus, kuri, visticamāk, izrādīsies efektīvi īpašo integrācijas mērķu sasniegšanā. Tiek izstrādāti tā sauktie Eiropas moduļi, lai atbalstītu politikas virzienus un prakses, kuras var pielāgot atsevišķu dalībvalstu, reģionu un pilsētu vajadzībām. Jo īpaši Komisijas paziņojumā ierosinās stiprināt vietējo un reģionālo dalībnieku iesaisti integrācijas politikas virzienu veidošanā, piemēram, īstenojot stratēģisku partnerību ar Reģionu komiteju un Eiropas pilsētu un reģionu tīkliem.

STARPTAUTISKāS AIZSARDZīBAS NODROšINāšANA PERSONāM, KURāM Tā IR VAJADZīGA

Viens no galvenajiem Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķiem ir samazināt plašās atšķirības patvēruma pieteikumu izskatīšanas rezultātā, kuras iesniegtas dažādās ES valstīs, un nodrošināt procesuālās un materiālās tiesības, uz kurām var paļauties visā Eiropas Savienībā, vienlaikus nodrošinot pilnīgu atbilstību 1951. gada Ženēvas konvencijai par bēgļiem un citām būtiskajām starptautiskajām saistībām.

2010. gadā ES tika reģistrēti aptuveni 257 800 patvēruma meklētāji jeb 515 pieteikumu iesniedzēji uz miljons iedzīvotājiem. Desmit dalībvalstīs bija vairāk nekā 90 % no pieteikumu iesniedzējiem, kas reģistrēti ES[17].

Ir pienācis laiks pilnveidot Kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, panākot vienošanos par līdzsvarotu dokumentu kopumu līdz 2012. gadam, par ko vienojās Eiropadome 2009. gada decembrī. Šajā nolūkā Komisija drīzumā nāks klajā ar priekšlikumu grozījumiem direktīvās par uzņemšanas nosacījumiem un patvēruma procedūrām. Jāpanāk saskaņota vienošanās par Dublinas regulas pārskatīšanu, tostarp par galējā līdzekļa ārkārtas mehānismu ārkārtējās situācijās, un par pārskatīto Eurodac sistēmu.

Kopā ar Kvalifikāciju direktīvu un darbības jomas paplašināšanu attiecībā uz Direktīvu par pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kopējai patvēruma sistēmai jānodrošina a) taisnīga izturēšanās un pienācīgas garantijas patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, b) procesuālie mehānismi, kas palīdzēs valstu iestādēm pareizi un ātri novērtēt patvēruma pieteikumus saskaņotākā veidā un ar instrumentiem, lai novērstu ļaunprātīgus pieteikumus, c) piemērots tiesību tuvināšanas līmenis starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas veicinās izmaksu ietaupījumus administratīvajā procesā un ierobežos otrreizējo plūsmu un izdevīgāko patvēruma noteikumu meklēšanu, vienlaikus uzlabojot integrācijas perspektīvas, d) Dublinas sistēmas efektivitātes uzlabošana, vienlaikus risinot ārkārtējā spiediena situācijas, ar kurām var saskarties atsevišķas dalībvalstis, kā arī e) EURODAC datubāze, kas turpina atbalstīt Dublinas regulas efektivitāti, vienlaikus arī apmierinot citas tiesībaizsardzības iestāžu vajadzības, bet, ievērojot ļoti stingrus nosacījumus.

Vienlaikus ar ES tiesību aktu ieviešanu un pienācīgu īstenošanu, jāstiprina praktiskā sadarbība . Eiropas patvēruma atbalsta birojs kļūs pilnībā operatīvs šā gada jūnijā, un tā darbība palielinās uzticību un sadarbību Eiropas partneru starpā.

Ir svarīga arī solidaritāte un sadarbība ar trešām valstīm patvēruma un bēgļu plūsmu pārvaldībā. Jo īpaši jāturpina Reģionālo aizsardzības programmu darbība. Tās nodrošina plašu partnerību ar izcelsmes valstīm un reģioniem ciešā sadarbībā ar UNHCR , apvienojot dialogu un atbalstu spēju veidošanas pasākumiem, pieeju ilglaicīgiem risinājumiem, uzlabojumus valsts tiesību aktos patvēruma jomā, patvēruma meklētāju un bēgļu saņemšanu, repatriācijas pasākumus un teritoriālo mobilitāti.

2010. gadā ES kopumā tika pārvietoti 5 000 bēgļi. Salīdzinājumam — ASV tajā pašā laikposmā tika pārvietoti 75 000 bēgļu. Patiesi ES dalībvalstis kopā patlaban uzņem mazāk pārvietotos bēgļus nekā Kanāda viena pati. Pārvietošanai jākļūst par ES patvēruma politikas būtisku daļu. Tā ir glābšanas pasākums īstiem bēgļiem, kam pretējā gadījumā būtu jāveic bīstams ceļojums uz pastāvīgās apmešanās vietu. Tā ir arī svarīgs atbildības sadalīšanas žests pretim pirmā patvēruma valstīm, vairums no kurām ir jaunattīstības valstis, tā palīdz saglabāt aizsardzības telpu uzņēmējās valstīs, kā arī sekmē dialogu un sadarbību par citiem migrācijas un robežpārvaldības jautājumiem. Eiropas Parlamentam un Padomei nekavējoties jāpieņem kopējā ES pārvietošanas programma, ko ierosinājusi Komisija[18].

MIGRāCIJA āRēJO ATTIECīBU JOMā NE TIKAI KRīZES LAIKā

Visaptveroša pieeja migrācijai

ES jāstiprina savi ārējās migrācijas politikas virzieni. Jāveido partnerības ar trešām valstīm, kas risina jautājumus attiecībā uz migrāciju un mobilitāti tā, ka sadarbība ir abpusēji izdevīga. Izstrādājot šādu politiku, migrācijas jautājumi jāintegrē vispārējās ES ārējās attiecībās, lai veicinātu ES interesi un vajadzības. Īpaša uzmanība jāvelta attiecībām starp migrāciju un klimata pārmaiņām. Konsekvence starp iekšējiem un ārējiem politikas virzieniem ir svarīga, lai panāktu stabilus rezultātus, piemēram, saskaņotību un papildināmību starp Eiropas Savienības un dalībvalstu darbībām.

Vēlākā posmā šogad Komisija nāks klajā ar paziņojumu par Visaptverošu pieeju migrācijai . Pēc pirmajiem pieciem īstenošanas gadiem ir pienācis laiks sākt jaunu posmu un izpētīt veidus, kā šo stratēģisko pieeju padarīt efektīvāku un saskaņotāku, nosakot skaidrākus mērķus. Šim politikas satvaram labāk jāatspoguļo Eiropas Savienības stratēģiskie mērķi (iekšējie un ārējie), kuri jāpārveido par konkrētiem priekšlikumiem mūsu galveno partnerību attīstībai (īpaši ES un Āfrikas patnerattiecības, Austrumu partnerība, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerība un paplašināšanās valstis).

Jāpanāk labāks tematiskais līdzsvars starp trim galvenajām politiskas iejaukšanās jomām: a) legālās migrācijas organizēšana, b) cīņas pret nelegālo migrāciju pastiprināšana, kā arī c) abpusējo migrācijas ieguvumu palielināšana attīstībai.

Ārējai dimensijai varētu būt svarīgāka loma, iesaistot trešās valstis, kuras varētu būt partneres, kad ir jārisina jautājums par darbaspēka vajadzībām ES, vienlaikus ievērojot to, ka ES dod priekšroku ES pilsoņiem. Cenšoties labāk apvienot darbaspēka piedāvājumu un vajadzības, lai veicinātu ES rūpniecības attīstību, pieņemot darbā cilvēkus ar attiecīgajām prasmēm, svarīgu darbu varētu paveikt trešās valstīs tādās jomās kā ārzemēs iegūtu diplomu atzīšana un arodmācības un valodu apguve pirms izceļošanas.

Darbs pie migrācijas un attīstības ir jāpadziļina un jāprecizē. ES būtu jāvairo centieni, lai risinātu migrācijas cēloņus, īpašu uzmanību veltot nodarbinātības jautājumiem, pārvaldībai un demogrāfiskajām pārmaiņām. Jāsāk jaunas iniciatīvas, lai rosinātu pozitīvu ietekmi uz attīstību no migrantu naudas pārskaitījumiem.

Ieviešot uz migrantiem centrētu pieeju , tiks stiprināta arī migrācijas humānā dimensija un attīstības politika. Šajā kontekstā lielāka uzmanība būtu jāvelta diasporu nozīmei. Jāapsver iniciatīvas, kas uzsāktas, lai sniegtu iespēju diasporas locekļiem sniegt ieguldījumu savā izcelsmes valstī, tostarp viecinot kvalificētu migrantu atgriešanos uz pagaidu laiku. Izmantojot pirmo pozitīvo pieredzi, turpmāk jāattīsta cirkulārās migrācijas iespējas.

Līdz šim Visaptverošās pieejas galvenā uzmanība tika veltīta Āfrikai, kā arī Eiropas austrumu un dienvidaustrumu reģioniem. Nostiprinot ES ārējās migrācijas politiku, jāpārskata ģeogrāfiskās prioritātes, pamatojoties uz ES un trešo valstu interesēm un kopējām problēmām, īpaši, ņemot vērā nesenos notikumus Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.

Pēc krīzes: ES un Vidusjūras reģiona dienvidu valstu partnerība

Eiropadomes 11. un 25. marta sanāksmēs atkārtoti apstiprināja saistības attīstīt jaunu parnerību ar dienvidu kaimiņvalstīm. Eiropas Parlaments savā nesenajā rezolūcijā[19] arī uzsvēra vajadzību pēc līdzsvarotas un visaptverošas pieejas minētajiem jautājumiem. Ņemot vērā minētos ieguldījumus, turpmākajās nedeļās Komisija nāks klajā ar pārskatītu Eiropas kaimiņattiecību politiku un priekšlikumu kopumu, kas attiecas uz ES pieeju migrācijas, mobilitātes un drošības jomā ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm.

Tā ietvarā jāstrādā ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm, lai uzlabotu migrantu spēju un izglītības līmeņa atzīšanu.

Turklāt cilvēku savstarpējiem kontaktiem visā Vidusjūras reģionā būtu jāatbalsta plaukstošo demkorātiju Ziemeļāfrikā. Pastiprināta mobilitāte palielinās savstarpējo sapratni un uzlabos tirdzniecības attiecības. ES saviem kaimiņvalstu partneriem jāpiedāvā dinamiska mobilitātes politika, tostarp vīzas, kas arī ir stabils ES ārpolitikas elements. Liberalizēta pakalpojumu sniegšana, palielināta studentu un pētnieku apmaiņa, pastiprināti kontakti, kas sekmē pilsoniskās sabiedrības, uzņēmēju, žurnālistu un cilvēktiesību organizāciju tuvināšanos, ir svarīgi, lai sasniegtu Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķus. Tos var īstenot tikai, ja ir ieviesti pareizi kanāli regulārai migrācijai un vīzu atvieglojumiem.

Pirmkārt, ES ir ierosinājusi Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm izveidot strukturētu dialogu par migrāciju, mobilitāti un drošību, lai izveidotu saistītas mobilitātes partnerības, pamatojoties uz katras atsevišķas valsts īpašiem nopelniem.

Dialoga mērķim jābūt izveidot mobilitātes partnerības ar attiecīgajiem noteikumiem un palīdzēt partnervalstīm pastiprināt spēju veidošanu migrācijas plūsmu pārvaldības jomās. Mobilitātes partnerībām cita starpā vienmēr jāietver veidi, kā atvieglot un labāk organizēt legālo migrāciju, efektīvus un humānus pasākumus cīņā pret nelegālo migrāciju, kā arī konkrētus pasākumus, lai pastiprinātu migrācijas seku attīstību. To īstenošana būs atkarīga no patiesu saistību uzņemšanās no attiecīgo trešo valstu puses atkārtoti uzņemt nelegālos migrantus, kuriem nav tiesību uzturēties attiecīgo dalībvalstu teritorijā, un efektīvi rīkoties, lai novērstu nelegālo migrāciju, izveidojot integrētu robežu pārvaldību, dokumentu drošību un apkarotu organizēto noziedzību, tostarp apkarotu cilvēku tirdzniecību un migrantu nelikumīgu ievešanu.

Partnervalstīm, kuras ir gatavas strādāt ar ES patvēruma, migrācijas un robežu pārvaldības jautājumos, kā arī attiecībā uz efektīvāku tiesiskuma izpildi, tiks sniegts atbalsts spēju nostiprināšanā šajā nolūkā. Šī sadarbība arī palīdzēs izveidot noteikumus stabilitātei, cilvēktiesību ievērošanai, demokrātijai un labai pārvaldībai. Tas tāpat ļaus ES piedāvāt turpmākas iniciatīvas, lai atvieglotu mobilitāti trešo valstu pilsoņiem, paralēli pasākumiem vīzu politikas jomā, kā daļu no vispārīgākas ES attiecību ar minētajām valstīm pārskatīšanas.

1. PIELIKUMS

Ar paziņojumu saistītās Komisijas iniciatīvas |

Atsauce Nr. | Pilns nosaukums |

2. NODAĻA Ārējo robežu šķērsošana un mobilitāte |

2011/HOME/040 | Komisijas lēmums par vietējo Šengenas sadarbību | 2011. gada jūnijs |

2011/HOME/182 | Ieteikums, ar ko groza COM Ieteikumu, ar kuru izveido kopējo Robežsargu rokasgrāmatu | 2011. gada jūnijs |

2011/HOME/045 | Komisijas lēmums, ar ko groza Vīzu kodeksa rokasgrāmatu | 2011. gada jūnijs |

2011/HOME/050 | Komisijas lēmums, ar ko groza SIRENE rokasgrāmatu | 2011. gada maijs |

2011/HOME/041 | Komisijas priekšlikums veikt grozījumus EP un Padomes Regulā 539/2001 par vīzām | 2011. gada 24. maijs |

2011/HOME/044 | Paziņojums par programmām reģionālajai konsulārajai sadarbībai un kopīgu pieteikumu iesniegšanas centru izveidei | 2011. gada novembris |

2011/HOME/088 | Tiesību akta priekšlikums, ar ko nosaka Eiropas robzeū uzraudzības sistēmas (EUROSUR) mērķi, darbības jomu un tehnisko un operatīvo satvaru | 2011. gada decembris |

2011/HOME/.. | Paziņojums par lietpratīgām robežām (Ieceļošanas/izceļošanas sistēma un reģistrēto ceļotāju programma) | 2011. gada septembris |

2011/HOME/016 | Paziņojums par lielāku solidaritāti ES iekšienē | 2011. gada novembris |

3. NODAĻA Pārvietošanās un dzīvošana zonā bez iekšējām robežām |

Šengena: mehānisms koordinētai kontroles pagaidu atjaunošanai, kas jāpievieno Komisijas priekšlikumam par novērtējumu par Šengenas režīmu | 2011. gada jūnijs/jūlijs |

2011/HOME/037 | Migrācija un patvērums ES 2010. gadā (Otrais gada ziņojums par Imigrācijas un patvēruma paktu), kam pievienots Komisijas darba dienestu dokuments | 2011. gada 24. maijs |

2011/HOME/017 | Paziņojums par ES prgrammu par integrāciju, kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments | 2011. gada 24. maijs |

2010/HOME/085 | Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 2003/109/EK par trešo valstu pilsoņu statusu, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, piemērošanu | 2011. gada septembris |

2010/HOME/086 | Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 2004/114/EK par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā, piemērošanu | 2011. gada septembris |

2011/HOME/039 | Ziņojums par Direktīvu 2005/71/EK par trešo valstu pilsoņu uzņemšanu zinātniskās pētniecības un turpmāku pasākumu nolūkos | 2011. gada decembris |

2009/HOME/057 | Zaļā grāmata par Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos | 2011. gada novembris |

Paziņojums par ES atgriešanas politiku | 2012. gads |

Zaļā grāmata par darbaspēka trūkuma risinašanu, izmantojot migrāciju, ES dalībvalstīs | 2012. gads |

4. NODAĻA Starptautiskās aizsardzības nodrošināšana personām, kurām tā ir vajadzīga |

2011/HOME/186 | Grozīts priekšlikums par Patvēruma procedūru direktīvu | 2011. gada 1. jūnijs |

2011/HOME/187 | Grozīts priekšlikums par Uzņemšanas nosacījumu direktīvu | 2011. gada 1. jūnijs |

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm | Jau iesniegts |

Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par EURODAC izveidi | Jau iesniegts |

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu | Jau iesniegts |

Komisijas priekšlikums par ES kopējo teritoriālās mobilitātes shēmu | Jau iesniegts |

5. NODAĻA Visaptveroša pieeja migrācijai |

Paziņojums „Dialogs ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm par migrāciju, mobilitāti un drošību” | 2011. gada 24. maijs |

2010/HOME+/011 | Komisijas priekšlikums par Padomes lēmumiem par nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku par mobilitāti un atpakaļuzņemšanu | 2011. gada novembris |

2011/HOME/001 | Paziņojums par vispārējās pieejas migrācijai novērtēšanu un turpmāko attīstību | 2011. gada novembris |

2011/HOME/022 | Komisijas dienestu darba dokuments par migrāciju un attīstību | 2011. gada novembris |

2011/HOME/023 | Komisijas dienestu darba dokuments par migrāciju un klimata pārmaiņām | 2011. gada novembris |

2001/HOME/019 | Rīcības plans par sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm | 2011. gada septembris |

Komisijas priekšlikums par Padomes lēmumiem par nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Armēniju par vīzu režīma atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanu | 2011. gada jūlijs |

Komisijas priekšlikums par Padomes lēmumiem par nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Azerbaidžānu par vīzu režīma atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanu | 2011. gada jūlijs |

2. PIELIKUMS

1. tabula Kopējā vīzu statistika par 2009. gadu

[pic]

Avots: Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretariāts

[pic]2. tabula Dati par aizturētajām, izraidītajām un atpakaļ atgrieztajām personām.

Avots: Eurostat

3. tabula Iedzīvotāju, kas nav ES iedzīvotāji, skaits dalībvalstīs, 2010. gads

Iedzīvotāju skaits, kas nav ES iedzīvotāji, dalībvalstīs, 2010. gads |

Valstu, kas nav ES dalībvalstis, pilsoņu skaits (000) | % |

ES 27 | 20 126.1 | 4.0 |

Beļģija | : | : |

Bulgārija | 20.3 | 0.3 |

Čehijas Republika | 287.4 | 2.7 |

Dānija | 214.3 | 3.9 |

Vācija | 4 584.7 | 5.6 |

Igaunija | 201.7 | 15.1 |

Īrija | 67.9 | 1.5 |

Grieķija | 791.7 | 7.0 |

Spānija | 3 335.7 | 7.3 |

Francija | 2 451.4 | 3.8 |

Itālija | 2 993.7 | 5.0 |

Kipra | 43.8 | 5.5 |

Latvija | 382.4 | 17.0 |

Lietuva | 34.6 | 1.0 |

Luksemburga | 29.5 | 5.9 |

Ungārija | 81.1 | 0.8 |

Malta | 11.3 | 2.7 |

Nīderlande | 341.3 | 2.1 |

Austrija | 548.0 | 6.5 |

Polija | 30.7 | 0.1 |

Portugāle | 363.1 | 3.4 |

Rumānija | 25.3 | 0.1 |

Slovēnija | 77.6 | 3.8 |

Slovākija | 24.2 | 0.4 |

Somija | 98.5 | 1.8 |

Zviedrija | 324.7 | 3.5 |

Apvienotā Karaliste | 2 445.1 | 3.9 |

Avots: Eurostat

[pic]

4. tabula Iedzīvotāju uzturēšanās atļauju skaits, kas izsniegts 2008. un 2009. gadā

Avots: Eurostat

5. tabula Pirmās instances lēmumi par patvērumu pēc iznākuma un dalībvalstīm, 2010. gads. |

Beļģija | 16665 | 3510 | 2700 | 805 | : | 13160 |

Bulgārija | 515 | 140 | 20 | 120 | : | 375 |

Čehijas Republika | 510 | 175 | 75 | 75 | 20 | 335 |

Dānija | 3300 | 1345 | 660 | 520 | 170 | 1950 |

Vācija | 45400 | 10450 | 7755 | 545 | 2145 | 34955 |

Igaunija | 40 | 15 | 10 | 5 | : | 25 |

Īrija | 1600 | 25 | 25 | 5 | : | 1575 |

Grieķija | 3455 | 105 | 60 | 20 | 30 | 3350 |

Spānija | 2785 | 610 | 245 | 350 | 15 | 2175 |

Francija | 37620 | 5115 | 4095 | 1020 | : | 32505 |

Itālija | 11325 | 4305 | 1615 | 1465 | 1225 | 7015 |

Kipra | 2440 | 425 | 30 | 370 | 25 | 2015 |

Latvija | 50 | 25 | 5 | 20 | : | 25 |

Lietuva | 190 | 15 | 0 | 15 | : | 175 |

Luksemburga | 475 | 70 | 55 | 15 | : | 410 |

Ungārija | 1040 | 260 | 75 | 115 | 70 | 785 |

Malta | 350 | 220 | 45 | 165 | 15 | 125 |

Nīderlande | 17145 | 7565 | 810 | 4010 | 2745 | 9575 |

Austrija | 13780 | 3450 | 2060 | 1390 | : | 10330 |

Polija | 4420 | 510 | 80 | 195 | 230 | 3910 |

Portugāle | 130 | 55 | 5 | 50 | : | 75 |

Rumānija | 425 | 70 | 40 | 30 | 0 | 355 |

Slovēnija | 115 | 25 | 20 | 0 | : | 95 |

Slovākija | 295 | 90 | 5 | 55 | 30 | 205 |

Somija | 4880 | 1595 | 165 | 1240 | 190 | 3285 |

Zviedrija | 27700 | 8495 | 1935 | 5955 | 605 | 19205 |

Apvienotā Karaliste | 26720 | 6440 | 4445 | 1850 | 140 | 20280 |

Avots: Eurostat |

[1] Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. aprīļa rezolūcija par nestabilitātes radītajām migrācijas plūsmām: ES ārpolitikas darbības joma un nozīme (2010/2269(INI)).

[2] Vispārīgā programma ietver četrus fondus, kuri ir svarīgi šajā ziņā, proti, Ārējo robežu fonds, Eiropas Atgriešanās fonds, Eiropas Bēgļu fonds un Integrācijas fonds.

[3] Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/51/EK.

[4] COM(2010)673, 22.11.2010.

[5] COM(2010)61, 24.2.2010.

[6] Skatīt 1. pielikumu – Dati par aizturētajām, piespiedu kārtā izraidītajām un atgrieztajām personām.

[7] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK.

[8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK. Minētās direktīvas īstenošanas termiņš bija 2010. gada decembris.

[9] COM(2011)76, 23.2.2011.

[10] Saskaņā ar datu vākšanas pasākumu visās ES ārējās robežas robežšķērsošanas vietās, kas tika organizēts no 2009. gada 31. augusta līdz 6. septembrim: 12,6 miljoni personu regulāri šķērso robežu nedēļā: 73,5 ir ES pilsoņi vai cilvēki, kas izmanto ES tiesības uz brīvu pārvietošanos (9,1 miljons nedēļā), 15,2 % ir trešo valstu pilsoņi, kuriem nav vajadzīga vīza (2,1 miljons nedēļā), turpretim 11,3% ir trešo valstu pilsoņi, kuriem ir vīza (1,4 miljoni nedēļā).

[11] Skatīt tabulu 2. pielikumā par kopējo vīzu statistiku 2009. gadā.

[12] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr. 539/2001.

[13] Darba tirgus polarizācija Eiropā. Cedefop pētījums Nr. 9, 2011. gads.

[14] COM(2010)682.

[15] E-prasmju pieprasījuma un nodrošinājuma uzraudzība Eiropā - pašreizējā situācija, scenāriji un turpmākās attīstības prognozes līdz 2015. gadam, ECFIN ĢD.

[16] Padomes Direktīva 2003/86/EK.

[17] Francija, kurai sekoja Vācija, Zviedrija, Beļģija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande, Austrija, Grieķija, Itālija un Polija. Skatīt 2. pielikumu, tabulu Nr. 5.

[18] COM(2009)447, 2.9.2009.

[19] Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. aprīļa rezolūcija par nestabilitātes radītajām migrācijas plūsmām: ES ārpolitikas darbības joma un nozīme (2010/2269(INI)).