Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “28. regulējums – iespēja samazināt tiesību aktu izstrādi Kopienas līmenī” (pašiniciatīvas atzinums)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2009. gada 16. jūlijā saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“28. regulējums — alternatīva, lai samazinātu tiesību aktu izstrādi Eiropas Kopienas līmenī”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 30. martā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 463. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 26. un 27. maijā (27. maija sēdē), ar 124 balsīm par, 8 balsīm pret un 20 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. Pilsoniskās sabiedrības pārstāvji pēdējā laikā vairākkārt ir uzdevuši jautājumu, vai konkrētās jomās kā alternatīvu tradicionālajai tiesību aktu saskaņošanai varētu piemērot fakultatīvu režīmu, tādējādi pilnībā regulējot atsevišķas tiesiskās attiecības, proti, civilās līgumtiesības.

1.2. Tāpat dažādos Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta dokumentos minēta iespēja piemērot tā dēvēto 28. regulējumu galvenokārt attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, kuros paredzams, ka nepieciešamā pilnīgā saskaņošana būs grūti sasniedzama vai pat neiespējama.

1.3. EESK vairākos atzinumos ir paudusi atbalstu šāda mehānisma padziļinātai izpētei un tā iespējamai piemērošanai konkrētās jomās.

1.4. Eiropas likumdevējs tikai retos gadījumos uzņēmējdarbības tiesībās, intelektuālā īpašuma tiesībās vai starptautiskajās tiesībās ir izmantojis līdzīgu pieeju, kādu EESK ierosināja ar pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Eiropas apdrošināšanas līgums” (1) un ko turpināja “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu pārformulēšanas” projekta grupa, kura “kopīgu pamatprincipu kopuma” ietvaros nesen publicēja “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu principus” (PEICL).

1.5. Tomēr līdz šim brīdim nav notikušas padziļinātas diskusijas par šāda instrumenta tiesisko būtību, mērķi, tiesisko regulējumu, piemērošanas jomām, radītajām priekšrocībām un problēmām, kā arī tā iespējamo ieguldījumu vienotā tirgus izveidē.

1.6. Saistībā ar minēto un saskaņā ar EESK atzinumu par tematu “Proaktīva tiesiskā pieeja” (2) Komiteja nolēma izstrādāt šo pašiniciatīvas atzinumu un organizēja atklātu uzklausīšanas sēdi, kurā savu viedokli varēja paust ieinteresēto pušu un akadēmisko aprindu pārstāvji, kā arī dažādu dalībvalstu un Eiropas Komisijas amatpersonas.

1.7. Ņemot vērā lielāko daļu dokumentu materiāla un pēdējos gados, it īpaši uzklausīšanas sanāksmē, paustos viedokļus, EESK uzskata: definējot un izstrādājot fakultatīvu regulējumu, kas sniegtu priekšrocības saistībā ar tiesību aktu labāku izstrādi un vienkāršāku, saprotamāku un lietotājiem draudzīgāku tiesisko vidi, jāapsver atsevišķi pamata kritēriji.

1.9. EESK ir izteikusi dažus jaunus ierosinājumus turpmākajām diskusijām par iespējamo juridisko pamatu šāda likumdošanas mehānisma īstenošanai, apzinoties, ka juridiskā pamata izvēle var būt atkarīga no piemērošanas jomas.

1.10. EESK ir apzinājusi daudzās priekšrocības, ko sniegtu šā instrumenta izmantošana, piemēram:

1.11. EESK labi apzinās problēmas, kas saistītas ar minētā instrumenta ieviešanu:

1.12. Tāpēc EESK ir pārliecināta, ka šī diskusija padziļināti jāturpina dažādos līmeņos — akadēmiskajās aprindās, ar ieinteresētajām pusēm (profesionāļi, patērētāji u.c.), zinātniskās pētniecības institūtos un ES iestādēs, galvenokārt projekta par “labāku regulējumu” ietvaros, — lai veicinātu vienotā tirgus izveidi.

1.13. Tādēļ EESK aicina Komisiju turpināt šī jautājuma izpēti gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī, lai noteiktu instrumenta īstenošanas iespējas un lietderību.

1.14. EESK arī iesaka Komisijai vai Eiropas Parlamentam, veicot iepriekšējās ietekmes novērtējumu, apsvērt iespēju piemērot 28. regulējumu katrai jaunai likumdošanas iniciatīvai. Šāds novērtējums būtu jāveic arī sagatavošanas posmā esošajiem priekšlikumiem, piemēram, attiecībā uz pašreiz notiekošo Komplekso ceļojumu direktīvas pārskatīšanu. Šāda veida novērtējumā būtu rūpīgi jāpēta, kā fakultatīvi tiesību akti varētu ietekmēt dalībvalstu tiesību aktos spēkā esošās obligātās tiesību normas. Tajā arī jāizvērtē, cik liels ir risks, ka fakultatīvos tiesību aktus varētu izmantot, lai apietu obligātās tiesību normas, kaitējot vājākajām pusēm.

2.1. Viens no vienotā tirgus mērķiem ir nodrošināt tiesību aktu labāku izstrādi un, kur vien iespējams, samazināt noteikumu skaitu. Visu iniciatīvu, ko Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments izstrādājuši projektā par “labāku regulējumu”, kuru EESK vairākos atzinumos pilnībā ir atbalstījusi, mērķis bija rast labākos veidus, kā tiesisko vidi padarīt draudzīgāku lietotājiem un saprotamāku uzņēmējiem, darba ņēmējiem un patērētājiem.

2.2. Salīdzinoši jauns risinājums, kā labāk un saskaņotāk regulēt svarīgus jautājumus ES līmenī, pirmo reizi pausts EESK atzinumā “Eiropas apdrošināšanas līgums” (3). Šajā atzinumā ierosināts izstrādāt tiesību aktus par Eiropas apdrošināšanas līgumu, balstoties uz fakultatīvu sistēmu, kas nodrošinātu alternatīvu valstu dažādo tiesību aktu saskaņošanas jomā.

2.3. Kopīgo pamatprincipu kopuma ietvaros (CFR) “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu pārformulēšanas” projekta grupa ir izstrādājusi līdz šim vienīgo strukturēto priekšlikumu par fakultatīva instrumenta modeli Eiropas Savienībā un ir iepazīstinājusi ar to Komisiju.

2.4. Pēdējos gados juristi, akadēmiķi un dažas pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās personas vairākkārt ir norādījušas, ka šī metode varētu būt noderīga alternatīva tradicionālajai tiesību aktu saskaņošanas procedūrai atsevišķās jomās, piemēram, pensiju sistēmā vai finanšu pakalpojumos.

2.5. Komisija pakāpeniski ir sākusi apsvērt iespēju izmantot “28. regulējuma” metodi dažādās jomās, un EESK vairākos atzinumos tam ir paudusi savu atbalstu (4).

2.6. Tomēr minētā regulējuma koncepcija, raksturs un piemērošanas ietvars vēl nav precīzi noteikts, un jo īpaši būtiski ir parādīt, ka regulējumu ne tikai patiešām iespējams īstenot, bet ka tas arī sniedz priekšrocības saistībā ar tiesību aktu labāku izstrādi un vienkāršāku, saprotamāku un lietotājiem draudzīgāku tiesisko vidi. Tas ir šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis.

3.1.1. Jēdzieni “28. regulējums” un “fakultatīvs instruments”, kurus bieži izmanto kā sinonīmus, radīti, cenšoties uzskatāmi attēlot Eiropas līgumtiesības vai privāttiesības, kas neignorētu valstu tiesību aktus, bet gan sniegtu alternatīvu, ļaujot līgumslēdzējām pusēm lemt par to piemērošanu.

3.1.2. Lai gan jēdziens “28. regulējums” plaši izmantots vairākos ES iestāžu dokumentos un lielākajā daļā par šo jautājumu publicēto rakstu, tas var būt zināmā mērā maldinošs, jo to var uztvert kā “ārvalstu” tiesisko regulējumu pretstatā 27 dalībvalstu “nacionālajām” līgumtiesībām, kas ir katras attiecīgās valsts tiesības.

3.1.3. Tāpēc atbilstošāk būtu runāt par visu dalībvalstu privāttiesību “otro regulējumu” (5). Šāds termins skaidri norāda, ka Eiropas līmeņa fakultatīvs instruments tiktu iekļauts dalībvalstu iekšējo tiesību aktu kopumā tāpat kā jebkurš cits Eiropas tiesību avots. Proti, “otrais regulējums” pusēm nozīmētu izvēles iespēju starp diviem valsts iekšējo līgumtiesību regulējumiem — valsts likumdevēja vai Eiropas likumdevēja ieviesto regulējumu.

3.1.4. Puses šāda veida “otro regulējumu” varētu izmantot, veicot darījumus visā Eiropas Savienības teritorijā. Tādējādi līgumslēdzējām pusēm nebūtu jāsaskaras ar 27 dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem, un tās varētu veikt darījumus, balstoties uz visā Eiropā vienotu privāttiesību regulējumu. Tas būtu lietderīgi, jo nevienai no līgumslēdzējām pusēm nevajadzētu atzīt tādu tiesību aktu piemērošanu, ko tā uzskata par ārvalstu tiesību aktiem.

3.1.5. “Otrais regulējums” būtu īpaši noderīgs jomās, kurās starptautiskās privāttiesības (Romas I regula) aizliedz vai ierobežo pušu brīvu izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kā tas ir pārvadājuma līgumos (Romas I regulas 5. pants), patērētāju līgumos (Romas I regulas 6. pants), apdrošināšanas līgumos (Romas I regulas 7. pants) un individuālajos darba līgumos (Romas I regulas 8. pants). Fakultatīvo instrumentu varētu piemērot pat starptautiskajām obligātajām tiesību normām (Romas I regulas 9. pants) ar nosacījumu, ka tas pietiekamā mērā ievēro vispārējās intereses, ko minētās normas aizsargā (6). Minētais “otrais regulējums” tomēr nebūtu piemērojams darba tiesībām vai darba līgumiem, kas ir spēkā Eiropas Savienības dalībvalstīs.

3.1.6. Tāpēc “otrā regulējuma” ieviešana ļautu veikt darījumus visā Kopienā, balstoties uz vienu un to pašu līgumtiesību regulējumu pat jomās, kurās starptautiskās privāttiesības paredz obligātu to tiesību normu piemērošanu, kas aizstāv vājāko pusi.

3.1.7. Šāda veida fakultatīvs instruments minēts Romas I regulas 14. apsvērumā, proti: “Ja Kopiena atbilstīgā juridiskā instrumentā pieņem līgumtiesību materiālas normas, […], šādā instrumentā var noteikt, ka puses var izvēlēties piemērot šīs normas.”

3.1.8. Tā kā fakultatīvs instruments veidotu otru līgumtiesību regulējumu katras dalībvalsts tiesību sistēmā, to būtu jāļauj piemērot pat “tīri iekšējās lietās”. Tādējādi uzņēmēji varētu veikt visus savus darījumus — gan iekšzemes, gan starptautiskus —, balstoties uz otro regulējumu, kas ļautu vēl vairāk samazināt juridiskās izmaksas.

3.1.9. “Otrā regulējuma” vēl viena būtiska iezīme būtu tas, ka tiesas nedrīkstētu uzskatīt fakultatīvo instrumentu par pušu izvēlētu “ārvalstu” tiesību aktu. Tāpēc būtu piemērojami tādi principi kā, piemēram, “iura novit curia”, un tiktu nodrošināta neierobežota piekļuve valstu augstākajām tiesām, kas bieži vien nav iespējams gadījumos, kad tiek piemēroti ārvalstu tiesību akti vai tiesību vispārējie principi. Tāpat arī iestādes, kas piedāvā ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānismus, nevarētu atteikties no lietas izskatīšanas, pamatojoties uz argumentu, ka lietai piemērojamas ārvalstu tiesības. Piemēram, Vācijas apdrošināšanas ombuds saskaņā ar Vācijas ombuda kodeksu drīkst atteikties izskatīt sūdzību, ja tā viennozīmīgi spriežama atbilstīgi ārvalstu tiesību aktiem (7). Taču Eiropas līmeņa fakultatīvs instruments būtu “otrs regulējums” līgumtiesībās katrā dalībvalstī, un tāpēc Vācijas apdrošināšanas ombuds to nedrīkstētu uzskatīt par “ārvalstu” tiesību aktu.

3.1.10. Pēdējais, bet ne mazāk svarīgs arguments ir tas, ka uz Eiropas likumdevēja ieviestu fakultatīvu instrumentu attiektos Eiropas Savienības Tiesas prejudiciālā nolēmuma tiesvedības procedūras, kuras nodrošinātu fakultatīvā instrumenta vienotu piemērošanu ES dalībvalstu tiesās (8).

3.2.1. Iepriekš aprakstītais “otrais regulējums” piedāvātu izvēles iespēju, kuru neierobežotu valstu tiesību aktu obligātās tiesību normas, ar nosacījumu, ka tas pietiekamā mērā ievēro vispārējās intereses, ko minētās normas aizsargā. Tādēļ nepieciešams nodrošināt, lai netiktu mazināta (9) vājākās puses (it īpaši patērētāju) aizsardzība un lai fakultatīvo instrumentu neizmantotu valsts tiesību aktos noteikto obligāto nosacījumu apiešanai.

3.2.3. Tādējādi iespēja piemērot “otro regulējumu” nemudinātu spēcīgāko pusi ierosināt tādu tiesību normu piemērošanu, kas mazāk aizsargā vājāko pusi. Gluži otrādi, tiktu radīts stimuls izvēlēties “otro regulējumu”, jo tas ļautu izmantot līguma nosacījumus visā ES teritorijā, nepiemērojot dalībvalstu tiesību aktus, bet gan balstoties uz “otro regulējumu”, kas vājākās puses aizsardzībai paredz stingrākus noteikumus nekā vidēji paredzēts dalībvalstu tiesību aktos.

3.2.4. Fakultatīvs instruments, kas ieviestu patērētāju aizsardzības augstu līmeni, sniegtu patērētājiem priekšrocību, jo produkti, kas Eiropas tirgū nonāktu, izmantojot fakultatīvo instrumentu, būtu vieglāk salīdzināmi. Tādējādi fakultatīvais instruments patiesībā varētu palielināt pārskatāmību.

3.3.1. ES kompetence attiecībā uz šāda instrumenta pieņemšanu ir būtisks jautājums, aplūkojot tā tiesisko raksturu un iezīmes. Daži autori uzskata, ka Līguma par Savienības darbību (LESD) 81. pants (EKDL 61. panta c) apakšpunkts un 65. pants) varētu kalpot par juridisko pamatu, jo, pēc viņu domām, galvenais jautājums ir par likumu konfliktu nevis par materiālajām tiesību normām. Tādējādi Eiropas Savienībai vienīgi nepieciešams ticams pamats, kas ļautu pusēm izvēlēties instrumentu par piemērojamo tiesību normu, un tāpēc galvenā uzmanība tai jāpievērš dalībvalstīs noteikto starptautisko privāttiesību normu saderībai. Instruments, kas balstītos uz LESD 81. pantu, aptvertu tikai “civillietas, kurās ir pārrobežu elementi”, un nebūtu saistošs Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Dānijai.

3.3.2. Citi autori uzskata, ka LESD 352. pants (EKDL 308. pants) ir visatbilstošākais juridiskais pamats, lai piešķirtu Kopienai pilnvaras ieviest šādu fakultatīvu instrumentu nolūkā sasniegt vienu no Līgumos noteiktajiem mērķiem, pamatojoties uz argumentu, ka tie “nepiešķir vajadzīgās pilnvaras” (11).

3.3.3. Tomēr nedrīkst izslēgt iespēju izmantot LESD 114. pantu (EKDL 95. pantu), jo tas ir saistīts ar to “tiesību aktu tuvināšanu”, kuri “tieši iespaido kopējā tirgus izveidi un darbību” un kuri ir vērsti uz to, “lai sasniegtu 26. pantā (EKDL 14. pantā) noteiktos mērķus”. Turklāt vienmēr, kad Eiropas likumdevējam pat ir tiesības tuvināt dalībvalstu līgumtiesības, balstoties uz LESD 114. pantu, tam jābūt arī iespējai noteikt fakultatīvu instrumentu, kas kopumā mazāk skar valstu līgumtiesību režīmus, un tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu tam tiek dota priekšroka.

3.3.4. LESD jaunais 118. pants nosaka īpašu juridisko pamatu. Tomēr tas attiecas tikai uz intelektuālā īpašuma tiesībām.

3.3.5. Lai pēc iespējas nodrošinātu viendabību, šādu instrumentu būtu jāizstrādā regulas veidā (LESD 288. panta 2. punkts). Tādējādi instruments veidotu katras dalībvalsts materiālo tiesību daļu, un tāpēc to varētu piemērot tikai gadījumā, ja atbilstoši Romas I regulā noteiktajām kolīzijas normām attiecīgajam līgumam drīkstētu piemērot dalībvalsts tiesības. Instrumentam būtu jāparedz visaptveroši nosacījumi, nevis tikai jānosaka minimālie standarti.

3.3.6. Jebkurā gadījumā būtu rūpīgi jāizvērtē katra jauna fakultatīva instrumenta saderība ar subsidiaritātes principu.

3.4.1. Šādam fakultatīvam instrumentam būtu jāsastāv no vispārējās daļas, kurā būtu noteikta tā fakultatīvā izmantošana, un īpašās daļas, kurā būtu paredzēti pamatnoteikumi par tām tiesību jomām, uz kurām šis instruments attiektos.

Pirmajā daļā, kuru veidotu tikai četri vai pieci panti (12), būtu noteikta fakultatīvā instrumenta piemērošanas joma un aprakstītas pusēm pieejamās iespējas. Tajā arī būtu noteikti obligātie nosacījumi (it sevišķi noteikumi, kas aizsargā vājāko pusi). Visbeidzot, tajā būtu jāaizliedz valsts tiesību aktu izmantošana, tā vietā ļaujot labot tiesību aktu nepilnības, izmantojot vispārējos principus, kas kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmās (13).

Otrajā daļā būtu noteiktas to tiesību jomu materiālās normas, kurās var piemērot fakultatīvo instrumentu.

3.5.1. Pirmām kārtām, fakultatīvs instruments ļautu līgumslēdzējām pusēm veikt darījumus visā Eiropas Savienības teritorijā, balstoties uz vienu vienīgu līgumtiesību regulējumu. Tiktu novērsti iekšējā tirgus šķēršļi gan attiecībā uz patērētājiem, gan uzņēmējiem, piemēram, tiesiskā nedrošība un izmaksas, ko rada atšķirības dalībvalstu tiesību sistēmās (14).

3.5.2. Fakultatīvs instruments arī sniegtu priekšrocības salīdzinājumā ar dalībvalstu tiesību aktu vienādošanu vai saskaņošanu.

3.5.2.1. Pirmkārt, lēmumu par fakultatīva instrumenta piemērošanu noteiktu situācija tirgū. Tādējādi būtu nodrošināts, ka instrumentu piemērotu tikai gadījumos, kad līgumslēdzējas puses to uzskata par priekšrocību. Paredzams, ka fakultatīvo instrumentu izmantos starptautiskie tirgus dalībnieki, savukārt vietējā tirgus dalībnieki ietaupīs transponēšanas izmaksas un jo īpaši varēs izvairīties no līguma noteikumu pārstrādāšanas, kas būtu nepieciešams, lai tos pielāgotu jaunajam Eiropas regulējumam.

3.5.2.2. Otrkārt, tiktu saglabāta katras dalībvalsts tiesību kultūra. Tas padarītu fakultatīvo instrumentu politiski pievilcīgāku. Minētais arguments attiecas arī uz advokātiem dalībvalstīs, kuri, iespējams, pretosies tradicionālo tiesību normu aizvietošanai ar Eiropas līgumtiesībām. Tomēr viņiem nebūtu iemesla iebilst pret fakultatīvu instrumentu, jo tā ieviešana neskartu valsts tiesību aktus.

3.5.3. Turklāt otrie regulējumi pastāv jau šobrīd (skatīt 3.6.3. punktu). Tas nepārprotami liecina par to, ka valstu konstitucionālās tiesības nerada nekādus sarežģījumus attiecībā uz fakultatīvā instrumenta izmantošanu.

3.5.4. Tomēr fakultatīvā instrumenta izveide līgumtiesībās vai citās privāttiesību jomās varētu radīt tehniskas problēmas. Bez šaubām, nav vienkārši nodrošināt izvēles iespējas un regulēt divu dažādu līdzās pastāvošu līgumtiesību veidu savstarpējās attiecības. Taču, kā liecina iespējamā fakultatīvā instrumenta izklāsts, tehniskās problēmas būtu iespējams atrisināt.

3.6.1. Fakultatīvi instrumenti šobrīd jau pastāv gan pasaules, gan arī Eiropas līmenī.

3.6.2. Pasaules līmenī kā piemēri minama ANO Konvencija par līgumiem attiecībā uz preču starptautisku pārdošanu (1980) (15), UNDROIT Konvencija par starptautisko faktūrkreditēšanu (16) un Konvencija par starptautisko finanšu nomu (17). Minētās konvencijas ir izstrādātas, balstoties uz atbrīvojuma (opt-out) modeli (18).

Ir ierosināti vēl citi fakultatīvie instrumenti, tostarp par mantošanu un Eiropas mantojuma apliecību (26). Minētās regulas vai priekšlikumi papildina dalībvalstu tiesības ar Eiropas līmeņa instrumentiem.

4.1.1. Fakultatīvs instruments ievērojami sekmētu vienotā tirgus darbību, un tā izmantošana būtu labākais veids, kā veikt brīvprātīgu saskaņošanu atbilstoši subsidiaritātes principam.

4.1.2. Turklāt fakultatīvs instruments arī veicinātu patērētāju kustības brīvību un stiprinātu uzņēmumu pārrobežu mobilitāti un savstarpējo konkurenci.

4.1.3. Lisabonas līguma stāšanās spēkā nemaina situāciju attiecībā uz fakultatīvā regulējuma izveidi.

4.2.1. Tīkls “Kopīgie Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu principi” (CoPEICL) nesen pabeidzis kopīgu pamatprincipu kopuma projektu (27) un iesniedzis to Eiropas Komisijai. Minētie noteikumi piedāvā Eiropas likumdevējam modeli, ko iespējams izmantot fakultatīvā instrumenta piemērošanā; tam savu atbalstu ir paudusi komisāre Reding (28). Vēl nepieciešams izstrādāt noteikumus par kopīgo principu (CFR) fakultatīvo piemērošanu saskaņā ar PEICL 1:102. pantā minēto priekšlikumu (29).

4.3.1. Fakultatīvais instruments vairāk nepieciešams līgumtiesību jomās, kurās dominē dalībvalstu obligātās tiesību normas, kas rada tiesiskus šķēršļus vienotā tirgus darbībai (30). Komisija uz to jau norādījusi saistībā ar finanšu pakalpojumiem, tostarp apdrošināšanu (31). Tāpēc fakultatīvais instruments nākotnē lielā mērā varētu tikt piemērots finanšu pakalpojumu tiesību jomā (banku likums un apdrošināšanas tiesības, jo priekšlikums, kas saistīts ar pēdējo minēto jomu, jāīsteno atbilstīgi kopīgo pamatprincipu kopumam), visos gadījumos pienācīgi ņemot vērā tiesību aktus par patērētāju aizsardzību.

4.3.2. “28. regulējumu” varētu izmantot arī patēriņa preču tirdzniecības jomā (jo īpaši attiecībā uz tirdzniecību internetā). Attiecībā uz patēriņa preču tirdzniecību tomēr rūpīgi jāapsver fakultatīva instrumenta saistība ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām (32).

4.3.3. Fakultatīvus instrumentus varētu piemērot arī privāttiesību jomās, kas nav saistītas ar līgumtiesībām: “28. regulējumu” neapšaubāmi varētu attiecināt uz galvojuma tiesībām saistībā ar kustamu mantu vai nemateriālām precēm; Komisijas priekšlikums par mantošanu un Eiropas mantojuma apliecību (33) parāda fakultatīvā instrumenta iespējamo piemērošanu mantojuma tiesībās; fakultatīvo instrumentu nākotnē varētu izmantot arī laulības īpašuma tiesībās.

4.3.4. Vispārējo līgumtiesību jomā fakultatīvs instruments nav vajadzīgs tik steidzami. Pamatprincipu kopuma projekts (DCFR), kas aptver vispārējās līgumtiesības, patiesībā netika izstrādāts kā fakultatīvs instruments. Tomēr DCFR autori ievadā uzsver, ka to varētu izmantot par “pamatu vienam vai vairākiem fakultatīviem instrumentiem” (34). Šo priekšlikumu varētu īstenot arī ierobežojošā veidā, iestrādājot DCFR vispārīgos noteikumus fakultatīvā instrumentā, kas piemērojams tikai konkrētās līgumtiesību jomās. Tas ļautu izvairīties no tiesību aktu nepilnībām, kas neapšaubāmi rastos gadījumā, ja spēkā stātos tikai nosacījumi, kuri attiecas uz konkrētiem līgumu veidiem.

5. Vienotā tirgus novērošanas centra 2010. gada 6. janvārī rīkotās atklātās uzklausīšanas sanāksmes secinājumi.

5.1. Dažādas variācijas par “28. regulējumu” jau pastāv vai ir ierosinātas tiesību aktos par Eiropas uzņēmējsabiedrībām, intelektuālā īpašuma procesuālajās tiesībās un mantojuma tiesībās. Visos minētajos gadījumos jaunais regulējums ir plašāks nekā dalībvalstu noteiktais regulējums, mazāk skarti dalībvalstu tiesību akti un tirgus dalībniekiem piedāvātas jaunas iespējas pārrobežu tirdzniecībā. Taču 28. regulējumam jāievēro stingrie patērētāju aizsardzības noteikumi, un vienlaikus tam jābūt arī konsekventākam par tiesību aktu saskaņošanu. Pensijas ir būtisks 28. regulējuma jautājums, jo 18 miljoni visu Eiropas pensionāru dzīvo citā dalībvalstī. Visbeidzot, 28. regulējumam galvenā uzmanība jāpievērš informācijas sniegšanai un uzticības veidošanai (piemēram, saistībā ar līgumiem), nodrošinot vienkāršākus pakalpojumus un produktus (jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā). Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem par prioritāti jāizvirza tiesību aktu izstrāde par patērētāju labāku aizsardzību, jo krīze ir apliecinājusi nepieciešamību regulēt visus finanšu pakalpojumus, kas tiek piedāvāti patērētājiem, un nodrošināt vienkāršotus finanšu pakalpojumus visiem klientiem, kuri to vēlas. Tomēr joprojām vēl nav politiska konsensa, kas vajadzīgs, lai pieļautu tādu iespēju kā 28. regulējums un tā juridiskais pamats. Komisijas ietekmes novērtējumos sistemātiski jāpēta iespēja izmantot “fakultatīvu pieeju”, proti, pieņemt 28. regulējumu, kas būtu piemērojams vienīgi konkrētu problēmu gadījumos un nevis kā vispārēja alternatīva līgumtiesību jomā.

Briselē, 2010. gada 27. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI

(5) Attiecībā uz fakultatīvā instrumenta kā “otrā regulējuma” izpratni skatīt Heiss, Introduction, in: Basedow/Birds/Clarke/Cousy/Heiss (red.), Principles of European Insurance Contract Law (2009) I 45.

(6) Francijas Nacionālā asambleja nesen pieņēma informatīvu ziņojumu par patērētāju tiesībām (ziņotāja: Karamanli kdze), kurā ierosināts Romas I regulas ietvaros izmēģināt 28. Eiropas tiesisko regulējumu.

(7) Skatīt Heiss, Introduction, in: Basedow/Birds/Clarke/Cousy/Heiss (eds.), Principles of European Insurance Contract Law (2009) I 47.

(9) Saskaņā ar Amsterdamas universitātes profesoru M Hesselink sociālā taisnīguma izpratnē “(…) 28. regulējumu var izvēlēties, nospiežot zilo pogu (…). Ja Kopīgo pamatprincipu kopuma projektu izmantotu kā fakultatīvu instrumentu līgumos starp uzņēmumu un klientu, tas neradītu sociālo dempingu. (…) Ja Eiropas likumdevējs atļautu Kopīgo pamatprincipu kopuma projekta kā tiesību instrumenta izvēli, līgumos starp uzņēmumu un klientu ieguvējas būtu abas puses.”

(10) Skatīt Heiss/Downes, Non-Optional Elements in an Optional European Contract Law: Reflections from a Private International Law Perspective, ERPL 13 (2005) 693 (699).

(11) Hesselink/Rutgers/de Booys, The Legal Basis for an Optional Instrument on European Contract Law, Centre for the Study of European Contract Law Working Paper No. 2007/04

(12) Tā izstrādāta, pamatojoties uz modeli par Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu principiem (PEICL), un ir atkarīga no turpmākām diskusijām.

(13) Lai novērstu sajukumu, lietderīgi noteikt šos vispārējos principus vai izmantot vispārējos noteikumus, kas piemērojami visa veida līgumiem, kuri uzskaitīti sējumā “Principles, definitions and model rules of European Private Law – Draft Common Frame of Reference” (“Eiropas privāttiesību principi, definīcijas un paraugnoteikumi — Kopīgo pamatprincipu kopuma projekts”) (DCFR, I-III sējums, īsā versija, 2009), līdz ko tas ir ticis atzīts vai noteikts par juridisku ES instrumentu

(14) Skatīt, piemēram, Basedow, Ein optionales Europäisches Vertragsgesetz: Opt-in, opt-out, wozu überhaupt?, ZEuP 2004, 1.

(18) Skatīt Konvencijas par līgumiem attiecībā uz preču starptautisku pārdošanu 6. pantu, Konvencijas par starptautisko faktūrkreditēšanu 3. pantu un Konvencijas par starptautisko finanšu nomu 5. pantu.

(19) Padomes 2001. gada 8. oktobra Regula (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem, OV L 294, 10.11.2001., 1. lpp.

(20) Padomes 1985. gada 25. jūlija Regula (EEK) Nr. 2137/85 par Eiropas Ekonomisko interešu grupu (EEIG), OV L 199, 31.7.1985., 1. lpp.

(21) Padomes 2003. gada 2. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtiem (SCE), OV L 207, 18.8.2003., 1. lpp.

(23) Regulu pieņēma 2009. gada 4. decembrī, bet tā vēl nav publicēta Oficiālajā vēstnesī.

(24) Skatīt 10. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulai (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.), atbilstoši jaunākajiem grozījumiem.

(25) Skatīt 8. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulai (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp).

(26) Skatīt VI daļu priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi, COM(2009) 154 galīgā redakcija.

(27) Skatīt von Bar/Clive/Schulte-Nölke et al. (red.), Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law — Draft Common Frame of Reference (DCFR) Outline Edition (2009); DCFR apdrošināšana iekļauta Basedow/Birds/Clarke/Cousy/Heiss (red.), Principles of European Insurance Contract Law (2009).

(28) Kā minēts uzklausīšanas sanāksmē ar tieslietu, pamattiesību un pilsonības komisāra amatam izvirzīto kandidāti Viviane REDING, Eiropas Parlaments, 2010. gada 7. janvāris.

(29) Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu principu 1:102. pantā par minēto principu fakultatīvu piemērošanu minēts: “PEICL jāpiemēro tad, kad puses, neskatoties uz starptautiskajās privāttiesībās noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz brīvu tiesību aktu izvēli, ir vienojušās savā līgumu izmantot minētos principus.”(Basedow, The Optional Application of the Principles of European Insurance Contract Law, in Fuchs (ed.), European Contract Law, - ERA Forum Special Issue 2008 vol 9, 111. lpp.).

(30) Skatīt Heiss/Downes, Non-Optional Elements in an Optional European Contract Law, ERPL (2005) 693. lpp., 697. lpp.un sekojošās lpp.

(31) Skatīt, piemēram, Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Saskaņotākas Eiropas līgumtiesības — rīcības plāns”, 2003. gada 12. februāris, COM(2003) 68 galīgā redakcija, 47. un 48. punkts.

(34) von Bar/Beale/Clive/Schulte-Nölke: Bar/Clive/Schulte-Nölke et al. (red.), Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law — Draft Common Frame of Reference (DCFR) Outline Edition (2009), ievads, 79. punkts.